Ivars Ījabs

Novākt seru Henriju

“Krievijas kinorežisors Ņikita Mihalkovs kopā ar citiem kultūras darbiniekiem aicina Krievijas prezidentu Dmitriju Medvedevu un premjerministru Vladimiru Putinu izveidot padomi, kas kontrolētu plašsaziņas līdzekļus. “Mēs uzskatām, ka ir nepieciešams izveidot sabiedrisko padomi, kas kontrolētu vēsturiski izveidojušos tikumības normu ievērošanu masu informācijas līdzekļos,” rakstīts Medvedevam un Putinam adresētā vēstulē.”

 LETA, 26. maijā

Deviņdesmito gadu vidū, ja atceramies, laukums Brīvības pieminekļa pakājē bija kļuvis par populāru vietu dažādiem mazformāta piketiem un protesta akcijām. Toreiz, jaunam, dumjam un politikā pilnīgi neieinteresētam, man itin bieži iznāca kājām doties garām šai vietai. Pūlīšos šad un tad kāds kaut ko runāja vai kliedza – pieņemu, ka tie bija gan Pilsoņu kongresa entuziasti, gan Rubika atbrīvotāji, gan visādi citādi norūpējušies ļaudis. Tomēr viena tāda reize man ir palikusi skaidrā atmiņā. Kādā diezgan vāji apmeklētā mītiņā parunāt “par taisnu lietu” bija ieradies lieliskais aktieris Eduards Pāvuls. Viņa runas saturs bija primitīvs, lai neteiktu – galēji banāls. Viņš teica apmēram sekojošo: tas, ka varasvīriem pie rokām līpot nauda, esot tikai normāli. Taču pēdējā laikā mūsu amatpersonas esot zaudējušas mēra sajūtu, tādēļ tautai ir laiks ķerties pie dakšām un teikt savu vārdu visā šajā lietā. Tomēr visu šo Dieva svētību vērsa pret debesīm nevis kaut kāds mazpazīstams politikānis, bet gan Pāvuls – šis ne ar ko nesalīdzināmais Ķencis, Oskars, Ceplis, Ozols, Ērmanītis, kapteinis Nulle, vecais Zītars un viss pārējais! Vai tad ar šo muti maz varēja runāt nepatiesība? Kam tad citam lai latviešu cilvēks vēl uzticas, ja ne Pāvulam, kura dzīvā un autentiskā aktierspēle pavadīja mūs vai visu padomju laiku? Varētu, protams, vaicāt: ar ko gan dzejnieki un mākslinieki būtu sliktāki par jebkuru citu? Kādēļ gan viņi nedrīkstētu brīvi paust visu, kas uz sirds, kaut arī tās būtu pilnīgas blēņas? Ne ar ko nav sliktāki, protams. Tomēr pasaulē ir zemes, kurās “dzejnieks vienmēr ir vairāk, nekā dzejnieks”. Šajās zemēs ir dzīva “inteliģences” tradīcija, saskaņā ar kuru humanitāriem intelektuāļiem jāuzņemas tāda kā nācijas sirdsapziņas un humānisma apustuļu loma. Saskaņā ar ideālu, šie “ar vārda spēku” apveltītie ļaudis ir tādi kā tempļa sargi, kas sēj “saprātīgo, labo un mūžīgo”. Taču realitātē inteliģenti jaucas politikā, vienlaikus saglabādami šķietama ārpus-politiskuma auru un “stāvēdami pāri” neķītrajām partiju spēlēm. Inteliģenti vēlas nodarboties ar politiku, paliekot formāli apolitiski un savā “vērtību sargu” lomā lidinoties virs grēcīgās realitātes. Tas bieži ir bijis par cēloni saspringtajām attiecībām starp kritizētkāro inteliģenci un politikas praktiķiem. Aigaram Kalvītim savulaik pasprukušie “kvaukšķi” patiesībā bija diezgan tipiska politiķa attieksme pret dīkdienīgajiem kritiķiem – inteliģentiem, kurai domās, pat ja ne vārdos piekristu milzum daudz politiķu daudzviet plašajā pasaulē. Parasti inteliģences ziedu laiki tiek saistīti ar 19. gadsimta Krieviju, tomēr tās saknes drīzāk ir meklējamas 18. gadsimta Francijā ar visu tās apgaismotā absolūtisma tradīciju. Lai kā arī būtu, šāds slānis īsteni uzplaukst tikai autoritāros režīmos vai defektīvās demokrātijās. Protams, kaut cik patstāvīga inteliģence nevar pastāvēt īsteni totalitāros vai sultāniskos režīmos. Tai ir nepieciešama kaut vai ierobežota vārda brīvība. Tomēr sabiedrības interešu virtuālā pārstāvniecība ar kritiskas inteliģences starpniecību ir vajadzīga vienīgi tur, kur nav šo interešu reālas pārstāvniecības – vēlēšanu, partiju, parlamentu, brīvu mediju un efektīvas varas kontroles. Tieši tādēļ inteliģence ar savām universālajām pretenzijām parasti ir nozīmīgs faktors demokratizācijas procesos. Taču, šiem procesiem noslēdzoties, inteliģences loma strauji sarūk. Tieši tādēļ arī daudzās jaunās demokrātijās inteliģencei ir grūti samierināties ar faktu, ka demokrātijā neviena sabiedrības grupa pati par sevi vairs nepārstāv visas sabiedrības intereses. Demokrātijās pēc moralizējošiem inteliģentiem īsti vairs nav pieprasījuma. Inteliģence kļūst tikai par vienu no daudzām profesionālām grupām, ar saviem maziem biznesiņiem, sveču rūpnīciņām un banālām interesēm. Protams, arī vāciešiem joprojām ir Hābermāss, un frančiem – Gluksmans, filozofi, kuros labprāt ieklausās sabiedriskā doma. Taču šie abi, atšķirībā no vairākuma Austrumeiropas inteliģentu, nekad nav slēpuši savu partejisko piederību un stādījuši sevi pāri reālajai politikai. Turpretī mūsu reģionā daudzi vīlušies inteliģenti vēlāk ir aizdreifējuši stipri pa labi, kļūdami teju vai reakcionāri. Vāclavs Havels un Aleksandrs Solžeņicins šeit ir slaveni, taču arī diezgan tipiski piemēri. Radošās inteliģences loma Latvijas politikā ir diezgan kutelīgs temats. Arī pie mums daudzi joprojām vēlas atgriezties pie “dziesmotās revolūcijas” ideāliem un sūdzas par inteliģences politisko pasivitāti. Taču nez kādēļ šie inteliģences cildinātāji kļūst mazrunīgi, kad nākas izteikties par konkrētu rakstnieku, dzejnieku vai komponistu reālo lomu politikā. Nu jau aizsaulē aizgājušajam Eduardam Pāvulam, paldies Dievam, pietika prāta nestāties partijās un nemēģināt iztirgot savu ikonisko tēlu. Paldies viņam par to. Taču ne jau pret visiem liktenis ir bijis tik vēlīgs – gan Latvijā, gan Krievijā. Piemērs ar lielo burtu šeit ir Ņikita Mihalkovs, kurš sevī apvieno pārliecību par savu “garīguma nesēja” misiju ar galēju cinismu un oportūnismu politikā. Mihalkovs, protams, ir sava tēva cienīgs dēls. Triju Staļina prēmiju laureāts Sergejs Mihalkovs bija gatavs ne tikai apdziedāt padomju un Putina režīmus. Viņš pat nosauca savu dēlu par Ņikitu Sergejeviču, lai pielaizītos tobrīd politikā strauji augošajam Hruščovam. Tomēr līmenis, kādu ir sasniedzis viņa dēls, patiesi liek aizrauties elpai. “Oblomova”, “Nepabeigtā skaņdarba mehāniskajām klavierēm” un “Melno acu” režisors un neaizmirstamais sers Henrijs no “Bāskervilu suņa” šodien ir kļuvis par putinistu, kura režīma slavinājumi tālu pārsniedz pat vispieticīgākās gaumes robežas. Viņš nelaiž garām nevienu izdevību, lai no TV ekrāna ar visu savu divmetrīgo būtni paustu kvēlu atbalstu Kremļa līnijai; pēc 2007. gada Putina Minhenes runas viņš pakalpīgi atskaņoja pret Rietumiem vērstas filipikas. Taču, kad nākas izteikties par Hodorkovski, varas korumpētību vai vardarbību armijā, cienījamais morāles etalons uzkrītoši izvairās no jebkādām atbildēm, tā vietā cenšoties pataisīt par muļķi vaicātāju. Kas attiecas uz privāto morāli, tad arī tur Mihalkovs rāda klasi. Pirms dažām nedēļām viņš ar troksni atteicās no dalības Aizsardzības ministrijas sabiedriskajā padomē. Tā, ilgstoša sabiedrības spiediena rezultātā, bija nolēmusi atņemt viņam tiesības braukt pa Maskavu ar bākugunīm un pa pretējo joslu, kuras viņam pienācās kā padomes loceklim. Kāda neiedomājama necieņa pret nacionālā garīguma un tikumības aizstāvi, vai ne? Nepārprotamais aicinājums ieviest cenzūru nebūt nav pirmais Mihalkova mēģinājums šajā žanrā. Pagājušajā gadā viņš, tā teikt, s barskogo pļeča (ar plašu vērienu, kā kungi dara - krievu val.) tika dāvājis atklātībai “Apgaismotā konservatīvisma manifestu” – tādu kā neesošas partijas programmu, kura laikam bija domāta partijai “Vienotā Krievija”. Tomēr te nu mazliet misējās: Kremļa partijai nav ne mazākās vēlmes saistīt sev rokas ar kaut kādu ideoloģiju, tādēļ dokuments palika neizmantots. Šī jaunā vēstule turpretī varētu būt noderīgāka tiem, kuri grib vēl vairāk piegriezt skrūves knapi elpojošajai Krievijas sabiedriskajai domai. Cīnoties par “garīgumu”, protams, par ko gan citu. Protams, visa Krievijas inteliģence nebūt nav Mihalkovs, Ļivanovs, Rozenbaums vai Kaļagins. Paldies Dievam, tur ir arī tādi ļaudis kā Boriss Strugackis, Akuņins, Basilašvili, Rjazanovs un daudzi citi, kuriem pietiek dūšas iebilst pret nomenklatūras patvaļu. Tomēr tieši šeit sākas tipiskā inteliģences problēma: radošos inteliģentus lielākoties nevērtē pēc viņu argumentiem, bet pēc viņu radošajām aktivitātēm un publiskās reputācijas. Tālākais jau ir atkarīgs no inteliģentu paškontroles: viņi, gluži kā jebkurš cilvēks, var būt cilvēki ar gaumi un principiem, bet var arīdzan būt savtīgi oportūnisti un nelieši. Tieši tādēļ vecākas demokrātijas ir iemācījušās nošķirt inteliģentu profesionālo reputāciju no viņa politiskajiem uzskatiem. Šis mācīšanās process, protams, ir sāpīgs – kārtējo reizi uzzinot, ka kāds no maniem mīļākajiem aktieriem, mūziķiem vai dramaturgiem apmaiņā pret lēcu virumu ir gatavs gvelzt antidemokrātiskas, šovinistiskas blēņas. Taču ceļa galā mūs sagaida pat ļoti kārojams mērķis. Proti: sekulāra, no dažādiem garīguma sludinātājiem brīva politika, kā arī iespēja bez viebšanās skatīties lieliskās Mihalkova filmas, vai, kazi, varbūt pat apmeklēt Imantdienas. 

Raksts no Jūlijs, 2011 žurnāla

Līdzīga lasāmviela

;script type="text/javascript" src="/js/compiled.min.js?1509713338">