Ceļotājs un viņa bagāža

Ziņa no Berlīnes 1943. gada 19. maijā padziļināja jau tā drūmo noskaņojumu, kas gūla pār nacistu okupētās Parīzes iedzīvotājiem. Propagandas ministrs Jozefs Gebelss lepni paziņoja pasaulei, ka Vācijas galvaspilsēta Berlīne nu ir oficiāli judenfrei – brīva no žīdiem. Šai ziņai dūcot nacistu kontrolētajos radioviļņos, kāds Parīzes ebrejs, vārdā Ivāns Drefiss, rūpīgi sakravāja čemodānu ilgam nelegālam ceļojumam. Rūpīga Drefisa čemodāna izpēte atklātu slepenu nodalījumu ar 200 tūkstošiem franku skaidrā naudā, nelielu kaudzīti viņa pases fotogrāfiju un nevienu dokumentu, kas ļautu identificēt čemodāna īpašnieku.

Kad Drefiss rīta stundā izgāja no mājas, kādreiz tik rosīgajās Parīzes ielās valdīja klusums un spriedze. Pirms trim gadiem, kad tālumā arvien skaļāk sāka dārdēt vācu artilērijas šāviņi, liela daļa iedzīvotāju no Francijas galvaspilsētas bija aizbēguši. Miljoniem parīziešu saspiedās automobiļos, kravas mašīnās un vilcienu vagonos un devās prom, bieži vien pat bez noteikta mērķa – ka tikai “projām”. Pilsētas slavenie rajoni kļuva pustukši. Cilvēku trūkums nebija vienīgais klusuma cēlonis: vācu okupanti bija ieviesuši striktas degvielas normas, un parastajiem pilsoņiem bija grūti vai pat neiespējami pārvietoties ar automašīnu. Ja pilsētā manīja braucam automobili vai kravas mašīnu, tā parasti bija zīme, kas nevēstīja neko labu.

Sekojot norādījumiem, Drefiss devās uz Matirēnu ielu 25 un uzkāpa otrajā stāvā, kur atradās noplucis skaistumkopšanas salons. Tur viņam bija norunāta tikšanās ar noslēpumaino “dr. Ežēnu”. Saskaņā ar konfidenciāliem avotiem šis ārsts vadīja nelegālu bēgšanas tīklu, kas slepus izveda ebrejus un citas vajātas personas no nacistu okupētās Francijas. Drefiss bija tieši šāda persona, taču lieta nebija tīra. Pēc ilgas spīdzināšanas Drefiss bija piekritis sadarbībai. Kad viņš kāpa uz skaistumkopšanas salonu, diskrētā attālumā viņam sekoja franču gestapo aģenti. Drefiss bija ēsma nacistu izliktā slazdā.

Durvis atvēra apaļīgs frizieris, vārdā Furjē. Ienācis iekšā, Drefiss beidzot ieraudzīja leģendāro ārstu Ežēnu. Viņš bija gara auguma, tumšmatains vīrs ar caururbjošām melnām acīm, ģērbies tumši zilā uzvalkā. Ežēns paskaidroja, ka pavadīs Drefisu uz slēptuvi, kur tas kopā ar citiem bēgļiem gaidīs izbraukšanu.

Pa ceļam uz netālo slēptuvi Drefiss paguva dot ārstam zīmi, ka viņus izseko. Drefisam bija savs plāns – tikt vaļā no gestapo astes un pa dr. Ežēna pagrīdes tīklu izkļūt no Francijas. Dr. Ežēns uztvēra viņa signālu, un abi steigšus mainīja maršrutu un nozuda gestapo skatienam. Franču gestapo savu “kurmi” Ivānu Drefisu tā arī nekad vairs neredzēja. Patiesībā neviens viņu vairs netika redzējis. Nekas nebija tā, kā šķita.

Visu 1943. gadu franču gestapo aģenti turpināja vākt dosjē par nenotveramo ārstu Ežēnu. Viņi uzzināja, ka ārstam ir pārsteidzoši plašs aģentu tīkls, kas pa visu Parīzi meklē izmisušus ebrejus, un ka skaistumkopšanas salons Matirēnu ielā 25 ir tīkla galvenais centrs. Ikreiz, kad salonā ieradās kāds bēgt gribētājs, ārsts vispirms izlēma, vai sniegs viņam savus pakalpojumus, un tad lika tam atgriezties noteiktā dienā un laikā gatavam aizbraukšanai. Uz to brīdi bēglis jau bija nokārtojis visas darīšanas Francijā un atvadījies no tuviniekiem. Bēgļiem bija jāsagatavo 10 pases fotogrāfijas viltotiem ceļošanas dokumentiem – piecas pretskatā un piecas profilā. Kopā varēja ceļot ne vairāk kā divi pieaugušie ar ne vairāk kā diviem koferiem vienai personai. Bēgļiem lika savākt skaidru naudu un vērtslietas un paslēpt tās bagāžā un apģērbā. Daļa naudas bija domāta tīklam kā maksa par pakalpojumu, atlikusī daļa bija paredzēta ceļojuma izdevumu apmaksai un jaunas dzīves sākumam. Bēgļiem bija jāatstāj mājās visi personu apliecinošie dokumenti, lai viņus nepieķertu ar īsto vārdu vai iniciāļiem. Tas pats attiecās arī uz jebkuru ar monogrammām iezīmētu apģērbu vai bagāžu.

Kad viņi noteiktajā dienā ieradās skaistumkopšanas salonā, ārsts viņus pavadīja uz slēpni, kur tos vakcinēja pret bakām un vēdertīfu, kā arī sagatavoja viņiem viltotās pases un medicīniskās izziņas. Pēc izkļūšanas no Francijas daļu bēgļu solīja nogādāt Spānijā, citus – caur neitrālajām Portugāles ostām pārvest uz Ziemeļāfriku vai Ameriku. Visa turpmākā saziņa starp izbēgušajiem un viņu tuviniekiem Francijā notiktu ar dr. Ežēna starpniecību, lai garantētu visu iesaistīto drošību.

Par pašu dr. Ežēnu gestapo bija izdevies ievākt tikai vispārīgas ziņas. Viņu rīcībā bija informācija, ka viņš ir apmēram 36 gadus vecs vīrietis, pēc profesijas ārsts. Novērojot viņu no attāluma, viņi secināja, ka dr. Ežēns ir gara auguma, slaids, gludi skūts tumšmatis. Vairāki cilvēki, kas bija viņu satikuši, pieminēja viņa pārsteidzoši melnās acis. Paziņas stāstīja par viņa savādo manieri nemitīgi berzēt rokas un paradumu smieties vai šņukstēt visnegaidītākajos brīžos. Gestapo zināja, ka dr. Ežēns savā bēgļu tīklā pārsvarā pieņem ebrejus, taču bija informācija, ka viņš apkalpo arī franču pretošanās kustības cīnītājus, nacistu dezertierus un gandrīz jebkuru, kas spēj samaksāt 25 līdz 200 tūkstošus franku – atkarībā no pārticības līmeņa (kas atbilst aptuveni 9–72 tūkstošiem mūsdienu ASV dolāru).

Bēgšanas tīkls šķita ļoti labi organizēts un efektīvs, taču franču gestapo tajā atklāja arī dažas nepilnības, kas liecināja par to, ka te darbojas iesācējs: dr. Ežēns nemēģināja slēpt savu seju ne no tīkla darbiniekiem, ne arī no bēgt gribētājiem. Viņš atkārtoti izmantoja vienas un tās pašas vietas un maršrutus. Viņa aģenti un palīgi tikās aci pret aci, kaut gan pieredzējuši spiegi zina, ka drošāk ir norādīt aģentiem nododamo priekšmetu slēptuves dažādās pilsētas vietās, nesatiekoties klātienē. Kliedzošākā kļūda bija tā, ka pat pēc Drefisa operācijas dr. Ežēns, šķiet, neaptvēra, ka skaistumkopšanas salona štābs ir apdraudēts.

Franču gestapo atrada jaunu “kurmi”, kurš izlikās par izmisušu bēgli, un šoreiz tas bija brīvprātīgs kolaboracionists. Tika noorganizēta nejauša satikšanās ar vienu no aktīvākajiem doktora Ežēna aģentiem, vārdā Fransinē. “Kurmis” pastāstīja Fransinē par savu vēlmi pamest valsti. Fransinē piedāvāja palīdzēt. Tika norunāta tikšanās skaistumkopšanas salonā 1943. gada 21. maijā. Kad “kurmis” tika ielaists, franču gestapo aģenti triecienā ieņēma salonu un arestēja Furjē un Fransinē, taču paša dr. Ežēna tur nebija. Tomēr gestapo rokās nu bija divi tuvi ārsta līdzgaitnieki. Ežēna notveršanai nevajadzēja būt problēmai, ko nevarētu atrisināt neliela spīdzināšana.

Gestapo galvenās mītnes ceturtajā stāvā pēc īsas, bet notikumiem bagātas vizītes nopratināšanas telpā Furjē gestapo aģentiem nosauca vārdu un adresi: dr. Marsels Petjo, Komartēna iela 66. Gestapo nosūtīja automašīnu uz norādīto adresi, kur aģenti atrada ārstu Petjo kopā ar sievu un dēlu. Petjo atbilda aptuvenajam dr. Ežēna ārienes aprakstam, kas bija gestapo rīcībā: garš, tumšs, pēc nodarbošanās – ārsts. Aģenti atrada simtiem flakonu ar morfiju – daudz vairāk, nekā ārsts parasti turētu pa rokai, – un halucinogēnā preparāta meskalīna krājumus, kas pazīstams arī kā pejots. Aģenti arestēja Petjo un nogādāja viņu gestapo štābā. Vairākas nedēļas tajā pašā ceturtajā stāvā, kur salūza Furjē, pratinātāji gremdēja Petjo ledainā ūdenī, urba caurumus zobos, spieda galvu skrūvspīlēs un pielietoja vēl virkni atjautīgu spīdzināšanas paņēmienu, taču vīrietis konsekventi palika pie sava: viņš ir tikai tīkla aģents, nevis tā vadītājs. Ārsts tika paturēts ieslodzījumā, taču pēc dažiem mēnešiem viņu bez ceremonijām atbrīvoja, kad Petjo brālis samaksāja noteikto summu. Īstais dr. Ežēns šķita tikpat nenotverams kā agrāk.

Kad 1944. gada pavasarī Parīzei tika pilnībā atslēgta elektrība, “gaismas pilsēta” iegrima tumsā. Naktīs biezos aizkarus turēja aizvērtus un ielu apgaismojumu neiededza. Lielākā daļa pilsētas iedzīvotāju nīka mājsēdē saskaņā ar nacistu noteikto komandantstundu, ielas bija tumšas un pamestas. Tas bija visai ērti dažādu pretošanās grupu dalībniekiem, kuri varēja nepamanīti ložņāt tumsā, veicot plašus sabotāžas aktus pret vāciešiem un cits pret citu. Pat dienas gaismā nacisti bija slaveni ar savu neattaisnoto bardzību, ar kādu tie arestēja cilvēkus par nelieliem pārkāpumiem vai dažkārt pat uz vietas nošāva. Tāpēc Parīzes iedzīvotāji centās nodarboties ar savām lietām un izvairījās pievērst sev okupācijas režīma un tā marionešu valdības uzmanību. Tomēr 1944. gada 11. marta vakarā Marsē kundze no Lesjēra ielas 22. nama lika vīram izsaukt policiju. Smirdoņa bija kļuvusi nepanesama.

Neciešamais aromāts plūda no savrupmājas pāri ielai. No Lesjēra ielas 21. nama skursteņa jau vairākas dienas vēlās ogļu melni dūmi, kas piepildīja gaisu, iespiedās visās porās un smirdēja pēc maisījuma, ko liecinieki aprakstīja kā degošas gumijas smaku ar pārogļotas karameles un apsvilušu matu piesitienu. Mēbeles, aizkari un paklāji piesūcās ar eļļaino smaku, un pēdējie izvirdumi bija visšķebinošākie.

Neilgi pēc Marsē zvana ielā parādījās divi Parīzes policisti uz velosipēdiem. Viņi pieklauvēja pie Lesjēra ielas 21. nama durvīm, taču tās bija aizslēgtas un atbildes nebija. Par laimi, kaimiņu ēkas durvju sargam bija mājas īpašnieka tālruņa numurs. Balss, kas atbildēja uz zvanu, solīja būt klāt ar mājas atslēgu 15 minūšu laikā. Nogaidījuši gandrīz 30 minūtes, policisti izsauca ugunsdzēsējus. Viņi bažījās, ka dūmi nāk no degoša skursteņa un ka uguns varētu izplatīties un izraisīt plašākus postījumus.

Ugunsdzēsēji atsūtīja auto, iztērējot dārgo benzīnu. Viņi ielauzās pa otrā stāva logu, lai izpētītu ēkas iekšpusi. Ap ugunsdzēsēju mašīnu drūzmējās ziņkārīgi kaimiņi. Pēc dažām minūtēm ugunsdzēsēji iznāca no nama manāmi apmulsuši:

– Kungi, – ugunsdzēsēju priekšnieks sacīja policistiem, – nāciet paskatieties. Domāju, ka te ir darbiņš jums.

Patruļnieki iegāja mājā un, sekojot norādēm, devās uz pagrabu, apgaismodami ceļu ar kabatas lukturiem. Pagrabā viņi ieraudzīja grūti aptveramu ainu: te rūkdamas kūrās divas ogļu krāsnis. Aiz vienas krāsns pavērtajām dzelzs durvīm rēgojās savādas formas priekšmeti. Tās bija plaukstas, pēdas, rokas un kājas – gabalos sagriezti cilvēku ķermeņi, kas ar lāpstām sabāzti provizoriskā krematorijā. Kad policistu acis pierada pie blāvā apgaismojuma, viņi visapkārt ieraudzīja cilvēku ķermeņu daļu kaudzes, tai skaitā galvas, pārdalītus rumpjus un skalpus ar matiem. Asiņu bija ļoti maz, šķita, ka ķermeņu daļas bija izžāvētas, bija arī milzīga pelnu kaudze. Patruļnieki sazvanīja iecirkni, lai izsauktu papildspēkus.

Kad pieredzējušais policijas komisārs Žoržs Viktors Masī ieradās Lesjēra ielā 21, viņš ieraudzīja lepnu celtni ar vairākiem saloniem, bibliotēku, sešām guļamistabām, divām virtuvēm un slēgtu pagalmu, tomēr interjers bija noplucis, ar atlupušām tapetēm un izdrupušām sienām. Daudzās istabas bija pieblīvētas ar smalkām mēbelēm, paklājiem, lustrām un mākslas darbiem, bet dārgās senlietas bija klātas putekļiem un zirnekļu tīkliem. Lai gan pati māja bija acīmredzami pamesta novārtā, vienā no nelielajām saimniecības ēkām nama iekšpagalmā atradās privāts ārsta kabinets, kas bija ārkārtīgi tīrs un labā kārtībā.

Ārsta kabineta priekštelpa bija neuzkrītoša: rakstāmgalds, vairāki atzveltnes krēsli, galdiņš ar žurnāliem un daži grāmatu plaukti. Turpretī istaba aiz tā bija ārkārtīgi savdabīga. Tā bija trīsstūrveida, apmēram ģērbtuves izmērā. Pretēji glītajai priekštelpai, tā bija visai askētiska – ar pliku spuldzi, dzelzs gultu, vienkāršām tapetēm un dažiem masīviem dzelzs āķiem pie sienām. Vienīgais greznais priekšmets bija skaistas durvis, kas izskatījās kā izeja, bet nebija atveramas. Izrādījās, ka tās ir neīstas durvis, pielīmētas pie biezās betona sienas. Dekoratīvas durvis uz nekurieni. Citā sienā inspektori atklāja palielināmo “actiņu”, kas bija paredzēta telpas novērošanai. Durvīm, kas veda uz kameru, iekšpusē kloķa nebija – tās varēja atvērt tikai no ārpuses.

Atgriezušies galvenajā ēkā, inspektori pārmeklēja virtuvi pagrabstāvā un atklāja konstrukciju, kas izskatījās pēc uzšķēršanas galda – ar platu koka dēli starp divām izlietnēm, ideāli piemērotu asiņu novadīšanai. Virtuves grīdā telpas vidū bija ierīkota plata noteka, kas, apejot kanalizācijas caurules, izvadīja tajā iegāzto saturu tieši pilsētas galvenajā kanalizācijā – lielisks veids, kā likvidēt netīrās iekšas. Vienā skapī inspektori atrada lērumu nesaderīgu personisko mantu: ap 20 zobu suku, ap 20 smaržu flakonu, ķemmes, lūpu pomādes, skropstu tušu, nagu vīlītes un citus sīkumus.

Kādā citā palīgēkā policija atrada grīdā dzelzs lūku. Aiz tās atklājās kāpnes, kas veda lejup dziļā, tumšā bedrē, no kuras nāca spēcīga puvuma smaka. Komisārs Masī nokāpa pa kāpnēm un atklāja, ka bedre ir daļēji piepildīta ar dzēstu kaļķi – ķīmisku savienojumu, ko bieži izmanto, lai nomāktu trūdošas miesas smaku. Sārmainā pulvera kaudzē bija iejauktas vēl daudzas ķermeņa daļas dažādās sadalīšanās stadijās. Acīmredzot tieši šeit ķermeņu daļas tika izžāvētas, lai tās varētu vieglāk sadedzināt.

Lesjēra ielā 21 atrasto līķu skaits bija ievērojams – vairāk nekā ducis mirušo. Tagad komisāra Masī ziņā bija atrast vainīgo un nozieguma motīvu. Galvenais aizdomās turamais, protams, bija nama īpašnieks, lai gan ēka šķita pamesta, tāpēc šo vietu, iespējams, izmantoja kāda pretošanās kustības grupa vai Francijas gestapo. Vai šie līķi bija jukuša slepkavas upuri? Pretošanās kaujinieku noslepkavoti nacistu karavīri? Kaut kas cits? Jebkurā gadījumā Masī prioritāte bija atrast un nopratināt personu, kuras vārds figurēja šī īpašuma dokumentos, – kādu ārstu Marselu Petjo.

Namam Lesjēra ielā 21 bija norādīta adrese korespondences pārsūtīšanai: Langobardu iela 18 Osēras pilsētā, 170 kilometrus uz dienvidaustrumiem no Parīzes. Masī iesniedza benzīna pieprasījumu. Tikmēr policija iztaujāja citus Lesjēra ielas iedzīvotājus par jebkādām aizdomīgām darbībām 21. namā, kurām viņi varētu būt bijuši liecinieki. Kaimiņi ziņoja, ka pēc komandantstundas iestāšanās te bieži notikusi dzīva rosība: cilvēki nākuši un gājuši līdz vēlai naktij, bieži vien ieradušies ar velosipēdu un nelielu kravas piekabi. Tajā nebija nekā īpaši aizdomīga, jo Petjo bija ārsts un drīkstēja sniegt neatliekamu palīdzību arī komandantstundā. Daži kaimiņi ziņoja, ka brīžiem dzirdējuši kliedzienus, kam nav pievērsuši uzmanību, pieņemot, ka tur ieslodzītos spīdzina gestapo. Interesanti, ka kaimiņi nesen bija redzējuši, ka pie savrupnama piestājusi kravas automašīna ar benzīna dzinēju. Tās vadītājs iegājis iekšā un pēc mirkļa iznācis, rokās nesot čemodānus, ko iekrāvis kravas automašīnas aizmugurē. Pēc tam viņš šo procedūru atkārtojis desmitiem reižu, kopā iznesot apmēram 60 koferus un somas. Pēc šīs ilgās un mulsinošās rosīšanās autovadītājs devies prom.

Divas dienas vēlāk Masī saņēma degvielas piešķīrumu, un viņa vienība ar automašīnu devās garajā ceļā uz Osēru. Pa ceļam viņi izmeta līkumu, lai piestātu Vilnēvā – pilsētiņā, kas atrodas apmēram 220 km uz dienvidaustrumiem no Parīzes un kur viņu aizdomās turamais dr. Petjo bija dzīvojis pirms pārcelšanās uz Parīzi.

Izrādījās, ka Vilnēvas policijā par Marselu Petjo bija jau pabieza mape, taču tās galvenokārt bija apsūdzības par sīkiem noziegumiem un pārkāpumiem. Masī uzzināja, ka Marsels Andrē Anrī Felikss Petjo Pirmā pasaules kara laikā bijis sanitārs, bet atstādināts no dienesta pēc šrapneļa ievainojuma pēdā. Slimnīcā Petjo cietis no krampjiem, bezmiega un nopietna svara zuduma. Galu galā viņš atbrīvots no armijas, pamatojoties uz psiholoģiskās izmeklēšanas slēdzienu, ka viņš cieš no “depresijas lēkmēm”. 1921. gadā īpašā programmā kara veterāniem Petjo ieguvis ārsta licenci. Vilnēvā viņš kā ārsts bijis ļoti iemīļots. Atšķirībā no citiem tālaika vietējiem ārstiem dr. Petjo nenoraidīja “bezcerīgos” gadījumus vai hipohondriķus: viņš bija gatavs izmēģināt visas ārstēšanas iespējas. Kad vien kādam bija nepieciešama medicīniskā palīdzība, dakteris Petjo to sniedza, pat ja pacients nevarēja samaksāt.

Tieši ārsta pārdrošā patvaļa noveda pie pirmās saķeršanās ar tiesībsargājošajām iestādēm: viņu turēja aizdomās par nelegālu abortu veikšanu, un viņš vairākkārt tika pieķerts izrakstām atkarību izraisošas vielas narkomāniem. Taču baumas un saķeršanās ar likumu maz ietekmēja viņa statusu ciematā. Ārsts vienmēr bija gatavs sniegt paskaidrojumus. Ja sieviete grib abortu, vai nav labāk, ja to veic pieredzējis ārsts? Ja atkarīgajam ir smagi abstinences simptomi, kāpēc gan neiedot viņam nedaudz narkotiku, lai palīdzētu pakāpeniski atradināties no atkarības? Un tā tālāk.

Dr. Petjo bija darba pilnas rokas, ārstējot Vilnēvas iedzīvotājus no vēdertīfa – bakteriālas infekcijas, kas izraisa nogurumu, sāpes vēdera dobumā, gremošanas traucējumus, vemšanu un nāvi. Pēc ārsta domām, pilsētiņas hroniskā vēdertīfa cēlonis bija novecojusī kanalizācijas sistēma, kas nespēja pienācīgi norobežot no cilvēkiem to izdalījumus. Dr. Petjo tas bija tik svarīgi, ka viņš kandidēja uz amatu pilsētas pārvaldē, par savu prioritāti izvirzot pilsētas kanalizācijas modernizāciju. 1927. gadā dr. Petjo kļuva par mēru Petjo. Tajā pašā gadā viņš iepazinās un apprecējās ar sievieti, vārdā Žoržeta, un 1928. gadā viņiem piedzima dēls Žerārs. Kā solīts, Petjo īstenoja savu plānu modernizēt kanalizācijas sistēmu, un drīz vien vēdertīfs Vilnēvā bija praktiski izskausts.

Neraugoties uz drošo un moderno kanalizāciju, Petjo politiskie pretinieki pilsētā sāka izteikt nopietnus apgalvojumus, ka mērs manipulē ar pilsētas grāmatvedību, tāpat kā ar tās iedzīvotājiem. Viņi apsūdzēja Petjo pilsētas īpašumu izmantošanā savās interesēs. Un vēl pilsētā jau sen mēļoja, ka, pirms ielaist pa durvīm mājas vizītē izsaukto dakteri Petjo, prātīgi esot noslēpt vērtslietas un skaidru naudu. Papildus mēra amatam Petjo bija iecelts arī par pilsētas tiesas izmeklētāju, un bija sūdzības, ka ikreiz, kad ārsts izved kādu aizgājēju, no nelaiķa mājas mēdz pazust vērtslietas. Tomēr viņš tika ievēlēts atkārtoti.

1933. gadā Petjo piedzīvoja pirmo nopietno sadursmi ar likumsargiem. Viņš naktī ielauzās vietējā dzelzceļa stacijā un izveda vairākas mucas benzīna. Viņš bija gaidījis, kad ar vilcienu pienāks degvielas sūtījums, taču stacijas priekšniekam mērs neesot paticis, tāpēc viņš apzināti kavējis piegādi. Kā pilsētas mēru Petjo nevarēja apcietināt, taču viņu apsūdzēja zādzībā un viņš bija spiests aizstāvēties tiesā. Petjo atrada psihiatru, doktoru Ejēru, kurš tiesā ar panākumiem argumentēja, ka viņa klients nav “psihiski atbildīgs” par šo nodarījumu, piesaucot psiholoģisko slēdzienu, uz kura pamata viņu savulaik atbrīvoja no Francijas armijas. Petjo tika attaisnots, un viņa medicīniskā un politiskā karjera šo nopietno reputācijas pārbaudi kaut kā pārdzīvoja. Vēlāk elektroapgādes uzņēmums atklāja, ka Petjo savā mājā pārregulējis skaitītāju, lai nebūtu jāmaksā par elektrību, un šo apsūdzību gan nebija iespējams atspēkot. Petjo atzina par vainīgu, viņam piesprieda naudas sodu un atstādināja no amata.

Komisārs Masī un viņa inspektori no Vilnēvas iebrauca Osērā 1944. gada 13. martā. Viņu pirmā pieturvieta bija elektrisko preču veikals jeb, precīzāk, dzīvoklis tieši virs tā. Šeit dzīvoja Marsela jaunākais brālis Moriss Petjo. Morisa nebija mājās, taču tur bija viņa sieva Monika, kā arī brāļadēls Žerārs, Masī galvenā aizdomās turamā 15 gadus vecais dēls. Petjo ģimene atbildēja uz policistu jautājumiem, lai gan viņiem nebija daudz, ko teikt. Viņi nebija informēti par ārsta atrašanās vietu un darījumiem. Tante un Žerārs piekrita pavadīt policiju uz adresi, kas bija norādīta Marsela Petjo Parīzes savrupnamā pasta pāradresēšanai.

Adresē Langobardu ielā 18 izrādījās vēl viens ekstravagants nekustamais īpašums. Šķita, ka tas ir diezgan vecs un kādreiz aizņēmis plašu teritoriju – gluži kā pils. Iespaidīgi akmens mūri ieskāva vairākas pamatīgas ēkas. Izpētot teritoriju un ēkas, izmeklētāji lielākoties atrada tukšas, pieputējušas, neizmantotas telpas. Acīmredzot Petjo ģimenei patika iegādāties lielus, ekstravagantus mājokļus un tajos nedzīvot. Taču vienā istabā atradās gulta, kurā kāds nesen bija gulējis. Policija jautāja Petjo radiem, vai te gadījumā nav uzturējies krietnais ārsts. Nē, Monika atbildēja, tas būs bijis Neihauzena kungs – draugs, kurš strādājot par veikalnieku dažu kilometru attālumā no šejienes. Komisārs Masī nosūtīja izlūku pārbaudīt veikalu. Pārmeklējot pagrabu Langobardu ielas 18. namā, inspektori atrada vairākus maisus ar tādu pašu nedzēsto kaļķi, kāds bija sabērts bedrē Lesjēra ielā 21. Tikmēr izlūks ziņoja, ka sastapis Neihauzenu viņa veikalā kopā ar kaut ko diezgan dīvainu – milzīgu ceļasomu un čemodānu kaudzi, kopā apmēram 60 vienību.

Pēdējā pietura Osērā bija dzelzceļa stacija. Pilsētas transporta mezgla pārbaude Francijas policijai bija standarta operācija, lai nepieļautu aizdomās turamo bēgšanu. Inspektori pamanīja pazīstamu sievieti, kura ar čemodānu rokās stāvēja uz perona un gaidīja vilcienu.

– Žoržeta Petjo? – inspektori jautāja.

Sieviete tūlīt pat sabruka, un policija viņu nogādāja līdz auto, kur viņa pievienojās dēlam Žerāram un svainim Morisam, kurš bija padevies policijai iepriekšējā vakarā.

Kad komisārs Masī un viņa inspektori atgriezās Parīzes policijas iecirknī, ap to drūzmējās reportieri un fotogrāfi. Izmeklējamā “Petjo lieta” bija pirmās lapas ziņa. Masī un viņa vīri pavadīja aizturētos cauri pūlim uz pratināšanu, kurā visi trīs uzstāja, ka neko nav zinājuši par drausmīgajiem notikumiem Lesjēra ielas 21. namā un ka nezina arī paša ārsta atrašanās vietu. Žoržeta atklāja, ka vīrs saņēmis zvanu par iespējamo skursteņa aizdegšanos un devies to risināt, bet vairs nav atgriezies. Vīra lietās viņa lielākoties nejaucoties.

Tikmēr doktora Petjo lietu paralēli izmeklēja franču gestapo. Viņiem bija vairākas hipotēzes: saskaņā ar pirmo, sadalītie ķermeņi Lesjēra ielā 21 bija vācu vērmahta karavīru un franču kolaboracionistu mirstīgās atliekas un slepkavas bija pretošanās kustības aktīvisti. Otra hipotēze: Petjo kā spiegs slepus darbojies Lielbritānijas Īpašo operāciju pārvaldes uzdevumā. Jebkurā gadījumā skaidrs bija tas, ka Petjo bija iesaistīts lielā un baismīgā pasākumā. Ja viņš sadarbojās ar pretošanās kustību, viņš patiešām varētu būt tas, kurš slēpies aiz dr. Ežēna, vajāto ebreju slepenā bēgšanas tīkla vadītāja, vārda. Varbūt tieši tāpēc komisārs Masī šķita vilcināmies ar izmeklēšanu – viņš nevēlējās, lai tiktu arestēts Francijas patriots. Bet varbūt šis Petjo bija tikai nojūdzies sērijveida slepkava. Galu galā, viņš bija ticis atbrīvots no militārā dienesta psihisku iemeslu dēļ. Francijas gestapo nosūtīja telegrammu Francijas policijai:

Vācijas varas iestāžu orderis. Arestēt dr. Petjo. Bīstams trakais.

Tomēr visas hipotēzes nebija iespējams pārbaudīt, tādēļ ka medicīnas ekspertiem neizdevās identificēt līķus, kas tika izvilkti no pagraba un kaļķu bedres Lesjēra ielā 21. Upuriem bija ne tikai nogrieztas ekstremitātes, bet arī izņemtas iekšas, ķirurģiski atdalīta seja un galvas āda, nokasīti pirkstu nospiedumi un ķermeņa daļas izkaltētas nedzēstā kaļķī. Kriminālistikas laboratorijas ziņojumā teikts, ka persona(-as), kas atbildīga par šo līķu sadalīšanu, “lieliski pārzina cilvēka anatomiju”. Nāves cēlonis bija pilnīgi neskaidrs. Nebija konstatējamu letālu brūču, bojājumu vai lūzumu. Toksikoloģiskās pārbaudes neatrada audos neko neparastu. Mirstīgajām atliekām nebija arī kontekstuālu norāžu, kādas parasti atrodamas apģērbā, rotaslietās un citās personīgajās mantās. Ekspertīzē atklājās tikai dažas neskaidras norādes par dzimumu, vecumu, acu krāsu, matu krāsu un ādas toni, taču nekas vairāk. Šī informācija bija pārāk nepilnīga, lai salīdzinātu mirstīgās atliekas ar pazudušajiem cilvēkiem kara plosītajā pilsētā, kur katru dienu izgaisa desmitiem cilvēku: vienus iznīcināja nacisti, citus pretošanās kustība, vēl citiem izdevās aizbēgt. Taču tiesu medicīnas eksperti drūmi atzīmēja, ka šo konkrēto metodi viņi pēdējo mēnešu laikā jau redzējuši, kad daudzu cilvēku mirstīgās atliekas tika izvilktas no Sēnas upes.

Nacistu partijas darboņi kaismīgi metās pievērst sabiedrības uzmanību šausminošajam stāstam. Vācijas karadarbība Eiropā neritēja gludi. Britu gaisa spēki arvien biežāk bombardēja Vācijas rūpnieciskos objektus, sabiedrotie bija guvuši pārsvaru Itālijā, un agrāk nesaliedētie Francijas pretošanās aktīvisti organizējās apvienībā Forces françaises de l’intérieur, kas labāk pazīstama kā FFI. Petjo afēra lieliski novērsa uzmanību no šīm apkaunojošajām nacistu neveiksmēm. Vācieši, kas turēja Parīzes presi ciešā tvērienā, asi uzbruka ārstam Petjo ar laikrakstu un radio starpniecību, dēvējot viņu par “lielāko slepkavu vēsturē”. Citas palamas bija “Parīzes miesnieks”, “Lesjēra ielas briesmonis”, “Doktors Sātans” un “Mūsdienu Zilbārdis”.

Franču policisti vēl tikai izlīmēja meklēšanas paziņojumus ar Petjo fotogrāfiju, kad tiesībsargājošās iestādes un žurnālisti pilnā sparā jau pētīja ārsta biogrāfiju: pēc mēra amata zaudēšanas Vilnēvā dr. Petjo bija pārcēlies uz Parīzi un atklājis privātpraksi rosīgajā un tūristu iecienītajā Operas rajonā, kurā mudžēja teātri, naktsklubi, bāri un bordeļi. Iedzīvotāji par jauno kaimiņu uzzināja no skrejlapas, kurā tika piedāvāti medicīniskie pakalpojumi, no nesāpīgām dzemdībām līdz vēža ārstēšanai. Turklāt bija paskaidrots, ka ārsta honorārs vienmēr būs proporcionāls pacienta ienākumiem un kara veterānus ārstēs bez maksas. Francijas Ārstu biedrība brīdināja Petjo izvairīties no nepamatotiem medicīniskajiem apgalvojumiem, taču reklāma bija iedarbīga un drīz vien dr. Petjo kļuva ļoti pieprasīts.

Savdabīga epizode Petjo notikumiem pilnajā dzīvē atgadījās kādā Parīzes grāmatnīcā 1936. gadā. Šķirstot sējumus, viņa uzmanību piesaistīja grāmata par elektrību un mehāniku. Brīvajā laikā viņš strādāja pie izgudrojuma – elektromehāniskas ierīces aizcietējumu ārstēšanai –, un viņš nosprieda, ka šī rokasgrāmata varētu izrādīties noderīga. Viņš izgāja no veikala ar sējumu rokās, tā arī nepiegājis pie kases. Veikala darbinieks panāca garnadzi ārstu, un, lai gan Petjo dievojās, ka pie vainas bijusi tikai viņa izklaidība, konfrontācija izvērtās dūru cīņā. Petjo tika arestēts par zādzību un uzbrukumu. Policijas nopratināšanas laikā Petjo izturēšanās bija nelīdzsvarota, viņš raudāja un šķita apjucis. Komisārs lika veikt psihiatrisko ekspertīzi. Psihiatrs secināja, ka Petjo cieš no vieglas maniakāli depresīvas psihozes, un rekomendēja atlabšanu psihiatriskajā iestādē. Petjo pieteicās privātā klīnikā netālu no Parīzes. Pēc nieka 18 dienām viņa psihiatrs pauda pārliecību, ka Petjo ir pie skaidra prāta un labas psihiskās veselības. Vēlāk sasauktā komisija, kurai bija jāizskata viņa atbrīvošanas lūgums, secināja, ka Petjo nav psihisku traucējumu, kas liktu viņu paturēt psihiatriskajā aprūpē. Viņi atzīmēja, ka Petjo piemīt tieksme uz nelīdzsvarotību, taču steidza precizēt, ka to nevar kvalificēt kā vājprāta pazīmi.

Pēc ārsta privātprakses atkalatvēršanas 1937. gada februārī dr. Petjo popularitāte Operas rajona “pagrīdes” klientu vidū tikai pieauga. Saķeršanās ar policiju viņam piešķīra dumpinieka reputāciju, kas piesaistīja potenciālos pacientus, kuri meklēja puslegālu un nelegālu medicīnisko palīdzību vai arī atbalstu venerisko slimību ārstēšanā, ko nelabprāt uzņēmās vairākums ārstu un kas bordeļu pārpildītajā rajonā bija plaši izplatītas. Dr. Petjo gūtos ienākumus sāka ieguldīt nekustamajos īpašumos Parīzē un Osērā. Petjo, viņa sieva Žoržeta un dēls Žerārs baudīja šo turības pieaugumu nedaudz vairāk kā divus gadus, līdz nacistu ienākšana dzīvi Francijā sagrieza kājām gaisā.

Sevišķi neskaidra ir Petjo darbība pēc tam, kad 1940. gadā vācu karaspēka kolonnas iegāja Parīzē. Petjo turpināja darbu privātpraksē kā viens no nedaudzajiem palikušajiem ārstiem, pieņemot gan parīziešus, gan vāciešus. Ārsts turpināja iegādāties nekustamos īpašumus – nu jau par okupācijas dēļ nomācoši zemām cenām. Šajā laikā doktors Petjo iegādājās arī savrupnamu Lesjēra ielā 21 un sāka to piepildīt ar plašu senlietu krājumu, ko pakāpeniski ieguva no projām bēgošajiem parīziešiem.

1941. gadā Vācijas Impērijas Galvenā drošības pārvalde izveidoja aktīvistu grupu “Hese”, plašāk pazīstamu kā franču gestapo. To vadīja Francijas pilsoņi, kas gan bija tikai acu aizmālēšanai. Nacisti aģentūras vadībā iecēla noziedzniekus un korumpētas amatpersonas. Franču gestapo oficiālā misija bija cīņa pret pretošanās kustības kaujiniekiem, taču viņi darbojās kā mafija, Trešā reiha vārdā aplaupot Francijas pilsoņus. Gestapo biedri kļuva bagāti, saņemot procentus no laupījuma. Lielā mērā pasargāti no kara laika ierobežojumiem, aģenti braukāja pa pilsētu greznās ar benzīnu darbināmās automašīnās. Tērpušies smalkos uzvalkos un bagātīgi bruņoti, viņi bez īpaša iemesla arestēja un sodīja ebreju pilsoņus, pie viena konfiscējot skaidru naudu un vērtslietas.

Parīzē sāka klīst baumas par “dr. Ežēnu” no Francijas pretošanās kustības un viņa noslēpumaino pagrīdes tīklu. Tajā pazuda desmitiem parīziešu, tai skaitā ebreji, vācu dezertieri, noziedznieki, Francijas gestapo meklētas personas, kā arī daži, kuri vienkārši vēlējās tikt prom no Francijas un varēja atļauties samaksāt. Tieši šajā vidē franču gestapo sākumā arestēja Petjo, turot viņu aizdomās kā “dr. Ežēnu”, bet vēlāk atbrīvoja. Turpmākajos mēnešos Petjo atradās ārpus tiesībsargājošo iestāžu radara – līdz liktenīgajai naktij, kad smirdīgie dūmi nodeva viņa savrupnamā sadalītos ķermeņus. Kopš tā laika dr. Petjo nekur nebija manīts, neskatoties uz aktīvo meklēšanu, intensīvajām ziņām plašsaziņas līdzekļos un faktu, ka viņa sieva un brālis nīkst cietumā. Likās, ka viņš atkal ir izgaisis. Varbūt viņš bija aizbēdzis no valsts pa savu pagrīdes tīklu?

Nacistu kontrolētie mediji turpināja nosodīt “Parīzes miesnieku”, novēršot parīziešu uzmanību no pavērsiena kara gaitā. Tomēr, kad 1944. gada 6. jūnijā Normandijas krastos izkāpa vairāk nekā 150 000 sabiedroto karavīru, šo karsto ziņu šaušalīgais noziegums notušēt nespēja. Parīzieši uzzināja, ka ASV, Lielbritānijas un Kanādas armijas daļas ir ceļā un frontes līnija tuvojas okupētajai galvaspilsētai. Līdzās šīm ziņām viens bez vēsts pazudis aizdomās turēts sērijveida slepkava nekādu lielo interesi neizraisīja.

14. jūlijā tūkstošiem parīziešu pulcējās ielās, lai atzīmētu Bastīlijas dienu, jo Parīzes policija atteicās ieviest pulcēšanās aizliegumu. Augusta vidū dažādu sabiedrības slāņu parīzieši atteicās doties uz darbu: tas bija pilsētas mēroga ģenerālstreiks. Tika atslēgta elektrības un gāzes padeve un apturēts metro. 20. augustā bruņotu FFI kaujinieku grupa ieņēma Parīzes rātsnamu. Dažviet pilsētā izcēlās apšaudes. Tajā pašā dienā tika apturēta Petjo lietas izmeklēšana, jo FFI arestēja komisāru Masī, apsūdzot viņu sadarbībā ar vāciešiem. Dažas dienas vēlāk Parīzē ar prasību sarakstu iebrauca Francijas 2. tanku divīzija un amerikāņu 4. tanku divīzija. Nacistu stratēģi Parīzē secināja, ka uzvara nav iespējama. Hitlers deva pavēli Parīzes militārajam komandierim ģenerālim Dītriham fon Kolticam pārvērst Parīzi par “degošu drupu kaudzi” un atkāpties. Ģenerālis Koltics bija dedzīgs nacistu partijas atbalstītājs, tomēr izvēlējās ignorēt fīrera pavēli un 1944. gada 25. augustā parakstīja kapitulāciju. Franču gestapo aģenti nogāja pagrīdē. Trešais reihs turpināja vajāt Parīzi no tālienes, to bombardējot un raidot uz pilsētu V-1 raķetes, taču Parīzi vairs nežņaudza bailes.

Līdz ar Parīzes atbrīvošanas šausmām un līksmi, kā arī neparasto uzdevumu, kas tagad sagaidīja Franciju, – atjaunot funkcionējošu valdību – daktera Petjo stāsts pilnībā izgaisa no sabiedrības apziņas. Tomēr 19. septembrī, aptuveni mēnesi pēc pilsētas atbrīvošanas, laikraksts La Résistance publicēja rakstu ar nosaukumu “Petjo – reiha kareivis”. Tajā bija atsauce uz kāda Šarla Rolāna liecību. Rakstā bija sagrozīts stāsts par ārstu Petjo, kurš iepinies prostitūcijā, narkotiku tirdzniecībā un sadarbībā ar nacistu okupantiem. Apmēram mēnesi vēlāk laikrakstā La Résistance parādījās vēstule redaktoram, kas sākās ar vārdiem: “Visas apsūdzētās personas ir uzskatāmas par nevainīgām, kamēr viņu vaina nav pierādīta. Likuma un taisnīguma vārdā man ir tiesības sevi aizstāvēt un lūgt jūs publicēt manu atbildi.” Dakteris Petjo bija pārtraucis septiņus mēnešus ilgo klusēšanu. Ar roku rakstītajā vēstulē bija lasāms:

Rolāns nekad nav eksistējis, ja nu vienīgi policijas iztēlē. [..] Būdams tālu no tā, lai pastrādātu negodīgas darbības, tālu no tā, lai piedotu saviem spīdzinātājiem, un vēl tālāk no tā, lai viņiem palīdzētu, es uzreiz pēc izkļūšanas no vācu cietuma no jauna iesaistījos pretošanās kustībā ar citu segvārdu, pieprasot vēl aktīvāku lomu, lai atriebtu simtiem tūkstošus franču, kurus mocījuši un nogalinājuši nacisti. [..] Zaudējis visu, izņemot dzīvību, es turpināšu kalpot un nest upuri ar izdomātu vārdu.

Vēstulē ārsts apgalvoja, ka nogalinājis tikai Francijas ienaidniekus – nacistus un kolaboracionistus – un to darījis pretošanās kustības paspārnē. Vēl viņš apgalvoja, ka joprojām strādā pretošanās kustības labā ar pieņemtu vārdu un ka turpinās slēpties, iekams visi nacistu kolaboracionisti nebūs padzīti un Vācijas pretuzbrukuma draudi novērsti.

Petjo noteikti bija taisnība attiecībā uz vienu detaļu: Šarls Rolāns nebija reāla persona, tāpat kā La Résistance minētais raksta autors. Fantastiskais stāsts bija fikcija ar izdomātu vārdu, un tas bija publicēts speciāli, lai izprovocētu Petjo aizstāvēties. Tiesībsargājošajām iestādēm bija pamatotas aizdomas, ka viņš nespēs atturēties no kārdinājuma apstrīdēt drukāto melu kaudzi, it sevišķi, ja tiem pa vidu būs izkaisītas arī patiesības drumslas. Petjo vēstule redaktoram pārliecināja varasiestādes, ka viņu aizdomās turamais joprojām uzturas kaut kur netālu no Parīzes. Visticamāk, viņš joprojām praktizēja kā ārsts. Un tagad viņu rīcībā bija rokraksta paraugs.

FFI vietējās nodaļas komandējošie virsnieki izsūtīja pavēli: visiem reģionālajiem birojiem tika uzdots slepus iegūt un pārsūtīt visu to ārstu un feldšeru rokraksta paraugus, kuri ir kaut kādā veidā saistīti ar FFI. Nākamajās dienās pienāca desmitiem papīra strēmeļu, kas bija iegūtas no ziņojumiem, ārstu piezīmēm, aploksnēm un korespondences. Vienā no tām rokraksts šķita pārsteidzoši līdzīgs Petjo vēstulei. Tā piederēja FFI kapteinim, vārdā Anrī Valerī, Rejī arsenāla ārstam. Valerī bija stājies dienestā 1944. gada septembrī – aptuveni sešus mēnešus pēc Petjo nozušanas.

1944. gada 31. oktobra rītā policijas kapteinis un divi FFI vīri stāvēja uz Senmandē-Turelas metro stacijas perona, kad, nepamanījis policijas klātbūtni, parādījās kapteinis Anrī Valerī. Tērpies FFI uniformā un noaudzis ar biezu, tumšu bārdu un ūsām, Valerī nešķita līdzīgs Petjo. Tomēr policijas kapteinis piegāja pie vīrieša un ieskatījās viņa caururbjošajās melnajās acīs. “Jūs esat pieķerts, Petjo! Ja vien jūs nenoliedzat, kas esat, likuma vārdā es jūs arestēju.” Doktors Petjo neliedzās un nepretojās. Kad avīzes uzzināja par arestu, “doktora Sātana” ažiotāža atsākās ar jaunu sparu.

Pratināšanā Petjo apgalvoja, ka pārstāv pretošanās grupu ar nosaukumu Fly-Tox un strādā tās labā. Viņš paskaidroja, ka bijis patriots un sākumā palīdzējis franču biedriem, izsniedzot tiem medicīniskās izziņas, kas atbrīvotu no mobilizācijas Vācijas armijā. Vēlāk viņš kā doktors Ežēns palīdzējis Francijas ebrejiem bēgt no valsts. Vēl pēc tam viņš kā pretošanās kustības cīnītājs likvidējis nacistus. Parīzes atbrīvošanas laikā viņš pat ņēmis rokās ieročus un cīnījies līdzās saviem tautiešiem. Viņš stāstīja pratinātājiem par “slepeno ieroci”, ko esot izstrādājis pretošanās kustības vajadzībām, – ierīci, kas bez skaņas var nogalināt cilvēku no 30 metru attāluma –, taču atteicās sniegt sīkāku informāciju, lai nāvējošais noslēpums nenonāktu nepareizajās rokās. Neskatoties uz gatavību atzīties nacistu un kolaboracionistu nogalināšanā, viņš kategoriski noliedza jebkādu atbildību par mirstīgajām atliekām, kas tika atrastas viņa savrupnamā Lesjēra ielā 21. Kad franču gestapo atbrīvojis viņu no cietuma, Petjo skaidroja, viņš esot nekavējoties devies atpakaļ uz dzimto pilsētu Osēru. Kad pēc vairākiem mēnešiem atgriezies Lesjēra ielas 21. namā, viņš atradis to pilnu ar trūdošiem ķermeņiem. Petjo apgalvoja, ka to, iespējams, pastrādājis franču gestapo, lai viņu kompromitētu.

Kad pratinātāji prasīja Petjo citu Fly-Tox dalībnieku vārdus, kuri varētu apstiprināt viņa stāstu, viņš atteicās tādus nosaukt, jo tas viņus apdraudētu. Kad viņam lūdza norādīt kaut viena pretošanās kustības dalībnieka vārdu, kurš varētu galvot par viņa piedalīšanos, ārsts galu galā piekāpās un nosauca vārdu Pjērs Brosolets. Pratinātāji Brosoletu labi zināja. Viņš bija ievērojama pretošanās figūra, iecelts varoņa statusā, kad izmetās pa Francijas gestapo štāba sestā stāva logu, lai izvairītos no pretošanās kustības noslēpumu izpaušanas. Par to ziņoja visos laikrakstos. Kad izmeklētāji neatlaidās, Petjo beidzot nosauca cita kolēģa segvārdu – “Kimilo”. Tas bija vēl viens ievērojams pretošanās kustības cīnītājs, kura vairs nebija starp dzīvajiem. Petjo nespēja aprakstīt nosauktā cilvēka ārieni. Viņi prasīja Petjo dalībnieka numuru.

– Četrdesmit seši, – viņš atbildēja, un tas bija daudz mazāks skaitlis, nekā kāds no pratinātājiem jebkad šajā sakarā bija dzirdējis.

Pārmeklējot Petjo dzīvokli, inspektori atrada personu apliecinošus dokumentus, ko viņš bija izmantojis, lai iestātos FFI. Tie bija autentiski kāda ārsta Fransuā Vetervalda dokumenti. Policija uzmeklēja dr. Vetervalda māti un sarunās atklāja, ka doktors Petjo bija ieradies pie viņas, uzdodoties par cilvēku ar starptautiskiem sakariem – Sarkanā Krusta biedru vai FFI aģentu. Petjo no kopīgiem paziņām bija uzzinājis, ka viņas dēls atrodas ieslodzījumā Vācijā, un iestāstījis Vetervaldes kundzei, ka plāno organizēt ieslodzīto apmaiņu, lai viņas dēls varētu atgriezties mājās. Viņš paskaidrojis, ka vajadzīgi tikai viņas dēla identifikācijas dokumenti un medicīniskā apliecība. Pēc tam Petjo izmantoja šos dokumentus, lai reģistrētos FFI kā Fransuā Vetervalds, bet par viņa segvārdu kļuva “dr. Valerī”.

1944. gada 10. novembrī Parīzes laikrakstos un radio raidījumos sāka parādīties aicinājumi pilsoņiem pieteikties policijā, ja viņiem ir tuvinieki, kuri pazuduši laika periodā no 1942. gada 1. janvāra līdz 1944. gada 11. martam. Aptaujātos aicināja ierasties policijas galvenajā mītnē, lai identificētu piederīgā mantas. Cilvēkiem, kuri atpazina somas, bija atļauts tās atvērt, lai pārbaudītu, vai tajās nav kāds pazīstams apģērba gabals vai personīgās lietas. Tādā veidā vairākus cilvēku pazušanas gadījumus izdevās saistīt ar čemodāniem, kas savulaik glabājās ārsta Petjo savrupmājā.

Aizturēšanas laikā Petjo kabatā tika atrasts priekšmets, kas viņam varēja radīt problēmas, – bērna pārtikas kartīte. Uz kartītes bija vārds “Renē Vetervalds”, kas gan izrādījās pārlabots no oriģinālā lasāmā “Renē Knellers”. Renē Knellers bija Kurta un Grētas Knelleru septiņus gadus vecais dēls. Knelleri bija ebreji, kas dzīvoja okupētajā Parīzē pastāvīgās nāves bailēs no tā, ko nesīs nākamais klauvējiens pie durvīm. Pēc tam, kad viņiem par mata tiesu bija izdevies izvairīties no deportācijas, Knellers nolēma pieņemt palīdzības piedāvājumu no sava ģimenes ārsta Marsela Petjo. 1942. gada 17. jūlijā ģimene ieradās pie “dr. Ežēna”. Viņi bija paklausīgi sakrāmējuši somās apģērbu, vērtslietas un skaidru naudu, kā arī sagatavojuši fotogrāfijas pasēm. Viņi nebija turīgi, bet ārsts par samaksu bija piekritis pieņemt viņu mēbeles un teicies tās savākt pēc viņu aizbraukšanas. Knelleri izbēga no nacistu ķetnām, pazūdot Lesjēra ielas 21. namā. Drīz pēc tam daži Knelleru draugi un radinieki sāka saņemt Grētas pastkartes, kurās bija aprakstīts smagais ceļojums uz Argentīnu un vīra veselības stāvokļa pasliktināšanās. Mulsinoši, ka pastkartes bija parakstītas ar vārdu Marguerite, kas ir viņas vārda Margareth franciskā versija, turklāt parasti viņa sevi bija saukusi par Grētu. Varasiestādes velti mēģināja atrast Knellerus Argentīnā.

No pierādījumu miglas sāka iznirt līdzīgi stāsti: cilvēki acīmredzot pazuda ārsta Petjo tīklā, tad sekoja pastkartes un vēstules, kurās aprakstīts grūts ceļojums un veselības problēmas, parasti ar dīvaini formālu parakstu. Daudzas vēstules izskatījās līdzīgas. Policijai sāka rasties aizdomas, ka “dr. Ežēns” patiesībā nepalīdzēja cilvēkiem aizbēgt no Francijas, vismaz ne šī vārda parastajā nozīmē. Drīzāk izskatījās, ka ģimenes ārsts Marsels Petjo pierunāja izmisušos cilvēkus atnest visu savu skaidro naudu un vērtslietas uz viņa kabinetu. Tur viņam bija maza trīsstūrveida telpa, kuru nevarēja atvērt no iekšpuses. Tajā viņš injicēja bēgļiem nāvējošu vielu, uzdodot to par ceļojuma vakcīnu, aizvēra durvis un gaidīja, līdz viņa upuri nomira un tos bija iespējams sadalīt. Vai varbūt nāvējošā viela bija indīga gāze, ko ielaida slēgtajā kamerā. Jebkurā gadījumā pases fotoattēli bija tikai maldinošs manevrs, līķi – apgrūtinošas paliekas, bet viņa atalgojums – nauda, zelts un dārglietas.

Šādu faktu interpretāciju Petjo dedzīgi noliedza, un policijai nebija lietisku pierādījumu, lai to pamatotu. Tomēr Francijas pilsoņi turpināja ziņot par tuviniekiem, kuri devušies uz šaubīgo skaistumkopšanas salonu Matirēnu ielā 25 un pēc tam vairs nav redzēti. Varasiestādes mēģināja atrast pazudušos cilvēkus iespējamajās dzīvesvietas citās valstīs, taču bez panākumiem. Uzradās seni dr. Petjo paziņas, kuri atzinās, ka jau ilgi turējuši aizdomās šo ārstu kleptomānu par drausmīgiem nodarījumiem. Un, rūpīgi pārbaudot Petjo pagātni, atklājās, ka viņa tuvumā noticis šausmīgi daudz noslēpumainu nāves gadījumu un ka mirušo vidū ir arī cilvēki, kuri liecinājuši pret viņu Vilnēvas tiesā. Ārstam bija par ko atbildēt.

Tiesas prāva pret ārstu Marselu Andrē Anrī Feliksu Petjo sākās 1946. gada 18. martā. Kopš viņa aresta bija pagājuši 16 notikumiem bagāti mēneši: sabiedrotie bija ieņēmuši Berlīni, izbeidzot karu Eiropā. Un amerikāņi bija izgudrojuši un izmantojuši atombumbu, kas beidzot pārliecināja Japānas impēriju padoties. Pa to laiku reformētā franču policija bija uzmeklējusi un arestējusi daudzus bijušā franču gestapo augstākos virsniekus un pēc ātras tiesas bija sekojusi ātra nošaušana.

Visi Petjo apsūdzības līdzdalībnieki bija atbrīvoti no cietuma pierādījumu trūkuma dēļ; viņu vidū bija viņa sieva Žoržeta, brālis Moriss un viņa aģenti Fransinē un Furjē. Apcietinājumā bija paturēts tikai Marsels Petjo. Viņu bija izmeklējusi psihiatru komisija, kurā sagadīšanās pēc bija arī dr. Ejērs, kurš pirms vairākiem gadiem bija pārliecinājis tiesu Vilnēvā, ka Petjo bijis mentāli nepieskaitāms benzīna zādzības lietā. Tomēr šoreiz tika vienprātīgi nolemts, ka viņš ir psihiski vesels. Vājprāts bija izslēgts.

Justīcijas pils tiesu zāles skatītāju rindās drūzmējās ap 500 cilvēku. Aizstāvībai Petjo bija noalgojis Renē Florio, bēdīgi slavenu un lietpratīgu juristu, kurš tagad uzstājās kā paša “dr. Sātana” advokāts. Apsūdzību vadīja Pjērs Dipēns, kurš bija norīkots tikai pirms sešām nedēļām, kad iepriekšējais prokurors bija pēkšņi atkāpies. Pie zāles sienas bija sakrauti lietiskie pierādījumi, kuru vidū īpaši izcēlās augstā grēdā salikti aptuveni 60 čemodāni, rokassomas, ceļojumu lādes un cita bagāža.

Uz zvērināto sola sēdēja septiņi vīri. Tiesas galvenās amatpersonas bija sapulcētas aiz gara sola uz paaugstinājuma tiesas zāles galā kā koncertzālē uz skatuves. Prezidējošais tiesnesis Marsels Lezērs bija centrā, un no abām malām viņu ieskāva tiesas maģistrāti, apsūdzība un aizstāvība. Prezidējošajam tiesnesim mugurā bija sarkans talārs; advokāts un prokurors bija ģērbti melnā. Atvērās durvis tiesas zāles galā, un ienāca Petjo, atkal gludi noskuvies. Ceļā uz apsūdzēto solu viņu pie abiem elkoņiem turēja bruņoti sargi; nostājies pie barjeras, viņš šķita izskatīgs un labestīgs, ģērbies savā iecienītajā pelēkajā uzvalkā ar lavandas krāsas svītriņām un uzlicis tam pieskaņotu violetu tauriņu. Atskanēja kameru klikšķu un zibspuldžu kakofonija, un ārsts draudzīgi uzsmaidīja skatītājiem. Beidzot Petjo ar rokas mājienu lūdza fotogrāfus atkāpties, teikdams:

– Kungi, lūdzu! Pietiks pagaidām.

Pagāja 90 minūtes, kurās formāli nolasīja visas apsūdzības, kas saturēja 27 slepkavības. Viņu turēja aizdomās arī par daudzām citām slepkavībām, tai skaitā par Sēnā atrastajiem sakropļotajiem līķiem, bet apsūdzība uzturēja prasību tikai par tiem gadījumiem, kas varētu pārliecināt zvērinātos. Izjautāšanā Petjo palika pie apgalvojuma, ka viņš cīnījies kā patriots pretošanās kustības rindās. Viņš skaidroja, ka esot vadījis īstu vajātajiem ebrejiem domātu bēgšanas organizāciju, bet, kad pie viņa vērsies kāds noziedznieks vai nacistu kolaboracionists, viņš esot to likvidējis, nevis evakuējis. Turklāt viņš apgalvoja, ka līķi Lesjēra ielas 21. namā nav viņa roku darbs: tas droši vien esot gestapo safabricējums pret viņu, vai varbūt Fly-Tox biedri piesavinājušies viņa savrupmāju, kamēr viņš pats bija nacistu apcietinājumā. Jautāts pēc šo biedru vārdiem, Petjo atteicās tos atklāt, lai viņus nepakļautu tādai pašai netaisnībai, kāda pašlaik esot jāpiedzīvo viņam. Viņš šķita labi pārzinām dažus pretošanās kustības aspektus, bet nespēja atbildēt uz jautājumiem par sprāgstvielām, ko parasti izmantoja pretošanās kustības kaujinieki. Reizēm viņš atklāti šņukstēja.

Petjo bieži emocionāli uzliesmoja un atbildēja ar pretpārmetumiem, kā arī atbildēja uz jautājumiem ar sarkasmu, par ko pilnajā zālē ļauni priecājās skatītāji. Karš bija padarījis pilsoņus nejūtīgus pret nāvi; kad prokurors paziņoja, ka “cilvēka dzīvība ir svēta”, skatītāju rindās atskanēja smiekli. Pārtraukumos ļaudis drūzmējās ap apsūdzēto solu, lūgdami Petjo autogrāfu grāmatā, ko viņš bija sarakstījis, gaidot tiesu. Grāmatas nosaukums bija “Veiksme uzvarēta”, autors – “Ļauns Ģēnijs?”. Tā bija grāmata par azartspēles risku un veiksmi, un tā sākās ar teikumu: “Šī ir nopietna grāmata, ko es uzrakstīju sev par prieku, jo esmu viens no tiem samaitātajiem, kuri gūst prieku darbā.”

Tiesas trešās dienas rītā izcēlās tracis par kādu laikraksta New York Herald Tribune Parīzes korespondenta Deivida Perlmana rakstu. Tajā bija iekļauta intervija ar diviem zvērinātajiem un prezidējošo tiesnesi Lezēru, un tajā viņi bija nosaukuši Petjo par “neiedomājamu monstru” un “drausmīgu slepkavu”. Ja tā bija taisnība, tad šī intervija atklāja kliedzošu neobjektivitāti no tiesneša un zvērināto puses, kuri vēl nebija redzējuši visus pierādījumus. Par spīti šim varbūtējam justīcijas pārkāpumam, Petjo advokāts Florio nepieprasīja tiesneša atcelšanu, bet apmierinājās ar abu iesaistīto zvērināto nomaiņu.

Kad tiesa citu pēc citas izskatīja slepkavību apsūdzības, Petjo lielāko daļu noliedza, bet dažas atzina, ieskaitot trīs pazīstamu gangsteru – Žo Boksera, Fransuā Korsikāņa un Adriāna Baska – nogalināšanu. Apsūdzība atzina, ka visi trīs bija sadarbojušies ar franču gestapo un tādējādi pretošanās kustības kaujinieks par viņu nogalināšanu varētu tikt attaisnots, – bet gangsterus pavadīja trīs sievietes… Kādēļ bija jānogalina viņas?

– Ko gan jūs gribētu, lai mēs ar viņām būtu iesākuši? – jautāja Petjo, likdams auditorijai noelsties.

Jautāts, kādēļ viņš nogalinājis no vāciešiem bēgošu ebreju pāri no Holandes, Petjo izsaucās:

– Viņi bija no Berlīnes! – un viņa aizstāvji šim apgalvojumam par pierādījumu uzrādīja policijas ziņojumu. Petjo uzstāja, ka tie bijuši nevis ebreji, bet gestapo spiegi, kas iesūtīti ar uzdevumu iefiltrēties Fly-Tox.

– Jā gan, viņi slēpās, – Petjo sarkastiski izmeta. – Viņi slēpās gluži kā es jaunībā no sievas, kad palīdu zem segas un saucu: “Meklē mani nu!”

Piektajā tiesas dienā bija ieplānots izbraukums. Dr. Petjo ielūdza visu tiesas sastāvu – tiesnesi, prokuroru, advokātu, zvērinātos un žurnālistus – apskatīt viņa savrupmāju Lesjēra ielā 21. Līņājot vieglam lietutiņam, 15 automašīnu kolonna policijas motociklistu eskorta pavadībā devās uz Lesjēra ielu un apstājās krietna skatītāju pūļa priekšā. Petjo uzņēmās laipna gida lomu pa plašo, putekļaino, noplukušo rezidenci, lietišķi izrādot ogļu krāsnis pagrabā, nedzēsto kaļķu bedres atrašanās vietu un virtuvi ar neparasto kanalizācijas sistēmu. Objekta interesantākajā vietā, dīvainajā trijstūrveida telpā ar novērošanas “actiņu”, Petjo paskaidroja, ka tā neesot nekāda eksekūciju kamera, kā tiekot apgalvots. Īstenībā šeit bijis plānots uzstādīt rentgena aparātu, ko viņš iepriekšējās liecībās gan nebija minējis.

Turpmākajās dienās apsūdzība iztaujāja virkni liecinieku, ieskaitot bijušo komisāru Masī, kurš, atrazdamies arestā par kolaboracionismu, bija mēģinājis izdarīt pašnāvību (viņu beigās attaisnoja). Policijas liecības pārsvarā apstiprināja aizstāvju apgalvojumus, ka lietiskie pierādījumi policijas uzraudzībā nav tikuši pienācīgi uzglabāti. Pretošanās kustības kaujinieki uzstāja, ka viņi nekad nav cīnījušies kopā ar Petjo vai dzirdējuši par tādu Fly-Tox. Senie paziņas no Vilnēvas apliecināja Petjo bezprincipiālo raksturu – benzīna un elektrības zagšanu un kleptomāna reputāciju. Tika pieminēta arī elektromehānikas grāmatas zādzība. Psihiatrs no komisijas, kura atzina Petjo par psihiski pieskaitāmu, nespēja pateikt, kādēļ ārsts ticis atzīts par vājprātīgu degvielas zādzības lietā pirms vairākiem gadiem, bet par psihiski veselu šajā tiesas procesā. Petjo advokāts Renē Florio saskatīja iespēju ievilināt neuzmanīgo psihiatru lamatās, pajautājot:

– Un vai komisiju neuztrauca Petjo māsas uzvedība?

– Viņa māsa neuzrādīja nekādas vājprāta pazīmes, – psihiatrs nedomādams atbildēja.

– Petjo nav māsas! – Florio triumfējoši atklāja, izraisot smieklu šaltis auditorijā.

Viens no apsūdzības uzaicinātajiem ekspertiem, grafologs, aplūkoja īpatnējo korespondenci, ko it kā bija sūtījuši ar “dr. Ežēna” palīdzību izbēgušie. Grafologs secināja, ka rakstītais nav viltots, bet ka uzrakstītie vārdi nesaskan ar rakstītāja patiesajām jūtām. Apšaubot grafologa spējas veikt šādus secinājumus, Florio uzšņāpa kaut ko savā piezīmju grāmatiņā un pasniedza to ekspertam.

– Sakiet, vai šeit rakstītais atbilst manai personīgajai pārliecībai?

Uzrakstīts bija, ka mesjē grafologs ir “lielisks darbinieks, kas nekad nekļūdās”. Eksperts atteicās izvērtēt šo dokumentu.

Cits apsūdzības aicinātais liecinieks bija Žaks Jonē, militārās izlūkošanas eksperts, kuram bija svarīga loma Petjo izvilināšanā no slēptuves. Viņa eksperta viedoklis bija tāds, ka Petjo noteikti strādājis vāciešu labā: ja viņiem patiešām būtu bijušas aizdomas, ka Petjo ir pretošanās kustības kaujinieks, tad gestapo noteikti būtu viņu nošāvuši, nevis atlaiduši brīvībā. Tas izraisīja ilgstošu rupjību izvirdumu no Petjo puses; pieklājīgā sabiedrībā viņa tirādi varētu apkopot slēdzienā, ka apsūdzētais šo apgalvojumu noliedza.

Petjo interesantā kārtā pieķērās viena liecinieka apgalvotajam, ka ārsts ticis redzēts ar netīrām rokām un melniem nagiem. Petjo skaidroja, ka viņa rokas bijušas netīras tādēļ, ka viņš regulējis velosipēda pārnesumus gadījumam, ja viņam nāktos bēgt no gestapo. Prezidējošais tiesnesis iebilda, ka gestapo pārvietojās ar automašīnām un neviens divritenis, lai cik labi noregulēts, nespētu kalpot par efektīvu bēgšanas līdzekli.

– Ja arī manas rokas bija netīras, – kliedza Petjo, – vismaz es tās nebiju sasmērējis, dodot zvērestu nodevējam Petēnam!

Ar to viņš bija domājis Filipu Petēnu, okupētās Francijas marionešu valdības vadītāju, kuram visi tiesneši bija spiesti zvērēt uzticību.

– Es aizliedzu jums izteikt šādus apvainojumus! – Lezērs brīdināja apsūdzēto.

– Apvainojumus kam? – smējās Petjo. – Petēnam?

Neviens liecinieks neapgalvoja, ka būtu redzējis Petjo nodarām kādam miesas bojājumus vai darbojamies ap līķiem, nerunājot nemaz par nogalināšanu. Lietu vēl vairāk sarežģīja fakts, ka neviens no Lesjēra ielas 21. nama līķiem nebija droši identificēts un nevienam no neidentificētajiem upuriem nebija noteikts nāves cēlonis. Apsūdzība bija pilnībā būvēta uz nostāstiem un netiešiem pierādījumiem, visai ļodzīga corpus delicti pilsētā, kurā okupācijas gados bija pazuduši vairāk nekā 60 000 cilvēku. Zvērinātie tomēr nevarēja ignorēt lielo daudzumu aizdomīgo nāvju un pazušanu, kas vijās ap Petjo gan Lesjēra ielas 21. namā, gan ārpus tā. Tiesas zālē savilkās mākoņi, kad pēc apsūdzības lūguma tiesas izpildītājs, pārmeklējis daudzos par pierādījumiem izliktos čemodānus, atrada un zvērinātajiem uzrādīja saburzītu veļas gabalu. Tā bija zēna pidžama, pāršūta no viņa tēva novalkātajiem krekliem. Uz krekliem bija monogramma “K. K.” – Kurts Knellers, tā paša Renē Knellera tēvs, kura pārtikas kartīte tika atrasta pie Petjo viņa aresta brīdī.

– Tai jābūt pidžamai, kurā zēns gulēja pēdējā naktī pirms bēgšanas, – atbildēja Petjo un skaidroja, ka Knelleri negribēja ņemt līdzi netīro veļu uz jaunajām mājām Argentīnā, jo sevišķi ar monogrammu, kas neatbilda viņu jaunajai identitātei. Zvērinātos tas nepārliecināja.

Tad sekoja aizstāvības aicinātie liecinieki, ieskaitot kādu veterānu, kas ar labu vārdu pieminēja Petjo kā ārsta prasmi un dāsnumu. Kāds cits stāstīja par Petjo sasniegumiem laikā, kad viņš bija Vilnēvas mērs, ieskaitot modernizēto kanalizācijas sistēmu un veiksmīgo izglītības reformu. Kāds cits liecinieks bija pretošanās kustības kaujinieks, kurš bija pavadījis piecus mēnešus kopā ar Petjo franču gestapo cietuma kamerā. Viņš uzstāja, ka Petjo par pretošanās kustību zinot pārāk daudz, lai viņu turētu aizdomās par melošanu, un ka viņi abi apsprieduši Fly-Tox jau tālajā 1943. gadā. Viņš liecināja:

– Cilvēkā nevar kļūdīties, ja ar viņu pavadīti ilgi mēneši dažus kvadrātmetrus lielā kamerā. Tas vien, kā Petjo runāja ar vāciešiem, bija iedvesmojošs paraugs mums visiem. Viņš ir izcils patriots.

Citi ieslodzītie savās liecībās apstiprināja šos apgalvojumus un vainoja nacistu kontrolētos laikrakstus, kas okupācijas laikā bija priekšlaicīgi pasludinājuši ārstu par vainīgu.

Pēdējā, 16. tiesas dienā, 1946. gada 4. aprīlī, Florio rezumēja aizstāvību, apgalvojot, ka Petjo ir patriots – ievainots veterāns, kas pašaizliedzīgi pildījis ārsta un pilsoņa pienākumus. Viņš bijis pacientu mīlēts, pretošanās kustības biedru cienīts un palicis nelokāms nacistu spīdzināšanas laikā. Ārsts atzinās 19 no 27 slepkavībām, bet to izdarīšanu attaisnoja ar ģenerāļa de Golla kara laikā izteikto apgalvojumu, ka “neviens noziegums vai pretlikumīga darbība nav uzskatāmi par tādiem, ja tie veikti Francijas interesēs”. Kas attiecas uz pārējām astoņām slepkavībām, apsūdzība nebija pierādījusi, ka Petjo bijis iesaistīts šo cilvēku pazušanā, un neviens no līķiem nav ticis identificēts. Un nedaudzos lietiskos pierādījumus bija bezcerīgi sabojājusi policija, atļaujot pa konfiscētajiem čemodāniem rakņāties nepiederošām personām. Dramatisko sešas stundas garo Florio aizstāvības runu skatītāju zāle sveica ar stāvovācijām.

Atbilstoši Francijas tiesu sistēmai apsūdzētajam tika piešķirts pēdējais vārds. Petjo, sava advokāta snieguma aizkustināts, tikai slaucīja asaras, tad piecēlās un teica zvērinātajiem:

– Es nevaru… neko. Jūs esat franči. Jūs zināt, kas jums jādara.

Zvērināto padome septiņu pilsoņu sastāvā pameta tiesu zāli apspriesties prezidējošā tiesneša Lezēra un divu tiesas maģistrātu vadībā. Īsi pirms pusnakts zvērināto padome atgriezās ar spriedumu. Apspriešana bija ilgusi nedaudz vairāk par divām stundām. Zvērinātie atzina Petjo nevainību viena upura – Denīzas Otēnas – slepkavībā un aplaupīšanā pierādījumu trūkuma dēļ. Pārējās 26 apsūdzībās viņš tika atzīts par vainīgu un notiesāts uz nāvi. Uzliesmojot zibspuldžu magnija salūtam, Petjo kliedza:

– Mani ir jāatriebj!

Apsargi steidzīgi saslēdza viņu roku dzelžos un nogādāja atpakaļ kamerā, kur viņam bija jāgaida neizbēgamais.

Ņemot vērā dr. Petjo nosodījumu laikrakstos, zvērināto objektivitātes neiespējamību, pierādījumu sabojāšanu un tiesas procesa steigu, vairums vēsturnieku ir vienisprātis, ka Marsels Petjo nav saņēmis taisnīgu tiesu. Tomēr tikpat vienprātīgi tiek arī atzīts, ka viņš nebija nedz pretošanās kustības kaujinieks, nedz reāla bēgšanas tīkla vadītājs. Viņš droši vien bija atbildīgs par viņa savrupmājā atrasto un daudzu līdzīgi sakropļoto Sēnā atrasto upuru nāvi. Tomēr daži neiederīgi fakti norāda uz kaut ko sarežģītāku nekā tikai stāstu par iedzīvoties kāru sērijveida slepkavu: daudzi parīzieši teica, ka “dr. Ežēns” esot atdevis viņu iemaksāto naudu, ja uzskatījis, ka briesmas viņiem vairs nedraud. Turklāt policijas pirmstiesas izmeklēšanas protokolos atrodamas vairāku cilvēku liecības, kuri bijuši pazīstami ar pretošanās kustības grupu Fly-Tox, – tātad šāda organizācija tomēr varētu būt pastāvējusi, lai arī darbojusies izolēti. Un visā okupācijas laikā ārstam Petjo bijusi neizskaidrojama piekļuve stingri normētiem resursiem: krietnam ogļu daudzumam, ar ko kurināt līķu dedzināšanas krāsnis, degvielai nedzēsto kaļķu transportēšanai un ievērojamajiem morfija un meskalīna krājumiem.

Jautājumus raisa arī notikumu hronoloģija. Petjo tika atbrīvots no gestapo cietuma 1944. gada janvāra sākumā, bet čemodāni tika aizvākti un līķi sadedzināti tikai marta vidū. Nekāds izskaidrojums šai laika nobīdei piedāvāts netika. Un Petjo noteikti būtu redzējis un saodis biezos dūmus no sava skursteņa, tomēr uzkrītošā kremācija turpinājās vairākas dienas. Šīs nesakritības daži vēsturnieki skaidro ar to, ka Petjo spīdzināšanas rezultātā varētu būt piekritis sadarboties ar nacistiem un ka viņa izlaišanai no cietuma un pēkšņajai nozieguma pēdu likvidēšanai bijis kas kopīgs ar gestapo plāniem. Ja tā, tad nav jābrīnās, ka viņš to paturēja pie sevis: atzīšanās kolaboracionismā pēckara Parīzē draudētu ar daudz smagākām sekām nekā atzīšanās slepkavībā.

Nedz “slepenais ierocis”, par ko Petjo bija stāstījis policijas izmeklētājiem, nedz milzīgie naudas, zelta un dārglietu krājumi, kurus viņš it kā bija izmānījis no saviem upuriem un kuru vērtība, pēc policijas aplēsēm, sasniedza ap 250 miljoniem franku (80 miljoni mūsdienu eiro), tā arī netika atrasti. Šos krājumus meklēdami, varas pārstāvji rūpīgi pārmeklēja visus Petjo īpašumus, bet atrada tikai nenozīmīgas druskas.

Vēl viens neatbildēts jautājums Petjo lietā ir metode, kādu viņš lietoja upuru nogalināšanai. Pastāv viedoklis, ka vakcīnu vietā upuriem ticis injicēts nātrija cianīds, kas pieaugušu cilvēku var nogalināt dažu minūšu laikā. Šādam minējumam ir pamats, jo toksikologi tajā laikā spēja noteikt cianīda klātbūtni organismā ne ilgāk kā dažas dienas pēc nāves iestāšanās. Rakstnieks Deivids Kings grāmatā “Nāve gaismas pilsētā” min liecības, kas rosina domāt, ka ārsts savus upurus nonāvējis ar cianīda gāzi – precīzāk, ūdeņraža cianīdu, kas ir tā pati nacistu nāves nometnēs izmantotā inde. Arī šim minējumam ir pamats, jo mazā trijstūrveida telpa varēja ātri pārtapt gāzes kamerā, dažas kālija cianīda granulas izšķīdinot sērskābē. Jebkurā gadījumā Petjo droši vien sākumā upuriem injicēja morfīnu un meskalīnu, lai padarītu tos pretoties nespējīgus.

Kāds mulsinošs dr. Petjo stāsta izklāsts parādās Džona Grombaha 1980. gadā publicētajā grāmatā “Lielais likvidators”. Tā pārsvarā atstāsta zināmus faktus, tomēr izsaka dažus neizpratni raisošus apgalvojumus. Normālos apstākļos tos varētu ignorēt kā izpušķojumus, tomēr Grombaha profesionālā karjera neļauj neņemt vērā viņa piedāvāto notikumu versiju. Otrā pasaules kara laikā Grombahs vadīja slepenu ASV spiegošanas aģentūru, kas bija pazīstama ar nosaukumu “Dīķis” (The Pond) un ko 1955. gadā iekļāva CIP. Šajā grāmatā Grombahs apgalvo, ka Petjo kara laikā bijis vērtīgs izlūkinformācijas avots, kas viņiem nodevis no vācu pacientiem dzirdētās baumas. Pēc Grombaha vārdiem, Petjo ziņojumi brīdināja sabiedrotos par vairākām svarīgām kara norisēm – V-2 raķešu izstrādi, vācu pretuzbrukumu, ko mūsdienās dēvē par Ardēnu ofensīvu, un Vācijas centieniem atombumbas izveidē. Grombahs apgalvo, ka viņam bijusi īpaša pieeja nepublicētai Petjo autobiogrāfijai, kurā ārsts atzinies daudzās “likvidācijās” un atklājis savu nogalināšanas metodi – gaisa injicēšanu vēnā, kas izraisa emboliju un sirdsdarbības apstāšanos. Nav skaidrs, vai Grombaha rīcībā tiešām bijis šāds manuskripts un, ja tā, vai tas bijis īsts, jo nekādu citu liecību, izņemot paša Grombaha apgalvojumus, par to nav.

Francijas tieslietu sistēmā notiesātajam par nāvessoda izpildes laiku iepriekš nepaziņoja. 1946. gada 26. maija rītā pulksten 4.15 kamerā guļošo Petjo pamodināja cietumsargs. Kameras ārpusē stāvēja pulciņš nemierīgu amatpersonu, to vidū arī viņa advokāts Renē Florio un galvenais prokurors Pjērs Dipēns.

– Es zinu, ko tas nozīmē, – teica Petjo.

Viņš piecēlās, pie izlietnes nomazgājās un uzvilka pelēko uzvalku ar lavandas krāsas strīpiņām. Viņam atļāva pēdējo vēlēšanos un deva laiku uzrakstīt atvadu vēstuli sievai un dēlam. Pēc 20 minūtēm viņš nolika pildspalvu, piecēlās un teica:

– Kungi, esmu jūsu rīcībā.

Viņš pieņēma tradicionālo cigareti, bet atteicās no tradicionālās glāzes ruma. Cietuma kapelāns piedāvāja pirmsnāves rituālus, no kuriem Petjo atgaiņājās, līdz viņam atgādināja, ka to izpilde sniegšot mierinājumu viņa drīzajai atraitnei.

Grupa pavadīja Petjo uz ierēdņa kabinetu, kur viņš parakstījās reģistrā par viņa atbrīvošanu no cietuma un nodošanu bendes rīcībā. Tad sapulcējušies devās uz cietuma iekšpagalmu, kur stāvēja tikko uzstādīta giljotīna. Tas nozīmēja galvas nociršanu kā noziedzniekam, nevis nošaušanu kā kareivim. Novērojošais ārsts vēlāk teica, ka Petjo “gāja viegliem soļiem, it kā dotos uz kārtējo tikšanos savā kabinetā”. Dr. Petjo uzsmaidīja bendēm un izsmēķēja pēdējo cigareti. Amatpersonas noskuva viņam skaustu un sasēja rokas aiz muguras.

Pjērs Dipēns pajautāja, vai viņš vēlas sacīt kādus pēdējos vārdus vai izteikt atzīšanos.

– Nē! – atbildēja Petjo. – Es esmu ceļinieks, kurš visu savu bagāžu ņem sev līdzi.

Pulksten 5.05 bendes pieveda Petjo pie giljotīnas, piestiprināja viņu ar siksnām pie guļamsola, pabīdīja nedaudz uz priekšu, ļaujot galvai iegulties iedobē, un parāva sviru.

damninteresting.com, 2021. gada jūnijā