Tiksli secinājumi vārdu vēstīs

Rakstā aplūkota grāmata

Vintens Spaksis. Tiksla tautas teikma

Valsts uzņēmums ŽURNĀLA AUTOCEĻI REDAKCIJA, Rīga, 1992

Reti kura grāmata pēdējos gados izpelnījusies tādu pagrīdes slavu kā Vintena Spakša traktāts “Tiksla tautas teikma”. Par šo iespaidīgo monogrāfiju klīda valodas; Rīgas krogos aizvien biežāk dzirdēju par kādu noslēpumainu un ļoti retu samizdata šedevru, kurā aplūkota Visu Lietu Vēsture. Daži grāmatu kolekcionāri lepni stāstīja, kur un kā to sadzinuši rokā, bet par grāmatas saturu klusēja. Literāti vīpsnāja. Kam nebija slinkums, tie citēja teikmas fragmentus ballītēs. Alternatīvo zinātņu piekritēji gandrīz vai dziedāja tai slavas dziesmas. Pat dažās provinces bibliotēkās man teica, ka lasītāji arvien biežāk pēc tās jautājot, un bail pat iedomāties, kāds kults ap to varētu būt radies interneta tumšajos nostūros. Taču dīvainākais bija tas, ka neviens šo grāmatu tā īsti nebija lasījis. Tie, kas mēģināja, teica, ka ātri vien esot padevušies, un uz manu jautājumu, kāpēc tā, daudznozīmīgi atbildēja: “Pats palasi, tad sapratīsi.”

Taisnību sakot, lai “saprastu”, nebija pat jāizurbjas cauri visām 370 mašīnraksta tehnikā aizpildītajām lappusēm. Pietika jau ar ievadvārdiem:

Šo paudumu: tiksla tautas teikma, pabeidzu jau 1974. gadā. Tā niecīga pieprasījuma dēļ to nevarēju pavairot. Pēc šī pauduma es esmu veicis pāri mazāku pētījumu: dabas zinātne valodā, 1976. gadā, un vēsturas vēstne valodā, 1978. gadā. Šo pētījumu ietekmē es atzinu ka burtāja poguļu sakārtojums, 281. lpp., ir jālabo. Tagad burtāja pogu sekmes ir īstenotas šo pētījumu ietekmē. Tāpēc pogu sekmēs ir grozījumi. Šie grozījumi nav lieli, toties pietiekami nepieciešami lai varētu turpināt valodīgus pētījumus tikslās zinātnes veidā. Iepriekšējos pētījumos gaudu (= prosody, ang = Silbenmasslehre, ger) nebiju vēl saskaņojis ar pogu (= articulation, ang = Aussprechen, ger). Gauda ir tā čalas (= speech, ang = la parole, fra), kā dod tai meldiņu, bet poga ir tā čalas daļa, kā čalai dod poguļas jeb burtuļus (~ phoneme, ang).¹

Nu labi, es nodomāju. Savdabīgi. Bet pieņemsim.

Vintens Spaksis (īstajā vārdā Vincents Špakovskis) ir dzimis 1927. gadā un mūža lielāko daļu pavadījis Lielbritānijā. Manas zināšanas filoloģijas jomā ir, maigi izsakoties, ierobežotas, taču trimdas latviešu literatūrā esmu manījis visdažādākos arhaismus un īpatnējas teikumu konstrukcijas – “viņi stāvēja rindā pēc vēl” un tādā garā. Pilnīgi iespējams, ka arī Spakša savdabīgā valoda, kas visā krāšņumā izpaudās jau pirmajā rindkopā, bija gluži dabiski cēlusies no arhaiskām baltvācu formām sajaukumā ar kādreiz aktuāliem, bet nu jau modernizētiem valodniecības jēdzieniem. Galu galā, arī pats autors tālāk atzina, ka daudzviet esot nevajadzīgi “apgāzis kalnus, lai atrastu zvirgzdu”.

Šaubas viesa tikai tas, ka starp priekšvārda jeb “Piebilduma” rindkopām nebija nekāda uzskatāma sakara. Turpat tālāk es uzzināju, ka “Gauda: G. dalas gauduļās jeb gaudas posmos, kā poga dalas poguļās jeb burtuļu kopās”, ka “čalā skaļumam nav izteiksmes lomas”, bet “čukstus sacītos burtus valodnieki, aplam, sauc par bezbalsīgiem burtiem” un patiesībā tie ir “čukstus sacītais skaņums jeb meldiņš”. Šajā izdevumā salīdzinājumā ar 1974. gada laipumu grozījumi lūpeņu pogā ilguma posmos neesot bijuši lieli, toties nepieciešami, lai “varētu dot tikslus secinājumus vārdu vēstīs”. Grāmata, kā autors pauda titullapā, veltīta “litu jeb baltu sarkani balt sarkana karoga jeb veloga 700 gadu atcerei 18. novembrī 1979. gadā”.

Lai kaut nedaudz kliedētu apjukumu, dažus no Spakša lietotajiem vārdiem es iemetu gūglē un sev par mierinājumu atklāju, ka jautājumi ir radušies arī citiem lasītājiem. Viens no tiem rakstīja par grūti uztveramo autora domu gājienu, kā arī smaidu izraisošajiem “vārdiņiem”, atsaukdamies uz citātu no pirmās nodaļas “Dzīvoņas vēsture”:

Visvecāki mērkaķi aizbrauca prom un tagad atrodas tagadējā pietu Amerikā. Toties, daļa mērkaķu palika Afrikā un daļa aizbrauca uz tagadējiem Himalajiem uz salas: Indija. Mērkaķi ir seššķautnainas vīrišķības visattīstītāka viela jeb “dzīva” daba.

Pēc pāris mēnešiem Vintens Spaksis atbildēja ar komentāru:

Cien. lasītāj!

[...] Lai saprastu vārdu jēgu pilnīgi ir jāprot to zināt kā grammatiski tā atbildēji matēmatiski, kā lāsēju/computer, ang vai lēsēju/calculator, ang ļaksā < logos, hel (vārds, skaitlis), ko saprata jau Heraklitus V g.s. pK. Šo saprātni Jūs varat pagūt zinātniskā tēzē: Logic lexycs. Tad Jums nevajadzēs smaidīt par pātaru, prozas un poetikas “vārdiņiem”, ar kiem ir pilna angļu valoda, kopš 2010. gada aprīļa tika ierakstīts miljonais pavārds/synonym, ang tās leksikā. Kā mūsu tā angļu Okdens English valodā pietiek ar 800 vārdiem, lai mēs varētu sparasties sabiedrībā ikdienišķās vajadzībās un 20 000 vārdiem, lai lasītu nopietnas avīzes un žurnālus. Pārējie miljons vārdi ir māksla baznīcā vai partijā. Jūsu uzdotie jautājumi par it kā maniem “vārdiņiem” radušies iz Jūsu mākslnieka patvaliskas domāšanas, bez grammatikas atbilstības matēmatikai. Es nevaru skaidroties ar katra lasītāja pesonīgām jēgām par dabu un sevi tajā, jo mēs jēdzam dabu, un sevi tajā, ar kopēju maņu: gaismas redzi, gaisa dzirdi un ieža: zemes, ūdens un gaisa, un gaumi: tausti, garšu un ožu, kopš to atpazina Ēgipte XXIV g.s. pK.

Lai nu kas, bet pētnieciskais vēriens grāmatā izrādījās tik milzīgs, ka to grūti raksturot vienā teikumā. Es pat nezinu, laikam varētu sacīt, ka Spaksis cenšas izsekot baltu kultūru vēsturei, par pamatu ņemot gan atsevišķu vārdu etimoloģiju, gan dažādu valodu šķietamās kopsakarības Jāņa Steika labākajās tradīcijās, taču tas viss ir iekļauts plašākā kontekstā, sākot ar debesu ķermeņu izcelšanos un dzīvības pirmsākumiem no astrofizikas, evolucionārās bioloģijas un ģenētikas viedokļa un beidzot ar izvērstu ieskatu teoloģijā, kas caur diezgan mistificētu numeroloģiju vienlaikus saistīta gan ar fiziku, gan ar matemātiku, pie kam visu šo daudzveidību caurvij paskarba sabiedrības un oficiālās zinātnes kritika. No vienas puses, šī pieeja ir burvīga un liek domāt par renesanses laikmeta daudzpusīgo garu, ko mūsdienu izteikti specializētā zinātne lielā mērā ir zaudējusi. No otras puses, šajā ambiciozajā haosā izšķīst jebkādas robežas starp ģenialitāti un ārprātu.

Iespējams, tā arī bija gan mana, gan citu mūsdienu lasītāju kļūda – centieni šīs robežas saskatīt. Taču tobrīd es to nevarēju zināt un par katru cenu pūlējos izsekot Spakša domu gājienam no poguļas A līdz poguļai Z.

Spakša tikslie pētījumi sniedzas 4 800 000 000 gadu senā pagātnē,

kad iz Melnā Cauruma ūdeņraža un putekļiem aizdegās mūsu zvaigzne: Saule, kas 300 miljoni gadu vēlāk radīja gauburus jeb planētas. Mūsējais gauburs: Zeme, ir vienīgais dzīvoņas šūpulis Saules gauburainē. Melnais Caurums ir vieloņas robeža kā nāve ir dzīvoņas robeža, kām pāri netiekam vielīgā veidā.

Tiktāl skaidrs.

Tālāk sekoja visai literārs ieskats mugurkaulnieku jeb kauloņas evolūcijā:

Līdz kauloņas dzimšanai kukaiņi bija bez kauliem. Tārpi bija kaili, bet gliemjiem bija čaulas. Kad Gliemeņa kundzei piedzima bērns ar čaulu izvērstu iekšup par kaulu, viņa raudāja un vaimānāja, jo viņai piedzima kropļis. Šāda kropļa dzemdēšana ir kā matēmatikā +1 (čaulas) pārvērsšana par –1 (kaulu). Tautas gudrībā šī pārvērtība ir izprasta un tāpēc vārds: čaula, ir atvasināts no vārda: kauls. Gliemeņa kundze vaimānāja lieki, jo visa kauloņa, ieskaitam cilvēku, ir viņas kroplie bērni. Ja viņa būtu pratusi matēmatiku, viņa būtu gavilējusi kā lepna kauloņas māte.

Bet tad, runādams par Āfrikas pērtiķiem kā evolūcijas pēdējo pieturu, pirms homo erectus “saslejās uz pakalējām pekām .. un sāka staigāt kā vīrs”, Spaksis pamazām pievērsās savai galvenajai metodei, proti, vārdu atvasinājumu ķēžu sastādīšanai, un augstāk minētās robežas padarīja arvien neskaidrākas:

Vāks: Afrika, ir atvase no grieķiska īpašības vārda: aφrikos (= pērtiķīgs), kam pamatā ir vācu vārds: Affe (= pērtiķis), radniecīgs gotu vārdam: awō (= vecene). Sakšu vārdi: ape (= pērtikene) un apa (= pērtiķis), ir radniecīgi šumeru jeb čangaļu vārdam: abu (= tēvs), un ebrēju vārdam: āb (= tēvs), no kiem ir radīts ebrēju teikainais tēvs: AbraHam (= ebrēju jeb lauķu kaimis). Sakne: ab-, ir vārda: Weib, ger (= sieva), samuļāts čaļums, kas, savukārt, ir baltu vārda: boba, lei (= bāba jeb veca sieva), un ķīniešu vārda: papa (= tētis), čaļums lūpeņu pogā ..

Šķiet, ap šo brīdi es sāku padoties. Ne jau tāpēc, ka nesaprastu Spakša izmantotās aliterācijas – tās es uztvēru drīzāk kā dzeju. Daudz vairāk mani izsita no sliedēm, piemēram, tas, ka poguļa B (p, b) lokās uz poguļu V (f, v) un tādēļ ģimenes vārdi ķīniešu čalā ir locīti no vārda “papa” caur vārdu “vava”, un “izmisuma valodnieki jeb filologi šādus čalas locījumus “izskaidro” ar murmu (= onomatopeia)”.

Jāpiebilst, ka pret “izmisuma valodniekiem jeb filologiem” Spaksim ir īpaša attieksme. Viņš nav laidis garām nevienu izdevību tā vai citādi par tiem pazoboties. Un vispār, ne tikai filologi, bet jebkuri akadēmiskās pasaules pārstāvji ir krituši Spakša nežēlastībā. Tikslajos tekstos tie gandrīz nekad “nerunā” un “neraksta” – tie blej, mauj, nevarīgi šļupstina un bieži tiek salīdzināti ar mājlopiem. Vienā no miermīlīgākajiem uzbrukumiem zinātniskajai elitei Spaksis raksta:

Topuma vēsturnieki ir “zolīdi” kungi un tāpēc Baltijas un Latvijas vākus viņi meklē tikai “zolīdos” rakstos. Šādus “zolīdus” rakstus rakstīja un raksta tikai mūsu zemes pakļāvēji un mūsu tautas varmakas. Senāk tie bija Vatikana bīskapi, tagad tie ir Kremļa politruki. Visvarenāka mūsējā vēsture ir saglabājusies mūsu pašu valodā. Kā ik cilvēkam ir sava dzīvoda jeb biografija tā ik vārdam ir sava dzīvoda, kas teic tautas vēsturi. Katrs mūsu valodas vārds ir mūsu vēstures krīvs. Toties, latviņu akademiskie bari, pa galvu pa kaklu, grābj historiografijas un etnografijas un meklē mūsu vēstures liecību savā ismologijā (-isms + -logija), kas pauž par politruku, komisāru, bīskapu un baronu dzīvodām ..

Mūsu dzīvoda tātad bija sākusies pirms 35 000 gadu, uzreiz pēc ledus laikmeta, kad “eu-rops” atdalījās no “a-rāba”, bet “piec-šķautņainas kauloņas pļāpīga sievišķība sāka zīmēt jēgu alās un barību nēsāt sev līdzi”.

To, ka zinātne prasa pierādījumus, Spaksis saprata, taču atsaukties uz ismologu pētījumiem nevarēja un negribēja. Par laimi, viņam tas arī nebija jādara, jo, kā noskaidrojām, katrs vārds ir vēstures krīvs. Spaksis pārstāv viedokli, ka baltu rakstības pirmsākumi meklējami vēdu tekstos, bet paši balti, gluži loģiski, “dzīvoņas krūmā” pieder pie āriešu atvases. Viņa paša izstrādātā metode šo hipotēzi brīnišķīgi apstiprina:

Samskrita vārds: aarja (= ārietis), ir līdzīgs europu vārdam: harii, lat (= vācu kurši), čaļts no vārdiem: cori, lat (= kurši), galli un kurdi. Samskrita vārds: aarja (= ārietis), ir atvasināts no saknes: aja (= gaita), ar iedēkļa: -r- (= liel), palīdzību, kas modernā latvju valodā būtu tulkojams ar vārdu: staigurs jeb liel-staigis, pretstatā staiguļim jeb maz-staigim.

Arī es, nabaga ismologs, šo sekmi vēl kaut kā spēju uztvert, taču Spakša pētnieciskais vēriens pletās plašumā, un līdz ar to arī atvasinājumu virknes kļuva garākas un sazarotākas. Pie baltu senčiem viņš pieskaitīja visas tā sauktās “Vedaines” (Baltijas jūŗas krasta upaines)tautas – vendus, fennus, votus, zviedrus un varbūt arī kādas citas, lai gan tās, iespējams, jau piederēja pie “Veltaines” – to es vairs nespēju skaidri nolasīt. Nedz Vedaines, nedz Veltaines robežas tekstā nebija strikti novilktas, taču Spaksis tās bija ar rakstāmmašīnu iedrukājis paša sastādītās kartēs. Tiesa, gandrīz visas viņa ģeogrāfiskās aplēses balstās uz diezgan neprecīzajām Ptolemaja kartēm, tādēļ priekšvārdā viņš godprātīgi aicina skatīties uz Baltiju “no upes laivinieka, nevis no mērnieka viedokļa”. Bet tas arī nav galvenais. Vedaines un Veltaines saistību viņš meklē vārdu sekmēs, un jau grāmatas “terzējuma” 2. nodaļā tās bija paguvušas izaugt ārpus manu uztveres spēju robežām. Piemēram:

velti no Gaujas upaines sev līdzi ir atveduši uz Havuļas upaini senāko zināmo Gaujas vāku: Hesynos tot, Hel (= Gaiziņu upe), kā to nosauc Ptolemaius (87–150), savā kartē. Šis vāks: Hesynos tot, Hel (= Gaiziņu upe), ir pārcelts uz Meklenburgas veltu cilts vāku: Chizzini, lat (= gaiziņi). Šis Gaujas vissenākais zināmais vāks ir saglabājies arī Vidzemē vākā: Gaiziņš, un pamatnējākā vākā: Cēsis, kam nav nekādu sakaru ar vārdu: kes, rus (= ciems), kas ir atvasināts no tā paša celma kā arī vārds: casa, lat (= māja).

Šis vāks: Hesynos, Hel (= gaiziņi), ir atvasināts no kādas cilts: hosioi, ko Ptolemaius atzīmē, skat pielikto karti, Rīgas jūŗas krastā starp veltiem, pie Gaujas grīvas, un karbōn, Hel (= ugauni jeb igauni) tautu. Šīs cilts vāks: hosioi, bez šaubām, saistas ar vāku: Osilia, lat (= Sām.sala), atvase no φōεilia, Hel (= Ugule jeb Ugaunija), kā to Pyϑeas (385–322 pK) bija iztulkojis no latvju vāka: ugauni, let (= igauni). Viņš to rakstīja: Basilia, jo helēņu burtājā trūkst burtuļa: v, kas pieder pie poguļas: V (f, v), no kās ir atvasināta lokanu lūpeņu poguļa: W (φ, w).

Ja kaut kur tajā visā arī bija daļa patiesības, tā bija rūpīgi apslēpta zem nebeidzamu burtāju poguļu un laipura jēgumu kravas. Spaksis vēstīja, ka, lai čalu saprastu, ļaugumam jābūt ļuganam vai ļoganam. Iespējams, ļaugums vēl nebija pietiekami ļugans, un, jo dziļāk es urbos tekstā, jo mazāk sapratu, par ko tajā ir runa un, galvenais, ko, pie velna, es daru ar savu dzīvi.

Es piegāju pie loga. Ielu krustojumos drūzmējās cilvēki, un neviens no tiem droši vien pat nenojauta, ka pie leišu vārda vakaras saknes pieder arī spāņu vārds fuego², kas čaļas uz helēņu vārdu φōs ar tādu pašu nozīmi un tātad arī latviešu vārdu “vizēt”. Viss, ko tajā bezcerības un apjukuma brīdī vēlējos, bija redzēt, kā ugunskurā viz degošu lappušu liesmas. Vārduļu kopājs “izmisuma valodnieks” piepeši bija ieguvis jaunu jēgumu – šādu izmisuma paveidu es, šķiet, vēl nekad nebiju piedzīvojis. Vēl neviena grāmata nebija tik ļoti izmežģījusi manu prātu. Vēl ne uz vienu grāmatu es, galu galā, nebiju kliedzis skaļā balsī – nu labi, varbūt vienīgi skolas gados uz matēmatiku.

Un tomēr kaut kāds iekšējs vai ārējs spēks neļāva apstāties. Pēc dažām dienām es savās jauniegūtajās zināšanās padalījos ar kādu pavisam īstu izmisuma valodnieku jeb filologu. “Ko tas viss nozīmē,” es jautāju, “kurš no mums ir sajucis prātā?” Izmisuma valodnieks jeb filologs uzmeta aci teikmas kserokopijai un teica, ka padomāšot. Nākamajā rītā saņēmu no viņa e-pastu: “Atcerējos igauņu dzejnieku un filozofu Jānu Kaplinski, kas vienā no savām esejām ir teicis, ka par valodu nevar rakstīt valodā, ir jāizgudro kāda metavaloda. Spaksis to arī cenšas darīt.”

Viens no Spakša iecienītākajiem avotiem zinātniskā darbā ir Hērodota vēstījumi, it sevišķi to fragmenti, kuros pieminēta pašreizējās Ukrainas teritorijā dzīvojusī tauta Βουδϊνοί. Hērodots raksta:

Budīni ir liela un stipra tauta. Visiem viņiem ir ļoti zilas acis un gaiši mati. Budīnu zemē ir pilsēta, ko sauc par Gelonu. Tai apkārt augsta sēta, visa no koka, katra tās mala ir trīsdesmit stadiju gara, arī viņu mājas un tempļi ir no koka. Tur ir arī helēņu svētvietas ar dievu tēliem. Katru trešo gadu viņi bakhiskā ekstāzē svin Dionīsa svētkus. Sākotnēji gelonieši bija helēņi, kas, padzīti no tirdzniecības pilsētām, apmetās pie budīniem. Budīniem ir cita valoda nekā geloniešiem, citāda ir arī visa viņu dzīve.³

Bail pat iedomāties, ko par šādu tulkojumu teiktu Spaksis. Tikslā tautas teikmā viņš piedāvā pats savu versiju:

Budiņi ir liela tauta un daudzi, zilgani, un visai stipri ir, un sārti. Viņi ir uzcēluši koka pilsētu, kas saucas Gelōnos [= Gelēni]. Tās katra siena ir trīsdesmit stadiņi [stadiņš = 185 m] gaŗa katrā pilsētas malā. Šī siena ir no koka un augsta, un viņu mājas ir no koka, un viņu svētaines. Viņos ir helēņu [jeb grieķu] dievu svētaines, greznotas helēņu gaumē ar tēliem, altāriem un svētnīcām, un viņi godina Dionysu [= Trimpu] un bakhojas [= plēguro un izvirtas]. Gelēni pēc cilmes ir helēni, kas atstāja savas tirgus ostas lai apmestos starp budiņiem, un viņi runā pus helēņu pus skitu valodu. Bet budiņi nerunā to pašu valodu kā gelēni, nedz viņu dzīves parašas ir tādas pašas.

Tieši budīnus Spaksis uzskata par mūsdienu latviešu vēsturiskajiem priekštečiem. Turklāt šoreiz saikni ar latviešu kultūru viņš uzsver nevis tikslās vārdu sekmēs, bet caur Dionysa godināšanu un bakhošanos.

Bakhus ir helēņu vīna un dzīru dievs, Dionysia, Hel (= Trimpas), ir Bakhus svētki, kajos dzīro, rīko pimpju izrādes un nododas izvirtībai. Tāpēc, vārds: bakhojas, tuvu atbilst mūsējiem Līgo svētkiem ar “papardes ziedu” piedevām, kas, droši vien, ir pārņemti, atšķaidītā veidā, no minētiem gelēniem, kas dzīvoja Budainē. Ziemeļu Eiropā, sevišķi ap Baltijas jūŗu, Trimpas tika savienotas ar saulgriežu dienu 22. jūnijā, kad ir visīsāka nakts un visgaŗāka diena. Mēs toties tos svinam 23. jūnijā kā Līgo svētkus, lai apvienotu tos ar kristietības uzspiesto Jāņu dienu 24. jūnijā. Tā kā ostro-goti (goti starp Baltijas un Melno jūŗu) jūsmīgi piedalījās Trimpās jeb Līgo svētkos, 34 visi-gotu (rietumu gotu) bīskapi sapulcējās 506. gadā Agdē, pietu Francijā, un pasludināja domes līdzdalību šo svētku svinēšanā.

Tālāk Spaksis plaši iztirzā budīnu saistību ar baltu tautām:

Kā Herodotus (485–424 pK) vēsta par Bodynoi, Hel (= budiņu, rītēnu) dzīvi īsumā (IV, 109) tā viņš plašumā apraksta Mēdēs, Hel (= medu, rītēnu), dzīvi un kaŗus sīkumos (I, 95–101), ko vāks ir saglabājies vārdā: matin, fra (= rīts). Tā kā matin, fra (= rīts), ir naujāks vārds nekā budėti, lei (= mosties) Mēdēs, Hel (= medi, rītēni?), tas ir kāda atvase no vāka: Boydinoi, Hel (= budiņi jeb rītēni?), caur vāku: vedas.

Tas bija mans izšķirošais brīdis. Es visu sapratu. Ne jau satura ziņā – jā, tas bija mazliet apskaidrojies, taču joprojām, ja tā var teikt, pārklāts miglainiem plankumiem. Tomēr kaut kas manā stūrgalvīgajā uztverē salūza, lasot šīs rindas, un es sāku apjaust, ka esmu iemaldījies bīstami dziļā labirintā, no kuŗa, iespējams, atgriezīšos pavisam naujā veidolā – kā cilvēks, kam pavēries universs jeb visuļs. Un briesmīgākais bija tas, ka šo iekšējo pārvērtību es nemaz nepratu izskaidrot. Cik nedēļas es jau būros pa šo grāmatu? Divas? Trejas? Lai gan tas vairs nebija svarīgi, jo dabā – gan dzīvoņā, gan vārdoņā – it viss balstās uz trejādas vīkšoņas un dienu septums nedēļā jebkurā gadījumā ir atvasināts no ebrēju septiņu žuburu svečtura trim loku galiem un serdes, kas pie tam ir pierādījums, ka cilvēks radījis Dievu.

Vakarā ciemos ienāca Treibergs. Es joprojām sēdēju pie lāsēja, domādams par šo nauji apjausto tērgu jēgumu. Treibergs pāršķirstīja grāmatu. Saprotams, viņam radās vesela rinda jautājumu (kos Spaksis tomēr piedāvā dēvēt par jautumiem).

– Es gribētu zināt, kāds šai grāmatā ir noslēdzošais teikums, – viņš sacīja, atšķirdams pēdējo lappusi.

– Nē, nē, nē! Šis pēdējais teikums noslēdz tikai rotas sadaļu ar astoņpadsmito riedu, kas vēsta par Baltijas jūŗu. Rau!

Es atšķīru teikmas nobeigumu. Pēdējais teikums bija šāds: “Kad Baltainē, un Krievainē, atdzims dabīga valdīšanās atdzims arī dzimtiskums.”

– Kāpēc viņš planētas sauc par gauburiem?

– Tāpēc, ka vāks “gaubība” apzīmē gravitāciju. Skaties, te ir tabula, kurā parādīts, kā starp gaubības un magnētības asīm rodas elektrības vektors, – es gluži automātiski uzšķīru vajadzīgo lappusi.

– Es neko nesaprotu. Kāpēc burti ir poguļas?

– Burti nav poguļas. Pogura ir alfabēts, poga ir balsēja burtu kopa, bet poguļa ir fonēmu kopa. Tas ir aprakstīts četrpadsmitajā riedā.

Toms turpināja lasīt nejauši izvēlētus teikmas fragmentus – par ļaudisko dievu Marx(u), par bakhošanos, par daļskaitļiem, kuri dabā nepastāv un ir sastopami tikai kaulēšanā jeb statistikā, un vēl par sazin kādām tēmām, līdz es pieķēru sevi pie šausminošas domas: nekas no tā visa man vairs nešķiet nedz dīvains, nedz smieklīgs, nedz pārsteidzošs. Viss ir saslēdzies vienotā, tikslā pasaules ainā, kura nez kāpēc sākusi darboties.

– Tom, – es teicu, – man šķiet, ka es kļūstu par vienu no viņiem!

Toms nedaudz padomāja un sacīja:

– Nu, vismaz tu esi izpildījis mājasdarbu. Turklāt kaut kādā ziņā šī tagad ir tava garīgā prakse.

Te nu gan es pārbijos. Bija skaidrs, ka tikslie pētījumi steigšus jāpārtrauc. Var jau būt, ka tas no manas puses bija, Spakša vārdiem runājot, akadēmisks gļēvums vai kas tamlīdzīgs, bet drošība ir un paliek drošība. Taču pie šīs atklāsmes es jau nonācu mierīgi, atviegloti un, galvenais, bez jebkādas kritikas. Protams, par visu šo “garīgo praksi” varētu izdarīt vērtējošus spriedumus, domājot par to, vai tās raksturs ir pozitīvs vai negatīvs, taču pat ismologam skaidrs, ka starp tapas turīgo un trūcīgo galu ir nedzīgs + posms. Spaksis arī šo jautumu ir atrisinājis:

Matēmatikā turīgo galu mēdz atzīmēt ar + zīmi, trūcīgo galu ar – zīmi un nedzīgo joslu ar º zīmi. Tās es pārmainīju apakšējā logiskā kārtībā kās matēmati-ķiem, acīm redzam, trūkst. Grammatikā šādus pretešķības posmus sauc par kārtām, rau:

| turīgs jeb pozitīvs; vīriešu kārta

+ nedzais jeb neitrāls; vidējā kārta

– trūcīgs jeb negatīvs; sieviešu kārta

Šī doma man ļoti iepatikās. Pat ja tik apšaubāmai garīgajai praksei piemīt nedzīgs raksturs, tas vienalga ir rakstāms ar plusa zīmi. Kāpēc ne? Pirmum, pat ja lielākajai daļai Spakša giedu trūkst jēguma, vārdu zīmotne jeb celms vienmēr ir balstījies uz minējumiem jeb pieņēmumiem. Otrum, ievērības cienīgs ir kaut vai viņa naujas čalas jeb pēc-čalas tapēšanas mēģinājums. Un, trešum, laipojot uz paša Spakša paudumu, “katra svaiga doma traucē akadēmisku snaudulību”, kālab “Tiksla tautas teikma” Latvaines literaturā nenoliedzami ir apjūsmas vērts fēnomens jeb mirdzuļs.

Izsaku pateicību Ventam Zvaigznem un Guntaram Godiņam par sadarbību raksta tapšanā