Piezīmes nekurienes vidū

Studentu prakses laikā Austrumvācijā 1981. gadā Berlīnes metro man blakus apsēdās divi jaunieši ar drediem. Ap 2000. gadu Ēģiptes pilsētā Asuānā, Elefantines salā, kādās mājās pie sienas es ieraudzīju plakātu – Bobs Mārlijs smēķē marihuānu. Bet tikai pēc tam es uzzināju, ka aiz regeja, drediem un marihuānas cigaretes Bobam Mārlijam rokā slēpjas kāda dīvaina reliģija – rastafarisms, kurā pielūdz pēdējo Etiopijas imperatoru Haili Selasiji I. Izrādījās, ka ar Mārlija dziesmās minēto Ciānu patiesībā tiek domāta Etiopija un ka tieši šajā zemē ap 250 kilometrus uz dienvidiem no valsts galvaspilsētas Adisabebas atrodas Šašamanes pilsēta, kurā uz dzīvi apmetušies rastafarieši jeb rastas no visas pasaules. Es ierados Šašamanē pagājušā gada nogalē, lai piedalītos Hailes Selasijes kronēšanas gadadienā, ko rastas svin 2. novembrī.Rastu kopiena, ko vietējie dēvē par “Jamaiku”, atrodas pilsētas ziemeļu nomalē, tieši blakus autoceļam, kas no galvaspilsētas Adisabebas ved uz valsts dienvidiem, bet vēl tālāk – uz Keniju un nesen nodibināto Dienvidsudānas valsti.

Pirmie vārdi, ko es dzirdu, raušoties ārā no autorikšas, ir:

“Sveiki, mister, kā jūs sauc, no kurienes esat, vai jūs smēķējat?”

“Piedod, bet man nav līdzi cigarešu!”

“Nē, nē, es domāju, varbūt jūs interesē augs, tas ir – zāle.”

Jauneklis, kurš stādās priekšā kā Elijs, lieto tieši šos vārdus – “herb” un “grass”. Protams, es saprotu, ka viņš man piedāvā marihuānu. Pēc izskata gan Elijs nepavisam nelīdzinās dažiem rastām, kurus mana slaistāmies pie netālā dārzeņu veikaliņa. Īsi, gandrīz uz nullīti apcirpti mati, polokrekls, šorti.

Apsēžos turpat kādā no ceļmalas kafejnīcām un pasūtu tasi “bunna” – piķa melnu espreso. Kafija tās dzimtenē Etiopijā tiešām ir lieliska. Vietējie ir īsti kafijas eksperti. Vakaros ielu malās redzamas sievietes, kuras uz uguns grauzdē kafijas pupiņas, turpat uz vietas tās sagrūž piestā un tūlīt pagatavo smaržīgo dzērienu. Tirgū no zemniekiem nopērkamas vien zaļas, negrauzdētas kafijas pupiņas.

Drīz kļūst skaidrs: tādu kā Elijs te ir vairāki desmiti – tie ir “gidi”, kuri pārtiek no rastu klātbūtnes, uzmetas par pavadoņiem retajiem tūristiem un pārdod tiem “zāli”. Izrādās, Elijs gatavojas doties pie kāda rastas, vārdā Rūbens, lai aiznestu viņam “mazliet zāles” (“some grass”), un aicina mani līdzi. Piedāvājums patiesībā ir vāji maskēts triks, iemesls izlūgties “bakšišu”, tomēr es piekrītu.

Lai arī “brālis Rūbens” esot no Jamaikas, viņš dzīvojot “franču kvartālā”, kurā apmetušies rastas no Gvadelupas, Martinikas un pašas Francijas, netālu no rastām piederošas viesu mājas Zion Train Lodge. Pa ceļam Elijs man parāda koku, kura pavēnī savulaik esot muzicējis Bobs Mārlijs.

Rūbens un vēl divi rastas (vīrietis un sieviete, kā vēlāk izrādās – Rūbena kaimiņi) sēž pagalmā pītos atzveltnes krēslos un tīra dārzeņus vakariņām. Mēs iepazīstamies, un mājas saimnieks nekavējoties man izrāda savu lepnumu – dārzu. Tajā aug tomāti, sīpoli, ķiploki, burkāni, kabači, ķirbji, dažādu šķirņu kāposti, garšaugi – rozmarīns, baziliks, pētersīļi –, arī granātāboli, avokado un mango. Vairākas dobes aizņem ārstniecības augi. Nav aizmirstas arī puķes, gar bruģēto celiņu izvietoti māla podos sastādīti kaktusi.

Zemi, uz kuras uzbūvēta Rūbena māja, viņa vecākiem savulaik dāvinājis pēdējais Etiopijas imperators Haile Selasije I. Neparastā dāvana šiem cilvēkiem nokritusi no debesīm gan pārnestā, gan tiešā nozīmē. Rastas ir pārliecināti, ka Haile Selasije ir Dieva manifestācija cilvēka veidolā.

Mājas “lielajā istabā”, kas Rūbenam reizē ir gan dzīvojamā, gan guļamistaba, pie sienas piestiprinātas trīs fotogrāfijas. Divus no tajās redzamajiem cilvēkiem es pazīstu – tie ir Haile Selasije un Bobs Mārlijs. No trešās fotogrāfijas uz mani noraugās melns, mazliet patukls cilvēks apspīlētā uzvalkā.

“Gārvijs, Markuss Gārvijs. Viņš bija tas, kurš pirmais parādīja ceļu. Tāpēc pašā sākumā mūs sauca nevis par rastām, bet gan par “gārvijistiem”.”

Etiopijas imperators Haile Selasije, 1972 (Foto: Alamy)

Rastu kustības aizsākumi esot meklējami laikos, kad pirmie melnie vergi Jamaikā iemācījušies lasīt. Tas noticis 18. gadsimta beigās, tātad labu laiku pirms 1838. gada, kad šajā angļiem piederošajā Karību jūras salā oficiāli atcēla verdzību.

Pirmā grāmata, kas nonāca melnajiem cilvēkiem rokās, protams, bijusi Bībele. Ko viņi tajā atklāja? To, ka viena no upēm, kas iztecēja no Ēdenes dārza, nepārprotami plūda uz Āfriku (1. Mozus grāmata, 2:13): “Otras upes vārds ir Gihona, tā plūst apkārt visai Kuša zemei.” Izrādās, Kuša ir senais Etiopijas nosaukums. Tad viņi uzzinājuši, ka pats Mozus bija precējies ar sievieti no Āfrikas, un tieši no Etiopijas (4. Mozus grāmata, 12:1). Psalmi (68:32) pravietoja: “Dižciltīgie nāks no Ēģiptes, Moru zeme steigsies izstiept savas pilnās rokas Dievam pretim.” Āmosa grāmatā (9:7) kušīti pielīdzināti izredzētajai tautai: “Vai jūs, Izraēla bērni, man neesat gluži kā kušītu dēli?” Apustuļu darbu 8. nodaļā vēstīts, ka jau pirmkristiešu laikos augstmaņi no Etiopijas mērojuši ceļu uz Jeruzālemi, lai tieši tur pielūgtu Dievu. Bībelē esot daudz par Etiopiju, bet, teiksim, kolonistu varas Anglija, Francija, Holande, Spānija, Portugāle un ASV tur nav pat pieminētas. Jā, un ja jau Jēzus nāca no semītu tautu apdzīvotās Palestīnas, tad kāpēc baznīcās viņu attēlo gaišiem matiem un zilām acīm? Varbūt patiesībā Jēzus ir melnais? Un to visu baltie cilvēki, tulkojot Bībeli angļu valodā, ir noklusējuši?

Rūbena kaimiņi ir sagatavojuši zaļo tēju, un mūsu saruna pievēršas garīgām tēmām, “šī laika zīmēm”. Rūbens un viņa paziņas virtuozi atsaucas uz Bībeli, veikli žonglējot ar tās grāmatu nodaļām un pantiem, līdzīgi kā matemātiķi pierādījuma procesā izmanto jau zināmas teorēmas. Viena norāde ved pie otrās, tad trešās, un beigu beigās seko secinājums, kas izskaidro kādu vēsturisku notikumu, pašreizējo pasaules kārtību vai pareģo nākotni. Rūbens ik pa brīdim piebilst: “Grāmata tev saka.” Nav pat skaidrs, kurš no mums ir vairāk apjucis, kad noskaidrojas – es nezinu, ka Rūbens ir vārds vienam no patriarha Jēkaba dēliem. Man atliek tikai taisnoties: “Es jau vairāk lasu to Jauno Derību.”

Rūbens man izskaidro sava vārda nozīmi, ņemot palīgā Bībeli: “Rūben, mans pirmdzimtais, tu esi mans spēks, mana vīra stipruma pirmais, izlase cildenumā un izcils varā.” (1. Mozus grāmata, 49:3) Mūsu sarunu apgrūtina Rūbena īpatnējā angļu valoda – Jamaikā lietotā patua (Jamaican patois), kas ir angļu un dažu Rietumāfrikas valodu sajaukums, patiesībā slengs, kurā Jamaikas melno kopienā tik iecienītās marihuānas apzīmēšanai vien ir vairāki simti vārdu.

“Haile Selasije ir melnais, tad jau iznāk, ka Dievs arī ir melnais. Bet kā jūs varat zināt, ka tieši Haile Selasije ir Dievs?”

“To saka Gārvija pravietojums un Bībele.”

Jamaika, Kingstona. Zīmējums uz Boba Mārlija ierakstu studijas sienas, uz kura attēlots Markuss Gārvijs un viņa teiktais: "Ja netici pats sev, tad dzīves skrējienā būsi divkāršs zaudētājs. Ja tici, tad būsi vinnējis vēl pirms starta."
(Foto: Imageforum/LETA)

Raugoties no vēsturiskās perspektīvas, viņi abi piedzima gandrīz vienlaikus. 1887. gadā Jamaikā, kas tolaik vēl bija britu kolonija, vienkārša mūrnieka Markusa Gārvija ģimenē pasaulē nāca puisēns, kuram arī tika dots vārds Markuss. Piecus gadus vēlāk, 1892. gada 23. jūlijā, Āfrikas austrumu krastā, Etiopijā, Hareras provinces gubernatora Ras Makonnena (imperatora Menelika brālēna) ģimenē piedzima dēls Tafari jeb pilnā vārdā Ras Tafari Makonnens. Tituls “Ras”, kas amharu valodā burtiski nozīmē “galva”, ir apzīmējums hercogam vai princim. Bet Ras Tafari Makonnens nebija parasts aristokrāts. Saskaņā ar Etiopijas karaļnama tradīciju viņš bija tiešs jūdu ķēniņa Zālamana un Sābas ķēniņienes pēctecis 225. paaudzē. Meneliku dinastija aizsākās jau 10. gadsimtā pirms mūsu ēras, kad pēc Sābas ķēniņienes viesošanās Jeruzālemē viņai piedzima dēls, vēlākais karalis Meneliks I.

Jau trīspadsmit gadu vecumā jaunais aristokrāts Ras Tafari Makonnens kļuva par nelielas pilsētiņas pārvaldnieku, bet 1911. gadā imperators viņu iecēla dzimtās Hareras provinces gubernatora amatā. Šeit nākamo monarhu sastapa krievu Sudraba laikmeta dzejnieks Nikolajs Gumiļovs. Laikā no 1908. līdz 1913. gadam viņš veica vairākus ceļojumos uz Āfriku – Ēģipti, Sudānu, Eritreju, Džibuti un tagadējās Etiopijas teritoriju. Sava pēdējā ceļojuma iespaidus Gumiļovs aprakstīja “Āfrikas dienasgrāmatā”. Caur Odesu un Stambulu nokļuvis Džibuti ostā, Gumiļovs zirga mugurā tālāk devās uz Hareru: “Ceļš atgādināja paradīzes skatus krievu lubu bildītēs – nedabīgi zaļa zāle, plašas koku galotnes, lieli, krāsaini putni un lopu ganāmpulki kalnu nogāzēs. Gaiss ir maigs, caurspīdīgs, šķiet, tajā izkaisīti zelta putekļi. Spēcīga, salda ziedu smarža. Tikai tajā visā kaut kā neiederas melnie cilvēki, viņi atgādina paradīzē klaiņojošus grēciniekus...” Lai saņemtu atļauju tālākam ceļam, viņš devās pie Hareras provinces gubernatora Ras Tafari ar dāvanu – kasti viņa iecienītā vermuta. Gumiļovs raksta: “Pēc viņa precīzi veidotās sejas, ko ieskāva melna, vijīga bārdiņa, pēc lielajām, pašcieņas pilnajām gazeles acīm un uzvedības manierēm uzreiz varēja pateikt – mūsu priekšā ir princis.”

Tikmēr Jamaikā Markuss Gārvijs kļuva par pazīstamu politiķi, reliģisku sludinātāju, viņu pat uzskatīja par jaunu pravieti. Vilšanās “tradicionālajā” baznīcā radīja lielisku augsni jaunām mācībām un sektām, kurās nereti ieplūda pat Āfrikas kultu elementi (vudū). Gārvijs sludināja melnādaino cilvēku nacionālismu (“black pride”) un nodibināja īpašu kustību – “Atpakaļ uz Āfriku”. Viena no viņa vadītajām organizācijām Universal Negro Improvement Association pat iegādājās kuģniecības kompāniju Black Star Liner – lai sekmētu Karību salu meln­ādaino pārcelšanos uz Rietumāfrikas valsti Libēriju, uz kurieni no ASV jau kopš 19. gadsimta sākuma bija sākuši pārcelties atbrīvotie vergi, kuri 1847. gadā proklamēja neatkarīgo Libērijas Republiku. 1927. gadā Gārvijs izteica pravietojumu: “Raugieties uz Āfriku, tur tiks kronēts melns karalis, viņš būs Glābējs.”

Pēc imperatora Menelika nāves Etiopijas monarhijas troni mantoja Ras Tafari Makonnens. 1930. gada 2. novembrī Adisabebas galvenajā dievnamā, svēta Jura (ko amharu valodā izrunā kā Giorgis) baznīcā, kronēja jauno Etiopijas imperatoru – Ras Tafari Makonnens kļuva par imperatoru Haili Selasiji I ar tituliem Jūdas cilts uzvarošais Lauva, Ķēniņu ķēniņš, Dieva izraudzītais. Etiopijas Pareizticīgās baznīcas liturģijā lietotajā senamharu valodā “Haile Selasije” nozīmē – Svētās Trīsvienības spēks.

Ceremonijā piedalījās arī daudzu Eiropas karaļnamu pārstāvji. Kā īpašu cieņas apliecinājumu ASV viņam uzdāvināja ledusskapi, bet Vācijas valdība – 500 pudeles Reinzemes vīna, un jaunais monarhs sāka valdīt. Iespējams, stāsts ar to arī būtu beidzies, ja vien žurnāls Time divus numurus pēc kārtas nebūtu publicējis plašas reportāžas par kronēšanas svinībām tālajā Āfrikas zemē. Interese par šo notikumu bija tik liela, ka uz 3. novembrī iznākušā žurnāla vāka pat greznojās jaunā Etiopijas valdnieka fotogrāfija. Viņš bija pirmais melnais cilvēks, kurš parādījās uz kāda amerikāņu žurnāla vāka.

Kad planētas otrā pusē Jamaikas salā Gārvija sekotāji ieraudzīja šīs fotogrāfijas, viņu vidū izplatījās ziņa – izteiktais pravietojums ir piepildījies. Bija piepildījušies arī svēto rakstu vārdi, Jāņa Atklāsmes grāmatā (5:5) teiktais: “Neraudi! Redzi, uzvarējis ir lauva no Jūdas cilts, Dāvida sakne, lai atvērtu grāmatu un tās septiņus zīmogus.”

Bet bija vēl arī citas zīmes. Etiopija bija vienīgā brīvā Āfrikas zeme, kas nekad netika kolonizēta. Etiopija ir viena no senākajām (kopš 4. gadsimta) kristīgajām valstīm pasaulē. Saskaņā ar Etiopijas Pareizticīgās baznīcas tradīciju, tieši šeit vienā no dievnamiem līdz pat mūsdienām glabājas Derības šķirsts. Tas ir viens no lielākajiem noslēpumiem uz zemes, jo šķirstam drīkst tuvoties tikai viens īpaši izraudzīts priesteris.

Lai gan pats Gārvijs mēģināja pretoties šādam sava pravietojuma tulkojumam, viņā vairs neviens neklausījās. Sākumā Jamaikas galvaspilsētas Kingstonas graustos un saliņas nabadzīgajos lauku rajonos, bet tad arī citās Karību salās dzima jauna reliģija, ko enciklopēdijās raksturo kā “mesiānisku reliģiski politisku kustību”– rastafarismu, kas balstījās uz trim dogmām: Haile Selasije ir mesija (rastas viņu dēvē par Džā Rastafari jeb vienkārši Džā – angliski Jah Rastafari, Jah; Jamaikā lietotajā angļu valodas slengā “Jah” nozīmē to pašu ko Jehova); melnajiem jāatgriežas Āfrikā; Etiopija ir Ēdene, paradīze Zemes virsū. Rastafarieši atsaucās uz Gārvija pravietojumiem, Bībeli un kādu visai neparastu tekstu – “Holy Piby” jeb “Melnā cilvēka Bībeli” (“Black Man’s Bible”). No 1913. līdz 1917. gadam to bija sakompilējis sludinātājs Roberts Atlijs Rodžerss no Angiljas salas, afroatlikāņu konstruktīvistu baznīcas dibinātājs. “Holy Piby” ir “uzlaboti” un “papildināti” svētie raksti, attīrīti no baltā cilvēka “sagrozījumiem”.

Kustības pirmajos gados daži sludinātāji pauda atklātu naidu pret baltajiem, aicinot uz “revanšu” par gadsimtiem ilgo apspiestību. Nav nekāds brīnums, ka varas iestādes rastafarismā saskatīja politisku kustību un apcietināja dažus tās vadoņus. Pakļaujoties tradicionālo kristīgo konfesiju spiedienam, 20. gados Jamaikā un citās Karību salās varas iestādes uz laiku aizliedza “Holy Piby” kā sabiedrībai kaitīgu “okultu tekstu”.

Jaunā mācība apgalvoja, ka tieši melnie esot Dieva izredzētā tauta, jaunais Izraēls, kuram jāatgriežas savā Apsolītajā zemē, savā Ciānā – Āfrikā, un tieši Etiopijā. Par uzskatāmu alegoriju rastu sludinātāji izmantoja Bībeles stāstu par jūdu tautas Bābeles jeb Babilonas gūstu.Rūbens nu jau daudzus gadus neesot atstājis Etiopiju. Pirms astoņiem gadiem pazudusi viņa Jamaikas pase, bet kontaktēties ar varas iestādēm, ar “Babilonu”, viņš nevēloties, turklāt neesot arī nekādas vajadzības to darīt. Rūbenam ir arī gatavas atbildes uz manu jautājumu, ko tieši viņš saprot ar “Babilonu”. Tā esot baltā cilvēka izveidotā sistēma (Rūbens saka “shitstem”, kas ir vārdu “sistēma” un “sūdi” apvienojums) un tās struktūras  – valdības, policija, vēstniecības, bankas, nauda kā tāda, nodokļi, likumi, masu mediji, politika, ko rastu žargonā dēvē par “politrick”, kas savukārt veidots no vārdiem “politika” un “triks”. Rūbena izpratnē pie Babilonas pieskaitāms arī “melnais brīvmūrnieks Baraks Obama”.

“Pienāks laiki, kad cilvēki atkal varēs brīvi ceļot bez pasēm. Mani bērni noteikti to pieredzēs. Dievs radījis šo pasauli cilvēku priekam, bet viņi sev taisa aizvien jaunas problēmas. Ilgi tas tā nevar turpināties.”

Pirms ierašanās Šašamanē man bija doma uzdoties par žurnālistu, tā cerot sagaidīt lielāku atklātību no kopienas iemītnieku puses. Tomēr tagad man kļūst skaidrs, ka es nekādā gadījumā nedrīkstu pat ieminēties par kādu saistību ar medijiem. Žurnālists jau pēc definīcijas ir slikts cilvēks, kurš apkalpo Babilonu, politriku un bāž degunu citu darīšanās. Rūbena uzticību man izdodas iekarot ar to, ka es zinu par gaidāmajiem kronēšanas piemiņas svētkiem. Iespējams, es būtu pieņemamāks, ja būtu te ieradies marihuānas dēļ. Tieši “zāle” un nevis pati rastu kopiena ir galvenais iemesls, kāpēc tūristi piestāj Šašamanē.

Pa to laiku Elijs, kurš mūsu sarunās neiesaistās, jau ir uztinis vairākus smēķus. Marihuānu rastas uzskata par sakramentu, līdzīgi kā tradicionālie kristieši maizi un vīnu dievgalda laikā. Marihuānu smēķē gan dievkalpojumu, gan īpašo “reasonings” rituālu laikā, kuros rastas kopīgi lasa un apspriež svētos rakstus.

Attaisnojumi marihuānas smēķēšanai sameklēti Bībelē, turklāt ne viens vien. Psalmos teikts (104:14): “Tu liec augt zālei par barību lopiem un dažādiem augiem cilvēku vajadzībām, Tu liec zaļot sējai, lai nāktu no zemes maize.” 1. Mozus grāmata (3:18) nepārprotami norāda: “...no lauka augiem tev būs pārtikt.” Bet ķēniņš Zālamans (Zālamana pamācības, 15:17) saka: “Ir labāki kāpostu virums ar mīlestību nekā barots vērsis ar naidu.” Pēdējā pamācība daudzus rastas rosinājusi pievērsties veģetārismam un svaigēšanai.

Daži rastas pilnībā atturas no alkohola, jo tas esot “baltā cilvēka ierocis”. Rūbens gan nav tik kategorisks: “Es dažkārt iedzeru kādu alu. Protams, alus neapskaidro apziņu tā, kā to dara “zāle”. Tomēr apgalvot, ka no alkohola cieš tikai melnie, nebūtu pareizi. Baltie taču dzer daudz vairāk.”

Rūbenam galvā ir berete, kas slēpj rastu matu sakārtojumu – dredus. Burtiski saprotot 3. Mozus grāmatas (21:5) pavēli (“Uz savas galvas viņiem nebūs izcirpt kailu pakausi, nedz nodzīt savas bārdas malas, nedz iegriezt kādus zīmējumus savā miesā mirušo piemiņai.”), rastas jau kustības sākuma gados pārstāja griezt matus un skūt bārdu. Šai ziņā viņi nav oriģināli, līdzīgi rīkojas arī pareizticīgie mūki un sikhi Indijā. Vēlāk garos matus sāka ieveidot lauvas krēpēm līdzīgās pinkās jeb dredos, kas atgādina par Āfriku un uzvarošo Jūdas cilts lauvu – Haili Selasiji.

No Elija un Rūbena es uzzinu divas svarīgas lietas. Pirmkārt, kaut kur “Bobo Šanti” kopienas kvartālā jau mēnesi dzīvojot divi rastas no Krievijas. Otrkārt, 31. oktobra vakarā, tātad rītdien, Twelve Tribes of Israel mītnē (šejienes žargonā headquarters jeb vienkārši HQ – “eič­kjū”) notikšot pirmais svētku koncerta ģenerālmēģinājums. Tas sākšoties stundu pēc saulrieta, vienos pēc Etiopijas jeb septiņos pēc Babilonas jeb Eiropas laika, ar ko šeit gan nez kāpēc tiek saprasts Maskavas laiks.

Te jāpiebilst, ka rastu kustība mūsdienās sadalījusies trīs strāvojumos – “Naijabingi” (Theocratic Priesthood and Livity Order of Nyahbinghi), “Bobo Šanti” (Bobo Shanti) un “Divpadsmit Izraēla ciltis”. “Naijabingi” sekotāji savā kultā fokusējas uz Haili Selasiji kā dievišķo personu. “Divpadsmit Izraēla ciltis” vairāk līdzinās interešu klubam, kura biedriem ļauts brīvi pievienoties arī kādai kristīgai baznīcai. Savukārt “Bobo Šanti” piekritēji īpaši skrupulozi seko savas uzvedības “tīrībai” Vecās Derības izpratnē, stingri ievērojot sabatu un cenšoties iztikt no pašražotas pārtikas.

Es atvados no Rūbena, un mēs norunājam vēl satikties HQ. Uz ielas es uzdāvinu Elijam 50 birras un vēl apsolos izmaksāt vakariņas. Viņš iesaka Spicy Caribbean Delight restorāniņu, kur saimniekojot rastu ģimene no Jamaikas.

Lai iekļūtu Spicy Caribbean Delight, vispirms jāšķērso neliels dārziņš, kurā smaržo kupli rozmarīna krūmi. Nelielā telpā gar sienām izvietoti četri galdiņi, pie katra sēž pa vienam cilvēkam – trīs vīrieši un viena sieviete. Viņi ēd “dienas ēdienu” – zivi ar rīsiem, dzer burkānu sulu un skaļi sarunājas dīvainā, gandrīz nesaprotamā angļu valodā. Spriežot pēc akcenta, vienam no vīriešiem dzimtā valoda gan ir franču. Visiem galvā milzīgas rupja adījuma beretes – sievietei brūna, vīriešiem Etiopijas karoga krāsās – zaļš, dzeltens, sarkans. Kaut kur virtuves dziļumos magnetola atskaņo Bobu Mārliju: “Is this love, is this love, is this love, is this love that I’m feelin’?” Sienu rotā Hailes Selasijes ģīmetne.

Saimnieces dēls mums atnes rīsus Karību gaumē (vārīti kopā ar garšvielām, sajaukti ar sautētām pupiņām un sezama eļļā apceptiem dārzeņiem). Piedevās dabūjama cepta zivs vai sautēti dārzeņi. Kārtīga porcija ēdiena šeit maksā tikai divdesmit birru, mazāk par vienu eiro.

Kāda dāma – milzīgu apmēru sieviete ar ūsām – izrādās ļoti runātīga. Patlaban viņa dzīvojot Trinidadā, bet dzimusi un uzaugusi rastu ģimenē Jamaikas galvaspilsētā Kingstonā. Tur viņai esot laimējies redzēt Dža – Haili Selasiji I. 

Atklāti sakot, Haili Selasiji savulaik rastas nostādīja neveiklā situācijā. Vairākās intervijās Eiropas un ASV laikrakstiem viņš pat bija spiests īpaši uzsvērt, ka ir “tikai parasts mirstīgs cilvēks”, uzticīgs Etiopijas Pareizticīgajai baznīcai. Tomēr 50. gadu sākumā imperators piekrita tikties ar dažiem rastafariešu sūtņiem Adisabebā. Sarunā tika aizskarta arī rastām tik svarīgā tēma – repatriācija uz Āfriku. 1955. gadā Haile Selasije uzdāvināja 500 akrus (200 hektārus) savas zemes Šašamanē “melnajiem cilvēkiem no Rietumindijas”.

Pagāja vēl desmit gadi, līdz 1964. gada nogalē Šašamanē ieradās pirmais rastafarietis, vārdā Papa Nojels Daiers, kura ceļojums no Londonas līdz Šašamanei ar autostopiem cauri Francijai, Spānijai, Marokai, Alžīrijai, Tunisijai, Lībijai un Ēģiptei ilga gandrīz gadu. Tolaik ceļot ar autostopu bija moderni, daudzi hipiji šādi mēroja ceļu līdz pat Singapūrai.

Nākamajos gados uz jauno Ciānu no Karību salām, ASV un Rietumeiropas pārcēlās ap 3000 rastafariešu kustības sekotāju. Viņi centās iztikt ar naturālo saimniecību, iekopa dārziņus (neaizmirstot arī par marihuānu), uzcēla mājas un pirmo templi – Naijabingi tabernākulu.

Kad Haile Selasije 1966. gada 21. aprīlī ieradās oficiālā valsts vizītē Jamaikā, Kingstonas lidostā viņu sveica ap 100 000 rastafariešu, virs lidlauka esot vējojis marihuānas dūmu mākonis. Sagaidītāju vidū bija arī kāda sieviete vārdā Rita Mārlija, kura bija atnākusi tāpat vien – ziņkāres dēļ. Brīdī, ka Etiopijas valdnieks sveicinot pacēla pret pūli savas plaukstas, jaunā sieviete tajās ieraudzīja asiņojošas stigmas – Kristus brūces. Pārdzīvotā iespaidā viņa pievienojās rastu kustībai un pat pārvilināja tajā savu vīru, Jamaikā jau diezgan populāro regeja mūziķi Bobu Mārliju. Tieši viņš savā neilgajā mūžā (1945–1981) paspēja vēsti par rastām padarīt zināmu visai pasaulei, tā piešķirot šai kustībai “otro elpu”.

70. gadu sākumā Etiopijas ziemeļu reģionos ilgstoša sausuma dēļ izcēlās bads.

Izmantojot radušos haosu un tautas neapmierinātību, 1974. gadā valstī varu sagrāba Padomju Savienības atbalstīts marksistisks režīms. 82 gadus veco imperatoru ieslodzīja mājas arestā, bet 1975. gada 27. augustā viņu atrada mirušu savā gultā. Pilsētā paklīda baumas, ka Haile Selasije ticis nosmacēts ar ēterī samitrinātu spilvenu.

Sabrūkot PSRS, beigas pienāca arī Etiopijas marksistu valdībai, kas bez Maskavas militāra un politiska atbalsta nespēja eksistēt. Pārmeklējot imperatora pili, jaunās varas pārstāvji zem betona grīdas atrada kaulus, kuri, iespējams, piederējuši mirušajam (nogalinātajam?) monarham. 2000. gada novembrī Etiopijas Pareizticīgā baznīca veica atrasto kaulu svinīgu pārapbedīšanu. Bēru ceremonijā piedalījās daži pazīstami rastafariešu kustības sekotāji, to starpā arī Boba Mārlija atraitne. Tomēr rastas tagad apšauba gan atrasto kaulu īstumu, gan arī pašu Hailes Selasijes nāves faktu, kas neesot nekas cits kā “Babilonas sazvērestība”.

Trūkums, biežā varas maiņa, karš ar Eritreju, kā arī ne vienmēr atsaucīgā vietējo attieksme (gan marihuānas, gan “nekristīgās” ticības dēļ) daļu rastu repatriantu piespieda atstāt Etiopiju un doties atpakaļ uz Karību salām, ASV vai Eiropu. Daži apmetās Adisabebā un citās lielākajās valsts pilsētās, kur varēja vieglāk atrast darbu. Pastāvīgi Šašamanē dzīvo vien 300 rastu. Vēl tikpat ir tādu, kuri šeit pavada dažus mēnešus gadā. Visā pasaulē šodien kopumā ir ap pusotra miljona rastu.Nākamajā dienā ap pusdienlaiku dodos meklēt rastas no Krievijas. Mājas “Bobo Šanti” kvartālā slēpjas aiz trīs metrus augstiem žogiem, kurus veido cits pie cita cieši sastādīti kaktusi. Man paveicas – pie veikaliņa es ieraugu pāri ar raksturīgiem slāviskiem sejas vaibstiem. Ap četrdesmit gadu vecais, kalsnais vīrietis ar savu bārdaino seju tikpat labi varētu iederēties starp kāda pareizticīgo klostera mūkiem Krievijā. Sieviete, kurai varētu būt ap trīsdesmit, tērpusies melnā, garā sarafānā.

Viņi nemaz neizskatās pārsteigti, izdzirdot sveicienu krievu valodā, jo viņiem jau ir pateikts par manu ierašanos. Jūlija un Aleksandrs (viņi lūdz sevi saukt par Juļu un Sašu) abi ir no Krievijas dienvidu pilsētas Anapas. Sastapušies Maskavā, tad vairākus gadus dzīvojuši Kaukāzā, kādā dabas rezervātā, kur varējuši netraucēti audzēt “zāli”, vēlāk atkal pārcēlušies uz Maskavu.

Patlaban viņi jau ceturto mēnesi ceļojot. Pirmos divus uzturējušies Izraēlā (“šausmīgi dārga vieta”), kur dzīvojuši pie draugiem un pārtikuši no tā, ko veikali vakaros izliek uz ielas izmešanai. Vienu mēnesi pavadījuši Sīnājā, konkrēti – Dahabā (“laba un lēta zāle”), un tad devušies uz Kairu, kur sagādājuši Etiopijas vīzas un lētas EGYPTAIR aviobiļetes lidojumam uz Adisabebu.

Šašamanē viņi apmetušies mājiņā, kas piederot kādam rastam no Jamaikas, vārdā Princis Mogo. Saimnieks, kurš pašlaik atrodoties Kenijā, par dzīvošanu naudu neprasot, esot tikai jāuzrauga māja, jākopj dārzs, jāpabaro Prinča suņi un kaķis. Vienīgā neērtība – mājā nav ūdensvada, tāpēc ik pa pāris dienām kāds zēns ar ēzeli atgādājot plastmasas muciņas ar dzeramo ūdeni.

Prinča māja, kas atgādina nelielu Jūrmalas vasarnīcu, atrodas pašā Šašamanes nomalē. Šajā vietā pilsētas attīstību apturējuši dabiski šķēršļi. Tieši aiz ieliņas sākās ar zāli un krūmiem apaugusi stāva nogāze, kas ved uz dziļu gravu, bet aiz tās jau plešas tipiska Āfrikas savanna. Vakaros te bieži varot dzirdēt gaudojam hiēnas. Man ienāk prātā doma – šī būtu ideāla vieta visu reiz iegādāto, bet joprojām neatvērto grāmatu izlasīšanai.

Cik var noprast, liels lasītājs ir arī mājas saimnieks. Viņa viesistabā atrodama prāva bibliotēka ar vēsturiska un garīga rakstura grāmatām, arī vairākas no biežas lasīšanas pavisam nodriskātas Bībeles. To lapas izraibinātas ar piezīmēm un pasvītrojumiem. Pie istabas sienas pieslieti trīs milzīgi plakāti, kas aicina ierasties uz drīzumā notiekošo vietējo cilšu festivālu. Tos pēc kādas nevalstiskās organizācijas pasūtījuma gleznojis Aleksandrs.

Mēs sēžam mājas terasē, dzeram tēju un pļāpājam par dzīvi Krievijā un Etiopijā, par Babilonu, kas agrāk vai vēlāk sabruks.

“Babilonā es vairs nespētu dzīvot.”

“Ko jūs ar to saprotat – vai Maskavu?”

“Nē, ne jau vieta ir svarīga. Babilona – tā ir sistēma. Jūs varat dzīvot Maskavas vai Telavivas centrā un tomēr būt ārpus Babilonas. Ņemsim par piemēru “zāli”. Tas ir labi, ka viņi to aizliedz, to “zāli”. Jo vairāk to aizliegs, jo vairāk cilvēki audzēs paši, un to jau nu nekādi vairs nevarēs izkontrolēt. Mums Maskavā visiem draugiem skapī ir kādi četri pieci stādi.”

“Kā tas ir – skapī?”

“Nu, parastā drēbju skapī, kas pārtaisīts par siltumnīcu – ar lampām, laistīšanu un visu pārējo. Vai jūs zināt, kāpēc Babilonai “zālīte” ir tik bīstama?”

“Cilvēki bojā veselību, un par to taču kādam ir jāmaksā. Galu galā valstij, tai pašai Babilonai, piemēram.”

“Nē, uz to viņiem nospļauties. Tas, no kā viņi visvairāk baidās – no nesavāktiem nodokļiem. Mēs, piemēram, vispār nelietojam alkoholu, ja nu kādreiz varbūt glāzi vīna. Arī cigaretes pērkam tikai, lai piejauktu “zālei”. Tā ka no mums akcīzi nesagaidīt! Bet ir vēl kas draudīgāks varai, vēl briesmīgāks par nesavāktiem nodokļiem. Juļa, kad tu pēdējo reizi strādāji algotu darbu?”

Atskan smiekliņš, kas jau liecina par gaidāmo atbildi:

“Savā mūžā vēl nekad neesmu strādājusi kādā noteiktā vietā. Tiesa, esmu piestrādājusi gadījuma darbus. Piemēram, pagājušajā nedēļā pārdevu tūristiem divas pašadītas cepures, nopelnīju 400 birras.”

Aleksandrs papildina:

“Ja jūs smēķējat “zāli”, tā atver acis, un jums vairs neinteresē šī drudžainā rosīšanās, karjera, bezjēdzīgais patēriņš. Jūs strādājat tikai tik daudz, lai dzīvotu, lai būtu paēdis, apģērbies un varētu uzvilkt kādu dūmu. Ja visi domātu un rīkotos līdzīgi, Babilona nosprāgtu vienā dienā ar visu savu birokrātiju, policiju un armiju.”

“Bet vai tad nav tā, ka tieši rastas ir uzņēmīgāki par vietējiem? “Jamaikā” ir tik daudz visādu interesantu veikaliņu un kafejnīcu!”

“Tā tas ir. Tikai jāsaprot, ka 100 tūkstošu cilvēku apdzīvotajai Šašamanes pilsētai rastas ekonomiski varbūt kaut ko arī nozīmē, bet 85 miljonu Etiopijai – pilnīgi neko. Kas gan viņi ir – milzīga bezmaksas reklāma šai zemei, kas, šķiet, vēl tagad par to nebeidz brīnīties.”

Mūsu sarunu pārtrauc klauvējiens pie vārtiņiem. Ieradušies divi jau agrāk kaut kur manīti gidi, viņi atnesuši preci – trīs celofānā rūpīgi iepakotas marihuānas vālītes. Krievu žargonā tās saucot par čiekuriem. Par to tiek prasītas 150 birras, tātad 50 birras jeb divi eiro par vienu “čiekuru”. No viena tāda “čiekura” varot pagatavot desmit pamatīgus kāšus.

Vienu no gidiem Aleksandrs ieaicina dziļāk mājā. Cik noprotams, notiek kaulēšanās. Pēc brīža viņš atgriežas ar vienu “čiekuru”. Tagad sākas iegādātās mantas novērtēšana, apostīšana, izburzīšana, rūpīga sēkliņu un salmiņu izlasīšana.

Te es kļūstu par liecinieku negaidītai traģēdijai. Izrādās, ka mājās nav smēķējamā papīra. Manu jauno paziņu emocijas ir pat grūti aprakstīt, tajās vienlaikus sajaucas bēdas, šausmas, niknums, dusmas un izmisums. Šķiet, es nekad vēl neesmu redzējis tik nelaimīgus cilvēkus.

Man šī trauksme liekas mazliet dīvaina: “Bet papīru taču var nopirkt tepat aiz stūra.”

Aleksandrs atzīstas: “Mums nav naudas. Vispār nav. Pēdējo es atdevu par šo te “čiekuru”. Jau trīs dienas gaidu naudu par plakātiem. Šovakar beidzot sola samaksāt.”

Saņēmis no manis desmit birras, Aleksandrs izskrien pa vārtiņiem un drīz ir atpakaļ. Cigaretes uztīšana tiek uzticēta Juļai, ko viņa pieprot virtuozi. Pēc brīža terasi piepilda raksturīgā smarža. Aromāts, ko laikam nav iespējams sajaukt ne ar kādu citu.

Aleksandrs ievelk pirmo dūmu, kādu minūti klusē un tad ierunājas:

“Vietējiem te nav nekādas intereses par “zāli”, kaut arī šejienes klimatā to izaudzēt ir pavisam vienkārši. Marihuānas lietošana ir kultūras jautājums, kas mainās līdzi laikam. Pirms simt gadiem Eiropā nevienam nenāca prātā to aizliegt. Augstākās sabiedrības dāmas tolaik lietoja aptiekās brīvi nopērkamo morfiju un ostīja ēteri. Toties ASV valdīja sausais likums! Bet tagad mēs neatlaidīgi tuvojamies brīdim, kad pilnībā tiks aizliegtas arī parastās cigaretes.”

Vēl nesen tik satrauktie paziņas dažu minūšu laikā pilnībā izmainās. Viņos iestājas miers, kaut kas līdzīgs apskaidrībai. Interesanti, vai viņi būtu kļuvuši par rastām, ja šī reliģija neakceptētu “zāles” smēķēšanu?

It kā uzminējis manas domas, Aleksandrs turpina:

“Ir divi ceļi, kā baltais cilvēks nonāk pie rastām, – tie ir “zālīte” vai regejs. Juļai tā bija “zāle”, Kaukāzā tā ir viegli pieejama. Bet es jau skolas gados biju pilnīgi pārņemts ar šo mūziku un tikai vēlāk atklāju “zāli”. Pasaulē ir milzums cilvēku, kuri nēsā dredus, bet neko nav dzirdējuši par rastām. Būt par rastu – tas vairāk ir dzīvesveids nekā reliģija. Ja jūs, piemēram, kļūstat par Jehovas liecinieku vai mormoni, jums ir tikai divi ceļi, divas iespējas – melns vai balts, pasaule vai sekta. Te jums ir tūkstoš ceļu, tūkstoš nianšu.”

Jūlija piebilst:

“Un tomēr tā pa īstam rastas var dzīvot tikai lauku kopienā, tā kā šeit vai varbūt Jamaikā. Atceries, Bobs Mārlijs arī dziedāja par betona džungļiem, nu, tajā dziesmā “Concrete Jungle”.”Saule tuvojas rietam, un gravā patiešām iegaudojas hiēna. Skaņa līdzinās balsij no citas pasaules, tā varētu piederēt kādam monstram no šausmu filmas. Pēc mirkļa viņai jau atbild visi apkārtnes suņi. Troksnis ir neaprakstāms.

Tuvojoties HQ, jau pa gabalu saklausāma skaļa mūzika. Skan vecie labie Boba Mārlija gabali – “Sun Is Shining”, “Satisfy My Soul”, “No, Woman, No Cry”. Nožogotajā teritorijā, ko no ārpasaules sargā trīs metrus augsts mūra žogs, jau sapulcējušies ap divi simti rastu. Darbojas bufete, kurā tirgo kolu, čipšus, alu un svaigi spiestu burkānu sulu. Pats “štābs” atgādina nelielu lauku kultūras namu. Uz brīvdabas skatuves jau novietoti iespaidīgu apmēru skaļruņi un mūzikas instrumenti. Bungas grezno uzraksts 12 Tribes of Israel Band.

Mūzika apklust, un sākas mikrofonu noskaņošana. Šis process aizņem aptuveni pusstundu, bet ar to vēl viss nav galā. Vairāki zinātāji pārbauda skaļruņu atrašanās vietu, sūta tiem signālus un pēc skaņas kvalitātes izvērtēšanas pārbīda masīvās kastes, tā cenšoties panākt vislabāko skanējumu. Kādai gan jābūt muzikālajai dzirdei, lai minūtes desmit veltītu vienas kastes pārvietošanai par dažiem centimetriem!

Visu šo laiku publika pacietīgi gaida. Pie bufetes izveidojusies neliela rinda, daži jau tin cigaretes. Ap astoņiem sākas pats mēģinājums. Uz skatuves uzlec pieci mūziķi. Cik var noprast pēc galvas rotām, tikai divi no viņiem ir rastas. Vispirms skan vairāki instrumentāli gabali, tad dažas dziesmas ar reliģiskiem tekstiem hiphopa stilā izpilda kāds no gidiem.

Beidzot parādās 12 Tribes of Israel Band vokālisti, kurus publika saņem ar ovācijām. Klausītāji pamazām iesilst, šķiet, ar visu ķermeni viņi dzīvo līdzi mūzikai. Sākumā tās ir tikai līganas, hipnotiskas kustības, kas ar katru nākamo dziesmu aizvien vairāk sāk līdzināties dejai.

Publikā ir arī baltie – gan daži no Vācijas un Anglijas iebraukuši rastas, gan ceļotāji no Korejas, Japānas un Polijas. Arī viņi cenšas dzīvot līdzi mūzikai, tomēr kustības ir neveiklas un samākslotas. Kingstonas graustos dzimušais regejs laikam tomēr vairāk piestāv melnajiem.

Koncerts beidzas ap pusnakti. Etiopijai neraksturīgā organizētībā cilvēki atstāj HQ. Desmit minūšu laikā teritorija ir pilnīgi tukša, paliek vienīgi durvju sargs.

Foto: Juris Lorencs

Pienāk 2. novembris, Hailes Selasijes kronēšanas gadadiena. Priekšpusdienā notiek dievkalpojums Naijabingi templī. Tas celts, kopējot etiopiešu pareizticīgo baznīcu koncentrisko plānojumu, kā arī ievērojot 2. Mozus grāmatā atrodamās norādes, saskaņā ar kurām Dievs lika jūdiem būvēt Saiešanas telti jeb Tabernākulu. Tā pašā centrā atrodas kaut kas līdzīgs altārim ar Hailes Selasijes portretu. Vairākās vietās redzami arī brīdinoši uzraksti “No photo, no video”.

Tērpušies baltās drānas, dievkalpojuma dalībnieki vispirms izpilda ap stundu garu rituālu pagalmā. Svēto rakstu lasījumi mijas ar dziesmām, tad tiek iededzināts ugunskurs. Ceremonijas dalībnieki vairākas reizes apiet apkārt ugunij un tad iesoļo templī, kur dziedājumi turpinās jau bungu pavadībā. Atkārtojas bezgalīgs, hipnotisks refrēns “It gonna be fire, fire Nyahbinghi fire. It gonna be fire, fire Nyahbinghi fire, everyman gonna get his pay according to the work he has done. It gonna be fire, fire Nyahbinghi fire” (to var noklausīties jūtubā youtube.com/watch?v=43_gDZa29gE).

Paiet desmit, divdesmit minūtes, pusstunda, bet joprojām turpina skanēt šis “fire, Nyahbinghi fire”. Daži cilvēki, šķiet, jau atrodas transam līdzīgā stāvoklī. Jo ilgāk turpinās dziesma, jo vairāk uzmācas sajūta, ka es šeit esmu tikai svešķermenis, vērotājs no malas, lūriķis. Brīdī, kad izdodas slepus (tā man pašam liekas) uzņemt dažas fotogrāfijas, manam plecam pieskaras sveša roka: “No, mister!”

Lai gan līdz saulrietam vēl vairākas stundas laika, es dodos uz man jau pazīstamo “Divpadsmit Izraēla cilšu” mītni. Izrādās, HQ patiešām pilda arī kluba funkciju. Bariņš pusaudžu studē Bībeli. Pie bufetes izlikts galdiņš, tam apkārt sēž pieci nenosakāma vecuma (starp 40 un 60 gadiem) rastas, spēlē domino un smēķē “zāli”. Viņi ir lielisks piemērs tam, kādas sekas ir ilgstošai marihuānas lietošanai. “Zāle” izžāvē cilvēku, padara to līdzīgu staigājošam zombijam ar lēnām, stūrainām kustībām. Taisnības labad gan jāsaka, ka alkoholiķi “ar stāžu” izskatās daudz briesmīgāk.

Pamazām HQ pagalmu piepilda gaidāmo svētku dalībnieki. Viņi tērpušies krāsainās drānās, katrs atbilstoši “savai ciltij”. Zaļš, balts, melns, dažādu toņu zilais un sarkanais – krāsu izvēli nosaka Vecajā Derībā (2. Mozus grāmata, 28:17–20) uzskaitītie divpadsmit Izraēla ciltis simbolizējošie dārgakmeņi. Valda karnevāla gaisotne, košajos tērpos, milzīgajās beretēs tērptie cilvēki atgādina bērnu pasaku filmu varoņus.

Pēc saulrieta uz skatuves kāpj 12 sludinātāji (viņu starpā arī viens baltais), kuri uzstājas ar Bībeles lasījumiem un nelieliem dažu minūšu gariem sprediķiem, kuros apcerēts Hailes Selasijes dzīves gājums. Piepeši pazūd elektrība; Etiopijā tas gan atgadās visai bieži. Publikā dzirdami žēlabaini saucieni: “Rastafarai! Rastafarai!” Netālu ierūcas strāvas ģeneratoru motori. Tomēr šeit tos darbināt nav jēgas, tie tāpat nespētu pabarot milzīgo skatuves mašinēriju.

Lasījumi turpinās kabatas lukturīšu gaismā. Kad pēc pārdesmit minūtēm gaisma atkal iedegas, to pavada triumfālas gaviles: “Rastafarai! Selasijei! Rastafarai!” un “Slava Džā!” Svētbrīdim seko koncerts ar garīga satura dziesmu tekstiem. Publikai pamazām iesilstot, sākas individuālās dejas. Gaisā lidinās “zāles” aromāts. Cilvēks, kurš te būtu nejauši ieklīdis, notiekošo droši vien raksturotu kā “ballīti uz goda”.Savas piezīmes es rakstu vietā, ko ceļveži parasti raksturo kā “in the middle of nowhere” – nekurienes vidū, Avašas pilsētiņā pusceļā starp Adisabebu un Hareru.

Pārdesmit metrus no dzelzceļa stacijas, pašā perona malā, atrodas viesnīca Buffet d’Aouache. Tā ir plašs vienstāva ēku komplekss ar terasēm, vairākiem iekšpagalmiem un dārzu. Gaiša, ap 20 kvadrātmetrus liela istaba ar četrus metrus augstiem griestiem šeit maksā 66 birras, tātad trīs eiro.

Iespējams, savulaik šeit uzturējies arī Nikolajs Gumiļovs. Vilciens, ar kuru viņš ceļoja no Adisabebas uz Džibuti, apstājās lielākajās stacijās, un pasažieri varēja atpūsties un ieturēt maltīti. Tas, kas pavisam noteikti ir zināms – ka šeit vairākkārt apmeties Haile Selasije I un savas Etiopijas vizītes laikā arī Francijas prezidents Šarls de Golls.

Viesnīca un restorāns šodien pieder madame Kiki Asimakopulai, 84 gadus vecai grieķietei ar Etiopijas pasi kabatā. Viņa brīvi runā piecās valodās – grieķu, franču, itāļu, arābu un vietējā amharu. Angliski gan kundze zina vien pāris vārdus. Rītos pirms brokastīm viņa apspriežas ar padotajiem, pārbauda rēķinus un dod norādījumus par nepieciešamajiem darbiem un pirkumiem. Spriežot pēc sarunu toņa, vecā kundze ir diezgan nešpetna. Padotie viņu uzrunā “mamā”.

Kādā no viesnīcas iekšpagalmiem ganās cūku bariņš, to priecīgā urkšķēšana pārklājas ar priesteru dziedājumiem, kas ik pa laikam atskan no netālajā pareizticīgo baznīcā uzstādītajiem skaļruņiem. Radījumi pat nenojauš, ka iekļauti viesnīcas restorāna ēdienkartē. Tā ir vienīgā reize Etiopijā, kad es redzu šos dzīvniekus. Vietējie stingri turas pie Vecajā Derībā atļautas pārtikas.

“Āfrikas dienasgrāmatā” Gumiļovs raksta: “Uz trūdošās Austrumu līķa miesas radušies mazi, ņipri tārpiņi, un tiem pieder nākotne. To vārdi ir – Portsaīda, Smirna, Odesa.”

Pagājuši simt gadi, un agrākā grieķu Smirna kļuvusi par turku Izmiru. Kādreiz tik eiropeiskā Ēģiptes pilsēta Portsaīda šodien pilnībā arābiskojusies. Vienīgi Odesa, kas gan zaudējusi brīvostas statusu un gandrīz pilnībā arī ebreju kopienu, joprojām spējusi saglabāt savu īpatno seno dienu šarmu.

Nu jau vairākus gadus slēgta arī franču būvētā Adisabebas–Džibuti dzelzceļa līnija. Starp nezālēs ieaugušajām sliedēm ganās aitas un kazas, pamestajā stacijā iekārtojies policijas iecirknis, bet kādreiz tik rosīgajā viesnīcā valda klusums. Valdonīgā, raganai līdzīgā madam Kiki ar saviem sirmajiem, izspūrušajiem matiem un artrīta saliektajiem pirkstiem ir vienīgais Eiropas relikts, kas vēl patvēries Avašā.

Nauda Etiopijā šodien ienāk nevis no Eiropas, bet gan no Austrumiem – Persijas līča, Irānas, Indijas un visvairāk – no Ķīnas. Braucot Hareras virzienā, netālu no Adisabebas ceļa malā redzama ap kilometru gara un kilometru plata nožogota teritorija, virs kuras vārtiem greznojas divi uzraksti – “Eastern Industrial Zone” un acīmredzot tas pats teksts, bet jau ķīniešu hieroglifos. “Zonā” uzceltās rūpnīcas ražo cementu, ziepes, apavus un alu. Šādu lielāku un mazāku “zonu” Etiopijā jau esot desmitiem. Vietējie stāsta, ka to tuvumā regulāri pazūdot suņi – ķīniešu iecienītā delikatese.

Tagad, kad Etiopijā pavadītas jau gandrīz sešas nedēļas un mans ceļojums tuvojas noslēgumam, es sāku apjaust kādu paradoksu – vistuvākie, vislīdzīgākie mums, eiropiešiem, šajā zemē ir tieši rastas. Tātad tie, kuri mēģinājuši aizbēgt no Babilonas. Ar savu izturēšanos, ēdieniem, rūpīgi klātajām flīžu grīdām, “Karību stilā” iekārtotajām istabām, vienkāršajām, bet elegantajām mēbelēm, gleznām pie sienas, grāmatām plauktos, aizrautīgajām sarunām par Bībeli, politiku un dzīves jēgu.

Es atceros sarunu ar kādu rastu bībeliskā vārdā Ārons, kuru sastapu pie Zivajas ezera tāda paša nosaukuma pilsētiņā ap 80 kilometrus uz ziemeļiem no Šašamanes. Arī šeit dzīvojot dažas rastu ģimenes. Ārons piepelnās ar fotografēšanu. Parasti viņš meklē klientus vietējā peldvietā, kas ir iecienīta pilsētnieku atpūtas vieta.

Priekšpusdienās gani šeit atved savus ganāmpulkus un kaili mazgā ezerā iebridušās govis. Daži, ieraudzīdami Ārona kameru, pamāj un aicina sevi nofotografēt. Ārons nospiež slēdzi, un jaunekļi pieskrien pie mums, lai kameras monitorā apskatītu uzņemtos attēlus.

Kad viņi atgriežas pie savām govīm, Ārons izdzēš uzņemtos attēlus un piebilst:

“Mūs nolaupīja, izrāva no mūsu paradīzes un aizveda pāri okeānam uz Babilonu. Mēs varam atgriezties Āfrikā, savā Ciānā, kā to reiz izdarīja mani vecāki. Bet mēs nekad vairs nespēsim būt tik brīvi kā šie cilvēki, kuri nekaunas sava kailuma. Viņi pat nav pamanījuši, ka ir kaili, gluži kā Ādams un Ieva Ēdenes dārzā. Tas, kurš reiz pabijis Babilonā, visu mūžu būs spiests nēsāt tās važas.”