Piedzēries Ļeņins, pliks Staļins, pārbijies Hruščovs

Es redzēju piedzērušos Ļeņinu, pliku Staļinu, reiz pamatīgi nobaidīju Hruščovu, iesitu Tiņanovam, esmu sēdējis blakus visiem pārējiem iepriekš uzskaitītajiem un sarunājies ar viņiem. Pieminu pašā sākumā, lai uzreiz būtu miers, jo ne par to esmu nodomājis rakstīt. Šorīt lasīju avīzē kāda pieklājīga cilvēka, Maskavas žurnāla redaktora Atmiņas. Tās uzrakstītas īsu piezīmju formā. “Reiz es sēdēju savā kabinetā, un pie manis iegriezās tolaik vēl jaunais Vasīlijs Makarovičs Šukšins. Pavaicāja: “Jūs, tātad, te visu nodaļu vadāt?” — “Ienāciet, pastāstīšu.” — “Paldies, kādu citu reizi,” teica Šukšins.” Viss. Arī visas pārējās piezīmes tādā pašā garā. Šajā žanrā, kura vienīgā vērtība ir godīgums, man nāktos rakstīt tā: “Mihailu Mihailoviču Zoščenko esmu redzējis divas reizes. Pirmoreiz, kad man bija septiņpadsmit vai astoņpadsmit gadu. Tēvs atbrauca uz Ļeņingradu darīšanās, mēs kopā iegājām Rakstnieku namā, apsēdāmies bufetē iekost, un tai brīdī ienāca Zoščenko. Ieraudzīja tēvu (viņi draudzējās), apsēdās pie mūsu galdiņa: “Ā, jūs ēdat lasi, es arī gribu.” Bufetniece sacīja: “Lasis cauri, Mihail Mihailovič, ir kapāta siļķīte.” — “Nu, dodiet siļķīti.” Mēs ēdām lasi, bet Zoščenko kapātu siļķi. Par ko viņi ar tēvu runāja, netceros. Otrā reize bija pēc gadiem trim, tas ir, neilgi pirms viņa nāves. Ļeņingradas almanahs publicēja dažas manis sarīmētas rindiņas. Plīsdams pušu aiz muļķīga lepnuma, es patumšā koridorā stāvēju rindā pēc sava pirmā literārā honorāra. Pēkšņi ievēroju, ka pāris cilvēkus pirms manis stāv Zoščenko. Uz mani viņš neskatījās, šķiet, ne uz vienu citu arī ne. Piegājis pie kases, viņš ļoti skaidri, kā izrunājot retu vai svešzemniecisku vārdu, stādījās priekšā: “Zoščenko Mihails Mihailovičs.” Saņēma diezgan lielu naudas žūksni un aizgāja, ne uz vienu nepaskatīdamies.”

Kādēļ tiek rakstītas šādas atmiņas? Lai neaizietu no dzīves, neatstājot nekādas pēdas? Lai uzkricelētu kādu nekādu uzrakstu “Šeit bija Petja” (šeit — dzīvē). Dižs cilvēks tad noder par izcilu klintsbluķi. Nākamie garāmgājēji tikai nošūpos galvas: “Ir gan apskrīpāts! — Derētu nomazgāt.” Te nav runa par godkāri (godkārīgie uzstājas citā žanrā — melošanā), bet par konfliktu starp personisko atmiņu un literatūru. Atmiņa netlaidīgi tiecas izpausties vārdos, literatūrā, bet tai ir savas prasības. “Kas jums tur ir — Atmiņas?” prasa literatūra. “Tā, atmiņas — tas ir par vēsturiskiem notikumiem, par ievērojamiem cilvēkiem, viņu asprātīgajiem izteikumiem; bet ko tad jūs man te mēģināt iesmērēt kaut kādu vecenīti ar cīsiņu, lietutiņu kaut kādu uz stikla jumta un nezin kādu “sāp kakls”? Cilvēks apjūk, sāk kaunēties pats no savām atmiņām, stumt tās malā, grābāties pa apcirkņiem — man taču bija, bija te kaut kur tikšanās arī ar dižgariem. Nevar taču būt, ka dzīve pagājusi un nav, ko atcerēties.

Lūk, nu kā tad, Tiņanovs... Pats es, godīgi sakot, neko neatceros, bet mamma bieži stāstīja. Mums jau bija iedots dzīvoklis rakstnieku mājā pie Gribojedova kanāla. Pie mums iegriezās Tiņanovs, kurš par kaut ko sabiedriskā kārtā atbildēja vai nu savienībā vai Litfondā — viņam vajadzēja kaut ko pateikt manam tēvam. Vecāku nebija mājās, tikai divgadīgais es ar mājkalpotāju. Būdams oriģināls cilvēks, Tiņanovs neatkratījās no bērna ar parasto “Kā tevi sauc?” un “Cik tev gadu?”, bet teica: “Nu, kausimies!”, uz ko es, mazulis, dabiski, nezināju kā atbildēt. Te ieradās tētis, apsēdināja Juriju Nikolajeviču krēslā, un viņi abi sāka sarunāties. Sarunas vidū es piepeši parādījos aiz krēsla atzveltnes ar tēta čību rokā un no visiem saviem mazuļa spēciņiem uzbliezu ar šo čību pa galvu, kurā jau tika nēsāta romāna Puškins iecere (nepab.).

Četrdesmit ceturtā gada vēlā rudenī vai četrdesmit piektā gada ziemā, pēc skolas paēdis pusdienas (cepti kartupeļi), es maršēju pa mūsu mājas patumšajiem, sasmakušajiem un baismīgajiem gaiteņiem, piezvanīju pie durvīm un mani ielaida siltajā, gaišajā Eihenbauma dzīvoklī. Viņa mazmeitai Lizai un viņas māsīcai bija nolīgta francūziete. Mamma palūdza, lai pieņem arī mani. Mācības notika ārkārtīgi vienkārši. Pavecā dāma ar pirkstu norādīja uz griestiem un teica: “le plafond”. Tad uz grīdu: “le plancher”. Pēc tam viņa nenoteikti pamāja ar rociņu: “la maison”. Bet, tiklīdz tas viss sākās, man uznāca kaut kas nesaprotams — pilnīgi nespējot un arī necenšoties sevi apvaldīt, tieši pretēji — sajūtot prieku, es ņēmos knaibīt meitenes. Māsīcas, saprotams, spiedza un dusmojās. Francūziete lamājās. Ilgi šīs manas mācības nevilkās — mammu palūdza vairs mani tur nesūtīt. Es atgriezos pie franču valodas tikai universitātē un man ar to iet kā pa celmiem. Liza, esmu dzirdējis, brīvi runājot franciski. Savukārt viņas vectēvs manās atmiņās laiku pa laikam parādās durvju ailē un nenoteikti smaida.

Piecdesmit sestā gada pavasarī, mans tēvs un Irina Nikolajevna, gana mētājušies pa īrētiem kaktiem, ievācās kooperatīvajā dzīvoklī Aeroportovskajas ielā. Kāpņu laukumiņa pretējā pusē, kā izrādījās, dzīvoja Šklovski. Es ne vienreiz vien esmu klausījies viņa slavenos monologus un pilnīgi aizmirsis tos jau nākamajā rītā. Neesmu to nožēlojis ne tad, ne tagad: lielāko daļu toreiz dzirdētā var atrast viņa grāmatās un piezīmēs, ko uzrakstījuši cilvēki ar citādi iekārtotu atmiņu (piemēram, A.P. Čudakovs). Man zobgalību un aforismu iegaumēšana būtu prasījusi lielu piepūli un nobendējusi pašreizējā mirkļa pārdzīvojumu. Es vienmēr esmu baidījies traucēt manī mītošās atmiņas autonomiju, izdarīt uz to spiedienu, atmiņa pati zinājusi, kas tai ir svarīgs un kas nav. Piemērotā brīdī es izstāstīšu, kā Šklovskis palīdzēja manas īsās leļļu teātra damaturga karjeras sākumā.

Piemērotā brīdī pastāstīšu par divām stundām, ko pavadīju kopā ar Pasternaku. Taču es iesāku ar piedzērušos Ļeņinu. Tā, zināms, bija poētiska vaļība. Es nevarēju redzēt Ļeņinu, jo esmu dzimis 1937. gadā, bet man reiz bija sajūta, ka es viņu redzu.

Runa ir par Punčonoku. Aleksandrs Jefimovičs Punčonoks, bērnu rakstnieks, nav iekļuvis litenciklopēdijā, viņš nav pieminēts pat detalizētajā sarakstā Padomju literatūra bērniem (es nupat pārbaudīju). Visdrīzāk ne jau tāpēc, ka viņš būtu rakstījis sliktāk nekā pārējie bērnu rakstnieki jūrnieki, Zolotņickis, Saharnovs, bet tāpēc, ka rakstīja ievērojami mazāk. Šis vārds, Saša Punčonoks, kuram tik labi atbilda saplacinātā boksera deguna poga virs nokarenajām palsajām ūsām, man šķita mīļš un jokains. Turklāt savu vecāku kompānijā es īpaši atšķīru tos, kas valkāja flotes zilo formastērpu.

Vecuma galā Punčonoks maizes pelnīšanas nolūkā pārkvalificējās no marīnista par ļeņinistu. Sāka sacerēt bērniem stāstiņus par Ļeņinu — garantēti ienākumi. Turklāt viņam patika ņemties ar vecām grāmatām un žurnāliem, rakņāties arhīvos. Cedele, kurā teikts, ka šamā uzrādītājs ir Rakstnieku savienības biedrs un strādā pie sacerējuma par Ļeņinu, ļāva piekļūt speckrātuvēm. Reiz viņš ataicināja mūs ar Feliksu Naftuļjevu ciemos uz Zvjozdnajas ielu. Sīkā ranga rakstniekiem nupat kā bija sadoti dzīvokļi šajā jaunajā nomalē ar skatu uz gigantisku izgāztuvi. Dzerošajās aprindās valdīja uzskats, ka Punčonoks labi gatavo ēst. Viņa kroņa numurs bija cīsiņi tomātos. Natālija Vladimirovna istabā sarunājās ar Feliksu, bet es virtuvē vēroju, kā Punčonoks iegremdē cīsiņus burbuļojošā kečupā. Skaitījās, ka es apgūstu, kā gatavo cīsiņus tomātos. Pazeminājis balsi, ko jau tā pārmāca tomātu burbuļošana, viņš teica: “Ļošeņka, es atklāju vaghenu vietu, kugh slēpt no Nataškas šņabi. Man vienmēgh igh koghtelītis klozeta bāciņā. Nataškai nekad neienāks pghātā, un pastāvīgi pieplūst auksts ūdens.” Un viņš no slapjās pudelītes salēja tik tiešām auksto šņabi krūzītēs, un mēs iedzērām, tā sakot, ielikām pamatu pirms mērenās oficiālās iedzeršanas, kur tiks uzkosti cīsiņi. Tā nu uz vakariņu beigām mēs jau bijām diezgan silti. Bija maigs aprīļa vakars, pa atvēro logu plūda pavasarīgi svaiga pilsētas atkritumu izgāztuves smarža. Punčonoks iekarsis stāstīja par kādu no saviem ļeņiniskajiem atklājumiem. Kaut ko diezgan murgainu, apmēram tā, ka Iļjičs nekad neesot līdz galam atbrīvojies no saviem advokāta ieradumiem un reizēm pat piebremzējis kārtējās zvērības, kamēr netiks piemeklēts juridisks formulējums. Turklāt kādā mirklī Punčonoks nemanot bija pārlēcis no trešās personas uz pirmo. “Bet kāpēc, atļausiet vaicāt, viss šis ultghaghevolucionāgho salašņu baghs tik ilgi utojās Samāghā?” viņš auroja, staigādams pa istabu un bāzdams īkšķus iedomātas vestes padušu izgriezumos. Mani pārņēma savādi siltas jūtas. Manā priekšā bija īsts Ļeņins, bet tāds, kuram vēl turklāt patrāpījusies iespēja kaut vienu vakaru pavadīt kā cilvēkam. Pēc visas savas nedabiski sausās dzīves viņš šodien vienkārši ir kārtīgi ieņēmis, garšīgi paēdis un tagad draugu priekšā gvelž aizkustinošus niekus.

Četrdesmit piektajā gadā kreiseris Kirov ziemoja Ņevā. Nezinu, kas Punčonoks tur skaitījās, bet viņam bija pašam sava kajīte. Kādu svētdienu B.F. paņēma mani līdzi pastaigāties. Bija drēgna pavēsa dieniņa. Plāns putenis pinās ap Admiralitātes un Senāta-Sinodes dzeltenajām sienām. Kāpjot pa trapu augšā uz klāja, nolaižoties kuģa vēderā un ieejot kajītē ar apaļu iluminatoru, mani pārņēma eiforija un pieaugušajiem it nemaz nevajadzēja mani izklaidēt, es jau tāpat biju laimīgs. Viņi sāka sarunāties un dzert konjaku, kas bija klāt Punčonokam. Iepilināja glāzītes dibenā un iedeva man. No asās alkohola smaržas man galva sagriezās vēl laimīgāk. Šis aromāts man visu mūžu ir viens no vissaviļņojošākajiem. Es nesaprotu cilvēkus, kas dzer, elpu aizturējuši, cenšoties ātrāk paostīt uzkodu: tā nav dzeršana, bet narkomānija. Zeltainā konjaka pile fiksējusi šo dienu atmiņā. Vai tik no tās iluminatora biezais stikls manā atmiņā neiedegas zelta mirdzumā — diena taču bija apmākusies.

Polu Robsonu es intervēju piecdesmit astotā gada vasarā žurnālista praksē Sočos. Viņš bija nelaipns, gandrīz rupjš, žēlojās, ka pirmajā dienā pārāk ilgi nogulējis saulē un tagad viņam ir temperatūra. Uz žokļiem viņam bija sārti apdeguma plankumi. Drebelīgo Frostu es klausījos Puškina mājā. F. Rīvs (nākamais Supermena tēvs), kas viņu pavadīja, dalīja krājumiņus papīra vākos. Es vienu paņēmu un dabūju autogrāfu. Divdesmit gadus vēlāk, Amerikā, negaidot atradu sevi kādā fotogrāfijā F. Rīva grāmatā Roberts Frosts Krievijā. Frosts pa eju starp krēsliem dodas uz estrādi, bet es uz viņu blenžu no sāniem. Ar Elizabeti bija tā. Brodveja producents Riks Hobards New York Times izlasīja informāciju, ka kaut kur Padomju Savienībā parādījusies luga par Babij Jaru. Viņš uzplijās Brodskim, Josifs pāradresēja viņu man, un es apņēmos kopā ar savu draugu Denisu Vilanu iztulkot angļu valodā šo asaraino un primitīvo sacerējumu. Hobards paskaidroja, ka panākumu gadījumā mēs saņemsim pa piecdesmit tūkstošiem — nedēļā vai dienā, esmu aizmirsis. Avansā gan viņš mums izsniedza piecsimt dolāru uz diviem. Luga ar blīkšķi izgāzās, kas dara godu Ņujorkas publikas gaumei. Uz pirmizrādi es neaizbraucu, kas dara godu manam veselajam saprātam. Bet vēl pirmajā reizē, kad biju atbraucis uz Ņujorku, lai apspriestos ar Hobardu, viņš mani aizveda uz slaveno mākslinieku kafejnīcu Sardi Četrdesmit trešajā ielā. Tūristi laužas turp, lai palūrētu uz kino un teātra zvaigznēm. Bet mēs jau gājām bez rindas un taisni iekšā nodalījumā, kur publikai no ielas vietas neierāda. Gar sienu tur stiepjas samta dīvāns, gar dīvānu stāv galdiņi. Es apsēdos uz dīvāna, Hobards uz pretī noliktā krēsla. Sarunājamies, bet pēkšņi viņš sāk man ar acīm norādīt pa kreisi. Paskatos — man tieši blakus kreisajā pusē apsēžas Elizabete Teilora. Tūliņ sākās procesija — dažādi teātra ļaudis sniedzās pēc mis Teiloras rociņas. Lenčā superzvaigzne pasūtīja tikai lielu glāzi “bļaģi Mary”, tas ir degvīns ar tomātu sulu, pipariem un resnu selerijas lakstu samaisīšanai. Visu izdzēra un lakstu nokrumšķināja. Es atcerējos, kā reiz Ļeņingradā uz ielas ķēru mašīnu un veiksmīgi tā pagadījās tieši no Ļenfiļm. Pa ceļam šoferis stāstīja, ka strādājot padomju-amerikāņu grupā, kas filmē Zilo putnu: “Elizabete Teilora,” viņš saka, “mūsu viesnīcā padzērās nevārītu ūdeni — un, lūdzu, dizentērija; īsi sakot — apdirsās.”

Sešdesmit ceturtā gada vasarā Ņina, kas tolaik gaidīja Mašu, kopā ar gadu veco Mitju dzīvoja vasarnīcā Uškovo. Es vedu uz turieni produktus u.c. Te kādu svētdienu viņa man saka: “Tev vajag no mums atpūsties, aizbrauc kaut kur, izklaidējies.” Es viņas norādījumu izpildīju pa taisno: aizbraucu uz Sestrorecku, nopirku sev kino biļeti uz Velnu un septiņiem baušļiem ar Fernandelu, bet, tā kā līdz filmas sākumam bija palikusi stunda, devos pastaigā pa Sestroreckas parku. Pilnīgai laimei vēl nopirku sev saldējumu glāzītē. Eju ar savu glāzīti pa gluži tukšo, kā man šķita, aleju, te pēkšņi mani kā vilnis panāk cilvēki, kuri kaut kur skrien. Es laikam tobrīd biju tiktāl atslābinājies, ka uzreiz pakļāvos bara instinktam un ar visu glāzīti sāku skriet viņiem līdzi — pat nedaudz pa priekšu. Skrienu, pats nezinot kurp, pa aleju, kas ved uz līci, un pēkšņi redzu, ka pretī no līča puses ne nu gluži skrien, bet arī ātri kustas cilvēku kolonna un priekšgalā tai milicis, īsts elku tēls, tāda Mihalkova fantāzija, kas uzdienējusi par milicijas ģenerāli. Viss turpmākais notika vienā mirklī. Abas kolonnas, mūsējā skrienošā un viņu ejošā, saskrienas, un es ar savu vēderu, kas tolaik vēl nebija pārāk izcilns, esmu piespiests pie sveša, liela, atsperīga vēdera. Labo roku nemaz nevar pakustināt, bet kreiso es slienu gaisā ar visu saldējuma glāzīti. Saldējums jau lipīgi tek pa pirkstiem, tūlīt sāks pilēt virsū man un cieši piespiestajam vēderainajam cilvēkam. Mūsu skatieni krustojas vienā punktā — pie glāzītes, tad es ieskatos viņa bailēs saspringtajā sejā un ieraugu, ka tas ir Ņikita Sergejevičs Hruščovs. Lipīgais saldais krējums teju teju uzpilēs uz viņa gaiši pelēkās žaketītes. Hruščovs ir krietni īsāks par mani, aiz viņa rēgojas vēl mazākais Tolstikovs (Ļeņingradas partijas priekšnieks) un nikni uz mani izšņāc gadījumam pavisam nepiemērotus vārdus: “Ko jūs te putekļus saceļat! Ko saceļat putekļus!” Bet es jau nesaceļu putekļus, es pilinu. Vēl pēc mirkļa apsardzei tomēr izdodas iespraukties mums pa vidu: premjera žakete ir glābta, mūs atspiež nost vienu no otra. Vēlāk es kaut kur lasīju, ka Hruščovs esot pasūtījis uzvalkus pie slavena itāļu drēbnieka.

Mana tikšanās ar Ahmatovu. Man bija vienpadsmit vai divpadsmit gadu. Litfonda ārstniecības nodaļas pieņemamajā istabā — toreiz tā vēl atradās Šeremetjevu savrupnamā, logi izgāja uz Ņevu — mēs ar māti, gaidot savu kārtu, sēdējām pie pašām durvīm. “Tikai neskaties uzreiz,” māte man pačukstēja, “pie loga sēž Ahmatova.” Šķielēju, redzu melnu profilu, ne visai spodru logu ar biezu spoguļstiklu, netīru ledu Ņevā, Kara medicīnas akadēmijas garo horizontāli otrā krastā.

Pēc gada es tur, akadēmijā, miru nost ielaistas difterijas dēļ. Nenomiru (izsvītrot — tāpat redzams). Pēc diviem mēnešiem iznācu uz vates kājām. Gluži kā komplikācija manu slimību pavadīja tas, ka es iemācījos izrunāt “r”. Tiklīdz beidzās skola, mēs ar māti devāmies uz Krimu. Veikuši ātru un prātā nepaliekošu ceļojumu ar grupu — Simferopole, Alušta, Gurzufa, kaut kādas putekļainas arheoloģiskas bedres — mēs dažas dienas nodzīvojām Jaltas tūrbāzē, bet, kad ceļazīme beidzās, pie šīs pašas tūrbāzes saimniecības māsas noīrējām kaktu. Tikai kvartāla attālumā no jūras, pašā centrā.

Jalta ir brīnišķīga, kā jau visas pilsētas, kas uzbūvētas amfiteātrī pie jūras, bet labāka par Sanfrancisko vai Neapoli. Tās arī ir glītas, bet mazliet par lielu. Trīspadsmitgadīgs cilvēks tur nevar izstaigāt visas ielas un šķērsielas un iemīlēt tās tā, kā es iemīlēju Jaltu. Es gan nezinu, kā Jaltā ir tagad, bet Sanfrancisko vai Neapolē es nemaz nelaistu trīspadsmitgadīgu zēnu vienu pašu klejot pa šķērsielām — tur ir pārāk daudz visādu draņķīgu cilvēku.

Mēs bijām iekārtojušies šādā veidā: vecas mājas ļoti lielajā istabā ar ļoti augstiem griestiem, izmantojot dažādu izmēru skapjus, bija nodalīti kakti. Vienā stūrī gulēja māsa saimniece un viņas dēls, nekaitīgs idiots apmēram manā vecumā. Māsa saimniece it kā atvainodamās stāstīja manai mātei, ka nekādi nevarot iedabūt savu idiotu specskolā, bet esot jau gājusi uz pieņemšanu pie Pavļenko, un Pavļenko apsolījis iekārtot. Pavļenko, pretīgs enkāvēdešņiku maita, negantākais no staļiniskajiem literārajiem pakalpiņiem, kāda cilvēka aizkustinātajā atmiņā acīmredzot palicis kā labsirdis un labdaris. Īsajā laikā, kas viņam bija atvēlēts Krimā, viņš, kā esmu dzirdējis, esot dāļājis savu filantropiju pa labi un pa kreisi. Visi viņi, gana izpriecājušies par spīdzināšanām un nāvessodiem, reizēm labprāt pasniedza ubagdāvanas — dzīvokļu orderus, talonus zābakiem, vietas specskolās defektīviem bērniem. Mūs, starp citu, muļķītis nekā neapgrūtināja. Es viņu mēģināju iesaistīt kaut kādās sarunās, bet viņš tikai klusi spurdza.

Otrs kakts ar divām gultiņām bija izīrēts mums. Trešajā, visādā ziņā simetriski, iemitinājās kāda Kijevas dāma ar savu dēlu, manu vienaudzi. Viņa medinstitūtā pasniedza latīņu valodu. Es palūdzu, lai iemāca man latīniski. Viņa man rūpīgi izrakstīja divas lappuses ar sakāmvārdiem:

Veni, vidi, vici.
Vis pacem, para bellum.
Omnia mea mecum porto.
Mens sana in corpore sano, u.tml.

Gandrīz tūlīt pēc mums trešais iemītnieks noīrēja ceturto stūri. Tas bija būdīgs ebrejs ar skaļu balsi. Smiedamies “ho, ho ho” un gandrīz vai aizrīdamies no dzīvesprieka pārpilnības, viņš pavēstīja mums savu dzīvesstāstu. Šoferis, dienējis speciālu uzdevumu vienībās Rietumukrainā, bandīti benderieši aizzāģējuši tiltu, kravas mašīna ievēlusies ledainā ūdenī, viņš saķēris hronisku pleirītu, nācies atvaļināties, ārsti ieteikuši apmesties dienvidos, apgabala partijas komiteja iedevusi viņam norīkojumu darbā — Staļina apsardzē! Jā, jā, sargāt “vasarnīcu numur viens”, Livādijas pili.

Jāpiezīmē, ka visu mūsu ceļojumu jau gandrīz no paša sākuma apvēdīja diženā vadoņa tuvums. Starpstacijā vilciens apstājās un nostāvēja neizskaidrojami ilgi, savas četrdesmit minūtes, kamēr to apdzina cits sastāvs. Pasažieri, balsis pazeminājuši, runāja, ka kāds esot redzējis logā biedru Staļinu, kādam viņš pat esot pamājis. Starpstacija atradās uz dienvidiem no Lozovajas stacijas, tātad noslēpumainais vilciens noteikti veda vadoni uz Krimu. Vēlāk mēs autobusā braucām no Jaltas uz Bezdelīgas Ligzdu. Dienvidu krastā tolaik nekur citur nevarēja braukt, no Livādijas līdz Simeizai cieši cita pie citas atradās “valsts vasarnīcas”. Paklusām tika ziņots, ka Livādijas pils ir Josifa Visarionoviča vasarnīca, bet Voroncovu pils — Vjačeslava Mihailoviča utt. Pa autobusa logu uz jūras pusi bija redzama tikai “aizsardzības pirmā līnija” — kazenājos ieaugusi betona siena ar augšpusē iecementētiem stikla gabaliem, gar ceļa malu ik pa piecdesmit metriem stāv patruļas. Starp citu, kareivji uzvedās brīvi — ar atpogātām apkaklītēm sēdēja zālītē, košļājot stiebriņus.

Drīzumā mūsu dzīvespriecīgais kaimiņš pazuda uz veselu dienu. “Vai redzējāt?” mēs viņu vakarā satraukti izprašņājām. “Vai es redzēju?!” viņš apmierināti smējās. “Mani taču tālāk par pirmo kontrolposteni neviens nelaida. Iznāca pulkvedis, vēl jauns, bet, starp citu, Padomju Savienības varonis, pieņēma manu norīkojumu no Ļvovas partijas apgabala komitejas. “Lūdzu, ienāciet šeit.” Lika anketu izpildīt. Tā ir tāda anketa! Vairāk nekā trīsdesmit lappuses. Es rakstīju, rakstīju, viscaur nosvīdu. Pēc divām stundām pulkvedis atnāk un saka: “Jūs droši vien gribat paēst.” Jā, es saku, neatteikšos. Viņš izsauc zaldātu, un man taisni turpat pienes pusdienas... Jūs neticēsiet — borščs, es savu mūžu tādu neesmu ēdis — tur nav buljons, bet skaidri tauki! Otrais — vista, visa dzeltena! Kompots — vieni biezumi, gandrīz bez šķidruma. Pulkvedis saka: “Jūs droši vien gribat padzerties.” Saku — neatteikšos. Atnes divas glāzes kakao!” Pusdienu pasakainā kaloritāte atbilda pasakaini neierobežotajai varai, kuras pirmajā, pašā ārējā lokā viņš uz dažām stundām bija ielaists. Šis pārdzīvojums bija pašpietiekams, par konkrēto sava gājiena mērķi viņš izsacījās neskaidri — teikuši, ka izsauks. Vēl visu nākamo dienu viņš savā kaktā atpūtās pēc pārdzīvotā.

Todien pēc pusdienām mēs nopirkām biļetes uz vizināšanos kuterī līdz Simeizai un atpakaļ. Tā varēja labāk nekā no autobusa patīksmināties par Dienvidu krasta skatiem, turklāt mani joprojām, tāpat kā bērnībā, priecīgi satrauca jebkura atrašanās uz ūdens. Atpakaļ braucām pēc pieciem. Karstums bija pāri. Es pētīju krastu ar savu veco artilērijas binokli. Okulāros iepeldēja Livādijas pils. Es redzēju, kā pa celiņu no pils uz pludmali lēni ripo vaļējais limuzīns ZIS-110. Tas apstājās laukumiņā virs pludmales, izkāpa divas sievietes, ģērbušās garās štāpeļa halātkleitās, kas sniedzās līdz pat zemei, tāgada padomju modes kliedziens, un kopā ar viņām maza meitenīte. Es ieinteresēti vēroju, pūloties uzminēt, kas viņas varētu būt (arī tagad nestādos priekšā). Gana izskatījies, nolaidu binokli zemāk, uz tukšo pludmali. Tur bija divi parasti sauljumi ar lāviņām apakšā. Viena no tām bija tukša. Otra bija aizņemta. Uz tās manu acu priekšā viegli ieslīpi kā veikala vitrīnā bija izliktas divas basas pēdas, melnas apakšbikses, virs biksēm liels dzeltens vēders, aiz vēdera seja ar ūsām. Es izdzirdēju pats savu spalgu kliedzienu: “Staļi-i-ins!” Blakus stāvošais virsnieks atpūtnieks acumirklī izrāva man no rokām binokli un pats ieurbās tajā ar acīm. Arī visi kutera pasažieri metās pie kreisā borta, tā ka kuteris draudīgi sasvērās. Kapteinis sāka megafonā dārdināt, lai visi iet nost no kreisā borta. Un nez no kurienes uzradies pelēks krasta apsardzes kuteris bez trokšņa parādījās starp mums un krastu, un sāka mūs virzīt prom — tālāk, tālāk jūrā...

Kamēr mēs tuvojāmies Jaltai, pasažieri satraukti klaigāja, bet mani pārņēma sasprindzinājums, kam tik ļoti vajadzēja izlādēties, ka četrsimt metrus pirms piestātnes es, pārsteidzot pats sevi ar negaidītu drosmi, metos pār bortu un peldēju uz krastu. Kopīgo pārdzīvojumu ekstraordinaritāte bija tik liela, ka māte, kas parasti trīcēja un drebēja par mani, uztvēra šo rīcību kā normālu un sagaidīja mani krastā bez pārmetumiem.

Un naktī es nevarēju aizmigt — un arī neviens cits mūsu trijos kaktos nevarēja, jo kaimiņš, kas vēlējās sargāt vadoni, krāca un laiku pa laikam satricināja gaisu ar citu skaņu, uz ko idiots no sava kakta katru reizi sajūsmināts teica: “Nu gan nopirdās!”

No krievu valodas tulkojusi I.Z.