Šeit mazgā veļu

Starp jaunajiem reliģiskajiem censoņiem (viņu vidū Juris Rubenis un Jānis Vanags) Ēriks Jēkabsons bija viens no teoloģijas profesora Roberta Feldmaņa mīļākajiem “dēliem”, kā viņus sauca pats profesors; astoņdesmito gadu vidū, kad jaunais, gaišmatainais mācītājs sāka kalpot Mežaparkā, mazā baznīciņa bija stāvgrūdām pilna. 1987. gadā pēc leģendārā “atmaskojošā” raksta Farizeji bez maskām parādīšanās lielākajās padomju avīzēs ar fotogrāfiju, kurā bija redzams līdz pusei kails, muskuļains puisis kaujas stājā — un tas bija Ēriks Jēkabsons —, baznīciņā pavisam aptrūkās vietas. Ideālistiskāk noskaņoti jaunieši (arī Ainārs Šlesers) mēģināja nodibināt kontaktus ar “mācītāju kaujas grupu”, par kuru bija runa publikācijā. 1988. gadā, īsi pirms padomju varas sabrukšanas, Ēriks Jēkabsons pēkšņi emigrēja, un ilgāku laiku par viņa gaitām bija zināms visai maz, līdz viņš atgriezās Latvijā 2001. gada nogalē, dibinot kustību Par garīgo atdzimšanu Latvijā (“domājam, ka situāciju Latvijā var mainīt tikai ar garīgiem līdzekļiem, nevis ieviešot jaunus likumus, ieguldot vairāk naudas budžeta kasē, ievēlot labākus politiķus”). Šajā laikā Jēkabsons daudzās intervijās iezīmē savas biogrāfijas “mezglu punktus”, un interesenti var uzzināt gan par opozīciju padomju sistēmai ar Austrumu cīņu un fiziskā spēka palīdzību (“pārmērīgā fiziskā slodze man bija pat tāds kā protests pret pastāvošo iekārtu”), gan par bēgšanas mēģinājumu uz ārzemēm un pievēršanos reliģijai pēc atklāsmes (“es skatos gaisā ar atgāztu galvu un redzu augstumā saules apmirdzētu krustu”), gan par viņa un ģimenes vajāšanu (“sajūta nebija patīkama — izsekošana, psiholoģiskais spiediens, arī pret manu sievu Margaritu, kas gaidīja bērnu”), par aizbraukšanu (“taču tas, kādā kāpinājumā auga psiholoģiskais terors, arī manam garīgajam vadītājam profesoram Feldmanim lika teikt: tev jābrauc prom”) gan par Čikāgas latviešu luterāņu draudzi un sporta klubu (“pamazām izveidoju pats savu boksa un fitnesa centru, kas kļuva arvien populārāks”), gan par atgriešanos (“savs laiks aizbraukt, savs laiks atbraukt”).
Par spīti sākotnējiem apgalvojumiem, ka politiskajā darbībā neiesaistīsies, Jēkabsons 2002. gada pavasarī uz Jaunās kristīgās partijas un Kristīgi demokrātiskās savienības bāzes veido Latvijas Pirmo partiju (“vērojot Latvijas politisko dzīvi, mani pamazām pārņēma niknums un tajā pašā laikā pārliecība, ka mēs varam izdarīt labāk, vairāk un, galvenais, godīgi”), kas vēlēšanās ieguva 10 vietas Saeimā.

Rīgas Laiks: Jūsu baznīcas kolēģi, kamēr jūs bijāt prom, ieņēma vadošus posteņus šejienes baznīcā un sabiedrībā. Aizbraucot jūs šo iespēju pazaudējāt. Amerikā jūs bijāt salīdzinoši nelielas draudzes mācītājs un jums piederēja salīdzinoši neliels fitnesa un boksa klubs. Šeit jūsu mēroga cilvēks ir, teiksim, arhibīskaps. Ar to pašu Austrumu cīņas pagātni.

Ēriks Jēkabsons: Jo es tagad ilgāk dzīvoju šeit, Latvijā, jo es vairāk nešaubos, ka tā bija Dieva griba. Vai, Sālamana vārdiem runājot, visam savs laiks, savs laiks atgriezties, savs laiks mīlēt, nīst, savs laiks saplēst un kopā sašūt. Es nezinu, kā būtu šeit, bet es patiešām nekad neesmu domājis par sasniegumiem, arhibīskapu, stāvokli… Pret maniem amatabrāļiem, kas palika Latvijā, es izjūtu siltumu un apbrīnu. Nedomāju arī, ka man būtu svarīgi kaut ko sasniegt, iekļūt politikā, būt redzamam, es nestāvu spoguļa priekšā un nedomāju, ka tagad es esmu Saeimas deputāts. Es zinu, ka es noteikti negribētu būt par arhibīskapu, es labprāt to darītu privātā, neredzamā, individuālā veidā.

RL: Vai jūs nepateiktu, kurš gadījums bija pēdējais piliens, kad jūs izšķīrāties braukt prom?

Jēkabsons: Es domāju, ka tā bija pakāpeniska notikumu akumulācija, nemitīga izsekošana, spiediens, draudi, dramatiskais moments ar mašīnu… Jocīgi, cilvēkiem ir svarīgi zināt, vai tu esi bijis moceklis, īsts disidents, kurš spiests aizbraukt. Man kādreiz gribas par to pasmaidīt, jo absolūtais vairākums disidentu un nedisidentu, kas izšķīrušies par šo soli, ieskaitot mani, neviens nav ticis izvests ar roku dzelžiem. Pienāk brīdis, gad tu garīgi un fiziski tiec spiests to darīt, un apstākļi sakrīt — manā gadījumā bija ģimene, sieva stāvoklī, mēs to pārrunājām ar profesoru Feldmani, un viņš deva tam savu svētību, ka tagad ir jābrauc.

RL: Bet jums bija visas iespējas kļūt par mocekli. Jūs izšķīrāties…

Jēkabsons: … bēgt. Es to neuzskatu par bēgšanu. Es bieži runāju par piedošanas ētiku, kas tāv pāri tolerances ētikai. Tolerance ir civilizēta sadzīvošana ar to, kam tu nepiekrīti. Piedošanas ētika ir konflikta risinājums, mēģinājums sadarboties ar pretējo pusi. Man ļoti nepatīk aizmugures runas, mājieni, man patīk tieši, aci pret aci, izrunāties par to, kas man kādā nepatīk. Es uzskatu, ka tas ir karš vai cīņa, un pretestības kustības princips neizslēdz ticību Dievam, tā ir pagaidu atkāpšanās vai regrupēšanās, lai turpinātu cīņu. Bībelē apustuļi bēga, slēpās, viņi glābās, bet tad pienāk viens brīdis…

RL: Jūs pieņemat, ka vēl varētu pienākt tas brīdis?

Jēkabsons: Vai tas varētu manā dzīvē pienākt? Es pieņemu, ka jā. Ja Dievs tā būs lēmis, nekas nav izslēgts. Gribas jau vēl dzīvot, protams.

RL: Jums šķiet, ka Viņš varētu izdomāt, ka jūs esat labs kristietis, kā Ījabs, un tad izmēģināt uz jums kādas riebeklības, atņemt visu, pakutināt mazliet?

Jēkabsons: Es domāju, ka Dievs zina, ka es neesmu labs kristietis. Man jāpiekrīt Augustīna domai, ko atkārto Luters: kristiešu jau nav, viņi tikai top. Es zinu, ka es esmu grēcīgs cilvēks ar daudz nepilnībām un trūkumiem. Es esmu jauns kristietis, pirms tam es daudz nodarbojos ar jogu un Austrumiem, auras redzēju — un mani ļoti pārsteidza, ka visi lielie meistari, domātāji tik daudz runā par savu grēcīgumu. Kā tad tā — viņi taču ir tik svēti, tik pilnīgi… Un tad ir tāda atziņa, bliss, atplaiksnījums: kas tad es tāds esmu? Kā es vispār varu vērt muti vaļā, kaut ko stāstīt vai mācīt. Un kristīgā premisa ir, ka Dievs zina — tu sevī nekas neesi, tev vajag tikai būt par Viņa vārdu un darbu liecinieku, instrumentu.

RL: Par klusētāju jūs nekādi nevar nosaukt.

Jēkabsons: Man kaut kā tā ir sanācis — vienmēr esmu ilgojies pēc vientuļā cīnītāja jeb eremīta ceļa. Man pat tādas domas nebiju, ka es varētu būt mācītājs, bet kaut kā vienmēr tā ievirzījās, ka nonāku cilvēkos, kustībā… It kā gribu no tā aiziet un “iet tuksnesī”, bet kāds ceļš aizved atkal kaut kur citur un beigu beigās — politikā.

RL: Jūs vairākkārt esat atsaucies uz Šopenhaueru, runājot par to, ka cilvēkam nav jātiecas pēc laimes, bet jābūt varonim. Vai jūs gribat būt varonis?

Jēkabsons: Nē, es noteikti negribu būt varonis. Un Šopenhauera doma drīzāk bija tāda, ka laimīga dzīve līdz galam nemaz nav iespējama, bet augstākais, ko cilvēks var sasniegt, ir heroiska dzīve. Man īsti nepatīk vārds “varonība”, drīzāk varētu teikt “sevis pārvarēšana”, jo mums jau visu laiku ir bailes — bailes būt nesaprastiem, bailes zaudēt darbu, bailes zaudēt mīlestību, bailes aizšaut garām mērķim, hamartia [1. Kļūdīšanās, grēks (sengrieķu val.).], kā grieķiski īstenībā sauc grēku.

RL: Vai visas šīs bailes jūs zināt persnīgi?

Jēkabsons: Es domāju par cilvēkiem, bet arī es esmu ar tām saskāries.

RL: Ar kurām?

Jēkabsons: Bailes zaudēt dzīvību… Bet es netiktu “bailes” primitīvā veidā, bet bailēm ir sinonīmi — nedrošība, nepārliecinātība, neziņa, šaubas…

RL: Jā, bet es jūs pārtraucu…

Jēkabsons: Tā ir doma par varonību kā principu.

RL: Tas, kas jāpārvar.

Jēkabsons: Bailes, neziņa, gļēvums, augstprātība, intelektuālā lepnība, pašpietiekamība, tā, manuprāt, ir ļoti, ļoti smaga slimība. Es saprotu, ka tas skan tiesājoši, bet daudzi cilvēki, sevišķi, latvieši, uzskata — es esmu tāds morāli neitrāls, principā es esmu par garīgām lietām, bet es nepiederu baznīcai, es skatos plašāk, es visu no tāda putna lidojuma redzu un analizēju un pats palieku ārpusē. Tas ir ļoti liels intelektuāls snobisms, tas ved iluzorā ezotērā iekšējā intelektuālā pasaulē.

RL: Kas jums ir pret ezotēro iekšējo pasauli? Vai pasaule, kas brauc pa amerikāņu kalniņiem, ir mazāk iluzora?

Jēkabsons: Nē, nē, nē, iekšējā pasaule noteikti ir vajadzīga. Bet es runāju par… Mēs dzīvojam redzamā pasaulē, piemēram, padomju laikos man sanāca ļoti daudz sastapties ar kādu pazīstamu dzejnieku, un tas dzejnieks — ezotērs jaunā laika pārstāvis, vispusīgs un lielisks cilvēks, kuru es mīlu un respektēju — man saka: “Jūs, kristieši, esat tādi pārāk vienkārši — grēks, ļaunums, nodevība, bet es ticu, ka viss ir labs, Dievs visu ir radījis labu. Karma, reinkarnācija, bet tas, ko jūs, kristieši, saucat par grēku, ir tikai zemākās pakāpes labums. Un man nav nekādu problēmu dot parakstu čekistam sadarboties, kaut ko ziņot, ja es varu publicēties, varu braukt uz ārzemēm, viss ir viens, es tā kā no malas uz to visu skatos, un jūs tur ciešat — zin, tur cīnītāji, baigie svētie!” Uz ielas, tādās naturālās, kritiskās situācijās latviešu intelektuāļi kļūst gļēvi, nodevēji, mīkstie, plānā galdiņa urbēji.

RL: Vai jūs piekrītat Kārļa Marksa tēzei, ka filozofi līdz šim pasauli ir tikai dažādi izskaidrojuši, bet uzdevums ir to pārveidot?

Jēkabsons: Mūsu uzdevums ir pārveidot pasauli? Nu, protams, ka es nepiekrītu Marksa tēzei…

RL: Tāpēc, ka Markss to teicis?

Jēkabsons: Nē, nē, nē. Ja palasa Marksa Kopotos rakstus, — tas ir vienreizēji, padomju laikā man mati sacēlās stāvus, visas tās politekonomiskās teorijas, bet pašā sākumā ir Marksa dzejoļi par to, kā viņš staigā pa zemes virsmu un no viņa mutes šļācas uguns, un tā viņš iedveš cilvēkiem domas, lai viņi domā, ka tās ir viņu domas, un asiņaini garaiņi ceļas un piepilda cilvēku smadzenes… Kaut kādi sātaniski murgi. Nu, tas tā. Es domāju, pasaulei ir jātiecas pretī pilnībai, bet pārveidot pasauli ar varu, padarīt cilvēci laimīgu ar varu, ar ideoloģijām, tas nekad nav iespējams.

RL: Bet, ja nemaldos, kad jūs pēc atbraukšanas dibinājāt Latvijas garīgās atdzimšanas kustību, jūs tieši gribējāt pārveidot Latviju ar ideoloģijas palīdzību.

Jēkabsons: Nē un jā. Kad es darbojos kā garīdznieks, savā ziņā kā psihoterapeits, palīdzot cilvēkam atbrīvoties no depresijas vai krīzes, esmu bijis pie pašnāvnieku nāves gultas, un es domāju, ka tas ir ļoti, ļoti pozitīvi, svētīgi, ka šis cilvēks ir atgriezies, atradis dzīvi, atradis sevi, viņš tiešām ir izvilkts no tumsas un bezcerības. Tas ir pastorāls, garīgs, sauciet to, kā gribat, darbs.

Bet nedaudz plašākā plānā tas jau tāpat var skart arī plašāku sabiedrību. Es domāju, arī Latvijā ir vietas vai apvidi, apstākļi, kas pār cilvēkiem ir kā tumsa un lāsts — dzeršana, bezcerība, cinisms, rūgtums, naids pret visu un visiem… Un turpat, tikpat grūtos apstākļos — cilvēki sanāk kopā, ir kāds gaišums, viņi klausās, viņi runā, lasa, tur ir kāds koncerts — garīgs pacēlums. Diena pret nakti, tie paši apstākļi… Un kā es to domāju, tā varbūt ir attieksmes maiņa, šis cits gars, jaunais laiks.

RL: Mirklīti. Jūs esat tagad Saeimā un jūs esat pozīcijā.

Jēkabsons:Jā.

RL: Jūs tā nopūtāties, it kā tas neļautu jums lāgā realizēties ne kā varonim, ne kā cietējam.

Jēkabsons: Nē, nē, viss ir ļoti labi. (Smejas.)

RL: Es gribētu, lai jūs, atrodoties šādā pozīcijā un diezgan šerpi izsakoties par korupciju un situāciju, kādā jūs ieraudzījāt šejienes sabiedrību, kad atgriezāties, lai jūs komentētu Josifa Brodska vārdus — labāk zagļi, nevis asinssūcēji.

Jēkabsons: Nu jā. Brodska atziņa jau bija izteikta izmisumā, vai ne. Es domāju — ne zagļi, ne asinssūcēji. Es domāju, ka ir jācīnās un jānovērš tas, kas izraisa un pieļaujgan zagļu rašanos, gan asinssūcēju pastāvēšanu.

RL: Asinssūcēji šai gadījumā ir tie, kas izsūc no mums domas, kas neļaujmums domāt savas domas, kas piedāvā klišejas, piedāvā ideoloģiju.

Jēkabsons: Es to varu pilnīgi saprast. Un daļēji arī piekrist tam. Kaut gan tas vispārējais hedonisms, kas šodien valda, tā jau arī savā ziņā ir kvaziideoloģija, tāpat ka totalitārismā, Padomijā, tā jau bija reliģija īstenībā, antireliģiska reliģija, pseidoreliģija. Ēriks Fromms kādā vietā saka, man patīk: “Mēs gribam, lai mums pieder brīvība, bet mēs paši negribam būt brīvi.” Latvijā ir tā dilemma — jūs brīvi esat, bet…

RL: Mēs, mēs, nevis jūs!

Jēkabsons: Mēs, jā. Mēs esam brīvi, bet brīvība bez atbildības, disciplīnas kļūst par absolūtu relatīvismu un visatļautību un anarhiju. Tāpēc, cik tas ir iespējams, antiideoloģija noteikti būtu vajadzīga, kas var motivēt…

RL: Kas ir antiideoloģija? Labi, jautājums ir savādāks — vai Latvijas valstijpatlaban ir vajadzīga jelkāda ideoloģija?

Jēkabsons: Vārda patiesākajā nozīmē es domāju, ka jā. Bet es negribēt attiecināt vārdu “ideoloģija” uz Padomju savienību vai hitlerisko Vāciju, drīzāk es runātu par Mauriņas laika atmodu, jaunlatviešu laiku, jēgpilnu dzīvi. Bet tai ideoloģijai būtu jāizaug no vīzijas, no stāsta, no story, no mīta par vēsturi.

Es Amerikā, nemanot kļuvis kā tāds stāstnieks par Latviju, esmu iemācījies īsā, saprotamā veidā izstāstīt, kur tā atrodas, kas ar to ir noticis. Un arī šeit lauku skolās, kur daudzi nemaz nezina, ka es esmu mācītājs, nu, zina, ka bijis Amerikā un nodarbojies ar cīņām, pazīst Čaku Norisu… Un es viņiem pastāstu, kā amīši visi dzied himnu, kad noslauka alus putas no mutes un pārliek glāzi otrā rokā. Nedaudz pastāstu par Latviju, kas Latviju nodibināja, tie vīri ticībā, un pastāstu Kalpaka stāstu, ka Kalpaks, piemēram, nav melnbalta bildīte, vīrs ar ūsiņām senos laikos, blakus ģenerālis Balodis, Ulmanis, un vēl daži… Es izvadīju vienu no beidzamajiem kalpakiešiem, tas bija tāds leģendārs tēls, un tur stāstīja par beidzamo cīņu, kad visi domāja, ka cauri — viņi ir pašnāvnieki, Kalpaks skatījās acīs saviem vīriem un sacīja: vai jūs ticat, un pats pirmais teica — es ticu, un vīri korī atbildēja — mēs ticam. Notika brīnums — viņi uzvarēja sarkanos un brūnos…

RL: Mirklīti. Jums šķiet, ka ir vienalga, kam ticēt?

Jēkabsons: Nē, nav vienalga. Lielākā daļa no viņiem bez šaubām bija draudžu locekļi — cik viņi bija aktīvi baznīcā gājēji, tas ir mazsvarīgs jautājums —, un viņi ticēja Dievam, ticēja savai zemei, savai ģimenei, savai mājai, savai valstij, un viņi vienkārši mīlēja savu namu, to vietu, un tā bija tā viņu ticība. Viņi nedomāja par doktrīnu, ka mēs ticam Dievam, kurš, kad mēs mirsim, mums dos vietu paradīzē, nedomāja par pēcnāves dzīvi…

RL: Labi, bet kāda starpība, ja es teiktu, ka ticu kaut kam citam, teiksim, tam, ka darījumi biržā man atnesīs peļņu. Un eju arī baznīcā…

Jēkabsons: Ir jau atšķirība no māņticības…

RL: Kā jūs vērtējat uzrakstu uz dolāra?

Jēkabsons: Nu, redz, es par Kalpaku sāku stāstīt, bet jūs — par dolāru… Es pabeigšu ar Gunāru Astru. Un man vēl tagad skudriņas iet pa muguru, kad padomju laikā, kad viņu notiesāja uz Sibīriju, viņš piecēlās un teica: “Es ticu, ka šis laiks paies kā ļauns murgs.” Es domāju, tā ir tā vīzija.

RL: Mirklīti. Es vienalga kaut kā neredzu to vīziju. Viņiem jau bija izdevīgi apstākļi — viņi varēja cīnīties. Cerams, ka mēs tādos apstākļos nenokļūsim. Par kādu vīziju jūs runājat?

Jēkabsons: Es runāšu no sava pasaules uzskata. Bībelē tas ir teikts, latviski gan tulkojums nav tik precīzs — tauta, kurai trūkst vīzijas, kļūst nevaldāma un garīgi tukša.

RL: Kurā vietā tas ir teikts?

Jēkabsons: Sālamanam. Interesanti, ka tieši šo pantu ilgi meklēja Ulmanis, atgriežoties no Amerikas, Latvijas dibināšanas sakarā. Tas bija viņu spēcīgi uzrunājis, kad viņš to tur bija izlasījis.

RL: Kā jūs izturaties pret izteikumu, ka jābūt paklausīgiem varām?

Jēkabsons: Romiešu trīspadsmit — Augustīna slavenā vieta. Šausmīgi nopietna, jūtīga vieta. Domāju, ka tur tiek runāts par laicīgo varu kā Dieva pieļautu varu, kur iespēju robežās, Kristus vārdiem runājot, ir jādod ķeizaram, kas ķeizaram pienākas, Dievam kas Dievam, jāpaklausa likumiem, jāievēro nodokļu maksāšana un viss cits, tomēr tas akcents vienmēr ir, ka Dievam ir jāklausa vairāk nekā cilvēkiem, lai paturētu nevainīgu sirdsapziņu vispirms Dieva, un tad arī cilvēku priekšā. Un bez šaubām, tiek runāts par pretestību un nepaklausību valsts varai, ja tā rada situāciju, ka tev ir jāiet kompromisā ar savu sirdsapziņu, jānoliedz Dieva, ticības principi, jālegalizē sociālā un cita veida netaisnība un apspiešana.

RL: Jauki. Bet kā jūs attiecaties pret tādu viedokli, ka Dievs nekādā veidā nepiedalās cilvēku dzīvē, ka Viņš principiāli ir taipusīgs?

Jēkabsons: Deisms. Jā.

RL: Man ir vienalga, kā to sauc. Ka cilvēka prāts ir nesamērojams ar šo prātu, ka vienmēr viņš paliks nesasniedzams. Nu lūk, runājot par garīgo principu iemiesošanu, šeit, materiālajā plānā, kā jūs to taisāties īstenot, ar kādu sviru palīdzību? Mēs esam pietuvojušies jūsu darbībai Saeimas prezidijā.

Jēkabsons: Bija tik jauki pakavēties šajā garīgajā sfairā.

RL: Es domāju, ka tā vienalga ir joprojām diezgan tuvu.

Jēkabsons: Mēs sākām ar kultūras atbalstu. Sevišķi ar kino.

RL: Brīnišķīgi, to mēs redzam, jā.

Jēkabsons: Tas bija gudrs gājiens, lai saceltu sabiedrību kājās un uzsāktu diskusiju. (Smejas.) Kā Austrumu gudrībā — sacīdami, ka esam pret, īstenībā esam par.

RL: (Smejas.) Un es taču nesapratu, es domāju –– idioti! Izrādās, ka tas ir Austrumu gudrā gājiens.

Jēkabsons: Es domāju, par tām politiskajām svirām…

RL: Materiālajām. Kā jūs ar materiālajām svirām gribat panākt ideālu valsti? Nu, nevis Dieva valsti, bet ideālu īstenošanu.

Jēkabsons: Vispirms es gribu iepriecināt visus Latvijas iedzīvotājus, ka mēs tiešām politiskiem līdzekļiem negrasāmies nodibināt Dieva valstību vai dibināt teokrātiju, inkvizīcija nav gaidāma, neviens neklauvēs pie guļamistabas durvīm, nebūs nekādas vajāšanas. Taisni otrādi, mēs vēlamies realizēt toleranci kā līdzekli maksimāli civilizētas demokrātiskas sabiedrības veicināšā. Bet politikas uzdevums jau ir nodarboties ar dzīves jautājumu risināšanu. Es bieži atsaucos uz Vāclavu Havelu: “Es esmu par antipolitisko politiku. Par politiku kā dzīves jautājumu risināšanu, kas vienlaicīgi dod arī jēgpilnu dzīvi, cieņas pilnu dzīvi indivīdam.”

RL: Sakiet, kāds tomēr ir jūsu viedoklis kino jautājumā? Jūs esat redzējis kādu Latvijas filmu?

Jēkabsons: (Pauze.) Esmu.

RL: Pēdējo gadu! Viens no Repšes argumentiem bija: “Vai jūs pēdējā laikā esat redzējuši kādu latviešu filmu?!”

Jēkabsons: Pēdējo gadu es diemžēl laikam nē…

RL: Kāds ir jūsu viedoklis, vajag vai nevajag dot naudu kino?

Jēkabsons: Man viena filma patika, kur Ivars Kalniņš tēloja, un tā kā mīlas stāsts, diezgan ātri un garāmejot… Es Amerikā fragmentus skatījos.

RL: Likteņdzirnas, Streiča filma.

Jēkabsons: Protams, arī tās vecās es esmu redzējis — Ceplis, Limuzīns Jāņunakts krāsā. Īsāk sakot, tie fragmenti, ko esmu redzējis, ne vienmēr tas smagais skumjums un pārspīlētais dvēseliskais dziļums mani uzrunā. Es arī nedomāju, ka Holivudā viss ir lēts un sekls, tur ir arī, piemēram, Forests Gamps, kas uzrunā dažādus cilvēkus, ir šedevri, ir daudz drazas… Taču neatkarīgi no tā, esmu es redzējis vai neesmu, patīk vai nepatīk, es domāju, ka, protams, latviešu kino būtu jāatbalsta.

RL: Arī tad, ja tās filmas patiešām nav sevišķi spožas?

Jēkabsons: Tur būtu jārunā — cik lielā mērā, kādu naudu un kam viņu dot. Kaut kādā veidā atbalstīt noteikti vajadzētu. Lai vismaz ir tie vai citi režisori un lai viņi varētu netraucēti strādāt, pat ja kļūdās vai ir kāds darbs, kas nav vienai daļai pieņemams vai nenes peļņu. Es tikai domāju, ka vajadzētu… Amerikas tirgu es zinu, man ir diezgan daudz draugu un paziņu, kas ļoti interesējas, kas te ir atbraukuši un iemīlējušies Latvijā. Un tas Latvijas un latviešu stāsts viņus ir ļoti ieinteresējis, vajadzētu rakstīt grāmatas, uzņemt filmas…

RL: Par ko jūs mīlat Latviju?

Jēkabsons: Par ko mani mīl Latvija?

RL: Par ko jūs mīlat Latviju? Jūs teicāt, atbraukuši draugi no Amerikas, iemīlējušies Latvijā…

Jēkabsons: (Nopūšas.) Es domāju, es tā nekad neesmu formulējis. Nu, tā ir daļa no manas identitātes, no kurienes es nāku, tā ir mana valoda, mana būtība, un visa mana pagātnes pieredze, kas mani ir veidojusi un turpina veidot.

Interesanti, ka jaunemigranti, visdažādākie cilvēki, sava labuma meklētāji, tādi, kas šeit ir mēģinājuši godīgi strādāt, ar divām augstākajām izglītībām, kuri šeit nav spējuši sevi un ģimeni uzturēt, beigās nospļāvušies: “Zagļi, laupītāji visi, banditokrātija, vismaz sev kaut ko nopelnīšu!” — viņi atbrauc uz to Ameriku, pastrādā pāris gadus, nopelna, viņiem ir dzīvoklis, mašīna, kāds pat māju pēc kādiem pieciem gadiem nopircis, un tagad tas sapnis ir piepildījies, bet tad kaut kas — klikt — notiek, un rodas jautājums: “Bet vai tas ir viss dzīvē?” Un tad sākas visneparastākie identitātes meklējumi, cilvēki sāk nākt uz baznīcu, daudzi nāca uz manu klubu parunāties, sestdienas vakaros mēs saunā iedzērām alu un stundām runājāmies. Tas ir jautājums par identitāti, un tu to vairāk novērtē tad, kad šeit ilgāku laiku neesi bijis.

RL: Vai identitāte ir kaut kas, pēc kā, jūsuprāt, būtu jātiecas?

Jēkabsons: Rīgā? Es nesadzirdēju.

RL: Identitāte.

Jēkabsons: Es domāju, ka tas ir gandrīz ontoloģiski, ka cilvēks nevar nemeklēt savu identitāti. Tas ir mehānisms, ko Dievs viņā licis, kā Augustīns to saka: “Mana sirds nerimsies, kamēr…

RL: “… es neatradīšu sevi!” — tā jau viņš nesaka!

Jēkabsons: “… es neatradīšu Dievu!”

RL: Atvainojiet, ka es jūs pārtraucu, bet Augustīns jau nemeklēja sevi.

Jēkabsons: Jā, bet tas izriet no jūsu premisas. Es varētu teikt līdzīgi Augustīnam: es sevi atradu tikai tad, kad atradu Dievu.

RL: Mirklīti. Kad jūs atradāt sevi, ko jūs tur ieraudzījāt?

Jēkabsons: Tas tā varbūt pārāk gudri skan — atradu sevi. Man vienkārši bija tāds pārdzīvojums, atklāsme, kad es sapnī vairākkārt redzēju krustu. Sajūta bija pavisam fiziska, es pat nebiju īsti Bībeli lasījis, es nebiju intelektuālis, kas meklē un saka — budisms man ir tuvāks nekā kristietība… Tā sajūta bija tāda, ka man visu mūžu bijušas tumšas brilles vai ka es esmu mucā dzīvojis, un pēkšņi es redzu, ka sevī, cilvēku, vīriešu—sieviešu attiecībās, izrādās, ka mīlestība ir kaut kas cits, miesaskāre ir kaut kas cits, primitīvi instinkti, visdažādākie impulsi, tavi mehānismi, kas ir dzīvības pamatā, tas viss ir pavisam savādāk. Tas man deva milzīgu mieru, izpratni, ko nekādos vārdos nevar formulēt.

RL: Kā jums šķiet, vai tas ir viens un tas pats dievs, kuram ticat jūs un Repše?

Jēkabsons: Es domāju, vienam un tam pašam Dievam tic ļoti daudzi cilvēki. Bet es domāju, ka lielākā bīstamība ticībā ir — visbiežāk cilvēki tic savai ticībai uz Dievu, bet viņiem nav dzīvo attiecību ar Dievu. Kirkegoram ir stāsts par to, ka viņš ir gājis vienā vietā mazgāt veļu, kur rakstīts Šeit mazgā veļu, viņš iegājis iekšā un viņam saka — šeit nemazgājam! Kā, bet jums ir uzraksts Šeit mazgā veļu! Nē, šeit izgatavo uzrakstus Šeit mazgā veļu. Visi esam pakļauti tam, ka es varu daudz runāt par to, bet vai tas ir manī īsti?

RL: Tad šeit ir īstā vietā jautājums, ko uz vienas vietas ir uzrakstījuši — “Mūsu ticība ir Dievā.”

Jēkabsons: Gott mit uns.

RL: Nē. In God We Trust. Kāda ir jūsu attieksme pret šādiem uzrakstiem? Atceraties Mērnieku laikus? Kad Oļiņiete visur iet ar Dieva vārdu? Un jūsu intervijās ar Dieva vārdu var saskarties…

Jēkabsons: …bieži.

RL:Jā. Ar šo pašu vārdu mēs varam sastapties uz tām pašām patīkamajām zaļajām lapiņām. Kāda ir Dieva vārda vieta?

Jēkabsons: Man bieži prasa — ā, jūs tagad esat politiķis, tad jūs vairs neesat mācītājs. Bet vai jūs nebaidāties, ka jūs tagad nelietīgi Dieva vārdu valkāsiet — šajā netīrajā politikā, zaņķī? Mana atbilde parasti ir… Dieva dēls Kristus — viņš iet zaņķī, viņš tiekas ar korumpētiem cilvēkiem, prostitūtām, viņš diskutē, viņš sēž, viņš ēd, viņš runā, lieto militāra veida līdzības, no celtniecības, arhitektūras. Viņš runā par talantiem, augļošanu, naudas konteksta līdzībās. Viņš runā cilvēciskā valodā. Tā ka mana atbilde ir: vairāk lieto kristīgās mācības premisas —“Mīli savu tuvāko kā sevi pašu!” vai “Piedod, un tev tiks piedots!”

RL: Atvainojiet, kādā ziņā lieto? Izrunājot?

Jēkabsons: Jā, kaut vai koncepts: “Nedari otram to, ko negribi, lai dara tev!”

RL: Bet mēs patlaban runājam par uzrakstiem un izrunātām lietām, par saukļiem, vai ne? Ko jūs ar to domājat — jo vairāk lieto?

Jēkabsons: Kristīgo piedošanas, mīlestības, tolerances…

RL: Tas nozīmē, jo vairāk es atkārtošu kā mantru, jo vairāk es teikšu: “Jēzu, piedod man, grēciniekam!”, jo labāk?

Jēkabsons: Protams, nē. Es runāju par kontekstu. Kaut vai mūsu koalīcijas valdības sastādīšana. Divu spēcīgu politiķu starpā ir nepatika un aizdomas, un notiek gandrīz tāda ego sadursme, un vajadzēja tomēr teikt: “Kungi, lai kā tas būtu, bet runāsim par būtību, noliksim savstarpējo nepatiku pie malas, piedosim, vienosimies kopējās lietas dēļ, domāsim par valsti un sabiedrību,” tas bija tieši kristīgais princips. Neviens nesaka, mēs tagad runāsim kristīgi, baznīciski un reliģiski un, vadoties no šīs mācības, tagad rīkosimies. Tas ir veselais saprāts. Morāles, ētikas princips. Tāda lietošana, es domāju, vairāk kontekstā, arī patriotisma kristīgā definīcija ir tāda…

RL: Vai tad kristietībā kaut kur ir definēts patriotisms?

Jēkabsons: Noteikti, tas pats Dītrihs Bonhefers to ir definējis, vadoties pēc kristīgā principa.Attiecībā uz holokaustu Bonhefers teica: “Mums nav tiesību dziedāt un klausīties gregoriāņu dziedājumus, ja mēs neiestājamies par ebrejiem.”

RL: Bet kur te patriotisms, es nesaprotu?

Jēkabsons: Viņš saka, ka patriotisms ir… Kā, kur te patriotisms?

RL: Es nesaprotu, kur te patriotisms? Tieši kaut kāds nepatriotisms.

Jēkabsons: Nē, es domāju, tas ir veselīgs patriotisms.

RL: Kur ir patriotisms?

Jēkabsons: Ka viņš mīl savu kultūru, savu valodu, zemi un gatavs par to ciest un mirt, bet tajā pašā laikā bibliskais princips nekad neapbēdina un nedara pāri svešiniekam vai citādam, respektīvi, kristīgais patriotisms pilnīgi par savu zemi, valodu, tas nekad nekļūst nacionālšovinistisks.

RL: Jūs varat atbildēt uz jautājumu, kā patriots esat jūs?

Jēkabsons: Kā patriots?Es saprotu, patriots nav nekad gatavs, tas ir ideāls vai mērķis, virziens, pēc kā tiekties, bet es gribētu teikt, es gribētu būt Dieva patriots…

RL: …Dieva valsts…

Jēkabsons: … un kristīgās piedošanas un mīlestības un patiesības mācības patriots, un savas valsts patriots, un visas šīs lietas ir nesaraujami saistītas.

RL: Es pievērsu uzmanību, ka jūs visās intervijās saistībā ar savu atbraukšanu atsaucaties uz Sālamana sakāmvārdiem. “Laiks akmeņus mest, laiks akmeņus savākt, laiks apskaut, laiks no skavām bēgt…” Kurus no Sālamana sakāmvārdiem jūs izvēlētos, lai raksturotu savu situāciju patlaban? Laiks darīt ko? Laiks mirt, laiks apskaut?

Jēkabsons: Es domāju, laiks apskaut. Droši vien tādā plaisas nozīmē — saplēst un salikt kopā. Bet tur ir interesanti pašās beigās — viņš saka, bet kāds tad labums ir tam darītājam, ja Dievam viss ir zināms? Dievs ir uzlicis cilvēkam mokpilno uzdevumu, un ciešanas to izskaidro. Un Sālamans saka, ka Dievs visu ir savā laikā jauki radījis, pat mūžību cilvēkā licis, tikai žēl, ka cilvēks neizprot Dieva darbu, nedz iesākumu, nedz galu.

RL: Sakiet, vai jūsos vēl cīnās Sātans par kaut ko? Vai arī viss ir labi?

Jēkabsons: (Nopūšas.) Es domāju, ka ir kārdinājumi, bet es nedomāju tikai materiālā plānā, varbūt vairāk savā dzīves izvēlē. Bet es domāju, ka dažādas šaubas — tas ir normāli. Kā kāds garīgais domātājs teicis savam skolēnam, kas sūdzējās: “Tēvs, es nekādi nespēju koncentrēties, mani vajā dažādas blakus domas, kārdinājumi, manī nav miera.” Un skolotājs teica: “Zini, dēls, ar šaubām un kārdinājumiem ir tāpat kā ar putniem, tu viņiem nevari aizliegt lidot virs tavas galvas, bet tu viņiem vari aizliegt uz tavas galvas taisīt ligzdu.”

RL: Jūs teicāt, ka jums patīk skaidrība, arī attiecībās. Sakiet, vai laulātiem šķirties ir slikti?

Jēkabsons: Jā. Jā, noteikti. Šķiršana nav nekas pozitīvs.

RL: Jūs esat šķīries?

Jēkabsons: Jā.

RL: Kāpēc tad jūs tā darījāt?

Jēkabsons: Kāpēc es tā darīju?

RL: Ja tas ir slikti.

Jēkabsons: Bet sliktums jau nenotiek kā kaut kas īss, vienlaicīgs. Runājot par attiecībām, noteikti tur ir kādi iemesli, kas notiek ilgākā laika periodā, zināma atšķirtība vai konkrēti ārēji apstākļi, kas to ietekmē, un tas tā notiek.

RL: Bet es nesapratu. Nu kā? Šķirties ir slikti, bet jūs tomēr esat šķīries.

Jēkabsons: Jā.Tas ir slikti, es to atzīstu, nekas labs…

RL: Liels paldies par sarunu. Mēs gribētu uztaisīt kādu bildi, un fotogrāfs pateiks, kā labāk… Jums vajadzētu nostāties pilnā augumā un izskatīties tā, kā jūs gribat izskatīties mūsu žurnālā.

Jēkabsons: (Nopūšas, tad klusi un mierīgi saka.) Labi.

RL: Nolieciet to nost. Jums nav pie kā pieturēties, tāpat kā dzīvē.