Nūģu paaudzes delverīgais rupors

Nez kāpēc tā ir iekārtots, ka no transformatīvas pieredzes – reliģiskas, intelektuālas, psihedēliskas vai vienalga kādas – lielākoties tiek gaidīts kaut kas grandiozs, iespaidīgs un cēls: Jēzus Kristus nolaišanās no Brodvejas šņorbēniņiem Loida-Vebera mūzikas pavadījumā, nomoda vīzijas ar degošiem ērkšķu krūmiem vai sava niecīguma apzināšanās uz Himalaju panorāmas fona. Grūti iedomāties, ka kaut kas tik ikdienišķs kā satīras žurnāla lasīšana (kur nu vēl karikatūru un reklāmu aplūkošana) var ieviest būtiskas izmaiņas cilvēka apziņā un dzīvē.

Un tomēr mākslas un poligrāfijas vēsturē ir pietiekami daudz piemēru tam, kā trāpīga, viegli saprotama un laikmetam atbilstoša karikatūra var ietekmēt ne tikai cilvēka dienas kārtību, bet arī veselas sociālas grupas domāšanas virzienu – sākot ar Onorē Domjē zobgalīgajām un moralizējošajām litogrāfijām un beidzot ar mūsdienu satīriskajiem izdevumiem, tādiem kā bēdīgi slavenais Charlie Hebdo vai Amerikā populārais Mad.

Arī karikatūrists Sems Viviano, žurnāla Mad ilggadējais mākslinieciskais vadītājs, runā par satīras spēju sekmēt skatītāja patstāvīgo domāšanu, atklājot tam notikuma, personāža vai aktuālas parādības komisko dabu. Proti, mainīt pašu skatītāju. Kopš 80. gadu sākuma, ilustrējot žurnālu Mad, kā arī sadarbojoties ar Rolling Stone, Reader’s Digest un citiem ne mazāk ievērojamiem izdevumiem, Sems Viviano vairākkārt pierādījis, ka karikatūra ir ne tikai izklaides produkts, kurš balansē uz labas gaumes robežas un nebaidās to pārkāpt, bet arī māksliniecisks instruments, kurš var kalpot arī daudz svarīgākiem mērķiem.

Iespējams, Viviano grafiskā asprātība ir nedalāmi saistīta ar žurnāla Mad vēsturi: žurnāls tika nodibināts 1952. gadā, un 60. gadu kontrkultūras uzplaukuma un politiskas krīzes brīdī piedāvāja brīvdomīgu skatījumu uz pasauli, kura mainījās lasītāju acu priekšā. Tiesa, atšķirībā no radikālā karikatūrista un ilustratora Roberta Krama, Viviano nebija izteikts kontrkultūras pārstāvis. Kopā ar Mad kolektīvu viņš visu amerikāņu politikas un populārās kultūras spektru vēroja no zobgalīga svešinieka pozīcijām, bieži vien atstājot secinājumus skatītāja ziņā. Un, kā liecina Mad jaunākie vāki (droši vien nav grūti uzminēt, kurš uz tiem pēdējā laikā dižojas visbiežāk), šī tradīcija ir aktuāla vēl joprojām.

Svens Kuzmins

Rīgas Laiks: Kāpēc jūs gandrīz vai pirmajā teikumā man teicāt, ka daudz muldēsiet?

Sems Viviano: (Smejas.) Kaut vai tāpēc, ka jūs man rādījāt sarakstu ar noteikumiem, kur pirmais noteikums bija: “Nevajag muldēt.”

RL: (Smejas.)

Viviano: Domāju, ka Mad ētosa pamatā ir “Nesaki man, ko darīt”. Kaut vai tikai tāpēc, ka es šeit pārstāvu Mad, – jutu, ka mans pienākums ir teikt: “Ja tu man teiksi, kas man jādara, tad es darīšu tieši pretējo.”

RL: Vai tā ir Mad attieksme vai arī jūsu personiskā attieksme – ka neviens jums nenoteiks, ko darīt un ko nedarīt?

Viviano: Nu, es neesmu… Es patiešām neesmu nekāds dižais anarhists. Es uzticos noteikumiem. Es pilnīgi noteikti ticu, ka manā mākslā – ilustrācijā un zīmēšanā – ir jāzina noteikumi, kaut vai tāpēc, lai izlauztos no kastītes, savā ziņā… Domāju, ka esmu cilvēks, kam patīk dzīvot saskaņā ar zināmu… sauksim to par personisko noteikumu kopumu, pretstatā no ārpuses uzspiestajiem.

RL: Vai varat nosaukt trīs personiskos likumus, kam sekojat?

Viviano: Visticamāk, ne.

(Abi smejas.)

RL: Vai varat nosaukt vienu?

Viviano: Ļaujiet padomāt… Vai es varu… izteikties vulgāri? Galvenais likums ir “nesadirs pasākumu”. Mēģini tikt cauri dienai un dari to, cik labi vien vari. Tas patiesībā nav likums, tas ir ieteikums, ko sniedzam māksliniekiem, kad dodam viņiem darba uzdevumu žurnālā, “nesadirs pasākumu” nozīmē vienkārši “dari, cik labi vari”.

RL: Nesen dzirdēju padomu – tādu kā dzīves padomu: “Nesajāj sevi, un neviens cits tevi nesajās.” Izklausās jēdzīgi?

Viviano: Jā, kā tad. Ir daudz veidu, kā to varētu pārfrāzēt, bet…

RL: Kā jūs to pārfrāzētu?

Viviano: Nu, var vienkārši pateikt: “Esi uzticīgs sev.” Domāju, ka cilvēka dabā vispār ir spēja darboties pretēji savām interesēm, un ļoti bieži mēs to arī darām.

RL: Vai esat iemācījies būt uzticīgs sev?

Viviano: Es cenšos… Bet tas jau ir uzdevums visam mūžam. Domāju, ka ir ļoti viegli visdažādāko iemeslu pēc samelot sev, ka mēs gribam dzīvot tādu vai citādu dzīvi, un dažkārt tas ir vieglāk izdarāms, radot fikciju, tādēļ… Es domāju, ka labākie no mums spēj pacelties tam pāri, bet lielākā daļa tikai cenšas. Tas ir mans mērķis, bet es nevaru teikt, ka man to ir izdevies sasniegt – katrā ziņā ne jau ikdienā.

RL: Jūsu pretošanās noteikumiem – no kurienes tā nāk?

Viviano: (Pauze.) Diez vai es varētu saistīt to ar kādu konkrētu brīdi manā dzīvē… Ja mēs runājam par uzticību sev… Personiski man ir noteikts dzīvesveids, kuru vēlos dzīvot: būt kādam, kas… es neteikšu “būt māksliniekam”, jo man šķiet, ka tas ir pārāk… piepacelti, bet: zīmēt bildes. To es vienmēr esmu gribējis darīt un…

RL: Jau kopš bērnības?

Viviano: Jau kopš agras bērnības. Sāku zīmēt, kad biju mazs puika, un turpināju, kad citi zēni devās darīt ko citu – vai tas bija sports vai meitenes, vienalga –, es turpināju zīmēt. Un vidusskolā pateicu: tas ir tas, ko gribu darīt. Kad pabeidzu koledžu, jutu milzīgu spiedienu attiecībā uz turpmākā ceļa izvēli. Un es teicu: “Nē, tas nav tas, ko es vēlos. Savā sirdī, dvēselē es gribu būt zīmētājs.” Tādēļ bija jāpamet Vidējie Rietumi un jādodas uz Ņujorku, kas bija mākslas dzīves centrs – katrā ziņā pirms 40 gadiem bija. Tātad, ja runājam par noteikumu pārkāpšanu, – tas nozīmē neļaut citiem noteikt, ko tev vajadzētu darīt, tas nozīmē sekot savai iekšējai pārliecībai. Bija cilvēki, kas tādu vai citādu iemeslu dēļ centās mani atturēt no šī ceļa, bet mana sajūta bija, ka gribu darīt tieši to, un es atklāju, ka… Tā kā es neatkāpos no savas nostājas, dzīve pati sāka piespēlēt iespējas, kādas es nebūtu varējis pat gaidīt. Un, domāju, daļēji tas bija saistīts ar to, ka es biju gatavs izmantot katru iespēju, kad tās parādījās, un tas savā ziņā iet roku rokā ar noteikumu pārkāpšanu, jo tu neļauj noteikumu uzliktajiem ierobežojumiem sevi aizkavēt.

RL: Klausoties jūsos, man nešķiet, ka jūs būtu kontrkultūras bērns.

Viviano: Nē, es uzaugu zemākās vidusšķiras imigrantu ģimenē. Mani vecvecāki ieradās Savienotajās Valstīs no Sicīlijas 20. gadsimta sākumā.

RL: No tā paša ciemata, kur Dons Korleone…?

Viviano: Pavisam netālu! Viņa pilsētiņa atrodas kalnos, bet mani vecvecāki nāk no piejūras, netālu no Palermo. Tomēr, tā kā mani vecvecāki bija imigranti un mani vecāki bija Lielās depresijas bērni, viņiem bija lielas ambīcijas attiecībā uz saviem bērniem, tā ka mēs pilnīgi noteikti bijām piesūcināti ar pārliecību, ka sasniegsim dzīvē to, ko vēlamies sasniegt. Mūsu vecāki daudz ziedoja, lai mēs pabeigtu skolu, lai mēs iestātos universitātē un tā tālāk. Politiski, estētiski tam noteikti nebija nekāda sakara ar kontrkultūru, bet… Es neesmu ekstrēmists pēc dabas, bet noteikti esmu ekstrēmāks par daudziem saviem vienaudžiem.

RL: Kad jūs augāt, cik liela bija žurnāla Mad ietekme uz jūsu iztēli un attieksmi pret dzīvi?

Viviano: Es augu laikā, kad Mad bija ārkārtīgi populārs – 60. gados bija ļoti grūti būt jaunam cilvēkam un palikt Mad ietekmes neskartam. Mad uz mani iedarbojās tāpat kā uz lielāko daļu jauniešu ne tikai tajā laikā, bet visā žurnāla pastāvēšanas vēsturē – proti, kā savdabīgs iniciācijas rituāls.

RL: Iniciācijas rituāls?

Viviano: Ar iniciācijas rituālu domājot, ka tu to atklāj 11, varbūt 12 gadu vecumā, un, kā jūs jau teicāt, Mad pozīcija ir: netici visam, ko tev stāsta autoritātes, vai tie būtu vecāki, skolotāji, valdība, Savienoto Valstu prezidents – jebkurš. “Domā pats” – tas ir žurnāla pamatvēstījums. Mūsdienās daudzas TV pārraides ir savā ziņā pārņēmušas šo Mad attieksmi un pauž to daudz tiešākā veidā.

RL: Daži apgalvo, ka “Simpsoni” kļuva par tādu kā… ne gluži alternatīvu, bet ka tie šo Mad attieksmi pārnesa animācijas filmu līmenī.

Viviano: Tā ir, un noteikti var apgalvot, ka “Simpsoni” neeksistētu, ja pirms tiem nebūtu bijis Mad. Tajā laikā nekā daudz līdztekus Mad jau īsti nebija… Lielā mērā Mad tādi panākumi bija tāpēc, ka tas bija augstas kvalitātes produkts – tajā bija labi teksti, profesionāli zīmējumi un rūpīgs redaktora darbs. Es to varu apgalvot tagad, atskatoties atpakaļ kā nozares profesionālis, bet jau tolaik, 11 vai 12 gadu vecumā, es neapzināti sapratu, ka reizēm no izpildījuma kvalitātes ir atkarīgs tas, cik labi tiks uztverts zem produkta paslēptais vēstījums. Jo, ja produkts ir kvalitatīvs, tā nestais vēstījums vieglāk sasniegs auditoriju.

RL: Atceros citātu no Patijas Smitas…

Viviano: ...kura dzīvoja tajā pašā pilsētā, kur es… Nu, viņa neuzauga Detroitā, bet viņa uz turieni pārcēlās pēc kāzām.

RL: Es viņu necitēšu vārds vārdā, bet doma bija tāda: “Pēc Mad – vairs nekādu narkotiku.”

Viviano: (Smejas.) Nezināju, ka viņa ko tādu teikusi.

RL: Man 60. gadu beigas ir gājušas secen – es tad vēl nebiju piedzimis –, bet, ja pareizi saprotu, Mad attieksme pret tā laika miera, mīlas, narkotiku un rokenrola kultūru bija diezgan kritiska.

Viviano: Īsti ne. Man šķiet, ka par Mad ir būtiski saprast vienu: to veidoja cilvēki, kuru izcelsme bija relatīvi līdzīga manējai. Tie lielākoties bija Austrumeiropas imigrantu bērni, dažiem vecāki bija bēguši no holokausta un vismaz sākumā gandrīz visi bija auguši Ņujorkā, un viņiem bija ļoti specifisks skatpunkts…

RL: Lielākoties ebreji.

Viviano: Lielākoties ebreji, jā, daži itālieši un, ja pavisam godīgi, izteikti vidusšķiras pārstāvji.

RL: Normāli cilvēki.

Viviano: Jā, normāli cilvēki, un ziniet, dažus no viņiem kontrkultūra varbūt pat būtu nolamājusi par buržujiem. Daudzus es pazinu, daži vēl arvien strādā Mad redakcijā. Ne viens vien bijis saistīts ar Mad vairāk nekā pusgadsimtu. Es pazinu cilvēku, kurš izdomāja žurnālu Mad, un par viņu jūs nekad neteiktu, ka viņš ir kontrkultūras tips. Patiesībā 60. gadu vidū un beigās, augot hipiju, kontrkultūras un tamlīdzīgām kustībām, Mad īpaši neatbalstīja šādu skatpunktu. Mad kritiski attiecās pret abām nometnēm.

RL: Tieši to es gribēju teikt, un tāpēc es citēju Patiju Smitu.

Viviano: Nu, Patijas Smitas citāts varētu arī likt noprast, ka tiem, kuri lasa Mad, narkotikas nav vajadzīgas, jo tas pats par sevi jau bija diezgan psihedēlisks.

RL: (Iesmejas.) Jūs tā patiešām domājat?

Viviano: Jā, jā. Tas ir, man būtu jāredz, kādā kontekstā viņa to teica, jo es nezinu, kas tieši ar to bija domāts.

RL: Sapratu, ka cilvēks, kurš lasa Mad, neiesaistīsies narkotiku kontrkultūrā, nepiedalīsies tajā, lai arī, protams, viņa…

Viviano: Nu, tieši to es gribēju teikt, ka viņa pati bija labs tāda cilvēka piemērs, kas uzspļauj visiem likumiem. Es domāju, ka patiesībā… Kā bērnu, kas auga Detroitā, Mad mani ne tik daudz ietekmēja, cik morāli atbalstīja, deva man sajūtu: nav teikts, ka mana nostāja ir aplama. Kontrkultūra man īpaši nesimpatizēja, bet tajā pašā laikā man īpaši nesimpatizēja arī mūsu vecāku paaudzes pārlieku “pareizā” un iesūnojusī attieksme pret dzīvi. Viena lieta, ko Mad ļoti atbalstīja… Es biju no tiem, kuri nejūtas iederīgi nevienā sabiedrībā – saprotiet, mēs bijām nūģi, mēs bijām nesabiedriski, introverti, varbūt ar mākslinieciskām nosliecēm… Klaji to nepaužot, Mad šādus jokainos atbalstīja, jo žurnāls būtībā teica: neskrien līdzi nevienam, vienalga, vai tā būtu iepriekšējā paaudze vai arī hipiju paaudzes masveida skrējiens pēc Flower Power. Es biju kaut kur pa vidu starp abām šīm straumēm… Mad mani ne tik daudz ietekmēja, cik pateica: tu esi uz īstā ceļa.

RL: Esi uz īstā ceļa, nesekojot straumēm?

Viviano: Jā, tieši tā.

RL: Bet kā jūs aprakstītu to straumi, ko radīja pats Mad?

Viviano: Nu, es domāju, ka tas savā ziņā palīdzēja stiprināt pašapziņu tiem, kuri… sauksim to par “nūģu paaudzi”, jo, kā jau es teicu, Mad aizstāvēja to pašu pozīciju – neuzticēties akli tam, ko saka autoritātes, iet savu ceļu, neuztvert neko pārāk nopietni. Viņi radīja jauna veida satīru, kas kļuva arvien populārāka un tagad ir pārņēmusi visu amerikāņu kultūru. Bet man ir ļoti grūti tīri kvantitatīvi izsvērt Mad nopelnus šīs strāvas veidošanā, ja pats esmu tik lielā mērā kļuvis par tā daļu. Es vienkārši zināju, ka gribu zīmēt jocīgas bildes, un zināju, ka gribu doties uz Ņujorku. Kad sāku rādīt savas bildes citiem, visi man teica: “Tev jāiet uz Mad,” – jo viņi tajās saskatīja kaut ko līdzīgu tam, kas parādījās žurnālā. Es uzreiz piezvanīju Mad mākslinieciskajam redaktoram, un viņš teica: “Atvainojiet, mēs esam ļoti specializēts žurnāls, mums nevienu nevajag, bet varat atnākt mūs apciemot.” Tā arī darīju; es aiznesu viņiem savus darbus, viņi tos izskatīja, izteica komplimentus un atkārtoja: “Mēs nekādā ziņā nevaram jūs pieņemt.” Tas bija 1976. gads. Jauno mākslinieku vidū tajā laikā klīda joks: ja gribi tikt Mad redakcijā, kādam no vecajiem redakcijas darbiniekiem ir jānomirst. Un tad 1979. vai 1980. gadā nomira Mad vāku mākslinieks – viņš bija taisījis vākus 25 gadus. Un viņi atcerējās par mani. Redaktors man piezvanīja un jautāja: “Vai jūs gribētu uztaisīt vāku?” Man bija 27 gadi, es vēl arvien nebiju atradis savu vietu dzīvē un… Uztaisīju vāku, un viņi to izmantoja. Tas numurs nebija diez ko veiksmīgs pārdoto eksemplāru ziņā, un redaktors – tajā laikā viņš bija redaktors jau ceturtdaļgadsimtu – īsti negribēja pieņemt jaunus cilvēkus. Pagāja vēl četri gadi, kuros es nedabūju nevienu pasūtījumu no Mad, bet tad šis redaktors aizgāja pensijā un žurnāla vadību pārņēma viņa vietnieki, kuri pirms tam jau bija mani ieteikuši redaktoram. Tā es sāku strādāt Mad redakcijā tikai 1984. gadā.

RL: Atzīšos, ka tā satīra, kas pastāvēja manos puikas gados, bija vienkārši pretīga.

Viviano: Pretīga?

RL: Pretīga, pretīga. Jo satīras žurnāls, kuru izdeva manā zemē, kad es augu, vienmēr bija ar kādu Aukstā kara tematikas karikatūru uz ceturtā vāka – ziniet, Tēvocis Sems, kas sēž uz naudas kaudzes, un tamlīdzīgi mēsli…

Viviano: (Smejas.)

RL: Un retrospektīvi es saprotu, kāpēc man tas riebās: karikatūras acīmredzami bija propagandas rupors. Esmu pārliecināts, ka arī Mad tās bija propagandas rupors. Bet kādas propagandas?

Viviano: Nu, katrā ziņā ne valdības oficiālā viedokļa rupors… Ja mēs vispār lietojam šādu vārdu, tad, domāju, tas bija rupors redaktoriem, satīriķiem un māksliniekiem, kuri juta, ka kaut kādas problēmas ir nonākušas līdz punktam, kad tās ir tādā vai citādā veidā jākomentē. Sākumā lielākā daļa Mad satīras nebija politiska, lielākā daļa bija par populāro kultūru un sabiedrību. Šad tad kaut kas viņus sadusmoja pietiekami stipri, lai viņi to komentētu – komentētu, izejot no tās pamatpozīcijas, par kuru pirmīt runājām, tas ir: “Netici visam, ko tev saka autoritātes.” Tā ka satīra neatbalstīja oficiālo skatpunktu, tieši pretēji. Tā teica: “Labi, jums par Vjetnamas karu stāsta to un to? Nu, mēs jums sniegsim nedaudz citu redzējumu un darīsim to, cik smieklīgi vien iespējams.” Bet mūsu princips bija – nekad nenostāties vienā pusē; mēs varējām izsmiet valdību vai “pareizo” vecāko paaudzi un tajā pašā laikā izsmiet arī tos, kuri piedalījās protesta kustībā. Es atceros savu paša attieksmi, jo mani politiskie uzskati bija drīzāk kreisi nekā labēji, un dažkārt man šķita, ka Mad ir nedaudz par… vecišķu, jo viņi uzbrūk kreisajiem. Tagad, atskatoties pagātnē, varu teikt, ka viņi bija vienādi kritiski pret visiem. Tā ka, ziniet, ir satīra un ir satīra. Ja palūkojamies uz Džonatanu Sviftu, viņa satīra pamatā kalpoja… cilvēcei.

RL: Un īriem. (Smejas.)

Viviano: Protams. Bet man nepatīk vārds “propaganda” tādā nozīmē, ka tā man šķiet drīzāk kaut kas tāds, kas atspoguļo oficiālo viedokli.

RL: Nekavēsimies pie paša vārda. “Propaganda” angliski nozīmē “propagation” – kāda uzskata, viedokļa, mērķa vai kā cita izplatīšana. Es to lietoju kā neitrālu jēdzienu.

Viviano: Es teiktu tā: Mad bija medijs, kas humorpilnā veidā sniedza savu komentāru par notiekošo.

RL: Cik esmu pāršķirstījis Mad, tas galīgi nav humors manā gaumē. Savukārt The New Yorker karikatūras – ne vienmēr, bet dažas – man ir daudz tuvākas.

Viviano: Jā, bet The New Yorker karikatūras atspoguļo vispārīgo redakcijas attieksmi, kas ir… es negribu teikt “elitāra”, bet salīdzinājumā ar Mad viņi cenšas pievilināt izglītotāku, ekonomiski veiksmīgāku sabiedrības daļu. Ja atceraties, tad blakus The New Yorker nosaukumam uz vāka ir vīrs ar monokli…

RL: (Smejas.)

Viviano: …un savā ziņā tā ir viņu mērķauditorija. Tas ir pārtikušais ņujorkietis un cilvēks, kas… jūs mani atvainojiet, jo es negribu jūs personiski aizskart, bet tā mērķauditorija ir cilvēki, kuriem liekas, ka viņi ir drusciņ labāki par citiem.

RL: Un kāpēc jums būtu man jāatvainojas?

Viviano: Tāpēc, ka es negribu jūs apvainot, acīs skatīdamies.

RL: Kāpēc ne?

Viviano: Nu, pagrieziet muguru, un es jūs apvainošu, tad man nebūs jāskatās acīs.

(Abi smejas.)

RL: Tas izklausās pārāk politkorekti priekš Mad mākslinieciskā redaktora. Mad mākslinieciskajam redaktoram vajadzētu būt gatavam apvainot, acīs skatoties.

Viviano: Bet es neesmu… Es patiesībā neesmu nekāds agresīvais tips. Un to pašu var teikt arī par Mad: Mad nav Charlie Hebdo. Mad necenšas nevienu provocēt un sadusmot. Tas ir drīzāk kā tāds nekaunīgs delveris, kas norāda uz liekulību, nedarot to pārāk brutāli. Jo Mad mērķauditorija nekad nav bijusi pārtikušais, veiksmīgais, pieaugušais ņujorkietis. Mad mērķauditorija ir… divpadsmitgadīgs puišelis.

RL: Ceru, ka ne tikai.

Viviano: Nē, ne tikai, mūsu auditorija ir ļoti plaša. Ir arī septiņdesmitgadnieki, kas lasa Mad.

RL: Es sapratu jūsu skatījumu uz The New Yorker, bet ir arī žurnāls Playboy, kurā arī ir karikatūras – un ne tikai par zināmo tēmu. Sauksim to par “zināmo tēmu”…

Viviano: Jā, labi.

RL: ...kura nav neko daudz pārstāvēta Mad.

Viviano: Jā, un atkal tāpēc, ka…

RL: Divpadsmitgadīgā zēna dēļ?

Viviano: Tieši tā.

RL: Lai nemudinātu viņu uz masturbāciju vai kā? Kāpēc? Kāpēc šī puritāniskā attieksme?

Viviano: Mad neuzskatīja, ka seksa tēma iederētos tā vēstījumā, atšķirībā no Playboy, kuriem tā bija galvenais vēstījums. Mad vienmēr ir uzskatījis sevi par ģimenes žurnālu, tāpēc mēs izvairījāmies no seksa, mēs izvairījāmies no rupjībām…

RL: Arī no zaimošanas.

Viviano: Jā. Bet ar visu to tas pamanījās aizskart vecāku jūtas – un aizskar joprojām, lai arī ne tik bieži kā tad, kad es to bērnībā lasīju. – “Kāpēc tu lasi to mēslu? Tas tev sačakarēs smadzenes.” Proti, tas tika uztverts kā ļoti kaitīgs žurnāls, lai arī tajā nebija ne seksa, ne arī kā zaimojoša…

RL: Varbūt tas tika uztverts kā kaitīgs tāpēc, ka tajā bija kritiska attieksme pret skolotāju, vecāku, valdības, mācītāju autoritāti?

Viviano: Jā, un to varēja paust arī bez rupjībām. Kāpēc tas bija puritānisks? Teikšu godīgi – varbūt tāpēc, ka cilvēki, kas to rakstīja un zīmēja, un rediģēja, bija, kā jau teicu, vidusšķiras pārstāvji. Lūk, jūs minējāt Playboy un The New Yorker. Daudzi cilvēki, kas gadu gaitā veidojuši Mad saturu, ir darbojušies arī pie The New Yorker un Playboy. Hjū Hefners, Playboy izdevējs, patiesībā izdeva arī žurnālu, kuru izveidoja Hārvijs Kērcmans – cilvēks, kurš radīja Mad, – pēc tam, kad viņš aizgāja no Mad, un to sauca – jūs neticēsiet – Trump...

RL: Trump?!

Viviano: Trump. Tas bija 1956. gadā.

RL: (Smejas.) To es nezināju.

Viviano: Jā, trump kā darbības vārds nozīmē “pārvarēt”. Tam gan iznāca tikai divi numuri, jo Hārvijs Kērcmans nebija pārāk labs uzņēmējs un Hjū Hefners nevarēja atļauties žurnālu subsidēt. Bet pēc sešiem gadiem Kērcmans un viņa labākais draugs Vills Elders izveidoja Playboy pastāvīgo satīrisko komiksu ar nosaukumu Little Annie Fanny, kura galvenā varone bija miesās ražena, plika gara auguma blondīne. Bet, kā jau teicu, dažkārt runa ir ne tik daudz par pašu vēstījumu kā par mediju, kas šo vēstījumu sniedz. Hārvijs Kērcmans savu sakāmo varēja pateikt gan Mad, gan vēlāk Playboy lappusēs; tāpat arī tāds karikatūrists kā Pols Pīters Pordžiss varēja zīmēt gan Mad, gan ņujorkerim. Vai tur ir atšķirība? Varbūt viņi vienkārši savu sakāmo pielāgoja attiecīgajai auditorijai?

RL: Bet pēc “Simpsoniem”, pēc Kolbēra šova, pēc Saturday Night Show – kāda tagad ir Mad loma?

Viviano: (Nopūšas.) Savā ziņā mēs jūtamies tā, it kā skatītos uz saviem bērniem: viņi izauguši un visi ir veiksmīgi, reizēm veiksmīgāki par saviem vecākiem. Stīvens Kolbērs izauga, lasot Mad, Mats Greinings izauga, lasot Mad, un tad viņš radīja “Simpsonus”; cilvēki, kas izveidoja Saturday Night Live, izauga, lasot Mad... Un mums ir ļoti grūti konkurēt ar to, ko viņi dara, jo viņiem ir cits medijs. Mēs vēl arvien esam pamatā drukāts žurnāls, kas iznāk reizi divos mēnešos, un tas nozīmē, ka mēs īsti nevaram laikus reaģēt uz pašreizējiem notikumiem. Mēs drīzāk varam reaģēt uz tendencēm, nevis konkrētiem notikumiem. Mēs zinām arī, ka cilvēki tagad lasa daudz mazāk nekā kādreiz. Žurnāliem vispār šobrīd ir ļoti grūti laiki, daudzi žurnāli vai nu pārtrauc iznākt, vai kļūst daudz plānāki, vai arī viņu tirāžas sarūk, un tas attiecas arī uz Mad. Mums vēl arvien ir stipra, uzticama auditorija, bet…

RL: Divpadsmitgadīgi puišeļi? (Smejas.)

Viviano: Divpadsmitgadīgi puišeļi un trīsdesmitpiecgadīgi puišeļi, un septiņdesmitgadīgi puišeļi… Un dažas meitenes, bet lielākoties puišeļi, mēs to apzināmies. Un mēs vēl arvien jūtam, ka mums ir sava vieta, ka mums ir jēga. Viens ir tas, ka Mad dara to, ko nedara neviens cits, – tajā ir vienādā mērā pārstāvēti vārdi un bildes. Tas nav kā televīzija, ko tu vienkārši sēdi un skaties; tas ir medijs, kas liek tev lasīt, un tāpēc mēs varam pievērsties notikumiem citādi. Bet pavisam drīz beigsies manas personiskās attiecības ar Mad, kas no sākta gala – nu jau 65 gadus – ir darbojies Ņujorkā, jo šī gada beigās tas pārcelsies uz Losandželosu.

RL: Un tas pārcelsies bez jums?

Viviano: Bez manis, bez mana redaktora, kurš nostrādājis žurnālā 37 gadus, patiesībā bez neviena redaktora…

RL: Tikai tāpēc, lai būtu tuvāk Time Warner, vai kā?

Viviano: Nu, tas ir korporatīvs lēmums. Žurnālu Mad pēdējos 25 gadus ir izdevis DC Comics – Supermena, Betmena un Brīnumsievietes ļaudis –, un DC pieder filmu studijai Warner Brothers, bet Warner Brothers pirms dažiem gadiem pārstrukturēja savu komiksu izdevniecību un arī pārcēla to uz Bērbanku Kalifornijā, principā blakus filmu studijai. Toreiz Mad nepārcēlās, jo neviens no mums nevarēja atļauties pamest Ņujorku, bet tagad viņi ir paziņojuši, ka patiešām grib, lai Mad būtu tur, Kalifornijā. Mums visiem ir ģimenes un citi pienākumi, kas liek palikt Ņujorkā, tāpēc 2018. gadā viņiem būs jāsāk viss no jauna. Gandrīz vai ironiskā kārtā – jaunais Mad redaktors būs Bills Morisons, kurš pēdējos 27 gadus pavadījis ar “Simpsoniem”!

RL: Aplis noslēdzies.

Viviano: Savā ziņā jā. Tā kā neviens no mums nedosies uz Kaliforniju, viņiem neatliks nekas cits kā radīt nedaudz citādu… skatpunktu, teiksim tā.

RL: Sakiet, kurš Donalda Trampa priekšvēlēšanu kampaņas aspekts jums likās vissmieklīgākais?

Viviano: Nu, ja godīgi, lielākoties tā mani vienkārši šausmināja.

RL: (Iesmejas.) Un smiekli nebija jūsu pirmā reakcija?

Viviano: Nē. Protams, mums bija no tās jārada satīra, jo tāds jau satīras uzdevums – kritika ar humora palīdzību. Manuprāt, smieklīgākais Trampa kampaņas aspekts bija tas, ka tā vispār pastāvēja… Ņujorkiešiem ir savs īpašs skatījums uz Donaldu Trampu: viņš bija nekustamo īpašumu magnāts, liels plātīzeris, kurš ignorēja noteikumus, ētiskās normas un vispār bija tāds karikatūrisks, klaunveidīgs personāžs.

RL: Bez papildu piepūles no jūsu puses?

Viviano: O, jā. Citiem vārdiem, viņš izcēlās uz apkārtējā fona, bet viņā vienmēr bija kaut kas komisks. Tādēļ fakts, ka viņš kandidē uz prezidenta amatu, mums šķita kā milzu joks. Bet mēs neņēmām vērā to, kā viņu uztvēra citās ASV vietās. Daudzus gadus viņš figurēja TV šovā “Māceklis”, kur viņš uzvedās kā lielais boss, bija ļoti autoritārs un vienmēr beidza raidījumu, kādu atlaižot: “Tu esi atlaists!” Līdz ar to pārējā valsts viņu uztvēra kā ļoti veiksmīgu un kaut kādā ziņā izcilu personāžu, turpretim mums visiem tas likās kā joks, kā iestudēts šovs, jo mēs zinājām, kāds ir Donalds Tramps. Mums šķita neiedomājami – neiedomājami! –, ka šis klaunam līdzīgais tips varētu kaut vai kandidēt prezidenta vēlēšanās, kur nu vēl uzvarēt. Un tagad mēs it kā…

RL: Tagad šausmas turpinās!

Viviano: Jā, mēs par to maksājam. Cilvēki mums saka: “Jūs droši vien esat laimīgi, ka Donalds Tramps ticis par prezidentu, jo viņš jums sniedz tik daudz materiāla!”

RL: (Smejas.) Viens no Mad vākiem man patiešām iepatikās.

Viviano: Kurš no tiem?

RL: “Šeit nav Donalda Trampa.” (Smejas.)

Viviano: Ziniet, lieta tāda, ka uz Mad vākiem kādā brīdī ir nokļuvuši visi prezidenti, izņemot Džeraldu Fordu. Eizenhauers, Kenedijs, Džonsons, Niksons, Kārters, Reigans, Klintons, abi Buši, Obama – viņi visi ir bijuši uz Mad vāka. Bet tikai daži no viņiem tur ir bijuši vairāk par divām reizēm. Tramps nu jau bijis uz vāka veselas sešas reizes. Ja ņem vērā, ka mēs iznākam tikai sešas reizes gadā, tas ir satriecoši.

RL: Uz žurnāla Time vāka viņš ir bijis vēl vairāk.

Viviano: Jā.

RL: Vai zināt, ka viņš radīja pats savas Time versijas un izlika tās savā golfa klubā?

Viviano: Nē, nezināju, bet nebrīnos. Viņš acīmredzami ir pārņemts ar to, cik daudz uzmanības viņam velta mediji. Kampaņas laikā viņš ieveda intervētāju savā birojā, kas bija pilns ar žurnāliem, uz kuru vākiem viņš bijis, – tai skaitā Mad!

RL: (Smejas.) Tātad Mad ir slēpts Donalda Trampa atbalstītājs, jo jūs liekat viņu uz vāka un tādējādi padarāt viņu redzamāku publikai.

Viviano: Nu, vārds vietā… Es domāju, ka visi mediji ir vairāk vai mazāk vainīgi viņa atbalstīšanā, jo… Viņš ir kā spīdīga mantiņa, un mēs esam kā kaķēni, kas – neatkarīgi no tā, cik ļoti viņš mūs šausmina, – nespējam viņu ignorēt un gribot negribot viņu reklamējam. Es to nemaz neapstrīdu. No otras puses, vai mēs varam viņu ignorēt? Es nezinu!

RL: Kas ir smieklīgākais, ko viņš ir izdarījis kopš prezidentūras sākuma?

Viviano: Praktiski… katru dienu viņš izdara kaut ko smieklīgu. Es šodien tieši runāju ar vienu cilvēku, un viņš teica: “Vai mēs jebkad no viņa nogursim?” Un es teicu: “Nezinu, jo…” Lielākā daļa prezidentu darbojas zināmos rāmjos, ievērojot zināmu etiķeti…

RL: Lielākā daļa prezidentu ir paredzami.

Viviano: Kaut kādā ziņā jā, un viņš ir paredzams tikai ar to, ka būs neparedzams. Kurš prezidents vēl ceļas nakts vidū un sāk tvītot?

RL: No tualetes.

Viviano: Jā, un viņš pat ne vienmēr sūdzas par kaut ko nopietnu, viņš sūdzas, ka cilvēki televīzijā viņu kritizē.

RL: Vai esat redzējis to neseno tvītu, kur viņš uzbrūk CNN?

Viviano: Jā, un tieši to es saku: viņš ir izcils karikatūrisks personāžs.

RL: Jautājums ir: kā radīt interesantu karikatūru par karikatūrisku personāžu?

Viviano: Esam izmēģinājuši dažādas pieejas. Vienā numurā mums bija grāmata bērniem. Štatos ir tāda bērnu grāmata ar nosaukumu “Nē, Deivid!”. Tā ir par piecgadīgu puisēnu, kurš mūždien kaut ko izdara, un mamma saka: “Nē, Deivid, neaiztiec!”, “Nē, Deivid, nedari tā!” Mēs radījām “Nē, Donald!”, un tur bija “Nē, Donald, netvīto nakts vidū!”, “Nē, Donald, nemelo, cik cilvēku bija tavā inaugurācijā!”, “Nē, Donald, nepiebāz savu kabinetu ar nekvalificētiem cilvēkiem!”. Un tas, manuprāt, ir satīras uzdevums – norādīt cilvēkiem uz to, kas tev šķiet nepareizi.

RL: Bet iedomājieties, runājot par tvītu, kurā Donalds Tramps sit CNN…

Viviano: Jā, kā ar to vispār var sacensties? Tas ir teju vai sirreāli. Kurš varētu iedomāties, ka prezidents ir spējīgs uz kaut ko tādu? Bet tur tas joks: šis ir cilvēks, kuru es negribētu ielūgt pie sevis uz pusdienām, jo viņš ir rupjš, viņš ir nepatīkams, viņš ir narcistisks, viņš ir atriebīgs, bet tik un tā – viņš ir mūsu valsts vadītājs.

RL: Un ko tas pasaka par valsti?

Viviano: Ak Dievs… (Smejas.)

RL: Zināt veco parunu, ka cilvēki dabū tādu valdību, kādu pelnījuši?

Viviano: Jā, jā! Tieši to mēs arī redakcijā savā starpā teicām, tikai nepublicējām: “Viņi to ir pelnījuši, viņi par viņu nobalsoja.”

RL: Viņi ir pelnījuši – ne jūs.

Viviano: Nu, par Trampu balsoja viņi, es ne.

RL: Viņš ir arī jūsu prezidents.

Viviano: Viņš ir arī mans prezidents, jā… Nākamajā numurā mums būs virkne slavenu gleznu ar Donaldu Trampu. Vai jūs zināt to gleznu, kurā Vašingtons šķērso Delavēras upi?

RL: Jā.

Viviano: Mums būs versija, kas saucas “Donalds Tramps šķērso Delavēru”, tikai tajā viņš ar savu laivu tuvojas ūdenskritumam. Un mums ir daudz citu joku, kur slavenu gleznu sižetos būs ielikts kāds Trampa cilvēks – viņa sieva vai meita, vai svainis…

RL: Un kādu vēstījumu jūs ar to gribat nodot?

Viviano: Ja kādu cilvēku ieliek slavenā gleznā un viņš tiek parādīts nedaudz citā perspektīvā, tad, cerams, cilvēki ieraudzīs šo citādo perspektīvu. Es nezinu, cik tas ir iedarbīgi. Jūs, skatoties šo zīmējumu, smējāties. Es ceru, ka arī citi smiesies un teiks: “Tagad es to redzu citādi nekā pirms tam.”

RL: Kāda ir smieklu funkcija jūsu dzīvē?

Viviano: Nu… (Pauze.) Es vilcinos ar atbildi vienkārši tāpēc, ka tas ir mans darbs, mana profesija.

RL: Likt cilvēkiem smieties?

Viviano: Likt cilvēkiem smieties, un es tam pieeju nedaudz citādi. Kad es saņemu no redaktora scenāriju, kas man jāiemieso konkrētā formā, es to izlasu nesmejoties, jo skatos uz to kritiski. Es skatos uz to no ļoti… es negribu teikt “mehāniska” skatpunkta, bet es mēģinu izprātot, kā vislabāk to izdarīt. Un es domāju, ka tas pats notiek ar visiem, kuri darbojas humora laukā, – mūsu attieksme pret humoru kļūst analītiska. No otras puses… (Nopūšas.) Man šķiet, ka privātajā dzīvē es ļoti bieži smejos, jo smiekli, manuprāt, ir reakcija uz kaut ko negaidītu, kas nav traģisks.

RL: Umberto Eko reiz teica, ka smiekli ir visefektīvākais veids, kā pārvarēt bailes no nāves.

Viviano: Nezinu, vai es to tvertu tik dziļi... Man smiekli vienkārši palīdz tikt pāri tām grūtībām, ko katra diena nes.

RL: Politiķi ir pateicīgs satīras objekts tāpēc, ka viņiem ir tik ļoti nopietna sejas izteiksme.

Viviano: Absolūti, jā.

RL: Kāpēc viņi ir tik nopietni?

Viviano: Nu, to mēs arī jautājam. Kāpēc jūs esat tik nopietni?

RL: Un kāda būtu jūsu atbilde?

Viviano: Nu, es domāju, ka tā savā ziņā ir publiska poza. Ja es sniedzu publisku paziņojumu, ja es saku kaut ko tādu, par ko vēlos, lai tu domā, ka tas ir svarīgi, es to daru ar nopietnu sejas izteiksmi. Mēs, satīriķi, izvēlamies tieši pretēju pieeju, proti – es labāk tevi pārsteigšu, un, ja varu likt tev smieties, varbūt tu apstāsies un padomāsi.

RL: Vai esat dzirdējis par Nasīmu Tālibu, to puisi, kas uzrakstīja grāmatu “Melnais gulbis”? Viņš ir riska ieguldījumu fondu menedžeris un ļoti labs domātājs par ekonomikas lietām. Viņš teicis: ja redzi, ka cilvēks, kas izsakās par tirgu vai finansēm, ir aplicis kaklasaiti, netici ne vārdam, ko viņš saka.

Viviano: Nu, tas varbūt ir nedaudz pārspīlēti.

RL: Protams, ka pārspīlēti, bet kaut kāda patiesība tajā ir. Viņi visi ir tik sasodīti nopietni!

Viviano: Viņi vienkārši grib, lai cilvēki domā, ka viņi zina vairāk nekā patiešām zina.

RL: Vai Donalda Trampa klātbūtne Baltajā namā šajā ziņā nemaina spēles noteikumus? Līdz šim visi domāja, ka politiķim obligāti jāietur nopietna sejas izteiksme, ka politiķis nedrīkst vaikstīties, bet viņš ir parādījis, ka to var darīt. Vai jūs domājat, ka tas norāda uz jaunu tendenci, vai arī šis ir tikai atsevišķs gadījums?

Viviano: Šobrīd es sliecos uz pēdējā varianta pusi. Domāju, ka Donalds Tramps tā arī paliks izņēmuma gadījums divu iemeslu dēļ: pirmkārt, nav īsti neviena, kas būtu viņam līdzīgs. Politiķu vairākums nāk no viena veida… dzirnavām, saprotat? Līdz brīdim, kad viņi politikā gūst pirmos panākumus, viņi jau ir piesavinājušies politiķa izturēšanās veidu. Citi politiķi, kurus mēs pazīstam, pat Trampa kabineta locekļi, vairāk vai mazāk atbilst mūsu izpratnei par to, kādam jābūt politiķim. Un es domāju – bet tā no manas puses ir tikai spekulācija –, ka beigās viņš pats sevi sagraus. Tāds ir mans minējums, jo nevar bezgalīgi spļaut virsū etiķetei, nevar bezgalīgi plātīties ar zināšanu un intereses, un uzmanības trūkumu – ar laiku tas atspēlēsies. Bet es varu kļūdīties.

RL: Sakiet, kur jūs atradāt zēnu, vārdā Ņūmans (Neuman)?

Viviano: Alfreds E. Ņūmans?

RL: Jā.

Viviano: Mad pirmais redaktors Hārvijs Kērcmans bija redzējis pastkartes – tas bija 50. gadu sākumā –, kurās bija attēlots mazs… Viņu sauca par “idiotu puiku”, tās bija diezgan populāras. Un viņš sāka šo tēlu ieviest gan komiksos, gan žurnālā, tas bija tāds kā viņa pastāvīgais joks. Bez vārda, bija tikai puikas galva. Kā jau teicu, Hārvijs aizgāja no žurnāla, un 1956. gadā to pārņēma Als Feldstains, un pirmā lieta, ko viņš izdarīja, bija – viņš teica: “Ņemsim un padarīsim to idiotu puiku par vāka puiku,” – bet viņš gribēja jaunu seju šim tēlam, un viņš ielika The New York Times sludinājumu, un mākslinieks, vārdā Normans Mingo, kurš tikko bija aizgājis pensijā pēc ilgas reklāmu zīmētāja karjeras, ieraudzīja sludinājumu un nodomāja: “Nu, šis būtu labs veids, kā nedaudz piepelnīties, kamēr esmu pensijā, – zīmēt vākus bērnu žurnālam.” Un pirmais vāks, ko viņš uzzīmēja, bija Alfreda E. Ņūmana portrets, un ikviens nākamais Alfreda E. Ņūmana portrets ir balstīts uz tā. Pats vārds daļēji nāca no... Esat dzirdējis par Randiju Ņūmanu? Viņš rakstījis mūziku daudzām studijas Pixar filmām, piemēram, “Rotaļlietu stāstam”. Viņa tēvocis bija mūziķis Alfreds Ņūmans. Tā ka šis tēls sastāv no sejas, vārda un teiciena “Ko, es lai uztrauktos?”.

RL: Un idejas par idiotu puiku.

Viviano: Un idejas par idiotu puiku. Tas patiesībā bija veids, kā norādīt uz paša Mad kultivēto attieksmi – gudrais idiots, kurš ir pietiekami dumjš, lai viņu neņemtu vērā, bet pietiekami vērīgs, lai daudz ko pamanītu un tomēr neļautu tam izsist sevi no sliedēm. “Ko, es lai uztrauktos?” Lai kas arī notiktu, mēs saglabājam attieksmi: “Labi, tagad dodamies tālāk.”

RL: Ir viena lieta, kas, manuprāt, ir padarījusi Mad vājāku.

Viviano: Vājāku?

RL: Jā, līdz kaut kādam laikam, cik man zināms, Mad publicēja viltus reklāmas.

Viviano: Jā.

RL: Un pēc tam jūs sākāt publicēt īstas reklāmas.

Viviano: Jūs esat redzējis Mad? Tajā nav nekādu īstu reklāmu. Kad iznāca Mad 400. numurs, mēs pirmo reizi nolēmām izdot to krāsās. Tas bija pēc 2000. gada. Pirms tam tas bija melnbalts. Tad mēs teicām: “Šis ir īpašs numurs, mēs to izdosim krāsainu.” Un mums iepatikās! Mēs nolēmām turpmāk izdot to tikai krāsainu. Bet mums nebija budžeta krāsainam izdevumam, un mēs teicām: “Labi, varbūt mums vajadzētu pieņemt reklāmas.” Problēma bija tāda, ka reklāmdevēji negribēja reklamēties Mad, jo tas radīja iespaidu, ka viņi par sevi ņirgājas. Un izdevējs, DC Comics, nezināja, kā pārdot reklāmas vietu žurnālā, tā ka reklāmas mums nekad nav bijis vairāk par kādām četrām lappusēm, un beigās tā izsīka pavisam. Man šķiet, ka pēdējos trīs gados mums ir tikai divas lappuses ar reklāmu.

RL: Jā, bet tā vienalga ir reklāma. Pirms tam jums bija tikai viltus reklāmas.

Viviano: Mums vēl arvien ir arī viltus reklāmas. Bet es nezinu, kāpēc cilvēki par to tā satraucas, jo tas nepadarīja mūs atkarīgus no reklāmdevējiem. Mēs turpinājām uzjautrināties par viņu reklamētajiem produktiem. Kāpēc cilvēki nesūdzas par to, ka Saturday Night Live ir reklāmas vai ka The Daily Show ir reklāmas, vai Kolbēram ir reklāmas? Viņiem visiem ir reklāmas! Jūs redzat – tas mani tiešām aizkaitina, jo tā ir vētra ūdensglāzē. Tas nebūt nepadarīja Mad vājāku.

RL: Ja kāds jums pasūtītu jūsu satīrisku vai komisku pašportretu, kādi būtu tā galvenie elementi?

Viviano: Nu, ilgu laiku es sevi zīmēju kā Alfredu E. Ņūmanu, ar platu smaidu un bez viena zoba, tikai ar bārdu un sirmiem matiem. (Nopūšas.) Man šķiet, ka ir ļoti, ļoti grūti pašam sevi novērtēt, būt pietiekami paškritiskam un objektīvam pret sevi, lai arī citi spētu to saskatīt. Viens piemērs: man ir draugs, ļoti veiksmīgs humoristisku ilustrāciju autors, viņu sauc Riks Maierovics. Viņš vienmēr sevi zīmē ar milzīgu degunu. Es zinu, ka Rikam Maierovicam nav liels deguns, mans deguns ir daudz lielāks par viņējo! Bet viņš, lūk, sevi redz tā.

RL: Un jūs? Kā jūs redzat sevi?

Viviano: Ar lielu muti.

(Abi smejas.)

Viviano: Es parasti zīmēju sevi vai nu ar milzīgu smaidu, vai arī ar patiešām nopietnu sejas izteiksmi, bet tik nopietnu, ka to nevar uztvert nopietni… Ja tas ir saprotams?

RL: Jā, pilnībā. Manam pēdējam jautājumam būs divas daļas. Pirmā: vai jūs esat kaut ko dzīvē sapratis?

Viviano: Nē. (Smejas.) Ar to es joprojām vēl cīnos.

RL: Tad es neuzdošu otru jautājuma pusi, kurš būtu – kas ir svarīgākais, ko esat sapratis savā dzīvē?

Viviano: Ah… (Nopūšas.) Man tā ir mūžīga cīņa… Lūk, man jau ir 64 gadi, es vairs neesmu bērns, bet tik un tā es joprojām jebkurā situācijā jūtos tā, it kā… it kā es būtu pats nepieredzējušākais, nezinošākais, vismazāk veiksmīgais cilvēks telpā, un klusītēm ceru, ka neviens to neapjautīs. Bet, ja runājam par dzīvi kā tādu… Man šķiet, ka man ir ļoti paveicies, ka atradu cilvēku, ar kuru kopā dzīvoju – kura mani pieņēma un pacieta, un vēl arvien, pēc 29 gadiem, es esmu pārsteigts par to, ka viņa joprojām mani pacieš. Ja es gribētu sniegt izsvērtāku atbildi uz pirmo jautājumu, tad tā būtu šāda – atrast cilvēku, ar kuru dalīt savu dzīvi. Bet… Es nezinu, šī atbilde nav gana smieklīga.

RL: Nē, tā nepavisam nav smieklīga. Tad es pievienošu vēl pašu pēdējo jautājumu: ja jums būtu tāda vienreizēja, unikāla iespēja nodot vēstījumu visiem cilvēkiem, kas dzīvo uz Zemes, ko jūs teiktu?

Viviano: Nu, man šķiet, ka es visdrīzāk ņemtu talkā savu... pieredzes daudz bagātāko žurnāla vāka puiku un teiktu: “Ko, es lai uztrauktos?”

RL: (Smejas.) Paldies.