Bez vēsts pazudis Nāves ielejā

Ausīs dārdot dievietei līdzīgas upes ūdeņiem, divi vīrieši teica ardievas. Andrejs Gapons, 47 gadus vecs krievs, nule bija pavadījis trīs mēnešus paša izveidotā retrītā Pārvatī ielejā, dziļi Indijas Himalajos. Cilvēks, kurš soļoja viņam līdzās, bija amerikānis, 35 gadus vecais Džastins Aleksandrs, rūdīts ceļotājs ar lielu pieredzi mežonīgā dabā; tikko vairākas nedēļas nodzīvojis kalnu alā, viņš bija izpelnījies Gapona atzinību ar savām izdzīvošanas iemaņām. Tagad Džastins devās trīs dienu ceļā uz svētvietu – Mantalaja ezeru, kur gatavojās nakšņot zem klajas debess ar visai pieticīgiem krājumiem.

Gapons piedāvājās viņam pievienoties, taču Džastins sacīja, ka ceļā vēloties doties kopā ar sadhu, hinduistu svēto vīru, kurš, tiecoties pēc apgaismības, atsakās no pasaulīgiem labumiem. “Es negribēju viņu pierunāt neiet,” atceras Gapons, tomēr viņš bija nobažījies par savu jauno paziņu. Gapons pats pirms dažām nedēļām bija mērojis ceļu uz Mantalaju, akmens putekļu pieduļķotu ūdenskrātuvju puduri pie Pārvatī iztekas. Ezers atrodas plašā, mūžam vēju un sala šaustītā apkaimē. Ledainajā morēnas paugurainē vairāk nekā 4 kilometrus virs jūras līmeņa koku nav – ne patvērumam, ne ugunskuram. Džastinam nebija ne plītiņas, ne degvielas, tāpēc Gapons kaut ko iespieda viņam plaukstā; viņa atvadu dāvana bija kā radīta cilvēkam, kurš augstu vērtē praktiskumu un minimālismu, – sarkanas vēja drošas butāna šķiltavas.

Vietā, kur sākas taka uz Mantalaju, – pie Kalgas ciema, kas lielākoties sastāv no viesu namiņiem un augļu dārziem, kuros ceļš sarūk līdz šauram celiņam, – Džastins pasniedza Gaponam savuaifonu un lūdza viņu nofotografēt, lai iemūžinātu “garīga ceļojuma sākumu”. Abi vīrieši apskāvās, un Džastins turpināja ceļu pa taku, kas veda dziļāk mežā. Tas bija 2016.gada 22.augustā.

Četras dienas pirms tam Džastins savā blogā rakstīja par plāniem šī ceļojuma laikā meditēt, nodarboties ar jogas vingrinājumiem un mācīties no sadhu. Ieraksta pēdējā rindiņa vēstīja: “Ap septembra vidu man vajadzētu būt atpakaļ. Ja es līdz tam vēl neesmu atgriezies, nemeklējiet mani.”

Džastins neatgriezās. Viņš pazuda kaut kur Pārvatī ielejas augstākajās nogāzēs.

Pārvatī ielejā un ārā no tās ved tikai viens ceļš – šaurs, vietām rupji bruģēts, vietām bedrains zemesceļš. Pa to strauji līkumo sagrabējuši autobusi, kas, bremzēm kaucot, pāriet uz gliemeža gaitu, kad nonāk dažu sprīžu attālumā no pretimbraucēja. Vienā ceļa pusē slejas kalni, otrā paveras skats uz stāvu, klinšainu aizu, kuras dibenā, reizēm vairāk nekā simt metru dziļumā, plūst Pārvatī upe. Tās pienaini zilie ūdeņi, kam vārds dots par godu hinduistu auglības un uzticības dievietei, liekas vilinoši, taču var kļūt par nevaldāmu, mežonīgu spēku.

Ielejas piekalnes ciemati un gleznainās kalnu ainavas katru gadu pievilina desmitiem tūkstošus tūristu, taču viņi atšķiras no tiem, kas, apceļojot Zelta trijstūri, brāžas cauri Tādžmahalam vai ar mugursomu plecos soļo no krāšņiem tempļiem uz saulē mirdzošām pludmalēm, – no tiem, uz kuriem balstīta Indijas tūrisma industrija. Ceļotāji, kuri sajutuši Pārvatī ielejas aicinājumu (tā atrodas uz ziemeļiem no Deli, Himalajos, vairāk nekā dienu gara autobusa brauciena attālumā), ātri iejūtas šim nomaļajam Indijas nostūrim kopīgajā dzīves plūdumā: neskaidri izšķiramas nedēļas un mēneši aizrit, meditējot, piekopjot jogu un patērējot dāsnus hašiša daudzumus, iegūtus no slepenās plantācijās audzētām vai turpat savvaļā, upes krastā un ceļa malā sadīgušām kaņepēm..

Ieleja, kur 3000 gadus meditācijās esot pavadījuši hinduistu dievi, īpaši vilinoša šķiet cilvēkiem, kurus interesē gara noslēpumi. Katru vasaru te notiek Varavīksnes saiets – kontrkultūras piekritēju pulcēšanās, kurā sludina utopiskus ideālus un cīņu ar patēriņa kultūru. Daudzi ierodas, lai godātu Šivu, Pārvatī vīru un vienu no hinduistu panteona visvairāk cildinātajiem un populārākajiem dieviem. Šivas nelokāmāko sekotāju vidū ir sadhu, svētie vīri, kas savā apģērbā un dzīvesveidā cenšas atdarināt dievus, taču plaši pazīstamais meditācijas un jogas skolotāja un visu pasaulīgo īpašumu noliedzēja tēls ar dredos sapinkātajiem matiem piesaista arī daudzus rietumniekus, kuri seko viņu piemēram. Šī ceļa gājēji Pārvatī ieleju uzskata par savu apgaismības meklējumu priekšpēdējo posmu vai pat pašu kulmināciju. Tā ir vieta, kur pulcējas klejojoši askēti, New Age neofīti un apņēmības pilni garīguma tūristi – cilvēki, kuri ir cieši pārliecināti, ka izdangātais ceļš uz nekurieni aizvedīs viņus līdz ilgi meklētajām atbildēm vai kaut kādai augstākai sapratnei. Pārvatī ir ūdens, kas šķīsta, Šiva – uguns, kas pārveido.

Ieleja var šķist idilliska, taču tai ir arī padrūma pagātne. Pēdējo 25 gadu laikā, pēc oficiālām un neoficiālām ziņām, Pārvatī ielejā un tās apkaimē bojā gājuši vai bez vēsts pazuduši vismaz 25 ārzemju tūristi. Pazudušo vidū ir cilvēki no Kanādas, Izraēlas, Japānas, Itālijas, Čehijas, Krievijas, Nīderlandes, Šveices un Austrālijas. Izmisušie tuvinieki par pazudušajiem raksta sociālajos medijos, interneta diskusiju lapās un ceļojumu forumos, taču viņu stāsti piedāvā tikai izkaisītas detaļas un retus pavedienus.

Daudzos gadījumos lieta ož pēc nozieguma. 1996.gadā Pārvatī ielejā pazuda brits Īans Mogfords, kurš pirms tam tēvam telefona sarunā stāstīja, ka iedraudzējies ar kādu sadhu. “Nebūt nav neiespējami, ka šis cilvēks manam dēlam kaut kāda iemesla dēļ uzbruka un viņš tagad guļ kaut kur aizas dibenā,” Mogforda tēvs izteicās intervijā laikrakstam The Telegraph. Citi varētu būt kļuvuši par noziedznieku upuriem, kad iesaistījušies ienesīgajā narkotiku biznesā, uzpērkot hašišu no ražotājiem un pārdodot to tūristiem. Kad 2015.gada vasarā bez vēsts pazuda Bruno Mušaliks, ceļotājs no Polijas, viņa tēvs notikušajā vainoja vietējās narkotiku mafijas. Dažus bezvēsts pazudušos uzskata par noslepkavotiem. 2000.gadā brutālu uzbrukumu apmetnē virs Pārvatī ielejas piedzīvoja kāds brits, viņa topošā sieva un šīs sievietes pusaugu dēls; dzīvs palika tikai vīrietis. Tomēr lielākā daļa no tiem, kas nav atgriezušies no šīs šaurās Indijas subkontinenta strēles, ir pazuduši bez pēdām.

Tajās reizēs, kad atrodas līķis, to bieži izvelk no putojošās Pārvatī upes straumes, kas musona laikā spēj vienā acumirklī cilvēku aiznest vai ieraut zemūdens atvarā. Taču tieši daudzo neatrasto bojāgājušo dēļ Pārvatī ieleja kļuvusi par kaut ko līdzīgu Indijas apceļotāju Bermudu trijstūrim.

Visā pārējā valstī likums prasa, lai viesnīcu un viesu namu īpašnieki reģistrē savus klientus kopējā interneta datubāzē, taču Pārvatī lielais vairums iebrauc un izbrauc, nevienam par to neziņojot. Izolācija no ārpasaules un noteikumu trūkums tikai vairo ielejas valdzinājumu. Ārzemnieki te bez grūtībām var nozust no varasiestāžu radariem un bieži vien apzināti to izmanto uz visu ceļojumu vīzas laiku vai nelikumīgā kārtā pat pēc tā beigām. Kāds izraēlietis ielejā šādi nodzīvoja vairākus desmitus gadu; viņš audzēja un tirgoja hašišu, ieviesa sievu un bērnu, taču beigās tomēr tika arestēts par uzturēšanos valstī ar nederīgu vīzu.

Šādā situācijā, kad radīti visi apstākļi, lai cilvēks varētu bez pēdām izgaist, rodas jautājums: vai visi pazudušie ceļotāji tiešām gājuši bojā apmaldoties vai tikuši noslepkavoti? Varbūt kāds vienkārši negrib, ka viņu atrod?

Lai gan Pārvatī ielejā Džastins Aleksandrs ieradās garīguma meklētāju pulka pēdās, savā dzīvē viņš nemēdza izvēlēties iemītas taciņas. Pasaulē viņš nāca Floridas pilsētā Sarasotā kā Džastins Aleksandrs Šetlers, taču vēlāk uzvārda vietā sāka izmantot savu otro vārdu un pēc vecāku šķiršanās bieži mainīja dzīves vietu, pārceļoties no vienas Amerikas Rietumu pilsētas uz nākamo. Džastins reiz sevi aprakstīja kā atturīgu vienpati, kurš mierinājumu rod dabā, taču citi viņu atceras kā cilvēku, kurš uzlādējas saskarē ar citiem.

Kad Džastinam bija 16, viņa māte Sūzija Rība izņēma viņu no vidusskolas un pieteica Neskartās dabas zināšanu skolā netālu no Sietlas Vašingtonas pavalstī. Viens no šīs savvaļas dzīves iemaņām veltītās izglītības programmas izveidotājiem ir Džons Jangs, Toma Brauna Jaunākā, starptautiski pazīstamās Ņūdžersijas Pēddziņu skolas dibinātāja, protežē. Kad Jangs Džastinu, tolaik daudzsološu izdzīvošanas mākslas mācekli, aizveda uz Ņūdžersijas skolu, pusaudzis tur ieradās pilns sapņaina ideālisma un iedraudzējās ar 22 gadus veco instruktoru Tomu Makelroju. Makelrojs jau no pirmā brīža augstu novērtēja Džastina pamatīgās zināšanas un mērķtiecību, un abi bieži vien devās pārgājienos, sekojot vilku baru pēdām. Ar laiku Džastins pats sāka mācīt bērnus skolas paspārnē izveidotajā vasaras nometnē.

Džastinam izveidojās bezbailīga jaunekļa reputācija. Pēddziņu skolā uzzinājis, kā droši krist no koka, viņš uzkāpa 15metru augstumā un palaida vaļā rokas. Pareizā tehnika ir pa ceļam ķerties pie koka zariem un tūdaļ tos atkal palaist vaļā, tādējādi pakāpeniski samazinot kritiena ātrumu, taču Džastins dažus zarus izlaida, pēdējos sešus metrus brīvi krita kā lupatu lelle un triecās pret zemi, tik tikko nesašķaidot galvaskausu pret akmeņiem. “Reizēs, kad manas lielākās bailes man teica nē, Džastins neatlaidās,” saka Makelrojs. Taču Džastins prasmīgi lika lietā arī kontemplatīvākas dabas izzināšanas formas, tajā skaitā Brauna piekopto praksi – atgriezties vienā konkrētā mazā neskartās dabas pleķītī, “sēžamlaukumiņā”, lai ieklausītos un pamanītu vissīkākās pārmaiņas ap sevi. Treisija Fraja, bērnu nometnes vadītāja, kas ar Džastinu draudzīgas attiecības uzturēja arī vēlāk, novērojusi, ka daudzi pusaudži skolā ierodas ne tikai ar vēlēšanos apgūt izdzīvošanas iemaņas, bet arī ilgojoties atrast dabā saskarsmi ar dziļāku garīgumu. Džastins tam bija spilgts piemērs. “Viņa dzīvē galvenais bija meklēt kaut ko lielāku,” saka Fraja.

Džastins nokārtoja vidusskolas diploma ekvivalenta GED eksāmenus, tad kādu laiku strādāja par paramediķi brigādē, kas sniedz neatliekamo medicīnisko palīdzību brīvdabas negadījumos cietušajiem, par masāžas terapeitu, pēc tam arī kādā Paloalto alternatīvajā skolā Kalifornijā, vienlaikus spēlējot Sanfrancisko līča apkārtnes grupā Punchface, ar ko koncertturnejās aizceļoja līdz pat Japānai. 2009.gadā Džastins pievienojās kādam draugam Maiami un sāka strādāt tehnoloģiju jaunuzņēmumā, kas nodarbojās ar luksusa precēm. Tas viņam ļāva daudz ceļot, ēst zvaigžņotos Michelin restorānos un apmesties smalkās viesnīcās. “Viņš uz laiku pameta savu dabas cilvēka dzīvi un sāka ceļot pa pasauli ar plašu vērienu,” saka Rība. Taču šī darba spožums Džastinu nevaldzināja ilgi.

2013. gada decembrī 32 gadu vecumā Džastins paziņoja, ka aiziet no darba. Vīlies un nemiera urdīts, viņš pārdeva lielāko daļu no visa, kas viņam piederēja, sakravāja mugursomu un devās ceļā. Sava jaunā ceļojumu bloga “Džastina piedzīvojumi”pirmajā ierakstā viņš paskaidroja: “Es bēgu no dzīves, kas nav autentiska. [..] Es bēgu no vienmuļības pie visa, kas jauns, pie izbrīna, pie pārsteiguma un pie lietām, kas liek man justies spēkpilnam un dzīvam.” Nākamos divarpus gadus Džastins pavadīja, kājām apceļojot Dienvidameriku un Āziju un ar savu motociklu braukājot pa Savienotajām Valstīm.

Pavirši raugoties, likās, ka Džastins iemieso klišejisko principu “aizeju no darba, lai ceļotu”, un viņam savācās vesela sekotāju orda – vairāk nekā 11000 tikai instagramā vien. Daudzus vilināja viņa stāsti par naksnīgo uzkāpšanu Bruklinas tiltā, piedalīšanos šamaņu rituālā Brazīlijā, iesvētībām mūka kārtā Taizemē un darbu skolas celtniecībā zemestrīces izpostītajā Nepālā 2016.gada pavasarī. Citus uzrunāja tas, kas bija šo piedzīvojumu pamatā: Džastins bija minimālists, taču ne visa noliedzējs. Viedtālrunis viņā neizraisīja pretīgumu; tas ļāva pastāstīt to, kas bija stāstāms. Turklāt ceļš, ko viņš bija izvēlējies, šķiet, bija nevis norobežošanās, bet gan rīcība, it kā viņš būtu pats sava episkā romāna varonis. Taču aiz Džastina valdzinošajiem stāstiem slēpās cilvēks, kurš meklē augstāku jēgu, reizēm – uz veselā saprāta rēķina. Viņš reiz par savu dzīvi izteicās, ka tā esot “balansēšana uz naža asmens” starp dzīvi modernajā sabiedrībā un brīvu eksistenci.

“Man šķiet, ka viņš tiecās arvien paaugstināt savu riska latiņu, un tas viss droši vien sabrieda līdz arvien bīstamākām lietām,” saka Makelrojs. “Beidzās ar to, ka viņš aizgāja mazliet par tālu.”

Negaisa mākoņiem gāžot pār subkontinentu musona lietu, 2016.gada jūnijā Džastins šķērsoja robežu, no Nepālas nonākot Indijā. Viņš ieradās Vārānasī, vienā no šīs zemes spēcīgākajiem garīgajiem magnētiem, pilsētā, kur hinduistu svētceļnieki mazgājas svētajā Gangā, lai noskalotu visus savus grēkus. Turpat blakus, pie īpaši šim nolūkam paredzētiem krastmalas betona pakāpieniem, kas redzami visā šī upes posma garumā, dedzina līķus: liesmas aprij miesu kremācijas rituālos, kas turpinās cauru diennakti. Ja tavas mirstīgās atliekas pa straumi aiznes Gangas svētie ūdeņi, tā ir liela svētība, kas atbrīvo dvēseli no nebeidzamā un mokošā reinkarnāciju cikla.

Tur Džastins sastapa kādu ārzemnieku ar dredu pīnēm; viņš spēlēja bambusa flautu un, runājot ar spēcīgu vācu akcentu, pastāstīja, ka dzīvojot Indijā jau 20gadus – “vienkāršu dzīvi, ar pavisam nedaudzām mantām”, Džastins ar apbrīnu rakstīja internetā. Tas, visticamāk, bija pirmais viņa sastaptais rietumnieks, kurš šajā zemē nodzīvojis ilgus gadus.

Bruņojies ar garu koka flautu, ko izmantoja par ceļinieka spieķi, Džastins devās uz ziemeļrietumiem, uz galvaspilsētu Ņūdeli, kur nopirka lietotu melnu Royal Enfield Bullet500 markas motociklu un nosauca to par “Ēnu”. Viņš jau gadiem sapņoja ar motociklu šķērsot vienu no augstākajām kalnu pārejām pasaulē, 5358metrus augsto Tanglanglu, un nonākt nomaļajā Ladākhas reģionā, Indijas tālākajā ziemeļu nostūrī. Viņš ieradās Himalaju pakājē un 22.jūlijā, pieveicis pusi no iecerētā ceļa, iebrauca Pārvatī ielejā.

Džastins ieradās, cieši apņēmies doties kalnos, nevis dirnēt ceļotāja vīzas atvēlētās dienas hašiša dūmu mākonī kādā netīrā hostelī. Viņš rakstīja, ka jau krietnu laiku jūtot “vajadzību pabūt divatā ar māti Himalaju”. Ieradies ielejā, Džastins nosūtīja ziņu Kristoferam Lī, franču ceļotājam, ar kuru pirms kāda gada bija sapazinies internetā. Lī jau trīs mēnešus uzturējās Pārvatī, un tagad abi kopā devās augstāk kalnos – uz Kalgu.

Lī atceras, kā viņi ar Džastinu sprieduši, vai viņa piedzīvojumu izlikšana apskatei internetā nav tirgošana, vai nebūtu labāk pilnībā izdzīvot tos pašam. “Man liekas, viņa dzīvē tolaik bija tāds posms, kad viņš sev uzdeva dažādus jautājumus, īsti nebūdams skaidrībā, kādā virzienā vēlas doties,” saka Lī. Taču Džastinam drīz vien kļuva skaidrs, kāds būs viņa nākamais solis. Nākamajā dienā pēc ierašanās Pārvatī ielejā viņšfeisbukā izklāstīja savu plānu kājām doties uz ielejas augstāko galu un vairākas nedēļas dzīvot alā, atdarinot sadhu dzīvesveidu. “Es jau daudzus gadus jūtu aicinājumu to pamēģināt. Ne jau atteikties no pasaules vai rast apgaismību, bet vienatnē paklejot pa majestātiskajiem Himalajiem,” viņš rakstīja. “P.S. Ja man gadīsies kāda liksta vai es sākšu ciest badu, es varēšu nokāpt līdz ciemam un palūgt palīdzību vai ēdienu. Es nenomiršu.” Džastins nemeklēja pilnīgu vientulību, taču vēlējās netraucēti pavadīt laiku mierīgā meditācijā un aktīvi pārbaudīt savu izturību, dzīvojot alā ar visai ierobežotiem pārtikas krājumiem.

28. jūlijā Andrejs Gapons satika Džastinu Hirgangā, pussabrukušā koka mietu, brezenta un viļņota alumīnija skārda būdiņu nometnē, ko daudzi Pārvatī ielejas apmeklētāji uzskata par sava neformālā svētceļojuma galamērķi. Krievu ceļotājs uzreiz sajuta simpātijas pret šo garo, plecīgo amerikāni ar ērgļa tetovējumu uz krūtīm, kurš stāstīja, ka dzīvo kalnos. Džastins aizveda Gaponu uz savu alu, mazāk nekā pusotru metru augstu klints dobumu, kas paslēpts no citu acīm mežainā kalnu nogāzē virs nometnes. Alā bija ļoti šauri, taču Gapons atceras, ka Džastins to turējis tīru. Viņš bija savācis zarus, lai naktīs varētu bedrē kurināt ugunskuru, un nopircis sveces, lai vakaros būtu gaisma lasīšanai. Gapons to novērtēja. Viņa priekšā bija cilvēks, kurš alā nevis vienkārši eksistē izdzīvošanas līmenī, bet, pēc visa spriežot, jūtas lieliski. “Pēdējās pāris nedēļas nodzīvoju kādā alā Indijas Himalajos,” Džastins rakstīja blogā 13.augustā. “Tā bija mazāka un slapjāka, nekā biju cerējis, tāpēc gandrīz katru rītu es mēroju stundu garu ceļu lejā no kalna, lai sasildītos Hirgangas svētajos karstavotos.”

Kādā no šīm reizēm, kā Džastins stāstīja saviem interneta sekotājiem, neilgi pēc ierašanās Hirgangā kāds sadhu, vārdā Sats Nārājans Rāvats, viņu ieaicinājis savā piedūmotajā akmens būdā turpat mazu gabaliņu zem karstajiem avotiem. Sadhu bija kalsns neliela auguma vīrs, ģērbies safrāndzeltenā dhoti (gurnautā), un viņam bija hinduistu askētiem raksturīgie garie, pinkainie dredi. Ielejā dzīvo vai siltākajos mēnešos kopā ar tūristiem ierodas daudzi sadhu, taču Rāvats viņu vidū bijis viegli pamanāms, jo uz ceļiem, delnu locītavām un elkoņiem viņam bija prāvi izaugumi, daži no tiem pat citrona lielumā.

Daudzi apkārtnes iedzīvotāji Rāvatu neuzskatīja par īstu sadhu. Viņu mēdza saukt par “biznesa babu”. (Baba ir sarunvalodā bieži lietots sadhu apzīmējums.) Tādi viltus svētie vīri izskatās un ģērbjas tieši tā, kā piedienas īstam sadhu, taču klejo pa Indiju, meklējot nevis gara bagātības, bet gan naudu no tiem, kas ir pietiekami ziņkārīgi, lai maksātu par viņu sabiedrību. Par Rāvatu Hirgangā runāja, ka viņš mēdzot arī pa druskai apzagt neuzmanīgus tūristus, un Lī uz šo sadhu raudzījās ar zināmām aizdomām. “Daži babas ir ļoti šarmanti un sabiedriski, bet šis bija parupjš un primitīvs,” viņš saka. “Var jau būt, ka viņš bija lielisks cilvēks, taču viņa garam piemita kaut kas ļoti skarbs un agresīvs.” Lī ieteica Džastinam būt uzmanīgam.

Un tomēr amerikānis bieži iegriezās Rāvata būdā. Viņš mēdza sēdēt uz paklājiem pie sadhu ugunsbedres, pīpējot čillumu, vēroja, kā baba izpilda sarežģītas jogas āsanas, un, ja klāt bija kāds hindi pratējs, kurš varēja pārtulkot, arī mācījās no viņa. Rāvats Džastinam pastāstīja, ka, pilnībā atsakoties no miesaskāres, nogriezis sev peni. “Turpmākajās divās nedēļās mēs kļuvām par draugiem,” Džastins rakstīja blogā. “Vismaz man tā liekas.”

Šajā laikā, ko Džastins nodzīvoja ielejas alā, viņa interese par sadhu dzīvesveidu kļuva dziļāka. “Esmu dzirdējis par šo babu maģiskajām spējām,” 15.augustā viņš rakstīja savā Instagram kontā. “Viņi var ielūkoties tavā dvēselē un uzzināt tavu pagātni un nākotni. Viņi var dot svētību vai nolādēt. Viņi ir svēti vīri, bet mežonīgi, un Indijā uz viņiem pat neattiecas likumi. Policija viņus nearestē pat par slepkavību, un esmu dzirdējis, ka tādas reizēm notiek.” Džastinu arvien vairāk valdzināja sadhu fenomens un tas, kā šie cilvēki dzīvoja – vienatnē un nekam nepiesaistīti. Rāvats bija iekarojis viņa uzticību. “Viņš saka, ka vairums babu ir šarlatāni – ka viņi patiesībā mīl naudu, sievietes un pozēt tūristiem par samaksu; būtībā viņi ir vienkārši klejojoši dīkdieņi, kas izliekas par svētiem vīriem. Viņš apgalvo, ka pats gan esot īsts sadhu.”

Pasaulē nav daudz zemju, kas tā pievilinātu dedzīgus garīguma tūristu pulkus kā Indija. Cilvēki brauc, lai Bodhgajā pasēdētu vietā, kur Buda zem bodhi koka sasniedza apgaismību. Viņi ierodas klejot pa Rišikešu, kur The Beatles 1968.gadā pavadīja vairākas nedēļas āšramā, rakstot dziesmas. Un viņi dodas skatīties Maha Kumbh Mela, svētkus, ko uzskata par lielāko reliģisko saietu pasaulē; 2013.gadā šis notikums vienas dienas laikā sapulcēja ap 30 miljoniem cilvēku. Taču šai zemei piemīt īpaša spēja pakļaut savai varai cilvēkus, kas interesējas par garīgumu, un pārvērst viņu nevainīgo ideālismu par drudžainu apmātību. Šis fenomens pazīstams kā Indijas sindroms; tā ir nevis klīniska diagnoze, bet vesels uzvedības izmaiņu spektrs, no samērā labdabīgiem simptomiem (dezorientācija un trauksmes sajūta) līdz galējām izpausmēm (pilnībā zaudēta saikne ar realitāti).

“Indija rietumniekiem iedveš tik saasinātas emocijas, ka ceļotāji reizēm cieš no savdabīga delīrija – neprāta, kas tikpat spontāni izgaist, kad cilvēks atgriežas dzimtenē,” raksta psihiatrs Režiss Ero, kurš strādājis Francijas konsulātā Bombejā un 2000.gadā publicējis grāmatu “Indijas neprāts”. “Tas tāpēc, ka Indija uzrunā bezapziņu – provocē to, liek tai mutuļot un reizēm plūst pāri malām. Indija uzjunda to, kas aprakts mūsu psihes dziļākajos slāņos.”

Psihiatrs un Kosmosa garīgās veselības un uzvedības zinātnes institūta direktors Sunils Mitals savā pacientu centrā Ņūdeli vidēji nedēļā pieņem vismaz vienu ārzemju tūristu, kuru viņš raksturo kā Indijas sindroma upuri. Daži valstī ierodas ar kādu neatrisinātu emocionālu vai psiholoģisku problēmu un sabrūk, sadūrušies ar apdullinošu kultūršoka, nepārvarama svešāduma, vilinošas eksotikas un vairumā gadījumu arī narkotiku sajaukumu. “Tas nostrādā kā bumbas sprādziens,” Mitals saka. Kāds no Mitala ārstētajiem ārzemju ceļotājiem atrasts klaiņojam Tādžmahala apkārtnē, pilnīgi dezorientēts un nesakarīgs. “Viņš bija pametis savu mugursomu, pasi, pilnīgi visu, un vienkārši aizbēdzis.” Citi ar Indiju aizraujas tik ļoti, ka šejienes ļaužu pūlī atrod sev klusu eksistences nišu vai anonimitāti un mājās vairs tā arī neatgriežas.

Vēl citi mērķtiecīgi dodas uz Indijas reliģiskajiem centriem, lai studētu meditāciju, jogu un garīgumu un jūsmotu par jogiem vai guru, un bieži paši tērpjas kā priesteri vai sadhu. “Cilvēks, kurš nostājies uz garīgu meklējumu takas, sāk apšaubīt vērtības, kas dziļi iesakņojušās viņa apziņā,” saka Mitals. “Tas var novest pie iekšēja tukšuma, sajūtas, ka dzīvei zudis mērķis, vai pēkšņiem eiforiskas laimes uzplūdiem– un tālāk seko neziņa, kā ar to tikt galā.” Viens no smagākajiem gadījumiem, ko viņš pieredzējis, ir kāda amerikāniete: pēc četriem Indijā pavadītiem mēnešiem jauno sievieti atrada āšramā, kur viņa ik vakaru puskaila dejoja tur mītošajiem garīguma meklētājiem. Kad Mitala ļaudis uzsāka ar viņu sarunu, amerikāniete kategoriski apgalvoja, ka esot apsara, mītisks sievišķs gars, kas kārdina jogus un priesterus, lai pārbaudītu viņu gribasspēku.

Vairumā gadījumu, ar ko sastopas Mitals, cēlonis ir tas, ka ārzemnieki garīgo meklējumu procesā paši sevi spiež meklēt emocionāli un fiziski arvien bīstamākas situācijas. Dažiem liekas, ka apgaismība meklējama ar hašišu piebāzta čilluma galā, dažiem – sniegota kalna virsotnē, bet citiem – viedumu sološa svētā vīra klusajā sabiedrībā.

Pēc trim nedēļām Hirgangas apkārtnē Džastins iznāca no savas alas un pa meža taku virs vasaras lietavās uzmilzušās Pārvatī upes nokāpa līdz Kalgai. Viņš bija apņēmies spert lielāku soli, soli uz kaut ko augstāku – gan kalnu reljefa, gan cerētās atklāsmes ziņā. Rāvats viņu bija uzaicinājis “garīgā pārgājienā” uz upes izteku pie Mantalaja ezera. “Viņš grib man mācīt sadhu, Šivas – Pirmā Jogina – gudrības,” Džastins rakstīja savā pēdējā bloga ierakstā. “Viņš ievēro stingru garīgo režīmu, par kuru es neko nezinu, un mani moka ziņkāre… Es gribu ieraudzīt pasauli viņa acīm, kas būtībā ir 5000gadus senas; tas ir sens garīguma ceļš. Es tam pievērsīšos no visas sirds, un tad redzēsim, kas notiks… Varbūt babas dzīve man būs piemērota.” Džastins ielika savā pelēkajā nelielajā mugursomā kilogramu rīsa, mazliet auzu, riekstu, rozīņu, tējas, cukura un miltu. Uz muguras viņš nesa arī drēbes, guļammaisu, mačeti un dažas citas būtiski nepieciešamas lietas, taču ne telts, ne plītiņas viņam nebija. Rokā viņš paņēma savu flautas nūju.

Sūzija Rība parasti neuztraucās, kad viņas dēls devās kādā ceļojumā. Taču šoreiz bija citādi. “Tikai vienu reizi es tiešām neprātīgi pārdzīvoju un raizējos, un tas bija tad, kad viņš bija Indijā,” viņa atceras. Džastina ceļojumu laikā viņi bieži apmainījās ar e-pasta vēstulēm un īsziņām, taču Sūzijai bija “nelāga priekšnojauta” par sadhu. Viņa dēlam teica, ka ir noraizējusies par šo plānu, taču nemēģināja viņu pierunāt no tā atteikties. “Es nekad neesmu gribējusi būt māte, kas uz savu bērnu projicē bailes un nemieru,” viņa saka.

Treisija Fraja, internetā sekojot drauga gaitām, pamanīja, ka Džastina fotogrāfijās un blogā mainījies tonis. Pēdējais ieraksts viņai likās “satraucošs”; Treisija bažījās, ka viņš šoreiz uzņēmies pārāk lielu risku. “Man bija bail, ka viņš jūt vajadzību iet arvien tālāk, bet agri vai vēlu par to ir jāmaksā,” viņa saka. “Es uztraucos, jo, lai gan Džastins uzticas cilvēkiem, viņš arī prot teicami novērtēt cilvēku raksturu.” Taču, kad Fraja izlasīja, ko Džastins pirms došanās uz Mantalaja ezeru rakstīja par sadhu, kaut kas tajā visā viņai likās biedējošs. “Man radās sajūta, ka viņš šo cilvēku nav pareizi novērtējis.”

Džastins bija pārliecināts, ka gaidāmais ceļojums izdosies, taču kaut kas nomāca arī viņu. Pirms došanās ar Rāvatu uz Mantalaja ezeru viņš sarunā ar Gaponu pajokoja: “Ja es nomiršu, uzraksti par mani kaut ko jauku internetā.” Džastins ieminējās, ka nebūtu slikti, ja kāds reiz izveidotu tīmekļa vietni, kur cilvēku digitālās pēdas kalpotu par piemiņu viņu mūžam. Un tomēr ilgas pēc piedzīvojuma, kas varētu mainīt visu viņa dzīvi, bija spēcīgākas par bailēm. “Man liekas, viņš bija nonācis tādā punktā, kad kļūst skaidrs, ka ar vienkāršu izdzīvošanu skarbos apstākļos nepietiek, lai atrastu īstu brīvību,” saka Gapons. 22.augustā krievu ceļotājs pavadīja savu jauno draugu cauri Kalgas augļu dārziem līdz vietai, kur virs upes sākās taka uz Mantalaju, uzdāvināja viņam sarkanās butāna šķiltavas un atvadījās.

Savam pēdējam bloga ierakstam Džastins pievienoja arī video. Spokainās kadru virknes sākumā viņš sēž uz akmens miglā pusizgaisušu priežu siluetu ielenkumā, kā mūks ietinies pelēkā šallē. Tad viņš basām kājām iet pa pļavu, padzeras no kalnu strauta un iekur savā alā uguni, bet pēc tam apguļas. Nākamais skats ir Pārvatī upe, kas mutuļo, puto un svaida miglas vērpetes. Migla izklīst, un dūmu mākonī parādās Rāvats, kurš savā būdā pīpē čillumu. Kadrs satumst.

Pienāca septembra beigas, un Džastins vēl nebija atgriezies no kalniem. Otrā pasaules malā, Oregonas pavalsts Portlendā, viņa māte sāka nopietni raizēties. Viņa zināja, ka dēls būtu piezvanījis, tiklīdz rastos izdevība. Arī cilvēkiem, kurus Džastins bija saticis Pārvatī ielejā, bija nemierīgs prāts. Saņēmis ziņu no kāda bažīga kopīga drauga, Gapons, kurš mēneša sākumā bija atgriezies Krievijā, sazinājās ar Lī. Francūzis, kurš vēl joprojām uzturējās Kalgā, devās trīs stundu ceļā uz Hirgangu, lai sameklētu to, kurš pēdējais bijis kopā ar Džastinu. Viņš pārsteigts atrada Rāvatu sēžam savā būdā.

Kad Lī un vairāki citi draugi metās viņu izvaicāt, sadhu noskaitās un paziņoja: “Džastins ir traks!” Rāvats apgalvoja, ka amerikānis viņu pametis, kad viņi netālu no Mantalaja ezera sastapuši vairākus ceļotājus. Džastins kopā ar viņiem devies vēl augstāk kalnos. Lī viņam neticēja un nekavējoties uzrakstīja iesniegumu tuvējā mazajā policijas iecirknī.

Arī Rība šim stāstam nenoticēja. 9.oktobrī viņa sēdās lidmašīnā uz Deli, pa ceļam Londonā sazinoties ar Džastina draugu Džonatanu Skīlzu. Skīlza un Džastina ceļi uz īsu brīdi bija krustojušies 2015.gada 4.jūlijā, nedēļas nogalē Bigsērā Kalifornijā, un abi pēc tam turpināja sazināties. Skīlzs apbrīnoja Džastina miermīlīgo dabu, viņa līdzcietību un piedzīvojumu meklētāja garu. “Džastins dzīvoja tā, kā vēlētos ļoti daudzi,” Skīlzs atceras. Viņš juta pienākumu iesaistīties meklēšanā. Nonākuši Indijā, viņi ar Rību galvaspilsētā tikās ar ASV vēstniecības darbiniekiem, tad devās tālāk uz ziemeļiem – uz kalniem. Tikmēr Lī kopā ar pulciņu indiešu kalnu pavadoņu, kuri pārzināja šo apvidu, kājām izstaigāja Hirgangas apkārtni.

15. oktobrī, divas dienas pēc tam, kad Rība Pārvatī ielejas lejasgala pilsētā Kullu policijas nodaļā iesniedza oficiālu ziņojumu par pazudušu personu, Rāvatu arestēja, un viņš stājās Džastina mātes un Skīlza priekšā. Sadhu izklāstītā versija par notikumiem pie Mantalaja ezera atšķīrās no tā, ko viņš Hirgangā stāstīja Lī. Rāvats teica, ka viņiem līdzi uz Mantalaju devies vēl trešais – viņa nolīgtais nesējs. Tagad sadhu apgalvoja, ka Džastinu pēdējo reizi redzējis, kad visi trīs atceļā no svētā ezera apstājušies padzert tēju. Rāvats aizsūtījis nesēju pa priekšu, lai viņš jau sāktu gatavot maltīti. Džastins viņam drīz sekojis, bet Rāvats aizkavējies, jo viņam sāpējuši ceļi. Kad Rāvats pievienojies nesējam vecā meža dienesta būdā, Džastina tur nav bijis. Nesējs un sadhu nevis ziņojuši par amerikāņa pazušanu policijai, bet nokāpuši lejā Hirgangā un nevienam neko nav teikuši.

Rība, sēžot divu metru attālumā no cilvēka, kurš viens no pēdējiem redzējis Džastinu dzīvu, izmisīgi pūlējās nezaudēt savaldību. Viņas acīs Rāvats labākajā gadījumā zināja vairāk nekā teica, bet ļaunākajā varbūt pats bija laupījis viņas dēlam dzīvību. Bija pagājis mēnesis, kopš Džastinam būtu vajadzējis atgriezties.

Ziņa par pazudušo amerikāni izplatījās visā ielejā, un drīz pieteicās trīs indiešu ceļotāji ar jaunu pavedienu. Viņi stāstīja, ka 3.septembrī netālu no duļķainajiem Mantalaja dīķiem sastapuši Džastinu, sadhu un nesēju un nofotografējušies kopā ar amerikāni. Viņu ierašanās brīdī sadhu strīdējies ar Džastinu; Džastins viņiem teicis, ka ir izsalcis un noguris un vēlas atgriezties ielejā. Šis stāsts bija pretrunā ar abām Rāvata versijām.

Trīs dienas pēc Skīlza un Rības iesnieguma policija un neliela meklētāju grupa, kurā bija arī Skīlzs, ar helikopteru nolaidās pie ceļotāju takas Mantalaja ezera tuvumā. Pēc divām stundām policija devās atpakaļ uz Kullu, atstājot Skīlzu kājām turpināt ceļu straumes virzienā uz Hirgangu. Kopā ar viņu bija Bridžešvars Kunvars, inženieris no Bengalūru; viņš bija ieradies brīvdienās, lai uzkāptu tuvējā kalnā, un piedāvājis palīdzēt. Lielāko ceļa gabalu taka, kas ved no ezera, nolaidenā slīpumā šķērso morēnu un kalnu pļavu, taču ir viens posms, kurā tā, pietuvojusies meža līnijai, stiepjas gar stāvas kraujas malu virs Pārvatī ūdeņiem. Tik tuvu iztekai upe ir ļoti strauja, īpaši šajā vietā, kur ieleja to saspiedusi šaurā spraugā, – un īpaši vasarā. Straume, kas no iztekas traucas uz ielejas lejasgalu, ir neganta visos gadalaikos, taču vasarā, musona lietavu un kūstošā sniega piebarota, upe pārvēršas par nevaldāmu nezvēru. “Tā ir īsta nāves ieleja,” saka Kunvars. “Šajā apvidū nelaimes gadījumi var notikt ļoti viegli, lai kā cilvēks uzmanītos.”

Abi meklētāji virzījās gar upes kreiso krastu, pārmaiņus te vienam, te otram izvirzoties priekšgalā, un pētīja akmeņainos līkumus un zāļainās nogāzes, cerēdami ieraudzīt kaut ko neparastu. Aptuveni četros pēcpusdienā Kunvars sasniedza takas kraujmalas posmu virs vairāk nekā 30 metrus augstas un gandrīz pilnīgi vertikālas nogāzes; lejā uz akmeņiem mutuļoja straume. Cenšoties pārkliegt upes rēkoņu, viņš iesaucās: “Es redzu flautu!”

Skīlzs un Kunvars pa akmeņaino nogāzi un slideno klints virsmu norāpās līdz upes krastam. Pavisam mazu gabaliņu no necaurspīdīgajiem ūdeņiem zemē bija iesprausta bambusa flautas nūja. Turpat blakus viņi atrada arī melnu ūdensdrošu mugursomas pārvalku, pelēku šalli un sarkanas butāna šķiltavas.

Visu šo laiku, gan lidojot virs ielejas helikopterā, gan izstaigājot to kājām, Skīlzs bija iztēlojies, kā viņa draugs tūdaļ pavisam mierīgi iznāks no kalniem – sveiks un vesels, tikai mazliet aizkavējies. Tagad viņš saprata, ka tas var arī nenotikt. Bija smagi tur stāvēt un skatīties uz mantām, kas tik nepārprotami piederēja Džastinam, – nieka 17kilometrus no Hirgangas, kur pulcējās un savās teltīs uzdzīvoja simtiem ceļotāju.

Visā izmeklēšanas gaitā Pārvatī ielejas policija deva priekšroku dažādiem izskaidrojumiem, kas nevedinātu domāt par kārtējo ārzemnieka slepkavību viņu apgabalā. “Mans sākotnējais viedoklis bija tāds, ka šis cilvēks lietojis kādas narkotikas un apmaldījies,” saka policijas priekšnieks Niščints Singhs Negi, kurš savā zaļi krāsotajā kabinetā Kullu izmeklējis daudzas tamlīdzīgas lietas. “Bijis daudz gadījumu, kad cilvēki šādā stāvoklī iekrīt upē.” Taču noskaidrojuši, ka Džastins tik daudz laika pavadījis kopā ar sadhu, dzīvojis alā un nēsājis līdzi flautu, ko izmantojis par nūju, izmeklētāji savā oficiālajā atskaitē iekļāva arī blogā rakstīto “nemeklējiet mani” – kā būtisku kontekstu viņa pazušanai: tas varēja būt kārtējais Indijas sindroma piemeklētais ārzemju ceļotājs, kurš tīšuprāt parūpējies, lai viņu nevarētu atrast.

“Kad Džastins pazuda, tika darīts ļoti daudz, lai mēģinātu viņu atrast,” saka Negi, piemetinot, ka līdz tam policija pazudušu ārzemnieku meklēšanā ne reizi nebija izmantojusi helikopteru. Taču kāds meklēšanas kampaņai tuvu stāvošs cilvēks apgalvo, ka apgabala policijai nopietnai izmeklēšanai trūcis “gan resursu, gan motivācijas” un viss, kas ticis darīts, bijis domāts tikai ģimenes un ASV vēstniecības nomierināšanai. “Es cīnījos par sava dēla dzīvību,” saka Rība. “Es cīnījos, lai viņi vispār sadzird to, ka viņš tiešām ir pazudis.”

Meklēšanas pirmajā nedēļā lielākās cerības kaut ko uzzināt vēl joprojām saistījās ar sadhu, kurš palika pagaidu arestā ielejas policijas iecirknītī. 21.oktobrī tūlīt pēc septiņiem vakarā policists, kurš apsargāja Rāvata kameru, izgāja nokārtot dabiskās vajadzības. Oficiālajā ziņojumā teikts, ka, pēc brīža atgriezies, viņš atradis sadhu pakārušos savā dhoti.

Skīlzam un Makelrojam likās savādi, ka sadhu it kā izdarījis pašnāvību tikai dažas dienas pirms pagaidu aresta beigām – ielejā, kur policija dara visu, lai novērstu uzmanību no mīklainiem tūristu pazušanas gadījumiem tās jurisdikcijā. Rība bija izmisumā. “Es jutu, ka mēs esam zaudējuši pēdējo trauslo cerību atrast Džastinu un uzzināt, kas patiesībā noticis.”

Pēc divām izmisīgu meklējumu nedēļām bija palicis visai maz pavedienu. Džastina aifonu, ko viņš izmantoja saviem Instagram un Facebook ziņojumiem, tā arī nav izdevies atrast. Policija aizturēja un nopratināja nesēju, taču atbrīvoja, kad izrādījās, ka viņa stāstītais saskan ar Rāvata otro, uzlaboto notikumu versiju.

Būtībā policija Džastina Aleksandra lietu slēdza; viņš bija tikai kārtējais tūrists, kurš bez vēsts pazudis Pārvatī ielejā. “Mēs nevaram izdarīt secinājumu par iespējamo nāves cēloni,” teikts gala atskaitē, “taču pieļaujam, ka viņu kāds varēja nolaupīt ar nolūku nogalināt.” Kullu policijas nodaļā viņa vārds tika ierakstīts pazudušo ārzemnieku sarakstā; statuss: “neatrasts”.

Pēc flautas atrašanas Toms Makelrojs devās uz Indiju, cerot, ka viņa pieredze pēdu dzīšanā palīdzēs uziet kādus jaunus pavedienus. Raugoties uz upi no kraujas malas, viņš krastā ievēroja iespējamas trieciena pēdas, kas vedināja domāt, ka tur kāds kritis. Vai Džastins paslīdēja un iekrita upē? Vai viņu kāds pagrūda? Bet varbūt viņš vienkārši pameta savu flautu un butāna šķiltavas mutuļojošā ūdens malā? Makelrojs atcerējās drauga leģendārās izdzīvošanas iemaņas. “Bija grūti nedomāt, ka viņš kuru katru brīdi izdēdējis un novārdzis parādīsies aiz līkuma un teiks: “Tom! Kā tu te gadījies?” Arī Lī vēl ilgi pēc Džastina pazušanas uzskatīja, ka amerikānis var atrasties. “Šis logs vēl nav ciet, un, ja nu pasaulē ir kāds, kurš spēj pa to izspraukties, tad tas noteikti ir viņš,” saka franču ceļotājs.

Daži no tiem, kas ar Džastinu iepazinās Pārvatī ielejā, domā, ka, lai arī tas ir maz ticams, tomēr pastāv iespēja, ka viņš pazudis pēc paša gribas. “Tas bija ar smaidu,” saka Gapons, domājot par emozīmi ar piemiegto aci, ko Džastins ielicis punkta vietā savā pēdējā bloga ierakstā. “Bet daļēji tas bija arī nopietni. Viņš meklēja brīvību. Viņš bija gatavs spēlēt uz augstām likmēm, un, kad tu spēlē uz augstām likmēm, tad princips ir – visu vai neko.” Turpretim pēc Skīlza domām nakšņošana Himalaju alās liecina tikai par to, ka Džastins centies sasniegt jaunu fiziskās izturības līmeni, bet frāze “nemeklējiet mani” bijusi domāta jaunu sekotāju pievilināšanai.

Makelrojs atceras, ka pusaudža gados Džastins gribējis dzīvot gandrīz kā mitoloģiskā sāgā. Viena no viņa mīļākajām grāmatām bijusi Džozefa Kampbela “Varonis ar tūkstoš sejām”, kurā autors aplūko arhetipisko “varoņa ceļu”. Pirmais solis ir sajust piedzīvojuma aicinājumu, raksta Kampbels. Kad uzdevums izraudzīts, skolotājs izvada topošo varoni cauri pārbaudījumu virknei: vispirms līdz metamorfozes stadijai, tad līdz ceļa apoteozei – lielajai atskārsmei. Vēlāk varonis atgriežas jau kā jauntapis divu pasauļu – garīgās un materiālās – pavēlnieks.

Pārvatī ielejā šīs alkas dzina Džastinu arvien augstāk. Jebkādu vilcināšanos viņš aizstāja ar nesatricināmu atvērtību, jebkādu skepsi apklusināja ar aklu uzticēšanos, bet jebkādu godīgu zinātkāri piespieda strauji nobriest par apņēmīgu rīcību.

Rība atturas izpaust dažas lietas, kas nodarbināja Džastina “prātu un sirdi”, bet saka, ka viņas dēls pūlējies atrast dziļāku jēgu gan šiem klejojumos pavadītajiem gadiem, gan tiem, kas vēl tikai nāktu. “Es domāju, ka tie bija garīgi meklējumi,” viņa saka. “Galu galā, viņš bija nonācis līdz dzīvei Indijas alās.”

Lai kā beidzās Džastina ceļš, pie Mantalaja ezera kaut kas neapšaubāmi notika. Fotogrāfijā, ko 3.septembrī uzņēma indiešu ceļotāji, Džastins ir ietinies savā pelēkajā šallē. Viņš izskatās rāms un stoisks. Varbūt Džastina atskārsme attiecās nevis uz viņu pašu, bet uz cilvēku, kura vadībai viņš bija uzticējies, – varbūt viņš aptvēra, ka svētais vīrs ir viltvārdis, kurš nespēj piedāvāt to, ko viņš meklē. Iespējams, ka Džastins atrada to, ko meklēja, – sapnim līdzīgu atklāsmi, kas viņu piemeklēja, kad viņš sēdēja pie svētas upes iztekas, ieklausījās vissīkākajās dabas kustībās –, un varbūt tā parādīja viņam, kurp doties tālāk. Bet varbūt, sasniedzis takas galu, viņš neatrada neko; jo vairāk viņš centās, jo vairāk jutās kā pūloties notvert pirkstos miglu – dzenoties pakaļ plīvurainajām stīgām arvien augstāk un augstāk kalnos.

Katru vasaru Pārvatī ielejā atgriežas musona lietavas, liekot kalniem lekni sazaļot un upei trauksmaini mutuļot. Spītēdami ielejas drūmajai vēsturei, atgriežas arī tūristi. Augstāko kalnu un augstākās jēgas vilinājums ir pārāk spēcīgs.

Oktobra izmisīgajos meklējumos atradās arī citas Džastina mantas, izkaisītas Pārvatī ielejā. Lielo zaļo mugursomu ar lielāko daļu no līdzpaņemtā meklētāji uzgāja Kalgas viesu namā “Om Shanti”, kur Džastins to bija noglabājis pirms došanās ceļā ar sadhu. Somā viņš bija rūpīgi sapakojis dažus suvenīrus, motocikla apdrošināšanas dokumentus un savu pasi. Tur bija arī aptieciņa un plašs klāsts dažādu izdzīvošanai nepieciešamu priekšmetu. Somas kabatiņā bija līniju papīra lapiņa, uz kuras Džastins uzzīmējis nāgčhatri– retu mežliliju dzimtas augu, kas sastopams augstu Himalajos un ir ļoti pieprasīts tā dziedniecisko īpašību dēļ kā dabiska panaceja. Virs zīmējuma Džastins ar melnu pildspalvu uzrakstījis: “Laimi var atrast brīvībā un spējā pārvērst sapni par realitāti.”

“Ēna”, viņa melnais Royal Enfield, atradās nedaudz zemāk par Kalgu. Novembra sākumā, kad oficiālā izmeklēšana bija izčākstējusi, Skīlzs sēdās uz Džastina motocikla un, Lī un Makelroja automašīnas pavadīts, izbrauca no Pārvatī ielejas pa klintīs izcirstajiem ceļiem uz 5358 metrus augsto Tanglanglu, kalnu pāreju, kas ved uz Ladākhu, lai turpinātu drauga ceļojumu. Motocikla aizmugurē bija piesprādzēta Džastina ķivere ar baltu zvaigzni virs katras auss. Zem kājām dārdēja Pārvatī.

Outsideonline.com, 2018. gada 13. decembrī

Tulkojusi Sabīne Ozola