Mokošais jautājums

"Ekvadoras jaunā kreisi orientētā konstitūcija, kura ar lielu balsu vairākumu tika apstiprināta pagājušās nedēļas nogalē notikušajā referendumā, izraisījusi patvaļīgu zemes platību sagrābšanu, jo nabadzībā slīgstošie zemnieki uzskata, ka dokuments atļauj viņiem ieņemt neizmantotas zemes platības. Ar mačetēm rokās zemnieki vismaz četros Ekvadoras reģionos pārņēmuši fermas un dabas rezervātus, apgalvojot, ka jaunā konstitūcija dodot viņiem tiesības būvēt mājas šajās vietās. Jaunā konstitūcija garantē vispārēju veselības aprūpi un bezmaksas izglītību līdz koledžas trešajam kursam, kā arī "cilvēka cieņai atbilstošu piemērotu mājokli neatkarīgi no cilvēka sociālā un ekonomiskā stāvokļa"."

LETA, AFP, Kito, 2008. gada 3. oktobrī

Kad līdz krievu provincei nonāca baumas par 1861. gada 19. februāra cara manifestu par zemnieku atbrīvošanu, bija ciemi, kuros sākās dumpji.

Sādžinieki bija nosprieduši, ka “brīvībai” bez “zemes” nav nekādas jēgas un ja to saprot pat viņi, tad gudrais cars jau nu to zina pavisam droši. Tātad nevar būt, ka viņš devis brīvību bez zemes. Zemnieki sāka postīt muižas un dalīt to zemes. Aleksandrs Otrais, protams, nosūtīja karaspēku dumpja apspiešanai, un nelaimīgie, kas bija krituši par upuri aplamam loģiskam secinājumam, tika sodīti. Gadījums ar Ekvadoras jauno konstitūciju ir līdzīgs. Gan vienā, gan otrā notikumā ticis aplami saprasts centrālās varas izdots dokuments; abos gadījumos saduras divas loģikas - valsts apsvērumi un pats banālākais veselais saprāts. Pat paša vārda “konstitūcija” klātbūtne ļauj salīdzināt krievu un ekvadoriešu kontekstus. Atcerēsimies vēl vienu svarīgu krievu vēstures notikumu 19. gadsimtā - dekabristu sacelšanos. Sazvērnieki, kas bija uzdrošinājušies pacelt roku pret monarhiju (un gandrīz pacēla pret monarhu) izveda Senāta laukumā kareivjus, faktiski tos apmānīdami. Vai - izsakoties mazliet piesardzīgāk - neaizkavējot baumas, kas izplatījās kareivju vidū. Un baumas bija tādas: lielkņazs Nikolajs Pavlovičs sagrābis troni, apsteidzot savu vecāko brāli Konstantīnu. Lūk, virsnieku kungi tad arī ved savus padotos atjaunot taisnīgumu - cīnīties par “caru Konstatīnu” un viņa sievu... “Konstitūciju”. Izglītotais, elegantais, zinošais virsnieks dekabrists vēlēja savai dzimtenei labu - viņš sapņoja par “konstitūciju”; viņa neizglītotais kareivis gāja bojā Senāta laukumā vai vēlāk tika sodīts nūjām (vai aizsūtīts pretī čerkesu lodēm Kaukāzā) par viņam nepazīstamo “carieni Konstitūciju”. Un tas nepavisam nav smieklīgi. Tā ir drāma, pat traģēdija; ne vien cilvēciska, bet arī vēsturiski politiska. Ekvadoras 21. gadsimta zemnieks tāpat kā krievu 19. gadsimta zemnieks vai zaldāts ir tradicionālās sabiedrības straujas un vardarbīgas modernizēšanas upuris.

Tādas modernizācijas shēma ir aptuveni šāda. Ir - no Rietumu cilvēka viedokļa - “tradicionāla sabiedrība”, kas dzīvo pēc savām sensenām paražām un (lielākoties nerakstītiem) likumiem. Šāda sabiedrība nav ne laba, ne slikta - tā vienkārši pastāv, un viss. Un, lūk, tajā parādās vai nu iekarotājs, vai pašmāju revolucionārs modernizētājs. Viņš ievieš jaunus likumus, izjauc paražas ciklisko laiku, aizvietojot to ar lineāro - kristīgo, progresistisko, nav svarīgi. Sabiedrību aiz ausīm velk iekšā rītdienā, tā pretojas, līst asins upes, bet pārmaiņu vēlme parasti triumfē. Spāņu konkistadori šajā ziņā maz atšķiras no krievu cara Pjotra Aleksejeviča - uzvara izrādījās viņu pusē. Radikālās pārmaiņas, kas izmainīja šo valstu seju, vājinājās, grimstot tautas dzīves dzīlēs; tur, dziļumā, atskan tikai vāja atbalss no tā, kas notiek virspusē. Tādēļ nav brīnums, ka varas pavēlošo (lai arī labi gribēto) žestu jēga tur tika saprasta pavisam citādi. Visinteresantākais, ka neviens jau pie tā nav vainīgs: ne vara, ne sabiedrība. Patiešām, ja jau Ekvadoras jaunajā konstitūcijā uzrakstīts, ka valsts pilsoņiem “garantēta vispārējā medicīniskā aprūpe, bezmaksas izglītība un cienīgs piemērots mājoklis - neatkarīgi no konkrētā cilvēka dzīves sociālajiem un ekonomiskajiem apstākļiem”, vai tad zemei, uz kuras būtu jāuzceļ šis mājoklis, arī nebūtu jābūt vispārējai un bezmaksas? Nav šaubu, ka Ekvadoras zemnieku rīcību 2008. gadā tāpat kā krievu zemnieku rīcību 1861. gadā noteica nesatricināms veselais saprāts.

Arī varas rīcībā saskatāma sava - itin acīmredzama, humānistiska jēga. Vara grib darīt tautai labu. Dot tai brīvību - kā gadījumā ar Aleksandru Otro. Dod tai iespēju izmantot visus civilizācijas labumus - kā gadījumā ar Ekvadoras prezidentu Rafaelu Korea. Nevar šos cilvēkus vainot, ka viņi būtu gribējuši ko ļaunu, tikai, lūk, viņiem nezin kāpēc jāsūta karaspēks, lai nomierinātu dumpiniekus.

Lai gan ir arī starpība. Aleksandrs Otrais “Atbrīvotājs”, šis nelaimīgais cēlais cilvēks, kas no sirds vēlējās padarīt pavalstnieku dzīvi cilvēciskāku, bija pirmais - vismaz Krievijā. Ne viņa vecvecmāte Katrīna Lielā, ne tēvocis Aleksandrs Pirmais neriskēja vienā rāvienā atbrīvot no dzimtbūšanas jūga lielāko daļu impērijas iedzīvotāju. Aleksandrs rīkojās drosmīgi, nebaidoties riskēt - un galu galā par šo mēģinājumu samaksāja ar dzīvību. Pašreizējie Latīņamerikas kreisie valdnieki, no Venecuēlas prezidenta Ugo Čavesa līdz Rafaelam Korea, vēlas celt “21. gadsimta sociālismu”, pilnīgi neņemot vērā “20. gadsimta sociālisma” celšanas katastrofālo pieredzi Latīņamerikā. Ar dzelzs roku iedzīt puspatriarhālo sabiedrību sociālisma paradīzē var tikai ar diktatūras palīdzību, taču, tiklīdz iestājas šī diktatūra, paradīze pārvēršas ellē. To zina kubieši, dzīvojot pie Fidela Kastro, kas velk savu šaušalīgi garo mūžu, to zināja argentīnieši, kuriem sociālismu servēja kopā ar antisemītismu un dziedones Evitas kultu. Galu galā, lielākā daļa no latīņamerikāņu literatūras sarakstīta par diktatoriem - un prezidentiem būtu vērts kaut vai reizēm palasīt pa kādai grāmatiņai.

Taču šajos pārspriedumos pietrūkst vēl viena redzes viedokļa - ētiskā. Tieši tas izskaidro kreiso ideju popularitāti Latīņamerikā. Tikai ciniķis (vai nejūtīgs briesmonis) spēj raudzīties ekvadoriešu, venecuēliešu, bolīviešu šausminošās nabadzības ainās un neizjust spēcīgu vēlmi visus vietējos bagātniekus apsist ar mietu un viņu īpašumus izdalīt nabagiem. Čegevaras politiskais ceļš sākās ar to, ka viņa dvēselē bija cirtušas brūces ļaužu ciešanas, ko viņš bija pieredzējis, ceļojot ar motociklu pa Dienvidameriku. Tieši šeit, starp humāno līdzjūtību pret nelaimīgajiem un antihumāno diktatoriskā sociālisma vardarbību, sakņojas dilemma, kuru nespēj atrasināt ne Karakasā, ne Kito, ne Kubā, ne Maskavā.