Pamošanās starp gultu un galdu

Gulta, galds un Heidi miršana

No rīta pamodos un ieraudzīju veco Heidi stiepjam no veikala divas tortes. Viena torte bija slapja, bet otra sausa. Tās bija izmestas pie veikala un katrs, kas gribēja, varēja savākt un ēst. Heidi ar blīkšķi aizcirta durvis, un es izskrēju gaitenī un uzkliedzu, lai netrokšņo:

“Ej un lēkā pa savu gultu un liec mierā durvis!” es uzkliedzu, bet tantuks teica, ka es esmu palicis traks. “Ej gultā un rij savas tortes!” iebļāvos, bet večiņa samiedza acis un sausu mēli nokrekstēja: “Tortes ēdīšu uz galda.”

Ja neskaita naudas diedelēšanu pie veikala, Heidi bija divas aizraušanās — dzeršana un dejošana. Dzēra viņa nejēgā, vislielākais uzrāviens šai ziņā tika veikts pensijas dienās, kad viņa dzēra bez pārtraukuma. Taču dzeršanas ziņā Heidi nebija nekas īpašs — apsēdās, iedzēra, piecēlās, iedzēra, piegāja pie loga un iedzēra. Parasta lieta. Toties dejoja Heidi vareni. Nepārmijusi pat pāris vārdus ar pudelesbrāļiem, viņa mēdza uzrāpties uz galda, atkailināt savu dzeltenbrūno večiņas augumu, un stundām ilgi uz galda lekt kazačoku vai vienkārši griezties dejas solī, skandēdama tautasdziesmas vai Sibīrijas šamaņu saukas. Klibais Koļa mēdza sacīt: “Re, kā vecene izpildās,” bet tās bija tikai dzērāja runas.

Heidi dzīvoja starp divām mēbelēm — gultu, kurā dzēra, un galdu, uz kura dejoja. Večiņas dāsnumā Heidi netaupīja pensiju, un, kaut arī tās pietika tikai divām dienām, kādi astoņi pudeles brāļi un māsas labprāt uzkavējās turpat un pagaidīja nākamo. Es viņus lāgiem redzēju pie sliedēm, ugunskurā svilinām vadus. Liekas, ka viņi ne visai saprata Heidi dejas spēku, bet es negribētu apgalvot, ka tā viņiem bija tukša vieta.

Reizēm kaut kas šķiet, bet nenotiek, tikai izlicies. Bet ne šoreiz. Klaiņādams ar suni gar sliedēm, es manīju, ka Heidi draugu un draudzeņu svilinātie vadi kļūst arvien garāki, un sejas melnākas. Viņi stiepa mājās visādas mantas kā uz pasaules galu, vienreiz pat aizmirsa gaitenī loga rāmi, ko es savācu savam miteklim.

Jo mantu kļuva vairāk, jo Heidi mazāk runāja. Sēdēja gultā vai dejoja uz galda. “Vai tu redzēji manu kaķi?” viņa man jautāja pievakarē, kaut arī kaķi es nekad nebiju redzējis. “Es nezinu,” teicu, bet tieši tobrīd sapratu, ka tā ir zīme — ar Heidi tūdaļ notiks tāpat kā ar kaķi — viņas nebūs. Liekas, ka to pašu saprata arī melnās sejas pie ugunskura. “Mūs nemetīs ārā, ja vecene nekustēs?” viens man prasīja, un es teicu: “Jā.”

Vienu rītu galds vairs negrabēja. Heidi bija nolikusies gultā, dzēra un necēlās. Nebija iemesla. Varēja pārvietoties tikai dibengaitā — rīvējoties ar pēcpusi no vienas gultas malas uz otru. Pensijas dienā Heidi vēl dzēra, taču līksmes un dejas nebija. Man tas patika, jo, kad Heidi dejoja, tad galda kājas tricināja grīdu, vibrācija šķērsoja divus kaimiņu dzīvokļus, un manā miteklī uz palodzes kalta augi. Es pat nopriecājos, ka Heidi vairs nedejo. Priecājās arī kaimiņu tantes. “Cik tad var?” viņas runāja, nemaz negaidīdamas atbildi.

Heidi pudeles brāļi un māsas gan nepriecājās. Melni no vadu svilināšanas viņi pārnāca mājās sasildīties, padzerties un apēst kādu torti, bet Heidi gulēja un necēlās. Tā turpinājās vairākus vakarus. Katru dienu sejas mājup pārradās arvien melnākas, bet Heidi gulēja. Kādu vakaru tas notika. “Cik tad var?” viņi runāja un arī darīja: izvilka Heidi no gultas, uzmeta uz galda, tad atkal gultā un uz grīdas, tad ar kāju, tad atkal uz galda, gultā un uz grīdas.

“Tad viņa nomira gultā vai uz galda?” jautāja policists.

Bet es spīdzināms neteiktu, ja arī zinātu, jo viņš nesaprata, kas ir gulta un galds.

“Tā bija slepkavība bez dejas,” es sacīju.

“Parakstieties!”

Ilmārs Zvirgzds

Par pelēm 

Pēdējā laikā kaut kā ir iznācis domāt par pelēm. Pazīstama būvfirmas vadītāja sieva vakardienas viesībās rādīja ģimenes jaunās Jūrmalas privātmājas fotogrāfijas un mazliet vēlāk citā sakarībā atcerējās, kā deviņdesmito gadu sākumā viņu Rīgas centra dzīvoklī raudājusi mūsu kopēja paziņa no ārzemēm, kas palikusi tur pa nakti. Ap pusnakti viņai uz segas uzlīdusi pele, un divdesmitgadīgā meitene lējusi asaras nevis aiz pārbīļa, bet tāpēc, ka viņai nesen nomirusi vecmāmiņa. Kāds sakars vecmāmiņai ar peli? Kad meitene bijusi maziņa, vecmāmiņa viņai stāstījusi, ka pele vakaros nāk pie bērniem nest miedziņu. Savā mūžā viņa peli bija redzējusi tikai dažas reizes.

Šodien, kārtojot rakstāmgaldu, atradu gadus sešus vecu lapiņu. “Nesaprotamā kārtā pie Jums ir mūsu kaķis. Viņš uz mūsu balsīm, aiz durvīm, brēc kā traks un gāž (seko divi ar baltu marķieri pārsvītroti vārdi) Jūsu durvis ārā. Es viņu šodien visu dienu meklēju. Kaķis ir baltā krāsā. Uzvediet lūdzu viņu uz 33 dzīvokli 4 stāvā, vienalga cik vēlā stundā.”

Tas notika Raunas ielas 46. mājā, kur es īrēju dzīvokli, un kaķis pats bija atnācis pie manis. Pirms tam es divas nedēļas cīnījos ar pelēm, kas bija ieviesušās virtuves sienas skapī. Pirmo nedēļu cīņa bija psiholoģiska — es vienkārši centos izslēgt mazo grauzēju rosīšanos no savas apziņas. Otro nedēļu jau darbojos ar veikalā Nille nopirktu slazdu. Vai nu peles bija pārāk sīkas, vai slazds pārāk liels, bet ieliktais siers regulāri tika apēsts un upuru nebija. Tad vienu rītu kāds ņaudēja pie durvīm. Baltais kaķis ienāca dzīvoklī un tūlīt mērķtiecīgi devās pie nelaimīgā sienas skapja. Nespēdama ticēt veiksmei, cieši aizvēru virtuves durvis, lai tūdaļ pēc tam dotos uz darbu.

Vakarā, atgriežoties mājās, mani sagaidīja minētā lapiņa, un, atslēdzot durvis — balts izspūris radījums, kurš reaģēja pavisam dīvaini — pa mēteli uzskrēja līdz krūtīm un, žēli ņaudēdams, palika manās rokās. Kopā ar godīgi nopelnīto piena paku un desas gabalu (kaķu barība toreiz vēl nebija modē) viņš, protams, tika nogādāts 33. dzīvoklī.

Virtuvē, no kurienes runcis paša spēkiem bija izlauzies, atklājās īsta elle. Pa zemi izvazāts atkritumu kastes saturs, saplēsts puķupods un brokastu kafijas krūze, un neciešama kaķa smaka! Lai arī neatradu nekādus pierādījumus par peļu bēdīgo galu, kopš tās dienas viņas bija prom.

Manis īrētie dzīvokļi kļuva arvien labāki un labāki, un esmu diezgan pārliecināta, ka neesmu manījusi peles visus šos gadus. Tikai vakar, dzirdot svešās sievietes stāstu, sapratu, kāpēc man nenāk miegs.

Ieva Puķe

Iekšējā poēzija zināšanai 

Mikroautobusā rāpos uzmanīgi. Necērtot durvis, sīknaudu sagatavotu, nevienam nepieskaroties. Vietas pietiks visiem. “Paldies,” es saņēmu biļeti un pasmaidīju.

Šoferis, negaidot, kamēr apsēdīšos, “ielika robā”. Mikriņš nospolēja, rāviens mani atsvieda atpakaļ kaut kur braucamās ierīces melnumā. “Kretīns,” nodomāju, saglabājot uzsvērti bezkaislīgu sejas izteiksmi. Pāris pasažieru man raidīja atzinīgus skatienus. Šoferim blakus sēdēja sieviete un, smaidīdama uz bravurīgo braucēju, runāja. Mūsu uzskati par viņu acīmredzami atšķīrās. Bet vairākumam jābūt manā pusē. Šoferis taču bija rupeklis. Izlecot no mikriņa, mana saistība ar viņu pārtrūka. Viņš pazuda nebūtībā, savā benzīna, dermatīna sēdekļu un Centrālstacijas izplatījumā.

Mani vairs neapņēma cilvēki. Es atslābu. Līdz brīdim, kad pilsētā satiku savu paziņu. Mēs papļāpājām par kādu citu kopēju paziņu. “Uz viņu nevar paļauties,” viņš sacīja. Es viņam piekritu. Iedzert kopā jauki, bet strādāt ne. “Vai viņa draudzenei nav grūti ar tik nenopietnu cilvēku būt kopā?” sūcot caur salmiņu kolu, smaidot jautāja paziņa. “Droši vien ir. Ar viņu taču ir grūti strādāt. Attiecības ir darbs,” atbildēju. Mēs raksturojām viņu ar šīm divām īpašībām — neuzticamību un komunikabilitāti, paši par taupīgo raksturojumu sajūsminādamies. “Viņa iekšējā poēzija, tā lai paliek viņam pašam, zināšanai,” rezumēja paziņa.

Izgāju uz ielas. Garām pagāja kāds “sabiedrībā zināms” paziņa, es pasmaidīju. Pēc tam cits, mazāk pazīstams, pasmaidīja viņš. Pie Aleksandra Ņevska baznīcas pamanīju narkotizēta izskata skūtu, jaunu vīrieti. Viņš stāvēja un pārkrustījās. Nožēlo, tas ir labi. Bet tumsā es viņu negribētu satikt. Iedevu naudiņu tantiņai, kas ubagoja pie baznīcas. Viņa atbildēja: “Paldies.” “Apsveicami, runā latviski, integrējusies,” nodomāju.

Ierados darbā. Bija tāda sajūta, ka laikam nebiju bijis uzdevuma augstumos kādu laiku. Tas nepalīdz uzturēt tēlu. Var pajokot, tad cilvēki sāk smaidīt. Bet man negribējās jokot. “Malacis, viņa ir baigā skabarga,” dzirdēju sakām par kādu jaunu sievieti, kas bija izcēlusies intervijā. “Jā, es tādas sievietes cienu, kas spēj paust savu viedokli,” vēlāk komentēja mans draugs.

Ieejot pēc darba Āgenskalna Rimi, novērošanas kamerā pamanīju kādu, kas līdzinājās man, tas ir sevi pašu. Pelēkmelni ģērbts, ar pelēkzilizaļu seju, kā jau kamerās. Nākamajā dienā saņēmos. Biju runātīgāks, labāk strādāju, izcēlos ar iniciatīvu. Mēģināju vairs nebūt pārlieku laipns. Pašapzinīgā tonī pateicu stulbu joku. Atpakaļ saņēmu smaidu. Pēc dažām dienām rezultāti kļuva taustāmi. Kāda paziņa, ko sastapu uz ielas, kautri, nedaudz bijīgi smaidīja. Saņēmu komplimentu par savu darbu un pie reizes rakstu, ko bija uzrakstījis mans kolēģis. Apmainījāmies ar neveiklām frāzēm. Darbā deva vairāk uzdevumu ar laipnāku attieksmi. Sociālā dzīve sāka kļūt aktīvāka. Man piezvanīja un uzaicināja ierasties uz Mārtiņdienas balli. Domāju — varbūt palikt mājās, drošs paliek drošs. Iekonservēt pašreizējo tēlu.

Tomēr nemiera dzīts aizgāju uz balli. Aiz sevis, ejot projām, gaitenī, dzirdēju klusas balsis, “Kas tas vīruks ir?” “Nezinu, izskatās pēc cilvēka,” atbildēja otra balss. Aizvēru aiz sevis durvis un pazudu nebūtībā.

Viestarts Gailītis