Kādam kvēkeru galdniekam reiz jautāja, par ko viņš domā, kad taisa krēslu. Galdnieks atbildēja: “Par to, lai šis krēsls izdotos tik labs, ka nebūtu kauns lūgt uz tā piesēst eņģeli, ja viņš ienāktu istabā.” Citā reizē kādam Džennes (tā ir pilsēta Mali) mūrniekmeistaram jautāja, kas vajadzīgs, lai kļūtu par labu mūrnieku. “Lai kļūtu par labu mūrnieku, daudz jāmācās. Ir jāzina Korāns,” sekoja atbilde. Slavenais japāņu arhitekts Kengo Kuma, ar kuru šajā RL numurā sarunājas Arnis Rītups, runā par grēku arhitektūrā: “Lielas betona ēkas visu iznīcina, tas ir grēks.” Grēks ne tik daudz kā slimība, paskaidro Kuma, bet kā noziegums – noziegums pret dabu.
Es nezinu, ko par arhitektūru domāja hernhūtieši, bet man liekas, ka viņu namdari uzreiz būtu sapratuši, par ko runā pirmais, otrais un trešais. Viņu celtie saiešanas nami, cik nu var spriest pēc tiem diviem paraugiem, kas vēl saglabājušies, šķiet celti, ne tikai vadoties no klasiskajiem Vitrūvija principiem (lietderība, izturība, skaistums), bet arī ar domu, lai tajos nebūtu kauns ieaicināt Jēzu, ja viņš pēkšņi sadomātu ierasties Vidzemē. Šodienas acīm raugoties, tie varbūt arī nav nekādi arhitektūras šedevri, tomēr iedomāsimies, kādi tie izskatījās to dzimtļaužu acīm, kuri dzīvoja Lielā Ziemeļu kara, bada un mēra izpostītajā Vidzemē laikā, kad tur bija 29 skolas un 933 krogi, – tas ir, 18. gadsimta vidū. Mazākais, ko šodien var pateikt par saiešanas namiem: tās bija cilvēciska mēroga ēkas, celtas no koka un labi iekļāvās ainavā. Šajā ziņā tās visnotaļ atbilda pavisam citā – japāņu – kultūrā sakņotajam ideālam, par kuru runā Kengo Kuma (“Es gribu izdzēst betona ēkas un aizstāt tās ar cilvēciska mēroga ēkām, kas celtas no dabiskiem materiāliem.”).
Sarunu par hernhūtiešiem, ko RL publicē šajā numurā, Agnese Irbe sāk ar skepsi par apgalvojumu, ka kaut kādas latviešiem piemītošas īpašības mums palikušas “mantojumā no brāļu draudzēm”. Šai skepsei es varu tikai pievienoties, jo, ja tas būtu tik vienkārši – ja katra jauna paaudze tāpat vien, bez kādas piepūles, varētu saņemt kaut ko mantojumā no iepriekšējām. Tādā gadījumā mums būtu vajadzējis mantot arī kaut ko tādu kā “cilvēcīgas arhitektūras” un ainavas izjūtu, bet, pabraukājot pa Latviju, ir taču skaidri redzams, ka tas tā nav. Latvijas lauki ir pilni ar ēkām (un es runāju ne tikai par padomjlaika balto ķieģeļu un paneļmāju klučiem), kuras celtas nevis dzīvošanai, bet velns zina kam – varbūt kā vietas, kur izgulēt dzērumu. Es domāju, būtu taisnīgi ar likumu noteikt, ka pie katras ēkas jābūt plāksnītei ar tās autora vārdu. Ja arhitektam ir pie kājas eņģeļi, Vitrūvijs un grēka apziņa, vienīgais, kas atliek, ir apelēt pie viņa kauna.
Lai gan, ieklausoties Kengo Kumas teiktajā, Vitrūvijs varbūt arī nav nemaz tik svarīgs. Lietderīguma princips (funkcionalitāte), viņaprāt, nedara cilvēkus laimīgus, izturīguma princips liecina par pazemības trūkumu dabas priekšā, bet svarīgāks par skaistumu (formu) ir tas, lai telpā būtu “cilvēcīga gaisotne”, tas ir, lai cilvēki to mīlētu un gribētu tajā uzturēties. Šādā cilvēcīgā telpā – “atvērtā, caurredzamā un ļoti siltā” – nebūtu kauns ieaicināt arī eņģeli.
