Neparastais stāsts par krievu pārbēdzēju, kurš pārdomāja

Nakts vidū iezvanījās FIB īpašā aģenta Maikla Ročforda mājas telefons. Bija 1985. gada 2. augusts. Viņš paķēra klausuli, un tajā atskanēja viņa FIB priekšnieka balss. “Drīz ielidos lidmašīna, augsta līmeņa pārbēdzējs.” Iepriekšējā dienā kāds padomju pilsonis bija ieradies ASV konsulātā Romā, paziņodams amerikāņu ierēdņiem, ka ir VDK pulkvedis un vēlas pāriet Savienoto Valstu pusē. Viņš solīja atklāt padomju noslēpumus apmaiņā pret jaunu dzīvi Rietumos. Drīz viņa lidmašīnai bija jānosēžas Andrūsas gaisa spēku bāzē. Ročforda priekšnieks viņu norīkoja doties uz gaisa spēku bāzi, tur satikties ar CIP analītiķi Oldriču Eimsu un noskaidrot, kas šim pārbēdzējam zināms.

Ročfords bija jauns, trīsdesmitgadīgs aģents ar pamata iemaņām krievu valodā. Ieradies Andrūsas bāzē, viņš uzzināja, ka pārbēdzēja lidmašīna jau nosēdusies un Eimss viņu aizvedis uz CIP slēptuvi Ouktonā. Kad Ročfords tur ieradās, viņš sastapa Eimsu – kalsnu vīru ar milzīgām brillēm un biezām ūsām, kurš strādāja CIP Padomju nodaļā. Eimss pļāpāja ar citu, ap 50 gadus vecu vīrieti. Šim vīrietim bija blondi mati, pakavveida ūsas un atlētiska miesasbūve, par spīti viņa nelielajam augumam. Uz labās rokas viņam bija rēta.

Vīrietis bija VDK pulkvedis Vitalijs Jurčenko. Amerikāņu izlūki jau bija sākuši viņu iztaujāt, ierakstot sarunu magnetofonā. Viņš nebija jāskubina. VDK pulkvedis, runādams angliski ar krievu akcentu, sāka bārstīt pārsteidzošus padomju noslēpumus. Amerikāņu vienīgā problēma bija tikt viņam līdzi. Pāris stundas klausījušies Jurčenko stāstos, viņi nolēma atvilkt elpu. Kūpošām galvām viņi nokāpa pagrabstāvā apspriesties.

Amerikāņus jau mēnešiem māca aizdomas, ka kādā no viņu izlūkdienestiem iefiltrējies VDK savervēts aģents jeb “kurmis”. Tas izskaidrotu vairākus mulsinošus atgadījumus, jo sevišķi CIP vērtīgākā spiega Padomju Savienībā, aviācijas speciālista Ādolfa Tolkačova, arestu pirms diviem mēnešiem. Šo pirmo pāris stundu laikā slēptuvē Virdžīnijā Jurčenko bija atklājis nevis viena, bet veselu divu nodevēju – amerikāņu izlūkošanas dienestu darbinieku, kuri VDK uzdevumā zaga ASV noslēpumus, – esamību. Viņš teica, ka nezina viņu vārdus, bet sniedza iztaujātājiem pietiekami daudz informācijas medību sākšanai. Viens no kurmjiem, pēc viņa teiktā, bija CIP analītiķis – vīrs, kuru VDK sauca par “Misteru Robertu”. Otrs bija Nacionālās drošības aģentūras (NDA) – organizācijas, kas pārtver un lasa citu valstu ziņojumus, – darbinieks.

Atklājot šo informāciju, Jurčenko aizsāka globālu notikumu ķēdi. Tika atklāti nodevēji, izstrādātas un uzsāktas propagandas kampaņas, presei čukstus nodoti noslēpumi, mainītas un iznīcinātas karjeras. Kurmji, informācijas noplūdes, netīri paņēmieni, “aktīvie pasākumi” – tajā brīdī atklājās, cik vāja ir ASV aizsardzība pret krievu spiegošanu. 1985. gads iegāja vēsturē kā spiegu gads. Tas mums sniedza arī vairākas sāpīgas, paliekošas mācības – tādas, kas izmainīja Maikla Ročforda un citu izlūkošanas profesionāļu karjeras, uz visiem laikiem atverot viņiem acis uz Krievijas un VDK plašajām izlūkošanas spējām.

Taču, kā pierāda Krievijas pārdrošais un veiksmīgais uzbrukums mūsu 2016. gada vēlēšanām, vairums amerikāņu šajā spiegu gadā gūtās mācības ir aizmirsuši.

Otrajā Jurčenko iztaujāšanas dienā Ouktonas slēptuvē ieradās CIP analītiķis Kolins Tompsons un pievienojās Oldričam Eimsam un Maiklam Ročfordam. Kad Eimss tika norīkots citā uzdevumā, Tompsons kļuva par Jurčenko galveno CIP kontaktpersonu. Tompsons, kurš bija kalpojis CIP Vjetnamā, VDK pulkvedi novērtēja ar trenētu aci. “Viņš labi plāno, ir uzmanīgs, gudrs,” Tompsons man teica. “Interesantā kārtā tās pašas īpašības mūsdienās var novērot Putinā.”

Amerikāņi no sākuma nebija droši, vai Jurčenko stāsta patiesību vai melo, un dienu pēc dienas stundām ilgi veda ar viņu intensīvas sarunas – pārsvarā angļu, brīžiem krievu valodā. Dažkārt viņu atsevišķi intervēja FIB bez CIP puišu klātbūtnes, citkārt notika otrādi, un reizēm visi viņu intervēja kopā. Iztaujātāji bieži uzdeva Jurčen
ko jautājumus, kuru atbildes viņiem jau bija zināmas, lai pārbaudītu viņa zināšanas un precizitāti.

Viņi prasīja Jurčenko pierādīt viņa stāvokli VDK, sīki aprakstīt viņa karjeras gaitu. Jurčenko jaunībā bija dienējis padomju flotē, kur negadījumā ar vinču ieguvis rētu uz labās rokas. Vēlāk, 70. gadu vidū, viņš bija iestājies VDK un kļuvis par drošībnieku tās galvenajā mītnē Vašingtonā – tā saucamajā “rezidentūrā” –, kas atradās 16. ielā, padomju vēstniecības augšējā stāvā. Ēkā kopā strādāja ap 100 padomju amatpersonu un ierēdņu, no kuriem 40 bija VDK spiegi un štata darbinieki. Tur Jurčenko nostrādāja vairākus gadus, līdz 1983. gadā tika nosūtīts mājup uz Maskavu. Lai arī viņš nekad nesasniedza augstāko VDK līmeni, pazīšanās viņam nodrošināja piekļuvi dokumentiem, baumām un dziļiem noslēpumiem.

Iztaujāšanas seansi tika ierakstīti. Ročfords katru nakti ierakstus nesa mājās, atšifrēja tos un transkripcijas izplatīja FIB, kur citi aģenti salīdzināja Jurčenko apgalvojumus ar pieejamo informāciju. Dezertieris šo pārbaudi izturēja. “Visu, ko viņš mums stāstīja, apstiprināja citi avoti,” atceras Ročfords. “Un jaunā informācija bija šokējoša.”

Kopumā Jurčenko atklāja svarīgu informāciju par 55–60 VDK informatoriem Amerikā. FIB daži no tiem jau bija zināmi – Jurčenko pievienoja papildu informāciju viņu lietām –, bet citi bija pavisam jauni. Svarīgākā informācija bija saistīta ar VDK kurmi CIP rindās, VDK dokumentos sauktu par “Misteru Robertu”. Pamatojoties uz Jurčenko aprakstu, amerikāņiem radās aizdomas, ka Misters Roberts varētu būt Edvards Lī Hauards – CIP aģents, kurš no 1982. līdz 1983. gadam bija strādājis pārvaldes Padomju nodaļā. Hauards – dzērājs un ieroču mīļotājs – nebija izturējis četras CIP melu detektora pārbaudes un beigās ticis atlaists.

Sekojot Jurčenko norādēm, FIB nosūtīja aģentus uz Teksasu nopratināt Hauardu. Viņš noliedza, ka ir strādājis VDK labā, – un tad aizbēga. (FIB par apkaunojumu, Hauardam izdevās aizslīdēt no aģentiem, kam bija uzticēta viņa novērošana: viņš tika līdz lidostai un aizbēga uz Maskavu, kur saņēma patvērumu un nodzīvoja līdz mūža beigām 2002. gadā.)

Otrs Jurčenko atklātais kurmis bija NDA analītiķis, kurš savulaik bija brīdinājis VDK par ASV programmu padomju saziņas pārtveršanai – sarežģītu un dārgu sistēmu ar nosaukumu Ivy Bells. ASV izlūkdienesti kopš 70. gadu sākuma bija uzstādījuši noklausīšanās ierīces uz padomju zemūdens sakaru kabeļiem – lai to paveiktu, amerikāņiem bija nācies sūtīt aukstajos padomju ūdeņos zemūdenes un dziļjūras nirējus. Ap 1980. gadu Padomju Savienība noklausīšanās ierīces atrada un iznīcināja. Tagad amerikāņi zināja, kādēļ: programmu bija nodevis NDA kurmis.

Jurčenko nedēļām ilgi ar prieku sadarbojās ar iztaujātājiem. Viņš pie gultas glabāja bloknotu un mēdza nakts vidū pielēkt kājās un pierakstīt kaut ko, ko gribēja amerikāņiem no rīta pastāstīt. Starp iztaujāšanas reizēm viņš ļāva noprast, kādēļ pieņēmis grūto lēmumu dezertēt. Viņš teica amerikāņiem to, ko viņi gaidīja, – ka vairs netic komunismam, uzskata VDK par korumpētu –, taču viņa galvenā motivācija bija personīga. Viņš teica, ka Padomju Savienībā viņu nekas neturot. Viņam bija sieva, kuru viņš nemīlēja, un nepakļāvīgs 16 gadus vecs dēls. Viņa māte nesen bija mirusi no kuņģa vēža. Viņš amerikāņiem teica, ka arī viņam ir tāds pats vēzis. Tas bija nāvējošs – viņam nebija atlicis daudz laika. Kādu dienu, virtuvē pļāpādams ar Jurčenko, Ročfords ievēroja, ka pulkvedis uz Ameriku nav paņēmis līdzi otru kurpju pāri. Tas vedināja uz domām, ka viņš lēmumu pieņēmis pēkšņi, bez iepriekšēja nodoma – iespējams, impulsa vadīts.

Apmaiņā pret labprātīgu sadarbību Jurčenko izvirzīja divas galvenās prasības – naudu un anonimitāti. Viņš lūdza amerikāņiem paturēt viņa pārbēgšanu noslēpumā, skaidrodams, ka, kamēr vien padomju tiesa nespēs pierādīt viņa nodevību, VDK neatriebsies viņa sievai un dēlam. Amerikāņi piekrita un apsolīja viņam arī stabilus ienākumus un bezmaksas veselības aprūpi līdz mūža beigām, ja viņš paliktu ASV. Tas izskatījās pēc pieņemama darījuma.

“Man Jurčenko ļoti patika,” saka Ročfords. “Man šķiet, ka viņš bija ļoti atklāts un pieredzējis cilvēks ar stingriem uzskatiem, kurš pievērsa ļoti lielu vērību detaļām... Es nedomāju par viņa savtīgajiem nolūkiem vai ko citu. Man bija vienalga. Es teicu: šis ir avots; viņš izturējās draudzīgi. Un viņam tādā savādā veidā patika mūs pamācīt. Viņš mūs izglītoja par VDK.”

Jurčenko amerikāņiem paskaidroja, piemēram, kā VDK organizē šantāžas un propagandas kampaņas – “aktīvos pasākumus” – ar mērķi ietekmēt vēlēšanas un sabiedrisko domu daudzās valstīs. Tai bija ietekmes aģenti visā pasaulē – cilvēki, kuri spēja atrast ko netīru politiķu pagātnē vai izplatīt presē nepatiesas ziņas, vienmēr tāpēc, lai novājinātu savu glavnij vrag – galveno ienaidnieku – proti, Amerikas Savienotās Valstis.

“Tas man atvēra acis,” saka Ročfords, “es nodomāju: oho. Šiem puišiem ir milzu plāns. Viņi ir pacietīgi.”

Jurčenko amerikāņiem izstāstīja pat to, kā VDK rīkojas ar pārbēdzējiem uz Rietumiem. Pēc Jurčenko teiktā, VDK bieži centās mainīt pārbēdzēju domas, pārliecināt viņus atgriezties. Šādi divkāršie dezertieri VDK acīs bija vērtīgi, jo tie meta šaubu ēnu uz turpmāko pārbēdzēju nodomu tīrību: pārbēdzējam nekad nevar uzticēties, jo viņš var būt viltus pārbēdzējs.

Pārbēgšana ir viens no lielākajiem riskiem, ko cilvēks var uzņemties. Tas ir akls lēciens pāri robežai, kura pēc tam aizveras uz mūžu. Daži pārbēdzēji tā arī nekad nepielāgojas dzīvei svešas valdības aizbildniecībā. Stress un vientulība ņem virsroku. “Daudzi no viņiem ieradās, gaidot kaut ko, kas tā arī nepiepildījās,” saka Tompsons. “Viņi pārbēgot gribēja atrisināt problēmas, tās atstājot aiz sevis. Diemžēl tā nenotiek. Tavas problēmas nepaliek otrā robežas pusē – tās nāk līdzi.”

Mēnesi stāstījis saviem amerikāņu kontaktiem noslēpumus, Jurčenko saīga. Sākotnējais pacilājums bija beidzies. Viņš vairs nemodās nakts vidū, lai ar prieku veiktu piezīmes savā bloknotā. Kuņģa vēža dēļ viņš kļuva izvēlīgāks attiecībā uz ēdienu un atteicās ēst jebko, kas saturēja kaut mazliet garšvielu. Viņš mēdza slēptuves virtuvē vārīt katlā vistas krūtiņas bez kādām piedevām. FIB pēc Jurčenko lūguma aizsūtīja kādu no savējiem uz krievu aptieku Bruklinā iegādāties ārstnieciskas zālītes vēderam – mazas, melnas sēkliņas, kuras Jurčenko nēsāja līdzi maisiņā un ēda kopā ar maltītēm. Taču tad viņš sāka sūdzēties par vientulību.

Kolinam Tompsonam un Miltonam Bīrdenam – CIP slepenā dienesta veterānam ar 20 gadu stāžu un tālaika Padomju nodaļas vadītāja vietniekam – šķita, ka Jurčenko trūkst dāmu kompānijas, bet Jurčenko negribēja tikties ar sievietēm. Taču viņš šķita kā apsēsts ar kādu konkrētu sievieti – savu mīļāko no 70. gadiem, kad viņš dzīvoja Vašingtonā, padomju pediatri Valentinu Jereskovsku. Tagad viņa dzīvoja Monreālā ar savu vīru, padomju diplomātu. Jurčenko teica, ka grib doties uz Kanādu un atvest Jereskovsku atpakaļ uz ASV. Viņa sapnis bija “dzīvot kādā samērā attālā Amerikas nostūrī ar krievvalodīgu sievieti, kura par viņu parūpētos”, saka Tompsons. “Viņš gribēja nodzīvot savas pēdējās dienas nevis greznībā, bet ērtā savrupībā – kā krievs, nevis kā padomju pilsonis.”