Siluets impērijas mijkrēslī

Drīz pēc tam, kad Vinstonam Čērčilam veltītā filma “Tumšākā stunda” saņēma Oskaru, Indijas parlamenta Ārlietu komitejas priekšsēdētājs Šaši Tarūrs nāca klajā ar paziņojumu, ka Čērčila personā Holivuda slavina masu slepkavu. Laikrakstā The Washington Post viņš norāda, ka Čērčils ne tikai sankcionējis Drēzdenes bombardēšanu un karojis pret Īrijas neatkarību, bet arī uzskatījis britu civilizāciju par pārāku un nicinājis indiešus kā “lopisku tautu ar lopisku reliģiju”. Viņa īstā tumšākā stunda bijusi “nepārtrauktie centieni liegt mums brīvību”, raksta Tarūrs.

The Washington Post, 10. martā

Tīri praktiski lūkojoties, pietrūkst labu vēsturisku filmu par veiksmīgiem politiķiem. Tādas būtu ļoti noderīgas politiķa profesijas attaisnošanai sabiedrības acīs. Jo šajā profesijā virza ne tikai alkatība un narcisms, bet arī vēlme izdarīt kaut ko labu un vajadzīgu. To ir svētīgi atcerēties laikmetā, kad tradicionālās elites zaudē savu reputāciju, kad vēlēšanās pie varas arvien biežāk nāk ļaudis, kuru platforma balstās “politiķu” gānīšanā. Līdzīgi kā vecajā anekdotē, kur par Šaļapinu tiek spriests pēc tā, ko “Rabinovičs man pa telefonu uzdziedāja”, arī par politiķa profesiju nevajadzētu spriest pēc klajiem deģenerātiem.

Ja ar to nodarbojas nopietni, šajā profesijā nav nekā triviāla: ne katrs spēj spēlēt ar tik lielām likmēm, vienlaikus nezaudējot savas personības morālo satvaru un realitātes sajūtu. Tiesa, taisīt vēsturisko kino par politiķiem kļūst arī arvien bīstamāk. Lieta tāda, ka reti kurš pagātnes izcilais politiķis atbilst mūsdienu priekšstatiem par politisko korektumu. Tādēļ vienmēr atskanēs kāda balss, ka Linkolns nemaz neesot bijis pietiekami draudzīgs pret afroamerikāņiem, ka Mārgarita Tečere esot sagrāvusi Lielbritānijas rūpniecību, ka Evita Perona patiesībā bijusi īsta palaistuve, ka Arābijas Lorenss patiesībā bijis rasists un kolonizators, un tamlīdzīgi. Tādēļ taisīt kino par pagātnes politiķiem šodien nozīmē staigāt pa savdabīgu mīnu lauku. Ja filma nebūs klaji ķengājoša, vienmēr var izrādīties, ka tā “glorificē” kādu rasistu, seksistu, homofobu vai imperiālistu. Paradoksāli, bet šim uztraukumam par “glorificēšanu” Rietumos var atrast diezgan uzkrītošas paralēles ar uztraukumu par “nomelnošanu” Krievijā, kur līdzās apzināti kičīgajai “Staļina nāvei” masu histēriju izraisīja pat visnotaļ nevainīgā “Matilde” par Nikolaja II mīļāko, baletdejotāju Kšesiņsku. Turklāt, līdzīgi kā Krievijā, kur vēl 90. gados tādas “zaimojošas” filmas kā Alekseja Germana “Hrustaļov, mašīnu!” vai “Stingra režīma komēdija” ar Viktoru Suhorukovu Ļeņina lomā uzņēma itin mierīgi, šodien arī Rietumos kaismīgā vēsturisko personāžu tiesāšana liecina par zināmu nobīdi sabiedrības uztverē, kur par galveno vēstures mērauklu kļūst attieksme pret reiz apspiestajām minoritātēm.

Vinstonam Čērčilam 2017. gadā veltītas divas kinolentes – “Tumšākā stunda”, kas galvenās lomas tēlotājam Gērijam Oldmanam atnesa Zelta Globusu un Oskaru, un mazāk slavenā “Čērčils”, kur galveno lomu spēlē Braians Kokss. Saturiski Tarūram vairāk būtu bijis jākritizē tieši otra filma. Tajā Čērčils attēlots kā īstens “humānists”, kuru visas filmas garumā uztrauc cilvēku upuri 1944. gada operācijas Overlord īstenošanas gaitā – līdz tādai pakāpei, ka viņš atklāti salamājas ar filmā ļoti glancēto ģenerāli Eizenhaueru. Savukārt Oldmana Čērčils patiesībā dara pretējo. 1940. gadā, uzreiz pēc kara sākuma kļuvis par premjerministru, viņš noraida jebkādus kompromisus ar Hitleru, kurus dikti vēlas Čemberlens un lords Halifakss – neskatoties uz gaidāmajiem cilvēku upuriem. Taču ko lai dara – no diviem kritikas objektiem labāk izvēlēties populārāko.

Biogrāfiskas filmas, kuras mums šķietami dod iespēju paraudzīties uz cilvēku, “kāds viņš bija”, ir vērtīgas vienīgi tiktāl, cik tās mums ļauj tuvoties kādam jautājumam. Proti, ņemot vērā visu iepriekš zināmo un lasīto: kāds cilvēks bija Vinstons Čērčils? “Tumšākā stunda” šo uzdevumu pilda labi. Čērčils jau savas dzīves laikā pārvērtās par ikonisku karikatūru: figūra, cigārs, katliņš, spieķis, ironija, aizsmakusī un mazliet šļupstošā balss, viskijs, tikko pamodināta buldoga acu skats. Tas viss ir simtreiz redzēts uz ekrāna dažādos izpildījumos – no staļiniskās “Berlīnes krišanas” līdz drosmīgi smieklīgajiem “Pikaso piedzīvojumiem”. Arī labs biogrāfisks stāstījums šo karikatūru nedrīkst ignorēt – pretējā gadījumā tas atņems skatītājam ilūziju, ka viņš tiešām skatās uz Čērčilu. Taču līdzās karikatūrai jābūt vēl kaut kam, kas šai karikatūrai piešķir kādu vārdos neizsakāmu dzīvību, kādu neatbildētu jautājumu kā ieskatu Čērčila personībā, kurā skatītājs spēj ielasīt kaut ko savu. Gērijs Oldmans šo efektu panāk lieliski – piemēram, epizodē, kad Čērčils tūliņ pēc stāšanās amatā nespēj sākt runāt radio tiešajā ēterā.

“Tumšākajā stundā” laikam gan ir parādīta atslēgas epizode Čērčila politiskajā karjerā. Svarīgākais iemesls, kādēļ Britu impērija negāja uz kompromisu ar nacistiem, bija tas, ka Čērčils to vienkārši negribēja. Šāda abu “ģermānisko” nāciju sadarbības iespēja patiešām bija dienaskārtībā. Atcerēsimies kaut vai Rūdolfa Hesa lidojumu uz Angliju, kas notiek nepilnu gadu pēc “Tumšākajā stundā” parādītajiem notikumiem. Turpretī Čērčils laikam tīri instinktīvi nevarēja pieļaut sadarbību ar Hitleru, un, kā filmā rādīts, viņš atsaucās uz savu kādreizējo iestāšanos pret nacistiem (tas gan viņam savulaik netraucēja cildināt Musolīni un atbalstīt nacistu cienītāju Edvardu VIII, no troņa atteikušos karali).

Čērčila antipātijas pret Hitleru pa daļai bija balstītas liberālismā, tomēr ļoti aristokrātiskā liberālismā. Hitlers Morlboro hercogu pēcnācējam bija ne tikai brīvības ienaidnieks, bet arī plebejs un nožēlojams populists. Turklāt Čērčilu kā normālu imperiālistu uztrauca Vācijas intereses tradicionālajā britu ietekmes sfērā: Tuvajos Austrumos, Āfrikā un Dienvidaustrumāzijā. Pēc tam, kad 1941. gadā izgāzās vācu gaisa kampaņa, britiem Otrais pasaules karš lielākoties risinājās Vidusjūras baseinā un Atlantijas okeānā.

Otrkārt, Čērčils kā politiķis tomēr vairāk darbojās armijas, ne civilās dzīves sfērā, lai arī vienlaikus bija spožs intelektuālis un rakstnieks. Lasot viņa memuārus, rodas iespaids, ka viņš lielākoties domā militāri stratēģiskās kategorijās, tādēļ sentiments abās filmās izskatās diezgan uzspēlēts. Epizode “Tumšākajā stundā”, kurā viņš organizē Denkerkas evakuāciju, realitātē noteikti bijusi daudz lietišķāka un kompetentāka: flotes lietās viņš tiešām prata vairāk nekā tikai uzbļaut. Turpretī ļoti ticama šķiet telefona saruna ar Rouzeveltu. Būdams amerikāniski čomisks un atvērts, saukdams Čērčilu vārdā, ASV prezidents 1940. gadā tomēr atsakās britiem palīdzēt. Tas visdrīzāk Čērčilam bija liels trieciens – tāpat tad, kad 1941. gadā pēc Pērlhārboras amerikāņi tomēr iesaistījās karā, viņš, pēc paša vārdiem, bija sajūsmā: šķita, ka nu kara iznākums izšķirts.

Visbeidzot, kaut arī rezultāts ir iepriekš zināms, abas filmas faktiski veidotas kā trilleris par krīzes situācijām. Tomēr politiskā aspektā noderīgāks būtu bijis garāks un laika ziņā izvērstāks “baiopiks”. Čērčilam kara laikā jau ir gara politiskā biogrāfija, uz kuras fona viņa straujā izaugsme ir teju vai brīnums. Pirmoreiz ievēlēts parlamentā 1900. gadā, viņš ir bijis dažādos vidējā līmeņa amatos, no kuriem brīžiem aizgājis (vai “aiziets”) ar skandāliem. Starp citu, kā iekšlietu ministrs viņš bija klāt, kad slavenajā Sidnijstrītas aplenkumā 1911. gadā policija Londonas centrā ar lielgabaliem šāva pa latviešu anarhistiem – par ko viņam arī galvu neglaudīja. Taču arī pēc neveiksmēm sēdēt mājās viņš, protams, nevarēja. Mirklī, kad Čērčils kļuva par premjerministru, viņam jau bija 65 gadi, un, kā redzams “Tumšākajā stundā”, viņš arī pats saprata, ka miera apstākļos viņš šo posteni diez vai būtu ieņēmis. Pārāk ekspresīvs raksturs un pārāk pretrunīga reputācija, ko filmā labi parāda karaļa Džordža attieksme pret viņu. Taču dzīves pieredze ļāva viņam nekavējoties pieņemt pareizo lēmumu, kura ietekmi grūti pārvērtēt. Patiesi, Eiropa šodien izskatītos pavisam citāda, ja Čērčils tobrīd būtu piekāpies daudzajiem “saprātīguma” piekritējiem. Piemēram, Rīgas Laiks, ja tāds vispār iznāktu, visdrīzāk iznāktu vāciski.

Tarūra indieša pārmetumi Čērčila slavinātājiem jāuzlūko tajā žanrā, kurā tie ir rakstīti. Indijas parlamenta Ārlietu komisijas vadītājs vispirms ir politiķis, un politikā jābūt jau nu ļoti pašaizliedzīgam, lai nepacenstos izmantot savu politisko piekritēju biogrāfiskās traumas. Daudzi Indijas iedzīvotāji atceras britu koloniālisma represijas pret savām ģimenēm, un Čērčils bija to neatlaidīgs īstenotājs. Runa nav tikai par daļēji apzināti izraisīto badu Bengālijā kara laikā vai nežēlībām pret afgāņiem – arī kaimiņi īri dabūja pamatīgi ciest no omulīgā vīra ar cigāru. Viņš pārzināja un labprāt izmantoja vardarbības instrumentāriju, turklāt viņam bija diezgan strikts priekšstats par hierarhiju starp dažādām kultūrām. Ir tikai loģiski, ka daudzās bijušajās britu kolonijās viņu piemin ar ļaunu vārdu.

Taču tas nenozīmē, ka uz to visu nevarētu paraudzīties arī mazliet plašākā un neitrālākā perspektīvā. Vispirms, spēcīgie vārdi “genocīds”, “noziegumi pret cilvēci”, “masu slepkava”, “rasists” zaudē nozīmi, ja tos lieto pa roku galam. Čērčils un Britu impērija nekautrējās izmantot vardarbību – īpaši pret tautām, kuras uzskatīja par kulturāli mazvērtīgām. Par to briti ir maksājuši un joprojām turpina maksāt augstu morālu un materiālu cenu. Taču nekas neliecina, ka vardarbība un terors būtu bijis impērijas eksistences pamatprincips vai ka to jebkad būtu interesējis genocīds kā tāds. Tādēļ pielīdzināt Čērčilu Hitleram vai Staļinam ir, mazākais, maldinoši. Lai saprastu atšķirību, uzdosim sev jautājumu, vai kinematogrāfiskais Čērčils būtu iedomājams aizsūtām visus šos makmilanus, čemberlenus, etlijus un citus oponentus pāraudzināšanas nolūkā uz gulagu vai izsludinām kara stāvokli, lai atlaistu parlamentu un konsolidētu varu toriju partijas rokās? Turklāt, ja ne impērija, tad kas? Britu koloniālisma kritiķi kā vienīgo alternatīvu impērijai parasti iedomājas demokrātiju un brīvu tautas pašnoteikšanos – kas ir vēsturiska aplamība. De facto impērijas alternatīvas ļoti bieži ir daudz sliktākas par to – tumsonīgs feodālisms vai asiņains pilsoņu karš.

Vienlaikus indieša izklupiens ir interesants citā aspektā. 2016. gada vasarā, kad notika tā sauktais “breksits”, abas Čērčilam veltītās filmas visdrīzāk jau bija ražošanas procesā. Tādēļ traktēt tās kā mēģinājumu slēpties no izolācijas pagātnes atmiņās par impērisko varenību ir grūti. Galu galā, “Tumšākajā stundā” preparētais “imperiālista” Čērčila lēmums iesaistīties kontinentālās Eiropas konfliktā noveda pie tā, ka Lielbritānija, parakstīdama Atlantijas hartu ar ASV, faktiski atteicās no pretenzijām uz kolonijām. Tad jau drīzāk Hitlers būtu ļāvis saglabāt britiem viņu aizjūras kolonijas apmaiņā pret neitralitāti kontinenta lietās. Turpretī tagad briti ir gan aizgājuši no Eiropas, gan arī pazaudējuši kolonijas – starp citu, pēdējā procesa loģisks noslēgums būtu Skotijas atdalīšanās, kas joprojām ir temats britu iekšējās debatēs. Nez kādēļ man liekas, ka Čērčils par šādu politiku tās autoriem būtu parādījis savu slaveno “V” žestu – tā sākotnējā, rupjajā nozīmē.

Tomēr var gadīties, ka Čērčila pēkšņās popularitātes skaidrojums ir daudz vienkāršāks. Varbūt cilvēki ir vienkārši noilgojušies pēc tādas politiskās autoritātes, kurā būtu kaut kas patiešām cilvēcisks, un, pat ja šis cilvēciskums izpaužas kā sazelēti cigāri un histērijas, tas reizēm ir labāks par politkorektu glanci un komunikāciju saskaņā ar Deila Kārnegija grāmatas “Kā iegūt draugus un iepatikties cilvēkiem” principiem. Lai kāds arī būtu bijis reālais Čērčils, viņa publiskā tēla nebeidzamā popularitāte varētu būt šāda deficīta pazīme.