13. decembris

Pirms aizmigšanas vairākkārt atkārtoju: “ Значит так…”  [1. Tātad, tā… (krievu val.).] Tā bija drīzāk intonācija, nevis vārdi, un pusmiegā nespēju uzreiz atcerēties, kas tas ir. Atcerējos. Tā uz maniem jautājumiem atbildes sāka neredzīgs un nedzirdīgs puisis Zagorskas internātā. “Kas ir saulriets?” — “Saulriets… Tātad, tā… Zeme riņķo ap sauli,” utt. — “Vai tu esi skaists?” — “Skaists? Tātad, tā… Kad izgludinu bikses, tad skaists.” Tikai nevajag novērst uzmanību, es to atcerējos nepavisam ne atbilžu, bet “mūzikas” dēļ (starp citu, viņš sevi nedzirdēja). Pie tam, nav runa arī par neredzīgo puisi, bet par muzikālo frāzi, kura dīvainā veidā spēj iekļaut sevī manas dzīves notikumus un sajūtas, tiesa, vēstījuma toņkārta piešķir notikušajam melanholisku un atsvešinātu izskatu — lūk, tādu, kāds ir cilvēkam klātpievienotajā fotogrāfijā, kas uzņemta mazā kafejnīcā pie Sorbonnas.

Tātad, tā… Izrunājot šos vārdus, es vienlaikus cenšos piešķirt kādam dienasgrāmatā fiksējamam notikumam papildus jēgu, izcelt to kā pieminēšanas vērtu, apvienot nejaušību un vērtību, kā teiktu H. C.-B. Naktī izrunātie vārdi bija, bet kādā mērā bija notikums, kuru tagad ar tiem iesāku? “Tātad tā” siets ļauj izkrist tikai dažiem: tostarp sāpīgais sasprindzinājums, Perlašēzas kapsētā cenšoties uzdot P-m kādu patiešām svarīgu jautājumu un, iespējams, gaidot no atbildes kādu mierinājumu. Tajā pašā Parīzē bija lietus un migla, es par katru cenu gribēju saglabāt acīs dažas ainas — kuras Bresons, starp citu, jau ir nofotografējis —, bet tajā pašā brīdī sapratu, ka tas nav manos spēkos, ka es jau visu, ko varēju, esmu izdarījis. Tālāk viss būs saistīts ar mūziku, un vienīgi tā kaut ko glabās vai atsauks redzamībā.

14. decembris

Vai ir jēga pastāstīt par vēl vienu kino? Iespaids no Almodovara filmas Runā ar viņu bija tāds, ko varētu aprakstīt ar neatbilstošu vārdu “sulīgs”. Viens no “klikšķiem” — tāpat kā par daudz ko, tāpat kā par daudz ko — bija tas, ka ar cilvēku, pat ja tas varbūt nav īsti dzīvs, ir jārunā. Tiesa gan, runāšana filmā bija vairāk tāda pierunāšana: “Es ar tevi runāju, tas nozīmē — es tevi mīlu.” Taču manā attieksmē nez kādēļ viss aizgāja pavisam šķērsām: es runāju, par spīti vai “neskatoties uz” (par ko saistībā ar latviešu valodu feini rakstīja Forumā Silvija Brice) to, vai kāds dzird un saprot. Spriežot ģeometriski, es teiktu, ka tā ir vienmēr — kāds runā, un otrs nesaprot. Taču es pats tam neticu vai arī vārdā “saprast” ievietots pārāk daudz jēgas. Es gribu teikt, domājot par AG rakstīto žurnāla jaunajā rubrikā kino (76. lpp.), ka, piemēram, nekad nezinu, ar kuru no sievietes dvēselēm runāju, lai gan pieņemu, ka spēju lietot vārdus kā instrumentus noteiktu mērķu sasniegšanai. Diez vai var runāt tukšumā — runāt laikam var, sarunāties nevar —, un, iespējams, sarunā tāpat kā fotogrāfijā kāds var atrast to, ko gribas uzskatīt pašam par sevi.