Sievietes trīs dvēseles

“Sieviete, tāpat kā vīrietis, ir viņas ķermenis;
bet viņas ķermenis ir kaut kas cits nekā viņa pati.”

Simona de Bovuāra, Otrais dzimums

Es koncentrēšos uz ainu, kas norisinās Mežā vai Džungļos — tāds ir klīnikas nosaukuma tulkojums — un kur nepārtrauktā veģetatīvā stāvoklī guļ divas sievietes. Viņu eksistenciālā stāvokļa salīdzinājums ar augu nav nedz filmas varoņu, nedz skatītāju izdomājums, bet pavisam oficiāla medicīnā lietota metafora. Cilvēks-augs prasa rūpīgāku kopšanu nekā cilvēks-cilvēks. Ar cilvēku-cilvēku es saprotu dzīvu būtni, kurai — aizņemoties Aristoteļa iedalījumu — ir trīs dvēseles: veģetatīvā, proti, “auga dvēsele”, kuras aktivitāte ķermenī aprobežojas ar spēju likt tam absorbēt barību un sevi reproducēt, “jušanas dvēsele”, ar ko apveltīti dzīvnieki, un “domāšanas dvēsele” vai apziņa, kas piemīt veseliem, pilnībā attīstītiem cilvēkiem un tikai tiem.

Par sievietes ķermeni, kas ir tehniski dzīvs (tā to sauc medicīniskajā terminoloģijā), bet ne ko jūt, ne uztver, ne apzinās, es arī runāšu tīri tehniski, tas ir, pilnībā neņemot vērā filmā atspoguļoto izdomāto notikumu ētisko pusi, pamatojot to tādējādi, ka arī filmas autoram šī problemātika ir diezgan vienaldzīga. Sievišķīgākā no aizmigušajām, meitene — topošā baletdejotāja, komas stāvoklī ir apbrīnojami skaista un iekārojama. Es nedomāju, ka viņas Afrodītes skulptūras atgādinošais ķermenis šķiet tik skaists vienīgi tādēļ, ka uz ekrāna viņa gandrīz visu laiku redzama puskaila, ka viņas āda ir apstrādāta ar skaistumkopšanas līdzekļiem, ka komas stāvoklī cilvēki, kā zināms, nenoveco, vai ka režisors tīši padara skatītāju par bezkaunīgu glūnētāju, lai vēlāk būtu vieglāk attaisnot slimnieces kopēju, kurš attiecībās ar guļošo pārkāpis pieļaujamās robežas. Es domāju par šīs sievietes ķermeņa īpašo daili un erotisko pievilcību, kas šķiet gandrīz neatgriezeniski zaudēta līdz ar viņas pamošanos. Saprotiet mani pareizi, šeit nav runa par to, vai dzīvs suns ir labāks vai sliktāks par beigtu lauvu, bet vienīgi par to, ka meitenei, kas filmas nobeigumā balstās uz kruķa, bilst kādus vārdus un raida skatienus, ir tikai attāla līdzība ar gulošo skaistuli, ko redzējām iepriekš. No tā es izdaru secinājumu, ka fiziskā ķermeņa apdzīvotības pakāpe (tas, cik dvēseļu tajā ir, no Aristoteļa viedokļa) būtiski ietekmē paša ķermeņa ārējo veidolu, bet apziņa un jušana savā ziņā ķermenim traucē atklāties visā savā ķermeniskajā skaistumā — ķermeniskoties līdz augstākajam ķermeniskošanās slieksnim.

Savas funkcionāli pilnvērtīgās dzīves laikā ķermenis patiesībā ir pārapdzīvots — tajā drūzmējas dvēseles, kas, aizņemdamas vietu un celdamas nemieru, neļauj ķermenim pievērsties sev pašam.

Cilvēki, un it sevišķi sievietes, kas no dabas ir jūtīgākas par vīriešiem, instinktīvi apjauš, ka aizmigušas vai nesamaņā viņas izskatās pavisam citādāk. Protams, tas nav nekas vairāk par apjausmu, jo cilvēks, kura ķermenī saimnieko jutīgā un apzinīgā dvēsele, pats sevi nekad nav redzējis: skatīdamies spogulī, tas savu ķermeni redz nevis brīvu un tādu, kāds tas patiesībā ir, bet gan trīskārši sagūstītu. (Šī atziņa izskaidro to, kāpēc lielākā daļa cilvēku slepeni cer, ka ar kādu no savām dvēselēm varēs piedalīties paši savās bērēs — īsais brīdis līdz zārka aiznaglošanai ir viņu vienīgā un pēdējā iespēja ieraudzīt, kādi viņi īstenībā izskatās.) Tieši šī instinktīvā apjauta, kas tiek pārmantota no paaudzes paaudzē, gadsimtu gaitā ir sabiezējusi par mistisku šaušalu mākoni un novedusi pie tā, ka vairums sieviešu jūt histēriskas bailes no jebkāda veida citu cilvēku veiktas manipulācijas ar viņu ķermeni veģetatīvā stāvoklī. Viņas baidās, ka ar viņu ķermeņa starpniecību pašu jutekliskā prombūtnē kāds cilvēks, šajā gadījumā vīrietis, varētu sastapties ar kādu citu sievieti — varbūt ar viņu pašu, bet katrā ziņā ar tādu viņas daļu, kas viņai pašai nav pazīstama. Viņas izjūt greizsirdību uz šo otro, sev nepieejamo, bet noteikti pievilcīgo sievieti, kurai piemīt tikai viena — bet ķermenim vistīkamākā — auga vai zieda dvēsele. Iespējams, ka sievietēm tas nemaz nešķistu tik skandalozi, ja dziļa miega stāvoklī viņas laiku pa laikam apmeklētu kāds svešinieks un ar viņām sarunātos vai viņām pieskartos, bet viņas atvaira šo domu, jo baidās, ka kaut kādā mistiskā veidā viņu nejūtīgais ķermenis, piemēram, viņu nedzirdīgās ausis, saglabās atmiņas par šo tikšanos, tādu kā smaržu vai vēsmu — katrā ziņā kaut ko netveramu. Un tad viņām līdz mūža galam nebūs miera, jo viņas gribēs atrast šo svešinieku, kaut gan patiesībā nebūs nedz izjutušas viņa pieskārienu, nedz arī dzirdējušas viņa teikto. Protams, var gadīties, ka laimīgas satikšanās dēļ kādā sabiedriskā vietā, piemēram, apmeklējot baletu, viņu auga dvēsele ķermenim pēkšņi liks trīcēt un tādējādi norādīs, ka tuvumā ir kāds, ko viņas jau pazīst. Bet šādi gadījumi ir diezgan reti un paļauties uz tiem nevar.    

Savukārt no vīrieša viedokļa mīlas attiecībām ar sievieti veģetatīvā stāvoklī ir daudz priekšrocību. Pirmkārt, atraidīšanas iespēja ir tuva nullei, jo sievietes auga dvēselei nav nekādas iespējas izdarīt par vīrieti negatīvu spriedumu. Šajā gadījumā, kad viņas ķermenī ir nomodā tikai viena dvēsele, nevis trīs, parasti tik komplicētais sievietes savaldzināšanas process ievērojami vienkāršojas. Otrkārt, ja pieņemam, ka mīlestība ir sevis atrašana citā vai sevis izteikšana ar cita palīdzību, vīrietim, tiekoties ar sievieti, kuras ķermenis dvēseļu ziņā ir tukšāks nekā parasti, tiek piedāvātas daudz plašākas iespējas sevis paša izpaušanai un tāpēc šādas attiecības ir noturīgākas. Es nerunāju pat par tādiem aspektiem kā komatiskas sievietes ierobežotā mobilitāte un mazās izredzes attiecībās kļūt neuzticīgai.

Es saprotu, ka ne visiem vīriešiem ir viegli atšķirt jūtas no iekāres un mīlestībā abstrahēties no sievietes ķermeņa, kas, kā jau noskaidrojām, komas stāvoklī ir skaistāks. Tomēr, lai kādi būtu vīrieša mērķi, kā sievietei man visos gadījumos šķistu būtiski, lai attiecības tiktu uzsāktas ar sarunu. Un lai šajā sarunā vīrietis vismaz sākotnēji paustu pret sievieti cieņu, būtu taktisks un izvairītos no pārspīlējumiem. Šai sakarībā daru lasītājiem zināmu, ka jaunais tautas dzejnieks Marts Pujāts literārā žurnāla Luna pēdējā numurā publicējis beznosaukuma dzejoli, kurā atzīstas kaislībā pret ievērojamā komponista Roberta Šūmaņa sievu Klāru Šūmani-Vīku (1819-1896). Šo sacerējumu dzejnieks nobeidz ar kaismīgam kliedzienam līdzīgu izsaukumu: “Tad lūk šo sievieti ar gaišiem matiem / es gribu sev.”

Diemžēl es nezinu, ar kuru no sievietes dvēselēm dzejnieks stājies sakaros un kādi ir bijuši viņu iepazīšanās apstākļi, bet es gribētu uzsvērt, ka sievietes vāro psihi tik atklātas un nepārprotamas atzīšanās parasti aizskar un traumē. Man šķiet, ka jauneklis gūtu panākumus, ja izturētos savaldīgi un bruņotos ar pacietību (sevišķi ņemot vērā, ka Šūmanes-Vīkas kundze uztur attiecības arī ar komponistu Johannesu Brāmsu, kā dzejnieks pats to savā darbā atzīmējis). Sarunu ar šo sievieti viņam vajadzētu uzsākt par neitrālākām tēmām, piemēram, par herbāriju veidošanu vai filmām, un izvairīties no pārāk deklaratīvas izteiksmes. Bet patiesībā dzejnieks ir nostājies uz pareizā ceļa. Visās sievietes kondīcijās un visos tās esamības stāvokļos vārdu iedarbība uz viņu ir brīnumaina.