Pasaules radīšana kurpju kastē

Šīs 1964. gada janvāra Playboy numurā publicētās intervijas ar rakstnieku Vladimiru Nabokovu priekšvārdā Alvins Toflers, kurš tobrīd vēl nebija slavens futurologs, bet gan neatkarīgs žurnālists, rakstīja: “Mūsu sarunās, kas izvērtās nedēļas garumā un notika viņa viesnīcas numura darba kabinetā, Nabokovs atbildēja uz jautājumiem ar sev raksturīgo blēdīguma, atklātības, ironijas, asa prāta un daiļrunīgas izvairības sajaukumu. Runādams neparasti krāšņā, literārā angļu valodā ar vieglu krievu akcentu, izvēlēdamies vārdus ar nesteidzīgu apdomu, viņš likās nedaudz šaubāmies par savu spēju izteikties tā, lai sarunu biedrs viņu saprastu, vai arī skeptisks par to, vai tas vispār ir vēlams.” Īstenībā Toflera tikšanās ar rakstnieku ilga tikai pāris minūtes – tik ilgi, cik nepieciešams, lai saņemtu Nabokova jau uzrakstītas atbildes uz iepriekš iesūtītajiem jautājumiem. Tāpat kā visas citas Nabokova intervijas, arī šī ir viņa pašintervija. Tiesa, Nabokovs esot bijis tik apmierināts gan ar interviju, gan Toflera priekšvārdu, ka piedāvāja publicēšanai Playboy lappusēs vairākus īsos stāstus, kā arī fragmentus no romāna “Ada”.

V.Ā.

Alvins Toflers: Pēc “Lolitas” iznākšanas ASV 1958. gadā jūs, kura vārds vairāk nekā 30 gadus bija baudījis augstu cieņu literatūras lietpratēju vidū, gandrīz vai vienas nakts laikā kļuvāt pasaulslavens ar savu sensacionālo bestselleru, kas izpelnījās kā slavinājumus, tā lamas. Vai ažiotāža, kas sekoja šim notikumam, nelika jums kaut uz brīdi nožēlot, ka esat sarakstījis “Lolitu”?

Vladimirs Nabokovs: Tieši otrādi – man pārskrien tirpas, atceroties, ka 1950. un pēc tam arī 1951. gadā es gandrīz vai sadedzināju Humberta Humberta mazo melno dienasgrāmatu. Nē, “Lolitas” sarakstīšanu es nenožēlošu nekad. Tas bija kā skaistas puzles salikšana – salikšana un atrisināšana vienlaikus, jo viena ir otras spoguļattēls – atkarībā no tā, no kuras puses skatāmies. Protams, viņa ir pilnībā aizēnojusi citus manus darbus – vismaz tos, ko sarakstīju angļu valodā, kā “Sebastjana Naita patieso dzīvi”, “Ārlaulības zīmē dzimušos”, manus īsos stāstus un atmiņu grāmatu, tomēr es nevaru viņai to pārmest. Šai mītiskajai nimfetei piemīt kāds savāds, maigs šarms.

Toflers: Lai gan daudzi lasītāji un kritiķi nepiekristu viņas šarma maigumam, reti kurš noliegtu, ka tas ir savāds. Kad Stenlijs Kubriks paziņoja par savu ieceri “Lolitu” ekranizēt, jūs esot teicis: “Protams, viņiem nāksies mainīt sižetu. Varbūt viņi pārtaisīs Lolitu par punduri. Vai arī padarīs viņu sešpadsmit, savukārt Humbertu – 26 gadus vecu.” Lai arī galu galā scenāriju uzrakstījāt jūs pats, vairāki kritiķi pārmeta filmai stāsta galveno varoņu attiecību vienkāršošanu. Vai jūs bijāt apmierināts ar galarezultātu?

Nabokovs: Man filma likās absolūti pirmklasīga. Četri galvenie aktieri pelna visaugstākās uzslavas. Epizode, kurā Sjū Laiona pienes to brokastu paplāti vai mašīnā bērnišķīgi uzvelk džemperi, – tie ir neaizmirstami brīži kā aktierspēles, tā režijas ziņā. Kiltija nogalināšanas aina ir īsts meistardarbs, tāpat arī Heizas kundzes nāve. Man gan jāpiebilst, ka pašā filmas uzņemšanā es nepiedalījos. Ja es to būtu darījis, varbūt būtu uzstājis izcelt dažas lietas, kas filmā netika izceltas, – piemēram, dažādos moteļus, kuros viņi uzturējās. Es tikai uzrakstīju scenāriju, kura lielum lielo daļu Kubriks arī izmantoja.

Toflers: Vai šie dubultie “Lolitas” panākumi mainījuši jūsu dzīvi uz labo vai slikto pusi?

Nabokovs: Es aizgāju no pasniedzēja darba universitātē – lielos vilcienos tas arī viss. Ņemiet vērā, ka man ļoti patika būt par pasniedzēju, man patika Kornela, man patika sastādīt un pēc tam lasīt lekcijas par krievu rakstniekiem un dižajām Eiropas grāmatām. Tomēr 60 gadu vecumā pasniedzēja darbs tīri fiziskā nozīmē – un jo sevišķi ziemā – sāk kļūt par grūtu: celšanās katru rītu noteiktā laikā, cīņa ar sniegu uz piebraucamā ceļa, slāšana pa gariem gaiteņiem uz auditoriju vai pūles, ko prasa Džeimsa Džoisa Dublinas kartes vai 19. gs. 70. gadu sākuma Sanktpēterburgas–Maskavas ekspreša plackartes kupejas uzzīmēšana uz tāfeles, bez kā nav iespējams saprast “Ulisu” un “Annu Kareņinu”. Kaut kāda iemesla dēļ manas spilgtākās atmiņas saistās ar eksāmeniem. Lielais Goldvina Smita ēkas amfiteātris. Eksāmens ilgst no astoņiem līdz pusvienpadsmitiem rītā. Apmēram 150 studentu – nemazgājušies, neskuvušies jauni vīrieši un visai labi koptas jaunas sievietes. Vispārēja dzīves apnikuma un tuvojošās nelaimes atmosfēra. Pusdeviņi. Kāds ieklepojas, cits nervozi krekšķina, kluso skaņu jūkli caurvij lapu čaboņa. Daži no mocekļiem, saņēmuši rokas aiz galvas, grimst meditācijā. Sastopos ar trulu skatienu, kas vienlaikus ar cerību un naidu redz manī aizliegtu zināšanu avotu. Meitene ar brillēm pienāk pie manis un prasa: “Profesor Kafka, vai jūs gribat, lai mēs...? Vai arī jūs vēlaties, lai atbildam tikai uz pirmo jautājuma daļu?” Dižā C ar mīnusu brālība, nācijas mugurkauls, braši skricelē tālāk. Raupjš trokšņa saasinājums, lielākajai daļai auditorijas vienlaikus pāršķirot lappusi. Labs komandas darbs. Kāds purina samocītu plaukstas locītavu, kādam beidzas tinte, kaut kur beigusies dezodoranta iedarbība. Kad sastopu acis, kas skatās uz mani, tās tūlīt pavēršas pret griestiem dievbijīgā meditācijā. Aizsvīst logi. Puiši novelk džemperus. Meitenes ātri, ritmiski košļā košļenes. Vēl desmit minūtes. Piecas. Trīs. Laiks beidzies.

Toflers: Daudzi kritiķi, norādot uz līdzīgi kodīgām ainām “Lolitā”, nodēvējuši grāmatu par meistarīgu satīru par Amerikas sociālo dzīvi. Vai viņiem ir taisnība?

Nabokovs: Varu tikai vēlreiz atkārtot, ka man nav nedz tāda nolūka, nedz temperamenta – būt par morālu vai sociālu satīriķi. Man ir gluži vienalga, vai kritiķi “Lolitā” saskata smiešanos par cilvēka muļķību vai ne. Tomēr mani kaitina jūsmīgi tiražētās ziņas, ka es ņirgājoties par ASV.

Toflers: Bet vai jūs pats neesat rakstījis, ka “nav nekā smieklīgāka par amerikāņu mietpilsonisko vulgaritāti”?

Nabokovs: Nē, es tā neteicu. Šī frāze ir izrauta no konteksta un raujot uzsprāgusi kā apaļa dziļūdens zivs. Ja jūs ielūkotos mazajā pēcvārdā, ko pievienoju romānam, – “Par grāmatu “Lolita”” –, jūs redzētu, ka attiecībā uz mietpilsonisko vulgaritāti, kas man tiešām šķiet ļoti smieklīga, es patiesībā saku, ka nav nekādas atšķirības starp eiropiešu un amerikāņu manierēm. Tālāk es piebilstu, ka proletārietis no Čikāgas var būt tieši tikpat mietpilsonisks kā angļu hercogs.

Toflers: Daudzi lasītāji ir secinājuši, ka vissmieklīgākās mietpilsoniskuma izpausmes jūs saskatāt amerikāņu seksuālajos tikumos.

Nabokovs: Sekss kā institūcija, sekss kā vispārēja ideja, sekss kā problēma, sekss kā banalitāte – tas viss man šķiet pārāk garlaicīgi, lai par to runātu. Izlaidīsim seksu.

Toflers: Nevēlos šo tematu pārlieku izvērst, bet dažiem kritiķiem ir šķitis, ka jūsu dzēlīgie komentāri par freidisma – tādā formā, kādā to praktizē amerikāņu analītiķi, – modīgumu liecina par nicinājumu, kas nāk no paša pieredzes.

Nabokovs: Tikai un vienīgi no literāras pieredzes. Pati procedūra ir pārlieku muļķīga un atbaidoša, lai to apsvērtu pat kā joku. Freidisms un viss, ko tas ar savām groteskajām implikācijām un metodēm ir samaitājis, man šķiet viens no ļaunākajiem veidiem, kādā cilvēki krāpj gan sevi, gan citus. Es to noraidu pilnībā – kopā ar vēl dažām viduslaiku parādībām, kuras joprojām tiek pielūgtas nezināšanas, pieraduma vai smagu slimību dēļ.

Toflers: Runājot par smagi slimajiem, “Lolitā” jūs minējāt, ka Humberta kāri pēc nimfetēm izraisījusi neveiksmīga mīlas dēka bērnībā, savukārt “Ielūgumā uz nāvessodu” jūs rakstījāt par Emiju – divpadsmitgadīgu meiteni, kura izjūt erotisku interesi par divreiz vecāku vīrieti; “Ārlaulības zīmē dzimušo” varonis sapņo, ka “slepus izbauda, kā viņam klēpī mazliet nemierīgi sēž [viņa istabene] Marieta, kamēr abi mēģina uzvedumu, kurā viņa tēlo viņa meitu”. Daži kritiķi, cenšoties atrast jūsu darbos norādes, kas atsegtu jūsu personību, minējuši šo atkārtoto tēmu kā apliecinājumu neveselīgai aizrautībai ar seksuālām tieksmēm starp pubertātes vecuma meitenēm un pusmūža vīriešiem. Vai jums šķiet, ka šai apsūdzībai ir kāds pamats?

Nabokovs: Manuprāt, ja es nebūtu uzrakstījis “Lolitu”, lasītāji nemaz nebūtu sākuši atrast nimfetes citos manos darbos un paši savās mājās. Man šķiet ļoti amizanti, kad kāds draudzīgs, pieklājīgs cilvēks – droši vien tikai lai būtu draudzīgs un pieklājīgs – man saka: “Naborkova kungs,” vai “Nabakova kungs,” vai “Nabrova kungs,” vai “Nabaukova kungs,” – atkarībā no viņa valodas spējām – “man ir maza meita, kura ir tipiska Lolita.” Cilvēki par zemu novērtē manas iztēles spēku. Un tad vēl, protams, šis īpatnējais zebiekstei līdzīgā kritiķa tips, mietpilsoniskās literatūras maniaks, jautrais pāķis... Kāds, piemēram, saskatīja nodevīgu līdzību starp Humberta zēna gadu aizraušanos Rivjērā un manis paša atmiņām par Koleti, ar kuru es desmit gadu vecumā būvēju smilšu pilis Bjaricā. Drūmais Humberts tobrīd, protams, bija trīspadsmit gadus vecs un visnotaļ ekstravagantas seksuālas iekāres plosīts, savukārt mana draudzība ar Koleti bija pilnīgi parasta un normāla, tajā nebija ne miņas no erotiskām tieksmēm. Tajā laikā un vidē mēs deviņu desmit gadu vecumā, protams, nezinājām nepatiesos dzīves faktus, kurus mūsdienās saviem bērniem stāsta progresīvi vecāki.

Toflers: Kāpēc nepatiesos?

Nabokovs: Tāpēc, ka maza bērna – jo sevišķi pilsētas bērna – iztēle uzreiz sagroza, stilizē un citādi izmaina visas dīvainās lietas, ko vecāki viņam stāsta par to, ko tās bitītes tur dara, – un nedz viņš, nedz viņa vecāki tās tāpat neatšķir no kamenēm.[1. Angļu valodā ar “sarunu par putniem un bitēm” (talk about the birds and the bees) mēdz apzīmēt sarunu, kurā vecāki pirmoreiz pastāsta bērniem, kā rodas bērni.]

Toflers: Tas, ko kāds kritiķis nodēvējis par jūsu “gandrīz apmātībai līdzīgo vērību, kādu pievēršat vārdu frāzējumam, ritmam, kadencei un konotācijām”, parādās pat jūsu izslavētā bitītes un kamenītes pāra – Lolitas un Humberta Humberta – vārdu izvēlē. Kā jums tie ienāca prātā?

Nabokovs: Savas nimfetes vārdam man vajadzēja mīļvārdiņu ar liriski melodisku pieskaņu. “L” ir viens no caurspīdīgākajiem, gaišākajiem burtiem. Izskaņai “-ita” piemīt izteikti latīnisks maigums, un arī tas man bija vajadzīgs. Līdz ar to: Lolita. Tomēr to nevajadzētu izrunāt tā, kā to izrunājat jūs un lielākā daļa amerikāņu: Lou-lī-ta, ar smagu, nepatīkami vēsu “L” un garu “o”. Nē, pirmā zilbe būtu jāizrunā tāpat kā vārdā “lollipop”, ar dzidru un smalku “L” un ne pārāk asu “li”. Spāņi un itāļi, protams, to izrunā tieši vajadzīgajā šķelmīgi mīlīgajā noskaņā. Vēl viens apsvērums bija patīkamā murdoņa, kas ieskanas meitenes īstajā vārdā “Doloresa”, no kura radās iesauka “Lolita”. Rožu un asaru pilns vārds. Šim mīļumam un skaidrumam lasītāja uztverē bija jāpapildina manas mazās meitenes sirdi plosošais liktenis. Vārds “Doloresa” piešķīra viņai arī vēl vienu, vienkāršāku, pazīstamāku un bērnišķīgāku mīļvārdiņu – Dollija, kas labi iet kopā ar uzvārdu “Heiza”, liekot Īrijas miglai saplūst ar vācu trusīti, mazu vācu zaķīti.

Toflers: Tā, protams, ir vārdspēle ar atsauci uz vācu vārdu Hase, kas nozīmē “trusis”[2. Domājams, ka Toflers šeit pārsakās; der Hase vācu valodā nozīmē “zaķis”.]. Bet kas lika jums Lolitas novecojošo mīlnieku apveltīt ar tik pievilcīgu vārda dublējumu?

Nabokovs: Arī tas bija viegli. Vārda atkārtotā dūkoņa, manuprāt, ir ļoti šķebīga, ļoti izteiksmīga. Tas ir riebīgs vārds riebīgam cilvēkam. Tas ir arī karaļu vārds, un man vajadzēja šo karalisko vibrāciju, kas nāk no Humberta Niknā un Humberta Pazemīgā[3. Angliski: Humbert the Humble.]. Tāpat tas paver iespējas vairākām vārdspēlēm. Un briesmīgais mīļvārdiņš “Hams” sociāli un emocionāli ir tajā pašā līmenī, kurā “Lo”, kā Lolitu sauc viņas māte.

Toflers: Vēl kāds kritiķis par jums ir rakstījis, ka “īsto, vajadzīgo vārdu atsijāšana un savienošana pareizajā secībā, to daudzo nianšu sastatīšana saskanīgās pozīcijās – tam jābūt psihiski mokošam darbam”. Kuru no visām jūsu grāmatām šajā ziņā uzrakstīt bija visgrūtāk?

Nabokovs: Dabiski, ka “Lolitu”. Sākumā grūtības bija tādas, ka man trūka vajadzīgās informācijas. Es nepazinu nevienu divpadsmitgadīgu amerikāņu meiteni, un es nepazinu Ameriku; man bija jāizgudro kā Amerika, tā “Lolita”. Man vajadzēja kādus 40 gadus, lai izgudrotu Krieviju un Rietumeiropu, un tagad manā priekšā bija līdzīgs uzdevums, taču mazāk laika, ko tam veltīt. Un iegūt tādas vietējās “piedevas”, kas ļautu manas fantāzijas brūvējumam pievienot caurmēra “dzīves īstenību”, 50 gadu vecumā izrādījās daudz grūtāk, nekā tas bija bijis manas jaunības Eiropā.

Toflers: Lai gan piedzimāt Krievijā, jūs daudzus gadus esat dzīvojis un strādājis ASV un Eiropā. Vai jūs izjūtat kādu spēcīgu nacionālo identitāti?

Nabokovs: Esmu amerikāņu rakstnieks, kurš dzimis Krievijā un mācījies Anglijā, kur es studēju franču literatūru, bet pēc tam pavadīju 15 gadus Vācijā. Es ierados Amerikā 1940. gadā un nolēmu kļūt par ASV pilsoni un padarīt ASV par savām mājām. Pēc ierašanās man uzreiz gadījās saskarties ar labāko, kas Amerikā ir: ar tās bagāto intelektuālo dzīvi un vieglo, labdabīgo atmosfēru. Es pazudu gan šīs valsts lieliskajās bibliotēkās, gan Lielajā kanjonā. Es strādāju zooloģijas muzeju laboratorijās. Es iemantoju vairāk draugu, nekā man jebkad bija bijis Eiropā. Manas grāmatas – kā vecās, tā jaunās – nonāca daža laba apbrīnojama lasītāja rokās. Es kļuvu tukls kā Kortess – lielā mērā tāpēc, ka atmetu smēķēšanu un metos uz melases konfektēm, līdz no saviem ierastajiem 63 kilogramiem sasniedzu iespaidīgos un priekpilnos 90. Tā rezultātā esmu pa trešdaļai amerikānis – kārtīga amerikāņa miesa mani silda un sargā.

Toflers: Amerikā jūs esat pavadījis 20 gadus, taču tā arī ne reizi neesat iegādājies māju un vispār nekur neesat iekārtojies uz dzīvi. Jūsu draugi stāsta, ka jūs apmetoties moteļos, būdās, mēbelētos dzīvokļos un īrētās profesoru mājās, kamēr viņi devušies ceļojumā. Kas jums liedz atrast pastāvīgu dzīvesvietu – klaidoņa gars vai svešuma sajūta?

Nabokovs: Galvenais iemesls, manuprāt, ir tas, ka mani nekad neapmierinātu nekas cits kā vien precīza manas bērnības vides kopija. Es nekad nespētu iekārtot vidi, kas precīzi atbilstu manām atmiņām, – un kāpēc tādā gadījumā samierināties ar bezcerīgām aptuvenībām? Tad vēl ir daži īpaši apsvērumi, piemēram – impulsivitāte, ieradums būt impulsīvam. Es no Krievijas sevi izdzinu ar tādu sparu, tādu dusmu spēku, ka kopš tā laika esmu turpinājis velties tik uz priekšu. Tiesa, esmu veltījis pūles, lai iegūtu apetītlīgo “pilntiesīga profesora” titulu, tomēr dziļi sirdī vienmēr esmu palicis kārnais “vieslektors”. Tās dažas reizes, kad pats sev teicu: “Nu, šī varētu būt laba vieta, kur apmesties uz dzīvi,” man uzreiz galvā atskanēja lavīnas dārdoņa – lavīnas, kas aiznes prom simtiem attālu vietu, kuras es iznīcinātu tajā pašā brīdī, kad kādu zemes stūrīti padaru par savām mājām. Un, visbeidzot, es īpaši neraizējos par mēbelēm – par galdiem un krēsliem, un lampām, un paklājiem, un lietām vispār – varbūt tāpēc, ka manā grezni pārtikušajā bērnībā man tika mācīts ar vieglu nicinājumu attiekties pret pārlieku dedzīgu pieķeršanos materiālajai bagātībai. Tāpēc arī es neizjutu nekādu nožēlu vai rūgtumu, kad revolūcija šo bagātību atņēma.

Toflers: Jūs nodzīvojāt 20 gadus Krievijā, divdesmit – Rietumeiropā un divdesmit – ASV. Taču 1960. gadā pēc “Lolitas” panākumiem jūs pārcēlāties uz Franciju un Šveici un kopš tā laika Savienotajās Valstīs neesat atgriezies. Vai tas nozīmē, ka, lai gan saucat sevi par amerikāņu rakstnieku, jūs savu Amerikas periodu uzskatāt par beigušos?

Nabokovs: Šveicē es dzīvoju tīri personisku iemeslu dēļ, kas saistīti ar manu ģimeni un zināmā mērā arī profesiju; piemēram, te iespējams veikt kādu ļoti specifisku pētījumu konkrētai grāmatai. Es ceru ļoti drīz atgriezties Amerikā – atpakaļ pie tās bibliotēku plauktiem un kalnu takām. Ideālais veids, kā tur iekārtoties, būtu dabūt absolūti skaņas necaurlaidīgu dzīvokli Ņujorkā, nama augšējā stāvā – nekādu soļu virs griestiem, nekādas mūzikas –, kā arī bungalo Amerikas dienvidrietumos. Reizēm es domāju, ka varētu būt jauki atkal aplaimot ar sevi kādu universitāti, tajā strādājot un rakstot, bet ne mācot – vai vismaz ne regulāri.

Toflers: Tomēr pašlaik jūs turpināt dzīvot viesnīcā un, kā vēsta daži avoti, reti atstājat numuru. Kā jūs pavadāt savu laiku?

Nabokovs: Ziemā es ceļos septiņos; mans modinātājpulkstenis ir Alpu kovārnis – liela, spoži melna radība ar lielu, dzeltenu knābi, kas rītos uzlaižas uz mana balkona un izdveš ārkārtīgi melodisku trelli. Kādu laiku es guļu gultā, prātā sakārtojot un plānojot dienas darbus. Astoņos es skujos, brokastoju, meditēju un mazgājos – tiešā tādā secībā. Tad līdz pusdienām strādāju savā kabinetā, pa vidu atļaujoties iziet īsā pastaigā gar ezeru kopā ar sievu. Praktiski visi slavenie 19. gadsimta krievu rakstnieki te kādā savas dzīves brīdī ir pastaigājušies. Žukovskis, Gogolis, Dostojevskis, Tolstojs – kurš aplidoja viesnīcas istabenes tik daudz, ka tas sāka kaitēt viņa veselībai, – un daudzi krievu dzejnieki. Bet to pašu varētu teikt arī par Nicu vai Romu. Ap vieniem mēs pusdienojam, un ap pusdiviem es esmu atpakaļ pie galda un cītīgi strādāju līdz pusseptiņiem. Tad pastaiga līdz kioskam pēc angļu avīzēm un septiņos vakariņas. Nekādas strādāšanas pēc vakariņām. Ap deviņiem kāpju gultā. Līdz pusdivpadsmitiem lasu un tad līdz vieniem naktī cīnos ar bezmiegu. Reizes divas nedēļā mani piemeklē kāds labs, garš murgs ar nejaukiem tēliem, kas nāk no maniem agrākajiem sapņiem un tagad parādās vairāk vai mazāk vienos un tajos pašos apstākļos – kaleidoskopiskā jūklī, kas sastāv no salauzītiem iespaidiem, dienā domāto domu fragmentiem un neuzticamiem mehāniskiem tēliem, un tajā absolūti nav iespējamas nekādas freidiskas implikācijas vai eksplikācijas. Tā vietā tie precīzi atgādina mainīgo formu virteni, ko mēs parasti redzam uz savu plakstiņu iekšsienas, kad aizveram nogurušās acis.

Toflers: Vai tiesa, ka jūs rakstāt, stāvot kājās, turklāt darāt to ar roku, nevis rakstāmmašīnu?

Nabokovs: Jā. Es tā arī neesmu iemācījies drukāt. Lielākoties iesāku dienu pie burvīgas, vecmodīgas katedras, kas stāv manā kabinetā. Vēlāk, kad ikros sāk kņudēt gravitācijas spēks, es iekārtojos ērtā klubkrēslā pie parasta rakstāmgalda; visbeidzot, kad gravitācija liek sevi manīt arī mugurkaulā, es apguļos uz dīvāna sava mazā kabineta stūrī. Tā ir patīkama rutīna. Bet jaunībā, divdesmit un trīsdesmit gadu vecumā, es bieži visu dienu paliku gultā smēķējot un rakstot. Tagad daudz kas ir mainījies. Proza guļus, panti stāvus, piezīmes sēdus – tas palīdz ieviest dažādību apzīmētājos un izvairīties no aliterācijām.

Toflers: Vai jūs varētu kaut ko pastāstīt par šībrīža radošo procesu saistībā ar darbu pie jaunās grāmatas – varbūt nolasot kādas piezīmes vai izvilkumus no topošā darba?

Nabokovs: Nekādā gadījumā. Neviens embrijs nav pakļaujams apskatei. Bet es varu ko citu. Šajā kastītē man ir kartītes ar piezīmēm, ko esmu veicis vairāk vai mazāk nesen un atmetis “Blāvās uguns” rakstīšanas laikā. Tā ir tāda noraidīto fragmentu paciņa. Es dažus nolasīšu. (Lasa no kartītēm.)

“Selēne, mēness dieviete. Selenginska, sena pilsēta Sibīrijā, mēness raķešu pilsēta.”.. “Berry: melnais izaugums uz paugurknābja gulbja knābja.” .. “Dropworm: sprīžmešu dzimtas kāpuriņš, kas karājas pavedienā.” .. “Žurnāla The New Bon Ton Magazine 1820. gada piektā sējuma 312. lappusē prostitūtas nodēvētas par “pilsētas meitenēm”.” .. “Jaunietis sapņo – aizmirsa uzvilkt bikses; vecs vīrs sapņo – aizmirsa ielikt zobu protēzes.” .. “Students paskaidro, ka, lasot romānu, viņam patīk pa fragmentam izlaist, “lai varētu izveidot pats savu priekšstatu par grāmatu, neietekmējoties no autora”.” .. “Naprapātija – visneglītākais vārds valodā.”

“Pēc lietus uz pilošiem vadiem viens putns, divi putni, trīs putni, un neviens. Dubļainas riepas, saule.” .. “Laiks bez apziņas – zemāko dzīvnieku pasaule; laiks ar apziņu – cilvēks; apziņa bez laika – vēl kāds, augstāks stāvoklis.” .. “Mēs domājam nevis vārdos, bet vārdu ēnās. Džeimsa Džoisa kļūda viņa citādi brīnišķīgajās sarunās pašam ar sevi ir tāda, ka viņš vārdiem piešķir par daudz verbāla ķermeniskuma.” .. “Pieklājības parodija: šis neatdarināmais “lūdzu” – “Lūdzu, atsūtiet man savu skaisto...”, ko firmas idiotiski adresē pašas sev drukātās veidlapās, kas domātas cilvēkiem, kuri pasūta viņu produktu.”

“Naiva, nepārtraukta, pīkstoša čivināšana drūmos krātiņos vēlā naktī uz pamesta, sarmas klāta stacijas perona.” .. “Avīzes virsraksts “Torsu slepkava varētu nogalināt priekšsēdētāju” varētu tikt pārtulkots šādi: “Celui qui tue un buste peut bien battre une chaise”.”[4. Minētais avīzes virsraksts angliski: Torso Killer May Beat Chair. Burtiskā tulkojumā arī kā “torsu slepkava varētu sist krēslu”; līdzīgu apspēli Nabokovs šeit veic franciski. Virsrakstā vēstīts par nenoskaidrotu slepkavu, kurš 20. gs. 30. gados ASV Ohaio pavalsts Klīvlendas apkaimē pastrādāja vairākas slepkavības. Iesauku “torsu slepkava” noziedznieks izpelnījās pēc veida, kādā viņš mēdza izkropļot savu upuru ķermeņus.] .. “Kioska pārdevējs, pasniedzot man žurnālu, kurā nodrukāts mans stāsts: “Kā redzu, esat pieļāvis noplūdi.”.”

“Krīt sniegs, jauns tēvs pastaigājas ar mazu bērnu, kuram degungals apsalis sārts kā ķirsis. Kāpēc vecākiem tūlīt kaut kas jāsaka savam bērnam, ja pēdējam uzsmaida svešinieks? “Protams,” tēvs atbildēja bērna burbuļojošajiem jautājumiem, kas bija turpinājušies jau kādu laiku un būtu turpinājušies arī tālāk klusi krītošajā sniegā, ja vien es garāmejot nebūtu uzsmaidījis.” .. “Intercolumniation – tumši zilā debesu strīpa starp divām baltām kolonnām.”

““Es,” saka Nāve, “esmu pat Arkadijā” – uzraksts uz aitu gana kapa.” .. “Marats kolekcionēja tauriņus.” .. “No estētiskā skatpunkta raugoties, lentenis, protams, ir nevēlams īrnieks. Tā apaugļotie posmi bieži izlien no cilvēka anālās atveres, dažkārt virknēm vien, un runā, ka tie izraisot neveiklības sajūtu sabiedrībā.”

Toflers: Kas jūs mudina pierakstīt un krāt tik haotiskus iespaidus un citātus?

Nabokovs: Varu pateikt vien to, ka ļoti agrīnā romāna tapšanas stadijā man rodas šī dziņa vākt šādus salmu un pūku gabaliņus un rīt akmentiņus[5. Daudzu sugu putni mēdz norīt sīkus akmentiņus, jo putniem tie palīdz gremošanai.]. Neviens nekad neuzzinās, cik skaidri putns iztēlojas – ja vispār iztēlojas – savu nākotnes ligzdu un tajā gulošās olas. Kad es vēlāk atceros spēku, kas lika man pierakstīt pareizos lietu nosaukumus vai lietu izmērus un krāsas, vēl pirms man reāli šī informācija bija vajadzīga, es sliecos pieņemt, ka tas, ko saucu – joprojām cerot atrast labāku vārdu – par iedvesmu, ir darbojies jau pirms tam, mēmi norādot uz šo un to un liekot man ievākt zināmus materiālus kādai nezināmai struktūrai. Pēc tam, kad pārgājis atklāsmes šoks – pēkšņa sajūta, ka “šis ir tas, par ko es rakstīšu” –, romāns sāk augt pats no sevis; process turpinās vienīgi prātā, nevis uz papīra, un man nevajag precīzi izveidot katru frāzi, lai ik brīdi zinātu, kādu stadiju darbs ir sasniedzis. Es jūtu tādu kā maigu attīstību, manī notiekošu atritināšanos, un es zinu, ka visas detaļas tur jau ir, ka es patiesībā varētu tās skaidri ieraudzīt, ja vien palūkotos tuvāk, ja apturētu šo mašīnu un ieskatītos tās salonā; tomēr es izvēlos pagaidīt, līdz tas, ko aptuveni saucam par iedvesmu, savu darbu ir pabeidzis. Tad nāk brīdis, kad mana iekšējā balss saka, ka darba struktūra ir gatava. Atliek tikai to uzlikt uz papīra. Tā kā visa šī prātā blāvi izgaismotā struktūra var tikt salīdzināta ar gleznu un tā kā kārtīgai tās apskatei nav vajadzīgs pakāpeniski virzīties no kreisās puses uz labo, brīdī, kad ņemos kaut ko no tā uzrakstīt, es savu gaismekli varu pavērst pret jebkuru kopējā attēla daļu vai detaļu. Es savus romānus nesāku rakstīt no sākuma, es neuzrakstu trešo nodaļu pirms ceturtās, es nerakstu vienu lappusi pēc nākamās pienācīgajā secībā; nē, es ņemu gabaliņu no šejienes un gabaliņu no turienes, līdz esmu aizpildījis visus tukšos laukumus. Tieši tāpēc man patīk savus stāstus un romānus rakstīt uz šādām kartītēm, sarindojot tās tikai vēlāk, kad pabeigts viss komplekts. Katra kartīte tiek pārrakstīta vairākas reizes. Trīs kartītes veido apmēram vienu drukātu lappusi, un, kad man beidzot šķiet, ka iedomāto attēlu izdevies nokopēt tik precīzi, cik vien tas fiziski iespējams, – dažas vietas, ak vai, allaž tomēr paliek tukšas –, tad es diktēju romānu savai sievai, kura to drukā ar rakstāmmašīnu trijos eksemplāros.

Toflers: Kādā nozīmē jūs nokopējat šo “iedomāto attēlu”?

Nabokovs: Labam rakstniekam nākas uzmanīgi pētīt savu konkurentu – tostarp Visvarenā – darbus. Viņam jāpiemīt iedzimtai spējai ne tikai pārkārtot, bet arī no jauna radīt pasauli, kas jau ir dota. Lai to izdarītu kā nākas un neatkārtotu to, ko kāds jau ir izdarījis, māksliniekam šī dotā pasaule ir jāpazīst. Iztēle bez zināšanām nevar aizvest tālāk par primitīvu pagalma mākslu, par bērna skrāpējumu uz sētas vai ķēpājumu tirgus laukumā. Māksla nekad nav vienkārša. Atgriežoties pie manām pasniedzēja dienām: es automātiski liku zemu atzīmi, ja students lietoja drausmīgo frāzi “vienkāršs un sirsnīgs” – “Flobēra stils allaž ir vienkāršs un sirsnīgs” – domājot, ka tas ir augstākais kompliments, ko var izteikt prozai vai dzejai. Kad es šo frāzi izsvītroju – ko es darīju ar tādām dusmām, ka zīmulis ieplēsa papīru, – studenti sūkstījās, ka skolotāji viņiem tieši to vienmēr mācījuši: “Māksla ir vienkārša, māksla ir sirsnīga.” Kādudien man vajadzētu atrast šī vulgārā absurda pirmavotu. Vai tā varētu būt kāda stingra skolotāja mazā Ohaio skolā? Vai kāds progresīvs ēzelis Ņujorkā? Jo māksla savā dižākajā veidā, protams, ir fantastiski blēdīga un sarežģīta.

Toflers: Runājot par mūsdienu mākslu, precīzāk – mūsdienu abstrakto glezniecību, kritiķu viedokļi dalās attiecībā uz tās sirsnīgumu vai blēdīgumu, vienkāršību vai sarežģītību. Kāds ir jūsu viedoklis?

Nabokovs: Es neredzu nekādu būtisku atšķirību starp abstrakto un primitīvo mākslu. Abas ir vienkāršas un sirsnīgas. Protams, šajās lietās mums nevajadzētu vispārināt, no svara ir individuālais mākslinieks. Bet, ja sarunas labad uz mirkli pieņemam vispārīgo “mūsdienu mākslas” jēdzienu, mums jāatzīst, ka tās galvenā nelaime saistīta ar to, cik tā ir ikdienišķa, imitējoša un akadēmiska. Neskaidrie krāsas izplūdinājumi un traipi ir vienkārši aizvietojuši pirms simt gadiem iecienīto, masu patēriņam domāto smukumu – gleznas ar itāļu meitenēm, skaistiem ubagiem, romantiskām drupām un tā tālāk. Taču, tāpat kā starp visām šīm banālajām eļļas bildēm varēja parādīties arī kāds īsta mākslinieka darbs ar dziļāku ēnu un gaismu spēli, ar kādu oriģinālu vardarbības vai maiguma izpausmi, tā arī mūsdienu primitīvās un abstraktās mākslas laukā var gadīties kāds liela talanta uzplaiksnījums. Gleznās un grāmatās mani interesē vienīgi talants. Nevis vispārīgas idejas, bet gan individuālais pienesums.

Toflers: Pienesums sabiedrībai?

Nabokovs: Sabiedrībai mākslas darbs ir pilnīgi nevajadzīgs. Tas ir svarīgs tikai indivīdam, un mani interesē tikai individuāls lasītājs. Man pie vienas vietas grupa, kopiena, masas un tā tālāk. Un, lai gan sauklis “māksla mākslas dēļ” man ir vienaldzīgs, jo, par nelaimi, šīs idejas apoloģēti – tādi kā Oskars Vailds un dažs labs pārsmalcināts dzejnieks – patiesībā bija līdz kaulam sasmakuši morālisti un didakti, nav nekādu šaubu, ka tas, kas pasargā daiļliteratūras darbu no tārpiem un rūsas, ir nevis tā sociālā nozīmība, bet tikai un vienīgi mākslinieciskā vērtība.

Toflers: Vai jūs domājat, ka jūsu darbus neskars “tārpi un rūsa”?

Nabokovs: Nu, attiecībā uz šo lietu man, protams, nav 35 gadu plāna vai programmas, tomēr man ir diezgan laba nojauta par savu literāro pēcnāves dzīvi. Esmu sajutis noteiktu apsolījuma dvesmu. Bet šaubām, būs kāpumi un kritumi, gari aizmirstības periodi. Ja Sātanam labpatiks, 2063. gadā es atvēršu laikrakstu un kādā grāmatu rubrikas slejā izlasīšu: “Mūsdienās neviens vairs nelasa Nabokovu un Falmerfordu.” Briesmīgs jautājums: kas ir šis nabaga Falmerfords?

Toflers: Ja reiz runājam par jūsu pašnovērtējumu – ko jūs uzskatāt par savu kā rakstnieka galveno trūkumu, ja neskaita iespēju tikt aizmirstam?

Nabokovs: Man pietrūkst spontanitātes. Tāpat man mēdz traucēt paralēlas domas, otrās un trešās šķiras blakusdomas. Nespēja pienācīgi izpaust sevi nevienā valodā, iekams neesmu formulējis katru sasodīto teikumu savā prātā, guļot vannā vai sēžot pie galda.

Toflers: Pašlaik, ja drīkstu tā teikt, jums tas sanāk diezgan labi.

Nabokovs: Tā ir ilūzija.

Toflers: Jūsu atbildi varētu uztvert kā apstiprinājumu kritiskajiem komentāriem, ka esat “nelabojams zobgalis”, “mistifikators” un “literatūras iekšējais provokators”. Kā jūs pats sevi redzat?

Nabokovs: Domāju, ka mans mīļākais fakts par sevi ir tāds, ka mani nekad nav samulsinājušas kāda kritiķa atraugas vai žults, ka savā dzīvē es ne reizi neesmu lūdzis kādu kritiķi uzrakstīt recenziju par manu grāmatu, nedz arī pateicies par to. Mans otrs mīļākais fakts – vai varbūt man apstāties pie pirmā?

Toflers: Nē, lūdzu, turpiniet.

Nabokovs: Otrs ir tas, ka kopš jaunības gadiem – es pametu Krieviju 19 gadu vecumā – mani politiskie uzskati ir palikuši tikpat drūmi un nemainīgi kā vecs, pelēks akmens. Tie ir teju vai banāli klasiski. Runas brīvība, domas brīvība, mākslas brīvība. Ideālas valsts sociālā vai ekonomiskā struktūra mani īpaši neinteresē. Manas prasības ir pieticīgas. Valdības vadītāja portretiem nevajadzētu būt lielākiem par pastmarku. Nekādas spīdzināšanas, nekādu nāvessodu. Nekādas mūzikas, ja neskaita to, kas skan austiņās vai tiek spēlēta teātros.

Toflers: Kas vainas mūzikai?

Nabokovs: Man nav muzikālās dzirdes – trūkums, kas man ārkārtīgi kremt. Kad apmeklēju kādu koncertu – un tas notiek apmēram reizi piecos gados –, es gluži kā tādā spēlē cenšos izsekot skaņu secībai un savstarpējām attiecībām, taču nespēju to turpināt ilgāk par dažām minūtēm. Vizuāli iespaidi – rokas atspīdums lakotā kokā, uzcītīgs pliks galvvidus virs vijoles – ātri ņem virsroku, un drīz vien mūziķu kustības mani ir līdz nāvei nogarlaikojušas. Manas zināšanas mūzikā ir ļoti niecīgas, un man ir īpašs iemesls par šo nezināšanu un “kurlumu” tik ļoti bēdāties: manā ģimenē ir brīnišķīgs dziedātājs – paša dēls. Viņa lieliskās dotības, viņa skaistais bass un spožās karjeras izredzes – tas viss mani dziļi ietekmē, un es jūtos kā muļķis, kad nokļūstu starp mūziķiem tehniskas sarunas laikā. Es ļoti labi apzinos daudzās paralēles starp mūziku un literatūru, jo sevišķi struktūras ziņā, bet ko es varu darīt, ja auss un smadzenes atsakās sadarboties? Taču mūzikai es esmu atradis savādu aizstājēju, un tas ir šahs. Precīzāk – man patīk sacerēt šaha problēmas.

Toflers: Vēl viens aizstājējs, protams, ir jūsu paša daiļskanīgā proza un dzeja. Būdams viens no retajiem autoriem, kurš spēj daiļrunīgi rakstīt vairāk nekā vienā valodā, kā jūs raksturotu strukturālās atšķirības starp krievu un angļu valodu, kurās jūs uzskata par vienlīdz prasmīgu?

Nabokovs: Ja runājam tīri par vārdu daudzumu, tad angļu valoda ir daudzkārt bagātāka. To jo sevišķi var manīt pie lietvārdiem un īpašības vārdiem. Ļoti apgrūtinoša krievu valodas īpašība ir tās trūcīgums, aptuvenība un neveiklība tehniskos terminos. Piemēram, tik vienkārša frāze kā “to park a car”, ja to pārtulko atpakaļ no krievu valodas, skan kā “atstāt automobili stāvēt uz ilgu laiku”. Krievu valoda, vismaz pieklājīgā krievu valoda, ir daudz formālāka nekā pieklājīgā angļu valoda. Tādēļ krievu vārds, kas atbilst angļu “sexual”, – “половой” – skaitās nedaudz piedauzīgs, un to nav pieņemts brīvi lietot sarunās. Tas pats attiecas uz krievu terminiem, kas apzīmē dažādus anatomiskus un bioloģiskus jēdzienus, kuri bieži un brīvi tiek lietoti sarunās angliski. No otras puses, krievu valodas stiprā puse ir vārdi, kas apzīmē dažādas kustību, žestu un emociju nianses. Tā, piemēram, izmainot darbības vārda sakni, kurai savukārt var pievienot duci dažādu priedēkļu, krieviski iespējams izteikt ārkārtīgi smalkas ilgstamības un intensitātes nianses. Angļu valoda sintakses ziņā ir ārkārtīgi elastīga, bet krieviski var panākt vēl daudz izsmalcinātākus līkločus. Tulkot krievu valodu uz angļu ir nedaudz vieglāk nekā angļu uz krievu un desmitreiz vieglāk nekā tulkot angļu valodu uz franču.

Toflers: Jūs esat teicis, ka nekad vairs nerakstīsiet nevienu romānu krieviski. Kāpēc tā?

Nabokovs: Krievu inteliģences dižās un joprojām neapdziedātās emigrācijas laikā – apmēram starp 1920. un 1940. gadu – grāmatas, ko krieviski sarakstīja krievu emigranti un ko ārvalstīs izdeva emigrantu izdevniecības, dedzīgi pirka un cits no cita aizņēmās emigrējušie lasītāji, taču tās neatkarīgi no stāsta vai dzejoļa tematikas bija pilnībā aizliegtas Padomju Krievijā – un joprojām ir, ja neskaita dažus mirušus autorus, kā Kuprins vai Buņins, kuru darbi smagi cenzētā veidā tur nesen tikuši izdoti. Emigrācijā sarakstīts romāns, kas tika izdots, teiksim, Parīzē un tirgots visā brīvajā Eiropā, tajos gados varēja tikt pārdots kopumā kādos 1000 vai 2000 eksemplāros – un tad tas jau būtu bestsellers –, bet katrs no šiem eksemplāriem arī ceļoja no rokas rokā, un to izlasīja vismaz divdesmit cilvēku; vai arī, ja tas nonāca kādā krievu bibliotēkā, kura izsniedz grāmatas uz mājām, – un tādu Rietumeiropā vien bija simtiem –, tad šis lasītāju skaits varēja pieaugt līdz piecdesmit vienā gadā. Varētu teikt, ka emigrācijas ēra beidzās Otrā pasaules kara laikā. Vecie rakstnieki nomira, pazuda arī krievu izdevēji, un, kas ir visļaunāk, trimdas kultūras vispārējā atmosfēra visā tās krāšņumā un enerģijā, un tīrībā, un spējā izraisīt rezonansi nonīka līdz saujiņai krieviski iznākošu periodisku izdevumu, kas bija nevarīgi talanta ziņā un provinciāli pēc toņa. Un, ja runājam par manu gadījumu: ne jau finansiālie apsvērumi man tā pa īstam rūpēja; nedomāju, ka mani krieviskie teksti man jebkad ir ienesuši vairāk nekā pāris simtus dolāru gadā, un es vispār ļoti esmu par savu ziloņkaula torni, par rakstīšanu tikai viena lasītāja – sevis paša – priekam. Bet ir vajadzīga arī kaut kāda atbalss – ja ne gluži atbilde – un mērena savas personas pavairošana valsts vai vairāku valstu robežās. Ja ap rakstnieka galdu nebūtu nekā cita kā vienīgi tukšums, rakstnieks cerētu, ka tas vismaz būtu skanīgs tukšums, kuru neapslāpētu polsterētas sienas. Gadiem ejot, mana interese par Krieviju aizvien saruka, un aizvien pieauga mana vienaldzība pret reiz tik mokošo domu, ka, kamēr vien mans nicinājums pret policejisku valsti un politisku apspiešanu atturēs mani pat no miglainas domas par atgriešanos, manas grāmatas tur tā arī paliks aizliegtas. Nē, es nerakstīšu vēl vienu romānu krieviski, kaut arī šad tad atļauju sev ļoti nedaudzus īsus dzejoļus. Savu pēdējo romānu krieviski es uzrakstīju pirms ceturtdaļgadsimta. Bet tagad, lai to kompensētu un lai pienācīgi pagodinātu savu mazo amerikāņu mūzu, es nodarbojos ar ko citu. Bet varbūt šajā agrīnajā posmā man par to vēl nevajadzētu runāt.

Toflers: Lūdzu, dariet to.

Nabokovs: Nu, kādu dienu, skatoties uz krāsainajām “Lolitas” tulkojumu muguriņām valodās, kurās es nelasu, – kā japāņu, somu vai arābu –, man ienāca prātā, ja tiktu izveidots saraksts ar kļūdām, kas pieļautas šajās piecpadsmit vai divdesmit versijās, iznāktu biezāks sējums nekā jebkura no tām. Es biju pārbaudījis franču tulkojumu, kas kopumā bija ļoti labs, taču nenovēršami tas būtu iznācis pilns ar kļūdām, ja es tās nebūtu izlabojis. Bet ko es varu iesākt ar portugāļu, ivrita vai dāņu tulkojumiem? Tad es iedomājos vēl ko. Es iedomājos, ka kaut kad tālā nākotnē kāds varētu radīt “Lolitas” krievu versiju. Es pagriezu savu iekšējo teleskopu pret šo tālās nākotnes brīdi un redzēju, ka, tā kā ikkatra rindkopa ir kā nosēta ar lamatām, katra no tām varētu viegli kļūt par upuri pretīgām tulkošanas kļūmēm. Kāda kaitīga algādža rokās “Lolitas” krievu versija tiktu pilnībā degradēta un pavirši salāpīta ar vulgārām parafrāzēm vai neveiklām kļūdām. Tā nu es nolēmu to pārtulkot pats. Ir jau gatavas kādas sešdesmit lappuses.

Toflers: Vai jūs pašlaik strādājat arī pie kāda jauna darba?

Nabokovs: Labs jautājums, kā mēdz teikt mazajā ekrānā. Es nupat pabeidzu labot pēdējo korektūru savam darbam par Puškina “Jevgeņiju Oņeginu” – četriem maziem, bieziem sējumiem, kuri šogad iznāks Bollingen sērijā; pats poēmas tulkojums aizņem nelielu daļu no pirmā sējuma. Atlikušo daļu, kā arī pārējos trīs sējumus aizņem bagātīgas piezīmes par šo darbu. Šis opuss ir dzimis, pateicoties vaļsirdīgam manas sievas izteikumam 1950. gadā – atbildot uz manu riebumu pret rīmētajām parafrāzēm “Jevgeņija Oņegina” tulkojumā, kur man katru rindu nācās pārstrādāt, kad lasīju to saviem studentiem, viņa pajautāja: “Kāpēc tu pats to nepārtulko?” Šis tad ir rezultāts. Tas prasīja kādus desmit gadus darba. Alfabētiskajam rādītājam vien es iztērēju kādas 5000 kartītes, kuras saliku trijās garās kurpju kastēs – lūk, tajās, uz tā plaukta. Mans tulkojums, protams, ir burtisks – tas ir parindenis. Un precīza pārlikuma vārdā es esmu upurējis visu: eleganci, daiļskanību, skaidrību, labu gaumi, mūsdienu lietojumu un pat gramatiku.

Toflers: Ņemot vērā šos paša atzītos trūkumus, vai jūs izjūtat nepacietību, gaidot darba recenzijas?

Nabokovs: Es patiešām nelasu recenzijas par sevi ar kādu īpašu dedzību vai uzmanību, ja vien tās neizrādās asprātības un vērīguma meistardarbi – kas šad un tad notiek. Un es tās nekad nepārlasu, lai gan mana sieva tās krāj, un, kas zina, varbūt kādu dienu es varētu paņemt saujiņu smieklīgākā, ko kritiķi teikuši par “Lolitu”, un uzrakstīt īsu nimfetes likstu vēsturi. Bet es diezgan spilgti atceros konkrētus krievu emigrācijas kritiķu uzbrukumus maniem pirmajiem romāniem pirms 30 gadiem – ne jau tāpēc, ka tad es būtu bijis ievainojamāks, bet mana atmiņa noteikti bija daudz ietilpīgāka un uzņēmīgāka, turklāt es pats darbojos kā kritiķis. Divdesmitajos man mēģināja iegriezt kāds Močulskis, kurš nekādi nespēja sagremot manu pilnīgo vienaldzību pret organizēto misticismu, reliģiju, baznīcu – jebkuru baznīcu. Bija arī tādi kritiķi, kuri man nespēja piedot, ka turos nomaļus no literārajām “kustībām”, ka neizstaroju angoisse, kas, viņuprāt, dzejniekiem bija jāizjūt, un ka nepiederēju ne pie viena no dzejnieku grupējumiem, kuri noturēja kopīgas iedvesmas seansus Parīzes kafejnīcu dibentelpās. Bija arī uzjautrinošs gadījums ar Georgiju Ivanovu – labu dzejnieku, bet piedauzīgu kritiķi. Es nekad nebiju saticis nedz viņu, nedz viņa literāro dzīvesbiedri Irinu Odojevcevu, bet reiz 20. gadu beigās vai 30. gadu sākumā – laikā, kad regulāri rakstīju grāmatu apskatus emigrantu laikrakstam Berlīnē, – viņa man no Parīzes atsūtīja sava romāna kopiju ar viltīgu ierakstu “Paldies par “Karali, dāmu, kalpu””, ko es brīvi varēju saprast kā “paldies, ka uzrakstījāt to grāmatu”, bet kas tikpat labi varētu viņai kalpot par alibi, proti – “Paldies, ka atsūtījāt man to grāmatu”, lai gan es viņai neko nebiju sūtījis. Viņas grāmata izrādījās žēlīgi triviāla, kā es arī pateicu īsā un nejaukā recenzijā. Ivanovs atriebās ar vulgāri personisku rakstu par mani un maniem darbiem. Iespēja ar literatūrkritikas starpniecību izgāzt savas draudzīgās vai nedraudzīgās jūtas ir tas, kas šo mākslu padara tik netīru.

Toflers: Kā jūs reaģējāt uz dalītajām jūtām, ko pret jums izgāza kāds kritiķis recenzijā, kurā raksturoja jūs kā apveltītu ar asu un oriģinālu prātu, taču “bez mazākajām vispārināt spējīga intelekta pazīmēm” un kā “tipisku mākslinieku, kurš neuzticas idejām”?

Nabokovs: Daudzējādā ziņā tādā pašā svinīgā garā daži kašķīgi lepidopteristi ir kritizējuši manus darbus par tauriņu klasifikāciju, pārmetot, ka mani vairāk interesē pasugas un apakšģintis nekā ģintis un dzimtas. Pieņemu, ka šāda veida attieksmi nosaka garīgais temperaments. Mietpilsoņi ar viduvējām vai nedaudz augstākām prāta spējām nespēj tikt vaļā no slēptās sajūtas, ka, lai grāmata būtu diža, tai jābūt par dižām idejām. Ak, kā es pazīstu šo tipu, šo garlaicīgo tipu! Viņam tīk aizraujošs stāsts ar sociālu komentāru piešprici, viņam patīk autora domu gājienos uzpazīt savējos, viņš grib, lai vismaz viens no tēliem būtu autora marionete. Ja viņš ir amerikānis, viņam ir marksista asiņu piejaukums, bet, ja brits, viņam ir līdz smieklīgumam saasināta šķiras piederības apziņa. Viņam ir daudzkārt vieglāk rakstīt par idejām nekā par vārdiem; viņš neapjēdz, ka varbūt vispārīgas idejas konkrētā rakstniekā viņš neatrod tāpēc, ka šī rakstnieka konkrētās idejas vēl nav kļuvušas vispārīgas.

Toflers: Dostojevskis darbojās ar tēmām, kuras vairums lasītāju gan to mēroga, gan nozīmības ziņā atzīst par universālām, un viņu uzskata par vienu no dižākajiem pasaules rakstniekiem. Taču jūs viņu esat aprakstījis kā “lētu, neveiklu un vulgāru sensacionālistu”. Kāpēc tā?

Nabokovs: Nekrievu lasītāji nesaprot divas lietas: ka ne visi krievi mīl Dostojevski tikpat stipri kā amerikāņi un ka vairums krievu, kuri viņu mīl, godā viņu kā mistiķi, nevis mākslinieku. Viņš bija pravietis, pretenciozs žurnālists un lēts komiķis. Es atzīstu, ka dažas no viņa ainām, daži no viņa baismīgajiem, farsam līdzīgajiem strīdiem ir neparasti uzjautrinoši. Bet viņa jūtelīgie slepkavas un dvēseliskās prostitūtas nav paciešamas – vismaz man ne.

Toflers: Vai tiesa, ka par Hemingveju un Konradu jūs esat teicis, ka viņi “rakstīja grāmatas puikām”?

Nabokovs: Tieši to viņi arī darīja. Hemingvejs katrā ziņā ir labākais no abiem; viņam vismaz ir pašam sava balss, un viņš ir atbildīgs par to burvīgo, augsti māksliniecisko īso stāstu “Slepkavas”. Un zivs apraksts viņa slavenajā stāstā ir izcils. Taču es neciešu Konrada suvenīrbodes stilu, kuģīšus stikla pudelēs un gliemežvāku kaklarotas no romantiķu klišejām. Nevienā no šiem rakstniekiem es nesaskatu neko tādu, ko man būtu gribējies uzrakstīt pašam. Savā domāšanas veidā un emocijās viņi ir bezcerīgi pusaudži, un to pašu var teikt par dažiem citiem iemīļotiem rakstniekiem, viesistabu mīļzvēriņiem, maģistrantūras studentu mierinātājiem un balstītājiem, kā, piemēram... bet nē, daži joprojām ir dzīvi, un man nepatīk sāpināt vēl dzīvus vecus puikas, kamēr mirušie vēl nav apglabāti.

Toflers: Ko jūs lasījāt, kad pats bijāt puika?

Nabokovs: Vecumā starp 10 un 15 gadiem Sanktpēterburgā es laikam izlasīju vairāk daiļliteratūras un dzejas – angļu, krievu un franču – nekā jebkurā citā savas dzīves piecu gadu periodā. Jo sevišķi es izbaudīju Velsu, Po, Brauningu, Kītsu, Flobēru, Verlēnu, Rembo, Čehovu, Tolstoju un Aleksandru Bloku. Citā līmenī mani varoņi bija Sarkanā Prīmula, Fileass Fogs un Šerloks Holmss. Citiem vārdiem, es biju pilnīgi normāls trilingvāls bērns ģimenē ar lielu bibliotēku. Vēlāk Kembridžā, Anglijā, vecumā starp 20 un 23 gadiem, mani favorīti bija Hausmans, Rūperts Bruks, Džoiss, Prusts un Puškins. Vairāki no viņiem – Po, Verlēns, Žils Verns, Emmuška Orci, Konans Doils un Rūperts Bruks – ir aizslīdējuši prom, jo vairs nesagādā man to valdzinājumu un trīsas, ko kādreiz. Pārējie ir palikuši savās vietās un, ciktāl tas skar mani, droši vien tās arī nepametīs. Divdesmitajos un trīsdesmitajos es, atšķirībā no daudziem saviem laikabiedriem, nekad netiku iepazīstināts ar Eliota un Paunda dzeju. Es viņus lasīju jau savas dzīves rudenī, ap 1945. gadu, kāda amerikāņu drauga mājas viesistabā un ne tikai paliku pret viņiem absolūti vienaldzīgs, bet arī nespēju saprast, kāpēc kādam vispār vajadzētu sevi apgrūtināt ar viņu lasīšanu. Bet pieļauju, ka viņi glabā kādu sentimentālu vērtību lasītājiem, kuri viņus atklājuši agrākā vecumā nekā es.

Toflers: Kādi ir jūsu lasīšanas paradumi pašlaik?

Nabokovs: Es parasti lasu vairākas grāmatas vienlaikus – jaunas, vecas, daiļliteratūru, dokumentālo literatūru, dzeju, jebko – un, kad kaudze uz naktsgaldiņa no kādiem 12 sējumiem sarūk līdz diviem vai trim – kas parasti notiek katras nedēļas beigās –, es savācu citu kaudzi. Ir daži daiļliteratūras veidi, kam es nepieskaros, – piemēram, mistēriju žanrs, ko es neieredzu, un vēsturiskie romāni. Es neciešu arī tā saukto “spēka” romānu – pilnu ar banālām neķītrībām un dialogu straumēm; patiesībā ikreiz, kad saņemu jaunu romānu no kāda cerīga izdevēja – “cerībā, ka man šī grāmata patiks tikpat ļoti kā viņam” –, es vispirms pārbaudu, cik daudz tajā ir dialogu, un, ja to šķiet pārmērīgi daudz vai tie ir pārāk gari, es ar blīkšķi aizcērtu grāmatu un patriecu to no savas gultas.

Toflers: Vai ir arī kādi mūsdienu autori, kurus jums patīk lasīt?

Nabokovs: Man ir daži favorīti, piemēram, Robs-Grijē un Borhess. Cik brīvi un pateicīgi var elpot viņu brīnišķīgajos labirintos! Es mīlu viņu domas gaišumu, tīrību un dzejiskumu, kas ir kā mirāža spogulī.

Toflers: Daudziem kritiķiem šķiet, ka šāds apraksts ne mazāk pelnīti piemērojams jūsu paša prozai. Cik lielā mērā, jūsuprāt, proza un dzeja kā mākslas formas var sajaukties?

Nabokovs: Protams, dzeja sevī ietver visu rakstniecību; es nekad neesmu spējis saskatīt kādu būtisku atšķirību starp dzeju un māksliniecisko prozu. Vēl vairāk, es sliecos labu jebkāda garuma dzejoli definēt kā labas prozas koncentrātu, ar vai bez ritma un atskaņu piedevas. Prosodijas burvība var uzlabot to, ko mēs saucam par prozu, atklājot vārdu nozīmju pilno garšu, bet arī vienkāršā prozā pastāv noteiktas ritmiskas struktūras, precīzu frāzējumu mūzika, domas takts, ko rada atkārtotas idiomu un intonācijas īpatnības. Pēc mūsdienu zinātniskajām klasifikācijām mūsdienu proza un dzeja daudz kur pārklājas. Un bambusa tilts starp abām ir metafora.

Toflers: Jūs esat arī rakstījis, ka dzeja atspoguļo “iracionālā noslēpumus, kas uztverti caur racionāliem vārdiem”. Bet daudziem šķiet, ka “iracionālajam” paliek aizvien mazāk vietas laikmetā, kad precīzās zinātnes ir sākušas izdibināt visdziļākos esamības noslēpumus. Vai jūs tam piekrītat?

Nabokovs: Šis šķitums ir maldinošs. Tā ir žurnālistiska ilūzija. Patiesībā ir tā, ka, jo dižāka kļūst zinātne, jo dziļāka noslēpuma sajūta. Turklāt es neticu, ka kaut viena mūsdienu zinātne būtu atrisinājusi kādu noslēpumu. Mēs, laikrakstu lasītāji, par “zinātni” sliecamies dēvēt elektriķa gudrību vai psihiatra muldēšanu. Tā labākajā gadījumā ir lietišķā zinātne, un viena no lietišķās zinātnes īpašībām ir tāda, ka vakardienas neitrons vai šodienas patiesība jau rīt tiks apbedīti. Bet pat vārda “zinātne” labākajā nozīmē – tādā kā redzamās un taustāmās dabas pētniecība vai tīrās matemātikas un tīrās filozofijas poēzija – situācija saglabājas tikpat bezcerīga kā vienmēr. Mēs nekad neizzināsim esamības cēloņus vai dzīves jēgu, vai telpas un laika dabu, vai dabas dabu, vai domas dabu.

Toflers: Cilvēka izpratne par šiem noslēpumiem ir ietverta viņa priekšstatā par dievišķo. Tāpēc pēdējais jautājums: vai jūs ticat Dievam?

Nabokovs: Atklāti runājot – un to, ko tagad teikšu, es līdz šim nevienam neesmu teicis, un es ceru, ka tas izraisīs mazas, veselīgas tirpas, – es zinu vairāk, nekā spēju izteikt vārdos, un tas nedaudzais, ko varu izteikt, nekad netiktu izteikts, ja es nezinātu vairāk.

© Playboy, January 1964.