Nepakļauties gravitācijai

Izaicināt likteni ir viena lieta, pavisam cita – izaicināt dabas spēkus un likumus. Uzņemot filmu “Fickaraldo” (1982), Verners Hercogs izaicināja kā vienu, tā otru. Liktenis bija viņam labvēlīgs: neraugoties uz katastrofālu neveiksmju sēriju, filmu izdevās pabeigt, lai gan režisors nebija tālu no tā, ka filmēšanas laikā gluži kā filmas “Agirre, Dieva dusmas” varonis paliktu viens ar savu kuģi Amazones džungļu vidū. Pēc četru gadu izmisīgiem Hercoga pūliņiem beigās pakļāvās arī dabas spēki: 350 tonnas smagais kuģis tika pārvilkts pār 40 grādus slīpo dubļaino kalna nogāzi. “Fickaraldo” ir filma par kāda īru avantūrista, Enriko Karūzo dievinātāja, maniakālo apsēstību. Indiāņi saskata viņā radniecīgu garu – cilvēku, kurš tic, ka ikdienas dzīve ir tikai ilūzija, aiz kuras slēpjas sapņu realitāte. Šī Hercoga saruna ar Polu Kroninu, kas publicēta grāmatā “Ceļvedis apjukušajiem” (“Guide for the Perplexed”, 2014), apliecina, ka tas pats gars mājo arī filmas autorā.

V. Ā.

Par filmas “Fickaraldo” uzņemšanu arī Rīgas Laika 2002. gada augusta numurā Ginta Grūbes intervijā ar kinorežisoru Verneru Hercogu “Kājāmgājējs kino un sapņos”. Tajā paša numurā publicēti fragmenti no Vernera Hercoga grāmatas “Par iešanu ledū. Minhene–Parīze 23.11.–14.12.1974.”

2007. gada februāra numurā publicēta intervija ar Klausu Kinski “Nāc līdzi, es tev parādīšu dzīvi”

Kā tas gadījās, ka jūs Bērklijā visu acu priekšā notiesājāt savu apavu, kā to dokumentālajā filmā “Verners Hercogs apēd savu kurpi” iemūžinājis Less Blanks?

Septiņdesmitajos es kādu laiku pavadīju Bērkli Erola Morisa sabiedrībā; viņš tolaik tur studēja maģistrantūrā, un mēs abi daudz apgrozījāmies Pacific kinoarhīvā (PFA). Iepazīstoties ar Erolu, uzreiz kļūst skaidrs, ka viņš ir cilvēks, kuram apkārt viss vibrē, cilvēks ar neatkārtojami oriģinālu domāšanas veidu, mūžam nemierīgu prātu, kas visu apšauba, un neparasti vitālu garu. Viņš man ir ļoti nozīmīgs cīņu biedrs; viņš ir atradis pats savus ceļus, kas ved pēc iespējas tālāk no cinémavérité un dokumentālisma, kurš orientēts uz faktu izpēti. Jaunībā Erols bija apdāvināts čellists, taču pēkšņi novērsās no mūzikas; vēlāk, savācis tūkstošiem lappušu interviju ar sērijslepkavām, viņš atteicās arī no ieceres sarakstīt grāmatu. Tad viņš paziņoja, ka vēlas uzņemt filmu, taču žēlojās, cik grūti dabūt naudu no producentiem; arī visas subsīdijas esot izsīkušas. Es diezgan skaidri pateicu, ka, lai uzņemtu kino, nauda nemaz nav tik svarīga – visu izšķir, cik stipra ir tava vēlēšanās un ticība savai idejai. “Beidz sūdzēties par producentu stulbumu. Rīt paņem rulli jaunas lentes un ķeries klāt,” es viņam sacīju. “Esmu gatavs apēst šīs savas kurpes dienā, kad redzēšu tavu pirmo filmu.” Viss beidzās ar to, ka viņš arī uzņēma neparastu filmu “Debesu vārti” par kādu dzīvnieku kapsētu Kalifornijā. Es vienmēr turu doto vārdu, tāpēc atceļā no “Fickaraldo” sagatavošanas brauciena uz Peru iegriezos Bērkli restorānā Chez Panisse, lai izpildītu, ko biju solījis.

Es būtu varējis apaut vieglus sporta apavus, taču neciešu gļēvuļus, tāpēc tīšuprāt izvēlējos tās pašas kurpes, ko valkāju dienā, kad devu Erolam šo solījumu, – īsus Clarks vasaras zābakus ar zoli, kas izkusa kā siers uz picas. Todien, kad pagatavoju maltīti no saviem zābakiem, restorānā kā galveno ēdienu pasniedza pīli. Virtuvē bija milzīgs katls ar pīles taukiem; es spriedu, ka to vārīšanās temperatūra ir aptuveni 140 grādi, krietni augstāka nekā ūdenim, tāpēc būtu prātīgāk apavus vārīt taukos, nevis ūdenī. Es pievienoju sarkano sīpolu, četras ķiploku galviņas un mazliet rozmarīna. Nelaimīgā kārtā āda taukos sarāvās un kļuva vēl sīkstāka. Draugi sāka pilnā nopietnībā apspriest, vai man vispār ļaut turpināt. Zābaku ādu varēja ēst tikai tad, kad to vispirms ar virtuves šķērēm sagrieza sīkos gabaliņos un tad norija kopā ar alus malku. Man nav ne jausmas, kā tā garšoja, jo brīdī, kad sāku ēst, biju jau pamatīgā ķitē. Atceros tikai to, ka, iztukšojis sešas kārbas alus, stāvēju uz UC Theatre skatuves un pēc tam izstreipuļoju pa durvīm. Bet neraizējieties, āda viegli sagremojas, un Toms Ladijs, kurš bija uz skatuves kopā ar mani, izdalīja mazus gabaliņus skatītājiem – kā solidaritātes zīmi.

Mums ar Lesu Blanku bija klusa vienošanās, ka viņa uzņemtie kadri domāti tikai un vienīgi “ģimenes albumam”. Varbūt tajos dokumentētie notikumi man pašam ir pārāk personīgi, lai es atzītu, ka filma “Verners Hercogs apēd savu kurpi” vispār jebkad būtu demonstrējama publiski, taču Less ir tik labs režisors, ka es piedodu viņam visu. Tagad es jau priecājos, ka viņš to visu iemūžināja filmā. Tādas lietas kā kurpju ēšana tagad mēdz pieminēt ārpus jebkāda konteksta, un tas viss izklausās vienkārši smieklīgi, taču toreiz man tas likās pilnīgi saprotami. Es to darīju kā uzmundrinājumu cilvēkiem, kuriem nepietiek dūšas ķerties pie filmu uzņemšanas. Jebkurā gadījumā cilvēkam laiku pa laikam vajag apēst savu kurpi. Erols nesen izteicās, ka nākamreiz man vajagot apēst savu pēdu. Kad Ņujorkas kinofestivālā rādīja “Debesu vārtus”, pirms filmas viņam uzdeva jautājumu – pirmo, kas viņam jebkad adresēts kādā preses konferencē. “Morisa kungs, man šķiet, ka jūsu filma būtu divtik laba, ja to uz pusi saīsinātu.” – “To pašu var teikt par jums, kundze,” ne aci nepamirkšķinājis, atteica Erols.

“Fickaraldo” sagatavošanas laikā jūs Savienotajās Valstīs uzņēmāt divas īsfilmas.

Televīzijas evaņģēlistu Džīnu Skotu es iepazinu daudzus gadus pirms tam, kad uzņēmu par viņu filmu. Kad vien man gadījās būt ASV, es vienmēr ieslēdzu viņa programmu; drīz vien tas kļuva par tādu kā atkarību. Lai cik nepieskaitāms šis cilvēks likās savās publiskajās izdarībās, viņā bija kaut kas smeldzīgs, kas mani aizkustināja. Mēs nevarētu būt draugi, taču viņš man tik un tā nezin kāpēc patika. Būtībā tā bija viena cilvēka izrāde, un katru dienu kameras priekšā viņš pavadīja līdz pat astoņām stundām. Tas, kā viņš niknumā brēca uz savu publiku, bija kaut kas neiedomājams. “Katru vakaru uz spēles likts Tā Kunga gods,” viņš ārdījās, kliedzot, ka runa taču ir tikai par “nožēlojamiem sešsimt dolāriem, bet jūs te sēžat kā pielīmēti pie krēsliem”. Viņš draudēja televīzijas skatītājiem, biedējot viņus ar tādiem paziņojumiem kā: “Es te klusējot sēdēšu turpmākās desmit minūtes. Ja pa šo laiku netiks saziedoti 20 000 dolāru, es slēgšu kameru ārā.” Todien, kad mēs viņu filmējām, ziedojumos savāca vairāk nekā ceturtdaļmiljonu.

Skots bija pretrunīga personība; laikā, kad es uzņēmu filmu, dažādās tiesās pret viņu izskatīja kādas 70 prasības. Apsūdzību spektrs bija plašs – no naudas piesavināšanās un izspiešanas līdz nomelnošanai un nodokļu nemaksāšanai. Varasiestādes bija konfiscējušas viņa īpašumu, apgalvojot, ka Skots vada nevis baznīcu, bet gan televīzijas kanālu; protestējot pret to, viņš uz divām dienām iebarikādējās studijā. Viņš bija polarizējoša personība, un skatītāji nekad nepalika pret viņu vienaldzīgi. Viņu vai nu mīlēja, vai ienīda. Viņš bija gudrs, bet es jutu, ka arī dziļi nelaimīgs. Viņam tā bija kaut kāda apsēstība; dienu no dienas viņš stundām ilgi sēdēja studijā viens pats, sarunājoties ar kameru, un savus runas plūdus pārtrauca tikai, lai aizietu uz tualeti. Kamēr Skots nebija kadrā, viņa dziedātāji izpildīja kādu erzackorāli. Kā cilvēks var tādā garā turpināt tik daudzus gadus? Pēc filmas uzņemšanas es viņu vairs nesatiku, bet dzirdēju, ka pirms nāves viņš esot galīgi nojūdzies – atmetis lielāko daļu no savas izteikti kristīgās mācības, raidījuma laikā sēdējis stikla piramīdā un runājis par piramīdu enerģētiku. Skots kaut kādā veidā sasaucas ar visas mūsu civilizācijas paranoju un neprātu. Viņam nepatika, kā viņš tika parādīts “Niknajā Dieva cilvēkā”, un viņš pieprasīja, lai es nomainu sākotnējo nosaukumu, kas bija “Ticība un nauda”.

“Hjūija sprediķi” es uzņēmu Bruklinā, Ņujorkā. Nejauši satiku bīskapu Hjūiju Rodžersu un pajautāju, vai nevaru uzņemt par viņu filmu. Par to, kas no tā iznācis, man nav ko piebilst. Tas ir tīrs darbs par dzīves priekiem, ticību un kino taisīšanu.

Hjūija tēls man šķiet priekpilns; viņš sāk gluži nekaitīgi, bet pamazām vien satracina savu draudzi līdz neiedomājamas pacilātības stāvoklim. Viņš sprediķos šausta sabiedrības amoralitāti un cilvēka samaitātību, bet man vienmēr licies, ka savā brīnišķīgajā ekstātiskajā degsmē Hjūijs pārspēj pat Miku Džegeru. Es pāris reizes atraujos no Hjūija un rādu apkārtējās ielas, taču tikai tāpēc, ka mums vajadzēja ielādēt kamerā jaunu filmu.

Vai, sākot darbu pie “Fickaraldo”, jūs gaidījāt tik spēcīgu interesi no mediju puses?

Pilnīgi noteikti negaidīju, ka dažus mēnešus pēc filmas pirmizrādes Minhenē uz ielas ieraudzīšu, ka uz manu pusi kā neprātīgs skrien svešs vīrietis, palecas gaisā, iesper man pa vēderu, tad pieceļas no zemes un iebrēc man sejā: “Tu to biji pelnījis, cūka!”

Daudzas problēmas, ar kurām mēs sadūrāmies “Fickaraldo” uzņemšanas laikā, bija saistītas ar to, ka vietā, kur es gribēju filmēt, notika lietas, kam ar mums nebija nekāda sakara, tajā skaitā briestošs robežkarš starp Peru un Ekvadoru. Mēs strādājām milzīga un arvien draudīgāka militāra spēka ielenkumā, un katrā upes līkumā bija haotiska armijas apmetne, piedzērušos karavīru pilna. Naftas kompānijas pilnā sparā ekspluatēja apvidus dabas resursus; izmantojot brutālu spēku pret vietējiem iedzīvotājiem, tās bija izbūvējušas naftas vadu, kas šķērsoja visu indiāņu teritoriju un Andus un stiepās līdz pat Klusajam okeānam. Kad mēs, saņēmuši atļauju no vietējiem indiāņiem, ieradāmies filmēšanas vietā džungļos, mēs nez kā nokļuvām visu šo neatrisināto problēmu centrā. Medijiem mēs likāmies ļoti interesanti, jo bija paredzēts, ka kopā ar Klaudiju Kardināli filmēsies Miks Džegers, bet Fickaraldo lomā būs Džeisons Robardss, ko es biju redzējis “Balādē par Keiblu Hogu”. Man nebija ne mazākās vēlēšanās kļūt par mediju cirka dejojošo lāci, taču piepeši izrādījās, ka izveidojies šāds eksotisks kokteilis – Klaudija un Džegers, trakais Hercogs, bars indiāņu, robežkarš un militāra diktatūra. Par laimi, nebija grūti atspēkot preses apsūdzības, īpaši tāpēc, ka komisija, ko atsūtīja kāda cilvēktiesību grupa, secināja, ka nekādi pārkāpumi nav notikuši. Es biju pārliecināts, ka, jo trakākas un dīvainākas ir visas šīs leģendas, jo ātrāk tās aizmirsīs, un, kad prese divus gadus par mani bija rakstījusi kā par pilnīgu neģēli, tieši tā arī notika.

Braians Svīnijs Ficdžeralds dievina Karūzo un grib uzcelt džungļos operu, lai varētu uzaicināt pasaulslaveno tenoru uz atklāšanas koncertu.

Daudzus gadus pirms es vispār sāku domāt par šo stāstu, laikā, kad strādāju pie citas filmas un meklēju tai iespējamās uzņemšanas vietas, es reiz devos braucienā pa Bretaņas piekrasti. Vakarpusē es sasniedzu vietu, ko sauc par Karnaku, un nonācu laukā, kas bija pilns ar menhīriem – milzīgiem aizvēsturiskiem akmens bluķiem, kas stāvus ierakti zemē; tie bija līdz 9 metriem augsti, un daži svēra kādas 600 tonnas. Tūkstošiem tādu akmeņu bija izkārtoti paralēlās rindās, kas stiepās kilometriem tālu virzienā no jūras krasta, šķērsojot kalnus. Man likās, ka es sapņoju. Nopirku tūristu brošūru un izlasīju, ka zinātne vēl arvien nespēj precīzi izskaidrot, kā šie akmens bluķi pirms 8 vai 10 tūkstošiem gadu atgādāti uz šo vietu no liela attāluma un uzslieti stāvus, izmantojot tikai akmens laikmeta darbarīkus. Brošūra izteica pieņēmumu, ka tas varētu būt senu citplanētiešu astronautu roku darbs. Tas iekņudināja manu interesi, un es sev nosolījos, ka nekur nebraukšu, kamēr nebūšu izprātojis, kā es, akmens laikmeta cilvēks ar tālaika darbarīkiem – vienkāršām kaņepāju virvēm vai ādas strēmelēm, svirām un rampām –, varētu pārvietot menhīru dažu kilometru attālumā.

Lūk, ko es izdomāju. Man vajadzētu baru vīru, kas izraktu zem menhīra vairākas tranšejas. Tad es iestumtu tranšejās cietus ozolkoka bluķus un noraktu pārējo zemi; menhīrs paliktu stāvam uz koka bluķiem. Kad tas būtu paveikts, akmeni uz šiem “riteņiem” varētu pārvietot ar virvju un sviru palīdzību. Tālāk grūtākais būtu izbūvēt rampu, apmēram pusotru kilometru garu, gandrīz horizontālu – tik tikko pamanāmi slīpu. Šim nolūkam man vajadzētu 2000 disciplinētu vīru. Slīpne aizvestu līdz sešus metrus augstam mākslīgam pakalnam, kurā izrakts krāteris. Lai uzdabūtu menhīru augšā pa šo slīpni, būtu vajadzīgs jau krietni mazāk cilvēku, un to varētu paveikt dažu dienu laikā. Visbeidzot vīri, izmantojot sviras un primitīvu trīša sistēmu ar turniketiem, ievietotu akmeni tam iepriekš sagatavotajā bedrē. Kad bluķis iestatīts krāterī ar smailo galu uz leju, tas būtībā ir jau gatavs menhīrs pareizā stāvoklī; atliek tikai aizvākt zemi, uzkalnu un slīpni. Ja “Fickaraldo” būtu pase, Karnaka tajā būtu norādīta kā filmas dzimšanas vieta.

Pēc dažiem gadiem Hosē Keklins, mans draugs no Peru, kurš savulaik palīdzēja savākt daļu no “Agirres” budžeta, apciemoja mani Minhenē un ierosināja atgriezties džungļos un uzņemt jaunu filmu. “Visi tevi gaida,” viņš sacīja. Es zināju, ka nevaru uz turieni braukt, kamēr nebūšu atradis īsto sižetu. Tad Hosē man pastāstīja patieso Karlosa Fermina Fickaralda dzīvesstāstu. Reālajā dzīvē viņš bija fantastiski bagāts 19. gadsimta kaučuka magnāts, cilvēks, kuram bija 4000 vīru privātā armija. Viņš noslīka, braucot ar laivu, 35 gadu vecumā. Peru kaučuka laikmeta vēsture mani neinteresēja, arī Fickaralds nebija īpaši valdzinošs tēls – vienkārši kārtējais pretīgais biznesmenis. Filmai šis stāsts piedāvāja visai trūcīgu materiālu, ja neskaita vienu detaļu: reiz Fickaralds izjauca kuģi pa daļām un vairāku mēnešu laikā nogādāja pa sauszemi no Ukajali upes līdz Madredediosai, kur atkal salika to kopā. Tādā veidā viņš apgāja veselu rindu strauju krāču un ieguva kontroli pār gandrīz Beļģijas izmēra teritoriju. Tas man likās fascinējoši. Kaučuka magnāti, kas neilgi pirms 20. gadsimta sākuma uzcēla Manausas Amazones teātri, uzvedināja mani uz domu, ka Fickaraldo varētu vēlēties finansēt pats sava operteātra celtniecību. Kad, rakstot scenāriju, pirmajā lapā uzskaitīju visus personāžus, pirmais vārds sarakstā nebūt nebija Fickaraldo – tas bija Enriko Karūzo, lai gan filmā dzirdama tikai viņa balss. Pamazām es šos trīs elementus – Fickaraldo, Karūzo un Karnaku, kas pārtapa par kuģi, ko pārvieto pa sauszemi, – savienoju vienā stāstā. Jautājums bija tāds: kā vienā gabalā pārvietot 340 tonnas smagu tvaikoni pusotru kilometru, pāri kalnam – pirmatnējā meža vidū, simtiem kilometru no tuvākās pilsētas?

Es tolaik sadarbojos ar Twentieth Century Fox, strādājot pie “Nosferatu”; izlasījuši filmas izklāstu uz 17 lappusēm, viņi vēlējās parakstīt ar mani līgumu par vairākām filmām, kuru vidū būtu “Vojceks” un “Fickaraldo”, – īpaši, kad interesi par Fickaraldo lomu izteica Džeks Nikolsons. Biju pārliecināts, ka neviena Holivudas studija nemūžam neiesaistīsies tik neprātīgā pasākumā kā tvaikoņa pārvietošana pāri kalnam džungļu vidū; viņu domāšanas apvārsnis tik tālu nesniedzās. Studijas vadītāji pat ierosināja izmantot miniatūru kuģīti un kalna modeli un filmēt Sandjego botāniskajā dārzā. Taču izlīdzēšanās ar modeļiem bija izslēgta. “Fickaraldo” darbība risinās izdomātā ģeogrāfiskā vidē, taču es zināju, ka uzņemšanā visam jānotiek pa īstam. Es pavadīju mēnešus neciešamās un bezgalīgās apspriedēs ar Losandželosas finansistiem, līdz beidzot nolēmu sākt sagatavošanas darbus pats par saviem līdzekļiem; ar to pietiktu, lai kaut kas sāktu virzīties uz priekšu. Lai tiktu galā ar tik vērienīgu projektu, vilciens ir jāiekustina – jāizbrauc no stacijas, lai visiem kļūst skaidrs, kādi ir mērogi, kāds ir ātrums un virziens. Kad vilciens būs uzņēmis apgriezienus, cilvēki būs gatavi tajā ielēkt. Filma kopā izmaksāja 6 miljonus; brīdī, kad sākās filmēšana, liela daļa summas vēl nebija nodrošināta.

Džungļos jūs pavadījāt krietnu laiku vēl pirms filmēšanas sākuma.

Pirmsprodukcijas posms aizņēma vairāk nekā trīs gadus. Filmā jūs redzat sarūsējušu vecu kuģi, ko Fickaraldo saremontē. Mēs to atradām Kolumbijā, bet tas bija nosēdējis uz sauszemes 25 gadus; korpuss bija tādos caurumos, ka to vairs nebija iespējams salāpīt. Mēs tvaikoni aizvilkām tauvā līdz Ikitosai, sakrāvuši tilpnē 600 tukšas naftas mucas, lai tas turētos uz ūdens, un izmantojām par paraugu diviem identiskiem kuģiem, kurus uzbūvējām paši. Vienu vajadzēja konstruēt tā, lai tas neizjuktu gabalos, kad vilks pāri kalnam. Kamēr pirmais gaidīja kalna pakājē, mēs varējām filmēt otru upes krācēs; vajadzēja rēķināties ar iespēju, ka kuģis var nogrimt. Divu pilnīgi vienādu kuģu būvēšana bija garš un grūts darbs, jo Ikitosā nebija neviena paša doka, kur varētu strādāt. Tāpēc nācās uzcelt pašiem savu primitīvu kuģu piestātni. Vēl vajadzēja uzcelt apmetni simtiem statistu un nelielai filmēšanas grupai. Es pavadīju daudz laika vai nu džungļos, vai arī ceļojot uz Ameriku vai Eiropu pēc mums nepieciešamām lietām, arī mēģinot piesaistīt vairāk naudas. Tāpēc pirmsprodukcija tā ievilkās.

Kad beidzot sākās filmēšana un mēs bijām uzņēmuši jau aptuveni 40% filmas (tas prasīja kādas sešas nedēļas), Džeisons Robardss saslima ar amebiāzi. Pirms filmēšanas sākuma viņa advokāts pieprasīja, lai mēs apmetnē uzstādām otru radiostaciju un aparatūru mākslīgai sirds un plaušu darbināšanai, atvedam amerikāņu mediķi ar modernām medicīnas iekārtām un turam tuvumā lidmašīnu, kas jebkurā brīdī būtu gatava Robardsu no džungļiem aizvest. Tas viss bija pilnīgi smieklīgi, kaut vai tāpēc, ka juristu pieprasītā aparatūra džungļos gaisa mitruma un elektrības traucējumu dēļ nebūtu normāli darbojusies. Turklāt mūsu finansiālā situācija to vienkārši neatļautu. Robardss atgriezās ASV, un viss darbs apstājās, kamēr mēs gaidījām viņa atgriešanos. Tad, pēc dažām nedēļām, Robardsa ārsts kategoriski aizliedza viņam atgriezties džungļos. Lai gan apdrošināšanas kompānija pieņēma mūsu prasību, tā bija absolūta katastrofa. Praktiski viss uzfilmētais materiāls bija saistīts ar Robardsu, tāpēc neko no tā visa nevarēja izmantot.

Tikmēr Džegers, kurš spēlēja Fickaraldo uzticamo un nelīdzsvaroto drauģeli, angļu aktieri, vārdā Vilburs, kurš ik uz soļa sper vaļā kādu Šekspīra monologu, ieskaitot “Ričarda III” prologa rindiņas, bija spiests doties pildīt savas saistības – piedalīties Rolling Stones koncertturnejā. Es nolēmu viņa personāžu no scenārija izsvītrot pavisam. Miks Džegers tomēr ir un paliek neaizstājams. Man viņa artistiskums tik ļoti patika, ka jebkurš cits šajā lomā liktos kā tīrā izgāšanās. Džegers ir patiesi izcils aktieris; to ir pamanījuši visai nedaudzi. Es reiz, pirms daudziem gadiem, stāvēju Rolling Stones koncerta aizkulisēs un vēroju viņu sarunājamies ar kādu par noteiktas markas viskiju, kas viņam garšo; viskijam būtu vajadzējis atrasties viņa ģērbtuvē, taču tā tur nebija. Pēkšņi šīs ķildas vidū skaļrunī atskanēja pieteicēja paziņojums: “Dāmas un kungi, Rolling Stones!” Es redzēju, kā Džegers apraujas un, nepabeidzis teikumu, pāris soļos izlec uz skatuves, kur daudzu tūkstošu pūļa priekšā tovakar sniedza dēmoniskāko priekšnesumu, kādu jebkad esmu redzējis.

Man ļoti patika Mika attieksme “Fickaraldo” uzņemšanas laikā. Pirmajā filmēšanas dienā Ikitosā notika vispārējs streiks, dzīve pilsētā apstājās. Visiem bija bail iziet no viesnīcas, taču Mikam bija auto, ko mēs viņam bijām noīrējuši, un viņš uzstāja, ka tas jāizmanto, lai aktierus un statistus nogādātu filmēšanas vietā. Viņš zināja, cik svarīga visiem ir tieši šī pirmā diena. Man patika, ka viņš prata novērtēt īstu darbu; viņš ir profesionālis šī vārda labākajā nozīmē. Viņam viss bija viens liels piedzīvojums, un fakts, ka es biju spiests filmu uzņemt bez Mika, ir viens no lielākajiem zaudējumiem manā režisora mūžā. Robardsam nebija Klausa Kinska iekšējās spriedzes; viņš bija sirsnīgāks Fickaraldo, tāpēc abas versijas būtu iznākušas stipri atšķirīgas. Man filma patīk tāda, kāda tā ir, taču būtu patikusi arī Robardsa un Džegera versija.

Kad Robardss aizbrauca, jūs apsvērāt iespēju spēlēt Fickaraldo pats.

Es to būtu darījis tikai bezizejas gadījumā, bet no manis būtu iznācis ticams Fickaraldo, jo tas, ko viņš dara filmā, ir gandrīz tieši tas pats, ko darīju es, būdams tās režisors. Starp šo fiktīvo tēlu un mani nebija lielas atšķirības. Es nebūtu šajā lomā pilnīgi izgāzies, taču nenospēlētu tik labi kā Kinskis. Paldies Dievam, ka viņš to izdarīja. Patiesībā tieši Miks Džegers bija tas, kurš man ieteica lomu tomēr neuzņemties. Es sēdos lidmašīnā un pilnīgā spēku izsīkumā devos no džungļiem uz kādu Ņujorkas viesnīcu tikties ar Kinski. Es biju satriekts par visu, kas notika Peru, un domāju, ka viņš sāks uz mani kliegt. Taču Kinskis bija ļoti saprotošs un attaisīja šampanieša pudeli, sakot: “Es zināju, ka tā būs, Verner! Es zināju, ka būšu Fickaraldo! Kad sākam filmēt? Kad es varu uzlaikot kostīmu? Kad mēs izbraucam uz Peru?” Sākumā lomai es apsvēru tieši Kinski, taču nonācu pie nepareiza secinājuma, un tas izrietēja no fakta, ka nevienā filmā Kinskis nebija izrādījis ne mazāko humora dzirksteli. Es atteicos no viņa kandidatūras arī tādēļ, ka zināju: viņam trūkst izturības. Šodienas acīm raugoties, es Fickaraldo lomā nespēju iedomāties nevienu citu.

Man no sirds patika Kinska attieksme tai viesnīcas numurā, tomēr, kad viņš ieradās vietā, kur vajadzēja vilkt kuģi pāri kalnam, un ieraudzīja, cik stāvs ir reljefs, viņam pamira sirds. Kinskis bija pārliecināts, ka to vienkārši nav iespējams izdarīt, un viņš kļuva par lielāko negatīvo spēku visā filmas uzņemšanas laikā. Kādu dienu, kad upe bija pieplūdusi līdz malām un es sēdēju būdā, raugoties mežonīgajās krācēs un vērojot, kā ceļas ūdens līmenis, pie manis ieradās neliela, nepārprotami Kinska sūtīta delegācija. Viņi teica, lai es esot mierīgs; viņi esot nākuši pasargāt mani no paša neprāta un trakulības. Man vajagot atteikties no filmas – vai vismaz turpināt izlīdzināt kalna nogāzi. Mēs jau bijām tās slīpumu samazinājuši no 60 līdz 40 grādiem. “No mums visiem mierīgs esmu tieši es,” es viņiem atbildēju. Kādu laiku manā pusē nenostājās neviens. Man visu laiku uzdeva vienu vienīgu jautājumu: “Vai tu nevari vienkārši pārrakstīt scenāriju un izsvītrot visu to kuģa stīvēšanu pāri kalnam?” Es vienmēr atbildēju vienu un to pašu: tas nozīmētu zaudēt mana stāsta galveno metaforu.

Kādā tālaika intervijā jūs teicāt, ka, ja vēlreiz uzņemtu kaut ko līdzīgu “Fickaraldo”, no jums pāri paliktu tikai saujiņa pelnu.

Viens no operatoriem man jautāja, ko es darītu, ja viss uzfilmētā materiāla negatīvs tiktu iznīcināts lidmašīnas avārijā. Es teicu, ka jau rīt sāktu visu no gala – ka es būtu gatavs iet tam visam cauri vēlreiz.

Kad mēs palikām bez Robardsa un Džegera un viss uzņemšanas process apstājās, bija ārkārtīgi svarīgi pēc iespējas drīzāk atkal nostādīt filmu uz kājām. Bijām jau noīrējuši Manausas operas namu, kur bija paredzēts filmēt vairākas būtiskas epizodes, turklāt, ja mēs nekavējoties neatsāktu darbu, kuģus drīz vairs nevarētu izkustināt, jo tuvojās sausuma periods. Tāpat bija jātiek galā ar dažām citām lietām, teiksim, jāpaskaidro 500 indiāņiem, kuri pie filmas bija strādājuši jau divus mēnešus, ka viņu pūles nav bijušas veltas, nemaz nerunājot par faktu, ka mūsu apmetni draudēja aprīt termīti. Aptuveni desmit dienu brauciena attālumā Riokamiseas upes krastos dzīvoja amavaki, nomadu cilts, kas atvairījusi jebkādus misionāru vai armijas mēģinājumus dibināt kontaktus. Tā bija sausākā zināmā sezona šī apvidus vēsturē, un upe bija praktiski izžuvusi. Pulciņš amavaku bija spiesti doties lejup pa upi tālāk nekā jebkad, visticamāk – bruņurupuču olu meklējumos. Pilnīgā klusumā un tumsā viņi uzbruka trim vietējiem, mūsu filmas statistiem, kuri bija devušies saķert zivis vakariņām. Vienu no vīriem kaklā un kājā caururba gigantiskas bultas; tas redzams Lesa Blanka dokumentālajā filmā “Sapņu nasta”. Arī viņa sievu trīs bultas ievainoja vēderā; viņa bija kritiskā stāvoklī. Bija pārāk riskanti cietušos kaut kur vest, tāpēc uz virtuves galda notika astoņas stundas ilga ārkārtas ķirurģiskā operācija. Es pildīju asistenta lomu, ievainotās sievietes vēdera dobumu izgaismojot ar kabatas bateriju, bet ar otru roku smidzinot aerosolu uz odu mākoņiem, kas spietoja ap asinīm. Trīsdesmit mūsu iezemiešu statistu devās atriebības sirojumā, lai piespiestu amavakus atgriezties savā teritorijā, taču uzbrucējus tā arī nesastapa. Mana būda at-radās apmetnes malā un bija visneaizsargātākā, tāpēc indiāņi uzstāja, ka pie mana guļamtīkla sardzē jāstāv sešiem vīriem ar lokiem un bultām.

Neizbēgami sarežģījumi radās, mēģinot uzdabūt kuģi kalnā, lielākoties tāpēc, ka visas rezerves daļas, tāpat kā pilnīgi viss cits, sākot ar ģeneratoriem, izlietnēm, ledusskapjiem, improvizētu radiostaciju, cepeškrāsnīm un virtuves iekārtām un beidzot ar kostīmu audumiem, pārtiku, lopiem un minerālūdens kastēm, bija jāved no Ikitosas. Un, kad mēs beidzot uzdabūjām kuģi kalna galā, otrā pusē upes pietekā nebija ūdens, tāpēc tam vajadzēja šādā stāvoklī palikt sešus mēnešus. Es nolīgu ģimeni ar pieciem bērniem un pāris cūkām, kas apmetās kuģī līdz brīdim, kad mēs varējām atgriezties un pāris nedēļas filmēt tvaikoņa nobraucienu pa kalna otro pusi. Ikitosā bija grūti filmēt, jo trūka infrastruktūras. Tālsarunas bija tikpat kā neiespējamas; divreiz dienā atslēdzās elektrība, bet zemes ceļš no pilsētas uz mūsu biroju būtībā gāja caur purvu, tāpēc vairums taksistu atteicās mūs vest. Tiem, kuri bija ar mieru, bija sarūsējušas mašīnas, kas juka ārā. Daži taksisti auto vadīja nevis ar stūri, bet ar knaiblēm.

Vai, velkot īstu kuģi pāri īstam kalnam, jūs tiecāties pēc reālisma?

Kad upes straume mētā kuģi, trieciena spēks iedarbina gramofonu un mēs pēkšņi saklausām operas skaņas. Reālistiskie trokšņi pamazām noslāpst, un kļūst dzirdama Karūzo balss; viss sāk atgādināt kaut ko līdzīgu sapnim. Kad kuģis sāk virzīties augšup pa kalnu, kadrā paliek arvien mazāk un mazāk cilvēku: liekas, it kā kuģis slīdētu pāri kalna galam pats saviem spēkiem. Ja mēs kadrā būtu rādījuši visus, tas būtu reālisms – cilvēku darba iznākums. Taču filmā viss šķiet pārvērties par drudža sapņu un tīrās iztēles operu, par ārkārtīgi stilizētu un grandiozu fantāziju, par daļu no garaiņiem, ko izsvīst džungļi. Filma izaicina dabas pamatlikumus; dzīvē kuģi nelido pāri kalniem. Fickaraldo stāsts ir bezsvara un fantāzijas uzvara pār smaguma spēku un realitāti un tai sekojošā pacilātība. Viņš kategoriski atsakās pakļauties gravitācijai, un es ceru, ka filmas beigās skatītāji jūtas vieglāki nekā pirms divām stundām.

Jūs sev nospraudāt biedējoši smagu inženiertehnisku uzdevumu.

Daži izteica šaubas par to, ko mēs darījām, un viens no smagākajiem pārmetumiem, ko man izvirzīja, bija apgalvojums, ka es filmas uzņemšanas laikā esmu apdraudējis cilvēku dzīvību. Patiesībā es biju ļoti piesardzīgs. Nolīgu veselu Brēmenes Universitātes inženieru brigādi, kas ieradās Peru un izpētīja augsnes stāvokli, kalna nogāzes slīpumu un kuģa vilcējspēku. Viņi veica aprēķinus un sastādīja plānus, bet viņu piedāvātie risinājumi – piemēram, uzsēdināt kuģi uz piepūstiem gaisa spilveniem – vienkārši nebija reāli. Tad es noalgoju brazīliešu inženieri, kurš pārzināja kuģa pārvietošanas loģistiku; tas ir viņš, kurš “Sapņu nastā” saka, ka mums ir 30% izredžu pārvilkt kuģi pāri kalnam. Viņš mūs pameta, jo, nonācis džungļos, pateica, ka 20 grādu leņķis ir lielākais, ko tehnoloģija var pieļaut, un apgalvoja, ka mūsu atbalsta stabs, dziļi ierakts, lai noturētu kuģa svaru, tiktu izrauts no zemes, ja mēs mēģinātu īstenot savu plānu. Viņš bija pārliecināts, ka visa šī iecere nenovēršami beigtos ar katastrofu. Kad viņš aizbrauca, es ņēmu lietu savās rokās un uz divām nedēļām apturēju filmēšanu. Es liku izrakt atbalsta stabam daudz stabilāku bedri un aptuveni deviņu metru dziļumā iegremdēju milzīgu koka stumbru, atstājot virs zemes tikai kādu pusmetru. Nav grūti aprēķināt fiziska objekta spēku, teiksim, to, ar kādu uz šo stabu iedarbotos mūsu tvaikonis, un, kad bijām tikuši ar to galā, stabs droši būtu varējis noturēt pat desmit reizes smagāku kuģi. Mēs atvedām arī smagāku un izturīgāku trīšu sistēmu. Mūsu paredzētā drošības rezerve bija vienkārši ekstravaganti dāsna.

Man žēl, ka neierakstījām skaņu Dolby stereo formātā, jo trokšņi, ko kuģis radīja, virzoties pāri kalnam, bija satriecoši. Tērauda troses, kas ir tuvu plīsuma punktam, izklausās neveselīgi, pat slimīgi; neviens skaņu inženieris neizdomātu to, ko mēs dzirdējām, filmējot šos kadrus. Pārspriegota trose stiepes rezultātā sāk kvēlot no karstuma. Vienīgais, ko var darīt, ir pēc iespējas samazināt nostiepi un ātri atkāpties, jo, kad trose šādā situācijā pārtrūkst, tā kļūst par gigantisku, nāvējošu pātagu. Es īpaši uzmanīju, lai neviens nestāv līdzās kuģim, sevišķi jau aizmugurē, kad to velk pāri kalnam. Indiāņi pieprasīja, lai tajās reizēs, kad viņiem kāda kadra vajadzībām jāstāv šī milzīgā objekta tuvumā, tur atrastos arī es, un es tam uzreiz piekritu. Kuģa pakaļgals bija izolēts no pārējā filmēšanas laukuma, un, ja troses, kas turēja tvaikoni, pārtrūktu, tas noslīdētu no kalna, nenodarot nevienam nekā ļauna. Kuģa vilkšanas laikā nevienam nedraudēja nekādas briesmas. “Nevienam” nozīmē – nevienam aktierim, tehniķim vai statistam.

Vilcējspēku, griežot mūsu uzbūvētos turniketus, nodrošināja 700 indiāņu, taču es no Teksasas atvedu arī Caterpillar buldozeru; tas vairākas nedēļas ņēmās, attīrot ceļu kalnā. Indiāņu darbināto turniketu spēks bija reāls, taču vairāk tomēr simbolisks; lielākā fiziskā spēka avots bija šis buldozers. Visam, ko mēs paveicām uz šī kalna, pamatā ir gluži elementāri fizikas likumi. Ņemot vērā, ka mūsu rīcībā bija trīšu sistēma ar desmittūkstoškārtīgu transmisiju, tīri teorētiski es būtu varējis pārvilkt kuģi pāri kalnam ar savu mazo pirkstiņu. Tas prasītu ļoti maz spēka; tiesa gan, virvi man nāktos vilkt aptuveni desmit kilometrus, lai kuģi pavirzītu par kādiem desmit centimetriem. Man šķiet, tas bija Arhimēds, kurš teica, ka varētu izkustināt zemeslodi, ja vien viņam būtu atbalsta punkts un svira, kas stiepjas pietiekami tālu universā. Kuģis, ko īstais Fickaralds pārvietoja no vienas upes sistēmas uz otru, bija daudz vieglāks, taču viņš to izjauca gabalos un pēc tam inženieri salika atkal kopā. Tam, ko paveicām mēs, nebija precedenta tehnikas vēsturē. Pašas paredzamākās problēmas sagādāja stāvā slīpne un lietusgāžu izraisītie zemes nogruvumi; tas nozīmēja, ka kuģis visu laiku grima dubļos. Nevienam vairs nekad nebūs jāpaveic tas, ko izdarīju es. Es esmu velto pūliņu konkistadors. Starp citu, pirms dažiem gadiem, strādājot Vatikāna bibliotēkas arhīvā, es atklāju, ka Svētā Pētera laukuma obelisks uzstādīts tieši tādā pašā veidā, kā es dabūju pāri kalnam savu kuģi. Es toreiz izgudroju pats savu metodi, taču izrādās, ka tās pašas idejas izmantotas jau 1586. gadā.

Cilvēki vēl joprojām tic, ka, velkot kuģi pāri kalnam, bojā gājuši indiāņi.

“Fickaraldo” ir kadri, kuros kuģis beidzot sāk virzīties kalnup, bet tad noslīd atpakaļ un pa ceļam sašķaida pāris indiāņu. Es lepojos, ka šī aina ir pietiekami labi inscenēta, lai atrastos cilvēki, kuriem šķiet, ka indiāņi patiešām gāja bojā un ka man pietika nekaunības uzfilmēt viņu līķus, ieraktus dziļi dubļos zem kuģa. Laimīgā kārtā Lesam Blankam bija savi kadri, ko viņš izmantoja “Sapņu nastā”; tajos mēs redzam, kā šie cilvēki smejoties izlien no kuģapakšas un tad noskalojas upē. Par dažām neprātīgākajām apsūdzībām jāpateicas pārāk pārliecinoši uzfilmētām ainām.

Filmēšanas laikā patiešām notika vairāki nelaimes gadījumi, taču neviens no tiem nebija tiešā veidā saistīts ar pašu filmas uzņemšanu. Daudzi indiāņi nāca no kalnainiem apvidiem un neprata peldēt. Es reizēm redzēju, kā viņi mūsu kanoe laiviņās izbrauc pašā upes vidū, tāpēc nolēmu aizvilkt laivas tālāk no ūdens un pat saķēdēt kopā. Kādu dienu es motorlaivā, izbraucis no upes līkuma, tuvojos apmetnei un redzēju, ka krastā sacēlusies liela jezga. Man uzreiz kļuva skaidrs, ka kaut kas noticis, un es sapratu, ka pirms brīža apgāzusies kanoe. Es ieniru un mēģināju atrast abus jaunos vīriešus, kas bija iekrituši ūdenī. Viens no viņiem tika līdz krastam, bet otrs noslīka. Pēc trim dienām, apspriedusies ar cilts virsaiti, viņa piecpadsmitgadīgā sieva apprecējās otrreiz. Neilgi pēc tam, vienai no mūsu lidmašīnām paceļoties gaisā no džungļu skrejceļa, ritenis pasvieda gaisā zaru, kas iestrēga astes daļā un nobloķēja augstuma kontroli. Lidmašīna turpināja celties ļoti stāvā leņķī, līdz kļuva nevadāma un gāzās. Visi palika dzīvi, bet daži cilvēki guva nopietnus ievainojumus. Savā medicīnas punktā, kur strādāja ārsts, kurš specializējies tropu slimībās, mēs palīdzējām vairāk nekā tūkstoš vietējiem iedzīvotājiem, kuriem nebija nekāda sakara ar filmu. Tomēr kāda veca sieviete un divi bērni nomira ar mazasinību.

Dabiski, ir lietas, par kurām man jāuzņemas atbildība. Kad filmējām ainu, kurā kuģis brauc pa krācēm, operatora asistents Rainers Klausmanis ar kameru sēdēja upē, uz sūnām noauguša akmens, bet visapkārt viņam mutuļoja ūdens. Līdz turienei nebija viegli aizkļūt, kur nu vēl nostabilizēt tur kameru. Mēs sekmīgi uzņēmām kadrus, kas mums bija vajadzīgi, – ainu, kurā krāču svaidītais kuģis tik mežonīgi triecās pret akmeņiem, ka ķīlis tika pilnīgi sadauzīts. Tūlīt aiz krācēm kuģis atkal uzsēdās uz sēkļa, un mēs izmisīgi pūlējāmies to atbrīvot. Tuvojās sausā sezona, un mēs zinājām, ka ūdens līmenis kritīsies vēl vairāk, neļaujot kuģi izglābt ne ar kādiem paņēmieniem. Mums visiem tovakar prātu nodarbināja dažādas domas; visbeidzot uz nakti atgriezāmies apmetnē. Nākamajā rītā pie brokastu galda es nekur nemanīju Klausmani un apjautājos, vai kāds viņu iepriekšējā vakarā vispār redzējis. Neviens neko nezināja. Iepriekšējā dienā mēs viņu bijām aizmirsuši uz akmens. Es ielēcu laivā un devos uz krācēm, cik vien ātri varēju; Klausmani es ieraudzīju trīcam no aukstuma un izmisīgi turamies pie akmens. Viņš bija pārskaities – un pamatoti. Klausmanis pievilināja dažādas neveiksmes arī agrāk. Netālu no Ikitosas upei bija stāvoša atteka – vieta, kādās parasti var sastapt piraijas –, taču uz turieni gāja peldēties visi ciema iedzīvotāji, arī bērni, tāpēc to darījām arī mēs. Kādu pēcpusdienu, kad bijām ūdenī, es izdzirdēju brēcienu un redzēju, kā uz krasta pusi meimuro Klausmanis. Piraija viņam bija nokodusi kājas pirksta galu. Viņš vairākas nedēļas staigāja uz kruķiem.

Reiz es kaut kur dziļi saskrāpēju pirkstu; “Sapņu nastā” var redzēt, ka tas notīts ar baltu leikoplastu. Drīz zem ādas parādījās sarkana švīka, kas stiepās no pirksta līdz elkonim un tālāk līdz pat padusei. Mūsu ārsts nevērīgi apvaicājās: “Vai jums ir alerģija pret penicilīnu?” Es atbildēju, ka nezinu. “Pārbaudīsim,” viņš ierosināja un ieskrāpēja man ādā ar adatu. Man acumirklī sākās ellišķīga reakcija: uz visa ķermeņa parādījās sarkani pleķi kārtīgas monētas lielumā; ausis kļuva violeti sarkanas un pietūka. Injekcija vēnā būtu mani uz līdzenas vietas nogalinājusi. Vēlāk es kādā skaistā dienā pastaigājos pa klāju uz viena no mūsu kuģiem, savā nodabā vērojot džungļus. Atbalstījos pret margu posmu, kas nesen bija salabots, bet vēl nebija kārtīgi pieskrūvēts. Margas mani nenoturēja, un es taisnā ceļā iekritu ūdenī – precīzi starp abu identisko kuģu korpusiem, kurus šķīra nepilni desmit metri. Tieši tajā brīdī ūdens virpulis sāka stumt kuģus vienu otram tuvāk. Es izpeldēju no turienes, cik vien ātri jaudāju, citādi būtu saspiests.

Izskanējuši dažādi apgalvojumi par jūsu izturēšanos pret vietējiem iedzīvotājiem garajā pirmsprodukcijas posmā.

Mēnešiem ilgi, vēl pirms mēs ieradāmies džungļos ar kamerām, prese centās mani kaut kā sasaistīt ar militāro režīmu, pasniegt mani kā vienu no lielākajiem vietējo indiāņu ekspluatatoriem. Armija mūs nemitīgi arestēja, jo zināmu laiku man nebija oficiālas atļaujas pārvietot kuģus pa Maranjonas upi. Es nebiju nokārtojis papīrus, jo man likās, ka labāk būtu palūgt atļauju indiāņiem, kuri dzīvo upes krastā, nevis valdībai Limā. Kad ieradāmies Vavaimā, netālu no vietas, kur gribējām pārvilkt kuģi pāri kalnam, notika garas sarunas ar vietējiem iedzīvotājiem, kuri ar lielāko prieku bija gatavi palīdzēt. Viņi parakstīja līgumu, kurā bija sīki uzskaitīts, kas no viņiem tiek prasīts un cik katram samaksās par šo elementāro apmaiņu ar pakalpojumiem. Indiāņi nopelnīja divreiz vairāk, nekā viņiem samaksātu kokmateriālu kompānija.

Tolaik šajā apvidū starp lielākajām indiāņu kopienām notika cīņa par ietekmi; tur darbojās konfliktējošas politiskās frakcijas, un mūsu klātbūtne gan vienai, gan otrai pusei noderēja par ieganstu pieteikt savas tiesības uz ietekmes sfērām. Lielākie iebildumi pret mums nāca no zināma attāluma; tos izteica neoficiālā agvarunu cilts padome, kas apgalvoja, ka pārstāv visas iezemiešu grupas šajā apvidū, lai gan vietā, kur bijām iekārtojuši apmetni, daudziem indiāņiem nebija ne jausmas, ka šāda padome vispār pastāv, un tie, kuri to zināja, nevēlējās ielaisties ar to nekādās darīšanās. Patiesībā nebija vienas balss, kas runātu visu agvarunu vārdā, – lai ko sacīja šī padome, kas centās iekarot reputāciju, vainojot mūs par naftas vadu un arī par armijas klātbūtni. Šie cilvēki izplatīja dīvainas baumas, tajā skaitā – ka mēs plānojam izrakt kanālu starp abu upju sistēmām un atstāt vairākas indiāņu kopienas izolētas uz salas vai ka gribam vest visus līdzi uz Eiropu. Viņi teica, ka mēs taisoties izvarot sievietes un taisīt no viņu līķiem smērvielu. Nepalīdzēja arī tas, ka prese jau uzreiz paziņoja, ka mēs tirgojam ieročus un filmēšanas laikā esam iznīcinājuši indiāņu sējumus. Taču mēs tolaik vispār bijām tikai pirmsprodukcijas darba sākuma stadijā; tas notika, daudzus mēnešus pirms vispār bija uzņemts kāds kadrs.

Atbrauca arī cilvēki no ārpasaules un mēģināja sakūdīt pret jums indiāņus.

Uzradās kaut kāds politisks propagandists no Francijas un rādīja vietējiem indiāņiem Osvencimas upuru fotogrāfijas – skeletu un līķu kaudzes. Tur sabrauca vairāki šādi aktīvisti – visdažādākie doktrinārie fanātiķi un 1968. gada revolūcijas ideologi, sagrauto cerību diaspora, kas vēl aizvien cerēja piepildīt savus neizdevušos sapņus. Viens indiāņu vadonis man parādīja materiālus, kas viņiem iedoti; šis francūzis mēģinājis indiāņiem iestāstīt, ka vācieši pret visiem tā izturas.

Pēc vairākiem pirmsprodukcijas posma mēnešiem karaspēka koncentrēšanās pie robežas jau bija kļuvusi biedējoša. Reiz mēs pa upi braucām garām vienai no armijas nometnēm; no turienes kāds izšāva virs mūsu galvām. Mēs aizīrāmies līdz krastam, kur mūs vairākas stundas noturēja gūstā. Tā bija pirmā reize, kad man radās nopietnas šaubas, vai vajadzētu palikt šajā apvidū. Pēc kāda laika es arī pieņēmu lēmumu pamest nometni, ko bijām iekārtojuši, un atrast citu filmēšanas vietu; tas nozīmēja, ka jāmeklē ļoti specifisks un reti sastopams ģeogrāfiskais izvietojums, jo man bija ļoti precīzas prasības pret filmas uzņemšanas vietām. Lielāko daļu Amazones pieteku šķir aptuveni 15 kilometri, un pa vidu ir vairāk nekā 2000 metrus augsti kalni, bet man vajadzēja divas upes, kas tek paralēli, gandrīz saskaroties, un starp tām – kalns, kas būtu ne pārāk liels, ne arī pārāk mazs. Mēs apskatījām aerofotogrāfijas un runājām ar pilotiem un ģeogrāfiem, līdz secinājām, ka visā Peru ir tikai divas piemērotas vietas. Pirmā bija tā, kuru tikko bijām pametuši; otrā atradās vairāk nekā 1500 kilometrus uz dienvidiem, džungļu vidū, apmēram 1300 kilometrus no Ikitosas, punktā, kur Riokamiseas un Riourubambas upes šķir nepilnus 200 metrus augsts pacēlums. Kad izvācos no pirmās nometnes, man vēl nebija izdevies atrast vietu otrai, taču bija skaidrs, ka mēs ar savu klātbūtni šajā vietā esam nonākuši nepatīkamas, pat bīstamas situācijas centrā. Mēs tur pilnīgi noteikti bijām lieki.

Pirmajā nometnē palika daži cilvēki, un es tur saglabāju mūsu medicīnas punktu vietējiem iedzīvotājiem, jo man likās: tas jāpatur, kamēr vien varu atļauties apmaksāt ārstu. Es cerēju arī, ka šādi lietas nostāsies savās vietās, taču drīz pēc mūsu aiziešanas gandrīz pilnīgi pamestajā nometnē ieradās agvarunu pulciņš no cilts padomes, kas patiesībā darbojās samērā patālu no turienes, un pielaida visam uguni. Viņi bija atveduši līdzi fotogrāfus; incidents nepārprotami bija sarīkots, lai pievērstu preses uzmanību. Kaut kad ap to laiku, neatceros, pirms vai pēc, tieši līdzās izcēlās robežkarš starp Peru un Ekvadoru.

Vācijā kāds tribunāls mēģināja jūs aizmuguriski tiesāt par jūsu noziegumiem.

Mani apsūdzēja indiāņu spīdzināšanā un ieslodzīšanā. Apsūdzības bija tik murgainas, ka pat daļa preses, kura parasti ir kāra uz tādām lietām, neizrādīja nekādu interesi par to, kas tur tika runāts. Apgalvoja, ka mēs esot apmetušies vietā, kur indiāņi nekad nav bijuši pakļauti balto cilvēku ietekmei, taču katram, kurš nebija par slinku painteresēties, uzreiz bija skaidrs, ka mēs neesam ielauzušies civilizācijas neskartu iezemiešu ciltī. Agvaruni bija samērā pieredzējuši, politiskā ziņā visorganizētākā cilšu grupa visā Peru. Vienā brīdī viņi man izteica bažas par filmu – viņi nevēlējās, ka pasaulei rodas novecojis priekšstats par indiāņu dzīvi. Nevienu nepārsteidza mūsu atvestā tehnoloģija. Šie cilvēki sazinājās pa rāciju, skatījās kungfu filmas un smēķēja cigaretes Lucky Strike. Vairums vīriešu bija dienējuši armijā un lidojuši helikopteros; diezgan daudzi runāja spāniski. “Sapņu nastā” var redzēt, ka daži agvaruni valkā tēkreklus ar Džonu Travoltu un “Sestdienas vakara drudzi”.

Vienīgā nopietnā apsūdzība, kas netika uzreiz atspēkota, bija apgalvojums, ka es esot armijai licis arestēt četrus indiāņus. Tāpēc es devos uz Santamariju de Njevu, lai noskaidrotu faktus. Izrādījās, ka visi četri tiešām ir reāli cilvēki, taču nevienam no viņiem nav ne mazākā sakara ar filmas uzņemšanu. Viens aptuveni nedēļu bija nosēdējis cietumā par nesamaksātiem rēķiniem visos pilsētas bāros. Es lūdzu Amnesty International izskatīt ziņojumus par cilvēktiesību pārkāpumiem, un viņi izplatīja informāciju, ka es neesmu izraisījis nekādas problēmas; mediji gan tam īpašu uzmanību nepievērsa. Tālaika klimatam tipisks bija kāds raksts žurnālā Der Stern. Uz džungļiem pie mums atsūtīja fotogrāfu, kurš uzņēma vismaz kādu tūkstoti attēlu; neviens no tiem netika publicēts. Tā vietā žurnāls nodrukāja fotogrāfijas no saviem arhīviem – kailus indiāņus, kas ķer zivis ar šķēpiem, šādā veidā liekot noprast, ka mēs esam ielauzušies “civilizācijas nesamaitātu” iezemiešu patvērumā. Ja mūsu dēļ būtu arestēts kaut viens cilvēks, es būtu atteicies no filmas pirmsprodukcijas posmā.

Jūs pirmīt teicāt, ka labākais veids, kā apkarot baumas, ir palaist jaunas, vēl trakākas.

Kaut kādā brīdī itāļu presē parādījās ziņa, ka Klaudiju Kardināli notriekusi kravas automašīna un viņa ir kritiskā stāvoklī. Ikitosā mani nez kā sazvanīja kāds žurnālists no Itālijas; lai uz turieni piezvanītu, reizēm vajadzēja 48 stundas. Šis cilvēks izklausījās pēc histēriķa, un es viņam mierīgi pastāstīju, ka tikko kopā ar Klaudiju paēdu vakariņas un viņai nekas nekaiš, taču baumu dzirnas turpināja griezties un ziņa par aktrises ievainojumiem sāka izplatīties jau visā pasaulē. Pēc divām dienām mani atkal sazvanīja tas pats žurnālists no Romas. “Lūdzu, neatkārtojiet to pašu, ko esat rakstījis līdz šim,” pēkšņā iedvesmas uzplūdā es viņam sacīju. “Patiesība ir vēl daudzkārt ļaunāka. Nepietiek ar to, ka Klaudija Kardināle ir smagi ievainota nelaimes gadījumā ar kravas auto; šoferis bija baskājains žūpa, kurš samaņu zaudējušo upuri visu acu priekšā izvaroja.” Sekoja 20 sekunžu pauze, tad žurnālists nolika klausuli, un no tā brīža bija miers.

Cerams, ka šī grāmata palīdzēs atspēkot zināmas nepatiesības.

Nē, lai grāmata kalpo citiem mērķiem. Mans labākais arguments pret šiem stāstiem ir pati filma. Tajā ir aina, kurā Fickaraldo stāsta par vientuļu traperu un pārceļotāju, pirmo balto cilvēku, kurš redzējis Niagāras ūdenskritumu – tūlīt pēc piligrimu ierašanās. Kad šis cilvēks par redzēto pastāstīja citiem, viņu nosauca par meli. “Kāds ir pierādījums?” viņam jautāja. Viņa atbilde bija vienkārša: “Pierādījums ir tas, ka es to redzēju.” Mēs, es un daudzi citi, bijām aculiecinieki tam, kas notika “Fickaraldo” uzņemšanas laikā. Mēs zinām patiesību. Gandrīz katrā stāstā, ko izplatīja mediji, es iepazinos ar kādu Verneru Hercogu, kuram ar mani ir visai maz kopīga. Lai nu tā būtu.

Pēdējos gados saradies vesels lērums šo citu Hercogu; reizēm viņi ir patruli, reizēm samērā saprātīgi: no nepatiesas un diezgan sliktas imitācijas, kurā kāds tēlo mani lasām bērnu grāmatu, līdz tikpat nepatiesam, taču vismaz amizantam pastičo – mani atdarina lasām vēstuli savai apkopējai Rosalinai. Lai gan ierakstā dzirdamā balss ir visai vājš atdarinājums un šī darba autors pat nosaucis savu vārdu, atradās daudz cilvēku, kas vaicāja, vai tas patiešām esot es. Lai cik murgaina būtu karikatūra, es nekad tamlīdzīgas lietas nenoliedzu; pateicoties internetam, tās izplatās milzu ātrumā. Gadījumā ar apkopēju es pat paskaidroju, ka aktīvi pieprasu, lai viņu deportē uz Nikaragvu. Es jūtos pasargāts no pasaules, zinot, ka starp baumām un mani pašu stāv stiprs viltus Hercogu vairogs. Šīs parodijas un aplamie priekšstati mani sargā kā bezmaksas miesassargi, tāpēc daru visu, lai baumas neapsīktu. Lai tās zeļ un plaukst, lai mīti aug kā sēnes. Es gribu, lai šādu dubultnieku būtu vairāk; lai šie āksti, vienalga, cik traki, cīnās manā vietā. Viņiem jāuzņem smagākie uzbrukumi, bet es tikmēr varu turpināt darbu.

“Sapņu nastā” ir kadri, kuros jūs ar Kinski stāvat uz kuģa, kas brauc cauri krācēm.

Kādu dienu, neizturot milzīgo ūdens triecienu, vienlaicīgi satrūka visas 14 tērauda troses, un kuģis ar diviem cilvēkiem – pavāru un viņa sievu, kura bija stāvoklī, – aiztraucās pa krācēm, neviena nestūrēts. Diemžēl nebija uzstādīta neviena kamera, kas to varētu iemūžināt, tāpēc dažas turpmākās dienas nācās veltīt tam, lai aizvilktu kuģi atpakaļ izejas punktā. Mēs uzstādījām trīs kameras un nofilmējām, kā tas vēlreiz nobrauc pa krācēm; šoreiz uz klāja nebija neviena. Nebija neviena, kas stūrētu, un kuģis triecās pret akmeņiem pa labi un pa kreisi. Es to vēroju no klintīm un nolēmu, ka izskatās pietiekami droši, lai to atkārtotu ar cilvēkiem uz klāja. Starp citu, tieši vairāki mūsu grupas locekļi uzstāja, ka nobraucienu pa krācēm vajadzētu atkārtot. Kinskis uzreiz bija gatavs piedalīties; viņš vienmēr lieliski zināja, kas labi izskatīsies uz ekrāna, un saprata, ka šis ir moments, kurā viņam jāiesaistās. Es svārstījos, un šajā gadījumā patiesībā viņš pierunāja mani.

Septiņi no mums uzkāpa uz kuģa, līdzi ņemot trīs kameras. Kopā ar mums bija arī Less Blanks. Horhi Vinjati un viņa kameru mēs ar divām jostām piesprādzējām pie sienas aiz kuģa stūres; kad kuģis triecās pret akmeņiem, operatoru svaidīja tik stipri, ka siksnas salauza viņam pāris ribas. Beats Presers sasita galvu pret otro kameru, kas bija pieskrūvēta pie klāja, un dabūja smadzeņu satricinājumu. Mēs ar Tomasu Mauhu bijām kopā ar Kinski. Viens trieciens bija tik mežonīgs, ka objektīvs izsprāga no kameras kā lode. Es centos ar vienu roku turēt Mauhu, ar otru ķeroties pie durvju ailes, taču mēs abi aizlidojām pa gaisu. Mauhs, vēl joprojām turēdamies pie kameras, atsitās pret klāju, pārplēšot roku starp diviem pirkstiem. Divas dienas pirms tam bijām izlietojuši visus anestēzijas krājumus, kad operēja abus indiāņus, kurus sašāva ar bultām. Bet mēs bijām nolīguši pulciņu peruāņu mežstrādnieku un laivinieku, tāpēc vietējais misionārs ieteica nometnē izmitināt arī divas prostitūtas, citādi vīri ietu trenkāt sievietes kaimiņu ciemā. Kamēr mēs bez anestēzijas lāpījām Mauham roku, viena no šīm prostitūtām centās mazināt viņa mokas. Viņa iespieda Mauha seju starp savām krūtīm un stāstīja, cik ļoti viņu mīl.

Kad kuģis bija izbraucis cauri krācēm, mēs visi nokāpām, un tas gandrīz nekavējoties uzsēdās uz grantaina sēkļa. Enkurs caururba korpusu, un ķīlis saliecās kā atvērtas sardīņu kārbas vāks, taču kuģis ar savu nostiprināto tērauda apšuvumu un sargājošajām gaisa kamerām bija tik pamatīgi būvēts, ka nenogrima. Mēs mēģinājām dabūt to nost no sēkļa, taču bijām spiesti samierināties ar faktu, ka kuģi nevarēsim izkustināt līdz nākamajai lietus sezonai, un līdz tai bija jāgaida vēl pusgads. Bijām gatavi tamlīdzīgam pavērsienam, jo nelikās nemaz tik neticami, ka kuģis varētu krācēs nogrimt. Ūdens ātrums bija vairāk nekā 65 km/h, un visur bija atvari. Rezerves variants bija otrs kuģis, kas gaidīja kalna galā; mēs plānojām novilkt to pa otru pusi līdz upei un turpināt filmēšanu. Diemžēl ūdens līmenis bija nokrities vēl nepieredzēti zems, no 12 metriem gandrīz līdz pusmetram, un tas nozīmēja, ka mēs nevaram aizvilkt kuģi līdz otrai upei – tajā burtiski nebija ūdens. Tā nu pēkšņi izrādījās, ka abi kuģi nav izkustināmi līdz nākamajai lietus sezonai.

Kāpēc indiāņi palīdz Fickaraldo?

Viņiem ir sava mītiska misija, kuru Fickaraldo līdz galam tā arī nesaprot. Lielāko filmas daļu skatītāji paliek neziņā par indiāņu patiesajiem motīviem. Mēs īsti nesaprotam, kāpēc šie cilvēki tā nopūlas un ir gatavi tik smagi strādāt, lai pārvilktu kuģi pāri kalnam. Tikai tad, kad tas aiztraucas lejup pa krācēm, viss kļūst skaidrs. Indiāņi ir tikpat apsēsti kā Fickaraldo, tikai viņiem ir atšķirīgi sapņi. Viņa sapnis ir uzcelt operu; indiāņi vēlas tikt vaļā no ļaunajiem gariem, kas mājo krācēs, un ir pārliecināti, ka, upurējot kuģi – atbrīvojot to no tauvām un palaižot pa krācēm –, tiks noņemts lāsts, kas uzlikts viņu zemei. Tas būs viņu glābiņš. “Viņi zina, ka mēs neesam dievi,” saka Verekeke, “bet kuģis uz viņiem atstājis lielu iespaidu.” Indiāņi uzvar, un Fickaraldo zaudē, lai gan beigās tomēr ir uzdevuma augstumos un, pateicoties savas iztēles un radošā gara spēkam, pārvērš šo sakāvi par sava veida triumfu. Filmas beigās, lai gan mēs zinām, ka Fickaraldo ir novedis sevi līdz bankrotam, kļūst skaidrs, ka drīz vien viņš atkal sāks meklēt jaunas nepatikšanas. Tas ir cilvēks, kurš nekad neatkāpjas, un iespējams, ka viņš pabeigs savu pirms daudziem gadiem pamesto Transamazones dzelzceļu.

Vai jūsu darbam ar indiāņiem bija kāda paliekoša ietekme?

Mūsu klātbūtne šajā džungļu daļā bija efemera, taču kaut kādā mērā palīdzīga, jo tā pievērsa mediju uzmanību Peru mūžamežu indiāņu problēmām. Filmas uzņemšanas laikā mēs apzinājāmies, ka vēlamies izdarīt indiāņu labā kaut ko vairāk nekā tikai finansiāli atalgot viņu darbu. Daži vēlējās kļūt par slimnieku kopējiem, un es lūdzu, lai mūsu mediķis viņus apmāca. Jaunākie vīrieši sapņoja par Honda motocikliem, jo dienesta laikā viņiem ļoti patika ar tiem braukt; taču ceļu džungļos nav, un tas nelikās sevišķi lietderīgi. Indiāņu kanoe bija pārāk mazas, lai aizgādātu līdz tirgum plantāciju ražu, tajā skaitā – kakao pupiņas. To visu no indiāņiem par lētu naudu uzpirka ceļojoši tirgoņi, kuri pēc tam labi nopelnīja, pārdodot visu tuvāk upes grīvai. Tāpēc mūsu namdari un galdnieki ierādīja indiāņiem, kā būvēt lielākas laivas.

Galvenais, mēs sapratām, ka naftas un kokmateriālu kompānijas sākušas mest kāru aci uz indiāņu zemi. Vajadzēja novērst masveida piesavināšanos un izlaupīšanu, tāpēc es aizsūtīju mērnieku izkartēt šo teritoriju, kurai nebija stingri iezīmētu robežu; tas vietējiem palīdzētu nodrošināt tiesības uz savu zemi. Nebija viegli atrisināt juridiskos jautājumus. Es nolīgu advokātus un piekukuļoju visus, ko vien varēju atrast, taču tik un tā apmaldījos birokrātijas labirintā. Nolēmu aizvest divus ievēlētus indiāņu pārstāvjus uz Limu, kur mūs pieņēma Peru prezidents Fernando Belaunde. Viņš solīja darīt visu, kas viņa spēkos, lai palīdzētu indiāņiem iegūt oficiālas tiesības uz savu zemi, taču nepieņēma indiāņu argumentu, ka viņi šajā apvidū dzīvo kopš neatminamiem laikiem. Prezidents sacīja, ka juridiski viņi neko pierādīt nevar, lai gan ir pilnīgi skaidrs, ka uz šīs zemes dzīvojuši viņu vectēvi. Belaundes acīs tās bija tikai ļaužu runas. Es viņam pateicu, ka, piemēram, britu vispārējās tiesības atzinušas dokumentāli neapstiprinātas liecības jēdzienu; tas noticis kādā tiesas prāvā 1916. gadā tagadējā Ganas teritorijā. Baltie ieceļotāji indiāņu džungļu kopienām savulaik bija stāstījuši, ka tādas Limas patiesībā nemaz neesot un ka pasaulē neesot arī okeāna, tāpēc es aizvedu abus indiāņu delegātus uz pludmali. Viņi kā transā bradāja pa viļņiem, nenovilkuši jaunās zilās džīnas un tēkreklus, pagaršoja jūras ūdeni, piepildīja ar to tukšu vīna pudeli, aizkorķēja un aizveda mājās kā pierādījumu.

Kad es šajā vietā atgriezos, lai filmētu “Manu mīļāko ienaidnieku”, indiāņiem jau bija izdevies juridiski nostiprināt savas tiesības uz zemi. Otrā upes krastā, kas nepiederēja pie indiāņu teritorijas, bija nometne un lidlauks, kas piederēja naftas kompānijām. Šajā apvidū ir vienas no lielākajām gāzes atradnēm pasaulē, taču līdz šai dienai urbšana uz indiāņu zemes nav sākta. Viņi tiešām ir noteicēji pār to, kas tur notiek, tāpēc man ir sajūta, ka mēs vismaz nedaudz esam viņiem palīdzējuši – lai gan indiāņu morālās un vēsturiskās tiesības uz šo zemi bija neapstrīdamas.

Divdesmit gadus pēc sarakstīšanas jūs publicējāt savu “Fickaraldo” dienasgrāmatu.

Desmit gadus pēc “Fickaraldo” uzņemšanas paskatījos uz dienasgrāmatu, bet vienkārši nespēju saņemties. Ilgu laiku man bija bail ķerties pie šīm piezīmju grāmatām. Es tajās rakstīju superminiatūrā, mikroskopiskā rokrakstā, ko neviens nespēja saburtot. Rokraksts vienkārši nevarēja būt sīkāks, jo nebija pildspalvas, kas spētu uzvilkt smalkāku līniju. Es tiešām nezinu, kāpēc ātrrakstā rakstīju tā; parasti es rakstu normāla izmēra burtiem. Piezīmju grāmatas tik ilgi ignorēju tieši tāpēc, ka nespēju izlasīt sīkos burtiņus, taču tad sieva man nopirka palielināmās brilles, tādas kā juvelieriem, un pateica: ja es tekstu neizrediģēšu un nepublicēšu pats, to izdarīs kāds cits, kad manis vairs nebūs. Man vairs nebija aizbildinājumu.

Pirmo reizi pēc tik ilga laika lasot savas piezīmes, es sapratu, cik daudz man aizmirsies. No tūkstoš lappusēm es tekstu saīsināju līdz trim simtiem, izlaižot gadu, kurā vienkārši bija pārāk sāpīgi atgriezties, un izdevu ar nosaukumu “Nelietderības iekarošana”¹. Tekstā jaušas tāda kā steigā aizelsusies trauksmainība, un esmu pārliecināts, ka grāmatu atcerēsies ilgāk nekā visas manas filmas. Filmas uzņemšanas dienasgrāmata tā ir tikai šī vārda plašākajā izpratnē. Drīzāk jau tas ir literārs darbs, kaismīgs un nepiedodošs skats uz visu, kas tolaik norisinājās man apkārt, un mana reakcija uz to. Brīžiem es aizpeldu mežonīgos drudža sapņos un pierakstu visas iztēles ainas, kas atausušas manu gara acu priekšā pa vidu visam, kas piedzīvots, filmējot džungļos. Jo smagāk man klājās, jo biežāk mani piemeklēja šādas vīzijas. Es mēdzu izdomāt dīvainus incidentus un fantāzijas, ko pierakstīt uz papīra, jo man likās, ka šādi es kaut kādā veidā nepieļaušu, ka tas notiek reālajā dzīvē. Nosaucot nelaimi vārdā, es to padzenu – kā kuģi, kas izrāvies no valgiem uz stāvās kalna nogāzes. Nelaime traucas lejup kā torpēda, līdz atduras pārpildītā okeāna pludmalē, ierokas dziļi smiltīs un aizlidina pa gaisu saldējuma stendu.

Kad cilvēki sastopas ar grūtībām, daži meklē mierinājumu mūzikā un reliģijā. Pārlasot savu dienasgrāmatu tik daudzus gadus pēc sarakstīšanas, man kļuva skaidrs, ka visā tajā filmēšanas juceklī biju meklējis patvērumu valodā. Tā man vienmēr bijusi varens enkurs, un man ir aizdomas, ka prozā mana īstā balss skan skaidrāk nekā uz ekrāna. Varbūt esmu labāks rakstnieks nekā režisors.

Kāpēc Less Blanks savu filmu nosauca par “Sapņu nastu”?

Kino mums dod drosmi. Tas palīdz tikt galā ar ikdienas dzīvi un iedrošina savas cerības un ilgas uztvert nopietni, pārvērst tās par realitāti. Kad situācija bija kļuvusi bēdīga, es devos uz Vāciju, lai mēģinātu saturēt kopā filmas investorus. Viņi man jautāja, vai es turpināšu. “Vai jums tiešām pietiks spēka un gribas?” Es sacīju: “Kā jūs varat tā jautāt? Es vai nu dzīvošu, vai beigšu savu dzīvi ar “Fickaraldo”.” Filmas uzņemšanas laikā es nevarēju atļauties kaut kādas privātas šaubas. Es nevarēju atļauties tādu privilēģiju kā izmisums; ja es kaut uz mirkli būtu sācis svārstīties vai krist panikā, viss projekts vienkārši būtu sabrucis. Būtībā filma gala versijā izdevās tieši tāda, kā biju cerējis, ja neskaita Mika Džegera personāžu. Vairākus mēnešus pēc filmas pabeigšanas Klaudija Kardināle man teica: “Pirms četriem gadiem tu atbrauci uz Romu, izskaidroji savas idejas un to, kādas grūtības mums būs jāpārvar. Tagad es filmu esmu noskatījusies, un tā ir tieši tāda, kā tu to pašā sākumā aprakstīji.”

Ja, noskatoties “Fickaraldo”, cilvēks atgūst drosmi cīnīties par savām iecerēm, tad filma ir kaut ko paveikusi. Ja kaut viens cilvēks iznāk no kinoteātra, noskatījies kādu no manām filmām, un vairs nejūtas tik vientuļš, es esmu sasniedzis visu, ko vēlējos sasniegt. Kad izlasa izcilu dzejoli, acumirklī saprot, ka tajā ir kāda dziļa patiesība. Reizēm arī kino sastopami līdzīgi lielas atklāsmes mirkļi – kad cilvēks saprot, ka ir piedzīvojis apgaismības brīdi. Varbūt dažreiz man ir izdevies sasniegt tādus augstumus ar savām filmām.

“Sapņu nastā” ir ainas no “Fickaraldo” sākotnējās versijas, ar Robardsu un Džegeru.

Man vienmēr jautā, vai drīkst nākt un filmēt mani darbā uzņemšanas laukumā; es šiem cilvēkiem saku, ka viņi tur neredzēs neko vairāk par bezgalīgu banalitāšu virkni. Es neaicināju Lesu uz džungļiem, taču viņš ļoti vēlējās atbraukt un uztaisīt filmu. Iesākumā lāgā negribēju, ka tur grozās cilvēks ar kameru, jo filmas par filmēšanu man liekas mazliet pretīgas. Man nepatīk, ka mani filmē darba procesā. Kad tu mājās gatavo ēdienu un kāds stāv un blenž tev uz rokām, tu pēkšņi to vairs nemaz tik labi nemāki. Cilvēki sāk darboties citādi, ja viņus kāds vēro, un kinorežisori, kuri nofilmēti darba procesā, parasti atstāj nožēlojamu un apkaunojošu iespaidu. Es te pieskaitu arī sevi.

Toms Ladijs man bija parādījis dažas Lesa filmas, un man tās uzreiz iepatikās, īpaši “Iztērē visu”; tajā ir aina, kurā kāds cilvēks ar knaiblēm izrauj sev zobu; šo skatu es no viņa aizņēmos savam “Strošekam”. Less filmās ārkārtīgi spilgti iemūžina amerikāņu dzīves izmirstošās marginālijas. Man patika arī viņa gatavotais ēdiens un vispār attieksme pret dzīvi. Viņa klātbūtne džungļos bija ļoti veselīga. Lielākoties viņš kā milzu krupis drūmi dirnēja pie alus glāzes, nekur nejaucoties, bet vienmēr skaidri jūtot, kad jāieslēdz kamera un kad gaidāmi svarīgi mirkļi, kas jānofilmē. Vislabāk man Lesā patika tas, ka viņš sazinājās ne tikai vienzilbīgi, bet bieži vien pat bezzilbīgi. Viņš neizrunāja tikpat kā nevienu vārdu un kaut kā pamanījās pilnīgi saplūst ar fonu. Mani pārliecināja arī viņa arguments, ka, lai cik drošs es būtu, ka filmu pabeigšu, viss tomēr var saiet dēlī un tādā gadījumā viņa uzņemtie kadri vismaz kaut kādā mērā dokumentētu šo pārgalvīgo operāciju.

Less nebija nekāds galma āksts, kurš visiem pieglaimojas, lai ko viņi darītu. Viņam bija ārkārtīgi asa acs, un tajā, ko viņš filmēja, bija labi pārdomāta subjektivitāte. Tas, kā indiāņi fermentē manioku, Lesu interesēja ne mazāk kā “Fickaraldo” filmēšana, un visbiežāk viņu varēja atrast apmetnē, kur vietējie gatavoja ēdienu. Reiz brokastu laikā es viņam pastāstīju, ka todien beidzot gaidāms īsts notikums: pēc vairāku mēnešu gaidīšanas mēs pirmo reizi plānojām vilkt kuģi kalnā. “Es te neesmu, lai filmētu notikumus,” Less atbildēja un uz kuģa pārvietošanu neieradās. Tovakar viņš pastāstīja, ka dienu pavadījis, filmējot, kā skudra stiepj papagaiļa spalvu. Man vienmēr patikusi viņa attieksme; tagad, lasot savu filmēšanas dienasgrāmatu, es tajā atrodu milzum daudz vērojumu, kas pilnīgi atšķiras no visa, ko tajā pašā laikā ar kameru fiksēja Less.

Man patīk “Sapņu nasta”, kaut arī tajā ir lietas, kas varbūt neveido par mani sevišķi pozitīvu iespaidu un pat radījušas zināmas problēmas. Dažas minūtes no tolaik vēl nepabeigtās filmas Less parādīja Teljuraidas kinofestivālā, un, izrauti no konteksta, vairāki mani izteikumi vedināja domāt, ka man izveidojusies kaut kāda slimīga apsēstība. “Sapņu nastas” aizkadra tekstā sacīts, ka es būtu varējis uzņemt visu filmu turpat pie Ikitosas un tas visiem būtu bijis daudz vieglāk. Taču, kā jau teicu, man bija vajadzīgs ļoti specifisks reljefs, un vairāk nekā tūkstoš kilometru rādiusā ap Ikitosu nav atrodams paugurs, kas augstāks par trim metriem; šis apvidus ir līdzens kā okeāns. “Sapņu nastā” ir vieta, kur es runāju par cilvēkiem, kas gājuši bojā filmēšanas laikā, taču Less izvēlējās neiekļaut manus paskaidrojumus par šo notikumu apstākļiem, tāpēc izklausās, ka es filmas dēļ esmu riskējis ar dzīvībām un novedis cilvēkus nāvē. Šī nelāgā dvaka man visur sekoja gadus desmit. Kad Lesam uz to norādīju, viņš uzreiz bija gatavs filmu pārmontēt, taču es teicu, ka nav vajadzīgs. Man ir labākas lietas, ko darīt, nekā labot citu kļūdas un pārpratumus. Lesam vienmēr bija galavārds; es viņu nelūdzu neko mainīt, kaut arī zināju, ka tas var man kaitēt. Būtiski ņemt vērā, ka Less filmēja tikai piecas nedēļas, bet “Fickaraldo” tapšana ilga četrus gadus, tātad viņš iemūžinājis tikai sīku daļiņu no visa, kas norisinājās filmas tapšanas laikā.

Es nepaturēju uzfilmēto materiālu ar Robardsu un Džegeru; vienīgie kadri, kas saglabājušies, redzami Lesa filmā – tie bija celuloīda atgriezumi, ko viņš pakampa, pirms es izmetu atkritumos visu, kas man nebija noderīgs “Fickaraldo” vajadzībām. Kaut vai tāpēc vien es priecājos, ka Less uzņēmis šādu filmu. Reizēm labāk ir nezināt visu, un tomēr “Sapņu nasta” ir un paliek visu laiku labākā making-of filma.