Lama is good…

Pienācis laiks Rīgas Laika rubriku ceļojums nosaukt par es arī esmu bijis Indijā. Tas tādēļ, ka es arī sēžu Deli uz ielas, dzeru saldu tēju ar pienu un mēģinu “sakārtoties”. “Indija nebeidz pārsteigt”: joprojām nespēju pierast pie netīrības un smirdoņas, taču vēlāk kāds nejauši sastapts ierēdnis — reta parādība Indijā — mani apgaismo: visu sviest zemē ir gadu tūkstošiem vecs ieradums. Ko neapēd visuresošie dzīvnieki, tas pārstrādājas pats no sevis. Tiesa, pēdējos gadu desmitos Indija ir tikusi pie plastmasas pudelēm, polietilēna, celofāna un strauji pieaugošas iedzīvotāju populācijas. Mēs sarunājamies pārbāztā motorrikšā, savus elpošanas orgānus aizklājuši ar šalli. “Ir divas Indijas — tā, ko var redzēt, un otra, svētā, bet to otru var saskatīt tikai redzīgais…”

Kā es atmodos Nepālā

Dīvaini, taču šis nebūs stāsts par Indiju. Šis būs par Nepālu, tā ka Rīgas Laika rubriku tomēr nāksies saukt es esmu bijis arī Nepālā. Nepālā es diez vai būtu nonācis, ja ne daži indieši (kritiskos brīžos tādus piesūta Labās Fejas), kuri laipni mani iedabūja vilcienā uz Gorakpūru second class, sleeping vagonā, kurā saviem nepieredzējušajiem spēkiem diez vai būtu iekļuvis. Izstiepies uz augšējā plaukta, vilciena transīgās dunoņas ieaijāts, es iekritu sapnī, un tikai tējas pārdevēju gari stieptais “čāāāāāii…” mani izrauj no Rīgas ar bijušajiem klasesbiedriem galvenajās lomās un iemet, lūk, šitajā te “sviestā” visapkārt. Cauri vagonam iet čūsku dancinātājs ar saiņiem rokās (saiņos, saprotams, kas), un, kad viņš iesāk stabulēt, pēc kārtīgas groza sakratīšanas galvu pabāž arī pats zemes tārps. Kobra ir īsta, taču izskatās savu atdejojusi, mazliet “patorčī” un atkal saļum grozā. Bez īpaša entuziasma ļaudis met monētas uz saplakušās kobras miesas.

Džipā, kas brauc uz Nepālas robežu, mēs braucam 16 cilvēki, mūsējā priekšā mēs sēžam četri, bet vienā pretimbraucošā es priešā saskaitu septiņus, šoferis ir izkāries pa durvīm un iekrampējies stūrē, kas ļauj tam gan neizkrist laukā, gan arī manevrēt starp rikšām, govīm, kakājošiem bērniem, gremojošām kazām, sievietēm ar sarkanu punktu pierē, velosipēdiem, tūlīt suni notrieksim, nē, pēdējā brīdī izsprūk. Tankš! Aizķeram spaini, kas rokās kādam vīram. Uz ceļa ļoti daudz cilvēku. Kur tik daudz? Daudz par daudz. Viņiem visiem ir vienādas sejas izteiksmes. Mierīgas, bet tādas mērķtiecīgas.

Nepāla sagaida ar plakātu, no kura mani nepāliešu valodā uzrunā smaidīgs prezervatīvs, bet reti atbaidošs puisis snaikstās nomutēt ne mazāk atbaidošu meiteni.

Peļu priekiem gals

Pirms Katmandu pamatīgs sastrēgums — armijnieki pārbauda katru autobusu, katru somu. “Bombs… maoists…”, uz brīdi es palieku tramīgs — kazi, kāds svaigs terorakts. Un kas vispār ir maoisti? Politisko situāciju par īpaši stabilu laikam saukt nevar; premjerministri mainoties ik pēc pāris mēnešiem, priekšpēdējais sadomājis atlaist visu parlamentu un pats tapis atlaists. Tagadējais esot karaļa marionete, savukārt pats karalis kļuvis par karali pirms pāris gadiem patiešām klasiskā manierē — ar kalašņikovu nogalinot savu brāli, toreizējo monarhu, kopā ar visu ģimeni. To visu man pastāsta vietējais pastkartīšu tirgotājs — viens no pavisam nedaudzajiem, kurš ir dzirdējis kaut ko par Latviju, proti to, ka tāda ir. Viņš vaicā, vai tagad pie mums ir labāk nekā agrāk, padomju laikos.

Par karaļa un tautas attiecībām apkārt klīst šāda, lūk, pasaciņa: kāda māja bija pilna ar pelēm, kurā tās netraucēti līksmoja, dzīroja un vairojās. Mājā uzradās kaķis, un peļu priekiem pienāca gals. Ko darīt? — pagalam sašļukušas, peles raustīja savus peļu pleciņus. — Iekārsim kaķim kaklā zvaniņu, lai var dzirdēt, kad tas nāk, — kāda pele ierosināja.— Urrā, — peles līksmoja, līdz atskanēja kāda sīka balstiņa, — un kurš to izdarīs?

Šo līdzību man pavēsta kāds ielas puika, ar ko “runājam par dzīvi”. Viņa sapnis esot uzrakstīt grāmatu par to, ka mēs nezinām, no kurienes nākam un uz kurieni ejam. Vēl viņš rakstot dzejoļus un viņam esot draugs, mūziķis, kas, iespējams, kādu no tiem dzejoļiem izmantos par popdziesmas tekstu. Tas būtu vareni. Puika bārsta vienu gudrību pēc otras — laika gaitā tās sagrābstītas no laimīgi noskaņotiem tūristiem. Viņš piemin Džeimsu Džoisu un Arundhati Roju, diemžēl pats neesot lasījis ne vienu, ne otru. Saruna beidzas ar lūgumu nedaudz izlīdzēt finansiāli.

Kalni — yes, baltie — no

Sēžu Durbara skvērā pie tukšas strūklakas un pļāpāju ar sudrablietu tirgoni par zivīm. Pie mums piesēžas kāds patīkams vīrs, šķiet, kaut kur redzēts. Pēc maza brīža noskaidrojas, ka viņš esot gids, kalnu šerpa, kas neatkarīgi no aģentūrām organizē pārgājienus pa Himalajiem. Teikto viņš apliecina, atverot biezu mapi ar bildēm, rekomendācijām un kaut kādām atļaujām. Tikmēr mani nebeidz sajūsmināt fakts, ka pavadonis uzradās tieši tajā brīdī, kad domāju par kalniem.

Viņa vārds esot Kanča Malama, bet lai saucot vienkārši par Lamu. Tikai pēc piecām dienām es sapratu, kur biju viņu redzējis: pirms diviem gadiem Mjanmā bildēju pārcēlāju pie Inles ezera, un viens nudien bija izspļauts Lama.

Dodamies pusdienās, kur apspriežam stratēģiju. Saku, ka labprāt nokļūtu augstāk kalnos, Tibetas virzienā, varbūt zināms kāds vientuļš templis, kur pārnakšņot. Kalnu ainavas — yes, baltie trekotāji — no. Yes, yes, no, no, no, — saka Lama un atkal rāda savu mapi. Labi, labi — es ticu, kā lai netic cilvēkam, kas pirms pāris gadiem citā valstī tevi ir pārcēlis pāri upei.

Lama baksta ar pirkstu kartē un stāsta, ka augstākā vieta, kur plānots būt, esot virs 4000 metriem — man būtu vēlama silta jaka un cepure. Apavi man ir apmierinoši, kaut labāki ir, lūk, šādi, kā viņam. Jau kopš pirmā brīža viņš izrāda aizkustinošas rūpes gan par mani, gan par manu bagāžu. Pat tā kā par daudz. Vēlāk izrādās — viņam vienkārš raksturs tāds, gādīgs. Un ja nu es pārdomāju. Bet es ne. 

Pielāgošanās uz bļodu kaudzes

Pamostos ar skaidru apziņu, ka esmu aizgulējies, un tā arī ir. Neesmu dzirdējis modināšanu — ļoti pieklājīgi viņi to dara. Nakts bija grūta — joprojām nevar pierast pie laika starpības, un tad vēl pret rītu kāds aiz loga sāka atkrēpoties (kopā 33 reizes), pēc tam mazgāja skārda traukus. Lamu atrodu norunātajā vietā izmisīgi plātām rokas — nabags, gaidījis mani divas stundas. Paspējam uz kaut kādu citu “pēdējo” autobusu, kas tajā dienā dodas uz Dunče, tas, proti, ir ciemats, no kura sāksim kāpt.

Tā kā, kāpjot pa trepītēm uz autobusa jumta, esmu palaidis visus pa priekšu (paldies, māt!), nākas sēdēt vienīgajā brīvajā vietā — uz bļodu kaudzes. Pati konstrukcija (velnišķīgi asas malas) ir kādu pusmetru augstāka par maisiem, uz kuriem sēž mani līdzbraucēji, un viss tas nozīmē nepārtrauktu izvairīšanos no koku zariem. Lejā krauja — jāatrod pie kā turēties, jo, busam ielīgojot bedrē, sanāk viegli atrauties no sēžamā. Jocīgi, kā mēs visi tur satupam, saskaitu 40 nepāļus sev apkārt un tad vēl, busam līkumojot pa kalnu ceļu, uz jumta uzlien šofera palīgs un sāk iekasēt naudu par biļetēm. No visas šīs kopīgās došanās uz Dunče ciemu var gūt jaukas atziņas. Par pielāgošanos, piemēram. Šķiet, neērti līdz bezgalībai, bet, re, tu ņem un iegrozies kaut kā labāk un, liekas — o, baigi forši, un pēc 10 minūtēm kaut kas cits sāk spiest, pilnīgi nevietā, un tu atkal pielāgojies apstākļiem un tā stundas sešas. Šajos apstākļos pilnīgi normāls šķiet fakts, ka kāds, lai nenokristu, ir apvijis savas rokas ap tavu kāju, vai cits ņem un smaidīdams uzsēžas tev uz labā gurna. Pēc brīža viņš jau sēž blakus, bet tavi ceļi ir saspiedušies kopā vēl ciešāk. Cik gan lieliski to uztvert kā pašsaprotamu lietu, mainīt vienalga neko nevar, bet, ja var — pārkārtojies un citi tev pielāgosies. Viss norit mierīgi, bez dusmām, bez jebkādas neapmierinātības izpausmes. Un tā par daudz ko var izdomāties.

Nepāliešu akcents

Taka līkumo augšup pa džungļu mežu. Kāpjam Lamas tempā, bi starei dzanei, viņš saka — rāmi lēnām. Pēc pāris stundām atklājas, ka Lamas temps man ir par lēnu, es pārvietojos ar nelieliem izrāvieniem, tad atelpojos un gaidu Lamu. Kā tāds aizdusas mākts šunelis, kam viss apkārt šķiet nāvīgi interesants. Šerpas kāpiens savukārt ir vienmērīgs, viņa elpu vispār nevar dzirdēt. Angļu valoda Lamam ir kā virsaitim no indiāņu filmām. Vēlāk Lamas runāšanas veids pielīp arī man (līdzīgi, runājot ar igauni krieviski, pēc laiciņa parādās pazīstamais igauņu akcents). Kādā atelpas brīdī mēģinu vaicāt par nepāliešu tradicionālo saunu, vai tāda ir, bet Lama mani nesaprot. Lietoju pantonīmu — hot room... hūūūū... then, hops — cold water... Ā — Lama mani ir sapratis — ya, ya, hot shower, then river... Citā reizē vaicāju, vai viņš atceras hipijus. Nu, puķu bērnus — gari mati, free love...Lama sāk stāstīt par saviem bērniem, pavisam esot seši, vecākajam 23, nē — 24 gadi. Mēģinu vēlreiz un saņemu pavisam dīvainu atbildi — Kipii? Maoists all kill... Maoisti Lamam ir iecienīts temats, viņš mani biedē — white people go... maoists — huh (asa kustība pa diagonāli no augšas, kā cērtot ar zobenu), white people with sherpa — no problem. [1. Saraustīta saruna angļu valodā: Karsta istaba… hūūūū... tad, hops — auksts ūdens… Jā, jā, karsta duša, tad upe… Brīvā mīla. Maoisti visus nogalināt. Baltie cilvēki iet, maoisti… Baltie cilvēki ar šerpu —  nav problēmu.] Bet tā pārsvarā mēs klusējam.

Tikpat kā Moricsalā

Katra nākošā diena ir pilnīgi atšķirīga no iepriekšējās. Kāpjam vidēji piecas stundas, citreiz trīs, citreiz deviņas. Vienu dienu taka ved cauri džungļiem, citā raušamies plikā kalnā. Trešajā dienā nonākam pie Gosain Kunda ezeri, kas atrodas jau 4600 metru augstumā un ir svētvieta gan budistiem, gan hinduistiem. Te esot ceļojis Šiva, un nav jau arī nekāds brīnums, neko skaistāku līdz šim neesmu redzējis, ja nu vienīgi Slīteres silus un Moricsalu. Ap ezeriem izveidotas akmeņu čupiņas — budistu vēlēšanās un cerības. Galva jūt spiedienu, viss ir nedaudz palēnināti, un nav arī kur steigties. Rāmi, pieticīgi un pateicīgi.

Virs trijiem kilometriem acī iemetas gruzis un grauž vienā graušanā. Nevar pamirkšķināt, visu laiku teku ar kreiso aci. Pat tā ironiski sanāk — fotogrāfs nonācis vissmukākajās vietās, kādās bijis, un knapi ko redz. Acs asaro, bet viņš ar porām jūt, kas jābildē — paceļ aparātu, noliec galvu un raud. Tas no augstuma, Lama saka, lai neuztraucoties, kāpjot lejā palikšot labāk. Neko īpaši arī neuztraucos, vienīgi tas, ka varbūt varēja bez tā gruža iztikt.

Piektajā treka dienā no kādas kalnu kores redzama visnotaļ iespaidīga panorāma. Lama norāda uz nelielu spicīti — tas ir Everests. Aiz cieņas pret virsotni nobildēju, kaut skatu punkta dēļ tas ir tas pats, kas fotografēt zvirbuli staba galā. Everesta vietā pievēršos simpātiskai vecenītei, vārdā Bamu Lama, kas no sākuma sakautrējas, pēc tam iesteidzas mājā un atgriežas, uzpucējusies jaukā, izrakstītā jaciņā. Kā parasti līdzīgās situācijās, aparātā ielādēta melnbaltā filmiņa. Nav jēgas domāt kā būtu labāk, ar melnbalto esmu bildējis arī varavīksni.

Papildpunkti par izraēlieti

Pie vakariņu galda būdeles saimnieks stāsta, ka decembrī visi pārvācas lejup — te izkrītot 2 metrus dziļš sniegs, kas pieturoties līdz februāra vidum. Aprīlis esot rododendru ziedēšanas laiks. Ēdam dal bhat — zirņu biezzupu ar rīsiem, kas parasti tiek papildināti ar dārzeņu kariju un tādiem kā asiem redīsiem, pickles, kā viņi to sauc angļu valodā. Pārsteigts konstatēju, ka salīdzinoši mazajā Lamā lien iekšā vairāk nekā manī pašā. Mums ir izveidojies labs kontakts, reizēm pavelku viņu uz zoba, viņš nepaliek atbildi parādā un ar nopietnu seju stāsta par briesmām, kas uzglūn. Kādu dienu, kad taka veda cauri milzu priežu un rododendru mežam, Lama lūdz turēties kopā, jo apkārt esot tīģeri. Jā, viņš pāris reizes mūžā tīģeri ir sastapis. Un kas tādās reizēs jādara? Tad rokas augšā un šitā jābļauj, Lama demonstrē. Es trenējos. Apkārtējā vidē tīģeris iederas tīri tā neko. Lai arī Lama izskatās aizdomīgi, tagad ikviens troksnītis skan savādāk. Drošības labad Lama kāpj aiz manis. Pēc stundas panākam kādu vācu meiteni un viņas pavadoni, kuram apvaicājos par tīģeriem. Esot redzējis gan — Deli zoodārzā.

Citā nakšņošanas vietā gulēšana izrādās nopietnāks pasākums. Logi aizsisti ar plēvi, gultas — koka lāvas ar matraci — atrodas aiz aizkariņa abpus gaitenim. Trešo nakti pēc kārtas guļu ar cepurīti galvā. Lai arī nevelku nost silto jaku un bikses, jāguļ ar divām vatētām segām un seja jāslēpj no aukstuma. Tualetē — mazā, šaurā koka būdiņā — nākas uzrādīt augstāko meistarības pakāpi. Ja ir izdevies novilkt bikses (5 punkti), izejvielas jātrāpa apmēram 20x30 cm lielā, grīdā izzāģētā caurumā (15 punkti). Apmazgāšanās ar ledusaukstu ūdeni, nepazaudējot nevienu no personiskajām mantām (10 punkti). Papildpunktus iespējams iegūt, kaut ko asprātīgu atbildot procesa laikā klātpienākušajai izraēlietei. Man sanāca tikai izmisis “occupied... [2. Aizņemts (angļu val.).]” (2 punkti), toties durvis noturēju (5 punkti). Noliekot ūdens trauciņu vietā, rezumējums — 37 punkti un lieta darīta.

Es redzu

Lama tur solījumu, un treka pēdējās četrās dienas mēs patiesi nesatiekam nevienu balto kāpēju. Taka biežāk ved lejup — tas pat izrādās grūtāks uzdevums, jo strādā citas muskuļu grupas, un visu laiku jākoncentrējas, kur likt kāju. Kāpjot augšup vai ejot pa līdzenu taku, var ieiet patīkamā transā — pēkšņi piefiksē, ka nezini, par ko pirms brīža esi domājis. Visā visumā pārgājiens ir grūtāks, nekā biju iedomājies (paldies VEF bērnu un jaunatnes sporta skolai par vispārējo fizisko sagatavotību). Bet, kā saka, caur ērkšķiem uz zvaigznēm.

Labās ziņas ir par aci — es atkal redzu! Un jau no paša rīta! Ejam cauri tādam kā pasaku mežam ar milzu ciņiem. Uztupinu uz viena Lamu, saku, ka viņš tagad ir meža gariņš, un bildēju no visām pusēm. Lama lieliski iejūtas modeļa lomā.

Pārgājuši pār vantīs iekārtam tiltam, nonākam Melamčigjanas ciematā. Tajā ir savs templis, vējā plīvo karogi. Paliekam viesu namā pie ļoti laipnas un sirsnīgas saimnieces, kas uzreiz iedod viesu grāmatu, kurā ierakstīties. Viņa stāsta, ka pagājušogad uzcēluši piebūvi, trekotāju pavisam maz, grūti savilkt galus kopā. Dzeru tibetiešu tēju ar sviestu un sāli, vairāk gan dekorāciju pēc. Mājā ir aizvēsturisks kasešu spēlētājs, uzlieku Prauliņa Pagānu gada grāmatu, kas kopā ar dažiem svilpauniekiem paķēries no Rīgas. Svilpaunieki labi noder pie portretu bildēšanas, reizēs, kad naudu dot neveikli. Kasete saimniecei ļoti iet pie sirds, un es viņai to atdāvinu. Saimniece aizkustināta, es arī aizkustināts. Viņa ieiet virtuvē, es palieku uz mājas terases, vērdamies vakara saulē. Visapkārt klusums, tikai no virtuves skan dziesma, kur “sargiem uznāk liela dusma...”, un es ņemu un apraudos. Ne nu gluži apraudos, bet asaras saskrien acīs gan, it kā pēdējā laikā maz būtu tecējušas.

Tad mēs ar saimnieci ejam uz templi, kur ciema sievām notiek budistu valodas mācība. Sēžu maliņā un klausos, kā viņas, skaitā ap divdesmit, viena pēc otras atkārto iemācīto. Budistu ABC, saimniece man paskaidro. Izklausās tā: “...kaigikjuki, kašāptjuku, kādingbutē, kanāruko...” Kamēr viena skaita, pārējās knibinās, sačukstas, smejas, kā jau skolā. Laipns skolotājs katru dienu divas stundas bez jebkāda atalgojuma māca valodu, ko praktiski pielietot nav iespējams, lai gan — kā to ņem. Kur vēl praktiskāku reliģiju kā budisms. Vēlāk, ēdot pankūkas ar jaku sviestu, saskaitām ar saimnieci, cik valodās viņa runā — nepali, nepali sherpa, tibetian sherpa, hindu, english, buddhist. Vaicāju par sievu apzinīgumu — visas kaļ no galvas garus tekstus, ziedojot divas stundas no dārgā vakara laika, kad daudz kas darāms saimniecībā. Sieviņa mani īsti nesaprot, un es jau pats esmu sapratis jautājuma muļķību.

Vēl te ir lielisks suns — melns plušķis, ar kuru saskatāmies un mums uzreiz izveidojas kontakts. Nākošā rītā eju staigāt, un viņš man nāk līdzi. Viņu sauc Tiutui. Šunelis mani pavada cauri ciematam, pacietīgi gaida, kamēr es bildēju, un vedina tālāk, laiku pa laikam atskatīdamies, vai es sekoju, Tiutui mani izvadā pa ciemata interesantākajām vietām un beigās uzved kalnā, no kurienes viss redzams kā uz delnas. Kokos plivinās krietni pabalējuši karodziņi, kalna galā uz ciematu noraugās tūkstošgadīga stupa. Kāpelēju pa drupām, Tiutui raušas līdzi. Nolecu no kāda augstāka klintsgabala, kas šunelim izrādās par augstu. Viņš mīņājas no ķepas uz ķepu un samulsis skatās lejā. Pastiepju rokas un Tiutui ļaujas nocelties.

Un tad es satieku astoņus laimīgus lamas

Ēdot brokastis, nevaru vien nobrīnīties par satriecošo kārtību virtuvē. Visu sānsienu aizņem patīkami nosūbējusi bufete. Katra lietiņa — un to ir milzumdaudz — šķiet, ieguļ savā vietā vai varbūt plaukti veidoti, rūpīgi domājot par trauku lielumu. Bļodiņa pie bļodiņas, kanna pie kannas. Dzelzs krūzītes izkārtotas piramīdā, savukārt šķīvji piecās rindās veido ko līdzīgu viļņiem. Visu šo trauku ritmu laiku pa laikam atšķaida kāda ierāmēta fotogrāfija, vai pakārts kausiņš. Saimnieks laipni paskaidro, ka kārtība virtuvē ir tibetiešu tradīcija. Māju kopā ar visu bufeti ir cēlis viņa vecvectētiņš, kas šurp atceļojis no Tibetas. Un katrai lietai patiesi ir sava vieta, vēl no “tiem” laikiem. Saimnieks turpina stāstīt par savu ģimeni, par savu skolotāju un tad piemin, ka šodien ciematā ir svētki — no savām istabām laukā nāk astoņi lamas. Pēc trīs gadu, trīs mēnešu, trīs nedēļu un trīs dienu meditācijas. Vai es negribot viņus redzēt. Es gribu gan.

Tagad saprotams, par ko līksmoja iepriekšējā vakarā satiktais ciematnieku bariņš. Tā nu es eju līdzi saimniekam, un — jā! — tur viņi, ļaužu ieskauti, stāv. Astoņi lamas. Gariem matiem, spožām acīm.

Esmu satraukts ne pa jokam — ne katru dienu sanāk tikties ar kosmonautiem. Saimnieks mani pieved viņiem klāt un pats paiet maliņā, lai kontaktu vērotu no malas. Sasveicinos, smaidu un domāju, ko, vellos, lai tagad tādu pajautā. “Nu kā?” — tas tāpat redzams, “kā”. Baigi forši, protams. Vai kā būtu ar šo: “What is the meaning of life?” [3. Kāda ir dzīves jēga? (angļu val.)] Bet varbūt painteresēties, vai viņiem arī gadās caureja.

Viens no viņiem mazliet prot angliski. Saku, ka esmu atnācis viņus nobildēt, vai drīkst… — Drīkst. (Drīkst!!!) Nedaudz angliski runājošais — viņu sauc Ngavangs Norbu Lama — ieved mani mazajā klosterī un izrāda istabas, kur viņi pavadījuši turpat trīs ar pusi gadus. Pagalms ir kopējs, istabas — katram sava. Istabas ir apmēram 2x3 metrus lielas un nebūt nav tik askētiskas, kā gribētos. Stūrī matracis, vidū — zems galdiņš. Plauktos starp grāmatām, fotogrāfijām, budistu zvaniņiem un dažādām sīklietiņām rāmi guļ arī Nescafe bundža un Camay ziepes. Otrā stūrī pie sienas budistu taures. Ngavangs Norbu rāda grāmatu, ko viņiem devis skolotājs. Tās ir kserokopētas lapas, iesietas vienā sējumā, ar zīmējumiem un paskaidrojumiem “Jums bija jālasa stāsti un …” — “Meditation,” — saka lama. Zīmējumus vajadzējis vizualizēt. (Tas ir kā?) Šito viņš ir vizualizējis mēnesi, šo trīs, šo sešus mēnešus, atkarībā no zīmējuma grūtības pakāpes. Tagad viņiem būs jāliek eksāmens pie sava skolotāja, lielā Lamas, kas katram uzdos jautājumu. Ja skolotājs būs apmierināts, viņi varēs mācīt.

“Kādu jautājumu tev skolotājs varētu uzdot?” vaicāju Ngavangam Norbam.

“Well… he could ask… are you perfect?” viņš smejas.

“So, are you?” tincinu tālāk.

“Very happy, but no, not perfect…” [4. - Nu… viņš varētu jautāt… vai jūs esat pilnīgi? -Un jūs esat?-Ļoti laimīgi, bet nē, pilnīgi ne (angļu val.).] Ngavangs Norba godīgi saka un atkal smejas.

Izejam pagalmā un taisām grupas bildi, kurā nostājas: Cevangs Lama, Ngavangs Norbu Lama, Dava Dorže Lama, Tenpa Lama, Karsangs Lama, Tenzings Lama, Paldens Lama un Ngimlings Lama. Pēc tam fotografēju katru atsevišķi. Karsangs Lama uzliek galvā Kalvin Clein cepurīti, pārdomā un novelk, toties uzliek saules brilles. Tūlīt pat saules brilles uzliek arī citi, Cevangam Lamam tās ir zeltītā rāmītī. Viņam ir arī jaunas, sniegbaltas botas, kas spilgti kontrastē ar sarkanbrūno mūka apmetni. Paldens Lama neskatās objektīvā. Tenpa Lama izvēlas Nike cepurīti. Apkārt jautri čalo ciemata ļaudis. Fotografēties vēlas arī Lamu ģimenes locekļi. Tas sāk atgādināt tādu kā svinīgo izlaiduma bildēšanos, un es atceros veco skolas fotogrāfu ar iesauku Migliņš.

Rekomendācija 

Pēc atvadu vakariņām ar Lamu es sēžos rakstīt apsolīto rekomendāciju angļu un latviešu valodā. Neesmu vēl sācis, kad Lama pārliecas pāri lapai un nopietnā balsī saka priekšā —“Lama is good…”  [5. Lama ir labs  (angļu val.).]