Rupucis lēnām rāpo uz laimi

Ilze Jankovska: Es vispirms izdomāšu, ko es gribu dzert.

Ilze Jansone: Un es jau zinu.

Jankovska: Es gan nezinu. Vīnu, alu? Kas tur ir par aliem?

Jansone: Piebalgas Jubilejas.

Jankovska: Nē, Piebalgas negribu.

Jansone: Kaut kādu lāgerīti? Valmiermuižas viņiem laikam nekad nav.

Jankovska: Nē. Valmiermuižēns te nav kāju spēris. Izgudroji, ko ēdīsi?

Jansone: Nē, es pēc tam skatīšos. Sākumā izdzeršu alu un pēc tam domāšu, ko ēst.

Jankovska: Labi, es vēlreiz apskatīšos. Es šodien esmu ļoti neizlēmīga. Ā, šite ir tā vistas fileja ķīniešu gaumē kung pao. To, kad es strādāju Dienā, varēja dabūt kafejnīcā.

Jansone: (Viesmīlei.) Es atvainojos, mēs varētu pasūtīt dzērienus, kamēr viņa nav ceturto reizi pārdomājusi. (Smejas.) Man būs kaut kāds lāgerveida alus, kurš jums ir?

Viesmīle: Mums ir lejamais Piebalgas.

Jansone: Tas būs labi, nulle pieci, lūdzu.

Jankovska: Un tad man…

Jansone: Es nerādīšu tev dzērienu karti…

Jankovska: Džinu ar toniku.

Jansone: (Smejas.)

Jankovska: Baigi forši, ka te ir plastmasas salmiņi. Es reāli izbaudu. Man nepatīk tie papīra.

Jansone: Bet nu jau viņus aizliegs.

Jankovska: Es zinu. Bet ir kaut kādas lietas, no kurām es negribu atteikties. Es negribu atteikties no plastmasas maisiņiem.

Jansone: No tiem gan es ļoti labprāt tiktu vaļā.

Jankovska: Nē, man ļoti patīk. Agrāk taču viņus mazgāja! Man viņiem ir vērtība, ņemot vērā, ka bērnībā mēs viņus mazgājām. Es gāju uz sportu, man bija kaut kur dabūts plastmasas maisiņš, es viņu mazgāju un pēc tam vēl no mammas sačiepu smaržas un ar vatīti iztīrīju no iekšas, lai smaržo. Un tad vēru vaļā, lai visi redz, cik smaržīgs un ka man ir plastmasas maisiņā, nevis…

Jansone: Es zinu, ka bija tie tīkliņi ar plastmasas rokturiem…

Jankovska: Fuj, man likās, ka tie tādi lauķu…Man bija šausmīgs kauns, kad nebija neviena plastmasas maisiņa, ar ko iet Pelčos uz veikalu, un bija jāiet ar tiem tīkliņiem. Tāds kauns! Cerēju, ka neviens neredzēs.

Jansone: Tagad arī būtu kauns?

Jankovska: Nē.

Jansone: Tā nostalģija droši vien sāk atgriezties.

Jankovska: Tu domā, man jau ir tāds vecums, lai kļūtu nostalģiska?

Jansone: Nē, es domāju – sabiedrībā. Par padomju lietām. Ir taču krogi, kuros no padomju laika salasīti kaut kādi trauki. Nu, Bolderājā, piemēram.

Jankovska: Nē, nu tik traka sentimenta man arī nav.

Jansone: Bet vispār tev ir? Pēc padomju laika taču nav?

Jankovska: Nē, nē, kas tu, jocīga?

Jansone: Bet pēc bērnības?

Jankovska: Nē.

Jansone: Tad pēc kā tev ir sentiments?

Jankovska: Pēc plastmasas maisiņiem. Un tiem izrādītā goda.

Jansone: Klausies, es tev varētu vienu uzdāvināt. Tu viņu varētu ielikt rāmītī un turēt istabā. Un godināt.

Jankovska: Kad tētis atbrauca no Vācijas, viņam bija tādi smuki, ar bruņurupučiem un varavīksni, starp citu, virsū. Tas bija ļoti liels retums. Es neatceros, kuram veikalu tīklam. Bruņurupucis un varavīksne...

Jansone: Bruņurupucis un varavīksne?

Jankovska: Jā

Jansone: Bet kāda varētu būt saistība?

Jankovska: Nu, veikala logotips, bruņurupucis un varavīksne – kaut kāds laimes simbols.

Jansone: Rupucis lēnām rāpo uz laimi?

Jankovska: Jā.

Jansone: Es, man šķiet, neatceros nevienu tādu zīmīgu plastmasas maisiņu. Bet varbūt tas tāpēc, ka es viņus nemazgāju ar smaržām.

Jankovska: Ā, rekur tieši iet viena sieviete ar varavīksnes maisiņiem. Auduma, atzīmēsim, nevis plastmasas.

Jansone: Es domāju: nez kā mēs no tā bruņurupuča vispār nonāksim līdz ģimenes tēmai.

Jankovska: Domā, bruņurupucim nav ģimenes? Es redzēju vienreiz video…

Jansone: (Smejas.) Es atceros to padomju multeni, kurā visi bruņurupuči gāja bojā. Nē, tas mazākais laikam tikai vai arī mamma gāja bojā... Neatceros tik labi, bet tā bija depresīvākā multene, ko es dzīvē esmu redzējusi. Ko tu gribēji teikt? Es tevi pārtraucu.

Jankovska: Nē, nē, kāda starpība? Es pati vairs neatceros. Man pēdējā laikā tik šausmīgi grūti runāt par tām ģimenēm. Ģimenes, ģimenes, ģimenes, ģimenes, ģimenes... Man īstenībā būtu pofig. Reāli vienalga.

Jansone: Bet tas ir tāpēc, ka naciķi principā sāka šito visu. Reaģējot uz vienu stāstu, kas patiesībā ir vienkārši stāsts par elementārām cilvēktiesībām. Nu, par to Satversmes tiesu. Man liekas, ka smieklīgākais…

Jankovska: Bet kāda starpība? Lai liek, ko grib, tajā Satversmē.

Jansone: Nē, man vispār riebjas. Kāpēc gar Satversmi jāgrābstās? It kā nepietiktu ar to, ka tur ir kristīgās vērtības preambulā.

Jankovska: Es tikai gribētu, lai man kompensē tās izmaksas, kuras es pati nevaru nosegt. Pieņemsim, kad sieviete vai vīrietis nevar iet bērna kopšanas atvaļinājumā, ja otram vīrietim vai sievietei ir bērns attiecībās... Nu, kad nav abiem diviem vienlīdzīgi – lai valsts kompensē. Man nebūtu arī nekādu pretenziju, ja mūsu kāzas Maltā apmaksātu valsts, ja reiz Latvijā nenodrošina tādu infrastruktūru. Un miers.

Jansone: Mani savukārt uztrauc, piemēram, mantojuma lietas. Slimnīcas lietas. Piemēram, kaut vai toreiz. Tas bija tikai personāls, kas mani ielaida pie tevis pēc operācijas. Es jau tev nekas neesmu pēc papīriem.

Jankovska: Visiem taču ir reāli vienalga.

Jansone: Un paldies Dievam, tie cilvēki, kas ir sakarīgi, viņi jau saprot. Bet tev var vienā brīdī arī netrāpīties tas sakarīgais cilvēks pretī. Labi, pasaki, kas vispār ir ģimene. Ne no vārdnīcas, jo vārdnīcā ir definēts tieši tā, kā NA definē.

Jankovska: Ja man prasītu pirms 15 gadiem, kas ir ģimene, tad es arī tā teiktu: mamma, tētis un bērni. Nu, tā ir pirmā atbilde. Nu kā, mums pat bērnu grāmatās tika rādīts zaķis biksēs, zaķene svārciņos, trīs mazi puisīši un meitiņa peciņa. Bet, ja mūsu sabiedrība ir izveidojusies ar šo zaķi un zaķenīti, trīs puisīšiem un meitiņu peciņu, tad skaidrs, kāpēc tas ir ģimenes modelis. Mēs esam saskatījušies pamatlietas, kas ir ieliktas…

Jansone: Nu pagaidi, nav jau visa literatūra par to, kāda ir ģimene. Es, piemēram, nesen atvilku no vecā dzīvokļa “Suņu karali Moro”, to Žaņa Grīvas poēmu...

Jankovska: Nu kas tad tur bija?

Jansone: Tur vispār nekādas ģimenes nav. Tur vienkārši sunītis ceļo uz Mēnesi.

Jankovska: Nē, nu bet labi… (Smejas.) Tā jau es arī varu. Bet, ja mēs runājam, kur ir ģimene...

Jansone: Tad man šķiet, ka vajag arī domāt kaut kādā tādā kategorijā, ka sunītis ceļo uz Mēnesi un ģimenes jautājums ir stāsts tikai par to, kur tu jūties mājās un piederīgs.

Jankovska: Manā izpratnē ģimene vispār ir tāds lieki apvalkāts jēdziens – nu ko tur vairs?

Jansone: Nē, nu šobrīd – viennozīmīgi.

Jankovska: “Paklau, kur tu brauksi brīvdienās?” – “Ai, braukšu ar ģimeni makšķerēt.” Bet kas tur būs, tajā ģimenē, es nezinu.

Jansone: Tev neviens principā neprasa uzskaitīt.

Jankovska: Nē, neprasa. Bet tajās lietās, kas saistītas ar likumdošanu un konkrētu cilvēku materiālo labumu, jo valstij jānodrošina normāla, laba infrastruktūra, lai cilvēki varētu dzīvot, tas ir svarīgi.

Jansone: Turklāt piebildīšu, ka visi tie cilvēki... Viņi jau nepieprasa neko tādu, kas viņiem nepienāktos. Cilvēki taču strādā. Maksā tos pašus nodokļus, ko…

Jankovska: Jā. Bet tā, ja tu man prasi… Nezinu, es nebiju aizdomājusies.

Jansone: Es ļoti cerēju, ka tu neesi aizdomājusies. Es tev visu laiku gribēju uzdot šo jautājumu.

Jankovska: Tu taču zini, ka kopš mūsu iepazīšanās man nekad nav bijis…

Jansone: Jādomā par ģimeni?

Jankovska: (Smejas.) Nav bijis jādomā par šo jēdzienu. Nu, tu apprecies un dzīvo. Protams, ir kaut kādas... Ja tev apprecēšanās Maltā izmaksā 500, bet dažādi dzimumi var par 15… Nu, varbūt par 30, ja grib šampīti zem palmas izdzert. Labi, mums mājās pašām savas palmas. Bet idejiski, ja valsts nevar nodrošināt to infrastruktūru, kas pilsoņiem nepieciešama, lūdzu, kompensējiet. Pārējais jau, man liekas, ir cilvēktiesību jautājums.

Jansone: Es tev pateikšu konservatīvo argumentu – viņi vienmēr jauc tās cilvēktiesības arī tad, ja, piemēram, viens vīrietis izvēlas dzīvot ar diviem citiem. Tas, man liekas, ir viens no liekulīgākajiem argumentiem, ja mēs paskatāmies uz to, ka visizplatītākā forma ir seriālā monogāmija. Nu, heteroseksuāļu vidū. Saproti, ko es saku?

Jankovska: Nē, es nesapratu. Es uzreiz iedomājos par kaut kādām čehu orģijām. Bet zini, es lasu tos daudzos komentārus internetā, tie man ir svarīgi, ja es kaut ko pētu. Tas ir tāds izziņas līdzeklis. Un tad es tā iedomājos: sēž, piemēram, kaut kāda 50 gadus veca sieviete. Iespējams, viņai ir mazbērni vai vēl kaut kas. Un viņa ņem un mēģina iztēloties, kā tie divi vīrieši kaut ko dara, un raksta publiski – protams, ar ļoti lielām kļūdām, vairāk nekā man parasti, pirms es dodu tev kaut ko labot. Ar milzīgām kļūdām, tātad, raksta kaut kādus rupjus vārdus, kur tiek bāzti locekļi vai nelocekļi starp diviem vīriešiem, kas dzīvo kopā un ir attiecībās... Un pēc tam kas notiek? Viņa to visu uzraksta un tad iet taisīt mazbērniem vakariņas. Un saka: “Tu tur rupji nelamājies vai nekaujies.” Un man šī ķēde nestrādā. Es vienkārši nesaprotu, kā smadzenēs darbojas šī ķīmija. Ir kaut kāda virtuālā identitāte, kur tu vari visu, un tad tu it kā mierīgi turpini dzīvot tālāk.

Jansone: Daudziem cilvēkiem tā ir. Tas, ko es mēģināju pateikt, savukārt bija tas, ka daudzi izmanto argumentu: nu, ja tagad atļaus viendzimuma partnerattiecību reģistrāciju, jo runa jau nav par baznīcas laulību, bet par partnerattiecību reģistrāciju, tad taču varēs precēties arī trijatā, četratā un tamlīdzīgi. Kas principā liecina to, ka tā neizpratne ir vājprātīgi liela.

Jankovska: Nē, nu teorētiski jau var precēties trijatā, četratā.

Jansone: Jā, tas arī notiek, tikai pa vidu izšķiras. Tāpēc es arī norādīju uz to sērijveida monogāmiju. Nu, ka tieši tie…

Jankovska: Sērijveida monogāmija. (Smejas.)

Jansone: Bet ir tāds jēdziens! Tā ir izplatītākā attiecību forma – 20 gadus nodzīvo ar vienu cilvēku, pēc tam izšķiries un aizej pie nākamā. Un tas jau nav nekas slikts. Bet kāpēc tiem jābūt ekskluzīvi gejiem un lesbietēm, kas kādu krāpj? To es nesaprotu visā tajā argumentācijā.

Jankovska: Bet problēma jau ir tāda, ka cilvēku uzskata… Nu, ja tu atbilsti noteiktiem parametriem, tātad tev it kā būtu jāpiemīt konkrētām īpašībām. Piemēram, ja tu esi seniors, tātad automātiski tu esi labs. Lūk, kas mani kaitina.

Jansone: Jā, es saprotu. Tas pats ar gejiem – ja viņš ir gejs, tātad viņam jābūt izvirtušam. Un jāgrib ģērbties spilgtās drēbēs, piemēram. Un tādiem maigiem žestiem jābūt obligāti. Vai, ja tu esi lesbiete, tu esi resna un neskuj paduses. Nu, piemēram.

Jankovska: (Smejas.) Es tagad sāku domāt, vai es vairāk skuvu tad, kad biju tevi apprecējusi, vai pirms tam? Beidz, man kairina iztēli. Tas ir drausmīgi, tu taču zini, cik man viņa spilgta.

Jansone: Uz padušu skūšanu?

Jankovska: Uz jebko!

Jansone: Bet tad divi jautājumi, ko es tev ļoti esmu gribējusi uzdot jau tad, kad mēs to Satori rakstu cepām augšā. Ja tev prasa, kas ir tava ģimene, tad tu saki… Nu, protams, neviens normāls cilvēks tā nekad neprasa, tikai Jansone pie alus kausa, bet, ja tev prasa…

Jankovska: Ko es saku? Nē, nu mani tracina! Bet labi, es saku: mana meita, tu, mani vecāki, mans brālis, brāļa sieva, krustdēls, tagad arī tavs krustdēls, viņa mamma, tētis, mana krustmāte, krusttēvs. Tos es tā uztveru kā ģimeni.

Jansone: Bet faktiski viņus par ģimeni veido tas, ka mums visiem ir kaut kāda kopīga, regulāra kopīga pieredze, vai ne? Mājās.

Jankovska: Mums ir kaut kāda pagātne, un mums ir arī kopīga institucionālā pieredze.

Jansone: Asins saites…

Jankovska: Nē, nu asins saites… Kaut kādās daļās ir, bet citās nav.

Jansone: Man ar krustdēlu nav asins saišu.

Jankovska: Nē, tev nav. Tev ir institucionālā piederība – katoļu baznīca. (Smejas.) Tas ir tas paradokss.

Jansone: Luterāne katoļu baznīcā. Tas ir vēl sarežģītāk. Krustdēls katolis…

Jankovska: Savukārt es esmu krustmāte luterāņu baznīcā, kur es pati esmu tikai bijusi kristīta un labākajā gadījumā māku noskaitīt tēvreizi.

Jansone: Ā, bet es tieši to reliģisko pusi krustmātes pienākumos uztveru ar baigo atbildību.

Jankovska: Nu loģiski, būtu dīvaini, ja teoloģijas doktore neuztvertu būšanu par krustmāti ar baigo atbildību. Es personīgi ne, jo bērni ir pērkami radījumi, tu tikai pērc viņiem...

Jansone: Es savukārt apsolīju sava krustdēla tēvam, ka līdz 15 gadu vecumam iemācīšu viņam skaitīt rožukroni.

Jankovska: Ā, zini, ko man meita pateica?

Jansone: Nu?

Jankovska: Smieklīgi, viņa tikko zvanīja, es nezinu, kur viņa ir, laikam Venēcijā. Viņa man teica, ka esot nopirkusi baigi smuko rožukroni. Es gribēju viņai piekodināt: tikai, lūdzu, nekarini kaklā.

Jansone: Es ceru, viņa to rožukroni nopirka man.

Jankovska: Nē, sev. Bet es nezinu...

Jansone: Ko viņa ar to darīs?

Jankovska: Viņu tas varētu aizvainot. Bet labi, smieklīgs joks.

Jansone: Nē, nu var jau droši vien kārt kaklā. Kādreiz man pazīstama katoļticīgā, kurai bija zināma deva māņticības... Tas skanēja gana politkorekti? Ja viņai naktī rādījās murgi, viņa lika ap kaklu rožukroni un gulēja, jo ticēja, ka tas viņu pasargās. Jo rožukronis bija baznīcā iesvētīts. Es savā sirsnīgajā hernhūtismā, protams, par to vienkārši noņirdzos.

Jankovska: Bet varbūt var pasargāt?

Jansone: Nē. Rožukronim labākais, kas ir... Starp citu, varbūt tev arī vajag iemācīties.

Jankovska: Es negribu neko mācīties, man jāpabeidz tā doktorantūra.

Jansone: Bet es tev izstāstīšu, kas ir labākais rožukroņa lūgšanai. Es nezinu, vai labāka kristīgā meditācija vispār ir izgudrota. Ja mēs esam kādreiz runājušas par dažādiem… nu nezinu, tādā līmenī kā “Tavs prāts lai notiek” un tamlīdzīgi, tad man liekas, tajā brīdī, kad tev patiešām gribas saprast savu piederību kaut kam lielākam, nu, ka tu esi nevis kaut kādu citplanētiešu eksperiments, bet radība...

Jankovska: Dieva eksperiments.

Jansone: Dieva radība, jā. Tad rožukronis, man liekas, ir labākais veids, kā to darīt. Protams, tur ir meditācija ar saviem noslēpumiem un tamlīdzīgi... (Viesmīlei.) Bet mums būs vēl pa dzērienam, lūdzu. Un mēs jau varētu pasūtīt ēdienu.

Jankovska: Es jau zinu, man būs kung pao.

Jansone: Es paskatīšos un pasūtīšu, kad jūs atnesīsiet dzērienus.

Jankovska: Te ir ļoti garšīgi rostbifa salāti.

Jansone: Es kaut kādus salātus varētu.

Jankovska: Tad ņem. Es tev iesaku.

Jansone: Mēs veiksmīgi aizrunājāmies no ģimenes līdz rožukronim (smejas).

Jankovska: Un pa starpu rostbifa salāti.

Jansone: Jā es izdomāju – varētu grillētas liellopu filejas un rukolas salātus.

Viesmīlis: Tur ir sīpoli. Der?

Jansone: Ļoti labi der.

Jankovska: Man atkal ir plastmasas salmiņš!

Jansone: Es domāju, nekāds grēks nebūs, ja es aiziešu uzpīpēt.

Jankovska: Ar mani jau tu tā sen grēko.

Jansone: (Smejas.) Jebkuras sarunas vidū. (Atgriežas pēc pīppauzes.) Zini, par ko es aizdomājos pīpējot? Es tev gribēju vienā brīdī pateikt par ģimeni. Man par to bija tāds ļoti romantizēts priekšstats savā ziņā.

Jankovska: Un es tev to pilnībā nodrošināju, es ceru.

Jansone: Varbūt ne pilnībā. Tu mainīji to romantizēto priekšstatu, un reizēm tas, ka tu to maini, ir svarīgāk nekā to nodrošināt. Ja tu saproti, ko es domāju. Tāpēc, ka mans romantizētais priekšstats bija par tādu absolūtu harmoniju ar kopīgām interesēm.

Jankovska: Jo es esmu ideāls. Ar dimanta oliņu, tu to zini.

Jansone: Jā, sirds tev – dimanta oliņa. Par to es nešaubos.

Jankovska: Neviena maza pleķīša. Lūdzu. Turpini.

Jansone: Jā, man šķita, ka ir kaut kāda absolūti perfekta intelektuālā, emocionālā, intīmā saskaņa un tas tad arī izveido tavu ģimeni, neatkarīgi no tā, ar kuru dzimumu. Bet tas, kā tu to priekšstatu lauzi, – tu viņu lauzi ar to, ka tagad, kad es dzirdu vārdu “ģimene”, es tikai pēdējām kārtām iedomājos par cilvēkiem, kuriem ir tāds pats uzvārds un tā pati izcelsme, kas man. Nu, ja mēs rakņātos trīs paaudzēs, nedz es viņus atceros savā bērnībā... Es atceros kādas divas epizodes varbūt. Ar vecvecākiem gan ir citādi, vecvecāki ir kaut kas daudz tuvāks. Bet tagad, kad man saka “ģimene”, tas, ko es iedomājos, pirmkārt, ir mūsu rīta kafijas uz terases un, otrkārt, tādi izbraucieni ar visiem tavējiem, kā, piemēram, kad mēs bijām pagājušo gadu Latgalē vai braucam uz Ovišu bāku vai ar tavu mammu sēņot.

Jankovska: Bet, ja tādā barā jābrauc sēņot, man nepatīk. Ģirts vienmēr savāc visas sēnes un sargā.

Jansone: Nevaino brāli.

Jankovska: Es nevainoju.

Jansone: Un tad mana ģimene ir, piemēram, kad es aizeju pie Laimītes un Raimonda un sēžu pie viņiem, dzeru kafiju vai vīnu un ēdu kaut kādas hurmas. Tajā brīdī tā ir ģimene. Nu, tā sajūta. Beigu beigās es secināju, ka ģimene ir tas, kam tu jūties piederīgs, kur tu jūties kā mājās. Tur nav jāizliekas, jātēlo no sevis nezin kas, nav nevienam nekas jāpierāda, jācīnās, jādomā, ko tu saki, kā tu saki...

Jankovska: Ir gan. Par pēdējo riekstiņu Jaunajā gadā ir jācīnās. Jāizmanto viltus, lai to norautu bērnam no mutes priekšas.

Jansone: Tā ir bērnu audzināšana. Es par bērnu audzināšanu, draudziņ, neko nezinu.

Jankovska: Tā nav audzināšana, tas ir tas, ka man garšo riekstiņi. Tam nav nekāda sakara ar audzināšanu. To var paslēpt zem audzināšanas.

Jansone: Atņemt bērnam pēdējo riekstiņu?

Jankovska: Jā. Nu bet ja tev pašam labāk garšo! Lūk, te arī tas labums. Kāpēc bērniem, kad viņi ir mazi, viss jādod? Tādēļ ir izdzīvošanas jautājums arī ģimenē. Jāizliekas, ka tev gribas vairāk.

Jansone: Nu pagaidi. Tu tagad pasniedz ģimeni kā kaut kādu pirmatnējo cilti, kur jācīnās par izdzīvošanu.

Jankovska: Protams, lai nemazgātu traukus, jātēlo, ka tev ir bišķiņ slikti. Ja negrib suņus vest ārā…

Jansone: Es šo atcerēšos. Īpaši par suņiem.

Jankovska: Nu bet ir taču! Ne jau vienmēr, bet dažreiz es to esmu izmantojusi.

Jansone: Šādas lietas taču var panākt arī atklātā, normālā sarunā.

Jankovska: Agrāk tu labāk ķēries uz visām šitām lietām, tagad arvien sliktāk. Ar katru mirkli sliktāk.

Jansone: Es jau tev teicu, tu salauzi manu priekšstatu. Un es esmu ļoti laimīga un pateicīga, ka tu salauzi manu romantizēto priekšstatu. Jo man liekas, ka īstenībā, kopš mēs ar tevi dzīvojam kopā… Es gan nezinu tam vārdam segumu, bet man šķiet, ka esmu nedaudz tuvāk realitātei. Protams, ja man kāds paprasītu, kas ir realitāte, nedod Dievs, es nevarētu atbildēt.

Jankovska: Es varu.

Jansone: Lūdzu.

Jankovska: Suņus novest no septītā stāva, ja ārā ir +5 grādi un līst slapjš sniegs.

Jansone: Tad es esmu realitātē līdz ausīm.

Jankovska: (Smejas.) Jā. Un es tēloju, ka man ir vājums. Jo netaisos melot, jo man sirds kā dimanta oliņa.

Jansone: Tā ir manipulācija, mīļā.

Jankovska: Es jau godīgi atzīstos, es vienmēr godīgi atzīstos. Kas tur slikts? Pašsaglabāšanās instinkts. Nu labi, tu arī tagad esi sākusi tēlot. Agrāk tā nebija.

Jansone: Zini, ar ko dzīvo kopā, to sāc spoguļot. Agrāk vai vēlāk. Drausmas.

Jankovska: Man jāmainās uz augšu.

Jansone: Jā, viennozīmīgi.

Jankovska: Bet krustdēls mani uzskata par labāko krustmāti pasaulē.

Jansone: Tavs krustdēls?

Jankovska: Jā. Bet krusttēvs – par labāko krustmeitu pasaulē.

Jansone: Un kā ir būt labākajam pasaulē?

Jankovska: Un ar sirdi kā dimanta oliņa?

Jansone: Jā, kā ir vispār dzīvot, var pastaigāt pa zemi? Uz tevi gravitācija darbojas?

Jankovska: Sapņos dažreiz lidoju...

Jansone: Sapņos mēs visi lidojam, es runāju par realitāti. Kā tur ir?

Jankovska: Normāli. (Smejas.) Zini, kas ir lielākā problēma ar visu to ģimeni? Okei, ģimene ta ģimene, bet viena no milzīgākajām problēmām ir tāda, ka ģimeni saista tiešā veidā ar bērniem. Un, ja, piemēram, cilvēki dzīvo visu mūžu kopā, bet viņiem nav vai nevar būt bērnu vai arī viņi negrib bērnus, tad tagad pēkšņi paziņot… Man tas šķiet klaji pretīgi, man vemt gribas, ja saka, kā tajās Satversmes izmaiņās, ka ģimene ir vajadzīga tikai tāpēc, lai pārotos un vairotos.

Jansone: Bet tā ir Rozenberga ideoloģija.

Jankovska: Es nezinu, kā ideoloģija tā ir, droši vien, es ticu tev, jo tu ar visām tām ideoloģijām esi ļoti pazīstama...

Jansone: Nu, es arī tikai pieņēmu, ka Rozenberga, man citu nebija, ko uz aci vainot.

Jankovska: Bet tas ir vienkārši… Saprecināt kaut kādus divus, un tagad ņemiet un vairojieties? Man tas liekas vienkārši pretīgi.

Jansone: Tā ir tā domāšana. Jo vairāk tev būs nacionālā valstī dzīvojošu cilvēku ar konkrētu nacionālo piederību, jo vairāk būs naudas, jo viņi visi šeit strādās, maksās nodokļus un tamlīdzīgi.

Jankovska: Tam nav vispār nekāda sakara ar materiālo labklājību.

Jansone: Kāpēc tu domā, ka nav?

Jankovska: Nu nav.

Jansone: Labu apetīti.

Jankovska: Labu apetīti; nē, nav. Vispār man riebjas skatīties uz cilvēkiem kā tādiem atražotājiem.

Jansone: Kādā ziņā – atražotājiem?

Jankovska: Nu, tādiem, kuriem obligāti sevi jāatražo. Kas demonstrē to, ka mēs kaut kad neizmirsim. Mums ļoti strauji pieaug pārapdzīvotība uz kopējās pasaules.

Jansone: Tāpēc jau es saku, cilvēku ir daudz par daudz, tāpēc vairošanās ideoloģija man arī nav saprotama.

Jankovska: Labi, ideoloģija. Bet traģēdija ir individuālā līmenī. Iedomājies, tu nodzīvo visu mūžu ar savu precēto vai neprecēto partneri, un jūs nekad neesat bijuši valsts priekšā ģimene, jo jums nav bijis bērnu. Jo valsts uz tevi skatās kā uz… Kā tev garšo salāti?

Jansone: Ļoti labi. Bet tas tāds ļoti arhaisks uzskats, manuprāt.

Jankovska: Debils, nevis arhaisks.

Jansone: Tas jau neizslēdz viens otru. Man šķiet, ka… Nu skaidrs, cilvēks primāri ir sociāla radība, vai ne. Cilvēkam jābūt kaut kādā kontaktā, mijiedarbībā ar apkārtējiem. Man liekas, tas ir primārais, nevis tas, lai cilvēki sevi atražo. Bet okei, es nevaru spriest droši vien. Tajā pašā laikā, starp citu, viena lieta, kas mani šokē, – kad man pasaka, kas saskaņā ar Satversmes grozījumiem ir vai nav ģimene, man prātā ir Zvannieki. Tur jau nu toč nav asinsradniecības. Tur vienkārši ir ģimene. Tā ir apbrīnojama spēja nodrošināt ģimeni tiem, kuriem tās nav.

Jankovska: Un tad saka: jā, valsts sargās tos, kuri dara tā... Bet no kā sargās? Tur jau visiem galvenais ir, lai geji neprecas. Nu bet lai taču tie gejiņi precas, un miers! Vai arī lai apmaksā braucienus uz Maltu, kur viņi var apprecēties.

Jansone: Vai uz Dāniju.

Jankovska: Tu taču labi zini, ka negribas aukstā valstī precēties.

Jansone: Dānijā ir arī vasaras, cik man zināms.

Jankovska: Bet aliņš dārgāks.

Jansone: Nekā Maltā?

Jankovska: Aha.

Jansone: Es tieši tās ģimenes jēdziena sakarā domāju arī par to, kā tur ir, vai jēdzieni gadu gaitā maina savu nozīmi vai ne? Man liekas, ka ir jāmaina.

Jankovska: Nu jā, loģiski ir mainīties.

Jansone: Tāpat kā ir jēdzieni, kurus tagad... Piemēram, ja tu savam krustdēlam pateiksi vārdu “ratnīca” vai “sprēslenīca”, vai viņš sapratīs, kas tas ir?

Jankovska: Nu es vispār arī nesaprotu, atzīsimies. Tāpat kā lielākā daļa.

Jansone: Nu labi, pieņemsim, vārpstiņa. Vienkārši tas vairs nav aktuāls, kaut gan valodā pastāv. Tas nekur nav pazudis, bet trīsgadīgam bērnam nav tās pieredzes. Un visdrīzāk arī nekad nebūs, ja viņš nekļūs par vērpjamratiņa dreijātāju. Tad viņš zinās, kas ir vārpstiņa.

Jankovska: Daudzi bērni nezina, ka piens nāk no govīm.

Jansone: Tam gan es neticu.

Jankovska: Ir, nopietni.

Jansone: Es tiešām neticu.

Jankovska: Bet kā, ja tu, piemēram, dzīvo Londonā vai Parīzē visu savu mūžu, tev garšo piens, tu ej uz veikalu un pērc pudelē...

Jansone: Uz kuras ir uzzīmēta govs.

Jankovska: Nu, varbūt govs arī dzer pienu.

Jansone: (Smejas.) Labi, es nezinu par Londonu un Parīzi, bet, piemēram, Latvijā ir taču zooloģiskie dārzi.

Jankovska: Kur tev rāda, kā govi slauc? Neslauc viņi tās govis! Līdz ar to nav, nav tiešas sasaistes. Tas ir diezgan loģiski. Bija vesels pētījums Latvijā uztaisīts par to, ka ļoti liels procents bērnu nezināja, ka pienu dod govis. Un tāpat arī par tām viendzimuma ģimenēm. Ja tev nav zināšanu lauka un tu kaut ko lasi, tu saproti, ka tā ir nenormāla traģēdija. Mēs varam tam pieiet sistēmiski. Ja tu kaut ko skaidro, tev jābūt vienā līmenī ar to, ar ko tu runā. Ja man saka, ka ir iespējami divi tēti un bērns, tad skaidrs, ka man pirmais jautājums, ja es esmu pieklājīgs cilvēks, ir – kā viņi tiek pie tā bērna? Otrais jautājums, nu… Es varu to izvērst ļoti nepieklājīgā formā. Nu, kurš saprot, kas ir Satversme? Cik procentu no Latvijas iedzīvotājiem vēl saprot, kas vispār ir Satversme?

Jansone: Es citēšu joku no tvitera: citi domā, ka Satversme ir atmiņu klade, kurā katram kaut kas jāieraksta.

Jankovska: Un tad, ja tavā zināšanu laukā, tāpat kā ļoti daudziem bērniem, nav pieredzes par to, ka no govīm slauc pienu, un pieredze saka priekšā, ka tu nevienu tādu nezini, tad tu, protams, nespēj iztēloties. Bet tajā mirklī, kad tev tas rodas kaut kur klātienē…

Jansone: Man pirms gadiem 10, ap to laiku, kad iznāca romāns “Insomnia”, bija tieši tāds ieradums. Ja es gadījos kompānijā, neatkarīgi no tā, vai tie bija studenti vai vienkārši paziņas, un dzirdēju šo frāzi, ka “par gejiem nav vērts runāt, es nevienu tādu nepazīstu”, es cēlu roku un teicu: “Lūk.”

Jankovska: Nu labi, faktiski tu arī esi viens no pirmajiem gejiem, ko es pazīstu. (Smejas.)

Jansone: Varbūt tas tāpēc, ka tevi tas vienkārši neinteresē. Tu nevērtē cilvēku pēc šādas kvalitātes, jo tas jau īstenībā neko neizsaka.

Jankovska: Nuja. Tāpatās kā tu, iespējams, satiekot govi ganībās, neprasi: “Vai tu dod pienu?”

Jansone: Varbūt tā ir gaļas govs.

Jankovska: Tu tikko apēdi vienu gaļas govi.

Jansone: Pilnīgi piekrītu. Paldies.

Jankovska: Es tagad visu laiku domāju par tām govīm. Par plastmasas maisiņiem un govīm.

Jansone: Par tām, kas dod pienu?

Jankovska: Nē, par to, ka cilvēki grib būt pazīstami ar lietām, ar procesiem, ar cilvēkiem...

Jansone: Nu mēs jau arī, padomā pati. Es nezinu, jums bija laukos, piemēram, vērpjamais ratiņš kaut kur bēniņos?

Jankovska: Bija. Nevis bēniņos, bet lejā.

Jansone: Mums bija vērpjamais ratiņš un stelles. Piemēram, šobrīd es nedomāju par stellēm vai vērpšanu, saproti? Man arī tās asociācijas vairs nav.

Jankovska: Es nesaprotu, kāds tam sakars ar jebko.

Jansone: Ar govi un pienu tam ir sakars.

Jankovska: Un ar plastmasas maisiņu?

Jansone: Ar plastmasas maisiņu nav.

Jankovska: Žēl.

Jansone: Bet tu saprati domu?

Jankovska: Nē.

Jansone: Kādreiz domāju, es te mūždien cepos, ka latviešu valoda izzūd vai ka izzūd kaut kādas zīmes, ko es atpazīstu kā savas. Bet īstenībā jau es cepos par to, ka pazūd kaut kas, kas nosacītā veidā ir mani veidojis. Tam ir saistība ar govi un pienu tādā ziņā, ka tu mani satrieci ar paziņojumu, ka ir bērni, kas nezina saistību starp govi un pienu. Un es tev mēģinu izstāstīt, ka es vairs nezinu, kāda ir konkrētā saistība starp tevi un ratiņu, un audumu.

Jankovska: Nu labi, ja mēs tagad atgriežamies pie ģimenēm, mēs nonācām pie tā, ka ļoti daudziem vienkārši nav bijis iespējas pazīt šādus cilvēkus sajūtu līmenī.

Jansone: Varbūt pat ne sajūtu, bet ikdienišķā līmenī.

Jankovska: Ikdienišķā līmenī, gaidot pienu un ejot ar to plastmasas maisiņu uz veikalu. Lūk, viss arī savilkās.

Jansone: Un ir plastmasas maisiņš.

Jankovska: Jā, viņš parādījās. Pareizāk sakot, tā vienīgā geju un lesbiešu pazīšana daudziem faktiski ir praids.

Jansone: Viens ir praids, un otrs ir tie, kas ir tā saucamās geju un lesbiešu sejas. Kārlis Streips, piemēram. Vai Māris Sants. Un obligāta lieta, ka visi geji un lesbietes ir ārzemju latvieši, jo viņi nevar būt dzimuši Padomju Savienībā...

Jankovska: Jo mums tādu te nebija.

Jansone: Padomju Savienībā seksa vispār nebija, kādi geji un lesbietes? Un ka viņiem jābūt obligāti kaut kādiem māksliniekiem. Pie tās bohēmiskās vides un tā…

Jankovska: Bet vai tu, Ilze, pati iedomājies, ka arī priekš manis tas viss ir jauns? Mans statuss kā lesbietei.

Jansone: Mēs ar tevi jau vienā sarunā vienojāmies, ka mēs ar tevi sen vairs neesam lesbietes, mēs esam panseksuālas.

Jankovska: Labi, vienalga. Bet tu iedomājies par to?

Jansone: Un ko tas tev maina?

Jankovska: Man neko nemaina, tur jau tas paradokss, ka tas man neko nemaina.

Jansone: Tad kādā ziņā tas tev ir jauns?

Jankovska: Tajā ziņā, ka es dažreiz varu identificēties ar to, ko pret mani vērš tie paši komentētāji, arī tā sieviete, kas sēž un iztēlojas, kas un kā.

Jansone: Nu, tikpat labi tevi varētu skart anekdotes par blondīnēm, kas ir ļoti agresīvas reizēm. Tu vienkārši saskaries ar vēl vienu agresijas formu.

Jankovska: Ne tikai.

Jansone: Bet ko vēl? Ko tev ikdienā maina tas, ka esmu sieviete?

Jankovska: Nē, tu man neko nemaini, viss ir tikai labāk. (Smejas.)

Jansone: Es saprotu, ka tā tev kaut kādā ziņā ir jauna pieredze, bet es jau arī neesmu apsēsta, piemēram, ar geju kultūras kultivēšanu, kā tas bija, piemēram, 2000. gadu sākumā, kad es klausījos tikai kaut kādu gejiem piederīgu mūziku un lasīju visvisādas, pamatā “Atēnas” izdotās, grāmatas – “Skrējējs”, “Sapņu dejotājs”, Kaningemi, Boldvins. Nu, kad tu centies uzskatīt, ka tā ir kaut kāda īpaša kultūra. Bet tā jau īstenībā ļoti sen vairs nav īpaša kultūra. Un tai nevajadzētu tādai būt. Īpaša kultūra tā bija toreiz Amerikā, kad gejiem bija jācīnās par savām tiesībām, tad tā bija subkultūra, kas bija aizliegta. Piemēram, tu zini, es jau 10 gadus esmu braukusi rudenī uz Stradiņiem runāt par subkultūrām Hanova kursā. Un es vienā brīdī Denisam tieši tā arī teicu, ka es vairs īsti neredzu, par ko te runāt. Man bija divas subkultūras – LGBT un gotu. Pirmkārt, gotu subkultūra... Es pie tās nekad neesmu īsti piederējusi un nemāku par to adekvāti izstāstīt, es jaunībā esmu bijusi wannabe gots. Savukārt par LGBT – es neuzskatu, ka tai jābūt subkultūrai. Uzskatu, ka tai jābūt normālai kultūras sastāvdaļai.

Jankovska: Nevis kultūras, bet sabiedrības.

Jansone: Sabiedrība lielākoties veido kultūru. Un kultūra savā ziņā nosaka sabiedrību. Es domāju, tāpēc ir tās lielās atšķirības.

Jankovska: Tu esi tik gudra!

Jansone: Es neesmu gudra.

Jankovska: Esi gan. Tu zini, kad es saku.

Jansone: Man ļoti gribas nocitēt, bet neatceros autoru, tāpēc neiedrošinos, bet bija “ja vīram laba viela pagadās, tad skaisti runāt nav nekāda māksla vairs”. Ja nemaldos, tas ir viens no vecajiem grieķiem, iespējams, ka Eiripīds.

Jankovska: Bet tātad, ja mēs pieejam sistemātiski, viss sākās ar plastmasas maisiņiem. Maisiņš, varavīksne, bruņurupucis, govs, piens...

Jansone: Pa vidu vēl bija Ģirts, kurš nozaga tavas baravikas.

Jankovska: Bet tas, kas visu ietver, virssistēma, ir ģimene.

Jansone: Man šķiet, ka es tevi saprotu, bet tu varētu lieku reizi paskaidrot.

Jankovska: Lūdzu, nē. Neliec man vairs neko skaidrot. Ja mēs savā starpā runājam par ģimeni un cilvēki prasa, kas tā tāda ir, viņi var runāt par jebko – var runāt par plastmasas maisiņiem, par govīm, par pienu un senajiem grieķiem, dažādās atmiņās kavēties, jo īstenībā ģimenes lieta ir tā, ko negribas aizskart. To negribas pārvērst definīcijā. Un man tas liekas pats drausmīgākais, saproti? Jo, ja tu man prasi definēt...

Jansone: Man ļoti patīk tas, ko tu saki, turpini.

Jankovska: Nu, tā ir doma, ko nevar pārvērst definīcijā. Ir jābūt tiešām cieņpilni kopā – un viss. Un mēs nevaram, ja mums prasa... Tas būs apmēram tāpat, kā ja es tagad ņemšu un grābstīšos. Nu, grābstīšos gar tādiem jēdzieniem kā ģimene, es domāju. Ne jau grābstīšos tagad gar tevi (smejas), bet tu saprati domu?

Jansone: (Smejas.) Jā, es sapratu. Un es pilnīgi piekrītu, ka jau pati ģimenes definīcija, par kuru es tev sākumā prasīju...

Jankovska: Tas mani šausmīgi tracina.

Jansone: Es zinu. Mums teologos iemācīja, lai mēs nerunājam par lietām, kuras mēs nedefinējam.

Jankovska: Man arī māca to pašu.

Jansone: Bet man liekas, ka tu nupat norādīji uz to burvīgo dažādību, kas veidojas caur pieredzi, kur definīcija kā tāda atkrīt. Piemēram, tādam jēdzienam kā ģimene. Tāpēc man liekas, ka tāds jēdziens kā Dievs nav definējams, jo tā ir pieredze. Tāda intīma un garīga pieredze.

Jankovska: Jā, tieši tā. Pareizi ir. Tā ir pieredze.

Jansone: Un, ieliekot definīcijā, mēs to nonivelējam.

Jankovska: Jā, un ļoti daudzi cieš no tā.

Jansone: Nu redzi, un tas, ko mums mācīja, bija, ka tajā brīdī, kad mēs definējam, mēs definējam kontekstā. Mēs tagad runāsim par šo tēmu, bet tikai šādā kontekstā. Piemēram, mēs tagad runāsim par glāzi, bet tikai par alus glāzi.

Jankovska: Es saprotu. Tā ir sistemātiskā pieeja. Un tad mēs varam likt apakšā, kas tas ir. Skatīties uz to kā uz vairošanos, piemēram...

Jansone: Bet kāpēc tu negribi iet zinātnē ar šādu domāšanu?

Jankovska: Bet es jau tur esmu.

Jansone: Mēs ar tevi nesen runājām, vai tu pēc doktorantūras gribētu strādāt universitātē, un tu teici, ka tevi akadēmiskā karjera nevilina.

Jankovska: Mani nekas nav dzīvē vilinājis, tas vienkārši pats notiek.

Jansone: Man ir viena draudzene, kura tā saka. Ka viņa nesaprot, kāpēc viss notiek. Laba draudzene.

Jankovska: Lūk. Ja man kāds pusgadu pirms tam, kad mēs apprecējāmies, teiktu, ka es būšu precēta ar sievieti, es teiktu: “Kas, tu galīgi nojūdzies?”Nu tā ir. Bet pati biedējošākā ir doma būt kaut kur ekspertam. Vienkārši vienmēr atrodas tie eksperti, kas runā par ģimenēm.

Jansone: Tāpat kā mēs savulaik ar bijušajiem kolēģiem smējāmies, kad parādījās visi tie projektu koordinatori, projektu vadītāji, un tas likās baigi prestižais amats, tad arī apkopēju vairs nesauca par apkopēju, bet par slotas projekta vadītāju. Man liekas, ka ar ekspertiem šobrīd notiek tieši tas pats. Ja paskaties, piemēram, LZP ekspertu sarakstu… Kurš tur ir eksperts? Nē, nu kaut kādi noteikti ir…

Jankovska: Jā, un ir, piemēram, tādas personas, kuras uzdrošinās teikt, ka viņām ir īstāka ģimene nekā citiem. Un tad man ir vienalga, kāds viņām ir bakgraunds, es zinu, kā es tādas varētu nosaukt.

Jansone: Bet es gribu vēl vienu alu. (Viesmīlei.) Es atvainojos, man būs vēl viens.

Jankovska: Un, ja mēs redzam, ka ir tādi izglītoti cilvēki ar noteiktu reliģisko pārliecību, kas grābstās gar ģimenes jēdzienu caur kaut kādiem sengrieķu filozofu tekstiem…

Jansone: Tam nav nekādas vainas. Lai viņi grābstās.

Jankovska: Nē, tā milzīgā vaina ir tanī, ka tu pats esi privileģēts ar tām zināšanām, kas tev ir pieejamas. Bet cilvēkiem, kas tavu grābstīšanos lasīs vai klausīsies, nav dota privilēģija to saprast. Jo viņiem nav šīs zināšanas, viņi neredz. Un arī, piemēram, tā pati katoļu baznīca turpina grābstīties ap dažādiem jēdzieniem, kā vajag, un tāpat noliedz milzīgas…

Jansone: Tā, katoļu baznīcu liec mierā.

Jankovska: Es arī varu grābstīties.

Jansone: Protams, ka tu vari.

Jankovska: Un kādēļ ne? Es neko par katoļu baznīcu nezinu. Tagad tikai uzzināju, ka rožukroni var kaklā kārt.

Jansone: Nevar. Nē, nu var, bet priesteriem tas nepatiktu.

Jankovska: Un tas ir absolūts ļaunums, jo tie cilvēki to dara apzināti. Tas pats ir ar ģimenēm – kas ir pareizi, kas nav pareizi, tā ir apzināta rīcība. Cilvēki, kas to lasa, iespējams, nesaprot. Un nav tā, ka viņi ir muļķi, viņiem vienkārši nepiemīt tādas zināšanas.

Jansone: Redzi, tā lieta, ko es uztvēru no tevis, ir tas, kāpēc es varu izlasīt viedokli, kuram es radikāli nepiekrītu, un tomēr to cienīt, jo tur tiek demonstrētas zināšanas, kuras, piemēram, tur ir saprotama iemesla dēļ.

Jankovska: Bet ko tu tur cieni? To, ka viņi to zina?

Jansone: Nē, es cienu, piemēram, milzīgas, dziļas zināšanas viduslaiku teoloģijas tekstos un spēju to visu savilkt kopā un argumentēt. Es tam varu nepiekrist, un es tam radikāli nepiekrītu, bet es cienu pieeju tekstam. Es necienu pieeju cilvēkam.

Jankovska: Labi, bet ja tas tiek pausts populārzinātniskā veidā, nepaskaidrojot? Es tev minēšu piemēru. Mēs cienām zināšanas par to, kā ir uzbūvēta atombumba un kā rodas atomsprādziens. Tas ir ļoti cienījami.

Jansone: Tās ir cienījamas zināšanas.

Jankovska: Jā, tās ir cienījamas zināšanas. Bet izmantošana…

Jansone: Es piekrītu. Manuprāt, ja mēs runājam par šiem – sauksim to tā – konservatīvajiem tekstiem pret LGBT ar teoloģisku ievirzi, intelektuālajiem konservatīvajiem tekstiem, tad lielākais posts, ko tie nodara, ir cilvēkiem, kuri uztver tikai konkrētus atslēgvārdus, ko ne līdz galam izprot. Tu pati to ļoti labi zini kā pētniece, tu atlasi avotus, kurus izmanto. Tu tos izvēlies, tas ir tavs pirmais filtrs un pirmā interpretācija. Tu zini, ka ir avoti, kas apgalvo pretējo, bet tu izvēlies, ar kuriem strādāsi. Un tā, manuprāt, ir lielākā problēma ar šāda veida tekstiem – tas, ka no šiem avotiem, kuriem ir arī pretargumenti un kuri gadsimtu gaitā veidojuši zigzaga diskusiju, daži tiek pasniegti kā neapstrīdami, kā dogmatiski, kā universāla patiesība. Ceru, ka šajā sarunā pēdējo reizi atsaukšos uz savu izglītību, bet viena lieta, ko mums iemācīja, ka neviena lieta nav skatāma tikai no vienas puses. Tā vēl bija vecā, foršā četrgadīgā teoloģiskā izglītība, kurā tev mācīja, ka nav viennozīmības, ka arī dogmām ir otra puse, ka arī dogmas var būt apšaubāmas, jo tās veidotas cilvēku lēmumu rezultātā.

Jankovska: Bet tu redzi, kur tādu otru pusi kāds skata?

Jansone: Es skatu otru pusi vienmēr. Jo es neesmu mēģinājusi izprast visu to motivāciju, un es varu cienīt arī pilnīgi radikāli pretēju viedokli. Man tas nav jāpieņem. Ko es necienu, tās ir sīkas liekulības, vot tās es necienu.

Jankovska: Bet tu nesaskati tur liekulību?

Jansone: Kur?

Jankovska: Ka cilvēki, kas apveltīti ar zināšanām, tagad pārvērš tās pretdarbībā?

Jansone: Pretdarbībā kam?

Jankovska: Pretdarbībā tam, ka mūs, piemēram, vieno komplicētas kāzas Maltā.

Jansone: Bet tā nav liekulība, cilvēki aizstāv savu viedokli. Bet tajā brīdī, kad kāds viedoklis tiek padarīts par valstiski vienīgo un svarīgo, kad kāds viedoklis kļūst par ideoloģiju, lūk, tad sākas problēmas. Kamēr mums tiek pārmesta LGBT vai liberālā ideoloģija...

Jankovska: Es neesmu liberāla.

Jansone: Es arī ne. Es esmu konservatīvs cilvēks. Bet mums pārmet liberālo ideoloģiju tikai tāpēc, ka mēs esam precējušās un dzīvojam kopā. Un, manuprāt, vārds “ideoloģija” ir vēl viens tāds pats kā “eksperti”, tas tiek lietots vietā un nevietā. Jo nav tādas LGBT ideoloģijas, nav tādas liberālās ideoloģijas.

Jankovska: Konservatīvā ideoloģija ir?

Jansone: Konservatīvās ideoloģijas arī nav. Taču konservatīvie uzbrūk liberālismam, kas ir normāli jebkurā pasaules vēstures attīstības fāzē. Vienīgi ideālā pasaulē tur būtu jāveidojas dialogam, kas kļūst auglīgs.

Jankovska: Tu teici, ka esi konservatīva. Ko tu saproti ar “konservatīva”?

Jansone: Es esmu konservatīva tādā ziņā, ka man ļoti patīk tradīcijas. Man patīk mantojums, ko man ir iedevusi mana vecmāmiņa, kaut kādas viņas atziņas. Jo, tā kā viņa bija mans tuvākais cilvēks, es vērtēju to augstāk nekā atziņas, ko man devuši citi. Tas ir zināms konservatīvisms. Es esmu konservatīva arī tajā ziņā, ka atbalstu monogāmiju. Man patīk rituāls, man patīk rutīna, man patīk tas, ka tu zini šodien, ko darīsi rīt.

Jankovska: Tev patīk senie grieķi. (Smejas.)

Jansone: Par senajiem grieķiem un konservatīvismu, es domāju, ir ļoti daudz diskutējama. Es nevaru lasīt senos grieķus oriģinālā, par ko man žēl, bet nu es varu lasīt Jauno Derību oriģinālā.

Jankovska: Nu labi, tev tagad jājautā, kāpēc man liekas, ka es esmu centriska. Vai arī tu vēl gribēji turpināt par savu konservatīvismu?

Jansone: Nē, kāpēc tu esi centriska? Viens ir, tev gribas mazgāt plastmasas maisiņus. Bet kas vēl?

Jankovska: Tas nav primārais. Es varētu teikt, man liekas, ka cilvēki ir pārsteidzoši, man viņi visi patīk.

Jansone: Man atkal neviens nepatīk.

Jankovska: Nu labi, nemuldi.

Jansone: Nē, labi, tu man patīc.

Jankovska: Bet nu reāli, cilvēki ir pārsteidzoši visās izpausmēs.

Jansone: Tas, ka tev patīk cilvēki, tevi nepadara centrisku.

Jankovska: Padara, jo es varu pieņemt jebkuru. Es tiešām pilnībā to saprotu, ja vien tas netiek pārvērsts kaut kādā vardarbībā vai prettiesiskā rīcībā.

Jansone: Bet kur tur centriskums? Es joprojām nesaprotu. Paskatīsimies no politiskā spektra, kas mums ir vienīgā partija, kura saka, ka viņi ir centriski? Ā, nu Par! droši vien saka, ka ir centriski, Jaunā Vienotība ir centriska, ja palasa viņu Vikipēdiju.

Jankovska: Man krišnaīti arī patīk ļoti.

Jansone: Krišnaīti? Man tikai patīk skatīties, kā viņi dejo.

Jankovska: Es vienreiz nācu no kaut kādas tikšanās, un man tā gribējās ieiet viņu barā un tādā ritmā kustēties!

Jansone: Uģis Kuģis tevi būtu savervējis viens un divi.

Jankovska: Nē, Uģis Kuģis ne.

Jansone: Kāpēc vēl tu esi centriska? Man vienmēr šķitis, ka tu esi liberālāka nekā es. Ā, bet varbūt tāpēc es esmu konservatīva, tu esi centriska, tavs brālis ir liberāls, mēs ģimenes lokā esam trīs ļoti izteiktas pakāpes. Nu, vai ir vēl kāds iemesls, kāpēc tu esi centriska? Politiskie uzskati?

Jankovska: Nav.

Jansone: Tev ir daži...

Jankovska: Anarhiste.

Jansone: Bet kāpēc vēl tu esi centriska?

Jankovska: Ko tu piesējies par manu centriskumu?

Jansone: Pati sāki. Es tev paskaidroju, kāpēc esmu konservatīva.

Jankovska: Tagad tu vienkārši gribi, lai tavs paskaidrojums būtu labāks nekā manējais.

Jansone: Nē. Šī nav sacensība, šī ir saruna.

Jankovska: Kāpēc lai saruna nebūtu sacensība? Tu neko nesaproti no sacensībām.

Jansone: Tev visās sfērās patīk uzvarēt. Kamēr es skrablā velkos nopakaļ.

Jankovska: Jā, tu nepazīsti uzvaras garšu. Tā ir ļoti laba.

Jansone: Varbūt arī nepazīstu. Bet varbūt man nekas nemainītos. Iedomājies, ka es kā konservatīvs cilvēks iepazītu uzvaras garšu?

Jankovska: Tur zvaigžņu slimība garantēta. Nu, tagad varbūt ne, bet mājās es to izjutīšu simt punkti, dabūšu suņus vest ārā trīs nedēļas pēc kārtas.

Jansone: Pasaki par tādām lielajām aktualitātēm, kur ir tā centriskā pozīcija?

Jankovska: Uzskatu, ka jebkurā sabiedrībā var pastāvēt gan viens, gan otrs.

Jansone: Bet es jau arī tā uzskatu. Ir jābūt diskusijai.

Jankovska: Sūds ar tām diskusijām. Cik var diskutēt? Apnicis. Sarunai jābūt, nevis diskusijai.

Jansone: Jābūt sarunai starp liberālajiem un konservatīvajiem.

Jankovska: Bet visus viedokļus arī nevar cienīt.

Jansone: Var gan cienīt visus viedokļus.

Jankovska: Nē, tas tagad arī ir kļuvis par lamuvārdu – “tas ir mans viedoklis, un viss”. Tavs viedoklis nav ne sūda vērts. Cilvēkam primāri jāsaprot, ka viņa viedoklis nav nekā vērts. Un tajā mirklī, kad tu saproti, tu to vari apbūvēt ar kaut ko un attīstīt, lai tas veidotu kaut kādu... Šeit svarīgs ir tas, ko es tiešām uzskatu par centrisku, – lai būtu pienesums maksimāli lielai sabiedrības daļai. Nevis pateikt: “Ai, mans viedoklis.” Un ko nozīmē “es cienīšu”? Man nav jāciena visi viedokļi.

Jansone: Bet ir jāciena intelektuāls viedoklis.

Jankovska: Ko nozīmē “intelektuāls viedoklis”?

Jansone: Kurš nav uzrakstīts ar gramatikas kļūdām.

Jankovska: Es varu cienīt arī ar gramatikas kļūdām un šļupstos un dzērumā izrunātus viedokļus.

Jansone: Šļupstos un dzērumā es varu, bet ar gramatikas kļūdām ne.

Jankovska: Un vēl būtiski, ka centrisks ietver vārdu “centrs”. Man tas ietver riņķa līniju vai riņķa laukumu. Kas ir ļoti, ļoti svarīgi, ko es arī teicu iepriekš, ja tev ir kaut kāds viedoklis, tev tas jāpārvērš darbībā, lai būtu maksimāli liels labums maksimāli lielai sabiedrības daļai. Tas ir mans centrisms. Jā, redzi, riņķa laukumā ir ļoti svarīgs aspekts – rādiuss. Ir jācenšas panākt, lai šis rādiuss būtu maksimāli garš. Nevis “es te centrismā pateikšu savu viedokli”, bet lai tas atstātu pozitīvu iespaidu.

Jansone: Tātad, būdama centriska, tu esi nevis tā cirkuļa adata, bet grafīts?

Jankovska: Kāds grafīts? Rādiuss. Šeit ir centrs, un šeit ir rādiuss. Rādiuss ir svarīgs. Saprati domu? Un mums viņš ir jāpagarina. Centristi mēģina ar katru savu lietu pagarināt to rādiusu, lai ar katru savu lēmumu tajā riņķa līnijā vai riņķa laukumā būtu iesaistīta maksimāli liela sabiedrības daļa. Tur var būt konservatīvi, nacionāli vai kādi, bet tas viens lēmums, ko tu izdari, atstāj ietekmi uz visiem. Lai sasniegtu tos, kas ir tālāk, vajag garāku rādiusu.

Jansone: Tātad vispirms ir rādiuss un tad rodas riņķa līnija?

Jankovska: Nē, vispirms ir centrs, no kura var sākt vilkt savu rādiusu.

Jansone: Tā, lai tas, kas ir labs tev, kļūtu pēc iespējas labāks vairāk cilvēkiem, beigās kļūtu par universālu labumu, ja?

Jankovska: Jā, tieši tā.

Jansone: Nu labi, rādiuss kļūst garāks, bet uz kā pamata? Kā varētu kļūt garāks rādiuss, piemēram, par saprātīgiem lēmumiem par vakcināciju un to, kas notiek uz Baltkrievijas–Latvijas robežas? Kā rādiuss kļūst garāks Afganistānā?

Jankovska: Nu lūk, es nevaru tagad sakoncentrēties pēc trim džintonikiem.

Jansone: Kas padara rādiusu garāku?

Jankovska: Mehānisms, kas padara rādiusu garāku, pirmkārt, lai cik tas debili izklausītos, ir iekļaujoša sabiedrība. Un, lai tā rastos, jābūt maksimāli daudzām vietām, kur šai sabiedrībai sajaukties. Un kas ir šīs sajaukšanās vietas?

Jansone: Tās, kur var satikties?

Jankovska: Satikties un vienkārši nerunāt. Tas nav nekas unikāls, tās ir šīs kafejnīcas, tās ir...

Jansone: Tā viennozīmīgi nav “Lampa”, piemēram.

Jankovska: Bet tie ir tie paši ģimenes galdi, mājviesības. Tu uzaicini kaimiņu, tu taču neprasi, ar ko viņš dzīvo, tu atjauno daudzas vienkāršas tradīcijas. Lūk, mēs nonākam pie šī tradicionālā, jo nekas cits nevienos – labs ēdiens, labs dzēriens un laba mūzika. Tās ir galvenās pamatlietas.

Jansone: Un sarunas.

Jankovska: Sarunas pēc tam. Tu vari arī pie šīm trim lietām stāvēt klusu un justies labi, tev nav obligāti jārunā, vienkārši sēdi un jūties – “ā, cik es jūtos labi starp šiem cilvēkiem”. Un tajā brīdī, kad tu jūties labi starp šiem cilvēkiem, neprasot, kas aiz viņiem stāv, man liekas, tu iepazīsti... Ja tu redzi, kā sieviete ar sievieti dejo pie Pērkona dziesmas, kura tev arī ir mīļākā, tu tikai stāvi klusu un noskaties, un tu vari būt konservatīvāks par pašu konservatīvo velnu, bet tu jūties...

Jansone: Faktiski tas nozīmē, ka to rādiusu pagarina satikšanās.

Jankovska: Nu, tās nav diskusijas uz skatuves. Kādam ir tās kotletes jācep un tie cilvēki jāaicina.

Jansone: Kādam jābūt tam, kurš iniciē satikšanos, vai ne?

Jankovska: Jā. Un tad, kad jūs satiekaties, jūs nešķirojat... Tie paši klases salidojumi. Tu aizbrauc uz klases salidojumu un pastāsti, ka tu tagad esi precējusies ar sievieti, un lai jau tas viens klasesbiedrs laiza tos savus V burtā pie lūpām pieliktos pirkstus. Bet viss pārējais... Nu, parunāsim, paprasīsim, kas un kā. Kurš mazgā traukus jūsu mājās.

Jansone: Man laikam arī klase bija tik brīnišķīga, ka vienīgais jautājums salidojumā bija, kurš mazgā traukus.

Jankovska: Man arī tieši tāpat. Jo cik tad ilgi to V burtu laizīsi?

Jansone: Notirpst taču.