No salonu filozofiem līdz salonu apkalpotājiem

Čackis: Ciest nevaru es Maskavu.

Hļestova: Lūk, Maskavai tā vaina!

Famusovs: No viņa tālāk nost!

Aleksandrs Gribojedovs “Gudra cilvēka nelaime”

Ir .. jautājumi, kurus var uzdot, par kuriem var spriest un strīdēties kaut divdesmit gadus no vietas, bet ne pie kādas atbildes nenonākt. Gadās sastapt prātus, kuri mīl medīt šāda veida jautājumus, jo laika viņiem pietiek un spriganu, žiglu suņu arīdzan: ja ir jautra kompānija, kādēļ gan nedoties nebeidzamās medībās ar suņiem? Vai tur būs zvērs, vai būs medījums, tas mūsu nesavtīgajiem medniekiem nerūp.

P.A. Vjazemskis

Kad 1914. gadā, sāka brukt vecā pasaule, Maskavā Sabašņikovu apgādā iznāca Mihaila Geršenzona grāmata “Gribojedova Maskava”. Grāmatas žanru pats autors apzīmēja kā “vēsturiskas ilustrācijas mēģinājums lugai “Gudra cilvēka nelaime””. Domāju, ka grāmatas sacerēšana sagādāja autoram ne mazumu prieka – Geršenzons mīlēja Maskavu; pats būdams no Kišiņevas, viņš jaunībā brīnumainā kārtā tika uzņemts Maskavas Universitātē un tā arī nodzīvoja šajā pilsētā līdz savai nāvei. Geršenzona rīcībā bija milzīgs materiālu klāsts, un ne tikai arhīva dokumenti. Par “Famusova Maskavas” garu daudz bija rakstījis P. A. Vjazemskis, kuram nebūt negāja pie sirds Gribojedova ķengāšanās par cienījamām Maskavas ģimenēm. Kņazam Vjazemskim Maskava, bez šaubām, bija jauka, silta un sirsnīga vieta, daudz labāka par auksto, manierīgo, ierēdniecisko Pēterburgu; šāds viedoklis tolaik noteiktās aprindās bija visai izplatīts – atcerēsimies kaut vai Puškinu[1. A. Puškins, “Jevgeņijs Oņegins”, 7. nodaļa, M. Bendrupes atdzejojumā: “Ai, Maskava, Krievzemes meita,/Kur līdzīgu tev atrast var?/Dmitrijevs: Kā dzimto Maskavu lai nemīl?/Baratinskis: Pelt Maskavu! Jā, jā, kad redzēts ir tik daudz!/Kur labāk? Tur, kur mūsu nav.”]. Čackim Maskava nepatīk, jo viņš ir histēriķis, kurš nav saistīts ar šīs pilsētas sociālo un kultūras augsni; viņš Maskavā ir liekais, bet lieko šajā pilsētā nekad nav bijis – visi ir apmīļoti, visi ietuntulēti izslavētās maskaviešu viesmīlības lāčādas kažokos. Čackis ir inteliģents, precīzāk – protointeliģents, bet Maskavā inteliģentu tajos laikos nebija. Arī grāmatā par Gribojedova Maskavu nav neviena inteliģenta. Geršenzons tajā sīki apraksta Aleksandra I un Nikolaja I valdīšanas laikā pazīstamās Maskavas lielkundzes Marijas Ivanovnas Rimskas-Korsakovas “dzīvi un darbus”. Tāda ir Maskava, ar kuru nav mierā Čackis.

Interesantākais ir tas, ka pāris gadu pēc mūsu nelaimīgā gudrinieka Maskavas apmeklējuma tur patiešām sāka veidoties inteliģence. Maskavas Universitātes jauno absolventu (cilvēku bez noteiktas nodarbošanās) vidē tika iesēts fermentējošs elements. Šis elements bija Čaadajevs. Viņa slaveno “Filozofisko vēstuļu” publikācija Maskavas žurnālā Teleskops izsauca ne tikai Krievijas valsts varai pazemojošu (starp citu, Krievijas valsts vara visbiežāk ir tik zemiska, ka diez vai vispār iespējams atrast ko tādu, kas tai būtu patiesi pazemojošs) grāmatas autora un izdevēja vajāšanu. “Filozofiskās vēstules” izraisīja labi zināmo viedokļu šķelšanos jautājumā par Krievijas pagātni, tagadni un nākotni, un karikatūriskā formā šī sašķeltība pastāv vēl šodien. Maskavā – tieši šeit, nevis Pēterburgā vai Samarā – parādījās “rietumnieki” un “slavofili”. Viņu strīdu saturs ir zināms, atzīmēsim tikai to, ka šāda veida diskusijās var ieslīgt vienīgi tie, kuri pieder pie sociālās grupas ar nosaukumu “inteliģence”. Atsevišķus inteliģentus Krievijā varēja sastapt arī pirms Čaadajeva (kurš, protams, nebija inteliģents), taču nebija inteliģences. Ar Homjakovu, Samarinu, Granovski, Hercenu un citiem Krievijā piedzimst inteliģence tieši kā sociāla grupa. Un tā ir Maskavas inteliģence. Citas tolaik nebija. Citur Krievijā tā parādījās vēlāk, jau pēc Nikolaja I nāves.

“Gribojedova Maskava” sacerēta no īsta Maskavas inteliģenta redzes punkta. Mūsu priekšā ir vienas sociālās grupas apraksts, kas pieder citas, iepriekšējai pilnīgi svešas grupas pārstāvja spalvai. Šis apraksts ir neticami aizkustinošs, mīlestības pilns, nostalģisks. Varētu likties, ar ko gan Geršenzonu, lielisku rakstnieku, ebreju, kurš pats saviem spēkiem kļuva par to, kas viņš bija, ārkārtīgi naidīgos Krievijas impērijas apstākļos saistīja visi šie rosīgie, viesmīlīgie teiksmaino laiku vergturi, šī taukainā aubīšu, akselbantu un fraku pasaule? Atbilde ir vienkārša. Gribojedova (pareizāk sakot, Famusova) Maskava Geršenzonam ir tik mīļa tieši tās absolūtās svešatnības, ja gribat, “citādības” dēļ, tikai viņam šī “citādība” vienalga ir “savējā”. Ja Geršenzons būtu pilnībā pārvaldījis angļu valodu, pat ja viņš daudzus gadus būtu nodzīvojis Anglijā, rakstīt grāmatas par Dikensa laika Londonu viņš nebūtu sācis. Atzīmēsim šo ļoti svarīgo Maskavas inteliģenta īpašību – mīlēt svešo, kas beigu beigās tomēr tāds nav, būt emocionāli un intelektuāli piesaistītam lietām, kas, lai arī tālas, tomēr atrodas noteiktu robežu iekšpusē. Šīs lietas var apropriēt, ieslēgt savā ikdienībā. Citu it kā nemaz nav. No šejienes pirmā, gandrīz vai noteicošā Maskavas inteliģences iezīme – tās lieliskais “omulīgums”. Maskavas inteliģences dzīve, lai cik briesmīgi būtu ārējie apstākļi, ir omulīga – vismaz tā tas bija vēl pavisam nesen. Šis omulīgums izrietēja no stingras pārliecības par to, ka mentāli un emocionāli šī pasaule pieder “mums”. Bet viss, kas mums nepieder, diez vai vispār pastāv. Maskavas lielkungi – jā, viņi ir, bet, teiksim, Ņerčinas ierēdņu nav. “Tauta” kopumā, bez šaubām, jā, bet kaut kāds atsevišķi ņemts Samaras kupcis vai Astrahaņas zvejnieks – nē. Tas pats arī ar ārzemēm. Omulība taču sākas tur, kur tu esi pārliecināts par katru sīkumu, katru žestu, kas attiecas uz noteiktu vietu, par kuru tu arī esi pārliecināts. Lietas šeit ir pierastas, pārsteigumi mīļi, bet rutīna kļūst labsirdīga un pat vēlama – kā radio Brīvā Eiropa klausīšanās naktīs virtuvē 70. gados vai Eho Moskvi klausīšanās šodien. Tu jau iepriekš zini, ko radio tev teiks, – un pārsteidzošākais, ka tas tiešām to arī saka!

Mihails Geršenzons, kura grāmata simboliski iezīmēja Maskavas inteliģences vietu attiecībā pret tai pilnīgi svešu šķiru, kas kādreiz dzīvoja tik pazīstamajā Maskavā, bija nopietns šīs inteliģences kritiķis. Kaut kādā ziņā tieši tāpēc Geršenzons spēja izdarīt tik nekļūdīgu sociokulturālu žestu: viņš apšaubīja Maskavas inteliģences pamatus, stāstīdams par laiku, kad Maskavā no tās vēl nebija ne miņas. Piecus gadus pirms “Gribojedova Maskavas” tieši Geršenzona ierosmes dēļ tapa pats inteliģentākais vai antiinteliģentākais kolektīvais manifests Krievijas vēsturē – rakstu krājums “Vehi”. Pārējie krājuma autori lamāja inteliģentus un jaunos radikāļus par domāšanas primitīvismu, neprasmi veltīt sevi “normālai” profesionālai darbībai (proti, tai, kurai šos cilvēkus gatavoja universitātēs), pat atmaskoja viņu draņķīgo higiēnu un nožēlojamo seksuālo dzīvi, tikmēr Geršenzons runāja pavisam par ko citu. Semjons Franks rakstīja: “Krievu radikālās inteliģences pasaules uzskats un intereses Geršenzonam likās pārāk sarežģītas, pārsmalcinātas, nevajadzīgas kultūrgreznības saindētas, un viņš aicināja uz “vienkāršošanu”.” Šāda veida vienkāršošana ir patiesa estēta pazīme. Krievu inteliģents nekad nav bijis estēts; tādēļ arī Konstantins Ļeontjevs nav inteliģents, un Ivans Buņins nav inteliģents, un Mihails Kuzmins nav inteliģents. Bet vai Geršenzons pats ir inteliģents? Atstāsim šo jautājumu citai reizei.

1914. gadā Krievijā bija vairākas inteliģences: vispirms Maskavas, tad Pēterburgas, bet pēc tās parādījās arī provinces inteliģence. Impērijas ģerboņa ērglis dižojās ar divām galvām, kas mūsu sarunas kontekstā var nozīmēt Maskavu un Pēterburgu. Kas attiecas uz provinces inteliģenci, tad to var iztēloties kā heraldiskā putna ķermeni. Ķermenis nenogurstoši strādāja, uzturot valsti pie dzīvības,– ārsti ārstēja, skolotāji mācīja, inženieri būvēja, bet abas galvas centās tam visam piešķirt kādu augstāku nozīmi. Nozīmes bija dažādas, bet ar laiku tās satuvinājās. Ja Puškina muižniekam Pēterburga ir “mūsu priekšistaba”, Maskava – “meitu istaba”, bet muižas – “darba kabinets”, tad pagājušā gadsimta sākumā viss mainījās. Aukstā, ierēdnieciskā Pēterburga pēkšņi tika atzīta par “skaistu” (pateicoties gleznotāja Benuā un citiem apvienības “Mākslas pasaule” biedriem) un pat “jautru” (pie tā piestrādāja Kuzmins); turpretim Maskava, pateicoties jaunās buržuāzijas pūlēm, kļuva mūsdienīga un pamazām zaudēja savas laucinieciskās iezīmes. Atšķirības saglabājās, taču mūsu priekšā ir divas vienas un tās pašas parādības modalitātes; tas ir apmēram tāpat kā salīdzināt profesora dēla Aleksandra Bloka pasaules redzējumu ar profesora dēla Andreja Belija pasaules redzējumu. Vai arī simbolistu žurnālu Vesi (Maskava) – ar simbolistu žurnālu Zolotoje runo (Pēterburga).

Inteliģence parādījās Maskavā tādēļ, ka vairāk nekā simt gadus pirms tam Krievijā valdīja cars Pēteris I. Viņš uzsāka piespiedu apgaismošanu – tā radās apgaismības darbinieku slānis. Viņš uzcēla jaunu galvaspilsētu, atņemot Maskavai impēriskās varas centra klātbūtni. Simt gadus pēc Pētera izglītības darbinieki saņēma brīvlaišanu un pavisam jau nu neobligātā kārtā skaitījās valsts ierēdņi. Inteliģenti – pat tie, kuriem bija pastāvīgs darbs, – sajutās kā brīvi, ar valsts varu nesaistīti cilvēki. 19. gadsimta otrajā pusē šāda sajūta bija dabiska tikai vienā Krievijas pilsētā – Maskavā. Tieši tādēļ šeit radās – un tikai šeit arī varēja rasties – inteliģence. Čaadajevs nevarēja atbraukt no ārzemēm un apmesties Pēterburgā. Salonu strīdi par to, vai Pēteris Lielais ir labs vai slikts, nebija iedomājami Pētera Lielā celtās admiralitātes tiešā tuvumā. Valsts un galma lomas mazināšanās Krievijas dzīvē, tās, lai cik tas dīvaini šķistu, debirokratizācija, deestetizācija padarīja iespējamu inteliģencei raksturīgā domāšanas un dzīves veida iziešanu ārpus Maskavas robežām. Šajā faktā slēpjas vēl viens nedaudz nostalģiskās “Gribojedova Maskavas” intonācijas iemesls – tas laikmets pirms 1914. gada jau bija beidzies divkārt – 19. gadsimta 30.–40. gados un tā paša gadsimta beigās. Geršenzons nezināja vienu – to, ka pēc četriem gadiem viss atkal mainīsies. Un kā vēl mainīsies!

Pirmsreformu laika Pēterburgā inteliģences nebija, jo tad tur dzīvoja un funkcionēja citi: galms, ierēdņi, ģenerāļi. 1918. gadā jaunā vara pārcēlās uz veco Maskavu, kur jau labu laiku dzīvoja un funkcionēja inteliģence. Tā sākās nākamais krievu inteliģences vēstures periods, kas noslēdzās ar tās lokālo modalitāšu saplūšanu vienā. 20. gados valstī pastāvēja vismaz trīs ļoti atšķirīgas inteliģences, taču, atšķirībā no iepriekšējā perioda, viena no tām – Maskavas inteliģence – bija galvenā. Tās pozīciju noteica tuvums varai, ar kuru tā stājās ļoti ciešās attiecībās. Šī varas un inteliģences savienība tādā vai citādā stipruma pakāpē ir saglabājusies līdz mūsu dienām – un mūsu acu priekšā tā tuvojas beigām. Bet vispirms par ilglaicīgo laulību; par šķiršanos pēc tam.

Savienība izveidojās dabiski un turpinājās ilgi viena iemesla dēļ. Tas ir tas pats iemesls, kas uztur laulību stipru arī tad, ja tā nav dibināta mīlestībā: vitāla nepieciešamība vienam pēc otra. Padomju varai bija vajadzīga inteliģence, bet augstākajam, galvaspilsētā mītošajam varas ešelonam – tieši Maskavas inteliģence. Vispirms, neaizmirsīsim, ka boļševiku augstākā ranga vadītāji paši bija inteliģenti, lai arī viņi nepiederēja ne pie Pēterburgas, ne Maskavas inteliģentu aprindām. Otrkārt, īstenot totālu valsts modernizācijas projektu nebija iespējams bez inteliģences palīdzības, jo runa taču bija par pusmežonīgu valsti ar ļoti zemu lasītprasmes līmeni. Bet tā bija valsts ar attīstītu, pat pārāk attīstītu kultūras eliti. Pilsoņu karu pārdzīvojusī un neemigrējusī inteliģences daļa ķērās pie darba, tā izglītoja, mācīja, cēla, ārstēja, rakstīja grāmatas, uzveda lugas, uzņēma kino un, pats galvenais, gatavoja sev maiņu. Tieši pēdējā pirmsrevolūcijas inteliģences paaudze – Majakovska, Pasternaka, Bābela paaudze – noslēdza savienību ar padomju varu, bet pirmā jaunās Maskavas padomju inteliģences paaudze padarīja šo savienību nesagraujamu. Pirms revolūcijas, pēcreformu periodā, inteliģencei, ja neskaita retus izņēmumus, nekādu īpašu attiecību ar varu nebija. Varas un inteliģences savienība ir tīrs padomju stāsts. Laikā no 30. gadiem līdz 50. gadu sākumam šis tuvums pārvērtās traģēdijā, bet jebkura laulība ir nežēlīga, un par visu ir jāmaksā.

Pirmā Maskavas inteliģences paaudze 20. gados noslēdza līgumu ar varu uz vieniem nosacījumiem – kopīgas gaišās nākotnes celtniecības vārdā –, un šis līgums, lai gan tajā bija arī zemiski, pragmatiski punkti, pamatos atbilda abu pušu cildenajiem mērķiem, taču 30. gados viss mainījās. Jaunajā, Staļina izveidotajā kārtu impērijā tikai galvaspilsētas birokrātija un inteliģence saņēma atļauju iekšējas pēctecības nodrošināšanai un sava veida kastu radīšanai – protams, saglabājot totālu lojalitāti režīmam. Staļins ne jau komunismu cēla, viņš būvēja ideālas varas sistēmu, kurā inteliģencei kā ideoloģisku nozīmju ražotājai bija atvēlēta īpaša vieta – tādēļ tai arī atļāva atražot sevi, tādējādi radot jaunus to pašu nozīmju ražotājus. Atlase bija nežēlīgi stingra, atcerēsimies kaut vai slaveno 40. gadu nogales kampaņu, kuras laikā nu jau otrā padomju inteliģences paaudze pēc varas rīkojuma aprija savus 20.–30. gados augušos skolotājus. Hronoloģiski pirmie bija revolūcijas bērni un boļševiku modernizācijas projekta dalībnieki; no hronoloģiski otrajiem jau veidoja īstu kastu senās Ķīnas tradīciju garā. Par lojalitāti labi maksāja; Lidija Ginsburga 50. gadu sākumā rakstīja par mantisko bezdibeni, kas pastāv starp varai pielīmējušos inteliģentu un strādnieku.

Pats interesantākais, protams, nāca vēlāk. Vēlīnā staļinisma laikā pārtapusi par valsts īpašumu, Maskavas inteliģence nedaudz attālinājās no varas, vienlaikus paliekot ar to tuvās attiecībās. Un tā sāka apzināties savas pašas mantiskās intereses, kuras ne vienmēr ideāli sakrita ar varas interesēm, reizēm pat bija pretrunā ar tām, tomēr – un šeit vienmēr tika ievērots ļoti smalks līdzsvars – nekad neizgāja ārpus noteiktām robežām. Šīs telpas iekšpusē, ja gribējās, varēja mētāties starp totālas lojalitātes un nopietnu domstarpību poliem; taču šīs domstarpības attiecās uz detaļām, lai arī svarīgām, taču ne uz pašu iedibināto lietu kārtību. Šis modelis apraksta visu tā saucamās 60. gadu paaudzes stāstu – bet tā ir vissvarīgākā nodaļa Maskavas inteliģences vēsturē. Atšķirībā no Staļina (un daļēji arī no Hruščova) Brežņevam un viņa politbirojam bija vajadzīga ne tikai zinātniski tehniskā inteliģence; jau 60. gadu vidū valsts varai radās nopietna nepieciešamība pēc “vārda mākslas speciālistiem”, kuriem vajadzēja pārliecinoši aprakstīt tābrīža vēsturisko momentu – laiku, kad par komunismu labāk bija aizmirst un par Staļinu pēc iespējas neatcerēties (vai arī pieminēt viņu it kā garāmejot), citiem vārdiem, kad vārdos apcerēt nākotni, nedz arī neseno pagātni īpaši nebija ieteicams. Palika tagadne un attālā pagātne – bet to aprakstīšanai bija nepieciešamas pavisam citas prasmes nekā tās, kuras bija staļiniskā kaluma propagandistu arsenālā. Par ideālu valodu šim mērķim kļuva galvenokārt Maskavas inteliģences konstruētā vēlīnā padomju laika kultūra – vienīgais patiesi diženais Brežņeva ēras produkts. Faktiski tika radīta vesela pasaule, kuras mansardā varēja paklausīties Averincevu, nedaudz zemāk palasīt Trifonovu, vēl mazliet zemāk – noskatīties filmas “Maskava asarām netic”, “Garāža” vai “Afoņa”, bet cokolstāvā jau nu vispār nebija iespējams izspraukties cauri dažnedažādiem kobzoniem un hazanoviem. Šis varai un oficiālajai ideoloģijai paralēlais visums, būvēts no vēlīnā padomju laika inteliģenta jūtām un vienkāršākajām reakcijām, izrādījās ideāls varas balsteklis. Vēl vairāk, kad valsts sabruka, šis balsteklis ne tikai palika – izrādījās, ka tas ir postpadomju cilvēka galvenais atskaites punkts, vienīgais reālais viņa patentētās “nostalģijas” objekts, Krievijas pašreizējā politiskā režīma pseidoideoloģijas veidošanas instruments.

Par to jau ir daudz rakstīts, es šeit uzskaitu pašsaprotamas lietas, banalitātes – bet kādam taču tās jāsarindo noteiktā kārtībā. Maskavas inteliģence tiešām iezīmēja vēlīnā padomju laika pasaules aprises: tieši viņa izstrādāja piesardzīgās Brežņeva laika ideologēmas (tādas kā “kurss uz attīstīta sociālisma pilnveidošanu”) – un tāpat viņa dzemdināja arī jaudīgākās disidentu grupas. Tas bija tās augstākais lidojums, akme. Maskavas inteliģence no varas ideoloģiskās un kultūras apteksnes pārvērtās patstāvīgā spēkā – tik patstāvīgā, ka spēja piebeigt PSRS un apglabāt to lietu kārtību, kas bija radījusi viņu pašu tās tābrīža veidolā. 60. gadu paaudze izdomāja “pārbūvi”, tā arī noveda to līdz galam, kad pārbūvēt jau vairs nebija ko.

No virsotnes ir tikai viens ceļš – lejup. Šis ceļš sākās 1991. gadā, kad tieši Maskavas inteliģence apturēja puču un atbalstīja Jeļcinu. Grūti pateikt, kā šeit bija vairāk – noguruma no divdomīgās lietu kārtības iepriekšējās desmitgadēs (par Visocka klausīšanos varēja iekulties paši zināt kur, kamēr pats gārdzošais dziesminieks dziedāja partijas centrālkomitejas locekļu vasarnīcās), vai cerības uz īstu izrāvienu gaišajā nākotnē (kura gandrīz vienmēr rādījās slavas apvītās pirmsrevolūcijas laika pagātnes krāsās), vai vēsa aprēķina tikt pie savām spējām vēl piedienīgāka stāvokļa sociālajā un politiskajā struktūrā. Nekas no tā visa nenotika: “šoka terapija”, ko sarīkoja “jaunie reformatori”, šie tipiskie Maskavas inteliģences pārstāvji, žēlastības nepazina. Pēc 1992. gada vidusmēra Maskavas inteliģentam atlika vien trīs izdzīvošanas iespējas: 1) emigrēt, 2) varonīgi vilkt dzīvību, iztiekot no maizes un ūdens, 3) pierādīt jaunajiem dzīves saimniekiem savu nepieciešamību. Populāri bija visi varianti – vieni aizbrauca, citi vilka dzīvību, vēl citi pieslējās jaunajai kārtībai. Attiecībā uz pirmajiem un otrajiem viss ir skaidrs. Par trešajiem nepieciešams neliels paskaidrojums.

Pierādīt savu nepieciešamību varēja vairākos veidos. Vispirms, nospēlēt lomu “lielais humā­nists, kurš meklē savu mecenātu”. Otrkārt, nomainīt profesiju, sociālo statusu, pārsviežoties, piemēram, uz biznesu, vai aiziet politikā, taču izmantojot jaunajā darbības jomā veco kultūras bagāžu, plašos sakarus galvaspilsētā un – kas nebūt nav mazsvarīgi – inteliģenta tēlu. Visbeidzot, uzkonstruēt un piedāvāt jaunajiem dzīves saimniekiem savu spēju pielietošanas sfēru, iedvešot varai un sabiedrībai, ka bez šīs sfēras šajos laikos nu nekādi neiztikt. Tā uzradās polittehnologi, politeksperti, politanalītiķi – visa šī publika nāca pamatā no vēsturniekiem, filozofiem un citiem humanitārās sfēras pārstāvjiem. 2000. gadu pirmās desmitgades sākumā polittehnologi pakāpeniski sāka pārtapt propagandistos; nu jau šis process ir noslēdzies. Reizēm liekas, ka tagad viss ir atkal kā Brežņeva laikos – taču īstenībā ir otrādi. 70. gados Maskavas humanitārais inteliģents bija vajadzīgs varai, lai aprakstītu realitāti varai pieņemamos terminos. Šis apraksts kalpoja ne tikai par stagnācijas ēras “attaisnojumu”; tas padarīja šo laikmetu par vienīgo iespējamo pasauli. 2015. gadā varai nekāds realitātes apraksts nav vajadzīgs – tāpat kā tai nav vajadzīga pati realitāte. Lai ražotu propagandu un konstruētu mirdzošo varenas lielvalsts tēlu, kas zeļ gudra prezidenta uzraudzībā, inteliģence nav vajadzīga – kopš Hruščova laikiem tā, pateicoties savai divējādajai dabai, nav spējīga uz atklātiem meliem. Inteliģence tika atstumta malā – pat Maskavas inteliģencei vara nepievērš gandrīz nekādu uzmanību, bet, kad pievērš, izturas pret to gandrīz vai nicīgi. Tas viss sakrita ar strauju visas sabiedrības un tās institūtu degradāciju, ar zinātnisko institūtu lejupslīdi, kā arī ar postpadomju Krievijas vispārējo ekonomisko niecību. Krievu inteliģents, jo īpaši Maskavas inteliģents, strauji zaudē savas pozīcijas. Viņam nav kur strādāt; drīz viņam jau nebūs par ko dzīvot; viņš zaudē ietekmi sabiedrībā. Viņš ķiķina feisbukā par varas un tā saucamās “tautas” nejēdzīgo valodu, bet tas ir teju vai pēdējais viņa mierinājums. Nav iespējams pat atgriezties atpakaļ – tur, saldajos septiņdesmitajos, un lepni ieslēgties ziloņkaula tornī, lai klusībā studētu svahili valodu vai senās Feniķijas vēsturi. Septiņdesmitajos varēja izdzīvot, divas reizes parādoties savā zinātniski pētnieciskajā institūtā vai pat vienkārši no rītiem slaukot ielas. Tagad – ne. Krievijas jaunās dzīves nežēlība slēpjas tieši šajā vienaldzībā – pret zināšanām, kultūru, refleksiju, pret cilvēkiem, kas nodarbojas ar visu iepriekš minēto. Čaadajevu mūsdienās noēstu interneta troļļi, Granovski vienkārši neievērotu, bet nabaga piedzērušos Bloku līdz nāvei nodauzītu menti policijas iecirknī. Tas, starp citu, nav vēl skumjākais variants, var būt arī sliktāk. Andrejs Makarevičs, šis visu progresīvo inženieru vecumā virs piecdesmit mīlulis, dzied oligarha Prohorova jubilejā kopā ar cietumnieku liriķi Grigoriju Lepsu. Var, līdzīgi šo rindu autoram, nemīlēt Visocki vai Okudžavu, taču nav zināms, ka viņi jelkad būtu manīti uz vienas skatuves kopā ar Josifu Kobzonu.