Neparastais stāsts par krievu pārbēdzēju, kurš pārdomāja

Nakts vidū iezvanījās FIB īpašā aģenta Maikla Ročforda mājas telefons. Bija 1985. gada 2. augusts. Viņš paķēra klausuli, un tajā atskanēja viņa FIB priekšnieka balss. “Drīz ielidos lidmašīna, augsta līmeņa pārbēdzējs.” Iepriekšējā dienā kāds padomju pilsonis bija ieradies ASV konsulātā Romā, paziņodams amerikāņu ierēdņiem, ka ir VDK pulkvedis un vēlas pāriet Savienoto Valstu pusē. Viņš solīja atklāt padomju noslēpumus apmaiņā pret jaunu dzīvi Rietumos. Drīz viņa lidmašīnai bija jānosēžas Andrūsas gaisa spēku bāzē. Ročforda priekšnieks viņu norīkoja doties uz gaisa spēku bāzi, tur satikties ar CIP analītiķi Oldriču Eimsu un noskaidrot, kas šim pārbēdzējam zināms.

Ročfords bija jauns, trīsdesmitgadīgs aģents ar pamata iemaņām krievu valodā. Ieradies Andrūsas bāzē, viņš uzzināja, ka pārbēdzēja lidmašīna jau nosēdusies un Eimss viņu aizvedis uz CIP slēptuvi Ouktonā. Kad Ročfords tur ieradās, viņš sastapa Eimsu – kalsnu vīru ar milzīgām brillēm un biezām ūsām, kurš strādāja CIP Padomju nodaļā. Eimss pļāpāja ar citu, ap 50 gadus vecu vīrieti. Šim vīrietim bija blondi mati, pakavveida ūsas un atlētiska miesasbūve, par spīti viņa nelielajam augumam. Uz labās rokas viņam bija rēta.

Vīrietis bija VDK pulkvedis Vitalijs Jurčenko. Amerikāņu izlūki jau bija sākuši viņu iztaujāt, ierakstot sarunu magnetofonā. Viņš nebija jāskubina. VDK pulkvedis, runādams angliski ar krievu akcentu, sāka bārstīt pārsteidzošus padomju noslēpumus. Amerikāņu vienīgā problēma bija tikt viņam līdzi. Pāris stundas klausījušies Jurčenko stāstos, viņi nolēma atvilkt elpu. Kūpošām galvām viņi nokāpa pagrabstāvā apspriesties.

Amerikāņus jau mēnešiem māca aizdomas, ka kādā no viņu izlūkdienestiem iefiltrējies VDK savervēts aģents jeb “kurmis”. Tas izskaidrotu vairākus mulsinošus atgadījumus, jo sevišķi CIP vērtīgākā spiega Padomju Savienībā, aviācijas speciālista Ādolfa Tolkačova, arestu pirms diviem mēnešiem. Šo pirmo pāris stundu laikā slēptuvē Virdžīnijā Jurčenko bija atklājis nevis viena, bet veselu divu nodevēju – amerikāņu izlūkošanas dienestu darbinieku, kuri VDK uzdevumā zaga ASV noslēpumus, – esamību. Viņš teica, ka nezina viņu vārdus, bet sniedza iztaujātājiem pietiekami daudz informācijas medību sākšanai. Viens no kurmjiem, pēc viņa teiktā, bija CIP analītiķis – vīrs, kuru VDK sauca par “Misteru Robertu”. Otrs bija Nacionālās drošības aģentūras (NDA) – organizācijas, kas pārtver un lasa citu valstu ziņojumus, – darbinieks.

Atklājot šo informāciju, Jurčenko aizsāka globālu notikumu ķēdi. Tika atklāti nodevēji, izstrādātas un uzsāktas propagandas kampaņas, presei čukstus nodoti noslēpumi, mainītas un iznīcinātas karjeras. Kurmji, informācijas noplūdes, netīri paņēmieni, “aktīvie pasākumi” – tajā brīdī atklājās, cik vāja ir ASV aizsardzība pret krievu spiegošanu. 1985. gads iegāja vēsturē kā spiegu gads. Tas mums sniedza arī vairākas sāpīgas, paliekošas mācības – tādas, kas izmainīja Maikla Ročforda un citu izlūkošanas profesionāļu karjeras, uz visiem laikiem atverot viņiem acis uz Krievijas un VDK plašajām izlūkošanas spējām.

Taču, kā pierāda Krievijas pārdrošais un veiksmīgais uzbrukums mūsu 2016. gada vēlēšanām, vairums amerikāņu šajā spiegu gadā gūtās mācības ir aizmirsuši.

Otrajā Jurčenko iztaujāšanas dienā Ouktonas slēptuvē ieradās CIP analītiķis Kolins Tompsons un pievienojās Oldričam Eimsam un Maiklam Ročfordam. Kad Eimss tika norīkots citā uzdevumā, Tompsons kļuva par Jurčenko galveno CIP kontaktpersonu. Tompsons, kurš bija kalpojis CIP Vjetnamā, VDK pulkvedi novērtēja ar trenētu aci. “Viņš labi plāno, ir uzmanīgs, gudrs,” Tompsons man teica. “Interesantā kārtā tās pašas īpašības mūsdienās var novērot Putinā.”

Amerikāņi no sākuma nebija droši, vai Jurčenko stāsta patiesību vai melo, un dienu pēc dienas stundām ilgi veda ar viņu intensīvas sarunas – pārsvarā angļu, brīžiem krievu valodā. Dažkārt viņu atsevišķi intervēja FIB bez CIP puišu klātbūtnes, citkārt notika otrādi, un reizēm visi viņu intervēja kopā. Iztaujātāji bieži uzdeva Jurčen
ko jautājumus, kuru atbildes viņiem jau bija zināmas, lai pārbaudītu viņa zināšanas un precizitāti.

Viņi prasīja Jurčenko pierādīt viņa stāvokli VDK, sīki aprakstīt viņa karjeras gaitu. Jurčenko jaunībā bija dienējis padomju flotē, kur negadījumā ar vinču ieguvis rētu uz labās rokas. Vēlāk, 70. gadu vidū, viņš bija iestājies VDK un kļuvis par drošībnieku tās galvenajā mītnē Vašingtonā – tā saucamajā “rezidentūrā” –, kas atradās 16. ielā, padomju vēstniecības augšējā stāvā. Ēkā kopā strādāja ap 100 padomju amatpersonu un ierēdņu, no kuriem 40 bija VDK spiegi un štata darbinieki. Tur Jurčenko nostrādāja vairākus gadus, līdz 1983. gadā tika nosūtīts mājup uz Maskavu. Lai arī viņš nekad nesasniedza augstāko VDK līmeni, pazīšanās viņam nodrošināja piekļuvi dokumentiem, baumām un dziļiem noslēpumiem.

Iztaujāšanas seansi tika ierakstīti. Ročfords katru nakti ierakstus nesa mājās, atšifrēja tos un transkripcijas izplatīja FIB, kur citi aģenti salīdzināja Jurčenko apgalvojumus ar pieejamo informāciju. Dezertieris šo pārbaudi izturēja. “Visu, ko viņš mums stāstīja, apstiprināja citi avoti,” atceras Ročfords. “Un jaunā informācija bija šokējoša.”

Kopumā Jurčenko atklāja svarīgu informāciju par 55–60 VDK informatoriem Amerikā. FIB daži no tiem jau bija zināmi – Jurčenko pievienoja papildu informāciju viņu lietām –, bet citi bija pavisam jauni. Svarīgākā informācija bija saistīta ar VDK kurmi CIP rindās, VDK dokumentos sauktu par “Misteru Robertu”. Pamatojoties uz Jurčenko aprakstu, amerikāņiem radās aizdomas, ka Misters Roberts varētu būt Edvards Lī Hauards – CIP aģents, kurš no 1982. līdz 1983. gadam bija strādājis pārvaldes Padomju nodaļā. Hauards – dzērājs un ieroču mīļotājs – nebija izturējis četras CIP melu detektora pārbaudes un beigās ticis atlaists.

Sekojot Jurčenko norādēm, FIB nosūtīja aģentus uz Teksasu nopratināt Hauardu. Viņš noliedza, ka ir strādājis VDK labā, – un tad aizbēga. (FIB par apkaunojumu, Hauardam izdevās aizslīdēt no aģentiem, kam bija uzticēta viņa novērošana: viņš tika līdz lidostai un aizbēga uz Maskavu, kur saņēma patvērumu un nodzīvoja līdz mūža beigām 2002. gadā.)

Otrs Jurčenko atklātais kurmis bija NDA analītiķis, kurš savulaik bija brīdinājis VDK par ASV programmu padomju saziņas pārtveršanai – sarežģītu un dārgu sistēmu ar nosaukumu Ivy Bells. ASV izlūkdienesti kopš 70. gadu sākuma bija uzstādījuši noklausīšanās ierīces uz padomju zemūdens sakaru kabeļiem – lai to paveiktu, amerikāņiem bija nācies sūtīt aukstajos padomju ūdeņos zemūdenes un dziļjūras nirējus. Ap 1980. gadu Padomju Savienība noklausīšanās ierīces atrada un iznīcināja. Tagad amerikāņi zināja, kādēļ: programmu bija nodevis NDA kurmis.

Jurčenko nedēļām ilgi ar prieku sadarbojās ar iztaujātājiem. Viņš pie gultas glabāja bloknotu un mēdza nakts vidū pielēkt kājās un pierakstīt kaut ko, ko gribēja amerikāņiem no rīta pastāstīt. Starp iztaujāšanas reizēm viņš ļāva noprast, kādēļ pieņēmis grūto lēmumu dezertēt. Viņš teica amerikāņiem to, ko viņi gaidīja, – ka vairs netic komunismam, uzskata VDK par korumpētu –, taču viņa galvenā motivācija bija personīga. Viņš teica, ka Padomju Savienībā viņu nekas neturot. Viņam bija sieva, kuru viņš nemīlēja, un nepakļāvīgs 16 gadus vecs dēls. Viņa māte nesen bija mirusi no kuņģa vēža. Viņš amerikāņiem teica, ka arī viņam ir tāds pats vēzis. Tas bija nāvējošs – viņam nebija atlicis daudz laika. Kādu dienu, virtuvē pļāpādams ar Jurčenko, Ročfords ievēroja, ka pulkvedis uz Ameriku nav paņēmis līdzi otru kurpju pāri. Tas vedināja uz domām, ka viņš lēmumu pieņēmis pēkšņi, bez iepriekšēja nodoma – iespējams, impulsa vadīts.

Apmaiņā pret labprātīgu sadarbību Jurčenko izvirzīja divas galvenās prasības – naudu un anonimitāti. Viņš lūdza amerikāņiem paturēt viņa pārbēgšanu noslēpumā, skaidrodams, ka, kamēr vien padomju tiesa nespēs pierādīt viņa nodevību, VDK neatriebsies viņa sievai un dēlam. Amerikāņi piekrita un apsolīja viņam arī stabilus ienākumus un bezmaksas veselības aprūpi līdz mūža beigām, ja viņš paliktu ASV. Tas izskatījās pēc pieņemama darījuma.

“Man Jurčenko ļoti patika,” saka Ročfords. “Man šķiet, ka viņš bija ļoti atklāts un pieredzējis cilvēks ar stingriem uzskatiem, kurš pievērsa ļoti lielu vērību detaļām... Es nedomāju par viņa savtīgajiem nolūkiem vai ko citu. Man bija vienalga. Es teicu: šis ir avots; viņš izturējās draudzīgi. Un viņam tādā savādā veidā patika mūs pamācīt. Viņš mūs izglītoja par VDK.”

Jurčenko amerikāņiem paskaidroja, piemēram, kā VDK organizē šantāžas un propagandas kampaņas – “aktīvos pasākumus” – ar mērķi ietekmēt vēlēšanas un sabiedrisko domu daudzās valstīs. Tai bija ietekmes aģenti visā pasaulē – cilvēki, kuri spēja atrast ko netīru politiķu pagātnē vai izplatīt presē nepatiesas ziņas, vienmēr tāpēc, lai novājinātu savu glavnij vrag – galveno ienaidnieku – proti, Amerikas Savienotās Valstis.

“Tas man atvēra acis,” saka Ročfords, “es nodomāju: oho. Šiem puišiem ir milzu plāns. Viņi ir pacietīgi.”

Jurčenko amerikāņiem izstāstīja pat to, kā VDK rīkojas ar pārbēdzējiem uz Rietumiem. Pēc Jurčenko teiktā, VDK bieži centās mainīt pārbēdzēju domas, pārliecināt viņus atgriezties. Šādi divkāršie dezertieri VDK acīs bija vērtīgi, jo tie meta šaubu ēnu uz turpmāko pārbēdzēju nodomu tīrību: pārbēdzējam nekad nevar uzticēties, jo viņš var būt viltus pārbēdzējs.

Pārbēgšana ir viens no lielākajiem riskiem, ko cilvēks var uzņemties. Tas ir akls lēciens pāri robežai, kura pēc tam aizveras uz mūžu. Daži pārbēdzēji tā arī nekad nepielāgojas dzīvei svešas valdības aizbildniecībā. Stress un vientulība ņem virsroku. “Daudzi no viņiem ieradās, gaidot kaut ko, kas tā arī nepiepildījās,” saka Tompsons. “Viņi pārbēgot gribēja atrisināt problēmas, tās atstājot aiz sevis. Diemžēl tā nenotiek. Tavas problēmas nepaliek otrā robežas pusē – tās nāk līdzi.”

Mēnesi stāstījis saviem amerikāņu kontaktiem noslēpumus, Jurčenko saīga. Sākotnējais pacilājums bija beidzies. Viņš vairs nemodās nakts vidū, lai ar prieku veiktu piezīmes savā bloknotā. Kuņģa vēža dēļ viņš kļuva izvēlīgāks attiecībā uz ēdienu un atteicās ēst jebko, kas saturēja kaut mazliet garšvielu. Viņš mēdza slēptuves virtuvē vārīt katlā vistas krūtiņas bez kādām piedevām. FIB pēc Jurčenko lūguma aizsūtīja kādu no savējiem uz krievu aptieku Bruklinā iegādāties ārstnieciskas zālītes vēderam – mazas, melnas sēkliņas, kuras Jurčenko nēsāja līdzi maisiņā un ēda kopā ar maltītēm. Taču tad viņš sāka sūdzēties par vientulību.

Kolinam Tompsonam un Miltonam Bīrdenam – CIP slepenā dienesta veterānam ar 20 gadu stāžu un tālaika Padomju nodaļas vadītāja vietniekam – šķita, ka Jurčenko trūkst dāmu kompānijas, bet Jurčenko negribēja tikties ar sievietēm. Taču viņš šķita kā apsēsts ar kādu konkrētu sievieti – savu mīļāko no 70. gadiem, kad viņš dzīvoja Vašingtonā, padomju pediatri Valentinu Jereskovsku. Tagad viņa dzīvoja Monreālā ar savu vīru, padomju diplomātu. Jurčenko teica, ka grib doties uz Kanādu un atvest Jereskovsku atpakaļ uz ASV. Viņa sapnis bija “dzīvot kādā samērā attālā Amerikas nostūrī ar krievvalodīgu sievieti, kura par viņu parūpētos”, saka Tompsons. “Viņš gribēja nodzīvot savas pēdējās dienas nevis greznībā, bet ērtā savrupībā – kā krievs, nevis kā padomju pilsonis.”

Amerikāņi ļoti centās uzlabot Jurčenko omu, tādējādi izraisot divas no sirreālākajām Aukstā kara epizodēm. Vispirms viņi centās Jurčenko no jauna savest kopā ar viņa bijušo mīļāko. Septembra nogalē CIP aizveda Jurčenko uz Monreālu un sadarbībā ar Kanādas izlūkdienestiem nogādāja viņu mīļotās durvju priekšā. CIP bija gatava piedāvāt Jereskovskai patvērumu – viss bija sagatavots, lai viņu nekavējoties vestu uz ASV un reģistrētu kā patvēruma meklētāju. Taču, ieraudzījusi Jurčenko, Jereskovska nevis metās viņa apskāvienos, bet nosauca viņu par nodevēju un aizcirta viņa priekšā durvis.

“Viņa paskatījās uz viņu un teica: klau, lupata, tu tagad esi dezertieris. Man tolaik bija jautri, bet es netaisos pamest vīru un bērnus,” atceras Ročfords. “Tipisks vīrietis, vai ne? Mēs visi kļūdāmies, sasodīts. Tā bija visskumjākā viņa epopejas daļa.”

Jurčenko nedienas ar to nebija galā. Kādu dienu Monreālā VDK pulkvedis atvēra avīzi un ieraudzīja reportāžu par to, ka CIP rīcībā nokļuvis kāds svarīgs padomju pārbēdzējs. Kāds bija noplūdinājis informāciju par Jurčenko lietu (bet ne viņa vārdu) presei. Aģentiem bija aizdomas, ka noplūdes avots varētu būt pats CIP direktors Viljams Keisijs. Jurčenko bija ļoti nikns. “Jūs esat nodevuši mani un manu ģimeni,” viņš teica Kolinam Tompsonam.

Izmisīgi vēlēdamies saglabāt Jurčenko vēlmi sadarboties, amerikāņi ķērās pie vēl dīvaināka plāna – divas nedēļas ilga veču ceļojuma pa ASV Dienvidrietumiem. Viņi, kopā seši vīri – CIP aģents Tompsons, Ročfords un viņa kolēģis no FIB, divi miesassargi un Jurčenko – no Vašingtonas aizlidoja uz Fīniksu. Mērķis bija izraut Jurčenko no ierastās slēptuves rutīnas – ļaut viņam uzelpot, apskatīt valsti un, ja nepieciešams, atrast viņam sievieti. Bīrdens vienam no sargiem teica: “Ja viņam iegribas seksu, dieva dēļ, izkārtojiet viņam seksu.”

No paša sākuma vīri sajuta patiesu saikni. Fīniksā viņi noīrēja divas automašīnas un, ģērbušies civilā – Jurčenko kājās bija haki krāsas bikses un mugurā rūtains krekls –, devās uz ziemeļiem. Elegantās ūsas neļāva viņam izskatīties gluži pēc tīra amerikāņa, taču kopumā viņš iederējās gana labi – vismaz līdz brīdim, kad bija jāpasūta ēdiens un atskanēja viņa krievu akcents. Kādu rītu viņš kafejnīcā pasūtīja auzu pārslu putru. Viesmīle viņu nesaprata. “Ūzu parslas,” viņš neapmierināti atkārtoja. “Ūzu parslas.”

Amerikāņi viņam parādīja iespaidīgās hopi indiāņu apmetnes paliekas uz austrumiem no Flagstafas, klintī izcirstas tūkstoš gadus vecas alas, un ierādīja viņam golfu. Viņi izspēlēja raundu kādā tuksneša atpūtas kompleksā netālu no Skotsdeilas, saulei rietot aiz sarkanajiem kalniem, kamēr viņi spēlēja pēdējo bedrīti. Viņi aizbrauca līdz Lielajam kanjonam, kas uz Jurčenko atstāja spēcīgu iespaidu, un tālāk uz ziemeļiem caur Jūtas sarkano klinšu veidojumiem.

Viņi uz brīdi paviesojās Lasvegasā un piedāvāja sagādāt viņam prostitūtu no Meibela mauku mājas – legāla bordeļa. Jurčenko atteicās. Viņu vairāk interesēja mormonisms – viņš kaut kur bija izdzirdējis par šo reliģiju, tās paražām un tempļiem. Tāpēc amerikāņi viņu aizveda uz mormoņu templi Sentdžordžā Jūtas pavalstī. “Es domāju, ka viņš meklēja kaut ko, pie kā pieķerties,” saka Tompsons. “Viņš īsti nezināja, ko vēlas darīt. Viņš centās to saprast.”

Tuvojoties ceļojuma beigām, amerikāņi no Vašingtonas saņēma ziņu, ka daži izlūkdienesta darbinieki ir ceļā uz Pauela ezeru pie Hūvera dambja. Viņiem bija ar Jurčenko jāapspriežas par NDA kurmi. Vīri aizveda Jurčenko uz Pauela ezeru, kur viņam tika parādītas aizdomās turēto fotogrāfijas. Jurčenko norādīja uz 44 gadus veco bijušo NDA datoranalītiķi Ronaldu Peltonu. Nākamajā mēnesī Peltonu arestēja. (Viņam vēlāk piesprieda mūža ieslodzījumu, bet 2015. gadā viņu atbrīvoja.)

Peltona atmaskošana amerikāņiem bija pacilājošs brīdis. Nedēļām ilgā iztaujāšana bija vainagojusies panākumiem, bija atrasts un neitralizēts otrs VDK kurmis. Taču Jurčenko tas bija par daudz. Amerikāņi teica, ka viņam var nākties liecināt tiesā, atklājot sevi kā VDK nodevēju. Grupa atgriezās Virdžīnijā, kur Bīrdens Jurčenko atklāja vēl kādus jaunumus: CIP ārsti bija noskaidrojuši, ka Jurčenko vēdergraižu cēlonis ir nevis vēzis, bet gan viegli gremošanas traucējumi. Tie bija ārstējami. Taču, Bīrdenam par pārsteigumu, spiegs šķita sagrauts.

“Viņam piemita tāda krieviska nolemtība: ak, man drīz jāmirst, es izdarīšu pasaulei ko labu,” saka Ročfords. “Un, kad viņš saprata, ka tomēr nemirs, viņš nodomāja: sasodīts.”

Viens no efektīvākajiem Padomju Savienības spiegu vadoņiem bija Oļegs Kalugins, VDK ģenerālmajors, visu laiku jaunākais vīrs, kam šī pakāpe piešķirta. Savas karjeras augstākajā punktā Kalugins koordinēja padomju pretizlūkošanas operācijas visā pasaulē un pārraudzīja propagandas pasākumus pret Amerikas Savienotajām Valstīm. Viens no simtiem viņa padoto 80. gadu sākumā bija nepieredzējis virsnieks, vārdā Vladimirs Putins. “Pilnīgi nepamanāms,” par jauno Putinu saka Kalugins. “Viņš bija caurcaurēm neievērojams un neinteresants.”

Tagad vairāk nekā astoņdesmit gadu vecumā Oļegs Kalugins ir ASV pilsonis un darbojas Vašingtonas Starptautiskā spiegu muzeja valdē. Viņam 1995. gadā šeit tika piešķirts patvērums; vēlāk viņš nosauca Putinu par kara noziedznieku, un Krievijas tiesa viņu aizmuguriski tiesāja par valsts nodevību. Es viņam nesen kādā darba dienas rītā zvanīju un teicu, ka veidoju rakstu par Jurčenko.

“Tas bija pirms tik daudziem gadiem,” klusi noteica bijušais VDK spiegu priekšnieks. Pēc pāris minūtēm viņš atmaiga sarunai un brīžiem iesmējās. “Kaut kāda iemesla dēļ,” viņš teica par Jurčenko, “man viņš nepatika.”

Kalugins ziņu par Jurčenko pārbēgšanu saņēma 1985. gada augustā Sanktpēterburgā. Tā satricināja VDK kā spridzeklis. Augsta līmeņa VDK virsnieki, padomju sabiedrības uzticamākie cilvēki, vienkārši nemēdza pārbēgt – ja šī informācija kļūtu publiska, tā varētu būt propagandas katastrofa. “Tas būtu bijis vienkārši nepanesami,” saka Kalugins. “Milzīgas nepatikšanas. Dažu cilvēku karjeras būtu pagalam.” Problēmas turklāt sagādāja arī ienaidniekam atklātie noslēpumi. VDK nenācās minēt, tieši ko Jurčenko amerikāņiem stāsta. Viņi bija amerikāņiem soli priekšā. Papildus diviem nodevējiem, kuru identitāti Jurčenko bija atklājis, – Edvardam Lī Hauardam un Ronaldam Peltonam, kuru nodevība attiecās uz pagātni, – VDK bija savervējusi vēl divus kurmjus ASV izlūkdienestos, un šie vīri vēl arvien bija aktīvi. Viens no viņiem bija Oldričs Eimss, CIP aģents, kurš pašā sākumā bija sagaidījis Jurčenko Andrūsas gaisa spēku bāzē. Otrs bija FIB īpašais aģents, vārdā Roberts Hansens. Abi tagad sniedza VDK slepenus ziņojumus par Jurčenko lietu. Citiem vārdiem, VDK bija acis un ausis Virdžīnijas slēptuvē. Slēptuve vairs nebija droša, kaut gan amerikāņi to nezināja.

Tas krieviem neatviegloja Jurčenko atgūšanu. Viņiem nebija labu scenāriju. Pulkvedis cauru dienu un nakti tika apsargāts, turklāt šķita, ka viņš nevēlas bēgt. Viņu nolaupīt nebūtu iespējams. Ja Jurčenko bija lemts atgriezties padomju pusē, tam bija jānotiek ar viņa gribu.

1985. gada 31. oktobrī, trīs mēnešus pēc ierašanās ASV, Jurčenko apmeklēja Halovīna parādi Džordžtaunā kopā ar savu CIP psihologu, kurš nolēma par to neinformēt savus kolēģus. Divas dienas vēlāk, 2. novembrī, Jurčenko pierunāja savu jauno, nepieredzējušo CIP sargu aizvest viņu iepirkties uz veikalu Manasasā. Viņam līdzi bija daži tūkstoši dolāru skaidrā naudā, ko CIP viņam bija piešķīrusi kā kabatas naudu. Veikalā viņš nopirka jaunu cepuri un žileti ūsu noskūšanai. Pēc kāda zvana veikšanas no telefona automāta viņš sargam piedāvāja kopā aizbraukt uz Džordžtaunu paēst franču restorānā Au Pied de Cochon Viskonsinas avēnijā.

Bija auksta, lietaina sestdienas pēcpusdiena. Sargs pasūtīja zupu un omāru. Jurčenko viņam jautāja, ko Amerikā dara ar pārbēdzējiem, kas mēģina aizbēgt. Vai viņus nošaujot? Sargs atbildēja, ka nē, Amerikā pret pārbēdzējiem tā neizturas. Jurčenko piecēlās. “Es tagad došos,” viņš teica, “līdz vēlākam – visu gaišu. Ja es neatgriežos, tā nav jūsu vaina.”

Jurčenko pameta restorānu. CIP sargs viņam nesekoja.

Jurčenko 20 minūtes gāja pa Viskonsinas avēniju līdz jaunajai padomju vēstniecībai. Pirms dažām stundām no telefona būdiņas viņš bija zvanījis tieši uz turieni. Otrā klausules galā viņu sveicināja Viktors Čerkašins, meistarīgais VDK pretizlūkošanas priekšnieks – tas pats, kurš bija savervējis Eimsu un Hansenu.

“Malacis!” teica Čerkašins, kā viņš vēlāk rakstīja savā grāmatā “Spiegu vervētājs”. Jurčenko apgalvoja, ka nezina, kā nokļuvis ASV. Viņš teica, ka “maitasgabali” viņu Romā nolaupījuši un sazāļojuši.

Čerkašins zināja, ka Jurčenko melo, jo viņa aģents amerikāņu izlūkdienestā bija viņam piegādājis pašu amerikāņu iztaujāšanas atskaites. Pretizlūkošanas priekšnieks zināja, ka Jurčenko ir nodevis PSRS. Bet Čerkašins nolēma izlikties, ka tic Jurčenko stāstam.

“Viņš nu bija atpakaļ, bet mēs nezinājām, kā viņš uzvedīsies,” viņš rakstīja. “Varēja gadīties, ka pēc pāris dienām viņš gribētu atgriezties pie saviem amerikāņu draugiem. Mūsu galvenais mērķis bija nodrošināt, lai viņš vēlreiz nedezertētu, pirms paspējam pēc iespējas ātrāk nogādāt viņu Maskavā. Tas nozīmēja izlikties, ka mēs ļoti priecājamies par pazudušā dēla atgriešanos, vienlaikus norīkojot apsardzi, lai neļautu viņam aizlavīties.”

Tajā pēcpusdienā, kad Jurčenko izgāja no Au Pied de Cochon, CIP aģents Kolins Tompsons grasījās doties uz randiņu, kad iezvanījās tālrunis. Otrā galā bija Jurčenko sargs, kurš teica, ka nezina, kur pārbēdzējs atrodas. Tompsons nekavējoties zvanīja FIB. Tad zvanus saņēma Bīrdens un Ročfords, un gana drīz viņi satikās Džordžtaunā un pavadīja nākamās 6–8 stundas lietū, staigājot pa ielām, meklējot savu VDK draugu. Ap trijiem no rīta viņi padevās.

Nākamā reize, kad viņi ieraudzīja Jurčenko, bija televīzijas tiešraidē.

Bija 4. novembris, padomju diplomāti padomju vēstniecībā Vašingtonā sasauca ārkārtas preses konferenci un uzaicināja vietējās preses pārstāvjus. Ieradušies vēstniecībā, žurnālisti ieraudzīja Vitaliju Jurčenko uzvalkā un kaklasaitē sēžam uz paaugstinājuma vairāku padomju amatpersonu ielenkumā.

Jurčenko vispirms pateica dažus vārdus lauzītā angļu valodā. “Es gribētu jums pateikt, ka šo trīs šausmīgo mēnešu laikā man nebija nekādu iespēju runāt krieviski,” viņš teica. Tad, runādams krieviski ar tulka starpniecību, viņš presei izstāstīja it kā patieso stāstu par savu ķibeli. Saskaņā ar Jurčenko teikto viņš 1. augustā bija sēdējis Romas Svētā Pētera laukumā un dzēris vārītu ūdeni no pudeles, lai nomierinātu savu vēderu, kad “sajuta šķidrumam līdzīgas šļakatas” un “viss kļuva tumšs”. Kad atguvis samaņu, viņš atradies kādā mājā Virdžīnijā, kur CIP vīri viņu piespieduši lietot “kaut kādas īpašas narkotikas” un pret paša gribu mēnešiem ilgi pratinājuši. Narkotiku iedarbības rezultātā viņš nespējot atcerēties, ko tieši izstāstījis CIP, bet esot drošs, ka nekad labprātīgi nebūtu atklājis padomju noslēpumus.

“Lūdzu, pajautājiet CIP amatpersonām, kādu slepenu informāciju es viņiem esmu izpaudis,” Jurčenko teica reportieriem. “Arī man to būtu ļoti interesanti zināt, jo es nezinu.” Tāpat viņš sūdzējās, ka amerikāņi viņam “lika spēlēt golfu” un “ļāva iesauļoties, lai noslēptu manu zaļgano sejas krāsu”.

Lai arī amerikāņu žurnālisti pret Jurčenko stāstu attiecās ar skepsi – viņš izskatījās vesels, nosauļojies, nebūt ne kā sazāļots vai spīdzināts cilvēks –, preses konference no VDK skatpunkta “trāpīja desmitniekā”, kā vēlāk rakstīja Čerkašins. “Es nezinu, cik daudz amerikāņu noticēja Jurčenko nolaupīšanas stāstam, bet viņa atgriešanās jebkurā gadījumā iedragāja CIP reputāciju. Vai nu aģentūru bija pilnībā apvedis ap stūri izcils padomju izlūks, vai arī tā bija ļāvusi izslīdēt no rokām vienam no svarīgākajiem padomju pārbēdzējiem.”

Drīz pēc tam VDK iestūma Jurčenko Aeroflot lidmašīnā un nogādāja atpakaļ Maskavā, kur viņš tika sveikts kā varonis. Arī tā bija daļa no propagandas spēles. Ja VDK būtu Jurčenko sodījusi, tā atklātu savas kārtis amerikāņiem, norādot, ka zina, ka Jurčenko ir īsts pārbēdzējs, un liekot amerikāņiem domāt par to, kā VDK to varētu zināt, un atkal doties kurmju medībās – meklēt Eimsu un Hansenu, amerikāņiem vēl nezināmos aktīvos aģentus. Tāpēc, lai arī dažiem VDK virsniekiem to bija grūti pieņemt, viņiem nodevējs bija nevis jānošauj, bet jāapbalvo ar medaļu. “Jurčenko ir vai nu gudrs kā pats velns,” secināja kāds VDK virsnieks, “vai arī veiksmīgākais maitasgabals pasaulē.”

ASV amatpersonas centās saprast, kas nupat noticis. Vai Jurčenko bija īsts pārbēdzējs, kurš vienkārši mainījis domas? Vai arī viņš jau no sākta gala bija viņiem melojis – VDK iesūtīts aģents, kurš saviem amerikāņu kontaktiem sniedza nepatiesu informāciju, ievedot viņus greizo spoguļu labirintā?

Tas bija kā Džona Lekarē romāns dzīvē – visa pasaule centās sagremot šo mistēriju. Kāds reportieris prezidentam Reiganam Baltā nama preses konferencē jautāja: “Vai Jurčenko mūs apvedis ap stūri?” Reigans atbildēja: “Nav iespējams pierādīt, ka tā nav. No otras puses, nav iespējams pierādīt, ka tā ir.” Prezidents atzinās, ka viņu “mulsina” doma, ka kāds, kuram ir iespēja dzīvot Amerikas Savienotajās Valstīs, “labāk izvēlas dzīvot Krievijā”.

Reigana sasauktā padomnieku darba grupa nolēma, ka CIP un FIB ir pieļāvuši rupjas kļūdas. Izlūkošanas virsnieki tika nostādīti nelabvēlīgā Kongresa priekšā, kur viņiem nācās atbildēt uz jautājumiem par šo lietu, ieskaitot CIP mēģinājumu sagādāt Jurčenko prostitūtu. Kavējoties atmiņās, Bīrdens novelk: “Varbūt viņi domā, ka mums vajadzēja viņam atrast kādu šķīstu skaistuli baltā kleitā. Bet ko, pie velna, viņi vispār zina?”

Apkaunojošais Jurčenko zaudējums vismaz deva ASV pretizlūkošanai jaunu sparu. “Viena no lietām, par ko Jurčenko mums pastāstīja, bija viņu CIP aģentu vervēšanas programma. Viņi bija gatavi par katra CIP aģenta savervēšanu maksāt vienu miljonu dolāru,” saka Ročfords. “Mēs nodomājām: velns, tieši tas mums jādara ar VDK.” Ročfords sāka ceļot pa pasauli, cenzdamies pārvilināt VDK virsniekus. “Es izteicu piedāvājumus kādiem 38–40 VDK virsniekiem. Mēs tā darījām tāpēc, ka nospriedām: jo vairāk cilvēkiem pajautāsim, jo lielāka iespējamība, ka kādu dabūsim.” Viņa centieni vainagojās panākumiem 2000. gadā, kad kāds no Ročforda padomju laika avotiem atklāja, ka FIB aģents Roberts Hansens ir VDK kurmis.

Tobrīd otrs VDK kurmis, Oldričs Eimss, jau bija notverts un ieslodzīts. ASV izlūkošanas aprindās izplatījās neliela sazvērestības teorija, kas šķita izskaidrojam daļu no Jurčenko ķibeles pirms gandrīz 10 gadiem: varbūt VDK viņu bija iesūtījusi ar tiešu uzdevumu atklāt divus bijušos dubultaģentus, Edvardu Lī Hauardu un Ronaldu Peltonu, lai novērstu CIP uzmanību no aktīvajiem VDK dubultaģentiem – Eimsa un Hansena.

“Tērējot resursus savas astes ķeršanai,” saka Spiegu muzeja kurators Vinss Houtons, “ir mazāk ticams, ka jūs tos tērēsiet kāda tur jau esoša cilvēka atrašanai.” Taču pēc Berlīnes mūra krišanas un Padomju Savienības sabrukuma bijušie VDK virsnieki šo teoriju noraidīja intervijās, memuāros un personīgās sarunās ar saviem bijušajiem pretiniekiem ASV, lai arī daži amerikāņu izlūkdienestu virsnieki turpināja uzskatīt, ka Jurčenko jau no sākta gala bijis viltus pārbēdzējs. Padomju spiegi atzina, ka Jurčenko ir bijis īsts nodevējs. “Viņi teica: viņš taču ir jucis. Viņš ir trakais. Viņam bija iekšējas pretrunas, daudz personīgu problēmu. Viņi teica: viņš ir īsts pārbēdzējs, kurš pie jums ieradās ar patiesu informāciju.”

Laikā, kad Ročfords un viņa kolēģi uzzināja patiesību par Jurčenko, šķita, ka sāncensība starp ASV izlūkdienestiem un VDK ir beigusies. Kad Roberts Malers 2001. gadā kļuva par FIB direktoru, viņš turpināja savu priekšteču iesākto Pretizlūkošanas nodaļas samazināšanu. “Es biju sanāksmē, kurā viņš mums teica: beidziet tērēt laiku ar ko tādu kā krievu izlūkošana,” atceras Deivids Meidžors, tālaika FIB pretizlūkošanas vadītājs un bijušais Nacionālās drošības padomes darbinieks Reigana laikā. Meidžors uzskatīja, ka uzmanības trūkums agrāk vai vēlāk atspēlēsies. “Un nu tas ir noticis, vai ne?”

Tagad, protams, Malers Krievijai velta nedalītu uzmanību. Izrādās, ka VDK nekur tā arī nebija pazudusi – tā nomainīja nosaukumu uz FSB un turpināja darbu. Kad es zvanīju Jurčenko bijušajiem CIP un FIB kontaktiem, lai apspriestu 30 gadus senos notikumus, katrs no viņiem redzēja saistību starp tiem un Krievijas iejaukšanos 2016. gada vēlēšanās, it kā tās būtu viena un tā paša stāsta dažādas nodaļas. Maikls Ročfords cer, ka ASV aģentūras sāks agresīvāk vervēt krievus spiegošanai Amerikas labā, lai mēs varētu noskaidrot Krievijas nodomus.

“Putins mūs ir pamodinājis,” saka Ročfords, “un, cerams, pamodusies ir arī FIB un CIP vadība.”

Runājot par pašu Vitaliju Jurčenko – visas viņa pēdas Amerikā ir nozudušas aiz laika un noslēpumainības plīvura. Franču restorāns, kurā viņš ēda savu pēdējo amerikāņu vakarēdienu, ir kļuvis par Five Guys. Izbēgšanas dienā viņš Virdžīnijas slēptuvē atstāja savu golfa nūju. Ročfords to sauca par “Jurčenko nūju” un glabāja gadiem ilgi.

Padomju pusē tie, kuri zināja patiesību par Jurčenko pārbēgšanu, viņam nav piedevuši. Oļegs Kalugins un viņa kolēģi VDK uzskatīja Jurčenko par “caurkritušu nodevēju, kuram nācās atgriezties”, kā man teica Kalugins. “Cilvēki viņu ienīda.”

Es Kaluginam jautāju, vai viņš pēc 32 gadiem vēl aizvien uzskata Jurčenko par nodevēju. “O, jā!” viņš atbildēja. “Kāpēc lai es mainītu savu viedokli?” Jurčenko bija nodevis savu amatu un sagrāvis mītu par VDK virsniekiem kā neievainojamiem šaha meistariem, vīriem ar aukstām acīm, kuri nekad neguļ un nekad nezaudē.

“Krievijas valsti vada VDK puiši,” teica Kalugins. “Cilvēki to nesaprot. Nevis armija, bet VDK. Vai nu profesionāļi, kā Putins, vai bijušie VDK informatori. Tas ir visas valsts pamatā.”

Jurčenko, iespējams, vēl arvien dzīvo Krievijā. Viņam tagad būtu 81 gads un sirmas ūsas. Pēc 2000. gada Miltons Bīrdens devās uz Krieviju veikt izpēti savai grāmatai “Galvenais ienaidnieks” par CIP cīņu pret VDK, ko viņš sarakstījis kopā ar nacionālās drošības reportieri Džeimsu Rizenu. Maskavā Bīrdens satika dažus no saviem bijušajiem pretiniekiem VDK rindās un intervēja viņus par dažādām Aukstā kara epizodēm, ieskaitot Jurčenko pārbēgšanu un atgriešanos. Krievi bija atklāti. Viņi teica, ka Jurčenko dzīvo Maskavā un strādā par drošībnieku kādā Maskavas bankā. Un kādu dienu, viņi teica, ja pasaulē ir taisnība, viņa līķi atradīs “kaut kur Maskavas upē”. Agri vai vēlu Vitalijam Jurčenko nāksies samaksāt.

Washingtonian, 2018. gada februārī

Tulkojis Mārtiņš Sīlis