Dzīves ziņa

Toms Treibergs

Pankūkas, bet varbūt zvaigznes

Pirms vairākiem gadiem, kad dzīvoju kopā ar tēvu Āgenskalnā un mēģināju studēt filoloģiju, mani uzrunāja draugs, kurš tobrīd meklēja dzīvesvietu Rīgā. Roberts bija sācis studijas ģeogrāfijas fakultātē un tikko pašķīries ar draudzeni, un, tā kā mūsu viedokļi daudzos dzīves jautājumos sakrita, pieļāvu, ka viņš būtu labs dzīvokļa biedrs. Apsolīju, ka pajautāšu tēvam, vai Robis nevarētu ievākties brīvajā istabā un maksāt simbolisku īres maksu. Papildu ienākumi bija vajadzīgi, tēvs piekrita, un drīz vien jau gaidīju Robertu tramvaja pieturā, lai viņus abus sapazīstinātu un ceremonijas labad izrādītu dzīvokli (mēs jau bijām paspējuši tur pavadīt ne vienu vien jautru vakaru, kamēr tēvs brīvdienās bija laukos). Roberts sakritības dēļ ieradās uzvalkā, jo tikko bija atgriezies no radinieka kāzām.

Sākās mūsu kopdzīve trijatā. Tā bija klusa, bez liekiem ekscesiem un pārpratumiem. Pat tad, ja piepeši izvērtās kāda ballīte, centāmies to noturēt tuvējos parkos un skvēros, retu reizi izguldot kādu draugu (vai draudzeni) uz izvelkamā guļamkrēsla (un ne tur vien). Dažkārt virtuvē atstājām cits citam brokastis, bet vakaros, balstot gaiteņa durvju stenderes, risinājām sarunas par notikumiem pasaules kultūrā un politikā. Dienas ritēja rāmi un gandrīz vai paredzami.

Tolaik es darbojos kādā Rīgas folkloras kopā, kurā apguvu tautas instrumentu spēli, dančus un dziedāšanu. Kopas vadītāja bija nolēmusi, ka man vajadzētu piedalīties tautasdziesmu dziedāšanas sacīkstē – pie tam duetā ar meiteni. Atzinība, protams, mieloja pašapziņu, taču mēģinājumu procesā nācās aizdomāties, vai tik tā nav mazliet aizmiglojusi skatu uz īstenību. Lai nu kā, konkursa diena bija klāt un atpakaļceļa vairs nebija.

Konkursa nolikums paredzēja, ka dalībniekiem jāuzstājas tautastērpos, tāpēc biju sev pagādājis bieza lina kreklu un bikses. No rīta piecēlos īpaši agri, lai tos izgludinātu. Gludināt lina drēbi nav viegli, sevišķi, ja tā vēl ir nedaudz mitra pēc mazgāšanas un gludeklis visai aizvēsturisks. Drīz vien arī ēstgriba lika sevi manīt. Devos uz virtuvi. Pie ledusskapja durvīm bija pielīmēta zīmīte Roberta rokrakstā. Jau pēc pirmās rindas nojautu, ka viņš to ir rakstījis neikdienišķā apziņas stāvoklī. Teksts bija aptuveni šāds: “Tom zini šeit ir pankūkas bet varbūt zvaigznes skaties, kā to redzi. Ņem vienu un ej, kur labāk jūties kaut arī tas nav tepat Un lai to stāsts tev arī stāsta Tom sāc ar pusi bet varbūt vairāk nekā.” Bītņiku dzejolim līdzīgo vēstījumu noslēdza askētisks paraksts “R”.

Ledusskapī stāvēja hermētiski noslēdzama pusdienu kārba. Tajā atradās viena krietna pankūka – bieza un apaļa, kā laukos, – un zem tās vēl puse. Brīdi padomāju. Nekad agrāk nebiju ēdis pankūkas, kas “var būt arī zvaigznes”. Es, protams, nojautu, kas tieši ir šādu pankūku sastāvā, taču nekā cita ēdama pa rokai nebija, un, galu galā, vai nebūtu labāk dziedāt pacilātā – un paēdušā! – stāvoklī nekā ar kurkstošu vēderu? Tas šķita pietiekami labs arguments, un tā, neko ļaunu nenojauzdams, es apēdu pusi pankūkas un devos atpakaļ pie gludināšanas. Tikai vēlāk sapratu, ka varbūt kurkstošs vēders nemaz nebūtu tas sliktākais, kas mani tajā rītā spētu piemeklēt.

Gludeklis slīdēja gausi un negribīgi. Garastāvokli pankūka nemainīja, taču arī ēstgribu neremdēja. Nolocīju vienu lielās pankūkas pusi un, kad jau biju satērpies lina tautastērpā (ņemt līdzi somā civilo apģērbu likās pārāk apgrūtinoši), uz atvadām arī otru. Izdzēru glāzi ūdens un devos uz konkursu.

Bija saulaina maija sestdiena. Pilsētnieki veda pastaigā bērnus vai suņus, ko nu kurš, un varētu teikt, ka arī es biju pacilātā omā. Gan jau tajā konkursā viss būs labi, nodziedāsim mūsu divas dziesmas, un prom; paslaistīsimies pa daugavmalu un, ja paveiksies, uzskriesim kādam paziņam, kuram būs nauda un vēlme to iztērēt lētam spāņu vīnam no veikala Doña Jimena – tā es domāju.

Iekāpu tramvajā. Kā jau tramvajos mēdz notikt, man aiz muguras aizvērās automātiskās durvis. Diemžēl arī viss mans nupat uzziedējušais pacilājums palika aiz tām – līdz ar krietnu daļu objektīvas un saprātīgas pieejas realitātei. Tramvaja vagons bija pārvērties par būri, kurā attapos ieslēgts kā savvaļas dzīvnieks. Ieslodzīt mani, protams, bija nolēmis vadītājs. Par to man nebija ne mazāko šaubu. Savukārt pasažieri, viņa slīpētie pakalpiņi, nebūt nebrauca uz tirgu pēc zivīm un gaļas, nē, viņi bija slepenā misijā, kuras bīstamākajā punktā bija nepieciešams upuris, ko iesūtīt ienaidnieka pozīcijās. Kāpēc gan tas nevarētu būt puisis lina tautastērpā? Viņš ir kā radīts šai lomai – pelēks tūtiņš, sērdienītis, kuram zem platā krekla tik viegli būtu piesiet pāris rindas ar spridzekļiem!

13. janvāra ielas pieturā es izmuku no tramvaja kā no cietuma kameras, vēl brīdi pavadīdams to ar baiļpilnu skatienu. Un vienlaikus ar vieglu triumfu: labs mēģinājums, mīlīši, bet diemžēl šodien jums nekas nesanāks! Man ir savas lietas darāmas. Tikai kādas? Ak, pareizi, tas konkurss! Nu labi, dodamies uz konkursu.

Iela pie Rīgas Latviešu biedrības nama ņudzēja no bērniem, jauniešiem un pieaugušajiem tautastērpos. Jā, dažreiz gadījās, ka tajos bija ģērbušies arī folkloras pulciņu skolotāji, kaut gan viņu primārais uzdevums sacīkstes dienā bija nogādāt skolēnus vajadzīgajā vietā un laikā. Pat tad, ja kāds no viņiem ieguva diplomu un ziedu pušķīti, skolotājus uz pasniegšanu neaicināja. Laikam jau šī ārienes nomaiņa nozīmēja nostalģiju pēc dziesmusvētkiem vai formālu solidaritāti ar skolēniem. Iezvanījās telefons. Tas bija mans draugs Atis, kurš pa ceļam uz skolu vēlējās iegriezties biedrībā un novēlēt man veiksmes konkursā. Kā arī parādīt savu diplomdarbu, kas viņam torīt bija jāiesniedz Rīgas Amatniecības vidusskolā. Laikam jau vizītes iemesli pēc svarīguma patiesībā būtu jāapmaina vietām. Katrā ziņā viņš atradās “tepat ap stūri”, tāpēc es, veicot dziļas ieelpas, atsēdos Māmuļas foajē uz palodzes un centos izskatīties normāls. Kas, protama lieta, ir vislielākā kļūda šādos apstākļos.

Atis iebrāzās vestibilā nosvīdis un negulējis (tā bija viņa firmas zīme), ar lielu plastmasas maisu rokās. Viņš mani nopētīja un jautāja: “Tu esi sameties?” – “Nē. Kas tev tai maisā?” – “Tūlīt redzēsi,” viņš sazvērnieciski paziņoja un sāka tīt maisu vaļā. Tas bija liels un varen iespaidīgs dzīvojamās mājas makets. Veidots no putu kartona un citiem materiāliem, papildināts ar dārzu, saimniecības ēkām un piebraucamo ceļu. Man šis darbs likās ļoti skaists. Sevišķi sīciņie logu rāmji, kuru stikli bija veidoti no teātra prožektoru gaismas filtru gabaliņiem. “Kā tu viņus tur iedabūji iekšā?” es gribēju zināt un norādīju uz vienu no tiem ar pirkstu. Tieši tajā brīdī pankūkas, bet varbūt zvaigznes nolēma mani reizi par visām reizēm pārmācīt, lai es beidzot saprastu, ka esmu pārāk nesātīgi tās iznīcinājis. Attālumi starp mani un apkārtējiem objektiem bija strauji mainījušies, un es nevis uz kaut ko norādīju, bet ar pirkstu brutāli iebakstīju vienā no brīnišķīgajiem, filigrānajiem lodziņiem. Jāteic, putu kartons attaisnoja savu nosaukumu – tas nudien ir ārkārtīgi gaisīgs un viegli iznīcināms materiāls.

“Tu patiešām esi debils,” pēc ilgstošas, mēmas pauzes teica Atis. Biju pārsteigts, ka viņš nekliedza, par spīti savai citkārt karstasinīgajai dabai (Atis mēdza lepoties, ka viņa vecmāmiņa esot asīriete un tās iedzimto vitalitāti viņš jūtot arī savās asinīs). Viņš pat nelamājās, vienkārši konstatēja faktu. Turklāt ar tādu sejas izteiksmi, kāda varētu būt tropu pētniekam, kurš pēc mēnešiem ilgas bradāšanas pa dubļiem un cīņas ar moskītiem atklājis retu augu, putnu vai dzīvnieku. “Piedod. Man tagad jāiet uz konkursu,” es izmocīju un pārspīlēti apņēmīgā solī devos uz liftu.

Rīgas Latviešu biedrības nama liftiem ir uzlikts lāsts. Vismaz tā mēs ar biedriem mēdzām smieties. No dizaina viedokļa Māmuļas lifti vienlaikus iemieso gan Viktorijas laika cēlumu, gan trīsdesmito gadu nekautrīgo spozmi. Toties tehniskā ziņā tie vairāk līdzinās spītīgiem ēzeļiem, kuri vai nu iet pretējā virzienā, vai neiet nemaz. Pie lifta durvīm pamanīju, ka virs izsaukšanas pogas deg sarkana lampiņa. Tātad kabīne vēl ir ceļā no augstākajiem stāviem. Lampiņa izdzisa trešajā stāvā. Tad iedegās atkal. Atstatums starp mani un iedomāto fiasko dziedāšanas konkursā saruka par vēl vienu stāvu. Drīz vien caur stikla durvīm ieraudzīju nolaižamies veselu lērumu rakstainās zeķēs un pastalās ieautu kāju. Tās nepacietīgi mīņājas, gaidot izkāpšanu. Saprazdams, ka tik lielai cilvēku grupai jādod pēc iespējas vairāk ceļa, es ar laipnu žestu atvēru vecā lifta durvis un pakāpos attālāk nekā parasti – lai mazāka burzma un ērtāka izkāpšana. Taču ārā neviens nekāpa. Un ne jau kautrības vai tūļīguma dēļ. Kabīne bija apstājusies starp stāviem. Aiz otrām lifta durvīm rēgojās dažādu novadu brunči, bikses, kurpes un vīzes, gluži kā animācijas filmā par govi un cāli, kur mamma un tētis nekad netiek iekadrēti augstāk par jostasvietu. Drīz atskanēja palīgā saucieni un mudinājumi “laidiet ārā”, kas, lifta šahtā atbalsojoties, izklausījās īpaši nelāgi. Aizvēru durvis, bet nekas nemainījās. Nospiedu izsaukšanas pogu – ne tik.

No apsardzes posteņa jau bija dzirdama dežurantes Astras tēraudgriezīgā balss, viņas nemainīgais, puspasauli apsūdzošais “kas tur atkal notiek”. Bet man piepeši nez no kurienes uzradās ievērojamas enerģijas rezerves. Es burtiski uzlidoju augšup pa kāpnēm. Varbūt tāpēc, ka mēģināt Astrai kaut ko paskaidrot man tobrīd nebija ne vēlēšanās, ne iespēju. Tāpat kā uzlūkot šahtā ieslodzīto ļaužu sejas.

Šķiet, ar savu konkursa partneri pat nesasveicinājos, tikai pamāju ar galvu un apsēdos pretējā zāles galā, par spīti viņas žestikulācijai, ka blakus speciāli man pietaupīta vieta. Mūsu folkloras kopas vadītāja mierināja kādu mazāku bērnu, kurš bija uztraucies par to, kā nupat nodziedājis, vai arī par to, kā tūlīt nodziedās. Lustru gaisma likās nedabīga un bērnus pavadošie vecāki – noguruši, neglīti un pilni žultainu aizdomu. Veicu dziļas ieelpas un izelpas. Labāk nekļuva. Drīz vien uz skatuves izsauca mani un manu partneri. Mute bija izkaltusi kā mazdārziņš karstā vasarā. Lai sadzītu mutē siekalas, esot jāiekož mēles galiņā. Tas neko nelīdzēja. Bet varbūt es tikai par to atcerējos, nevis tiešām iekodu.

Par spīti drausmīgajai panikai, mēs tomēr ieguvām otro kategoriju, kuras nosaukums bija “Lielais dziedātājs”. Apskāvāmies. Es aizbildinājos, ka man šeit ir ļoti karsti un rīt agri jāceļas, un steidzos laukā no lustrām un bērniem piepildītās Māmuļas, pa ceļam uzmanoties no iespējamas sastapšanās ar dežuranti Astru. Pēc vairākiem metriem mutē sajutu ļoti dīvainu garšu. Steigā biju aizmirsis ieskriet labierīcībās, lai padzertos. Ieskatījos telefonā. Tajā nebija ne ziņu, ne neatbildētu zvanu. Iedomājos, ka varbūt vajadzētu piezvanīt Atim un pajautāt, kā viņam noslēdzās gadījums ar sabojāto maketu, bet tad jau nāca tramvajs.

Pēc tam ilgi prātoju, kādu atbildes zīmīti lai piestiprinu Robertam pie ledusskapja. Beigu beigās izšķīros par labu īsam, konkrētam, bet ļoti patiesam variantam: “Es tur biju. T.”

Raksts no Augusts 2019 žurnāla

Līdzīga lasāmviela