Bobija Fišera patētiskā galotne

Bobijs Fišers dziedāja blūzu. Gaudojot līdzi Džekija Vilsona 1965. gada ierakstam, viņa balss — baritons, aiz vecuma čērkstošs, taču no dusmām tēraudtvirts — dārdēja no mikrofona kā salauzts preču vilciens uz sarūsējušiem riteņiem: “You go walking down Broadway, watchin’ people catch the subway! Take it from me, don’t ask for a helping hand, mmm, ‘cause no one will understand!” Ar katru nākamo noti viņš kļuva jo griezīgāks. “Bright lights will find you, and they will mess you around! Let me tell you, millions will watch you! Have mercy now, as you sink right down to the ground!” Pat ja neko nezināt par Bobiju Fišeru, viņa dziesma stāstīja visu, ko vajadzētu zināt. “There just ain’t no pity. No, no, no, in the naked city, yeah — New York City.”  [1. Tu ej pa Brodveju, skaties, kā ļaudis ķer metro! Uzklausi, negaidi laipnu roku, neviens jau nesaprot tevi./Spožās gaismas uzmeklēs, ķircinās tevi./Uzklausi, miljoni skatīsies tevi! Lai Dievs tev stāv klāt tai brīdī, kad ļimsti tu zemē!/Nav žēlastības nekādas šai kailajā pilsētā Ņujorkā (angļu val.).]

Šo visai neiespējamo duetu, kas sastāvēja no Džekija Vilsona un pasaulē pirmā un vienīgā no tiesas bēguļojošā šaha lielmeistara, dzīvajā ēterā 2001. gada 6. jūlijā atskaņoja sporta raidstacija DZSR, Manilas raidītājs, kas Fišeru uztvēra kā reitinga veicinātāju. Apmaiņā pret šīm retajām intervijām (Fišers nebija sniedzis interviju kādam žurnālam vai televīzijai veselus trīsdesmit gadus), raidstacijas vadība ar prieku piešķīrusi Fišeram stundām ilgu ētera laiku, kuru viņš izmanto, griežot savas klasiskā ritma un blūza skaņuplates un uzbrūkot saviem ienaidniekiem, gan īstiem, gan iedomātiem. Fišers šos ienaidniekus — to skaitā ir bijušo Ņujorkas mēru Edu Koču, abus prezidentus Bušus un konglomerātu Times Mirror — lamā kā “žīdus, slepenus žīdus vai CIP žurkas, kas strādā žīdu labā.”
Minētā radiopārraide Fišeram Filipīnās bija septiņpadsmitā pēc kārtas. Savādā karaokes interlūdija bija sava veida atkāpe, taču citādi pārraide ne ar ko neatšķīrās no iepriekšējām sešpadsmit. Fišera aplūkotie temati nekad nemainās:
Bobiju Fišeru vajā pasaules žīdu kopiena.
Savienoto Valstu valdība ir “brutāla, ļauna diktatūra”, kas nepamatoti apsūdzējusi Bobiju Fišeru noziegumā un piespiedusi viņu doties trimdā.
Bobijam Fišeram izkrāpta “milzu bagātība” honorāros, un to izdarījuši grāmatizdevēji, kinostudijas un pulksteņu ražotāji,jā gan, pulksteņu ražotāji, kuri nekaunīgi piesavinājušies viņa brendu, patentus un autortiesības.
Ebreji ir “cūcīga, melīga bastardu tauta”, kura alkst pēc pasaules kundzības ar tādu viltīgu intrigu palīdzību kā holokausts (“izgudrojums peļņas nolūkos”), kristiešu bērnu masveidīga slepkavošana (“viņu asinis tiek izmantotas melnās maģijas ceremonijās”) un nepilnvērtīga pārtika — par galveno vaininieku tiek izdalīts Viljams Rozenbergs, Dunkin’ Donuts dibinātājs.

Šaha cienītājiem, kas ieslēguši radio, lai paklausītos šīs spēles vispielūgtākās svētbildes teiktajā, tiek piedāvātas šādas atziņās:
Šahs nav nekas vairāk kā “garīga masturbācija.”
Spēle ir ne vien mirusi, tās rezultāti ir iepriekš izplānoti. Garijs Kasparovs, spēlētājs ar pasaulē augstāko reitingu, ir “blēdis” un bijušais VDK spiegs, kurš savā mūžā nav nospēlējis nevienu maču, par kura rezultātu nebūtu notikusi iepriekšēja vienošanās.

Tomēr noziegums numur viens, kurš Fišeru pilnīgi satriecis, sarūgtinājis un licis viņam savā dzīvoklī vienatnē vai kaukt, ir “Bekinsa sazvērestība”.

Personīgie suvenīri miljoniem dolāru vērtībā, ko Bobijs Fišers rūpīgi savācis un noglabājis desmit kvadrātpēdu lielā Bekinsa glabātuvē Pasadīnā Kalifornijā, viņam nozagti slepenas sazvērestības rezultātā, kurā iesaistīti Rotšildi (žīdi), Bils Klintons (slepens žīds) un vārdā nenosaukti Bekinsa firmas darbinieki (CIP žurkas, kas strādā žīdu labā).

Starptautiskā šaha kopiena, kas seko Fišera lejupslīdei, gluži kā astronomi mirstošas komētas orbītai, sekojusi arī viņa radiointervijām, no kurām pirmā tika pārraidīta 1999. gada janvārī. Pa lielākajai daļai šaha ļaudis gadiem ilgi centušies mazināt Fišera ekstravaganto izlēcienu nozīmi, apgalvojot, ka viņa niknais antisemītisms, akūtā paranoja un visai nosacītā realitātes apjauta ir mediju pārspīlējumu un publikas pārpratumu rezultāts. Deviņdesmito gadu sākumā Fišera toreizējā draudzene sacīja: “Viņš ir kā bērns. Ļoti, ļoti vienkāršs.” Kāds cits draugs uz jautājumu, kā viņš var aizstāvēt tik nekaunīgi antisemītisku cilvēku, atbild, “Reti kuru interesētu, vai Maikls Džordans ir antisemīts, ja vien varētu ar viņu spēlēt.”

Daudzi Fišera apoloģēti apgalvo, ka Bobijam Fišeram ir psihes traucējumi un ka līdz ar to viņš pelnījis nevis publikas nosodījumu, bet psihiatra palīdzību. Viņi aizrāda, ka viņš uzaudzis ebreju vidē Bruklinā, ka viņam bijuši tuvi draugi ebreji un arī viņa māte bijusi ebrejiete (šo informāciju Fišers izvērsti un kategoriski noliedz).

Taču pat Fišera apoloģētiem nācās pacelt rokas, kad viņš uzstājās filipīniešu radio 2001. gada 11. septembrī. Intervijā, ko šoreiz pārraidīja Bombo Radyo, neliela sabiedriskā raidstacija Baguio pilsētā, Fišers tikko spēja apvaldīt sajūsmu. “Tās ir brīnišķīgas ziņas,” viņš pavēstīja. “Es aplaudēju šai akcijai. ASV un Izraēla slepkavo palestīniešus, gadiem ilgi vienkārši slepkavo. Aplaupa viņus un noslepkavo. Neviens par to ne sūda neuztraucas. Tagad Savienotās Valstis dabū atpakaļ. Izpist tās Savienotās Valstis, es gribu pieredzēt, kā tās tiek noslaucītas no zemes virsas.”

Fišers piebilda, ka 11. septembra notikumi radījuši ideālu iespēju sarīkot valsts apvērsumu, kāds jau ilgi bijis nepieciešams. Viņš iztēlojoties scenāriju, ko varētu nosaukt “Septiņas maija dienas” — varu valstī pārņem militāristi, tiek slēgtas visas sinagogas, simtiem tūkstoši ebreju tiek nogalināti. 

“Visbeidzot baltajam cilvēkam jāatstāj Savienotās Valstis, melnajiem jāatgriežas Āfrikā,” viņš sacīja. “Baltajiem cilvēkiem jādodas atpakaļ uz Eiropu un zeme jāatdod Amerikas indiāņiem. Tādu es gribētu redzēt tā saucamo Savienoto Valstu nākotni.” Savu ētera laiku Fišers noslēdza ar izsaucienu “Nāvi ASV!”

Savienoto Valstu Šaha federācija allaž bijusi ar mieru ignorēt Fišera publisko māžošanos, lai cik kaunpilna tā arī būtu. Galu galā tas taču ir Bobijs Fišers — izcilākais spēlētājs šaha vēsturē. Tomēr tas nu bija par daudz. Pērnā gada 28. oktobrī federācija pieņēma vienbalsīgu rezolūciju, kurā nosodīja Fišera musinošo radiopārraidi. “Bobijs iesitis vairākas jaunas naglas savā zārkā,” saka federācijas valdes loceklis Franks Kamarata, juniors. Reakcija skārusi arī mazos šaha klubus. “Šahā esmu iesaistījies tieši Bobija Fišera dēļ,” saka Larijs Tamarkins, kurš vada Māršala šaha klubu — leģendāro iestādi, kuru Fišers bieži apmeklēja pusaudža gados. “Taču es nevaru nesajusties nodots, saniknots un apbēdināts. Tu visu mūžu veltī vienam spēlētājam, un tad piepeši atklāj, ka viņš ir pilnīgi ķerts. Tas visu sabojā. Viņš ir kauna traips.” Uz jautājumu par Fišera atgriešanās iespēju Tamarkins atbild, nespējot noslēpt pretīgumu. “Mēs labāk gribētu, lai viņš neatgriežas. Jo, ja viņš to darīs, tiks iznīcinātas pēdējās maģijas paliekas.”

Patiesībā nekādas maģijas nav bijis jau pēdējos trīsdesmit gadus. Trīsdesmit gadi pagājuši, kopš Fišers izspēlēja savu pirmo un vienīgo pasaules čempionāta maču. Kāpēc viņš pārtrauca piedalīties turnīros un kā tas nākas, ka viņa dzīve tik patētiski izirusi, iespējams uzzināt, vienīgi uzmeklējot tos, kuri pazīst Fišeru. Šādu cilvēku ir pārsteidzoši maz — un vēl mazāk tādu, kuri gatavi runāt. Draugus, kas gatavi sniegt intervijas, Fišers necieš. Viņa adresu grāmatiņa ir draudzības kapsēta — tajā izsvītroti visu to cilvēku vārdi, kuru izteikumi citēti Fišeram veltītos rakstos. Fišera paranoja, dusmas un nekaunība padarījušas viņu par valsts ienaidnieku, tās sagrāvušas spožu karjeru un pārvērtušas pašapzinīgu un harizmātisku cilvēku par vāvuļojošu vientuļnieku un, skumjā kārtā, likušas mums aizmirst, ka tad, kad Bobijs Fišers vēl spēlēja šahu, tā bija absolūti fascinējoša izrāde — pat tiem, kuriem ar šahu nebija nekāda sakara.

Daudzējādā ziņā Fišera stāsts atgādina stāstu par garīgi labilo Nobela prēmijas laureātu Džonu Forbsu Nešu junioru — matemātiķi, uz kura biogrāfijas balstīta grāmata A Beautiful Mind (Brīnišķīgais prāts) un ar Oskaru apbalvotā tāda paša nosaukuma filma, tikai šis stāsts ir bez laimīgām beigām. Kā Fišers, tā Nešs bija labākie savā izraudzītajā profesijā. Abi tika uzskatīti par ģēnijiem. Abi bija arī ārkārtīgi iedomīgi, dumpīgi, ekscentriski, abus gan cienīja, tomēr ne gluži mīlēja viņu kolēģi. Fišers atstāja Savienotās Valstis un devās trimdā. Tāpat rīkojās arī Nešs. Vēl dīvaināka sakritība ir tā, ka, atrodoties šizofrēnijas varā, Nešs kļuva par antisemītu un bija pārliecināts, ka viņu novēro komunisti.

Pretēji plaši izplatītam uzskatam, Fišers neiznāca no mātes miesām kā jau pilnīgi nobriedis šaha lielmeistars. Bērnībā, kad viņš Bruklinā apguva šo spēli, viņš būtībā bija tikai veikls kluba spēlētājs — tiesa, apdāvināts, tomēr ne obligāti pasaules čempionātu materiāls. Taču 1956. gadā, kad Fišeram bija 13 gadu, viņš izdarīja kolosālu lēcienu. Tajā gadā viņš iegāja vēsturē kā visu laiku jaunākais šahists, kas uzvarējis ASV junioru čempionātā. Viņš bija arī nepārspēts turnīru spēlētājs. Satriecoši bija ne vien tas, ka izstīdzējis trīspadsmitgadīgs puišelis džīnās piepeši uzvar šaha turnīros. Vēl satriecošāk bija vērot, kā viņš to dara. Viņš ne tikai pieveica savus pretiniekus — viņš tos pazemoja. Vairāk par visu viņam patika noraudzīties savu pretinieku apjukumā. “Man patīk tas brīdis, kad es salaužu cilvēka ego,” viņš reiz atzina kādā televīzijas intervijā.

Vēlāk tai pašā gadā viņš izspēlēja tik iezīmīgu šaha partiju, ka tā nekavējoties tika nodēvēta par “gadsimta spēli.” Fišera pretinieks Rozenvalda memoriālajā turnīrā Ņujorkā bija Donalds Bērns, viens no tā laika desmit labākajiem ASV šahistiem. Šai leģendārajā spēlē tika nodemonstrēti vairāk šaha pirotehnikas triku nekā parasti vesela mača gaitā. Tur bija gan sarežģītas kombinācijas, gan viltīga upurēšana, gan briesmas, gan šķietamas briesmas — tā visa pietika pārpārēm, lai Fišeru, kurš spēlē uzvarēja, vienā rāvienā padarītu par šaha dievu. Vaicāts, kā gan viņš tik piepeši parādījies pasaules šaha arēnā, Fišers paraustīja plecus un atbildēja: “Es vienkārši kļuvu par labu spēlētāju.”

Fišera-Bērna duelis tika analizēts pasaules laikrakstos un žurnālos, bet Fišeram tika piešķirta Izcilības balva — gadskārtējs apbalvojums par izdomas sevišķi bagātu spēli. Pat krievi, kuri nelabprāt atzina amerikāņu šahistu eksistenci, bija spiesti atdot godu. Valdošais šaha čempions Mihails Botviņņiks pēc Fišera-Bērna spēles esot sacījis: “Nāksies to puiku pavērot.”

Un kopš šī brīža šaha pasaule tik tiešām sāka Fišeru vērot. Viņa sasniegumi bija prātam neaptverami — viņš bija sava laika visjaunākais ASV meistars (14 gadi un 5 mēneši), jaunākais starptautiskais lielmeistars un jaunākais pasaules čempionāta kandidāts (15 gadi un 6 mēneši). Viņš kļuva arī par astoņkārtēju ASV čempionu — rekords, kuru diez vai kādam varētu izdoties pārspēt. 1966. gadā Fišers kļuva par līdzautoru grāmatai Bobijs Fišers māca spēlēt šahu, kas kļuva par visu laiku šaha bestselleru, bet 1969. gadā viņš publicēja Manas 60 iezīmīgākās spēles, kas, iespējams, ir visu laiku labākā šaham veltītā grāmata.

Fišers arī vienkārši uzvarēja daudzās spēlēs — iespaidīgs fakts, ņemot vērā, ka neizšķirts rezultāts lielmeistaru vidū ir parasta parādība. Šaha sporta augstākajā līmenī spēlētāji tik labi orientējas cits cita izspēlētajās partijās, ka gandrīz spēj lasīt pretinieka domas. Atklātnes teorijas iegaumēšana un pretinieka spēļu intensīvas studijas modernajā šaha pasaulē tik ļoti dominē, ka tad, kad sastopas divi lielmeistari, viņu pirmie divdesmit gājieni atgādina daudzkārt redzētu ziepju operas sižetu. Šahisti nereti sūdzas, ka spēli iznīcina “nāvējošais neizšķirts”.

Taču Fišers nespēlēja uz neizšķirtu. Viņš allaž atradās uzbrukumā — arī retorikas ziņā. Par padomju čempioniem, kuri līdz šim bija pilnīgi dominējuši šahā, viņš teica: “Tie puiši par mani nekādā ziņā nav labāki. Viņi man nestāv līdzās.”

Padomju puse to uztvēra bez humora izjūtas. Viņi nosauca jauno amerikāņu izlēcēju par “nekulturālu.” Tas nebija tālu no patiesības, un arī Fišers to labi zināja. Viņam trūka izglītības, un tas viņam neļāva justies drošam. Šis trūkums kļuva jo uzkrītošāks tagad, kad viņam nācās spēlēt galvenokārt ar pieaugušajiem, daudziem no kuriem bija bagātīga pieredze un laba izglītība.

Par atbildi Fišers nolēma uzlabot savu garderobi. Sešpadsmit gadu vecumā viņš izmantoja savu šahā nopelnīto naudu, lai nomainītu savu līdzšinējo uniformu — krosenes, flaneļa kreklu un džīnas — pret izsmalcinātiem, pēc pasūtījuma šūdinātiem uzvalkiem. Šis jaunais dendija tēls viņam sagādāja milzu baudu. Piedaloties ārzemju turnīros, viņš nereti apmeklēja vietējos drēbniekus, lai tie piegrieztu viņa izstīdzējušajam, plecīgajam augumam atbilstošus uzvalkus. Viņš lielījās, ka viņam tādu esot veseli septiņpadsmit, kurus viņš velkot rotācijas kārtībā, lai tie novalkātos vienādi. “Es neciešu uzvalkus, ko var nopirkt gatavus, apkaklītes ar podziņām un sporta kreklus,” viņš reiz izteicās. “Es negribu izskatīties pēc klaidoņa. No rīta piecēlies, es tūlīt velku mugurā uzvalku.”

Šī pārmaiņa brīnumaini ietekmēja Fišera pašapziņu. Viņš lielījās, ka, kolīdz viņš būšot pieveicis krievus un kļuvis par pasaules čempionu, viņš ķeršoties pie visiem pārējiem konkurentiem. Viņš pārdroši apgalvoja, ka “ierakstīšot šahu pasaules kartē.” Viņš pareģoja sev rokzvaigznes cienīgu dzīvesveidu — pēc pasūtījuma izgatavotu rolsroisu par 50 000 dolāru, jahtu, privātu lidmašīnu un grandiozu savrupmāju — vai nu Beverlihilzā vai Honkongā — “kurai būtu tāda forma kā bandiniekam.” Uz jautājumu, kādi ir viņa ilgtermiņa plāni, viņš atbildēja: “Viss, ko es jebkad gribu darīt, ir spēlēt šahu.”

Laikā, kad Fišers pameta vidusskolu, viņš dzīvoja Bruklinā kopā ar vecāko māsu Džounu un māti Redžainu. Redžaina bija profesionāla medmāsa, neticīga ebrejiete un vientuļā māte ar bohēmisku dzīvesveidu, kas ietvēra līdzdalību kreisas ievirzes politikā un sabiedriskas aktivitātes, taču tam nebija nekādas saistības ar šahu. (Kad piedzima Bobijs, viņa bija precējusies ar vācu biofiziķi Hansu-Gerhardu Fišeru, kurš parasti tiek uzskatīts par Bobija tēvu, kaut gan par šo jautājumu trūkst vienprātības.) [2. 2002. gada novembrī Philadelphia Inquirer publicēja rakstu, kas atklāj, ka Roberta Fišera īstais tēvs varētu būt Pols Nēmenji, ungāru fiziķis, miris 1952. gadā. 1942. gadā viņš Čikāgas universitātē piedalījās Manhatas projektā, gatavojot pirmo atombumbu. Pols Nēmenji izstrādāja atombumbas ieslēgšanas mehānismu. Bobijs dzimis Čikāgā 1943. gada 9.martā] Fišera attiecības ar māti bija saspringtas, pa daļai viņas politisko uzskatu, reliģiskā mantojuma un vispārējā ekscentrisma dēļ. “Bobija māte bija kukū,” saka New York Times šaha slejas autors Roberts Bērns. “Viņa bija inteliģenta neirotiķe ar dažādām galējām idejām.” 1962. gadā, trīs gadus pēc tam, kad viņš bija pametis mācības vidusskolā, viņš dzīvoklī palika viens (māte un māsa pārvācās uz citu vietu).

Šaha studijām Fišers sāka ziedot pa 14 stundām dienā. 1962. gadā žurnālā Harper’s publicētā intervijā apgalvots, ka viņam piederējis ap 200 grāmatu par šahu un uz grīdas bijušas ārzemju šaha žurnālu kaudzes. Viņam piederēja arī smalki inkrustēts Šveicē pēc pasūtījuma gatavots šaha galdiņš un divi citi galdiņi — pa vienam pie katras gultas. Savu spartisko treniņu ietvaros viņš spēlēja dienām ilgus mačus pats ar sevi, rotācijas kārtībā gulēdams visās trijās gultās. Uz jautājumu, kā viņš pavada savu brīvo laiku, Fišers atbildēja: “Es paskatos kādu filmu vai tamlīdzīgi. Patiesībā man nav ko darīt. Reizēm es pastudēju šaha grāmatas.”

Fišeram gūstot aizvien lielākus panākumus, vienlaikus, pavisam īsā laikā viņam izdevās aizvainot un atstumt gandrīz ikvienu, kura spēkos bija pavirzīt uz priekšu viņa karjeru, ieskaitot ASV Šaha federācijas amatpersonas, patronus, žurnālistus un sponsorus. Bieži vien viņš pēdējā brīdī atteicās no turnīriem. Viņš draudēja nepiedalīties, ja sponsori nesavāks lielāka apjoma prēmijas. Viņu arī regulāri neapmierināja trokšņa līmenis un apgaismojums.

Prese viņu mīlēja. Fišers tika daudzināts par neciešamu primadonnu un psihu mākslinieku, kurš turnīru rīkotājiem padara dzīvi par elli un lūko sanervozēt savus pretiniekus, sūdzoties, piemēram, par augstfrekvences trokšņiem, kas esot dzirdami vienīgi viņam un atsevišķām zīdītāju sugām. Iemīļots apspriešanas temats presei bija arī viņa naudas kāre. Taču nauda pati par sevi Fišeram diez ko nerūpēja. “Bobijs par katru cenu gribēja tikt pie naudas,” saka bijušais ASV šaha čempions Arnolds Denkers, “taču kolīdz viņš to dabūja, viņš to vienkārši izsēja vējā. Reikjavīkā, kur 1972. gadā notika pasaules čempionāta mačs starp Fišeru un Borisu Spaski, viesnīcas apkopējas iedzīvojās tūkstošos dolāru, jo viņš atstāja naudu zem spilveniem un citās vietās. Naudu viņš gribēja tāpēc, ka tas it kā bija pierādījums viņa nozīmīgumam.”

Fišers pieprasīja dāsnāku atalgojumu ne tikai tāpēc, lai apliecinātu savu vērtību, bet arī tāpēc, ka bija pārliecināts, ka turnīru rīkotāji grib viņam noplēst septiņas ādas. Nereti uz līguma vēl nebija paguvusi nožūt tinte, kad Fišers paziņoja, ka nespēlēs, ja balva netiks palielināta. Rīkotāji piekāpās, taču drīz vien darbūja dzirdēt, ka Fišers prasa vēl vairāk naudas. Bieži vien sarunas kļuva neiespējamas, un satriektie rīkotāji vienkārši tās pārtrauca. Šo konfrontāciju rezultātā aizkavējās viņa cīņa par pasaules čempiona titulu.

Krievi nepavisam negrasījās atbalstīt Fišera pieteikumu uz čempiona titulu, sevišķi jau pēc tam, kad 1962. gadā žurnālā Sports Illustrated tika publicēta intervija, kurā Fišers apsūdzēja padomju šaha instances krāpšanā ar nolūku laupīt viņam to, kas, viņaprāt, viņam pienācās — pasaules čempiona godu. Šai intervijā ar nosaukumi Krievi krāpjas pasaules šahā Fišers apgalvo, ka padomju lielmeistari esot spiesti zaudēt partijas vai panākt tajās neizšķirtu rezultātu, lai varētu izvirzīties varai tīkami spēlētāji, kuri tiekot veidoti par pasaules čempioniem. Fišers izteicās, ka viņš atrodoties ārkārtīgi neizdevīgā stāvoklī, jo turnīros viņam nākoties pārciest nogurdinošu spēļu programmu, kamēr lolotie padomju lielmeistari peldot no vienas uzvaras uz nākamo, taupot spēkus īstajai sacensībai.

Tā kā intervija bija publicēta pēc tam, kad 1962. gada Kurasao pretendentu turnīrā Fišers par lielu vilšanos bija ierindojies ceturtajā vietā, sovjeti to vienkārši norakstīja kā skābas vīnogas. Tie, kuri labi pārzināja PSRS Šaha federācijas aizkulises, tomēr zināja labāk. Padomju šaha lielmeistars Nikolajs Krogiuss, kurš tagad dzīvo Statenailendā, atzīst, ka Fišera apsūdzības nav bijušas bez pamata. “Kurasao bija daži neizšķirti, par kuriem bija notikusi iepriekšēja vienošanās,” viņš saka. No Arnolda Denkera teiktā izriet, ka pieveikt padomju šaha mašinēriju tolaik bijis gandrīz neiespējami. “1946. gadā,” viņš stāsta, “biju pārtraucis partiju, kurā atrados vadībā, ar Mihailu Botviņņiku. Pārtraukumā redzēju, kā Botviņņiks ietur vakariņas un atpūšas. Es vakariņās negāju. Devos uz savu numuru un studēju spēles. Kad partija atsākās, Botviņņiks neiedomājamā kārtā izdarīja vienīgo iespējamo gājienu, kas nozīmēja neizšķirtu rezultātu. Es teicu: “Kā tas iespējams?” Un kāds man paskaidroja, “Klausieties, jaunais cilvēk, kamēr viņš ēda vakariņas, visi tie ļaudis taču analizēja viņa labā.” Es tolaik biju ļoti naivs.”

Pēc sakāves Kurasao Fišers vairākus gadus nepiedalījās starptautiskās sacensībās. Naudas bija tik maz, ka viņš pārcēlās dzīvot uz Jauno vīriešu kristīgās apvienības telpām. Kad viņš vairs nevarēja atļauties pat to, viņš meklēja pajumti pie draugiem, pārvietodamies no viena dzīvokļa uz otru un uzkrādams telefona rēķinus, ko nebija spējīgs samaksāt. Ciezdams trūkumu un aizvien vairāk atsvešinādamies no Ņujorkas šaha kopienas, viņš 1968. gada pavasarī pārcēlās uz Kaliforniju. Viņam bija 25 gadi.

Fišera pārcelšanās uz Amerikas rietumkrastu reizēm tiek uzskatīta par viņa tā saucamo “mežonīgo gadu” aizsākumu. Kaut arī turnīros viņš piedalījās maz, viņa darba ētika bija un palika nesatricināma — lielāko daļu nomoda stundu viņš pavadīja, studējot šahu. Taču vēlos vakaros, atceras Arnolds Denkers, Fišers sāka slapstīties pa autostāvvietām, lai aiz mašīnu stikla tīrītājiem aizbāztu dažādus baltās rases pārākuma sludinātāju pamfletus. Viņš sāka lasīt antisemītisma klasiku, piemēram, Mein Kampf un Ciānas vecajo protokolus. Viņa aizraušanās ar Vācijas vēsturi, Trešo reihu un nacistu suvenīru kolekcionēšanu kļuva par apsēstību. Baumoja, ka viņam virs gultas karājoties Ādolfa Hitlera portrets. Lerijs Evanss saka, ka apbrīna, ko Fišers izjutis pret fīreru, skaidrojama ne tik daudz ar viņa antisemītismu kā neremdināmo ego. “Reiz mēs aizgājām uz dokumentālo filmu par Hitleru,” atceras Evanss. “Kad iznācām no kinoteātra, Bobijs sacīja, ka viņu apbrīnojot. Pajautāju, kāpēc, un viņš teica; “Tāpēc, ka viņš pakļāva pasauli savai gribai.”” Fišers nekad nav mēģinājis slēpt savu nepatiku pret ebrejiem. Jau 1962. gadā intervijā žurnālam Harper’s viņš atklāti klāstīja šos savus aizspriedumus un pieminēja problēmu, kas, viņaprāt, sāk ietekmēt viņa profesijas virsotnes. “Jā, šahā ir pārāk daudz žīdu,” viņš sacīja. “Šķiet, viņi atņēmuši spēlei tās izsmalcinātību. Viņi slikti ģērbjas. Tas man nepatīk.”

1968. gadā Fišers aizgāja no Šveicē notiekošās šaha olimpiādes. Nākamos astoņpadsmit mēnešus viņš vispār atteicās spēlēt, un daži jau sāka baiļoties, ka viņu pametis sacensības gars, tomēr tas nebija tiesa. Viņš joprojām trenējās 14 stundas dienā un turpināja spēlēt savas vientuļās partijas. Viņš atgriezās sacensību apritē un 1970. un 1971. gadā īstenoja garāko uzvaru sēriju turnīru šahā — divdesmit uzvaras pēc kārtas pār pasaules vadošajiem lielmeistariem — rekords, kas mūsdienās tā arī palicis nepārspēts.

1972. gadā Fišers bija sasniedzis savu augstāko virsotni. Togad valdošais pasaules čempions Boriss Spaskis piekrita tikties ar viņu Reikjavīkā, lai izspēlētu maču, kas ir visrūpīgāk analizētais vēsturē — tā bija cīņa, ko prese nodēvēja par “gadsimta maču.”

Šis mačs neizbēgami kļuva arī par vienu no Aukstā kara kaujas laukiem. Abas pasaules superlielvaras grasījās doties tuvcīņā pie šaha galdiņa. Politiskās likmes bija pietiekami augstas, lai prezidents Ričards Niksons liktu valsts sekretāram Henrijam Kisindžeram iejaukties personīgi, kad Fišers sāka dot mājienus, ka viņš varētu arī nespēlēt. “Īsi un skaidri,” Kisindžers esot teicis, “es piekodināju Fišeram doties uz Īslandi.”

Kaut arī Fišers visu mūžu bija gatavojies cīnīties par pasaules šaha karaļa kroni, taču tagad, kad beidzot šāda iespēja bija radusies, viņu piepeši pārņēma bailes, šaubas un paranoja (viņš baidījās, ka sovjeti varētu notriekt viņa lidmašīnu.) Visa viņa jauneklīgā bravūra šķita pagaisusi bez pēdām. “Bobiju nācās uz Īslandi aizvest gandrīz ar varu,” saka Šelbijs Laimans.

Fišeram raizes darīja arī balva. Līdz šim pasaules šaha čempionāta naudas maks nebija bijis nekas ievērības cienīgs. Kad Spaskis vinnēja pasaules čempiona titulu 1969. gadā, viņš saņēma nožēlojamu summu — 1400 dolāru. Īslandē rīkotāji bija gatavi summu paaugstināt, taču ne līdz tādam līmenim, kāds šķita pieņemams Fišeram. Kad tika minēta visnotaļ dāsna piecciparu summa, Fišers ietiepās un draudēja uz maču neierasties. Kad Spaskis un viņa pavadoņi jau piedalījās atklāšanas ceremonijās Reikjavīkā, Fišers Ņujorkā joprojām kurnēja par savu dzimtcilvēka likteni.

Pēc aizvien pieaugošu prasību sērijas Fišeram izdevās pierunāt paaugstināt naudas balvu līdz 250 tūkstošiem dolāru, pie tam viņam tika garantēti arī ievērojami procenti no peļņas, ko nestu dokumentālā filma vai televīzijas pārraide. Taču arī tad vēl mačs nevarēja sākties. Fišers atteicās spēlēt, jo Īslandes televīzijas programmā nebija viņa iemīļotā Džeka LaLanna raidījuma. Beidzot Fišeru izdevās pierunāt Losandželosas šaha popularizētājai un Fišera toreizējai “šaha audžumātei” Līnai Grumetai.

Fišera uzstāšanās Īslandē nesagādāja vilšanos. Viņš sarīkoja izrādi, kas vienlaikus bija Jonesko luga, ziepju opera un politisks trilleris. Starp šova epizodēm viņš turklāt demonstrēja spožu spēli. Partijas kļuva par tūlītēju hitu. Šelbija Laimana raidījumam Pasaules šaha čempionāts tolaik bija visaugstākais reitings sabiedriskajā televīzijā — iespaidīgs fakts, ņemot vērā to, ka raidījums sastāvēja tikai no milzīga, pie sienas piestiprināta šaha dēļa, uz kura tika fiksēts katrs mačā izdarītais gājiens, kuru tad apsprieda vairāki eksperti.

Sākumā Fišers spēlēja slikti, un Spaskis itin viegli uzvarēja pirmajā partijā, kas notika 12. jūlijā. Fišers atteicās turpināt spēlēt, ja no zāles netiks aizvāktas visas televīzijas kameras. Mača rīkotāji centās padarīt kameras pēc iespējas nemanāmas, taču viņš no savas prasības neatkāpās. Beidzot Fišers tika brīdināts, ka tad, ja viņš nepārtrauks izvirzīt pretenzijas, uzvara otrajā partijā tiks piešķirta Spaskim. Fišers domāja — izrādījās, aplam —, ka rīkotāji vienkārši cenšas viņu iebiedēt, un tā arī neuzsākto spēli zaudēja. Gluži negaidot, Spaskis atradās vadībā ar 2 pret 0. Tajā pašā brīdī Spaskis būtu varējis mierīgi doties atpakaļ uz Maskavu ar visu savu neapdraudēto kroni, turklāt Fišera uzvedības dēļ viņam neviens neko nevarētu pārmest.

Lai izdabātu Fišeram, trešā partija tika izspēlēta citā telpā un sarūgtinātajai publikai parādīta uz monitora ekrāna. Fišers guva pārliecinošu uzvaru. Atlikušās mača partijas tomēr tika spēlētas sākotnējā zālē, kur Fišers strauji pārņēma vadību un to noturēja, kaut arī joprojām turpināja sūdzēties par kameru klātbūtni (galu galā tika uzfilmēta tikai neliela mača daļa), par šaha galdiņa virsmu (pārāk spoža), par publikas tuvumu (viņš pieprasīja, lai tiek aizvāktas pirmās septiņas sēdvietu rindas) un par fona troksni. Satriekti par sava čempiona vājo uzstāšanos, padomju delegācijas dalībnieki, cerībā izsist Fišeru no sliedēm, sāka izteikt paši savas prasības. Viņi apgalvoja, ka Fišers izmanto slepenu ierīci, kas traucē Spaska smadzeņu darbībai. Mačs tika apturēts, kamēr policisti pārmeklēja zāli. Fišera krēsls tika izjaukts, lampas sadalītas sastāvdaļās, tika pārbaudīts, vai no kāda auditorijas stūra netiek raidīti aizdomīgi elektroniski signāli. Nekas netika atrasts. Tālākā izmeklēšanā kāds padomju ķīmiķis pavicināja virs skatuves plastikāta maisiņu un tad to aizlīmēja nogādāšanai laboratorijā. Maisiņam tika piestiprināta zīmīte ar uzrakstu Skatuves gaiss.

Fišers tomēr nezaudēja mieru. Viņa spēle kļuva pat spēcīgāka. Nedēļas gaitā Spaskis pamazām sāka lūzt, līdz beidzot, 1. septembrī, viņš piekāpās.

Fišera sasniegumus nav iespējams pārvērtēt. Nekaunīgs divdesmit deviņus gadus vecs jauneklis bez vidusskolas izglītības, bruņojies tikai ar kabatas šaha komplektu un nobružātu grāmatu, kurā atspoguļotas Spaska nozīmīgākās partijas, bija pieveicis padomju šaha milzi. Spaska rīcībā bija bagātīgi resursi, to skaitā 35 lielmeistari Padomju Savienībā, kas ļāva viņam rūpīgi izplānot gājienus. Turpretim Fišeram bija divi administratīvi sekundanti, kas patiesībā bija vienkārši pavadoņi, un lielmeistars Bils Lombardijs, kura uzdevums bija palīdzēt izana­lizēt spēles. Taču analīzi Fišers pa lielākai daļai veica pats — tas ir tad, kad viņš vispār ar kaut ko nodarbojās. “Pēc tam, kad dienas partija tika pārtraukta, visi sovjeti devās uz Spaska viesnīcas numuru, lai izplānotu nākamo pozīciju,” atceras Dons Šulcs, kurš bija viens no Fišera sekundantiem. “Lombardijs Fišeram teica: “Tā ir sarežģīta pozīcija. Iesim atpakaļ uz viesnīcu un to izanalizēsim.” Bet Fišers atbildēja: “Kāda velna pēc? Tas puisis ir beigta zivs. Labāk iesim uzspēlēt boulingu.”

Mājās Fišers tika sagaidīts kā varonis. Ceremonijā, kas televīzijas kameru klātbūtnē, notika Ņujorkas pilsētas valdes namā, mērs Džons Lindsejs pasniedza viņam pilsētas atslēgas. Šelbijs Laimans atceras: “Tas bija Bobija lielā triumfa brīdis. Savā skaistajā uzvalkā viņš izskatās vienkārši satriecoši. Pasaule pieder viņam: viņš ir jauns, glīts, sievietes viņu dievina, ja vien vēlas, viņš var dabūt kaudzēm naudas. Bet kādam žurnālistam viņš teica: “Mošķi sāk pulcēties.” To viņš attiecināja uz presi, advokātiem, aģentiem — visiem, kurus viņš turēja aizdomās, ka viņi kāro viņu izmantot. Pēc tam visu atlikušo mūžu viņš ziedojis, lai izvairītos no mošķiem.”

Taču Bobijam šķita, ka pilnā mērā kā pret varoni pret viņu tomēr neizturas. “Uz Balto namu mani tā arī neuzaicināja,” viņš izteicās kādā no savām radio intervijām. “Toties uzaicināja to krievu olimpisko vingrotāju — to mazo komunisti Olgu Korbutu.” Sīkāk viņš pie tā pakavējās savā bēdīgi slavenajā 11. septembra intervijā.

“Padomājiet, ko es esmu paveicis Savienoto Valstu labā. Neviens nav izdarījis vairāk par mani. 1972. gadā, kad es uzvarēju pasaules čempionātā, Savienot Valstu imidžs bija — nu, futbola zeme, beisbola zeme, bet neviens to neuzskatīja par intelektuālu valsti. Es vienīgais to visu pavērsu citādi, vai ne? Bet tolaik jau es biju noderīgs, jo bija taču Aukstais karš, vai ne? Tagad es vairs neesmu nepieciešams. Aukstais karš, redziet, beidzies, un tagad viņi grib mani iznīcināt, nolaupīt visu, kas man pieder un iemest mani cietumā.”

Pēc ceremonijas pilsētas valdē Fišers atgriezās Pasadīnā, pametis uz sava advokāta rakstāmgalda neparakstītus līgumus 5 miljonu dolāru vērtībā. Ne jau tāpēc, ka viņam nebūtu vajadzīgi papildus ienākumi — viņš vienkārši negribēja ielaisties nekādās darīšanās ar mošķiem.

Viņš arī pārtrauca spēlēt turnīros. Un 1975. gadā Pasaules šaha federācija, atņēma viņam pasaules čempiona titulu, jo viņš nebija gatavs to aizstāvēt pret krievu lielmeistaru Anatoliju Karpovu. Šaha aprindām viņa izvairīšanās bija grūti saprotama, ņemot vērā, ka viņš bija galvas tiesu pārāks par konkurentiem. Taču patiesībā Bobijs Fišers dzīvoja vienās bailēs. “Bobijs vienmēr baidījās zaudēt,” saka Arnolds Denkers. “Nezinu, kāpēc, bet tā tas bija. Viņā pastāvīgi mājoja bailes. Viņš teica, ka tad, ja spēlētu pret Karpovu, viņš pieprasītu garu maču. Tā kā viņš nebija spēlējis trīs gadus, viņš bija ļoti noraizējies par to, kādā formā viņš varētu būt.”

Fišers nepiedalījās turnīros, bet gan devās Vispasaules Dieva baznīcas klēpī — tas bija apokalipses kults, kas ik pa četriem līdz septiņiem gadiem pareģoja pasaules galu un kura dalībnieki baznīcai ziedoja līdz pat 30 procentiem savu ienākumu. Baznīcas klēpis tika pirkts par visai sālītu cenu. Tika ziņots, ka no saviem ienākumiem, kas togad sasniedza 200 tūkstošus dolāru, viņš Vispasaules Dieva baznīcai ziedojis 61 tūkstoti dolāru. “Viņi mani aptīrīja,” viņš vēlāk atzina. “Tagad mani vienīgie ienākumi ir nieka procenti par manām grāmatām. Es tiešām rīkojos ļoti muļķīgi.” Lai parādītu, ka baznīca novērtē Fišera dāsno ziedojumu, pret viņu izturējās gandrīz vai kā pret dievību, kuras parādīšanos tā gaidīja kulta piederīgie. Viņš dzīvoja dzīvokļos, kas piederēja baznīcai, tika izklaidēts dārgos restorānos, apmeklēja eksotiskus nostūrus baznīcas privātajā lidmašīnā. Pirmoreiz mūžā Fišeram tika sagādāta arī meiteņu kompānija — tās bija pievilcīgākās draudzes locekles.”

Fišera attiecības ar baznīcu, gluži tāpat kā visas pārējās attiecības viņa mūžā, nevilkās ilgi. 1977. gadā pēc asa konflikta, kura rezultātā Fišers apgalvoja, ka Vispasaules Dieva baznīca pildot “slepenas, sātaniskas pasaules valdības” pavēles, viņš pārtrauca ar to jebkādus sakarus. Un viņš nokāpa vēl dziļāk savā personīgajā pagrīdē. Viņš sāka ģērbties kā bezpajumtnieks. Viņš ievācās šaubīgās viesnīcās. Viņš sāka raizēties par sava ķermeņa šķidrumu tīrību. Viņš lielos daudzumos iegādājās eksotiskas zāles, kuras nēsāja līdzi koferī, lai laikus varētu aizsargāties pret toksīniem, ko viņa pārtikai un dzeramajam ūdenim varētu piejaukt padomju aģenti. Spriežot pēc kāda 1985. gadā Sports Illustrated publicēta raksta, Fišers pastāvīgi lietoja tādus ezotēriskus līdzekļus kā Meksikas klaburčūskas tabletes (“nāk par labu vispārējam veselības stāvoklim”) un Ķīnā ražotas kapsulas veselīgām smadzenēm (“palīdz pret galvassāpēm”). Viņa koferī atradās arī liela apelsīnu sulas spiede un neskaitāmi vitamīni. Koferi viņš allaž turēja aizslēgtu — pat tad, kad apmetās pie draugiem. “Ja komunisti gribēs mani noindēt, viņiem tas nenāksies viegli,” viņš kādam draugam paskaidroja. Iespējams, visspilgtāk par viņa prāta aptumšošanos liecina tas, ka viņš pieprasīja, lai viņam no visiem zobiem tiek izņemtas plombes. “Zoba plombi tev var nomainīt ar elektronisku ierīci, kas ietekmē domāšanu,” Fišers apgalvoja kādam citam draugam. “Es savā galvā nevēlos neko mākslīgu.”

Fišera Kalifornijas epopejas zemākais punkts tika sasniegts 1981. gada 26. maijā, kad viņu apturēja divi Pasadīnas policisti, lai noskaidrotu viņa identitāti. Tolaik viņam bija izspūruši mati, nekopta bārda un noplukušas drēbes, un viņš izskatījās pēc dzīves likstu novārdzināta vecīga hipija. Turklāt visā visumā viņš arī atbilda kāda bankas aplaupītāja aprakstam. Fišers atteicās atbildēt uz jautājumiem un tika nogādāts cietumā, kur pavadīja 48 stundas. “Viss, ko viņam vajadzēja darīt, bija pateikt policijai, ka viņš ir šahists Bobijs Fišers, un ar to pašu lieta tiktu izbeigta,” saka kāds draugs. Gadu vēlāk Fišers par saviem līdzekļiem izdeva četrpadsmit lappuses biezu brošūru ar nosaukumu Mani spīdzināja Pasadīnas cietumā! Brošūra, kas negaidīti kļuva par bestselleru šaha veikalos visā valstī, ir melodramatisks stāsts par Fišera ieslodzījumā pavadītajām stundām. Apakšnodaļu virsraksti runā paši par sevi: “Brutāli ieslēgts rokudzelžos.” “Žņaugts.” “Izolācija & spīdzināšana.” “Perversais kruķis.”

Tajā pašā laikā viņš atteicās no milzu naudas, kas tika piedāvāta, lai viņš atgrieztos šaha apritē. Lasvegasas kazino Caesars Palace viņam piedāvāja 250 tūkstošus dolāru par vienu vienīgu šaha paraugspēli. Kad Fišers jau bija piekritis noteikumiem un tika nolikts datums, viņš piepeši savas domas mainīja. “Es riskēju ar savu titulu,” viņš sūrojās. “Man pienāktos miljons dolāru.” Saskaņā ar kādu 1992. gadā žurnālā Esquire publicētu rakstu, arī dažādi diktatori un kaktu miljonāri bija gatavi Fišeru aplaimot ar pasakainām summām — Ferdinands Markoss piedāvāja viņam 3 miljonus par līdzdalību kādā turnīrā Filipīnās, Irānas šāhs piedāvāja 2 miljonus, līdzīgus priekšlikumus esot izteikušas arī Kataras, Dienvidāfrikas, Čīles un Argentīnas valdošās aprindas. Kad kāds frankistu miljonārs no Spānijas piedāvāja Fišeram 4 miljonus, viņš atbildēja: “Nē. Summa ir par mazu.”

Vairāk par naudu Fišers alka pēc anonimitātes. Lai to panāktu, viņš pieņēma jaunu identitāti un sāka nēsāt Nevadas štatā izdotu autovadītāja apliecību un uz Roberta D. Džeimsa vārda izrakstītu sociālās nodrošināšanas kartīti. Šis vārds figurē arī Pasadīnas policijas ziņojumā 1981. gadā. (Viņa pilns vārds ir Roberts Džeimss Fišers.)

Lai nodrošinātu sev ienākumus, viņš toties sāka sevi pārdot šaha cienītājiem un kuriozu krājējiem. Par stundu garu telefona sarunu ar Fišeru viņš prasīja 2500 dolāru. Runā, ka Bobam Dilanam viņa menedžeris uzdāvinājis šādu sarunu, turklāt zvanītājs bijis pats Fišers. Par 5000 dolāriem bija iespējams sarunāt personīgu tikšanos. Kāds no trīskāršā ASV šaha čempiona Leva Olbērta skolniekiem reiz esot samaksājis 10 000 dolāru par vairākām “konsultācijām šahā”. Olbērts saka, ka šis skolnieks uzskatījis to par labu ieguldījumu.

Turpmākajos gados šaha lietpratēji zināja, ka Fišers joprojām ir tas, kurš jāmēģina pieveikt. 1991. gadā lielmeistars Pīters Bijaiass izspēlēja ar Fišeru 17 šaha partijas uz ātrumu un zaudēja pilnīgi visas. “Viņš vienkārši bija pārāk izcils,” Bijaiass tolaik sacīja. “Nebija nekādas jēgas ar viņu spēlēt. Tas nebija tā, ka es pieļautu tādu vai citādu kļūdu. Viņš vienkārši jau no paša sākuma bija par mani pārāks. Viņš ne mirkli nedomāja. Visnomācošākais bija tas, ka es nekad no vidusspēles netiku līdz galotnei. Es vispār neatceros, ka būtu spēlējis kaut vienu galotni.”

1992. gadā Fišers pārtrauca savu vientulību, lai piedalītos spēlē pret Borisu Spaski mačā, kas bija vērts 5 miljonus dolāru un tika sarīkots, lai atzīmētu viņu Reikjavīkas mača divdesmito gadadienu. Šaha cienītāji uzskatīja, ka šim mačam nav jēgas, jo Fišers vairs neskaitījās pasaules čempions, savukārt Spaskis ieņēma 99. vietu pasaules mērogā. Taču presei tie bija svētki — Fišers joprojām piesaistīja lielu uzmanību; varēja nostalģiski kavēties atmiņās par divu superlielvaru laikiem, turklāt mačs notika Dienvidslāvijā. Tolaik pret Dienvidslāviju tika vērstas ANO sankcijas, lai lūkotu apturēt tur notiekošo karadarbību, un amerikāņiem bija aizliegts iesaistīties ar šo valsti jebkādās darīšanās, ieskaitot arī šaha mačus. Fišers presē sniedza bravurīgus paziņojumus par sankciju bezjēdzīgumu un patiesībā lūkoja izprovocēt valdību aizliegt viņam spēlēt. Aizkaitinātā Vašingtona nolēma viņu padarīt par paraugu; valsts kase piesūtīja Fišeram vēstuli, kurā brīdināja, ka tad, ja viņš Dienvidslāvijā spēlēs šahu, viņš būs pārkāpis Izpildvaras rīkojumu Nr. 12810. Sods par nepakļaušanos pavēlei bija 250 tūkstoši dolāru, desmit gadi cietumā vai abi divi. Fišers par to nelikās ne zinis.

Mačam viņš bija piekritis tāpēc, ka viņam bija izmisīgi nepieciešama nauda. Tagad viņš cerēja saņemt milzu žūksni. Pēc visiem neparakstītajiem līgumiem un noraidītajiem daudzmiljonu mačiem viņš bija gatavs savai pēdējai un galīgajai spēlei, kuras mērķis būtu viņu finansiāli nodrošināt — uzvarētājam tiktu 3,65 miljoni dolāru.

Galu galā Fišers tomēr nespēlēja naudas dēļ. Viņš spēlēja mīlestības dēļ. Turklāt tā nebija mīlestība šahu, bet gan mīlestība pret Zitu Rajcanji — astoņpadsmitgadīgu šaha brīnumbērnu no Ungārijas, kuras sarakste ar Fišeru bija pārtapusi īstā mīlas dēkā. Briļļainā Rajcanji, kura nēsāja garu zirgasti un kedas, nebija nekāda skaistumkaraliene. “Zita rakstīja Bobijam skaistas vēstules, kurās stāstīja, cik brīnišķīgi ir iedvesmoties no viņa ģēnija,” saka Harijs Snaiders.

Tas, ka Rajcanji bija pa spēkam piedabūt Fišeru atstāt dzīvokli un, vēl jo vairāk, iesēsties lidmašīnā, kas devās uz Dienvidslāviju, nudien ir īsts brīnums. Ap šo laiku viņa paranoja bija krietni pastiprinājusies. Dažus mēnešus pirms mača Dārnejs Hofmans, Fišera 1972. gada televīzijas portreta autors, kurš tagad strādāja pie jauna raidījuma par viņu, uzmeklēja Fišeru Orandžstrītā — Losandželosas Fērfaksas rajonā, kas ironiskā kārtā ir pilsētas ebreju kopienas sirds. Kad pie viņa durvīm klauvēja kāds no filmēšanas grupas dalībniekiem, viņš dzirdēja, kā Fišers drudžaini griež telefona ripu un kliedz klausulē: “Viņi mani ir atraduši!”

Taču, kad Fišers ieradās Dienvidslāvijā, nekas neliecināja, ka viņam būtu kādi garīgi traucējumi. Viņš bija ģērbies uzvalkā un izskatījās veselīgs, spēcīgs, teju pat laimīgs. “Bobijs ir tik laipns, tik draudzīgs,” Spaskis tolaik jūsmoja. “Viņš ir normāls!”

Taču Fišera preses konferencē 1. septembrī, kad bija beigusies parastā, ar šahu saistīto jautājumu sērija, kāds žurnālists beidzot uzdeva jautājumu, kas nodarbināja visus klātesošos: “Vai jūs uztrauc ASV valdības draudi sakarā ar to, ka esat pārkāpis rīkojumu par sankcijām?” Fišers mierīgi iebāza roku portfelī, izvilka no tās Valsts kases vēstuli, pacēla to gaisā un teica, “Tāda ir mana abilde viņu pavēlei te neaizstāvēt man savu titulu.” Un tad viņš vēstulei uzspļāva.

Tālāk Fišers nāca klajā ar virkni satriecošu paziņojumu — nodokļus viņš neesot maksājis kopš 1976. gada, un netaisoties to darīt arī turpmāk; viņš gatavojoties rakstīt grāmatu, kurā pierādīšot, ka krievu lielmeistari (“pēdējie suņi”) ar savām “amorālajām, neētiskajām spēlēm ar iepriekš izplānotajiem rezultātiem” ir “iznīcinājuši šahu”; patiesībā viņš nemaz neesot antisemīts, galu galā viņš taču atbalstot arābus, un arī arābi ir semītu tauta. Viņš paziņoja, ka padomju komunisms ir “būtībā nomaskējies boļševisms, kas savukārt ir nomaskējies jūdaisms”.

Bija atgriezies vecais Bobijs Fišers, turklāt dīvaināks kā jebkad. Tas kļuva redzams skaidri un gaiši tad, kad Fišers informēja turnīra rīkotājus, ka viņš vēloties, lai pods viņa numura tualetē atrastos augstāk nekā visi citi podi.

Pirmo spēli Fišers nospēlēja lieliski. Spaskis padevās 49. gājienā. Ņemot vērā, ka Fišers veselus divus gadu desmitus nebija piedalījies oficiālās sacensībās, tas nebija nekāds nieka sasniegums. Taču pārējā mača gaitā viņa spēle vairs nebija tik izcila. Kaut arī Fišers joprojām bija pārāks par Spaski, sacensības vilkās gandrīz sešas nedēļas, līdz beidzot Fišers tika pasludināts par uzvarētāju: desmit uzvaras, pieci zaudējumi un piecpadsmit neizšķirti.

Uz Buša administrāciju tas neatstāja ne mazāko iespaidu. Pret Fišeru tika nekavējoties izvirzīta apsūdzība un izdots orderis viņa arestam. Kopš tā laika viņš Savienotajās Valstīs nav atgriezies.

Pēc mača Fišers apmetās uz dzīvi Dienvidslāvijā, kur sāka popularizēt spēli ar nosaukumu “Fišera nejaušais šahs” (FRC) — spēles variants, kurā pirms spēles abu spēlētāju pēdējās rindas figūras tiek sajauktas. Kaut arī tas nav nekāds revolucionārs izgudrojums, spēles premisa ir visai iespaidīga — tā kā iespējamas 960 starta pozīcijas, jebkuru atklātnes teoriju var mierīgi aizmirst un spēcīgākais spēlētājs — un šoreiz tas nav spēlētājs, kurš iegaumējis lielāko skaitu stratēģiju vai kuram pieejamas dārgākās šaha spēles analīzes datorprogrammas — gūst uzvaru.

Pēc Fišera ieceres, FRC bija šahs jāpadara par demokrātiskāku spēli un jānes krietna peļņa; bez tam viņš to uzskatīja par vienkāršu veidu, kā atgriezties šaha sportā bez nepieciešamības studēt atklātnes. Viņš bija arī ieguvis patentu uz divām elektroniskām ierīcēm, kuras cerēja pārdot FRC entuziastiem — hronometru un piramīdas formas jaukšanas ierīci, ar kuras palīdzību tika noteikta starta pozīcija. Fišers izmisīgi vēlējās, lai viņa FRC produktu ražošanu uzņemtos Tokijas pulksteņfirma Seiko, taču viņam neizdevās to ieinteresēt.

Daudz ļaunāks par firmas vienaldzību bija tas, ka Fišers pazaudēja Zitu. Pēc mīlas attiecībās pavadīta nepilna gada viņa Fišeru pameta un, par spīti viņa protestiem, sarakstīja grāmatu, kas ir viņu attiecību hronika. Pēc grāmatas iznākšanas viņš apgalvoja, ka Zita esot spiedze, ko ebreji noalgojuši, lai izvilinātu viņu pasaulē.

Pēc šo attiecību pārtrūkšanas Fišers vairākus gadus klīda apkārt pa Viduseiropu. Galu galā viņš sadraudzējās ar Zuzannu un Judīti Polgarēm, divām jaunām Ungārijas ebrejietēm, kas bija cieši saistītas ar šaha pasauli. “Iepazinos ar Bobiju kopā ar savu ģimeni,” atceras Zuzanna. “Es viņam teicu, ka tā vietā, lai visu mūžu pavadītu slapstoties... viņam vajadzētu pārcelties uz dzīvi Budapeštā, kur ir daudz šaha spēlētāju.”

Fišers tā arī izdarīja, un Polgaru mājā tika uzņemts kā dārgs viesis. Šķiet, ka viņš uzvedās labi. “Atceros, kā mēs daudzkārt virtuvē kopā griezām sēnes,” saka Zuzanna, “šajā ziņā viņš ir ļoti normāls, ļoti patīkams.” Kaut gan klasisko šahu Fišers atteicās spēlēt, viņš labprāt palīdzēja spēlēt māsām Polgarēm. Brīžos, kad viņš nedāļāja savus eksperta padomus, viņš spēlēja ar māsām FRC. Viņš bija visai pārsteigts par māsu iemaņām. Redzot, kādu iespaidu uz viņu atstājusi Polgaru spēle, kāds Fišera draugs izteica priekšlikumu sarīkot publisku maču, lai popularizētu FRC. Fišers bija ar mieru.

Fišers labi apzinājās, ka mačs ar augstām likmēm, kurā visspēcīgākais šahists vīrietis, vismaz pats savā prātā, sacentīsies ar Judīti Polgari, spēcīgāko sievieti, šobrīd viņa ierindojas 10. vietā pasaulē, izraisīs mediju interesi. Taču dzimumu paraugduelim nebija lemts notikt. “Tās muļķības par ebrejiem izraisīja problēmas starp Bobiju un meiteņu tēvu,” saka kāds Fišeram tuvs cilvēks. “Vienā jaukā dienā Bobijs vienkārši mainīja savu nostāju. Viņš teica: “Nē, viņas ir žīdietes!” Viņš vienkārši nespēja ar to tikt galā un izstājās no spēles.”

Raksta pirmpublicējums žurnāla Atlantic Monthly 2002. gada decembra numurā.
Tulkojusi Ieva Lešinska