Visur jaušamas tieksmes

1934. gada sākumā, kad trīs Latvijas Universitātes profesori pēc Rīgas apgabaltiesas prokurora pasūtījuma rakstīja recenzijas par nule kā latviešu valodā izdoto Deivida Herberta Lorensa romānu “Lēdijas Čaterlejas mīļākais”, erotiska satura literatūras izdošanā Latvijā bija jau šis tas pieredzēts, un tas izdevējiem lika būt piesardzīgiem.

1923. gadā rakstnieku Pāvilu Rozīti un triju avīžu redaktorus tiesāja (un attaisnoja) par trīs erotiskas ievirzes stāstu publicēšanu. Preses un grāmatu izdevējiem vajadzēja rēķināties ar grožiem, ko viņiem uzlika ne tikai Latvijas Sodu likums (par apzināti nekaunīgu sacerējumu bez zinātniskas vai mākslas vērtības glabāšanu pārdošanai, pārdošanu, atklātu izlikšanu vai citādu izplatīšanu sodīja ar cietumu), bet arī trīs īpašo grāmatu saraksti. 1924. gadā Iekšlietu ministrija iedarbināja “Aizliegtās, ārzemēs izdotās, Latvijā ievest un izplatīt aizliegtās literatūras sarakstu”. 1925. gadā tam pievienoja “Aizliegtās, Latvijā iespiestās literatūras sarakstu”. Savukārt 1927. gadā ieviestā “Sēnalu un neķītrību literatūras saraksta” mērķis bija no jaunatnes slēpt riskantu literatūru, kas izdevējiem nozīmēja ierobežotas reklāmas iespējas, jo sarakstā iekļautās grāmatas nedrīkstēja izlikt grāmatnīcu un citu tirgotavu plauktos.

Tie retie izdevēji, kas pārvarēja pašcenzūras spiedienu, centās nodrošināties ar citiem aizsarglīdzekļiem. Piemēram, 1928. gadā Pjēra Luisa “Bilitis dziesmas” tika izdotas ar numurēto eksemplāru īpašnieku sarakstu beigās. Savukārt 1932. gadā Kārļa Rasiņa izdevniecība Literātūra vienpadsmito no divpadsmit “Latvju tautas daiņu” sējumiem laida klajā, titullapā norādot, ka sējums izdots tikai zinātniskā nolūkā, tādēļ atklātā tirgū nav izplatāms. Tikmēr izdevniecība Valters un Rapa tajā pašā gadā pēc ekspertu atzinuma saņemšanas tomēr neīstenoja ieceri Ludviga Bērziņa sastādītā “Latvju dainu” izdevuma sesto sējumu laist klajā kā nerātno tautasdziesmu izdevumu. Izdevniecībai ARS gan paveicās 1931. gadā laist klajā Riharda Bērziņa (Valdesa) tulkoto “Kama Sutru” ar Sigismunda Vidberga ilustrācijām (grāmatu aizliedza 1937. gadā).

Tāda bija situācija, kad apgāds Afrodīte 1934. gada pavasarī izdeva romānu “Lēdijas Čaterlejas mīļākais”. Tomēr Rīgas apgabaltiesas viceprokuroru Ādolfu Robežnieku romāna saturs bija tā uzrunājis, ka viņš ne vien aizliedza grāmatu, bet par visām varēm gribēja panākt arī izdevniecības oficiālā pārstāvja, 26 gadus vecā firmas Bellacord Electro skaņu plašu nodaļas vadītāja Edgara Ernesta Foršū, notiesāšanu. Lai to izdarītu, Robežnieks pasūtīja daiļdarba ekspertīzi trim Latvijas Universitātes profesoriem: filologiem Ludim Bērziņam un Jurim Plāķim un teologam Kārlim Kundziņam. Izmeklēšanas tiesnesis, izlasījis recenzijas, divas reizes atteicās saukt Foršū pie atbildības. Tomēr, kad viceprokurors uzstāja uzsākt lietu trešo reizi, tiesnesis padevās. Foršū savu vainu neatzina, un izmeklēšanas tiesnesis iepriekšējās izmeklēšanas lietu nosūtīja cita iecirkņa viceprokuroram. Latvijas Nacionālā arhīva Latvijas valsts vēstures arhīva 5555. fonda 1. apraksta 648. lietā nav ziņu par procesa tālāko gaitu. Toties recenzijas par Lorensa romānu rada zināmu priekšstatu, kā savulaik būtu varējusi attīstīties latviešu erotiskā leksika.

Ineta Lipša

Rīgas apgabaltiesas I iecirkņa Izmeklēšanas Tiesnesim.

Izpildīdams Jūsu rīkojumu, piesūtu Jums savu atsauksmi par grāmatu “D. G. Lorenss, Lēdijas Čaterlej mīļākais. Romāns. No angļu valodas tulkojis A. M. Izdevniecība “Afrodite”, Rīgā, Grēcinieku ielā – 25.”

Autors pietiekoši pārvalda rakstniecības techniku, notikumus tā aprakstīdams un raksturus tā zīmēdams, ka tas var lasītāju ieinteresēt. Šinī ziņā tad sacerējums nav gluži bez literāriskas vērtības. Par citu kādu vērtību nav ko runāt. Bet arī literāriskā vērtība nav visai augsta un cieš no tā apstākļa, ka autors it sevišķi nododas dzīvniecisko norisu tēlošanai attiecībā uz cilvēku dzimumdzīvi. Priekšvārdos autors (pag. 3.) teicas šo romānu klajā laižam “kā godīgu, labu, veselīgu grāmatu, kāda mums šajos laikos vajadzīga”, un vēlāk (pag. 108.) vēlreiz uzsveŗ, cik “liela loma piekrīt literātūrai”, bet par apskatāmo darbu nevar sacīt, ka viņa loma sabiedriskā ziņā būtu pozitīva. Vispirms jāceļ iebildumi pret indecento valodu, ar ko autors it kā lepojas: “mīž” (“miez” vietā, pag. 5.) ir viens tāds piemērs. Tāpat runa par “abām slēptajām ieejām” sievietes augumā, ar kuŗu palīdzību tā var “mīst un izkārnīties” (pag. 238.) un viņas “īstā, neviltotā pakaļa” (pag. 238.) ir tādas izteiksmes paraugi.

Roku rokā ar šādu vaļīgu izteiksmi iet priekšstatu modināšana, kas attiecas uz dzimumu kopošanos. “Falluss” tiek minēts nepārredzamas reizas, un tas nevien ir – prātnieciskās sarunās – vajadzīgs pie domāšanas (pag. 41.), bet ir arī tiltiņš, kas dzīves bezdibenam ved pāri uz nākotni (pag. 79.). Blakus labai sirdij stāv “dzīves priecīgs falluss” (pag. 43.), kas ar “paceltu galvu” (pag. 43.) apsveic katru gudru cilvēku, bet “veselīga prāta saknes slēpjas vīrieša pautos”. (pag. 232.) Bet “falluss” nav minēts tikai prātojumos, tas ar visām savām funkcijām aprakstīts arī ļoti daudzos konkrētos gadījumos. “Viņa sajuta piebriestam viņa fallusu” (pag. 185.); “šis falluss var ieiet viņā, kā kinžāla trieciens”, bet “izmetis viņā visu savu spēku”, tas “sarāvās nevarīgs” (pag. 186. un 187.). “Falluss” sakustas, bet neceļas, kad lēdija saņem rokās mīļākā pautus (pag. 234.).

Romāna varoņi nejūsmo par zilām acīm vai vīriešu varonību, bet tā vietā stājas skaistie “gurni” un “vēss smagums divām oliņām viņa kāju starpā” (pag. 186. un 187.), bet it īpaši falluss, kas apzīmējams kā arabieša zirgs visvisādiem epitetiem. Tas ir “valdonīgs” (186., 224.), “piebriedis” (pag. 285.), “tumšs un liesmains”, “Tik liels! Tumšs un drošs!” “Tik augstprātīgs!” “šausminošs, bet skaists!” “sastindzināts”, “taisns”, bet pēc akta “maziņš un mīksts”, bet vēlāk atkal “ciets un pavēlošs”. (pag. 224. un 225.). Pats par sevi saprotams, ka šis falluss izdara “sēklas izstrūklošanu” (pag. 304., 183., 124., 135., 144.). Falluss ir romāna A un Ω, jo arī pēdējā teikumā pavītušais, bet cerību pilnais Džons Tomass, kas lēdijai Džen vēlē labu nakti, ir tas pats falluss, kas 224. lappusē mums ir stādījies priekšā ar šo vārdu.

Vispārēm dzimumdzīve šinī romanā tiek ierindota starp tīri fiziskām vai fizioloģiskām norisām, piekam centrālā problēma, kas noteic cilvēka laimi kopdzīvē, ir jautājums, vai abas puses dzimumaktu “reizā beidz”. (sal. pag. 34., 35., 36., 37., 38., 47., 48., 57. un 58., 78., 145., 216. un 217.)

Tākā “cilvēka miesas dzīves” (pag. 252.) atbrīvošana no trādicijām, bet līdz ar to arī no ētiskām normām ir sacerējuma mērķis, bet par dzimumsakariem, kas lēdijai ir ar mežsargu, viņas pašas tēvs runā gluži frivoli, tad jānāk pie slēdziena, ka grāmata normālas dzimumdzīves attīstību sabiedrībā neveicina, bet sabiedrību, īpaši jaunatni, var novest uz neceļiem, īpaši vēl, ja ievēro, ka no daiļliterātūras iziet sugestīvs spēks, kāds pa daļai piemīt arī šim romānam.

Dubultos, 11. VII. 1934. g.

Aleksandra pr. 32

Tēl. Majori 402.

Paraksts: L. Bērziņš

Pielikums: apskatītā grāmata.

Pirmā iecirkņa Izmeklēšanas tiesnesim.

Izpildot Jūsu rīkojumu, esmu mēģinājis noskaidrot, vai “Lēdijas Čaterlej mīļākais”, tulkots no izdevuma, kas Anglijā atļauts, vai tāda, kas Anglijā aizliegts. Noteiktus datus šinī ziņā man neizdevās iegūt. Bet netieši dati liecina, ka autors pats savu izdevumu nav pārstrādājis, pielāgojoties kādas valsts autoritātes prasībām Anglijā. Tā jāspriež pēc man pieejamā izdevuma “D. H. Lawrence, “A-Propos “Lady Chatterley...”. Deutsch von Herberth E. Herlitschka. 1931. E. P. Tal. et Co. Verlag. Leipzig. Wien.” Te autors 51. lappusē izsakās par priekšlikumu, ar ko viņam spiežot angļu izdevēji, proti, izdot šī romāna “gereinigte Ausgabe”¹. Bet par tādu pasākumu autors saka: “Aber unmöglich! Ich könnte ebensogut versuchen, meine Nase mit einer Schere zurechtzustutzen. Das Buch blutet.”²

No šī izteiciena ir skaidri redzams, ka “iztīrījamās” vietas ar grāmatas pamatraksturu ir saaugušas tik organiski, ka nav domājams tās izmest. Tā tad autors pats divi dažādus izdevumus nevar būt rediģējis.

Valodas ziņā tulkojums apmierina, bet cik viņš ir precīzs, nevaru spriest, nevarēdams nekur piesniegt oriģinālu.

Augšminētajā sacerējumā “A Propos” autors mēģina savu dzejošanas veidu prātnieciski pamatot, uzsvērdams dzimumtieksmes nozīmi un izteikdams pārliecību, ka par šīm lietām runājot, ir nepieciešama indecentā izteiksme. Tā pag. 56. lasāms: “Es bedingt ferner das Vermögen, die sogenannten obszönen Wörter zu gebrauchen, weil sie ein natürlicher Bestandteil des Bewusstseins sind, das der Geist vom Körper hat. Obszönität tritt nur dann auf, wenn der Geist den Körper verachtet und fürchtet und der Körper den Geist hasst und ihm Widerstand leistet.”³

Līdzīgu attaisnojumu nepieļautu vārdu lietāšanai autors dod tās pašas grāmatas 113. lappusē: “Wenn ich verfemte Wörter gebrauche, hat das einen Grund. Wir werden nie die phallische Wirklichkeit von der Befleckung durch diese “erhebende Absicht” befreien, ehe wir ihr nicht ihre eigene phallische Sprache geben und die obszönen Wörter gebrauchen.”⁴

Vai nu aiz minētajiem motīviem, vai citu iemeslu dēļ, autors savā romānā indecentos vārdus, kas atbilst ļoti kairinošām, kaut arī psichologiski motivētām erōtiskām norisām, lietā ārkārtīgi bieži. Visspilgtāka gan romānā būs vieta 224., 225., 226.

Zīmīgas ir arī starp citām šādas lappuses:

10 (dzimumdzīves akts aprakstīts).

32. (tāpat)

33. (tāpat)

34. (rupja izteiksme par dzimumdzīves problēmu)

36./37 vulgāra prātošana par to pašu

43. (dzīves priecīgs falluss ar paceltu galvu)

57/58 (turēšanās “sakostiem zobiem” dzimumaktā tāpēc, ka abi reizā nebeidz).

74. (aprakstītas sieviešu krūtis un vēders).

124 (sēklas “iestrūkļošana”).

129 (fallusa satrauktība).

134/135 (akts sīkāki aprakstīts).

143–145 tas pats

146 (vīrietis = tikai fallusa nesējs).

148 (sēklas lipīgums pie miesām).

149 (fallusa misterija).

183 (“slapjā fallusa grūdieni”).

185 (briestošais falluss).

186/187 (varenā “fallusa nevarība”).

215 (“turēšanās” akta brīdī).

232 (prāts sakņojas vīrieša pautos).

234 (pauti un fallusa kustēšanās).

238 (izkārnīšanās un “abas slēptās ieejas” sievietes augumā).

239 (dzimumorgana appušķošana ziediem)

243 (tāpat)

244 (tāpat)

267 (dzimumakts un fallusa “brāzmojums” “fiziskajos džungļos”).

285 (runāšana ar “piebriedušu fallusu”)

301 (sēklas izstrūklošana).

305/306 (vulgāra izrunāšanās par dzimuma attiecībām).

Rīgā, 28.9.1934.

Adr. Eksportielā 476

Tēl. 27231

Paraksts: Docents L. Bērziņš

Atzinums

Par D. G. Lorensa romānu “Lēdijas Čaterlej mīļākais”

(No angļu valodas tulkojis A. M. Izdevniec. “Afrodite” Rīgā, Grēcinieku ielā 25).

Grāmatai nav zinātniskas vērtības, jo uzskats, kas viņā viscaur izpaužas, proti, ka visas dzīves atjaunošana atkarājas vienīgi no seksuālās dzīves parādībām, pie tam galvenā kārtā no viņas fizioloģiskās puses, nav pierādāms un savos pamatos, bez šaubām, ir dziļi aplams.

Grāmatas autoram ir tēlotāja spējas. Bet mākslas vērtību mazina uzbāzīgā tendence, kas guļ grāmatas pamatā, un ar nolūku vienpusīgi tēlotie tipi. Bez tam grāmatas galvenais sižets – seksuālās dzīves procesi – tik lielā mērā izvirzīts centrā un attēlots tik ciniskā veidā, ka ar to tiek satricināta jebkura cieņa pret cilvēcīgi-ētisko un grāmata tāpēc kvalificējama ka negatīva parādība mūsu grāmatu tirgū.

Prof. K. Kundziņš

Rīgā,

1. febr. 1935.

A.g.

Rīgas apgabaltiesas I iecirkņa

Izmeklēšanas tiesneša kgm

profesora Juŗa Plāķa, dzīvoj.

Meža ielā 4. nr. 4 dz. Rīgā

atsauksme

par D. G. Lorensa “Lēdijas Čaterlejas mīļākais” romānu, ko tulkojis no angļu valodas A. M. un izdevusi izdevniecība “Afrodite” Rīgā, Grēcnieku ielā 25. nr.

Romāna autors, apzinādamies, ka attēlos piedauzīgas scēnas, lietās bezkaunīgus, pieklājīgā sabiedrībā nelietājamus vārdus un teicienus, sava darba priekšvārdā ciniski pasaka, ka tas viss esot godīgs un labs, un tāda grāmata šajos laikos esot vajadzīga, neraugoties uz vispārējo antagonismu (3 lapp.). Vulgāri sakot “suns zina, ko tas ēdis”, un tādēļ ir bailīgs. Romans sākas ar vienkāršu sarežģījumu: sera Malkoma meita Konstance ir jau skolas un studiju gados izdzīvojusies brīvi ar saviem studiju biedriem Vācijā, piekopdama ar tiem ari dzimuma sakarus (9 lapp.), jo pēc autora prasībām un ieskatiem sieviete var nevien brīvi un bezkauniski runāt ar vīriešiem, bet arī atdoties, kam grib. Pēc kaŗa sākuma tā, šķirta no šīs izpriecas pasaules, aizmirsusi savus pirmās jaunības mīlestības sakarus, apprecas ar sēru Klifordu Čaterleju. Viņš vēl ir fiziski vesels, bet pusgadu vēlāk to pārved no kaŗa lauka sakapātu gabalos. Viņš nenomirst, bet izdziedinās, tomēr zaudēdams dzimuma kopošanās spējas, jo apakšējās miesas daļas tam nedzīvas. Sākumā lēdija Konstance jeb Konija ir ap viņu, to aprūpina un apkopj, jo, liekas, to vilina viņa bagātība un pievelk dažkārt arī viņa izglītība. Sēru Klifordu apmeklē bieži viņa pazīstami, kuŗu starpā ir kāds īris Mikaelis, mākslinieks, ar kuŗu lēdija Konstance iesāk mīlestības sakarus un ari dzimuma attiecības. Drīz tomēr izbeidzas šie sakari. Sērs Klifords un lēdija Konija saprot savu stāvokli, tie saprot, ka dzimumsaites starp tiem nevar būt un tādēļ arī nevar būt pēcnācēju, Ragbijas pils mantinieku. Klifords kādreiz ari liek priekšā Konijai meklēt sakarus un dabūt bērnu (47. lapp.). Drīz ari lēdija Konstance nodibina sakarus ar pils mežasargu Meleru. Kliforda princips te tiek pārkāpts ar to, ka Melers ir vienkāršs zemnieks, kamēr Konijai varētu būt sakari intimā kārtā ar kādu augstākas kārtas vīrieti. Konijai tomēr patīk šis mežsargs, jo tas vislabāk apmierina viņas dzimuma tieksmes. Bet ar dzimuma sakaru turpināšanos starp Koniju un Meleru, lēdijas attiecības ar savu īsto vīru Klifordu jo dienas, jo vairāk top neciešamas un nepanesamas. Ari pati lēdija jūt, ka tādam stāvoklim var būt kāds nepatīkams gals, un tā jūt ari, ka nonākusi mātes cerībās, savas māsas Hildas un pa daļai ari pašas vīra pierunāta, aizbrauc uz Veneciju. Še domā atrisināt sava stāvokļa tālākos momentus un ari nokārtot turpmākās attiecības ar vīru, ja tai piedzims bērns. Še grib sameklēt kādu neīstu bērna tēvu, mākslinieku Dunkānu, par ko tad ziņot un atklāt Klifordam. Klifords tomēr pastāv uz tam, lai Konija pati atbrauc personīgi pie viņa, kā to solījusi un pērsonīgi pārrunā par tālāko stāvokli. Te nu Konija sākumā gan stāsta par sakariem ar Dunkānu, bet vēlāk atzīstas, ka tai ir mīlestības sakari ar mežsargu Meleru, ko Klifords jau padzinis. Konija izstāstījusi par saviem mīlestības sakariem un mātes cerībām savai māsai Hildai un izstāsta tagad to ari savam tēvam. Viss būtu vēl citādi glābjams, bet bērna tēvs ir vienkāršs zemnieks. Konija ar sava tēva sēra Malkoma Reida un māsas Hildas piekrišanu aiziet no Kliforda un paliek pie Melera, kas strādā kādā nelielā fermā vienkāršos puiša darbus. Viņi cerē iegūt paši savu fermu, jo Konijai ir sava nauda, un tad cerē dzīvot tikpat laimīgi, cik laimīgi bijuši savās dzimuma attiecībās.

Tik vienkāršs ir romāna sižets, tik vienkāršs ir tā sarežģījums un atrisinājums. Tajā nav nekādu lielu sabiedrisku problēmu, nekādu augstu mērķu, ne ari attiecīgu raksturīgu tipu, ap kuŗiem saistītos romāna darbība, kuŗu vidū risinātos saprātīga, apzinīga un izglītotas sabiedrības locekļu dzīve. Autors nemēdz arī pakavēties dabas skaistuma ainās, dzīves cildenos, ētiskos tēlojumos, augstu, cēlu mērķu meklēšanā un cenšanās pēc cilvēcīgas pilnības un augstākām gara dzīves tieksmēm; viņš nogrimst visciniskākajos dzimuma kopošanas aktu tēlojumos un smeļ tajos, kā viņš pats dažkārt izteicas, “fallusā”, augstāko baudu un augstākās cerības samaitātās sabiedrības labošanā. Tādēļ visi romāna stāstījuma pavedieni, kas savijas ap šo jautājumu, izpaužas visrupjākos, visciniskākos, visbezkauniskākos vārdos un izteicienos, ko autors liek mutē visādiem sadzves pārstāvjiem. Sērs Klifords, Anglijas aristokrats, cieš, ka viņa viesi, rakstnieki Mejs, Dikss, Hamons runā viņa un viņa kundzes klātbūtnē par visbezkaunīgākiem tematiem, lietādami visciniskākos izteicienus (sal. 34–44 lapp.), piem., mana sirds ir bez kaisles kā kartupelis, mans fallus ir nokāries un nepaceļ savu galvu... Fallus paceltu galvu un apsveiktu katru gudru cilvēku (43. lapp.). Visur Konijas un Mellera kopošanos un dzimuma attiecības aktus autors apraksta vissīkākos momentos, pie tam ar vislielāko baudas apmierinājumu un pašlepnīgo slavināšanu. Tādu aprakstu ir ļoti daudz un tie kā stāstījuma scēnas ir dominējošā romāna satura daļa, sal. lapp. 32., 57., 124., 134., 135., 141., 144., 173., 183., 185., 187., 215., 217., 221., 223., 224., 225., 234., 238., 239., 243., 244., 300., 301. Te ir tik daudz riebīgu scēnu, momentu un bezkaunīgu vārdu, ka morālisks lasītājs to ar riebumu nosviedīs no sevis projām, bet jaunekļos un morāliski mazvērtīgos cilvēkos tie modinās nedabiskas kaisles viņu tāļākai pagrimšanai un izviršanai. Visriebīgākā scēna ir sēra Malkoma saruna ar Melersu: “... Nu, jaunais cilvēk, kā ir ar manu meitu? ... Jūs uztaisījāt viņai bērnu.” “Ja man bija tas gods.” – Mellers iesmējās (305. lapp.) “... Jūs esiet varens ērzelis... Ne tāds, kāds ir šis nolādētais Klifords. Izrūnīts suns, tas viņš ir... (306. lapp.).

Ja autors savā romāna stāstījumā novirzas no saviem riebīgajiem dzimuma akta tēlojumiem un acis uzmet citiem sadzīves sīkumiem, tad viņa spalva pauž dziļu cilvēces un sabiedrības iekārtas nicināšanu un nepārspējamu pesimismu. Viņš runā ar riebumu par ogļu raktuvju strādniekiem, par vidus šķiru un visvairāk un visskarbāk par aristokratiju. Viņš tiem liek viņu mutēs tik rupjus un dzēlīgus vārdus, tik ciniskus izteicienus, ka lasītāja dvēselē saceļ aukstumu un riebīgas jūtas pret tiem, sal. piem. 163–169 lapp., 213–216., 268., 271.

Nekur lasītājs Lorensa pieminētajā romānā nemana cildenas jūtas, dvēseles siltumu, tieksmes pēc dzīves jaukuma, tikumiskas skaidrības, īstas cilvēces mīlestības. Visur saltums, riebums, cinisks izvirtums, visur pesimistiska noskaņa, visur jaušamas tieksmes. Nevar būt runa par romāna mākslas varu pozitīvā ziņā, nevar būt runa par mākslas un morāles izjūtas ierosmi lasītāja dvēselē. Stāstījuma pavediena risinājums saceļ vienīgi nospiestas jūtas, saceļ riebīgas kaisles sajūtu un pesimistisku noskaņu. Šis romāns ir latviešu tautai par samaitāšanu un tādēļ noliedzams pārdošanā un iznīcināms. Žēl, ka to nav sapratis romāna “Lēdijas Čaterlejas mīļākais” tulkotājs, kas, spriežot pēc valodas pareizības un labā stila, tāpat ari vispārīgi latviešu gramatikas prašanas, ir izglītots cilvēks.

Rīgā, 1935 17/I.

Paraksts: J. Plāķis

Par nodoto atsauksmi, kas man prasījusi daudz laika (lasīšana ap 20 stundu un atsauksme 3 st.), lūdzu piešķirt attiecīgu atlīdzību.

Paraksts: J. Plāķis