Neizdevās savienoties ar Twitter. Mēģini vēlreiz!

Nūģu paaudzes delverīgais rupors
Foto: Edmunds Brencis, Picture Agency

Ar karikatūristu Semu Viviano sarunājas Arnis Rītups

Nūģu paaudzes delverīgais rupors

Nez kāpēc tā ir iekārtots, ka no transformatīvas pieredzes – reliģiskas, intelektuālas, psihedēliskas vai vienalga kādas – lielākoties tiek gaidīts kaut kas grandiozs, iespaidīgs un cēls: Jēzus Kristus nolaišanās no Brodvejas šņorbēniņiem Loida-Vebera mūzikas pavadījumā, nomoda vīzijas ar degošiem ērkšķu krūmiem vai sava niecīguma apzināšanās uz Himalaju panorāmas fona. Grūti iedomāties, ka kaut kas tik ikdienišķs kā satīras žurnāla lasīšana (kur nu vēl karikatūru un reklāmu aplūkošana) var ieviest būtiskas izmaiņas cilvēka apziņā un dzīvē.

Un tomēr mākslas un poligrāfijas vēsturē ir pietiekami daudz piemēru tam, kā trāpīga, viegli saprotama un laikmetam atbilstoša karikatūra var ietekmēt ne tikai cilvēka dienas kārtību, bet arī veselas sociālas grupas domāšanas virzienu – sākot ar Onorē Domjē zobgalīgajām un moralizējošajām litogrāfijām un beidzot ar mūsdienu satīriskajiem izdevumiem, tādiem kā bēdīgi slavenais Charlie Hebdo vai Amerikā populārais Mad.

Arī karikatūrists Sems Viviano, žurnāla Mad ilggadējais mākslinieciskais vadītājs, runā par satīras spēju sekmēt skatītāja patstāvīgo domāšanu, atklājot tam notikuma, personāža vai aktuālas parādības komisko dabu. Proti, mainīt pašu skatītāju. Kopš 80. gadu sākuma, ilustrējot žurnālu Mad, kā arī sadarbojoties ar Rolling Stone, Reader’s Digest un citiem ne mazāk ievērojamiem izdevumiem, Sems Viviano vairākkārt pierādījis, ka karikatūra ir ne tikai izklaides produkts, kurš balansē uz labas gaumes robežas un nebaidās to pārkāpt, bet arī māksliniecisks instruments, kurš var kalpot arī daudz svarīgākiem mērķiem.

Iespējams, Viviano grafiskā asprātība ir nedalāmi saistīta ar žurnāla Mad vēsturi: žurnāls tika nodibināts 1952. gadā, un 60. gadu kontrkultūras uzplaukuma un politiskas krīzes brīdī piedāvāja brīvdomīgu skatījumu uz pasauli, kura mainījās lasītāju acu priekšā. Tiesa, atšķirībā no radikālā karikatūrista un ilustratora Roberta Krama, Viviano nebija izteikts kontrkultūras pārstāvis. Kopā ar Mad kolektīvu viņš visu amerikāņu politikas un populārās kultūras spektru vēroja no zobgalīga svešinieka pozīcijām, bieži vien atstājot secinājumus skatītāja ziņā. Un, kā liecina Mad jaunākie vāki (droši vien nav grūti uzminēt, kurš uz tiem pēdējā laikā dižojas visbiežāk), šī tradīcija ir aktuāla vēl joprojām.

Svens Kuzmins


Rīgas Laiks:
Kāpēc jūs gandrīz vai pirmajā teikumā man teicāt, ka daudz muldēsiet?

Sems Viviano: (Smejas.) Kaut vai tāpēc, ka jūs man rādījāt sarakstu ar noteikumiem, kur pirmais noteikums bija: “Nevajag muldēt.”

RL: (Smejas.)

Viviano: Domāju, ka Mad ētosa pamatā ir “Nesaki man, ko darīt”. Kaut vai tikai tāpēc, ka es šeit pārstāvu Mad, – jutu, ka mans pienākums ir teikt: “Ja tu man teiksi, kas man jādara, tad es darīšu tieši pretējo.”

RL: Vai tā ir Mad attieksme vai arī jūsu personiskā attieksme – ka neviens jums nenoteiks, ko darīt un ko nedarīt?

Viviano: Nu, es neesmu… Es patiešām neesmu nekāds dižais anarhists. Es uzticos noteikumiem. Es pilnīgi noteikti ticu, ka manā mākslā – ilustrācijā un zīmēšanā – ir jāzina noteikumi, kaut vai tāpēc, lai izlauztos no kastītes, savā ziņā… Domāju, ka esmu cilvēks, kam patīk dzīvot saskaņā ar zināmu… sauksim to par personisko noteikumu kopumu, pretstatā no ārpuses uzspiestajiem.

RL: Vai varat nosaukt trīs personiskos likumus, kam sekojat?

Viviano: Visticamāk, ne.

(Abi smejas.)

RL: Vai varat nosaukt vienu?

Viviano: Ļaujiet padomāt… Vai es varu… izteikties vulgāri? Galvenais likums ir “nesadirs pasākumu”. Mēģini tikt cauri dienai un dari to, cik labi vien vari. Tas patiesībā nav likums, tas ir ieteikums, ko sniedzam māksliniekiem, kad dodam viņiem darba uzdevumu žurnālā, “nesadirs pasākumu” nozīmē vienkārši “dari, cik labi vari”.

RL: Nesen dzirdēju padomu – tādu kā dzīves padomu: “Nesajāj sevi, un neviens cits tevi nesajās.” Izklausās jēdzīgi?

Viviano: Jā, kā tad. Ir daudz veidu, kā to varētu pārfrāzēt, bet…

RL: Kā jūs to pārfrāzētu?

Viviano: Nu, var vienkārši pateikt: “Esi uzticīgs sev.” Domāju, ka cilvēka dabā vispār ir spēja darboties pretēji savām interesēm, un ļoti bieži mēs to arī darām.

RL: Vai esat iemācījies būt uzticīgs sev?

Viviano: Es cenšos… Bet tas jau ir uzdevums visam mūžam. Domāju, ka ir ļoti viegli visdažādāko iemeslu pēc samelot sev, ka mēs gribam dzīvot tādu vai citādu dzīvi, un dažkārt tas ir vieglāk izdarāms, radot fikciju, tādēļ… Es domāju, ka labākie no mums spēj pacelties tam pāri, bet lielākā daļa tikai cenšas. Tas ir mans mērķis, bet es nevaru teikt, ka man to ir izdevies sasniegt – katrā ziņā ne jau ikdienā.

RL: Jūsu pretošanās noteikumiem – no kurienes tā nāk?

Viviano: (Pauze.) Diez vai es varētu saistīt to ar kādu konkrētu brīdi manā dzīvē… Ja mēs runājam par uzticību sev… Personiski man ir noteikts dzīvesveids, kuru vēlos dzīvot: būt kādam, kas… es neteikšu “būt māksliniekam”, jo man šķiet, ka tas ir pārāk… piepacelti, bet: zīmēt bildes. To es vienmēr esmu gribējis darīt un…

RL: Jau kopš bērnības?

Viviano: Jau kopš agras bērnības. Sāku zīmēt, kad biju mazs puika, un turpināju, kad citi zēni devās darīt ko citu – vai tas bija sports vai meitenes, vienalga –, es turpināju zīmēt. Un vidusskolā pateicu: tas ir tas, ko gribu darīt. Kad pabeidzu koledžu, jutu milzīgu spiedienu attiecībā uz turpmākā ceļa izvēli. Un es teicu: “Nē, tas nav tas, ko es vēlos. Savā sirdī, dvēselē es gribu būt zīmētājs.” Tādēļ bija jāpamet Vidējie Rietumi un jādodas uz Ņujorku, kas bija mākslas dzīves centrs – katrā ziņā pirms 40 gadiem bija. Tātad, ja runājam par noteikumu pārkāpšanu, – tas nozīmē neļaut citiem noteikt, ko tev vajadzētu darīt, tas nozīmē sekot savai iekšējai pārliecībai. Bija cilvēki, kas tādu vai citādu iemeslu dēļ centās mani atturēt no šī ceļa, bet mana sajūta bija, ka gribu darīt tieši to, un es atklāju, ka… Tā kā es neatkāpos no savas nostājas, dzīve pati sāka piespēlēt iespējas, kādas es nebūtu varējis pat gaidīt. Un, domāju, daļēji tas bija saistīts ar to, ka es biju gatavs izmantot katru iespēju, kad tās parādījās, un tas savā ziņā iet roku rokā ar noteikumu pārkāpšanu, jo tu neļauj noteikumu uzliktajiem ierobežojumiem sevi aizkavēt.

RL: Klausoties jūsos, man nešķiet, ka jūs būtu kontrkultūras bērns.

Viviano: Nē, es uzaugu zemākās vidusšķiras imigrantu ģimenē. Mani vecvecāki ieradās Savienotajās Valstīs no Sicīlijas 20. gadsimta sākumā.

Oriģinālais Alfreda E. Ņūmana portrets, mākslinieks Normans Mingo

RL: No tā paša ciemata, kur Dons Korleone…?

Viviano: Pavisam netālu! Viņa pilsētiņa atrodas kalnos, bet mani vecvecāki nāk no piejūras, netālu no Palermo. Tomēr, tā kā mani vecvecāki bija imigranti un mani vecāki bija Lielās depresijas bērni, viņiem bija lielas ambīcijas attiecībā uz saviem bērniem, tā ka mēs pilnīgi noteikti bijām piesūcināti ar pārliecību, ka sasniegsim dzīvē to, ko vēlamies sasniegt. Mūsu vecāki daudz ziedoja, lai mēs pabeigtu skolu, lai mēs iestātos universitātē un tā tālāk. Politiski, estētiski tam noteikti nebija nekāda sakara ar kontrkultūru, bet… Es neesmu ekstrēmists pēc dabas, bet noteikti esmu ekstrēmāks par daudziem saviem vienaudžiem.



Lai turpinātu lasīt šo rakstu, lūdzu, pieslēdzies vai reģistrējies

Raksts no Oktobris 2017 žurnāla

Līdzīga lasāmviela