Saules pilsētas zona

Pa ceļam uz Kijevu gadījās iebraukt Černobiļas zonā. Uz apvedceļa stāvošajiem, ar automātiem un radiācijas dozimetriem apkārtajiem miličiem todien bija laba oma — iznāca šķirties tikai no 15 grivnām. Aleksandrs, pareizāk sakot, Oļeksandrs, kā tūlīt izlabo jauniegūtais paziņa, strādā Černobiļas mežniecībā par mežsargu. Lai nu kas, bet vislabākās un vistīrākās — pretēji visiem nostāstiem — sēnes Ukrainā augot tieši Oļeksandra mežniecībā — draudīgais mākonis esot pacēlies uz augšu un devies simtiem tūkstošu cilvēku dzīvībai un veselībai liktenīgajā ceļojumā, neskarot mežniecību reaktora tiešā tuvumā. Arī pašā pilsētā neesot iespējams dabūt brīvu dzīvokli — apkalpojošajam personālam un ekspertu komisijām darbs ir nodrošināts vairākus gadus uz priekšu, kamēr vien darbosies atomelektrostacija. Tikmēr ceļmalās vērojamās ainas ir līdz riebumam līdzīgas Tarkovska filmas Stalkers Zonai, un iekļūt pilsētā var jebkurš, kas par nervus kutinošo pastaigu gar reaktoru gatavs samaksāt 150 ASV dolārus… “Un vispār…,” es stostos, “kā dzīvojat?” Oļeksandrs turpina vienmērīgi un raiti kā radio dīdžejs, neizjūtot ne mazāko mulsumu par pateikto. “Dzīvojam kā dzīvojam — cik nozogam, tik saņemam. Alga nav izmaksāta kopš aprīļa, ar valsti ir galīgā dēlī. Tagad braucu sesiju kārtot, somā man ir neliels kukulītis katedrai — jenots institūta Taksidermijas laboratorijai.” — “Kā? Beigts jenots jums somā?” — “Kāpēc beigts? Dzīvs!” “Un kurp jūs dodaties?” beidzot painteresējas mežsargs students. “Pie Timošenko. Jūlijas Vladimirovnas.” Ar to pietiek, lai ceļabiedrs vienā mirklī zaudētu savu nesatricināmību, “pofigiskā”intonācija mainās, balss iegūst pagrīdnieciski sazvērniecisku toni: “Pie Juļas? Nu tad nododiet viņai sveicienus. Juļečkai. No visas Černobiļas mežniecības nododiet! Sakiet, lai turas, sakiet, ka visa mūsējā mežniecība ir ar viņu!”

Jūlija Timošenko, viņa arī ”ukraiņu princese”, viņa arī “gāzes karaliene” un “opozīcijas tribūns”. Viņa arī “Ukrainas lēdija”, “oligarhs”, “zaglene”, “sieviete uz barikādēm”, “Pane Juļa”. Viņa arī viena no pieciem ievērojamākajiem Ukrainas politiķiem.

Dzimusi 1960. gadā Dņepropetrovskā, augusi kopā ar māti. (“Atmiņa ir nežēlīga: nezin kāpēc es skaidri atceros, ka mums nebija, no kā izgatavot aizkarus.”) Pēc izglītības ekonomiste kibernētiķe, ekonomikas zinātņu kandidāte, vairāk nekā 50 zinātnisku darbu autore. Pirms kļuva deputāte, vadīja NVS mēroga korporāciju ar 10 miljardu dolāru lielu apgrozījumu. Pateicoties tai, Ukraina atbrīvojās no dabasgāzes parāda Krievijai. 2000. gadā Viktora Juščenko veidotajā valdībā ieņēma vicepremjera amatu kurināmā un enerģētikas jautājumos. 2001. gada februārī vērsās pret Ukrainas prezidentu Leonīdu Kučmu, apsūdzēja viņu prezidenta un parlamenta vēlēšanu rezultātu falsifikācijā, līdzdalībā žurnālista Georgija Gongadzes slepkavībā, korupcijā, ļaunprātīgā varas izmantošanā, un aicināja prezidentu labprātīgi atkāpties no amata. Būdama akcijas Povstanj Ukraino (Celies, Ukraina) iniciatore, ir savākusi 5 miljonus parakstu, nepieciešamo 3 miljonu vietā, kas vajadzīgi impīčmenta rīkošanai. 2001. gada 13. februārī pēc Ukrainas Ģenerālprokuratūras ierosinājuma apcietināta, pēc mēneša atbrīvota. Šobrīd ieslodzījumā atrodas Ukrainas vienoto energosistēmu valdes priekšsēdētājs Genādijs Timošenko, Jūlijas Timošenko vīratēvs. Krievijas tiesībsargājošās iestādes Jūlijai Timošenko inkriminē 3 miljardu kubikmetru Krievijas gāzes piesavināšanos (100 miljonu ASV dolāru vērtībā), kā arī tur aizdomās par 450 miljonu dolāru piesavināšanos no Krievijas Aizsardzības ministrijas budžeta.

Ar Jūliju sasveicinos ukrainiski, viņa atbild ukrainiski, bet tad apķeras: Jūs laikam nesapratāt?

Rīgas Laiks: Nē. Bet es jums atvedu sveicienu — no Černobiļas mežiniekiem. (Viņa smaidot klausās par Oļeksandru.)

Jūlija Timošenko: Ziniet... Nezinu nemaz, par ko mēs runāsim, bet tas, ko jūs man tikko pastāstījāt, ir jaukākais, ko es varētu no kāda dzirdēt! Es tiešām ļoti priecājos.

RL: Sākšu ar jautājumu no žurnāla Rīgas Laiks galvenās redaktores: kas tas ir par stāvokli — būt opozīcijā?

Timošenko: Viss atkarīgs no tā, kurā valstī būt opozīcijā. Piemēram, jebkurā civilizētā valstī opozīcija ir neatņemama varas sastāvdaļa. Taču būt opozīcijā Ukrainā nozīmē nepārtrauktu cīņu, pie tam tādu cīņu, kurā vara tiecas pēc opozīcijas pārstāvju, opozīcijas izpausmju, tās atbalstītāju iznīcināšanas. No vienas puses, tu saproti, ka tava dzīve var tikt sagrauta, ja tu nebūsi spējīgs pretoties. No otras — tu jūties kā varonis, jo apzinies mērķi, un, manuprāt, šī izjūta ir jau sen zudusi šīs pasaules apziņā. Vēl ir brīvības apziņa, pie tam tādas grūti sasniedzamas brīvības, ļoti grūti. Tā ir brīvība pieņemt nācijai vajadzīgus, bet nepopulārus lēmums, kurus neatbalsta pie varas esošā komanda.

RL: Ko jums tas nozīmē ikdienas dzīvē?

Timošenko: Jau vairākus gadus es mostos un dzīvoju ar sāpēm par to cilvēku dzīvībām, kuri ir kļuvuši par šīs situācijas ķīlniekiem. Iedomājieties, manam vīratēvam ir 67 gadi, viņš ir padzīvojis cilvēks, kurš nekad mūžā nav darījis neko pretlikumīgu! Arī viņš saprot, ka ir vienkārši situācijas ķīlnieks. Tās ir ārprātīgas sāpes, no vienas puses, bet no otras — sapratne, ka šodien Ukrainā cīnīties par savu valsti bez upuriem nav iespējams. Tad, kad tu saproti, ka kāda dzīve salūzt šī mērķa dēļ, tad jūti milzīgu atbildību. Ir svarīgi, ka mani atbalsta mani tuvinieki: gan vīrs, kuru turēja cietumā, kad es biju vicepremjerministre, gan meita, kuru Ģenerālprokuratūrā pratināja sešas stundas, neraugoties uz to, ka viņa ir nepilngadīga. Viņi varētu man teikt: “Tu esi salauzusi mūsu dzīves, atdod tās!” Bet viņi man saka: “Mēs esam gatavi ciest tik ilgi, cik tas būs nepieciešams, tikai ne soli neatkāpies no lietas, kuru veic tava politiskā komanda.”

RL: Ir cilvēki, kuri apgalvo, ka faktus, kas saistīti ar Gijas Gongadzes slepkavību, jūs izmantojat politiskai manipulācijai.

Timošenko: Es par to neesmu runājusi nevienā mītiņā! Es personīgi pazinu šo cilvēku, es zināju, kā viņš dzīvo, es pazinu viņa vērtību skalu — nē, ar to nav iespējams spekulēt! Ja jau viņš, gruzīns, atdeva savu dzīvību par to, lai Ukrainā kaut kas mainītos, tad mums, ukraiņiem, mūsu tautai, mūsu nācijai, kaut kas ir jādara, mēs nevaram vienkārši peldēt pa straumi. Vienmēr ir kāds, kurš uzsāk cīņu. No žurnālistu puses tas bija Gija, no politiķu puses, man šķiet, tie bijam mēs.

Ir autentiski, ekspertīzē apliecināti sarunu ieraksti, kas kļuvuši zināmi visā pasaulē un kas apliecina sarunu prezidenta kabinetā, kurā Kučma dod komandu izrēķināties ar Georgiju, atdot viņu čečeniem. Un vienkāršam ukrainim, protams, nav jautājumu par to, kas ir pasūtījis šo slepkavību, kas to organizējis un izpildījis. Bet pie mums jau ir ne tikai Gija... Mums ir daudz nogalinātu žurnālistu.

Svarīgi saprast to, ka mūsu valsts, gluži tāpat kā jebkura cita valsts pēc PSRS sabrukuma, var sākt visu no baltas lapas. Nav obligāti jāņem dogmas, kuras jau tā šobrīd pasaulē ne visai labi darbojas, nevajag tās pārņemt tikai tāpēc vien, ka tās ir. Uzskatu, ka postsovjetiskām valstīm ir unikāla iespēja radīt jaunus standartus, ņemot vērā kļūdas, kuras pieļāvušas pat ļoti civilizētas valstis. Man gribētos, lai, pirmām kārtām, šīs kļūdas tiktu labotas, sākot radīt jaunu informācijas lauku. Absolūta objektivitāte dabā nepastāv, taču pastāv tiekšanās uz objektivitāti, un neapšaubāmi šajā ceļā notiek korelācija, tā atšķiras no apzinātas, ļaunprātīgas informācijas plūsmas veidošanas, lai sakropļotu realitāti.

RL: Vai esat mēģinājusi iejusties Ukrainas prezidenta lomā? Kā rīkotos jūs kā prezidente, ja Kučma būtu opozicionārs?

Timošenko: Mums ir skaidra nostāja attiecībā uz opozīcijas lomu sabiedrībā. Pieķeršanās personībām nav produktīva. Runa ir par to, ka mūsu politiskajam spēkam ir cits redzējums par opozīcijas lomu, atšķirīgs no tās, ko opozīcija spēlē civilizētās un necivilizētās valstīs! (Smejas.)

RL: Jūsu apvienības programmā ir vēl kāds interesants punkts: brīvprātīgas garīgās izglītības ieviešana... Brīvprātīga ieviešana?

Timošenko: Atslēgas vārds šeit ir “brīvprātīga”, “ieviešana” ukrainiski nebūs īstais vārds, tas skanēs citādi nekā krieviski. Lai kādu konfesiju mēs aplūkotu, visur pamats ir viens — mīlestība. Pareizi? Tā ir bāzes lieta. Garīgajai izglītošanai jāsākas no tāda vecuma, kad bērns sāk skatīties bildītes un atšķirt krāsas. (Smejas.) Tai ir jābūt smalkai un efektīvai lietai, kas nepieļauj nekādu vardarbību. Tā nedrīkst cilvēku ierobežot un tā nedrīkst būt valsts reliģija. Neskaitāmas reizes ir deklarētas garīgas prioritātes, praktiski tā jau ir zīme, ko reti kurš neizmanto. Taču virsuzdevums ir — radīt mehānismus, kuri šīs prioritātes mainīs.

RL: Vai jūs uzskatāt, ka prezidentam ir jābūt tautas vēlētam?

Timošenko: Neapšaubāmi. Ja nācija spēj izvēlēties cienīgu līderi, tā ir nācijas laime, nācijas intuīcija, Dieva svētība. Reizēm procesus vadapati tauta.

RL: Pēc Ukrainas neatkarības iegūšanas jūs esat bijusi daudzos vadošos amatos. Ar kādām īpašībām jābūt apveltītai sievietei, lai iegūtu tādu varas pozīciju? Ar karjerismu?

Timošenko: Es vienmēr esmu bijusi maksimāliste: jebkuru lietu, kurai nācies ķerties klāt, esmu centusies darīt godprātīgi. Arī tad, kad klasesbiedri bija pionieru un komjauniešu vienību vadītāji, es visus spēkus atdevu mācībām, uzskatīju, ka tā darīt ir daudz auglīgāk. Es vienmēr esmu bijusi neformāla līdere, bet nekad — formāla. Man ir iekšēja tieksme pēc sasniegtā mērķa skaistuma. Taču politiķi, cilvēki no pragmatiskām sfērām vispār ir likvidējuši tādu jēdzienu kā skaistums. Nauda man nekad nav neko daudz nozīmējusi, aizejot politikā, es pametu biznesu, kas 1996. gadā bija viens no jaudīgākajiem NVS valstīs.

RL: Kā jums šķiet, vai jūsu personiskais skaistums ir palīdzējis politikā?

Timošenko: Godīgi sakot, ļoti saspringtās dzīves dēļ — cik vien sevi atceros — man nekad nav bijis laika pievērst uzmanību šai sastāvdaļai. (Smejas.) Es neuzskatu, ka tas var būt elements kāda rezultāta sasniegšanai. Man vienkarši ir sajūta, ka es ļoti daudz ko varu izdarīt.

RL: Nojauta par šo jūsu sajūtu rodas tad, kad jūsu programmā nonāk līdz sadaļai Ukrainas vēsturiskās misijas apzināšanās. Kas ir Ukrainas vēsturiskā misija?

Timošenko: Noteiktos vēstures posmos Ukraina vienmēr kaut ko ir dāvājusi pasaulei. Tieši Ukraina uzdāvināja pasaulei zemkopības kultūru — Tripoles kultūra ir dzimusi tieši šeit. Ukraina uzdāvināja pasaulei tādu varenu civilizāciju kā Kijevas Krievzeme, faktiski tad tas bija Eiropas centrs. Tagad mēs sakām, ka gribam ieiet Eiropā, bet patiesībā Ukraina arī bija Eiropa. Šodienas Ukrainas misiju es saskatu tajā, ka uz ukraiņu zemes var dzimt absolūti jauni sabiedrības dzīves standarti politikā un ekonomikā. Un Ukraina var dāvāt tos pasaulei kā jaunus etalonus.

RL: Piemēram, attiecības ar presi?

Timošenko: Nu, nē taču! Starp citu, visas tradicionālās ideoloģijas jau ir nodzīvojušas savu laiku. Jūs to jūtat? Jebkurā tā saucamajā civilizētajā valstī konkurē nevis ideoloģijas, bet varas komandas. Pastāv intelektuālās filozofijas krīze, vecās ideoloģijas ir izlietojušas savus resursus. Tās atdeva pasaulei to, kas pasaulē ir pozitīvs. Piemēram, tādi jēdzieni kā pilsoniskā sabiedrība, tiesības un brīvības, vienlīdzība. Par to pat neviens vairs nestrīdas. Man šķiet, ka ir pienācis laiks jaunai utopijai, teiksim tā. Gribat zināt, kāda ir mūsu realitātes lielākā nepilnība? Mūsdienu filozofiskā doma ir pārstājusi radīt utopijas. Bet utopija vienmēr norāda kustības virzienu.

RL: Robespjērs arī gribēja, lai visi cilvēki būtu laimīgi... Un to, pie kā noveda PSRS utopija, to mēs pat pieredzējām.

Timošenko: Un jūs tiešām uzskatāt, ka utopijas nekādā ziņā nav nostrādājušas pozitīvi? Vai tad mēs varam runāt par to, cik lieli būtu bijuši zaudējumi, cik miljonu dzīvību būtu vēl pazaudētas, ja šīs utopijas nebūtu sabalansējušas citus radikālus attīstības ceļus? Pasaules sociālā politika arī ir radusies cīņā starp dažādiem ideoloģiskiem redzējumiem.

RL: Starp citu, Kampanellas Saules pilsēta ir mūsu prezidentes mīļākā grāmata. Un jūsu?

Timošenko: Es uzskatu, ka mēs ar jūsu prezidenti esam ļoti līdzīgas! (Smejas.) Es domāju, ka utopija ir unikāls cilvēces dzinējs. Tas ir lieliski!

RL: Vai jūs redzat Ukrainu Eiropas Savienībā?

Timošenko: Es redzu Ukrainu harmonijā ar pasauli. Un tad ir iespējama arī Eiropas Savienība.

RL: Vai ukraiņu valodas atdzimšana arī ir viena no jūsu politiskā spēka sastāvdaļām?

Timošenko: Es teiktu, ka šeit man tuvāks ir evolūcijas ceļš.

RL: Spriežot pēc Īrijas pieredzes, tas nebūt nav tik vienkarši — ir milzīgi daudz sabiedrisko fondu un valsts programmu, kas rūpējas par valodas saglabāšanu, taču vienalga viņi nerunā gēlu valodā, lai arī apzinās sevi par īriem. Šeit es saskāros ar ko līdzīgu — ziniet, esmu ukrainis, bet...

Timošenko: (Apņēmīgi.) Bet pie mums runās. To varu apgalvot, sajūtot noskaņas, kopējo tendenci — runāt ukraiņu valodā.

RL: No sirds jums to novēlu, tomēr interesanti, ar ko ukraiņi atšķiras no krieviem, ja valoda nav izšķirošā?

Timošenko: Vispārcilvēciskā plāksnē krievi, ukraiņi un latvieši neatšķiras viens no otra — visi vēlas laimīgu dzīvi. (Smaida.) Lūk, tāpat kā baltā krāsa ir vissarežģītākā, tā arī šīs vienkāršās lietas ir grūti sasniedzamas. No otras puses, nacionālā savdabība, protams, rada atšķirības.

RL: Tomēr gribētos saņemt skaidrāku atbildi: ja man kāds pajautās, es teikšu, ka latvieši runā latviski.

Timošenko: Tas gan man nav raksturīgi — pretnostatīt tautas vienu otrai. Protams, valoda ir neatņemama nacionālās kultūras sastāvdaļa, katrai ir savs garīgais areāls. Mums 70 gadu garumā bija iespēja vērot, kā noteiktas vērtības tika uzspiestas vardarbīgi. Šodien tas nedrīkst notikt caur uzspiešanu — sirds ceļš ir sarežģīts... (Kārtējo reizi paveras durvis un biroja administratore atgādina, ka laiks ir beidzies un jādodas uz sanāksmi.) Varbūt mēs varēsim pabeigt kādu citu reizi? Es vēlētos uzdāvināt jums grāmatu, varbūt jums noderēs. Vispār to sarakstījis kāds ļoti odiozs žurnālists. Mēs paši negaidījām, ka tur vispār kas varētu sanākt. Viņš uzrakstījis scenārijus filmām Brālis un Brālis 2, Buržuja dzimšanas diena un citus. Viņš man sacīja: “Es tev šo scenāriju rakstu, davai, aprunāsimies!” Un mēs ieslēdzām diktofonu, parunājām — par pilnīgi idiotiskiem jautājumiem! Teicu viņam, lai piesargās, ja mainīs kaut vienu manu vārdu! Tie ir viņa jautājumi, viņa interpretācija, bet daudzi manas dzīves fakti tur ir patiesi. (Iesmejas.) Šī grāmata ir šaušalīgi kritizēta... Vai jūs zināt tās filmas?

RL: Jā.

Timošenko: (Caur smiekliem.) Es jums atzīšos — nu nepatīk man tās filmas, nepatīk!

RL: Man arī nepatīk — tur nogalina tāpat vien...

Timošenko: Nogalina arī, un viss tur ir tāds — sīks. Grāmata, protams, ir viņa izpildījumā, bet, kā jau teicu, tur ir aprakstītas patiesas lietas no manas dzīves. Ļoti svarīgas lietas.

RL: Vai “ukraiņu ideja” tur ir?

Timošenko: Protams!(Smejas.)

Tiek izslēgts diktofons, kabinetā ienāk cilvēki. Jūlija Timošenko skatās man acīs un smaida, pat nezinu, kā lai to nosauc — iecietīgi, vai. Jūlijas smaida iemesls ir pilnīgi negaidīts: “Es biju tik saviļņota, kad man pateica, ka atbrauks žurnāliste no Latvijas (“žurnaļistka latiška”). Ziniet, kāda man bija iesauka visu skolas laiku? Latiška!” — “Jā!?” Es patiešām samulstu un spēju vien pateikt: ”Kā tad tā?” — “Mans tēvs bija latvietis, pat mana tautība padomju pasē bija ierakstīta — latviete.” — “Un uzvārds?” Es lēnām tieku izvadīta gaitenī. “Grigase. Jūlija Grigase. Es nezinu, kā lai to paskaidro,” Jūlija Timošenko silti pasmaida, “bet ja dzirdu, ka kāds ir no Latvijas, tad tas vienmēr ir tā... īpaši,” viņa pabeidz un aizsteidzas pa gaiteni.