Visur jaušamas tieksmes

1934. gada sākumā, kad trīs Latvijas Universitātes profesori pēc Rīgas apgabaltiesas prokurora pasūtījuma rakstīja recenzijas par nule kā latviešu valodā izdoto Deivida Herberta Lorensa romānu “Lēdijas Čaterlejas mīļākais”, erotiska satura literatūras izdošanā Latvijā bija jau šis tas pieredzēts, un tas izdevējiem lika būt piesardzīgiem.

1923. gadā rakstnieku Pāvilu Rozīti un triju avīžu redaktorus tiesāja (un attaisnoja) par trīs erotiskas ievirzes stāstu publicēšanu. Preses un grāmatu izdevējiem vajadzēja rēķināties ar grožiem, ko viņiem uzlika ne tikai Latvijas Sodu likums (par apzināti nekaunīgu sacerējumu bez zinātniskas vai mākslas vērtības glabāšanu pārdošanai, pārdošanu, atklātu izlikšanu vai citādu izplatīšanu sodīja ar cietumu), bet arī trīs īpašo grāmatu saraksti. 1924. gadā Iekšlietu ministrija iedarbināja “Aizliegtās, ārzemēs izdotās, Latvijā ievest un izplatīt aizliegtās literatūras sarakstu”. 1925. gadā tam pievienoja “Aizliegtās, Latvijā iespiestās literatūras sarakstu”. Savukārt 1927. gadā ieviestā “Sēnalu un neķītrību literatūras saraksta” mērķis bija no jaunatnes slēpt riskantu literatūru, kas izdevējiem nozīmēja ierobežotas reklāmas iespējas, jo sarakstā iekļautās grāmatas nedrīkstēja izlikt grāmatnīcu un citu tirgotavu plauktos.

Tie retie izdevēji, kas pārvarēja pašcenzūras spiedienu, centās nodrošināties ar citiem aizsarglīdzekļiem. Piemēram, 1928. gadā Pjēra Luisa “Bilitis dziesmas” tika izdotas ar numurēto eksemplāru īpašnieku sarakstu beigās. Savukārt 1932. gadā Kārļa Rasiņa izdevniecība Literātūra vienpadsmito no divpadsmit “Latvju tautas daiņu” sējumiem laida klajā, titullapā norādot, ka sējums izdots tikai zinātniskā nolūkā, tādēļ atklātā tirgū nav izplatāms. Tikmēr izdevniecība Valters un Rapa tajā pašā gadā pēc ekspertu atzinuma saņemšanas tomēr neīstenoja ieceri Ludviga Bērziņa sastādītā “Latvju dainu” izdevuma sesto sējumu laist klajā kā nerātno tautasdziesmu izdevumu. Izdevniecībai ARS gan paveicās 1931. gadā laist klajā Riharda Bērziņa (Valdesa) tulkoto “Kama Sutru” ar Sigismunda Vidberga ilustrācijām (grāmatu aizliedza 1937. gadā).

Tāda bija situācija, kad apgāds Afrodīte 1934. gada pavasarī izdeva romānu “Lēdijas Čaterlejas mīļākais”. Tomēr Rīgas apgabaltiesas viceprokuroru Ādolfu Robežnieku romāna saturs bija tā uzrunājis, ka viņš ne vien aizliedza grāmatu, bet par visām varēm gribēja panākt arī izdevniecības oficiālā pārstāvja, 26 gadus vecā firmas Bellacord Electro skaņu plašu nodaļas vadītāja Edgara Ernesta Foršū, notiesāšanu. Lai to izdarītu, Robežnieks pasūtīja daiļdarba ekspertīzi trim Latvijas Universitātes profesoriem: filologiem Ludim Bērziņam un Jurim Plāķim un teologam Kārlim Kundziņam. Izmeklēšanas tiesnesis, izlasījis recenzijas, divas reizes atteicās saukt Foršū pie atbildības. Tomēr, kad viceprokurors uzstāja uzsākt lietu trešo reizi, tiesnesis padevās. Foršū savu vainu neatzina, un izmeklēšanas tiesnesis iepriekšējās izmeklēšanas lietu nosūtīja cita iecirkņa viceprokuroram. Latvijas Nacionālā arhīva Latvijas valsts vēstures arhīva 5555. fonda 1. apraksta 648. lietā nav ziņu par procesa tālāko gaitu. Toties recenzijas par Lorensa romānu rada zināmu priekšstatu, kā savulaik būtu varējusi attīstīties latviešu erotiskā leksika.

Ineta Lipša

Rīgas apgabaltiesas I iecirkņa Izmeklēšanas Tiesnesim.

Izpildīdams Jūsu rīkojumu, piesūtu Jums savu atsauksmi par grāmatu “D. G. Lorenss, Lēdijas Čaterlej mīļākais. Romāns. No angļu valodas tulkojis A. M. Izdevniecība “Afrodite”, Rīgā, Grēcinieku ielā – 25.”

Autors pietiekoši pārvalda rakstniecības techniku, notikumus tā aprakstīdams un raksturus tā zīmēdams, ka tas var lasītāju ieinteresēt. Šinī ziņā tad sacerējums nav gluži bez literāriskas vērtības. Par citu kādu vērtību nav ko runāt. Bet arī literāriskā vērtība nav visai augsta un cieš no tā apstākļa, ka autors it sevišķi nododas dzīvniecisko norisu tēlošanai attiecībā uz cilvēku dzimumdzīvi. Priekšvārdos autors (pag. 3.) teicas šo romānu klajā laižam “kā godīgu, labu, veselīgu grāmatu, kāda mums šajos laikos vajadzīga”, un vēlāk (pag. 108.) vēlreiz uzsveŗ, cik “liela loma piekrīt literātūrai”, bet par apskatāmo darbu nevar sacīt, ka viņa loma sabiedriskā ziņā būtu pozitīva. Vispirms jāceļ iebildumi pret indecento valodu, ar ko autors it kā lepojas: “mīž” (“miez” vietā, pag. 5.) ir viens tāds piemērs. Tāpat runa par “abām slēptajām ieejām” sievietes augumā, ar kuŗu palīdzību tā var “mīst un izkārnīties” (pag. 238.) un viņas “īstā, neviltotā pakaļa” (pag. 238.) ir tādas izteiksmes paraugi.

Roku rokā ar šādu vaļīgu izteiksmi iet priekšstatu modināšana, kas attiecas uz dzimumu kopošanos. “Falluss” tiek minēts nepārredzamas reizas, un tas nevien ir – prātnieciskās sarunās – vajadzīgs pie domāšanas (pag. 41.), bet ir arī tiltiņš, kas dzīves bezdibenam ved pāri uz nākotni (pag. 79.). Blakus labai sirdij stāv “dzīves priecīgs falluss” (pag. 43.), kas ar “paceltu galvu” (pag. 43.) apsveic katru gudru cilvēku, bet “veselīga prāta saknes slēpjas vīrieša pautos”. (pag. 232.) Bet “falluss” nav minēts tikai prātojumos, tas ar visām savām funkcijām aprakstīts arī ļoti daudzos konkrētos gadījumos. “Viņa sajuta piebriestam viņa fallusu” (pag. 185.); “šis falluss var ieiet viņā, kā kinžāla trieciens”, bet “izmetis viņā visu savu spēku”, tas “sarāvās nevarīgs” (pag. 186. un 187.). “Falluss” sakustas, bet neceļas, kad lēdija saņem rokās mīļākā pautus (pag. 234.).

Romāna varoņi nejūsmo par zilām acīm vai vīriešu varonību, bet tā vietā stājas skaistie “gurni” un “vēss smagums divām oliņām viņa kāju starpā” (pag. 186. un 187.), bet it īpaši falluss, kas apzīmējams kā arabieša zirgs visvisādiem epitetiem. Tas ir “valdonīgs” (186., 224.), “piebriedis” (pag. 285.), “tumšs un liesmains”, “Tik liels! Tumšs un drošs!” “Tik augstprātīgs!” “šausminošs, bet skaists!” “sastindzināts”, “taisns”, bet pēc akta “maziņš un mīksts”, bet vēlāk atkal “ciets un pavēlošs”. (pag. 224. un 225.). Pats par sevi saprotams, ka šis falluss izdara “sēklas izstrūklošanu” (pag. 304., 183., 124., 135., 144.). Falluss ir romāna A un Ω, jo arī pēdējā teikumā pavītušais, bet cerību pilnais Džons Tomass, kas lēdijai Džen vēlē labu nakti, ir tas pats falluss, kas 224. lappusē mums ir stādījies priekšā ar šo vārdu.

Vispārēm dzimumdzīve šinī romanā tiek ierindota starp tīri fiziskām vai fizioloģiskām norisām, piekam centrālā problēma, kas noteic cilvēka laimi kopdzīvē, ir jautājums, vai abas puses dzimumaktu “reizā beidz”. (sal. pag. 34., 35., 36., 37., 38., 47., 48., 57. un 58., 78., 145., 216. un 217.)

Tākā “cilvēka miesas dzīves” (pag. 252.) atbrīvošana no trādicijām, bet līdz ar to arī no ētiskām normām ir sacerējuma mērķis, bet par dzimumsakariem, kas lēdijai ir ar mežsargu, viņas pašas tēvs runā gluži frivoli, tad jānāk pie slēdziena, ka grāmata normālas dzimumdzīves attīstību sabiedrībā neveicina, bet sabiedrību, īpaši jaunatni, var novest uz neceļiem, īpaši vēl, ja ievēro, ka no daiļliterātūras iziet sugestīvs spēks, kāds pa daļai piemīt arī šim romānam.

Dubultos, 11. VII. 1934. g.

Aleksandra pr. 32

Tēl. Majori 402.

Paraksts: L. Bērziņš

Pielikums: apskatītā grāmata.