Mēnessērdzība kopējā tīmeklī

Dzirdami aicinājumi aizvākt Kanādā esošās problemātiskās vēsturisko personību statujas pēc tam, kad visā pasaulē sākušies protesti pret sistēmisko rasismu un policijas nežēlību, ko izraisīja melnādainā vīrieša Džordža Floida nāve pēc tam, kad aresta laikā policists vairāk nekā astoņas minūtes ar celi bija piespiedis viņa kaklu.

globalnews.ca, 10. jūnijā

Pa īsāko ceļu šķērsojot Toronto Universitātes pilsētiņas autostāvvietu, es uzdūros vientulīga paskata ratnīcai. Plāksne uz sienas vēstīja, ka ēka būvēta 1903. gadā kā zirgu stallis, bet 1968. gadā kļuvusi par Māršala Makluena vadītā Kultūras un tehnoloģiju centra mājvietu. Makluens, kurš nospēlēja epizodisku lomu Vudija Allena filmā “Annija Hola” un kuru parasti atceras kā frāzes “medijs ir vēstījums” autoru, pats savā ziņā bija mediju personība. Netālu ir provinces parlamenta ēka – pēc Toronto standartiem impozanta celtne, kuras varenība robežojas ar patmīlību. Tās priekšā atrodas Kanādas pirmā premjerministra Džona Makdonalda statuja; viņš attēlots ar lepnā pussolī paspertu kāju un lejup vērstu rādītājpirkstu.

Pagājušajā mēnesī protesta laikā statuja tika apšļakstīta ar sarkanu krāsu, ko papildināja uzraksts ar lielajiem burtiem pavēles izteiksmē, lai gan bez izsaukuma zīmes tas šķita kā teksts, ko kāds skaļi lasa no lietošanas instrukcijas: “NOJAUKT PIEMINEKĻUS – VERDZĪBAS, KOLONIĀLISMA UN VARDARBĪBAS SIMBOLUS.” Tas bija viens no daudzajiem protestiem, kas notika Mineapolisas policista nogalinātā Džordža Floida vārdā. Kā zināms, video, kurā iemūžināta groteskā spīdzināšana, ieguvis virālu popularitāti sociālajos medijos.

Savulaik daudzi šejienieši būtu raduši mierinājumu domā, ka tas noticis citā valstī. Šķiet, nu tas ir mainījies. Pašreizējais Ontārio premjerministrs, konservatīvais Dags Fords (kurš ar savu kompetento un iejūtīgo Covid-19 krīzes vadību pārsteidzis pulgotājus, kas uzskata viņu par vietējo Trampu), sākumā izteicās, ka rasu attiecības Kanādā, lai arī nav ideālas, tomēr katrā ziņā ir labākas nekā uz dienvidiem no valsts robežas. Sašutums sociālajos medijos bija tik milzīgs, ka Fordam nācās nožēlot savus vārdus, un viņš tos žigli aizstāja ar viedokli, ko jau ilgāku laiku pauž premjers Trido: arī Kanāda cieš no sistēmiska rasisma.

Šāda akcenta pārbīde šķiet savāda. Pateicoties Kanādas tiesību un brīvību hartai, neskaitāmiem likumiem, cilvēkresursu politikai, tiesu precedentiem un cilvēktiesību tribunāliem, kas visi atklāti vēršas pret rasu diskrimināciju, loģiskāk būtu uzskatīt, ka mūsdienās Kanādas valsts un sabiedrība ir sistēmiski pretrasistiska, lai gan, protams, dažos aspektos tā periodiski cieš no nespējas atbilst saviem augstajiem standartiem. Taču šādu vērtējumu var dzirdēt reti, ja vispār var. Jo īpaši, ņemot vērā lielo viļņošanos, ko izraisījusi Džordža Floida noslepkavošana, šķiet, ka par elites vienojošo uzskatu ir kļuvis pirmais no minētajiem.

Vakaros es mēdzu skriet Exhibition arēnas apkaimē, kur atrodas viens no diviem Nacionālās hokeja līgas Covid-19 “burbuļiem”. Viesnīcu ieskauj G7 sanāksmes cienīgi drošības žogi, spīdīgi luksusa autobusi atved un aizved spēlētājus. Augstu virs tukšās autostāvvietas elektroniskā reklāmas paneļa ierasto ņirboņu pārtrauc nopietns paziņojums no Coca-Cola kompānijas. Aizstājusi raksturīgo sarkano un balto krāsu ar nosvērtāko melno, tā deklarē: “Mums visiem vajag atzīt, ka varam darīt vairāk, lai uzveiktu rasismu.” Šī frāze “mums visiem vajag atzīt” nav gluži tā gludākā. Taču nu jau, pamanot melno un balto krāsu, mēs zinām, ka sekos nopietns paziņojums. Tie rodami YouTube baneros, kad meklējam atvaļinājuma namiņu ziemeļos vai pat pasūtām ēdienu Uber Eats.

Pirmdienu vakaros Makluens kopā ar studentiem pulcējās vecajā ratnīcā, lai nodotos diskusijām par plašu tēmu loku. Daļa ir ierakstītas un tagad pieejamas internetā. Ir vērts tās paklausīties. Makluens bija viltīgs sarunbiedrs. Viņa atbildes nereti šķiet samulsinām studentus. Atbildot uz jautājumu, viņš nedeva gatavu informācijas paketi, viņa iecienītā stratēģija bija izmest zondi: ķircināt, mulsināt un, kas zina, varbūt izpurināt gaismā kādu jaunu skatpunktu.

Pēdējos mēnešos Ziemeļamerika, šķiet, piedzīvojusi kaut ko līdzīgu pastiprinātai imūnreakcijai. Pretrasistiskas T šūnas patrulē politiskā ķermeņa asinsritē. Neatrodot atbilstoši virulentu patogēnu, tās uzbrūk paša politiskā ķermeņa simboliskajiem elementiem, piemēram, statujām (“NOJAUKT PIEMINEKĻUS...”) un ielu nosaukumiem. To varētu salīdzināt ar autoimūnu slimību.

Pretēji savulaik izplatītajam uzskatam, Māršals Makluens nebija hipiju fans. Patiesībā tie viņam krita uz nerviem. Makluenu saistīja humānisma tradīcija, kam, viņaprāt, elektrības laikmeta rītausmā bija mests milzīgs izaicinājums. Tas arī pamudināja viņu pievērsties mūsdienu dzīves analīzei. Kā tolaik, tā arī tagad mēs savā hipnotiskajā apsēstībā ar saturu mēdzam nepamanīt, kā mediju ekosistēmas pārmaiņas ietekmē mūsu ikdienu un sniedz instrumentus mūsu morālo kaislību izpaušanai. 1964. gadā iznākušajā grāmatā “Gūtenberga galaktika” Makluens to apraksta šādi: “Vērotāja mēnessērdzīgā pakļaušanās jaunajām struktūrām noved pie tā, ka revolūcijā visdziļāk ierautie vismazāk apzinās tās dinamiku.”

Jūs, cienītais, kādēļ jūs protestējat? “Kādēļ? Tādēļ, ka vienreiz taču pietiek!” – “Pienācis laiks pārmaiņām!” – “NOJAUKT PIEMINEKĻUS...” Taču, ja mēs mēģinātu notiekošo paskaidrot ārpus dežūrfrāzēm, kas raksturīgas ikvienai kustībai, kā tas skanētu?

Nespējot sakarīgi formulēt savu sakāmo arīšajālīmenī, mēs kļūstam par daļu no sociāli mediēta pilsoņu kopuma, ko visprecīzāk varētu raksturot kā konduktīvu mediju. Šādā ainā indivīds nav nekas vairāk kā starpstacija, kas uztur satura apriti kopējā tīmeklī, kurā milzums dažādu kairinājumu reālā laikā rada jaunus neironu ceļus un veido niknuma, sašutuma, nemiera un bezcerības virknes.

Lai kā arī tas skanētu, mēs, visticamāk, to nedzirdēsim no Coca-Cola vai YouTube. Un es būtu ļoti pārsteigts, ja šāds vēstījums pārtrauktu reklāmu ņirboņu elektroniskajā panelī.