Augstākā dzīve

Šī gada aprīlī trīs tūkstoši cilvēku savācās Ņujorkā, lai piedalītos THRIVE – kārtējā TED stila ideju konferencē, kas biznesa pasaulei piedāvā prāta un gara atjaunošanos. (Thrive – zelt, plaukt, augt, kuplot – angļu val.) To organizēja televīzijas šova “Rīta Džo” vadītāja Mika Brezinska un jauno mediju haizivs Āriana Hafingtone, un, kā pēdējā apgalvoja, pasākuma iecere bijusi labot problēmu, ko viņa saskatījusi pati sevī un citos nomocītos censoņos. Kā teikts pasākuma mājaslapā, “nerimstošā tiekšanās pēc tradicionālajām panākumu mērauklām – naudas un varas” – bija izraisījusi “izdegšanas epidēmiju”: ar stresu saistītas slimības, problēmas attiecībās. Bija laiks papildus drudžainajam skrējienam pēc tradicionālajām mērauklām ieviest “”Trešo Mērauklu” – labklājības, gudrības, brīnīšanās un dāsnuma kombināciju.”

THRIVE runātāju vidū bija pirmās divas mērauklas lieliski pārzinošas sievietes: Keitija Kurika, Torija Bērča. Taču pamattoni noteica runa, ko sniedza “Trešās Mērauklas” eksperts Andijs Padikombs, četrdesmit divus gadus vecs britu meditācijas skolotājs. Iepriekš mācījies par Tibetas budistu mūku, Padikombs bija radījis iPhone aplikāciju Headspace (aptuvens tulkojums – galvas telpa, telpa galvā), kas māca meditācijas un apzinātības tehnikas. Kopš tās palaišanas 2012. gadā aplikāciju ir lejuplādējuši trīs miljoni lietotāju. Starp šiem sekotājiem ir Ričards Bransons, kurš Virgin Airlines lidojumos ieviesa kompānijas me-ditācijas nodarbības, un Sietlas Seahawks amerikāņu futbola komanda. Žurnāls Times raksta, ka Padikombs “ar meditāciju dara to pašu, ko, piemēram, Džeimijs Olivers dara ar ēdienu”.

THRIVE (pasākuma nosaukums ir tāds pats kā Hafingtones sarakstītajam dižpārdoklim) galvenā skatuve ar nomierinošu apgaismojumu, zīda spilveniem nokrautiem dīvāniem un plaukstošiem ķiršu zariem atgādināja dzīvojamo istabu. Pauzēs starp runātājiem Brezinska un Hafingtone zobgalīgi tērgāja ar auditoriju par ieradumiem, kas liedz A tipa sievietei plaukt. “Sevis tiesāšana,” norādīja Brezinska. Auditorija piekrītoši nopūtās. (Psiholoģijā par A tipa personībām dēvē cilvēkus ar pazeminātu noturību pret stresu un ikdienas trauksmi.) Visbeidzot Hafingtone, kļūdaini izrunājot viņa vārdu, pieteica Padikombu: “Adijs Padikombs ir ieradies, lai demistificētu meditāciju un palīdzētu mums sasniegt dziļāku dzīves izpratni.”

““Mūks” nebūs pirmā doma, kas jums ienāks prātā, kad viņš uznāks uz skatuves!” piemetināja Brezinska, izsaucot auditorijā ķiķināšanu.

Klaviermūzikas šalts pavadīts un turot rokās žonglējamo bumbiņu komplektu, parādījās Padikombs. Viņam ir plika galva, zilas acis un pamatīgs iedegums, un viņš tiklab līdzinās personīgajam fitnesa trenerim kā personīgajam guru. (Headspace sevi reklamē kā “vingrotavas abonementu prātam”.) Viņa valodā jūtams akcents, ko varētu sastapt kādā dienvidaustrumu Londonas krogā. Padikombs sāka uzstāšanos ar neformālu aptauju. “Cik no jums meditē?” viņš vaicāja. Pacēlās daudzas rokas.

“Oho!” viņš teica. “Ļoti apgaismota publika!”

Padikomba pārsteigums varētu būt bijis pārspīlēts. Jau vairākus gadus savstarpēji pārklājošajās biznesa un pašpalīdzības pasaulēs apzinātību veicinoša meditācija ir populārs temats. (Februārī kāds vadošo darbinieku treneris Harvard Business Review izteicās, ka apzinātība “biznesa pasaulē nav tālu no kļūšanas par kultu”.) Pasaules Ekonomikas forums Davosā ik dienu tiek atklāts ar meditācijas nodarbībām, Fortune 500 kompānijas (žurnāla Fortune ik gadu sastādītais saraksts ar 500 veiksmīgākajām ASV korporācijām), kā General Mills, General Motors un Target, piedāvā saviem darbiniekiem kontemplācijas programmas, apliecinot Hafingtones atziņu, ka apgaismībai nav jābūt pretrunā ar tiekšanos pēc ienākumiem. Goldman Sachs un Dana–Fārbera Vēža institūts saviem darbiniekiem ir iegādājušies kopīgus Headspace abonementus.

Tāpat kā daudzus mūsdienīgus trendus, Silīcija ieleja to izmēģināja pirmā. Meditācija bija viens no paradumiem, ko no Sanfrancisko kontrkultūras sevī uzsūca tās hakeru kultūra. Gadiem ilgi tās augstākais priesteris bija dzen entuziasts Stīvs Džobss. Šobrīd tas ir Google inženieris Čade-Mens Taņs, kurš 2007. gadā palīdzēja radīt “Meklē Sevī Pašā” – “apzinātībā balstītas emocionālās inteliģences” kursu, kuru kopš tā brīža izgājuši tūkstošiem kompānijas darbinieku. Deividam Gelezam, grāmatas “Modrais darbs” (Mindful Work) autoram, Taņs pastāstīja, ka Google programma iezīmē “ceturto dharmas riteņa pagriezienu”. Austrumu spirituālisms pamatīgi caurauž mūsdienu tehnoutopismu. Viens no telekompānijas HBO seriāla “Silīcija ieleja” tēliem ir ģenerālsekretārs, kurš konsultējas ar guru un saka tādas lietas kā “es negribu dzīvot pasaulē, kurā kāds cits padara pasauli par labāku vietu labāk nekā mēs”.

Kaut kādā ziņā Silīcija ielejas ieinteresētība meditācijā ir vienkārši cenšanās pielāgoties. “Mēs atrodamies digitālo tehnoloģiju stimulācijas epicentrā,” man teica Mamūns Hamīds, Social Capital riska investors. “Pirms pieciem gadiem bija tikai e-pasts. Tagad, ja tu neesi tviterī, ja neproti lietot sociālos tīklus, tu esi dīvainis. Un nu tam vēl klāt nāk Apple rokaspulkstenis, kas ik piecas minūtes ziņos jums par pienākušām ziņām un e-pastu. Tas jūs padarīs trakus.” Slack ģenerālsekretārs Stjuarts Baterfīlds norādīja, ka šāds liktenis sagaida mūs visus. “Man ir sajūta, ka ierīces ir mūs novedušas uz tādu pārmaiņu sliekšņa, kas mūs izmainīs sugas līmenī,” viņš man stāstīja.

Tas viss ir novedis pie savāda, bet, iespējams, neizbēgama oksimorona – digitālās terapijas. Aifonu ekrānos ir parādījušās jauna veida aplikācijas, kas sola mūs atbrīvot no to radinieču izraisītajām mentālajām likstām – stresa, apjukuma. No riska kapitāla finansēta kompānija Big Health attīsta kognitīvi biheiviorālās terapijas aplikāciju komplektu. (Tā pirmais produkts Sleepio ārstē bezmiegu.) Un sīkstais Hamīds “satura un izsmalcinātības” ziņā uzskata Headspace par vislabāko apzinātības un meditācijas aplikāciju. Ir arī daudzas citas, kā buddhify, kas ar ikdienas “garastāvokļa pārbaužu” palīdzību ievāc datus par lietotāju; Calm, kas piedāvā meditācijas vingrinājumus kombinācijā ar mierinošiem dabas skatiem; un Insight Timer, kas atskaņo tibetiešu zvanu skaņas. Arī Hafingtonei ir aplikācija – “Dvēseles GPS”.

Savu THRIVE uzstāšanos Padikombs iesāka, nosaucot veselības uzlabojumus, kurus meklē daži meditētāji, – labāku miegu, zemāku asinsspiedienu –, lai pēc tam ķertos pie galvenās tēmas: uzmanības. Viņš citēja 2010. gada Hārvarda pētījumu par prāta izklaidību: “Četrdesmit septiņus procentus dzīves mēs pavadām nekonkrētu domu miglā. Apjukumā!” Ja mēs daudz meditējam, “ir gandrīz tā, it kā būtu nedaudz vairāk vietas, mazliet vairāk telpas prātā”. Viņš turpināja ar žonglēšanas paraugdemonstrējumiem, lai ilustrētu meditatīva prāta priekšrocības. Pasākuma vadītājas pievienojās viņam jautājumu un atbilžu daļā, kurā tika apspriests viņa dzīves stāsts, Brezinskas atkarība no aifona, kā arī nolasīti iedvesmojoši citāti, kurus bija sagatavojusi Hafingtone. (Rūmī: “Dzīvo tā, it kā viss būtu iekārtots tavā labā.”)

Grūti definēt “Meditāciju”, jo šis vārds var attiekties uz ļoti daudzām lietām. Plašākajā nozīmē tā ir jebkura metode, kas tiek izmantota, lai trenētu prātu vai sasniegtu īpašu apziņas stāvokli. Daudzi rietumnieki iepazinās ar šo vārdu 1968. gadā, kad Bītli pievērsās transcendentālajai meditācijai – mantrā balstītai tehnikai, kuru radīja Mahārišī Mahešs Jogī. Apzinātība, šībrīža modes tehnika, ir aizgūta no budistu praksēm. Cilvēks nevis koncentrējas uz mantru, bet mēģina vērst uzmanību uz ķermeņa sajūtām un elpošanu. Praktiķi apgalvo, ka, darot to regulāri, iespējams attīstīt uzmanības pilnu, nevērtējošu prāta stāvokli – apzinātību –, ko var pielietot arī parastās ikdienas aktivitātēs; te arī rodami iemesli vārda “apzinātība” izplatībai it visur, sākot ar vecāku klubiņiem un beidzot ar svara vērotāju sanāksmēm. Pērn Huffington Post publicēja rakstu ar nosaukumu “Prātam neaptverams sekss ar apzinātības palīdzību”.

Apzinātības popularitāte ir neizbēgami izraisījusi pretreakciju. Skeptiķi to noraida kā jaunu aromterapijas paveidu, salīdzinot Padikombu un viņam līdzīgos ar krāpnieciskiem tirgoņiem reliģiskās drānās. Tomēr Headspace ir izdevies piesaistīt kaislīgu fanu kopu; starp aplikācijas lietotājiem ir manāma tendence to darīt ilgstoši, un viņu skaits pieaug par 15% mēnesī. Brauna Universitātes neirozinātniece Katrīna Kera man pastāstīja: “Pēdējos piecos mēnešos vien esmu runājusi ar vairākiem cilvēkiem, kuri lieto Headspace. Viņi visi ir atstāstījuši šos grūti kvantificējamos labumus, kas saistīti ar uzmanību, nosvērtību, modrību un spēju tikt galā ar ikdienas dzīvi.” Savu Ņujorkas draugu vidū esmu ievērojusi ko līdzīgu. Kāds dīdžejs man pastāstīja, ka tas viņam palīdzējis tikt galā ar trauksmi: “Tas ir tā, it kā kabatā līdzi būtu mūks.”

Pērn man bija periods, kurā es pastāvīgi atrados stresa, kofeīna un atkarības no Instagram kombinācijas izraisītā mērenas histērijas stāvoklī. Es lejuplādēju Headspace. Aplikācija sākas ar bezmaksas parauga programmu: desmit minūšu meditācijas vingrinājumi desmit dienu garumā. Pēc tam jāmaksā trīspadsmit dolāru mēnesī par meditācijas “paciņām” ar tādiem nosaukumiem kā “Koncentrācija” un “Pašapziņa”. Aplikācijai ir gluda pasteļkrāsas saskarne – nekādu Budu vai tekošu ūdenskritumu. Tā vietā tev tiek Padikomba balss – “Sveiki, mani sauc Andijs” –, kura draudzīgi tērgā par “prāta trenēšanu”, un tas izklausās vismaz tikpat veselīgi kā sulu diēta.

Pārējā aplikācija sastāv no meditācijas apmācībām Padikomba vadībā, kuru kopējais apjoms sasniedz 350 stundas. Apzinātības meditācijas pamatus ir viegli atrast – pamācības var lejuplādēt internetā. Bet, kā THRIVE Brezinskai stāstīja Padikombs, “es to salīdzinu ar auto vadīšanu. Ir vieglāk, ja sākumā kāds sēž tev blakus”. Ja tev ir skaņu izolējošas austiņas, aplikācija rada pārsteidzoši intīmu pieredzi – Padikombs tikpat labi varētu čukstēt tev ausī. Katru nodarbību viņš sāk ar ierastajām sākuma pārbaudēm – autovadītāja praksē tam atbilstu drošības jostas piesprādzēšana un atpakaļskata spoguļa pieregulēšana. Viņš liek dažas reizes dziļi ieelpot, pievērst uzmanību jebkādam fona troksnim (nevis mēģināt to padarīt nedzirdamu vai uzkliegt tā radītājam, lai aizveras) un sākt apzināties “dažādas fiziskas sajūtas... ķermeņa svaru, ķermeņa un krēsla saskarsmi”. Palēnām viņš vērš uzmanību uz jūsu ieelpām un izelpām, kuras jūs skaitāt ikreiz pa desmit. Padikombs izgaršo elpu, līdzīgi kā citi izgaršo vīnu. Viņš par to runā izjusti, norādot uz tās protozojisko gudrību (“Atcerieties, jūsu ķermenis zina, kā elpot”), tās nomierinošo ritmu, tās okeānisko kāpumu un kritumu.

Sekundes rit lēni. Īslaicīgi šķiet, ka jūs ieslīgstat citā dimensijā – klusu pastaigu un bērnudārza nomidžu valstībā. Līdzīgi ceļošanai, meditācijas galvenā svētība varbūt ir tas, kā tā no stāvokļa, kurā atradāmies pirms tam, iesviež mūs atslābumā. Es nekad nebiju pievērsusi uzmanību neticamajai kņadai, kas valda manā prātā: izdarāmo darbu saraksti, sarunu driskas, senas atmiņas. Dažkārt Padikomba balss sevi pieteica kā attāls signāls. Kad iestājās miers, es dažkārt sasniedzu atbrīvotu koncentrāciju dažu sekunžu garumā – meditatīvo grālu –, kura laikā jutos tā, it kā staigātu pa līdzsvara baļķi. Tikpat bieži es pazaudēju pavedienu un pilnībā iemiegu vai arī sāku rakstīt dusmīgas e-vēstules. Padikomba balss iestarpinātu: “Uzmanības novirzīšanās ir pilnīgi normāla. Vajag tikai maigi vērst to atpakaļ uz elpošanu.”

Laikā, kad piedzima Gautama Buda, – ap 480. gadu p.m.ē. – meditatīvās tehnikas bija izplatītas Ziemeļindijā. Askēti klīda pa laukiem, tērpušies skrandās un ubagojot ēdienu, un Buda kļuva par vienu no viņiem. Kā labi zināms, viņš sasniedza apgaismību – savas atziņas par ciešanu cēloni un to, kā tās izbeigt, – meditējot zem vīģes koka. Saviem sekotājiem Buda mācīja, ka meditācijas praktizēšana ir ļoti svarīga, lai sagatavotu prātus apgaismībai.

Tomēr lielāko daļu budisma vēstures meditāciju ārpus klosteriem nemaz tik daudz nepraktizēja. “Birmiešu budismā ir tāds izteiciens – “Tūkstoš dzīvju tālumā”,” man pastāstīja Eriks Brons, Oklahomas Universitātes reliģijas studiju asociētais profesors. Kopumā budisti ticēja, ka pasaule ir tik samaitāta, ka parasts cilvēks nevar cerēt sasniegt apgaismību vienas dzīves laikā. Mūki atradās uz garīga skrejceliņa, līdz ar to meditācija viņiem ļoti palīdzēja, bet parastie ļaudis koncentrējās uz lūgšanām un ziedošanu klosteriem cerībā uzlabot savu karmu un pārdzimt par garīgākām būtnēm.

Tas mainījās 19. gadsimta beigās, kad briti ieņēma Birmu un kristiešu misionāri sāka vietējo iedzīvotāju kristīšanu. Baidoties, ka viņu reliģija tiek iznīcināta, budistu mūki, lai saglabātu klosteros piekoptās prakses, sāka tās mācīt parastajiem ļaudīm. Kāds mūks, Ledi Sajado, staigāja no vietas uz vietu, iedrošinot cilvēkus studēt sarežģītus filozofiskos tekstus un pamēģināt meditēt pašiem. Tradicionāli meditācija sekoja pēc stingras apmācību programmas, bet Sajado izveidoja vienkāršotu meditēšanas versiju masām. Viņš norādīja, ka parastie ļaudis varbūt nav gatavi apgaismībai, tomēr viņi, praktizējot ikbrīža uzmanīgumu, arī var attīstīt zināmu “iekšējo izpratni”.

Kopā ar saviem sekotājiem – tostarp S. N. Goenku, Vipasanas jeb “izpratnes” meditācijas radītāju, – Sajado un citi birmiešu skolotāji pārveidoja budismu. “Būtībā viņi mainīja tā tēlu,” kā man pastāstīja Deivids Makmeiens, grāmatas “Budistu modernisma veidošanās” autors. (Dažkārt šīs pārmaiņas apzīmē arī kā budisma protestantismu.) Budistu laju meditācija 20. gadsimta 20. gados sāka izplatīties visā Āzijā. Ap sešdesmitajiem tā bija nonākusi līdz Rietumiem, kur nostiprinājās tā laika kontrkultūrā.

Rietumos liela daļa nopelnu mūsdienu apzinātības kustības radīšanā pienākas vienam cilvēkam – Džonam Kabatam-Zinnam. 1965. gadā Kabats-Zinns, MIT maģistrantūras students molekulārajā bioloģijā, apmeklēja amerikāņu izcelsmes dzen skolotāja Filipa Kaplo lekciju. “Būtībā tajā dienā es uzsāku savu meditācijas praksi,” viņš man stāstīja. Vēlāk, strādājot laboratorijā Masačūsetsas Universitātē, viņš izstrādāja astoņu nedēļu programmu ar nosaukumu “Stresa samazināšana ar apzinātības palīdzību” jeb S.S.A.P. (Mindfulness Based Stress Reduction, M.B.S.R.), lai palīdzētu universitātes slimnīcas pacientiem ar nopietnām veselības problēmām. Programma ietver gan formālas, gan neformālas apzinātības tehnikas: jogu, ķermeņa skenēšanu, kā arī tādas prakses kā apzināta ēšana.

Kā apgalvo Kabats-Zinns, apzinātība māca cilvēkiem “atrast jaunus veidus, kā attiekties pret savām sāpēm” – galvenokārt, iemācoties nošķirt fiziskās sajūtas un ar tām saistītās emocijas un bailes. “Līdz ar to, kad rodas, piemēram, doma – “Tas mani nonāvēs!”, jūs nevis tai noticat, bet to izvērtējat. Vai tiešām tas var mani nonāvēt? Nē. Nudien, jūs vienkārši satraucaties.” S.S.A.P. tagad tiek plaši lietota medicīnā, lai palīdzētu cilvēkiem, kuri cieš no visdažādākajām kaitēm, sākot ar astmu un beidzot ar depresiju. Tieši tāpēc, ka tā ir standartizēta – un sekulāra –, to kā metodi izvēlējās zinātnieki, lai pētītu meditāciju.

Tas nenozīmē, ka S.S.A.P. praktizētāji sajustu šo metodi kā ārstniecisku. Kādā nodarbībā, ko es apmeklēju Viljamsburgā Bruklinā, es izmēģināju īsas meditācijas sesijas, pēc kurām pavadīju apmēram piecpadsmit minūtes, cenšoties apzināti ēst rozīni, pieskaroties tai, izpētot to, nokožot mazu gabaliņu. Nodarbība bija pilna ar jauniem profesionāļiem. Viens no viņiem secināja, ka rozīne “liek man domāt par vīnogām, ka savukārt liek man domāt par vīnu un to, kā es pēc šīs rozīnes gribētu vienu glāzi”.

Padikombs uzauga Keinšemā, pilsētiņā starp Bristoli un Bātu, kur viņam nebija nekādas piekļuves dzen meistariem. “Manu draugu vecāki vai nu strādāja vietējā drukas kantorī, vai bija celtnieki, elektriķi, santehniķi,” viņš man stāstīja. Viņa tēvs strādāja pansionātā. Padikomba vecāki izšķīrās, kad viņam bija vienpadsmit gadu, un viņa māte, akupunktūriste, cerot tikt galā ar stresu, sāka iet uz meditācijas nodarbībām. Arī Andijs pamēģināja, un, kā viņš teica, “uz dažām minūtēm viss kļuva tā kā kluss”. Viņš meditēja vairākus gadus, līdz viņa intereses nosvērās par labu tradicionālākām jomām: “Sports – futbols, regbijs, teniss, vingrošana –, meitenes un grādīgais.”

1992. gada Ziemassvētku vakarā Padikombam bija astoņpadsmit gadu un viņš studēja sporta zinātni De Montforta Universitātē. Tovakar viņš ar dažiem draugiem devās prom no ballītes. Piedzēries šoferis ar auto ietriecās pūlī, nogalinot vairākus cilvēkus un divpadsmit citus nogādājot intensīvās terapijas nodaļā. Padikombs palika neskarts, taču visu redzēja. Drīz pēc tam viņa pusmāsa gāja bojā riteņbraukšanas negadījumā. Viņš nespēja tikt pāri šai traģēdijai. “Tā man uzglūnēja no manis paša prāta,” viņš man stāstīja. Skolā viņu vairs neinteresēja ne sports, ne ballītes. Kādu dienu viņa kopmītņu istabā Padikombu piemeklēja savāda pieredze. “Ko tādu ir ļoti grūti ietērpt vārdos,” viņš man stāstīja. “Es jutos... vienīgais, kā varu to raksturot, ir “dziļi aizkustināts”.” Padikombs teica, ka sajūta turpinājusies vairākas stundas. Kad tā beidzās, viņš zināja, kas viņam dzīvē jādara: jākļūst par budistu mūku. “Nešķita, ka tā būtu izvēle,” viņš teica.

Padikombs pameta koledžu un nākamos desmit gadus dzīvoja budistu klosteros. Viņš sāka Nepālā un Indijā, tad nonāca līdz klosterim Birmā, kur kļuva par mūku-mācekli Theravādas tradīcijā, kas, kā viņš teica, ir “diezgan stingra”. Savā pirmajā nošķirtības periodā viņš katru dienu pavadīja deviņas stundas pastaigu meditācijā un deviņas – sēdošajā meditācijā. Viņa skolotājs bija birmiešu mūks, kurš nerunāja angliski, un Padikombs nerunāja birmiski, tomēr viņi ik dienu satikās, lai paskatītos, kā Padikombam iet. “Dažkārt viņš pasmaidīja, un es pasmaidīju pretim. Reizēm mana seja palika neizteiksmīga, it kā sakot – klau, es meditēju. Un viņš pamāja ar galvu.”

Atpakaļceļā uz Angliju Padikombs iegriezās Samjelingā, tibetiešu klosterī Skotijā, kur viņš satika lamu Ješi Losalu Rinpoči – bārdainu, tuklu tibetieti ar spilgtu personību. “Viņš bija gandrīz vai nerātns,” Padikombs teica. Ješe bija pavadījis nošķirtībā divpadsmit gadus un bija pazīstams ar savu dedzīgo nodošanos meditācijai. “Viņu bija iedvesmojuši dižie Tibetas jogi,” teica Padikombs. Galvenais starp viņiem bija Milarepa – desmitā gadsimta aristokrāts, kurš sāka meditēt tāpēc, lai iemācītos burties un varētu atriebties saviem kaimiņiem. Galu galā viņš tik ļoti aizrāvās ar kontemplāciju, ka veltīja savu dzīvi meditācijai, dzejas rakstīšanai un dzīvošanai alā.

2001. gadā Padikombs devās uz klosteri Samjelingā, kur gadu pavadīja vienatnē un noslēgtībā, četrreiz dienā nododoties četru stundu garām meditācijas sesijām. Tur viņš atklāja vēl nebijušu sajūtu. “Vienīgais veids, kā to raksturot, ir prāta vieglums,” viņš sacīja. Viņš juta “sevi un citus izgaistam, līdz es vairs nebiju tik ļoti nošķirts no pasaules”. Bija jāpaiet apmēram diviem gadiem, lai šī sajūta “nosēstos”, bet, kad tas bija noticis, Padikombs apgalvoja, ka esot kļuvis par citu cilvēku. “Es sapratu, ka man vairs nekas nav jāmeklē,” viņš atzinās mūsu sarunas laikā. Tobrīd viņam bija trīsdesmit gadu.

Pavisam nesen Headspace pārcēlās uz Venisbīču Losandželosā – teju blakus Google birojiem un veselīgā uztura mekai Moon Juice. Šoziem, kad tur ierados, ārā bija 21 grādu karsts, un es uz brīdi iedomājos, ka esmu nirvānā. Uz darbu Padikombs iet kājām, viņa birojs atrodas plašā ēkā ar pagalmu, kurā nesteidzīgi jaunieši strādā pie portatīvajiem datoriem. Viņš ir precējies ar britu sporta fizioloģi, vārdā Lusinda, un nesen viņiem piedzima bērns. Savas dienas viņš pavada, rakstot grāmatu par apziņu un grūtniecību – pēc lasītāju pieprasījuma –, kā arī mācot meditāciju – ierakstu studijas vienatnē.

Atsevišķās aprindās Padikombs ir slavenība – lai gan vairums cilvēku pazīst tikai viņa balsi. Kad kopā pusdienojām kafejnīcā Venice, es pamanīju, ka kāds pārītis pie blakus galdiņa visu laiku uz mums skatās. Visbeidzot vīrietis teica: “Atvainojiet, vai jūs gadījumā neesat Andijs?” Izrādījās, ka viņš ir uzticīgs Headspace lietotājs; kādreiz viņš bija strādājis Goldman Sachs, bet nesen aizgājis pensijā. “Kaut es būtu to visu atklājis, kad biju jaunāks. Iespējams, es joprojām strādātu.” Viņš teica, ka meditācija viņam palīdzējusi pārvarēt bailes. “Ziniet, kā reizēm gadās – aiziet pa spirāli un visu laiku atkārtot vienas un tās pašas darbības? Šajā ziņā tas ļoti labi palīdz.”

Padikombs uzsmaidīja. “Vienmēr prieks dzirdēt, ka cilvēki to lieto,” viņš sacīja.

Vīrietis sapņaini noteica: “Cik sirreāli dzirdēt jūsu balsi.”

Nākamajā rītā pulksten 8.30 Padikombs iebrauca man pakaļ; viņam līdzi bija arī Ričs Pīrsons, biznesa partneris, trīsdesmit četrus gadus vecs anglis, ģērbies kedās un šortos. Viņi gribēja, lai braucu līdzi sērfot; ja tic Padikombam, tad šis sporta veids ir viens no iemesliem, kāpēc Headspace birojs atrodas Kalifornijā. Pēc vairākiem sēdus pavadītiem gadiem viņš jūsmoja par katru iespēju izkustēties. Tagad partneri ik rītu apsprieda uzņēmumam svarīgus jautājumus, sērfojot netālu no Santamonikas pludmales. (Protams, tikai pēc meditācijas. Padikombs meditē apmēram stundu, lietojot kombinētu “vizualizācijas un apziņas attīstības tehniku”, kuru ir apguvis klosterī un apzvērējis praktizēt katru rītu līdz mūža beigām.) Taču no rīta bija lijis, un ūdens sērfošanai bija pārāk netīrs, tāpēc, man par slēptu atvieglojumu, mēs vienkārši devāmies pastaigā. Uz Los Leones dabas takas Padikombs, līksmi palēkdamies, ieskrēja krūmājos. Viņš veica apzinātu ieelpu un teica: “Gaiss pēc lietus ir tik patīkams un tīrs!”

Headspace radās Londonā. 2004. gadā Padikombs atteicās no mūka talāra un sāka strādāt klīnikā, kur pasniedza meditāciju pacientiem ar augstu asinsspiedienu, bezmiegu un tamlīdzīgām sūdzībām. Klīnika atradās pilsētas centrā, un finanšu krīze jau bija uzņēmusi apgriezienus, tāpēc liela daļa viņa pacientu bija stresa nomākti baņķieri. Viņš saīsināja savu klostera apmācības programmu līdz desmit nedēļu kursam. Strādāt ar baņķieriem bija grūti, un drīz vien Padikombs secināja – lai uzturētu viņos interesi, programmā jāievieš izmaiņas. Viņš pārtulkoja sanskrita un tibetiešu terminus uz angļu valodu un atteicās no dažiem psihedēliskiem vingrinājumiem, tādiem kā “iztēloties spožu, baltu gaismu”. “Tā ir teritorija, kas dažiem cilvēkiem šķiet biedējoša,” viņš teica. Klosterī stundu gara meditācija tika uzskatīta par pavisam īsu sesiju, taču Padikomba klientiem tas nederēja. “Es sapratu, ka tam jāšķiet viegli izdarāmam,” viņš paskaidroja. Viņš saīsināja vingrinājumus līdz īsiem fragmentiem – divdesmit vai pat desmit minūtēm. Tas darbojās – iespējams, pat pārāk labi. Kursam beidzoties, vairāki baņķieri jau bija pametuši darbu, viens par labu ainavu arhitektūras biznesa uzsākšanai, cits – lai atvērtu jogas studiju.

Pīrsons bija viens no viņa skolniekiem. Pie Padikomba viņš atnāca kā jauns, baiļu nomākts direktors korporatīvajā reklāmas aģentūrā BHH. Meditācijai viņš pievērsās uzreiz. “Tas izklausīsies lišķīgi, bet tā patiešām diezgan īsā laikā mainīja manu dzīvi,” teica Pīrsons. Drīz vien arī viņš bija aizgājis no darba un kopā ar Padikombu aizņēmās no Pīrsona tēva piecdesmit tūkstošus dolāru, lai kopā uzsāktu biznesu. Pīrsons atceras: “Viņš teica, ka viņam tā liekoties vissliktākā biznesa ideja, kādu viņš ir dzirdējis, bet ticēja, ka, ja nu kāds to spēšot īstenot, tad tie būsim mēs ar Andiju.” (Ja neskaita Headspace darbiniekus, uzņēmuma vienīgie īpašnieki ir viņi, viņu draugi un radinieki.)

Pīrsona klātbūtnē atklājas Padikomba laicīgā puse. Viņi uzrunā viens otru iesaukās, Ričijs un Padsijs, vai arī vienkārši “vecais”. “Mums ir līdzīgi draugi,” Pīrsons teica. “Viņi ir vienkārši čaļi.” Viņš izteica pieņēmumu, ka šis čaliskums ir tas, kas savulaik palīdzēja tikt galā ar vienu no Headspace sarežģītākajiem uzdevumiem: pārdot meditāciju vīriešiem. Pīrsons paskaidroja, ka vīrieši esot slepenie meditētāji. “Brīnišķīgākais šajā aplikācijā ir tas, ka to var lietot jebkur un nevienam par to nav jāstāsta.” Viņš atcerējās, kādu sociālo izolāciju pats savulaik piedzīvoja, kad “iznāca no skapja” ar atzīšanos, ka ir meditācijas entuziasts. Padikombs nosmīkņāja. “Pamēģini parunāt ar čomiem krogā, kad tev mugurā ir brunči,” viņš teica.

Mēs bijām sasnieguši kalnu takas augstāko punktu un apstājāmies, lai paskatītos uz okeāna raupjo virsmu pēc negaisa. Padikombs kārām acīm vēroja viļņus. “Baigais velvets,” viņš sacīja Pīrsonam, “paskaties, kā puto!”

Es pajautāju, vai apzinātība ir savienojama ar atkarību no sērfošanas. “Man šķiet, ka sērfošana īpaši labi saskan ar “šeit un tagad” klātbūtnes apziņu,” Padikombs sacīja. Viņš vēl nedaudz padomāja. “Un tā ir analoģija ar dzīvi. Reizēm saceļas viļņi, vai ne? Reizēm tie ir mazi, reizēm lieli un satraucoši, reizēm pavisam lieli un draudīgi. Tomēr,” viņš piebilda, “mēs nevaram dzīvot tikai viļņu dēļ. Lielu daļu dzīves mēs pavadām, vienkārši atrodoties ūdenī.” Padikombam šādi ieskati un analoģijas ir ļoti raksturīgi, un, lai arī viņš tos pasniedz pavisam godprātīgi, tie izklausās kā pārrakstīti no dekoratīvajiem spilveniem. Es par to ieminējos tik delikāti, cik vien iespējams. Padikombs nopūtās. “Es zinu,” viņš teica. “Tas var izklausīties šausmīgi banāli. Vienkārši esi, ļaujies mirklim, netiesā. Bez personiskās pieredzes” – runa ir par meditāciju – “tas ir gandrīz bezjēdzīgi.”

Headspace ir diezgan labi izdevies iegūt skeptiķu ievērību, pateicoties, kā to sauc Padikombs, “paraušanai aiz zinātnes kloķa”. Attīstoties smadzeņu darbības pētniecības tehnoloģijām, ir izveidojies jauns zinātnes lauciņš, ko dažkārt sauc par kontemplatīvo neirozinātni, kas pēta meditācijas iedarbību uz cilvēka smadzenēm. Šo pētījumu provizoriskie rezultāti tiek aizrautīgi publicēti: starp jaunākajiem Times virsrakstiem ir sastopami tādi vārdu salikumi kā “Meditācija labam miegam” un “Prāta vingrinājumi pret uzmanības deficītu”. Headspace, kas algo medicīniskās daļas vadītāju Dr. Deividu Koksu, izdeva reklāmas bukletu, kurā uzskaitīti “skaitliski aprēķināmi apziņas treniņa pozitīvie efekti”, sākot ar “stresa un baiļu mazināšanos” un beidzot ar “imūnsistēmas uzlabošanos”, “līdzcietību” un “veselīgu sirdsdarbību”. Runājot par psoriāzi, Headspace atsaucas uz zinātnisku rakstu, kura līdzautors ir Kabats-Zinns: “Meditētājiem āda ir aptuveni četrreiz tīrāka nekā cilvēkiem, kuri nemeditē.” Tas viss varētu likt domāt, ka meditācija ir teju brīnumzāles: aderāls, prozaks un proaktīvs vienā kapsulā.

Un, lai gan pavisam nesen kādā vispārīgā pētījumā tika atklāts, ka apzinātības meditācija rada antidepresantiem radniecīgus efektus, zinātnieki brīdina, ka šie pētījumi vēl atrodas agrīnā stadijā. Vairums šādu pētījumu ir eksperimentāli, un tajos nav “aktīva kontroles līdzekļa” – sava veida meditatīvas cukura tabletes, kas aizsargātu pret placebo efektu. (Headspace plānos ietilpst arī viltus meditācijas programmas izstrāde.) Arī subjektīvā attieksme var ietekmēt pētījumu rezultātus. Kā teikts vienā no recenzijām (pārfrāzējot): “Daudzu pētījumu autori paši ir aizrautīgi meditētāji.” Neirozinātniece Kera saka: “Ja jūs iestājaties apziņas attīstības meditācijas grupā vai iegādājaties tādu aplikāciju kā Headspace, nevajadzētu likt cerības uz to, ka depresija maģiski izzudīs vai āda pati attīrīsies.”

Arī daudziem budistiem nepatīk versija par meditāciju kā brīnumzālēm. Viņus uztrauc, ka tā tiek pielāgota jebkura mērķa sasniegšanai, sākot ar jūras kājnieku apmācību un beidzot ar investīciju plānošanu. (Reuters rakstā “Meditācija un investīciju māksla” tiek citēts Rejs Dalio, 170 miljardu dolāru vērtā investīciju fonda Bridgewater Associates izveidotājs: “Starp visām lietām šajā dzīvē meditācija ir svarīgākā sastāvdaļa jebkuriem panākumiem, kādi vien man ir bijuši.”) Zinātnieks Deivids Makmeiens uzsver, ka budismā apzinātība nozīmē pavisam ko citu: “Apzinātībai jābūt vērstai uz konkrētu lietu: Budas mācību!” Budas mācība ne vienmēr ir silta un mājīga, un korporatīvos pasākumos tā nebūtu lielā cieņā. Galu galā, tās svarīgākais nojēgums ir ciešanas kā universāla patiesība.

Skeptiķi uztraucas, ka sekulārie apzinātības skolotāji šo tehniku ir vienkāršojuši, atņemot tai paškritikas asumu. Menedžmenta profesors un dzen praktizētājs Ronalds Pērsers atsaucas uz Stenforda Universitātes pētījumu, kas uzrāda, ka vairumā gadījumu stresam darbavietās ir tādi cēloņi kā korporatīvā disfunkcija vai sociālo garantiju trūkums, nevis “par apzinātību neko nezinoši darbinieki”. Viņš apgalvo, ka korporācijām patīk apzinātības mācība, jo “tā mūs notur neoliberālā kapitālisma paradigmas rāmjos. Tā it kā saka: “Tās ir jūsu problēmas, pildiet programmu, atbrīvojieties no stresa un strādājiet tālāk!””

Apzinātība un meditācija ir tikai divas no astoņām dzīvesveida izvēlēm, kuras Buda ieteica praktizēt saviem sekotājiem, lai tie izlauztos no ciešanu un pārdzimšanu cikla. Pārējās ir saistītas ar ētikas kodeksu, un starp tām ir pareiza izpratne, pareiza motivācija, pareiza iztikas nodrošināšana (nodrošināt iztiku tā, lai tas nekaitētu citām dzīvām radībām), pareiza rīcība (nenogalināt un nedarīt pāri cilvēkiem), pareizs runas veids un pareizs darba tikums (uzcītība). Izvēlēties dažas lietas no saraksta un ignorēt visas pārējās budistiem šķiet absurdi. Makmeiens saka: “Tas ir kā ienākt katoļu baznīcā un teikt: “Es neticu visām šīm Jēzus un Dieva būšanām, bet komūnijas rituāls gan man patīk. Vai jūs, lūdzu, varētu man iemācīt tikai to? O, un es gribētu nodibināt uzņēmumu, kas nodarbotos ar dievmaizīšu mārketingu.””

Padikombs šādu kritiku noraida. “Es nekad neesmu pasniedzis tikai meditāciju,” viņš man teica, “es vienmēr esmu mācījis Uzskatu, Meditāciju un Darbību. Bet Uzskatu nevar mācīt, nemācot arī altruismu.” Un patiešām, liela daļa Headspace papildmateriāla – Padikomba vadītās sarunas pirms un pēc meditācijas par tādām lietām kā prasme ieklausīties citos – atduras pret sarunām par dharmu, pat ja Padikombs nepiemin budismu. “Kāds no tā būtu labums?” viņš sacīja. “Vai no tā būtu kāds ieguvums? Nezinu gan.” Padikombs ir teicis, ka viņa mērķis esot iemācīt “prakses kodolu”. Vai Headspace pienākums ir tirgot abonementus šīs pasaules goldmansaksiem vai arī viņus noraidīt? Vai viņam būtu jātur ļauns prāts uz Ārianu Hafingtoni? Gan šajos, gan daudzos citos jautājumos Padikombs izvēlas netiesāt. “Nedomāju, ka kādam ir tiesības teikt: “Meditācija ir jāpielieto tikai šādi,”” viņš paskaidroja. Viņš atsaucās uz savu iecienīto varoni Milarepu: “Viņš sāka mācīties meditāciju, lai praktizētu melno maģiju!”

Jautājumā par naudas morālo statusu Padikombs ir neitrāls: “Runa ir tikai par to, kā mēs pret to attiecamies un kā to lietojam.” Padikombs stāsta, ka kāds kritiķis internetā viņu nosaucis par “ļoti alkatīgu mūku”. Bet, ja Headspace patiešām atklās meditāciju katram viedtālruņa lietotājam pasaulē – un darīs to labāk par konkurentiem –, tad uzņēmums nevarēs neapzinīgi attiekties pret savām finansēm. Padikombs un Pīrsons stāsta, ka viņus esot uzrunājuši jau vairāk nekā 50 investoru, ieskaitot vairākus prominentus cilvēkus no Sandhilroudas, paša riska kapitāla centra. Līdz šim viņi investoru naudu nav ņēmuši, taču Padikombs ar zināmu rezignāciju balsī saka, ka “tas ir gandrīz neizbēgami”.

Mamūns Hamīds no Social Capital paziņojis, ka, par spīti savai apbrīnai pret Headspace, tomēr nolēmis neinvestēt. Tam par iemeslu ir pats Padikombs. “Ir ļoti interesanti, kad pa durvīm ienāk budistu mūks. Tas patiesi atbilst paštēlam. Tas ir kaut kas autentisks,” viņš man teica, “taču beigu beigās mēs tomēr gribam šo ideju iemiesot vislielākajā uzņēmumā, kāds šajā nozarē ir, un tas nav savienojams ar pakļaušanos budisma uzliktajiem rāmjiem.” Headspace kā produktam, kas galvenokārt izplatījies, pateicoties mutvārdu reklāmai, ir iespaidīgi liels lietotāju skaits. “Taču,” teica Hamīds, “lai sasniegtu 200 miljonus lietotāju, pa ceļam būs šis tas arī jāsalauž. Jūsu uzņēmums laika gaitā mainīsies, vai esat gatavi to pieņemt?” Beigās viņš piebilda: “Ir jāprot piekāpties,” – Silīcija ielejas dharma.

Padikombam nav rezerves plāna gadījumam, ja Headspace neizdosies apzinātības biznesa nišā kļūt par ko līdzīgu Uber. Taču viņš vienmēr varēs atsākt meditācijas pasniegšanu ar tradicionālām metodēm. Nākamajā vakarā pēc mūsu pastaigas viņš satikās ar vienu no saviem bijušajiem klientiem no Londonas, Džonu Sandersu, britu friziersalonu ķēdes Headmasters Hair dibinātāju, kurš bija ieradies Losandželosā uz frizieru saietu. Sanderss bija apmeties Beverlihilsas viesnīcā SLS, kura radīja iespaidu par krāšņu naktsdzīvi ar dunošu klubu mūziku. Vestibils bija pilns ar britu frizieriem, kas bija uzposušies vakara uzdzīvei.

Sanderss ir spēcīga izskata vīrietis. Viņš bija ģērbies melnā tēkreklā, kuru greznoja plaukstas rentgenattēls, un viņam līdzi bija kolēģis, vārdā Marks, liela auguma vīrs tēkreklā ar miroņgalvu un milzīgu sudraba pulksteni ap roku. Marks pasūtīja alu, bet Padikombs atteicās.

Sanderss izstāstīja Markam, ka bijušais mūks viņam palīdzējis atgūt miegu. Marks izskatījās apmulsis. “Kā var palīdzēt cilvēkam atgūt miegu?”

Lēnām kļuva skaidrs, ka Sanderss darba vietā par savu praksi nemēdz stāstīt. “Es iemācījos meditēt,” viņš it kā kautrēdamies teica. “Nu, tu zini, atslābināties un nomierināties.”

Marks nopūtās. “O, man tas neizdevās,” viņš sacīja. “Mans priekšstats par mieru ir pastaiga ar suni. Kad es meditēju – esmu mēģinājis –, man mācas virsū domas. Piemēram, iedomājos par dāņu smalkmaizītēm!”

Sanderss nomainīja intonāciju uz izpalīdzīgu. “Nu, es gan neesmu nekāds skolotājs, bet Andijs man ir iemācījis, ka tas ir pilnīgi normāli.”

“Jā,” Padikombs sacīja, “tā ir daļa no procesa.”

“Nu, tādā gadījumā es arī tagad meditēju,” teica Marks. Viņš viltīgi nosmīkņāja un piebilda: “Dāņu smalkmaizīte bija eifēmisms kam citam.”

“Bet aizmigt gan palīdzēja,” Sanderss sacīja.

Sanderss un Padikombs sāka apspriest Sandersa praksi. “Ko tu šobrīd lasi?” jautāja Padikombs.

“Esmu izlasījis gandrīz visu Pemu Čedženu,” Sanderss sacīja, domādams rakstnieci un Gampo klostera priekšnieci Jaunskotijā.

Padikombs pamāja. “Vai esi lasījis Čedžama Džunbas “Garīgo materiālismu”?”

“Jā. Sarežģīta grāmata.”

Padikombs ieteica Sandersam dažus papildu vingrinājumus, nosaukdams tos tibetiešu vārdos. “Tos sauc par Četriem vienkāršajiem pamatiem,” viņš sacīja. “Tāpēc, ka pēc tiem nāk Četri īpašie pamati. Tibetiešiem ir vēriens.”

Vingrinājumi, kurus izpilda klostera apmācības sākumā, ietver arī jautājumus par svarīgām tēmām, kurus cilvēks sev uzdod pirms meditācijas. Padikombs uzskaitīja tēmas angliski: Atzinība, Pārmaiņas, Cēloņi un Sekas.

“Pēdējais tulkojumā no tibetiešu valodas izklausās pliekani,” viņš teica. “Man šķiet, ka oriģinālā tas būtu “Patiesība par Ciešanām”.

Sanderss iesaucās: “Ha!”Padikombs smaidīja. “Es to nomainīju uz Samierināšanos.”

© Lizzie Widdicombe. The Higher Life. The New Yorker, 2015. gada 6. jūlijā.