Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Rietumos mīlestība ir patērnieciska – mēs izvēlamies partnerus, kuri piedāvā mums mūsuprāt nepieciešamo. Taču krievi dara citādi.
Krieviju es pirmo reizi atstāju 1996. gadā, lai pavadītu mācību gadu ASV. Tā bija prestiža stipendija, man bija 16 gadu, un mani vecāki bija sajūsmā par iespēju, ka es pēc vidusskolas kaut kā varētu ieslīdēt Jeilā vai Hārvardā. Taču es spēju domāt tikai par vienu – tikšanu pie amerikāņu drauga.
Galda atvilktnē es glabāju vērtīgu amerikāņu dzīves dokumentu, ko man bija atsūtījusi draudzene, kura bija pārcēlusies uz dzīvi Ņujorkā gadu iepriekš, – no ASV meiteņu žurnāla Seventeen izplēstu rakstu par kontracepcijas tabletēm. Es to lasīju, gulēdama gultā, un jutu, kā mana rīkle kļūst aizvien sausāka. Raugoties glancētajās lapās, es sapņoju, ka tur, ārzemēs, es pārvērtīšos skaistulē – tādā, uz kuru zēni atskatās. Es sapņoju, ka arī man vajadzēs tādu tableti.
Pēc diviem mēnešiem, pirmajā mācību dienā Volnathilsas vidusskolā Ohaio pavalsts Sinsinati, es devos uz bibliotēku un paņēmu par sevi augstāku kaudzi Seventeen žurnālu. Es biju apņēmusies precīzi noskaidrot, kas tieši notiek starp amerikāņu puišiem un meitenēm, kad viņi viens otram iepatīkas, un kas man jāsaka un jādara, lai sasniegtu brīdi, kad tablete izrādīsies nepieciešama. Bruņojusies ar marķieri un pildspalvu, es meklēju vārdus un izteicienus, kas saistīti ar amerikāņu uzvedību romantiskās attiecībās, un izrakstīju tos uz atsevišķām kartītēm, gluži tāpat, kā man to bija mācījusi angļu valodas skolotāja Sanktpēterburgā.
Drīz vien es secināju, ka romantisko attiecību dzīves cikls Seventeen ieskatā sastāvēja no vairākiem skaidriem posmiem. Vispirms tu kādā “ieķēries”, parasti gadu vai divus vecākā puisī. Pēc tam tu nedaudz apklaušināji apkārtējos, lai noskaidrotu, vai viņš ir “foršais” vai “kretīns”. Ja viņš izrādījās pirmais, Seventeen deva tev zaļo gaismu pāris reizes “salaist” ar viņu pēc tam, kad biji viņu “uzaicinājusi uz randiņu”. Šī procesa laikā vajadzēja atķeksēt vairākus lodziņus: vai tev ir sajūta, ka jaunais cilvēks “respektē tavas vajadzības”? Vai tu jūties ērti, “aizstāvot savas tiesības” – jo sevišķi, noraidot vai izaicinot uz “ķermenisku kontaktu”? Kāda ir “komunikācija”? Ja kāds no lodziņiem palika neatķeksēts, tu viņu “pameti” un sāki meklēt citu, līdz uzradās kāds, kurš bija labs “partnerattiecību materiāls”. Tad tu sāki ar viņu “bučoties uz dīvāna” un beidzot sasniedzi tabletes lietotājas statusu.
Sēžot amerikāņu skolas bibliotēkā, es blenzu savās ar roku rakstīto piezīmju lapiņās un ieraudzīju, kā atveras bezdibenis – plaisa starp mīlestības ideāliem, ar kuriem biju uzaugusi Krievijā, un eksotiku, ar kuru saskāros tagad. Manā dzimtenē puiši un meitenes vienkārši “iemīlējās” un “satikās” – pārējais bija noslēpumā tīts. Pusaudžu drāmas filma, ar kuru uzauga manas paaudzes krievi, – sociālistisks “Romeo un Džuljetas” atdarinājums, kura darbība risinās kādā Maskavas piepilsētā, – bija brīnišķīgi nekonkrēta attiecībā uz atzīšanos mīlestībā. Galvenais varonis savas jūtas pret meiteni izteica, skaitot reizrēķina tabulu: “Divi reiz divi ir četri. Tas ir tikpat skaidrs kā mana mīla. Trīs reiz trīs ir deviņi. Tas nozīmē, ka tu esi mana. Un divi reiz deviņi ir 18, bet tas ir mans mīļākais skaitlis, jo 18 gados mēs precēsimies.”
Ko gan vairāk varēja pateikt? Pat mūsu tūkstoš lappuses garie krievu romāni nevarēja sacensties sarežģītībā ar žurnāla Seventeen romantisko sistēmu. Metoties mīlas dēkās, grāfienes un virsnieki ar īpašu daiļrunību neaizrāvās – viņi rīkojās, pirms runāja, un pēc tam, ja savas sasteigtās rīcības rezultātā nebija miruši, viņi mēmi lūkojās apkārt un kasīja pakausi, meklējot izskaidrojumu.
Lai arī man vēl nebija doktora grāda socioloģijā, izrādījās, ka mans darbs ar Seventeen eksemplāriem bija tieši tāds, kādu veic emociju sociologi, mēģinot izprast, kā mēs konceptualizējam mīlestību. Analizējot populāros žurnālos, televīzijas pārraidēs un pašpalīdzības grāmatās izmantoto valodu un intervējot vīriešus un sievietes dažādās valstīs, pētnieki, tostarp Eva Illūza, Lora Kipnisa un Franks Furedijs, ir skaidri parādījuši, ka mūsu izpratni par mīlestību nosaka politiski, ekonomiski un sociāli faktori. Kopā šie faktori veido tā saucamos “romantiskos režīmus” – emocionālas uzvedības sistēmas, kas ietekmē to, kā mēs runājam par savām jūtām, definē “normālu” uzvedību un nosaka, kurš ir piemērots mīlēšanai, bet kurš nav.
Tas, ko es todien piedzīvoju skolas bibliotēkā, bija divu atšķirīgu romantisko režīmu sadursme. Žurnāla Seventeen meitene bija apmācīta pieņemt lēmumus par to, ar kuru puisi stāties ciešākās attiecībās. Viņa savas emocijas racionalizēja “vajadzību” un “tiesību” kategorijās un atteicās no saistībām, kas šķita pretrunā ar tām. Viņa bija audzināta Izvēles režīmā. Turpretim klasiskā krievu literatūra (laikā, kad es pieaugu, manā zemē tā vēl aizvien bija galvenais romantisko normu avots) aprakstīja pakļaušanos mīlestībai kā pārdabiskam spēkam, pat ja tas apdraudēja mīlētāja labklājību, garīgo veselību vai pat dzīvību. Citiem vārdiem, es uzaugu Likteņa režīmā.
Šie divi režīmi ir balstīti uz pretējiem principiem. Abi katrs savā veidā padara mīlestību par smagu pārbaudījumu. Tomēr vairumā rietumniecisko vidusšķiras kultūru (tostarp mūsdienu Krievijā) Izvēles režīms gūst virsroku pār visām citām romantisko attiecību formām. Iemesli, šķiet, rodami neoliberālu, demokrātisku sabiedrību ētiskajos principos, kas par augstāko labumu uzskata brīvību. Taču dzīve rāda, ka mums derētu kritiski palūkoties uz saviem uzskatiem, lai ieraudzītu, kā tie var mums neredzamos veidos kaitēt.
Lai saprastu izvēles triumfu romantisko attiecību sfērā, mums tā jāaplūko plašākā kontekstā, kas saistās ar apgaismības likto uzsvaru uz indivīdu. Ekonomikā patērētājs ir ieguvis varu pār ražotāju. Reliģijā ticīgais ir ieguvis varu pār Baznīcu. Un romantiskajās attiecībās mīlestības objekts pakāpeniski ir kļuvis mazāk svarīgs par subjektu. 14. gadsimtā Petrarka, vērdamies uz Lauras zelta cirtām, sauca savu iemīļoto par “dievišķu” un uzskatīja viņu par cēlāko Dieva esamības pierādījumu. Kādus 600 gadus vēlāk cits vīrs, Tomasa Manna Gustavs fon Ašenbahs, citas zelta cirtu kodaļas apžilbināts, secināja, ka viņš pats, nevis izskatīgais Tadzio ir mīlestības pārbaudes akmens:
“Un tad šis glaimīgais šķelmis izteica kaut ko patiešām lielisku: tas, kas mīl, esot dievišķīgāks par mīlamo, jo viņā esot Dievs, bet nevis tajā, ko viņš mīl, – šo varbūt vissirsnīgāko, viszobgalīgāko domu, kāda jebkad domāta, domu, kurā sakņojas viss ilgu pārgalvīgums un slepenā saldkaisle.”
Šis novērojums no Manna noveles “Nāve Venēcijā” (1912) atspoguļo milzīgu kultūras lēcienu, kas notika ap 20. gadsimta sākumu. Mīlētājs kaut kādā veidā bija izstūmis mīlamo no uzmanības centra. Dievišķais, neizzināmais un nesasniedzamais “cits” vairs nav mūsu mīlasstāstu temats. Tā vietā mūs interesē “es” ar visām bērnības traumām, erotiskajiem sapņiem un dīvainībām. Šī trauslā “es” pētīšana un aizsargāšana, mācot tam pareizi izvēlēties savus pieķeršanās objektus, ir Izvēles režīma galvenais mērķis, kura sasniegšanai tiek ņemtas talkā “populārās psihoterapijas” zināšanas. Vissvarīgākais izvēles priekšnoteikums ir nevis vairāku iespēju pieejamība, bet gan zinošs, suverēns izvēles veicējs, kurš labi pārzina savas vajadzības un rīkojas savās interesēs. Atšķirībā no visiem iepriekšējiem mīlētājiem, kuri zaudēja galvu un uzvedās kā apmaldījušies bērni, jaunais romantiskais varonis savām emocijām pieiet metodiski un racionāli. Viņš apmeklē psihoanalītiķi, lasa pašpalīdzības literatūru un piedalās pāru terapijā. Bez tam viņš, iespējams, mācās “mīlestības valodas”, lasa par neirolingvistisko programmēšanu vai mēra savas jūtas skalā no 1 līdz 10. Amerikāņu filozofs Filips Rīfs šo tipu sauc par “psiholoģisko vīrieti”. Savā grāmatā “Freids: morālista prāts”[1. Philip Rieff, Freud: The Mind of The Moralist, 1959.] Rīfs viņu apraksta kā “antivaroni ar asu prātu, kas rūpīgi uzskaita savus gandarījumus un vilšanās un uz neizdevīgām saistībām raugās kā uz grēku, no kura labāk izvairīties”. Psiholoģiskais vīrietis ir romantisks tehnokrāts, kurš uzskata, ka pareizo rīku izmantošana pareizajā brīdī var palīdzēt atrast taisnāko ceļu cauri samudžināto emociju brikšņiem.
Tas, protams, attiecas uz abiem dzimumiem: psiholoģiskā sieviete arī seko likumiem jeb, precīzāk, grāmatai “Pamatlikumi. Laika gaitā pārbaudīti noslēpumi, kā sagūstīt īstā vīrieša sirdi”[2. Ellen Fein, Sherrie Schneider, All the Rules: Time-tested Secrets for Capturing the Heart of Mr. Right, 1995.]. Šeit tikai daži no laika gaitā pārbaudītajiem noslēpumiem, ko apkopojušas autores Elena Faina un Šerija Snaidere:
“Pamatlikumu” premisa ir vienkārša: vīrieši ir ģenētiski ieprogrammēti dzīties pakaļ sievietēm, tāpēc, ja sievietes pret viņiem izrāda kaut mazāko empātiju vai interesi, tas izjauc bioloģisko līdzsvaru, atņemot vīrietim vīrišķību un atstājot sievieti nožēlojamas, pamestas zvērenes lomā.
“Pamatlikumi” ir kritizēti par gandrīz idiotisku bioloģiskā determinisma līmeni. Tomēr turpina iznākt jauni izdevumi, un grāmatas piedāvātais “nepieejamais” sievišķīgums ir kļuvis par novalkātu frāzi attiecību padomu slejās. Kādēļ grāmata aizvien ir tik populāra? Iemesls noteikti meklējams tās pamata vēstījumā:
Viens no lielākajiem ieguvumiem, sekojot “pamatlikumiem”, ir tāds, ka tu iemācīsies mīlēt tikai tos, kuri mīl tevi. Ja tu esi sekojusi šīs grāmatas ieteikumiem, tad tu esi iemācījusies par sevi parūpēties. [..] Tu esi aizņemta ar savām interesēm un hobijiem, un randiņiem, un tu nezvani un nedzenies pakaļ vīriešiem. [..] Tu mīli ar galvu, nevis tikai ar sirdi.
Izvēles režīmā nepieradinātie mīlestības džungļi – tās mīnu lauks ar neatbildētiem zvaniem, divdomīgām e-vēstulēm, izdzēstiem iepazīšanās vietņu profiliem un neveikliem klusumiem – ir pēc iespējas jāsamazina. Vairs nekādas prātošanas par “bet ja nu” un “kādēļ”. Nekādu asaru. Nekādu svīstošu plaukstu. Nekādu pašnāvību. Vairs nekādu dzejoļu, romānu, sonāšu, simfoniju, gleznu, vēstuļu, mītu, skulptūru. Psiholoģiskajam vīrietim vai sievietei vajadzīgs tikai viens – raits progress veselīgu attiecību virzienā starp diviem autonomiem indivīdiem, kuri apmierina viens otra emocionālās vajadzības, līdz jauna izvēle viņus šķir.
Šis izvēles triumfs tiek pamatots arī ar sociāli bioloģiskiem argumentiem. Mums stāsta, ka dzīve sliktu attiecību gūstā ir domāta neandertāliešiem. Pasaules slavenākā mīlestības pētniece, Ratgersa Universitātes antropoloģijas profesore Helena Fišere, saka, ka mēs esam izauguši no sava tūkstošiem gadu garā lauksaimniecības mantojuma un zaudējuši vajadzību pēc monogāmām attiecībām. Tagad evolūcija mūs mudina meklēt dažādus partnerus dažādām vajadzībām – ja ne vienlaikus, tad dažādos dzīves posmos. Apstākli, ka mūsdienās nekas mūs vairs nespiež saistīt savu dzīvi ar citu, Fišere vērtē pozitīvi: ideālā variantā mums visiem vajadzētu ar citu cilvēku pavadīt vismaz 18 mēnešus, lai nolemtu, vai šis cilvēks mums nāk par labu un vai mēs esam saderīgs pāris. Kontracepcijas līdzekļu absolūtā pieejamība ļauj pilnībā izskaust negribētu grūtniecību un slimības; grūtniecība ir pilnībā nodalīta no romantiskām attiecībām, tāpēc mums pietiek laika “pārbaudīt” potenciālo partneri, nebaidoties par sekām.
Salīdzinot ar pagātnes romantisko attiecību ieražām, Izvēles režīms varētu izskatīties kā ūdensnecaurlaidīgi zābaki blakus nonēsātām pastalām. Tā lielākais solījums – mīlestībai nav jāizraisa sāpes. Saskaņā ar Kipnisas grāmatā “Pret mīlestību”[3. Laura Kipnis, Against Love: A Polemic, 2003.] attīstīto polemiku vienīgās ciešanas, ko atzīst Izvēles režīms, ir šķietami produktīvā piepūle, “strādājot pie attiecībām”: pāru terapeita kabinetā šķiestās asaras, nožēlojamie centieni nodarboties ar seksu laulībā, ikdienišķā abpusējo vajadzību pārbaude, vilšanās, šķiroties no kāda, kurš “nenāca tev par labu”. Tev ir atļautas muskuļu sāpes, bet nav atļauti negadījumi. Padarot mīlniekus ar lauztām sirdīm par savu nelaimju vaininiekiem, sabiedrības viedoklis veido jaunu sociālās hierarhijas formu – emocionālu noslāņošanos, kas balstīta kļūdainā uzskatā, ka pašpietiekamība nozīmē briedumu.
Un tieši tādēļ, kā apgalvo Illūza, 21. gadsimtā mīlestība vēl arvien sāp. Pirmkārt, mums vairs nav tā alibi, kas bija iepriekšējo gadsimtu mīlas plosītajiem duelantiem un pašnāvniekiem. Viņi vismaz varēja baudīt sabiedrības atzinību, ko sniedza vispārējais uzskats, ka mīlestība ir nevaldāms, neizskaidrojams spēks, kuram pretī nespēj turēties pat visstiprākie. Mūsdienās ilgošanās pēc konkrēta acu (vai kāju) pāra vairs nav pieņemama nodarbe, tāpēc mīlas sāpes vēl vairāk saasina apziņa par savu sociālo un psiholoģisko neadekvātumu. Raugoties no Izvēles režīma skatpunkta, 19. gadsimta Emmas, Verteri un Annas ar lauztajām sirdīm nav vienkārši nemākulīgi mīlnieki – viņi ir psiholoģijas analfabēti, ja ne atpalikuši evolūcijā. Marks Mansons, attiecību konsultants ar vairāk nekā diviem miljoniem lasītāju internetā, raksta:
Romantiska upurēšanās mūsu kultūrā tiek idealizēta. Varat ņemt gandrīz vai jebkuru romantisko filmu, un es jums parādīšu izmisušu un emocionāli nepatstāvīgu tēlu, kurš izturas pret sevi kā pret pēdējo mēslu tāpēc vien, lai būtu kādā iemīlējies.
Izvēles režīmā pārāk spēcīga, pārāk agra, pārāk strauja emocionālā pieķeršanās mīļotajam cilvēkam ir infantilas psihes pazīme. Tā atklāj satraucošu gatavību atmest mūsu kultūrai tik svarīgo savtību.
Otrkārt un vēl būtiskāk, Izvēles režīmam raksturīgs aklums pret strukturālajiem ierobežojumiem, kuru dēļ daži ir mazāk gatavi (vai spējīgi) izvēlēties nekā citi. Tā notiek ne tikai tādēļ, ka visi nav vienlīdz dāsni apveltīti ar, britu socioloģes Katrinas Hakīmas vārdiem izsakoties, “erotisko kapitālu” (tas ir, daži no mums ir glītāki par citiem). Patiesībā lielākā izvēles problēma ir tāda, ka tā var būt nelabvēlīga veselām indivīdu grupām.
Illūza, socioloģijas profesore Jeruzālemes Ebreju universitātē, ir pārliecinoši argumentējusi, ka Izvēles režīms savas individuālistiskās ievirzes dēļ tiecas vēlmi pēc saistībām skatīt kā “mīlēšanu par daudz” – tas ir, mīlēšanu pretēji savām interesēm. Lai arī ir gana daudz vīriešu ar lauztām sirdīm, kurus uzskata par slimiem viņu “emocionālās nepatstāvības” un “nespējas likties mierā” dēļ, tādās kategorijās kā “līdzatkarīga” un “nenobriedusi” pārsvarā nokļūst sievietes. Neatkarīgi no sociālās kārtas un rases sievietes tiek mudinātas kļūt pašpietiekamas – “nemīlēt par daudz” un vienkārši “lolot sevi” (kā augstāk minētajos “Pamatlikumos”).
Nelaime tāda, ka burbuļvanna nevar aizvietot mīlestības pilnu skatienu vai ilgi gaidītu telefona zvanu, kur nu vēl padarīt tevi par grūtnieci, lai ko arī Cosmopolitan. Protams, var veikt mākslīgo apaugļošanu un kļūt par iedvesmojoši nobriedušu, brīnišķīgi neatkarīgu vientuļo māti, kas audzina žiperīgus trīnīšus. Taču mīlestības lielākā dāvana – cilvēka kā indivīda vērtības atzīšana – ir būtībā sociāla. Tam vajadzīgs otrs. Ir jāizdzer ļoti daudz Chardonnay, lai apietu šo vienkāršo faktu.
Taču, iespējams, lielākā Izvēles režīma problēma ceļas no tā greizā priekšstata par briedumu kā absolūtu pašpietiekamību. Pieķeršanās tiek infantilizēta. Alkas pēc atzinības tiek tulkotas kā “pašpietiekamības trūkums”. Tuvība nekad nedrīkst pārkāpt “personīgās robežas”. Mums nemitīgi atgādina uzņemties atbildību par sevi, taču tajā pašā laikā mums arī stingri iesaka neuzņemties atbildību par tiem, kurus mīlam: galu galā, mūsu iejaukšanās viņu dzīvē nelūgta padoma vai ieteikuma formā var traucēt viņu izaugsmei un pašizziņai. Iesprūduši starp pārāk daudziem optimizācijas scenārijiem un iespējām kļūdīties, mēs sastopamies ar sliktāko no Izvēles režīma likstām – apsēstību ar sevi bez pašuzupurēšanās.
Taču zemē, no kuras nāku es, ir pretēja problēma: pašuzupurēšanās bieži notiek bez jebkādas pašrefleksijas. Izraēlas emociju socioloģe no Bena Guriona Negeva universitātes Jūlija Lernere nesen veica pētījumu par veidiem, kā krievi runā par mīlestību. Viņas pētījuma mērķis bija noskaidrot, vai postkomunisma neoliberālais pavērsiens ir mazinājis plaisu starp žurnālu Seventeen un Tolstoja romānu. Atbilde ir “ne gluži”.
Izpētījusi diskusijas TV sarunu šovos, veikusi intervijas un Krievijas preses satura analīzi, viņa secināja, ka krieviem mīlestība joprojām ir “liktenis, morāls akts un vērtība; tā ir neatvairāma, pieprasa upurēšanos un ietver ciešanas un sāpes”. Patiešām, kamēr Izvēles režīma centrā esošais brieduma jēdziens romantiskas sāpes skata kā novirzi un sliktas lēmumu pieņemšanas pazīmi, krievi par briedumu uzskata tieši spēju šīs sāpes panest, dažkārt absurdā mērā.
Vidusšķiras amerikānim, kurš iemīlējies precētā sievietē, tiek ieteikts pārtraukt šīs attiecības un ieplānot 50 stundas terapijas. Taču krievs līdzīgā situācijā ielaužas sievietes mājā un aiz rokas izrauj viņu ārā, pa taisno no plīts, uz kuras vārās borščs, garām raudošiem bērniem un vīram, kurš sastindzis sēž ar spēļu konsoli rokās. Dažkārt tas beidzas labi: es pazīstu pāri, kuri laimīgi ir kopā jau 15 gadus kopš dienas, kad viņš viņu nolaupīja no ģimenes Jaungada svinībām. Taču vairumā gadījumu Likteņa režīms sēj likstas.
Tīri skaitliski Krievijā ir vairāk laulību, šķiršanos un abortu uz vienu iedzīvotāju nekā jebkurā citā attīstītā valstī. Šī statistika runā par nepārvaramu dziņu rīkoties saskaņā ar emocijām – bieži par nelaimi savai labklājībai. Krievu mīlestība ir cieši saistīta ar pārmērīgu apreibinošo vielu lietošanu, vardarbību ģimenē un pamestiem bērniem – slikti pārdomātas dzīves blakusproduktiem. Acīmredzot paļaušanās uz likteni, ik reizi iemīloties, nav sevišķi laba alternatīva pārmērīgi izskaitļotai izvēlei.
Taču, lai atrisinātu mūsu kultūras likstas, mums nav pilnībā jāatsakās no izvēles principa. Tā vietā mums jāuzdrīkstas izvēlēties nezināmo, uzņemties neaprēķinātu risku un būt ievainojamiem. Ar “ievainojamību” es nedomāju koķeto vājību atklāšanu, kas paredzēta, lai pārbaudītu saderību randiņa laikā. Es runāju par eksistenciālu ievainojamību, par mīlestības remistifikāciju, atdodot tai to, kas tā būtībā ir – neparedzams spēks, kas parasti pārsteidz mūs nesagatavotus.
Ja pašpietiekamības uzskatīšana par briedumu tik ļoti kaitē veidam, kādā mēs mīlam Izvēles režīmā, tad tieši šis uzskats mums ir jāpārvērtē. Lai patiesi pieaugtu, mums jāpieņem neparedzamība, ko ietver cita cilvēka, nevis sevis mīlēšana. Mums vajadzētu uzdrīkstēties pārkāpt personīgās robežas un skriet vienu soli sev pa priekšu – iespējams, ne krievu ātrumā, bet mazliet ātrāk, nekā esam pieraduši.
Tātad. Atzīstieties mīlestībā skaļi. Sāciet dzīvot kopā ar kādu, pirms jūtaties tam pilnīgi gatavi. Īgni uzrūciet savam partnerim bez iemesla un lieciet viņam jums atcirst, vienkārši tāpat, tāpēc, ka mēs esam cilvēki. Tieciet pie bērna neīstajā brīdī. Un, visbeidzot, mums jāatgūst savas tiesības uz sāpēm. Uzdrīkstēsimies ciest mīlestības dēļ. Kā spriež Brenē Brauna, socioloģe, kas Hjūstonas Universitātē pēta ievainojamību un kaunu, iespējams, ka “mūsu sirsnīgums nekad nevar būt lielāks par mūsu gatavību ļaut savu sirdi salauzt”. Neslīgsim apsēstībā ar sava “es” veselumu, bet iemācīsimies daļu šī “es” atdot – un beidzot atzīt, ka esam atkarīgi viens no otra, pat ja kāda žurnāla Seventeen autore varētu to nosaukt par līdzatkarību.
Mokošais jautājums
No salonu filozofiem līdz salonu apkalpotājiem