Tas viss ir tavā galvā, Oļeg

1998. gada 4. novembrī, kad psiholoģiskā drāma, kas tika izspēlēta performancē “Divi Kuļiki”, pārauga nejaušības paraugstundā, Rīga uz mirkli iezīmējās kā mākslas metropole, bet notikums kļuva par pagrieziena punktu mākslinieka Oļega Kuļika virzībā. Tovakar mākslā uzvarēja nejaušība. Mākslinieka performances iekārtojuma aprakstā bija teikts, ka stikls nedrīkst būt biezāks par 3 milimetriem, bet stiklinieku darbnīcā tobrīd bija tikai 3,5 milimetrus biezs stikls, taču meitene, kura pasūtīja stiklu, to neņēma vērā. Viņa gan, protams, nebija vainīga pie tā, ka mākslinieks, nespēdams stiklu sasist ar metāla knābi, sita ar kailu roku. Tomēr pusmilimetrs stikla un radošās ambīcijas izšķīra tā vakara gaitu. Tovakar, gaisā uzšaujoties Oļega Kuļika asins šaltij, skatītāji nokļuva tuvāk mākslas patiesībai. Par šādu mākslas kvalitāti sapņo daudzi, tomēr šāda notikumu secība nebija nedz mākslinieka, nedz kuratores plānota. Toreiz, pēc rokas sagriešanas performancē, tās sašūšanas slimnīcā, atgriezies vēl aizvien cilvēku pilnajā Vecrīgas restorānā La Cucaracha, Oļegs Kuļiks teica: “Viss, kas notiek mākslas laukā, ir mākslas fakts – pat tad, ja tā ir nāve! Tas ir līdzīgi fizikas likumam – viss, kas ir smagāks par gaisu, krīt lejā.”

Krievu laikmetīgās mākslas klasiķa Oļega Kuļika vārds vispirms saistāms ar 90. gadu sākuma neparastajām ekspozīcijām galerijā Ridžina Maskavā, kur viņš darbojās par galerijas kuratoru, veidojot neparastus scenogrāfiskus un performatīvus risinājumus tradicionālām mākslas izstādēm, tāpat arī ar radikālo performanci, kad par pazīstamāko Oļega Kuļika tēlu kopš 1994. gada kļuva cilvēks-suns. 21. gadsimta sākumā mākslinieks nodarbojās ar sakrālā robežu pētījumiem Mongolijā un Tibetā, bet 2009. gadā Parīzes Théâtre du Châtelet iestudēja Klaudio Monteverdi operu “Jaunavas Marijas lūgšana” un 2011. gadā – Hendeļa oratoriju “Mesija”: abos iestudējumos viņš gan veidoja scenogrāfiju un tērpus, gan arī bija mūzikas, kustību un gaismas režisors.

Oļegs sarīkojis ap 30 personālizstāžu; pēdējā – “Rāmji” – pēc ilgāka pārtraukuma notika 2013. gadā galerijā Ridžina. Tā atsauca Oļegu Kuļiku pie viņa sākotnējām interesēm mākslā – caurspīdīguma un garīguma tēmas, ar ko viņš bija sācis nodarboties jau 80. gados, kad darināja caurspīdīgus stikla objektus – rāmjus. Jaunajā izstādē rāmji kļuva te par darbu formu, te – par saturu, mēģinot iezīmēt robežu starp reliģisko un estētisko.

Ieva Kalniņa

Rīgas Laiks: Kāpēc tu izdomāji, ka mesija, ja es pareizi sapratu, ir tāds kā lempis...

Oļegs Kuļiks: Neguļa?

RL: Guļa?

Kuļiks: Neguļa.

RL: Tāds, kas nekrīt?

Kuļiks: Jā, kuru nevar apgāzt. Uzreiz pieceļas. Lelle.

RL: Ā, rotaļlieta! Tā apaļā.

Kuļiks: Jā, mēs uztaisījām tādu konstrukciju. Bija spēcīgs atlēts, kurš viņu kustināja. Un vēl bija uztaisītas tādas brīnišķīgas mašīnas, kurās cilvēki sēdās iekšā un vadīja tās. Un, kad šīs mašīnas viņam uzgrūžas, viņš krīt gar zemi un uzreiz pieceļas. Un tās arī ir pret viņu, tās viņu neredz, pārvietojas pa savu trajektoriju. Bet neguļu mums nez kāpēc aizliedza. Teātra direktors pakonsultējās ar savu sievu, nu tur, ar bīskapu, un viņiem likās, ka tas ir smieklīgs personāžs.

RL: Un kāpēc tu nolēmi, ka mesijam jābūt kā tādam neguļam?

Kuļiks: Nu kā – es tomēr esmu mākslinieks, un man bija konkrēts uzdevums. Tu taču zini to interesanto stāstu par Hendeļa “Mesiju”. Viņam simt gadus aizliedza šo darbu saukt par “Mesiju”. Tas saucās... kaut kādas tur ciešanas. Jo kurš gan var zināt, kas patiesībā ir mesija? Sanāk tāda kā augstprātība. Un tikai pēc simt gadiem, jau pēc Hendeļa nāves, baznīca to atļāva – jo tā bija brīnišķīga mūzika. Un es sāku domāt – kā lai šo tēlu atveido mūsdienīgi... Kas ir mūsdienu pasaule? Tā ir mehāniska pasaule, kopiju un bezgalīgu atkārtojumu pasaule, kurā cilvēki, paši to nevēloties, darbojas pēc dzelžainiem likumiem un jebkādu spontanitāti, jebkādu atklātību, jebkādu kustīgumu šīs mašīnas iznīcina. Un kā lai to attēlo šādā mehāniskā līmenī? Es iedomājos, ka šis neguļa zināmā mērā arī ir kā mašīna, kā mehānisms, bet tāds apaļīgs, kustīgs, it kā bērniem paredzēts, rotaļīgs un vienmēr dzīvespriecīgs, tāds, kurš vienmēr ceļas augšā. Bet arī ne agresīvs. Viņš nekad tev neiesitīs. Lūk, man šķita, ka tas ir formāls gājiens, kurš šo ideju mūsdienu pasaulē ideāli iemieso.

Un viņi taču pieņēma šādu scenāriju! Scenārijs parakstīts, līgums parakstīts, daļa naudas jau samaksāta. Teātris, saproti? Vājprātīgi honorāri. Bet par šiem honorāriem tev vairs neko negribēsies. Tur notrenkā tā, ka... Ja nokavē piecas minūtes, teju vai sods jāmaksā. Tu it kā esi režisors, tik varens, bet mašīnas to nesaprot. Un tev nedēļu no vietas dod vieglus mājienus, ka vajadzētu kaut ko mainīt. Bet tu spītējies kā auns. “Jūs esat pārliecināts, ka tas strādās?” “Jā, tā un tā.” “Bet tas nenotiks.” Es saku: “Kāpēc?” “To, lūk, jūs mums pasakiet.” Un tad sākas, saproti? Es un pasaule. Pasaule mani kā niecību... Vienkārši ņirgājas par mani, gar sienu izslaucītu. Neiespējama situācija. Bet tad tu nomierinies šādi: “Ko tad ar mani izdarīs?” Es jau gaidu kaut kādu apkaunojumu, izgāšanos. Es saprotu, ka visi par mani ņirgāsies un smiesies. Dieva dēļ, esmu iekūlies šādā situācijā. Un veselu mēnesi katru dienu tu īsteno šādu praksi – tu tomēr esi izmanīgs, maita, tu taču esi tik ievainojams, tik traumēts, tik... Nu, un tu izturi vienu dienu, izturi otru... Kā Golgātā. Tu esi viens pret visiem. Neviens tevi nesapratīs. Tu nāc viens pats, tev viss ir kā eksāmens. Bet tu jau nezini, tu neko nesaproti no visām tām gaismošanām, tev ar kādu jākonsultējas, tu no visiem esi atkarīgs. Tu esi priekšnieks, bet par tevi visi ņirgājas. Vai tu vari iztēloties situāciju, kad Ivans Bargais iecēla galma ākstu par karali? Āksts tēlo karali, bet visi pārējie spēlē līdzi.

Es biju apstulbis. Tagad tas viss kaut kā jāatrisina. Jāsaka, ka netaisīšu izrādi. Jāsarīko skandāls. Man brauc augumā. Es esmu viens pats Parīzē. Viss ir tik nereāli – es taisu Hendeļa “Mesiju”, un tas viss... Bet, kas attiecas uz to milzīgo teātri, to skudru pūzni, nu, operas teātris ir sarežģītākais, kas vien šajā pasaulē var būt. Saproti? Opera, kur dzied dzīvi cilvēki, šis balss noslēpums, dzīvais orķestris, simtiem mūziķu. Iedomājies, kāda saskaņotība? Starp gaismām, skaņu. Vienkārši iedomājies, kas tā par lietu... Tā ir kā burka ar zirnekļiem. Visi tie mūziķi, zini, tādi: “Nē, nevajag man šito cepurīti, man tā traucē spēlēt, domāt traucē, man tur ausis...” Tā viņš man... Par Jūdu mani nosauca...

Un kaut kā man gadījās ieiet baznīcā, domāju – ienākšu, pasēdēšu, mierīgi padomāšu. Eju iekšā, un pirmā lieta, ko redzu, – divi krusti un tās milzīgās naglas... Un es visu laiku domāju par atbalsta punktu, ka ir vajadzīgs kaut kāds... Un kāpēc man šeit bija jānonāk? Kāpēc tā jārīkojas? Man viss ir nestabils, visi jēdzieni kaut kādi... Un pēkšņi es redzu cilvēku, kurš skaidri zina savu vietu. Viņš nevar izkustēties ne par milimetru. Lai kas arī notiktu, viņš ir fiksēts, lai tur vai kas. Ja reiz esi nokļuvis šādā situācijā, tad izturi. Kā nekā tikai mēnesis ir palicis. Tu katru dienu nāksi, un katru dienu par tevi ņirgāsies, gar tevi atslaucīsies. Proti, tu pats gandrīz vai izdzīvo Mesijas situāciju. Cilvēks ir pienaglots pie krusta, bet es esmu pienaglots pie teātra. Uz mani tas atstāja spēcīgu iespaidu, šīs naglas... Lūk, šī darbība, šī piesaiste realitātei ir simtprocentīga, un tu nekad no tās neatraujies. Un šī plūsma tevi transformē. Maina. Sākumā psiholoģiskā līmenī, pēc tam psihiskā.

RL: Kāda plūsma?

Kuļiks: Dievišķā plūsma. Caur tevi. Tu to pieņem.

Tā es vienreiz eju viens gar Sēnas krastu, domādams – nez, vai man pēc sejas var pateikt, ka esmu tik ļoti izčakarēts, vai nevar? Un pēkšņi satieku gaismotāju. Viņš bija budists, tāds pieklājīgs cilvēks.

RL: Ko satiec?

Kuļiks: Gaismotāju. Atbildīgo par gaismu, kurš mani daudzmaz saprata. Un šis sniedz man kāsi. (Smejas.) Tā nu es Sēnas krastā nedaudz iepīpēju, un zini, man uzreiz tā kā atlaida... Un es saku: “Es pilnībā esmu Dieva rokās, darīšu visu, ko spēšu.” Un es izdomāju Mesijas tēlu – tas vienkārši ir cilvēks, kurš dejo. Vajag vienkārši paņemt dejotāju, bet saģērbt viņu tādās kā indiešu spalvās, kleitā. Un viņi piekrita, iedeva solistu no Marijas teātra. Es saku: “Bet kurš būs horeogrāfs?” “Jūs. Es taču taisīju kostīmu. Un man uzgrūda visu pārējo.” Es saku: “Ziniet, tā tomēr ir deja, es nemāku.” “Bet ideja taču jums ir? Jūs izstāstiet, viņš ir profesionālis, viņš visu sapratīs.” Un sākās tāda komēdija! Es viņam rādīju kaut kādas kustības. Cilvēki, kuri to visu filmēja, teica: “Tik interesanti jūs vērot!” Bet, kad viņš nāca uz skatuves, viņam bija tik iestudēti žesti, viņš visu nokāva. Beigās man pat direktors teica: “Varbūt pats nodejosi?” Es saku: “Nē, to nu gan, ziniet...” (Smejas.) Es esmu gatavs uz jebko, bet kāpt uz skatuves un dejot, tas man ne īpaši patīk. “Jūs jokojat, vai?” “Nē, pavisam nopietni.” Bet zini, tas viss ir... Un, ja kādam izstāsta... Es to stāstīju lielajiem režisoriem, Kirilam Serebreņņikovam, interesējās pat tas Dordins – ne Dordins, vēl kaut kāds Vasiļjevs. Nu, tie ir nopietni režisori, kuri nesaņem šādus pasūtījumus. Viņi bija ļoti pārsteigti un aizkaitināti, ka to iedeva man.

RL: Protams.

Kuļiks: Un, kad es to visu stāstu, viņi domā: “Kas tas par sviestu?” (Smejas.) Pasaule ir sajukusi prātā. Tie ir tik nopietni cilvēki, bet te kaut kāds plikais taisa teātri.

RL: Un kā franči varēja tevi izvēlēties?

Kuļiks: Nu, saproti, franči... Pirmkārt, tas ir teātris, kuram ir vajadzīgas visādas interesantas provokācijas, un, otrkārt, šajā teātrī Djagiļevs taisījis savu Djagiļeva sezonu. Un sākumā par to bija ļoti negatīvas atsauksmes. Kaut kādi pliki tēvaiņi izskrēja ar cirvjiem, kaut kādi orki, bļaustīšanās, pēc visām šīm “Psīhēm” tas likās vulgāri, rupji, zvērīgi. Un šāds viedoklis arī būtu nostiprinājies, ja vien neuzrastos vissmalkākais, vismeistarīgākais kritiķis, kurš parasti visus zākā, un neuzrakstītu satriecošu rakstu. “Mēs nesaprotam, ka tā ir cita kultūra. Uz to ir jāskatās pēc citiem likumiem. Mums ir parādījuši pilnīgi satriecošu kultūras pasauli, kura eksistē citā dimensijā. Tas ir interesantākais, ko vien es savā dzīvē esmu redzējis.” Un visi franči pēkšņi: “Ja-a? Ak tad tā!”

RL: (Smejas.)

Kuļiks: Un nāca bariem, un bija tāds furors. Viņi arī no manis gaidīja šādu vājprātīgo krievu. Franči vispār mīl visādas kakas, sūdus, visādas dziļas izvirtības. Pastaigā pa viņu klubiem, tas taču vispār! Krievi ir daudz kārtīgāka, tīrīgāka tauta, lai cik tas būtu dīvaini. No malas izskatās, ka neorganizēta dzīve. Bet iekšā kaut kāda puritānija. Toties franči – tie gan ir izvirtuļi. Visas tās vardes, visi tie pūdētie produkti, normālam cilvēkam tas parautu uz augšu.

RL: (Smejas.)

Kuļiks: Lūk. Es domāju, ka tāda bija viņu ideja. Turklāt es jau biju piešāvies pie muzejiem. Un teātrī jau arī cilvēku var labi kontrolēt. Tur galvenā sistēma ir izstumt pārējos. Nu, ja tu neesi tāds monstrs kā, piemēram, Bobs Vilsons, kuram ir sava gaismošanas studija, savi cilvēki, tad teātris – tas ir... KGB atpūšas. Nopietns teātris jebkuram salauzīs kaulus un jebkuru izžmiegs šitā te. Kā es tam izgāju cauri? Vienkārši ar kaut kādu kalpošanu. Ja tas nebūtu “Mesija”, es būtu aizgājis.

RL: Zini, es arī biju ļoti pārsteigts, ka tu pēkšņi Parīzē iestudē “Mesiju”.

Kuļiks: Es jau arī... Tu sēdi Tibetā, no visiem attālinājies, bet pēkšņi...

Es uz turieni braucu ar 17. Karmapas sekotāju grupu, tie ir tādi cilvēki Maskavā, kuri jau 20 gadus praktizē budismu. Dīvains ceļojums, nesaprotams. Tikai vēlāk noskaidrojās, ka mums pat bija misija: mēs piesedzām kaut kādu lamu, kurš pirms katra ķīniešu posteņa kāpa ārā. Nu, it kā pastaigāties. Izbraucam caur posteni, šis atkal iekāpj. Mēs braukājām pa klosteriem. Bet tur, Tibetā, tu nevari tikt klosteros bez varas iestāžu atļaujas. Tāpēc mums līdzi bija norīkots drošībnieks, taču viņš bija tibetietis un par samaksu pievēra acis uz dažiem mūsu prombūtnes brīžiem. Un mēs piestājām apbrīnojamos klosteros, kuri galīgi nelīdzinājās tiem, kas ir pilni ar tūristiem. Visinteresantākie bija svētki un dievkalpojumi – tāda kā darbība trijos līmeņos. Masu festivāls, nu, ne festivāls – maskas, nopietns priekšnesums. Tauta nav atdalīta, bet arī nestāv malā kā mēms vērotājs, kamēr svētītājs viņus svētī. Svētītājs – viņš faktiski sēž nomaļus, arī taisa savu pūdžu. Un mūki no klostera, un askēti. Un tauta uz viņiem skatās.

Bet man kā neofītam bija ļoti dedzīga vēlme veikt pareizu liturģiju. Man likās, ka es ja ne gluži atjaunoju taisnību, tad esmu atradis kaut kādu formulu, kā baznīca un reliģija var produktīvi piedalīties mūsdienu pasaulē. Ir skaidrs, ka jāatjauno askētu un klejotāju kārta, taču arī tautai ir jāpiedalās, tāpēc arī šie reliģiskie priekšnesumi. Es ilgi par to domāju, pat zīmēju kaut kādas shēmas, bet tā, abstrakti, nekur nepielietojot. Bet tur – vajag taču! Bija lūgšanas, bija pūdžas... Un pēkšņi zvans no Parīzes, un tev piedāvā iestudēt liturģiju!

RL: Bet kā tu pats esi saistīts ar budismu? Tu esi iesvētīts?

Kuļiks: Jā, jā, esmu iesvētīts, man pat ir vārds un dokumenti. Bet saproti, es tomēr biju neofīts. Un trīs ar pusi mēnešus es pavadīju autobusā ar ļoti advancētiem krievu budistiem – nu, tur bija arī tibetiešu lamas, un viņi punktu pa punktam kopā ar mani gāja cauri noteiktām pasaules redzējuma un skaidrās apziņas pozīcijām. Es arī pirms tam biju šo to lasījis, bet tā izkaisīti. Turpretī te mēs gan kapu vietās, gan stūpās, gan kājām ložņājot pa kalniem. Pildot šos rituālus, mēs gulējām kapos. Es vispār biju dziļi iekšā.

RL: Tu gulēji tibetiešu kapos?

Kuļiks: Jā. Tas bija satriecoši.

RL: Blakus līķiem?

Kuļiks: Nu, līķu tur nebija, tur bija mati, kaut kādi sarecējuši asins pilieni... Dīvaina vieta. Es knapi piecēlos, man bija tāds enerģijas zudums!

RL: Baisi.

Kuļiks: Jā, mēs piecēlāmies, bet viņi jau gāja tālāk. Bet es tā kā... Zini, iekšā vienalga sēž tādas šaubas – nez, vai tas viss strādā vai nestrādā? Tu vienkārši uzticies un ej līdzi. Un pēc tam viņi – bāc! – pieceļas un iet tālāk. Saka: “Nu, ejam!” Es saku: “Klau, es nevaru piecelties.” Es apgriezos otrādi, domāju, neērti jau teikt, varbūt es vienkārši esmu pārāk atslābinājies vai kā tamlīdzīgi. Un lienu viņiem nopakaļ. Bet viņi iet un nepievērš man uzmanību. Un tas viss augstu kalnos, Kailašā. Es aizgāju, domāju – tad nu gan! Proti, daudz kas uzdzina bailes.

Vēlāk, kad iebraucām Lhasā, es uzrīkoju tādu provokāciju. Uzģērbu visu to budistu jogu tērpu un sāku staigāt, sludināt turpat Lhasā, ka Kristus un Buda esot saistīti. Nu, angliski, kā mācēju, traļi-vaļi. Sapulcējās cilvēku jūra. Uz ākstu paskatīties. Bet es ar tiem zvārgulīšiem. Principā tas ir kā Krievijā saģērbties un staigāt apkārt kā pareizticīgo mūkam, ja tāds neesi. Neviens taču nezina. Turklāt man bija milzīga bārda un tādas kurpes, zini, ar diviem pirkstiem, kā pārnadzim. Tibetiešiem es biju kā tāds idiots. Tad mani sāka šņorēt policija. Bet interesantākais bija tas, ka visi šie mūsu advancētie budisti pilnīgi apdirsās. Viņi, drosmīgie cīnītāji par...

RL: Pārbijās?

Kuļiks: Drausmīgi pārbijās, aizmuka kur kurais. Plus pēc tam sāka mani apsūdzēt, ka es bezmaz vai viņus aizvainojot, ka es tajā visā ienesot savu ākstīšanos. Es saku: “Klausies, saproti, es tur neredzu nekā tāda... Kā var aizvainot ar to, ka es uzvilku tās drēbes? Tas, iespējams, ir strīdīgs jautājums, traļi-vaļi, bet jūs tomēr... Jūs vienmēr pa kluso apspriežat, ka nozākā kultūru, nozākā reliģiju. Jūs it kā pavadāt kaut kādu lamu, kurš kaut ko sludina. Bet es pavisam atklāti stājos tādā... Nu jā, varbūt nedaudz ākstīgā stāvoklī. Bet jūs rīkojaties pilnīgi par labu ķīniešu valdībai.” Vārdu sakot, bija mums šāds... Par konfliktu to nevarētu nosaukt, bet bija šādas domstarpības. Tādi ideoloģiski uzlādēti čaļi. Budisti vai ne, saproti, tas ir tāds partijas stulbums.

RL: Vai tu tur redzēji, vai varbūt tev parādīja kādu brīnumu?

Kuļiks: Tādu lietu bija ļoti daudz, tādu dīvainu sakritību. Piemēram, mēs meklējām vienu klosteri, uz kuru nedrīkstējām braukt. Un nakts vidū mēs ar savu drošībnieku nomaldāmies no ceļa, traļi-vaļi, un nokļūstam... Tur nekādi nav iespējams nokļūt, uz turieni ved tikai viens ceļš, drošībnieks seko līdzi, šoferis arī, bet mēs vienalga nokļūstam šajā klosterī. Vēl jo vairāk, laiks bija tāds, ka bijām spiesti tur pārnakšņot. Un šī satriecošā nakts... Mēs nonācām istabās, kurās tiek veikti kaut kādi briesmīgi rituāli. Kaut kādas asinis, iekšas... To nevar nosaukt par brīnumu, bet tur es sajutu īsto Tibetu. Šausmīgo. Arhaisko, šausminošo, tumšo. Varbūt tā drīzāk ir mana eiropeiskā tīrulība, tā teikt. Īstenībā es pat iedomāties nespēju, kas tā ir par kultūru. Mēs to diez ko labi nesaprotam. To var pārņemt, bet, kā tas pastāv, kā tas ir iesakņojies, kāpēc tas dzīvo – tā ir, maigi izsakoties, ļoti tumša tēma.

Tu zini, tie mani kolēģi bija tā piesātināti ar visvisādiem brīnumiem, ka mēs nepārtraukti izdzīvojām kaut kādus stāstus. Bet pirms tam man bija tāda kā viegla neuzticēšanās, vai. Pat ne neuzticēšanās, es vienkārši jau biju noguris no brīnumiem. Stāstos, vīzijās, nepārtraukti, mēs uzkāpjam kalnā, te tie parādās, te atkal pazūd... Nu, visādas dabas parādības, kad tev ir kesona slimība, vai kā nu to sauc, proti, kad tev parādās nosliece redzēt visu, ko vēlies. Man nav nekādu šaubu par augstākā spēka esamību, man vispār nav nekādu šaubu, tāpēc man nevajag pierādījumus. Saproti? Es esmu dziļi ticīgs cilvēks. Mans vectētiņš, kurš mani bērnībā visu laiku vazāja pa baznīcām, čukstēja: “Augstākais spēks ir.” Šis augstākais spēks manī, tā teikt, iegāja, es pat, gluži otrādi, gribu izdalīt arī kaut kādu racionālo zonu. Racionālu, lai varētu redzēt interpretācijas brīvību, nevis būt atkarīgs no kaut kādiem...

Lūk, mēs braucam uz pirmo klosteri Tibetā, un mūsu priekšā sēž apgaismotais. Es domāju – nu beidzot apgaismotais, bet tas izrādās kaut kāds smirdīgs vecis. Es paostīju viņam kājas – man vajadzēja paklanīties – un gandrīz izkorķējos. Bet, kad iznācu klostera priekšā, kļuva gandrīz... Man pavērās tādas debesis... Vienkārši saproti, ja tu divas stundas esi nosēdējis smacīgā telpā, bet pēc tam izej ārā, ieelpo gaisu (dziļi ieelpo), tev šķiet, ka tu it kā esi ieraudzījis Dievu. Atbraucam uz otro klosteri, izrādās, ka tur arī ir kaut kāds unikāls apgaismotais. Un trešajā, un piektajā. Katrā klosterī sēž pa vienam vai diviem šādiem unikālajiem. Bet tam visam ir arī ekonomisks pamatojums. Ja ir apgaismotais, tauta nāk, nes ziedojumus. Un tā tālāk. Un uz viņa balstās pasaule, uz tā otra balstās pasaule, bet uz tā vispār balstās visas pasaules, uz šī – divdesmit pasaules, bet šis vispār tur sātanu zem atslēgas.

RL: Ir tāds stāsts par budistu mūku, kurš ieslēdzās cellē un nenāca ārā, tikai skaitīja lūgšanas. Runāja, ka pasaule balstās uz viņa, bet, ja viņš pārtrauks lūgšanas, tad pasaule arī beigsies. Kāda ir tava attieksme pret šādu pieņēmumu?

Kuļiks: Zini, man arī dažos periodos mēdz būt līdzīgas domas... Saproti, ja uzskata, ka ir kāds lēmumu pieņemšanas centrs un tas ir peldošs, tas var nokļūt jebkur, piekabināties pie jebkuras esības, pie jebkura apstākļa. Tas var parādīties jebkurā pilsētā. Nosacīti runājot, kaut kur tika nogalināts erchercogs Ferdinands, un sākās Pirmais pasaules karš, kurš mainīja visu. Šajā mirklī kaut kas notika, pārslēgšanās, atslēgšanās. Un visa pasaule sabruka. Un nav vēl teikts, ka pēc simt gadiem neiestāsies pilnīgs pizģecs. Tas ir saistīts ar kaut kādu pārslēgšanos. Un es sevī bieži atklāju tādas īpašības, kas, šķiet, vispār nekādi nevar būt man piesaistītas. Bet tā acīmredzot domā katrs. Katrs, kurš ir jūtīgs, apgaismots, nu, nevis apgaismots, bet tāds – ar saasinātu uztveri, tāds, kurš arī piedzīvo šādus stāvokļus.

Ir ļoti laba budisma pamatnostādne – visu lietu savstarpējā saistība, bezgalīgā saistība. Nekas nepastāv pats par sevi. Šajā ziņā neko nevar raksturot ārpus savstarpējām saistībām ar bezgalīgu lietu daudzumu. Tas ir tāds zirnekļa tīkls, kurš, no vienas puses, it kā nekam neļauj izkustēties no savas vietas, bet, no otras puses, nekam neļauj sabrukt. Un tāpat vien nekas nevar mainīties. Tāda arī ir augstākās gribas būtība – tā ir apbrīnojami mierīga, apbrīnojami nesteidzīga.

RL: Augstākā griba?

Kuļiks: Jā, augstākā. Tā nekad nekļūdās. Augstākā griba nenozīmē kādu indivīdu. Kad šis stāvoklis, pateicoties tā nepār... iemiesotībai, šo stāvokli ir ļoti grūti noturēt. Bet, ja eksistē būtības bez iemiesojuma, kuru misija nav atrasties šajās materialitātes ellēs, tās var saglabāt mieru un apbrīnojamu nesatricināmību.

RL: Droši vien arī tavas performances zināmā mērā ir darbības, kuras tev jāveic. Tev tas ir jādara. Citādi... Nu, atceries – kā Tarkovskim “Upurēšanā” ir šis visnotaļ racionālais vīrietis, kuram jāpārguļ ar raganu, lai nesāktos karš. Proti, tā arī ir tāda performance. Un kurš zina, varbūt, ja nebūtu pārgulējis, nekas arī nenotiktu.

Kuļiks: Vai tu zini komponistu Vladimiru Martinovu?

RL: Jā.

Kuļiks: Ārkārtīgi gudrs, smalks, dziļš cilvēks. Mēs nesen sadraudzējāmies, tieši uz Tibetas pamata. Un pēkšņi viņš uzsāk stāstu, pilnā nopietnībā, publikas priekšā. Viņš stāsta, kā viņš novērsis komētas kritienu 1970. gadā.

RL: Jā, jā, jā. (Smejas.)

Kuļiks: Es biju tik ļoti pārsteigts! Viņš teica, ka esot bijusi informācija, ka šī komēta lidošot starp Zemi un Mēnesi un, visticamāk, ietriekšoties Zemē. Bet viņš uzraksta kaut kādu skaņdarbu, aprēķinot pēc kaut kādiem mēness cikliem, mēģina un pēc tam izpilda šādu sūtījumu, lai novirzītu komētu. Un tā aizlido garām. Un viņš tik mierīgi to stāsta. Es aiz tā redzu sajaukumu – no vienas puses, tā ir jūtīga cilvēka daba, bet, no otras puses, tomēr varētu teikt, ka transformēts pašlepnums. Bet labāk tā nekā truls ateisms, pesimisms, panīkums. Bet tā ir sfēra, kas ietver artistisku, smalku manipulāciju ar sevi.

RL: Bet kāpēc tu dari to, ko tu dari? Vai tas nenotiek spontāni?

Kuļiks: Es zinu, ka rīcība – tas ir svarīgi. Taču es jau iepriekš izveidoju ietvarus ārpus rīcības. Lūk, es izdomāju suņa tēlu, gluži vai teorētisku, kā no grāmatām. Pēc tam es nospraužu kaut kādu laiku. Un es absolūti neesmu tam gatavs. Ne mazākajā mērā. Es nekādi netrenējos, negatavojos. Man ir sajūta, ka tas nenotiks. Taču viss notiek, kāds iestājas pret, kāds dod padomus, ka nevajag tā darīt, atkal kaut kādas šaubas. Bet process iet, iet, iet, un pēc tam – bladāc!, un rītdien tas jādara. Nav tā, ka es to būtu spontāni izlēmis. Tas viss, visa šī notikumu, darbību ķēdīte, noveda līdz tam, ka nācās iziet uz laukuma un to izdarīt. Un te ir tas moments, saproti? Spontāni – tas nav tik sarežģīti. Toties tāda spontanitāte, kura jau ir, tā teikt, labi terminēta un sagatavota, tas jau ir sarežģīti. Viena lieta – kad tas viss ir galvā, fantāzija, bet pavisam cita – tu esi iegājis tādā kvalitātē, kāda tev parastajā dzīvē nav raksturīga.

RL: Un šajā laikā tu nereflektē? Tu neredzi sevi no malas?

Kuļiks: Parasti tikai pēc tam. Es atceros, kā pirmo reizi biju “suns”: tu izskrien ārā, un – tumša bilde. Atceros kaut kādas ugunis, gaismas, bet man tā drīzāk ir tāda kā sevis izjūta. Kas tas bija? Tā nebija pilsēta. Tie bija džungļi. Ugunis, kaut kādas acis, kaut kādi zari, visi klaigā, visi spiedz, starp cilvēkiem izbrauc šī mašīna, šis zvērs...

RL: Vai nemēdz būt tāda sajūta kā ar nāvīgām slimībām, kad tev uzstāda diagnozi, vai pat... kad tevi griež, un tu vēl domā: “Vai tiešām tas notiek ar mani?”

Kuļiks: Mēdz, ļoti bieži. Kā es varēju nokļūt šādā situācijā? Man, starp citu, Kailašā otrajā dienā bija šāda doma. Mēs visu darījām pareizi, mēs jau zinājām tos trakos bukus no Krievijas, kuri esot tā pārpūlējušies, ka pēc tam viņu līķi bija jāved prom. Tāpēc mēs visi tā kārtīgi, mierīgi. Bet jau otrajā dienā notiek kaut kas neiedomājams. Tu ej, tev tik ļoti pulsē galva un katrs solis, tādi briesmīgi sviedri. Kaut kāda vācu tantiņa stāv un raud. Tur ir sniegs un iemīta šaura taciņa. Solis pa labi, solis pa kreisi – un tu krīti, bet spēka ir tik maz, ka zini – ja iekritīsi, vari arī neizlīst. Un šī tantiņa stāv un raud. Viņa saka, ka nevarot novilkt bikses, pačurāt vai pakakāt. Un tu stāvi, skaties uz šo tantiņu – nogrūst viņu, vai? (Smejas.) Tu sāc viņai pogāt vaļā bikses, palīdzi notupties, pārkāp viņai pāri un ej tālāk. Un domā: ak Dievs, vai tiešām to var izstāstīt? Kā es te esmu nokļuvis? Kā es nokļuvu šādā situācijā?

Bet, kad tu nonāc šajā straumē, tu pēkšņi itin kā pamani, ka dzīvē viss mainās visneticamākajos veidos. Man, lūk, viss ir nomainījies – gan sieva, gan bērns. Viss mainās. Tas ir tāds slimīgs... Tu stipri svīsti, ļoti uztraucies. Tā ir mistika.

RL: Proti, tev jau ir cita sieva, nevis tā, ar kuru tu iepazinies laukos?

Kuļiks: Nē, nē, nē. Cita. Ar to es nodzīvoju 30 gadus, izšķīros...

RL: Un tagad ir jaunāka?

Kuļiks: Jaunāka sieva un bērns, un viss. Vienkārši neticami!

RL: Bet vai tas nav vienkārši... Nu, vīrietis kļūst vecāks, un tagad viņam vēl arī to?

Kuļiks: Nē, zini, es tieši nemaz nebaidījos no vecuma. Mans mīļākais sapnis ir pensija. Ne tikai aiziet pensijā veselam... Vienkārši tas viss beidzas ar šīm bailēm, apņēmību – sava māja, pareiza vieta, kur viss ir pazīstams, tu vairs ne pēc kā netiecies. Viss, viss kosmoss tepat. Es uz to eju, eju un eju. Sešdesmit viena gada vecumā, domāju, tas piepildīsies. Es, starp citu, nupat sāku būvēt māju. Lūk. Es būvēju sapņu māju. Piemaskavā kaut kas tāds reti gadās – uzkalns, par kalnu to nenosauksi, un māja iebūvēta šajā kalnā. Tāda betona māja, kurā logs ir 3 reiz 16 metri. Viens logs.

RL: Un uz ko tas iziet?

Kuļiks: Upe, sākumā neliela krauja, pēc tam upe, Luža saucas, un tālāk lauki un meži terasēs. Neviena māja nav redzama, neviens ceļš, nekādu komunikāciju līniju...

RL: Ar ko tad tu nodarbosies, ja aiz sešpadsmitmetrīga loga tik skaists skats?

Kuļiks: Nu, ja man pietiks laimes vienkārši vērot šo skatu... Tur ir tik ļoti – ak! Cilvēki uz turieni nāk un vienkārši uzkaras. Bet kas tad vēl jādara? Tu savā dzīvē vari ko tādu atļauties? Tev ir bijusi tāda vieta, kas ir tava, aizsargāta, piepildīta tavām lūgšanām, tieši tev ideāli organizēta? Ar kaut kādu savu gudrību?

RL: Man nav bijusi. Bet es arī domāju labi vien ir, nav ko pieķerties.

Kuļiks: Tas ir pareizi. Tas ir pareizi, bet saproti, runa nav par to, kā tu izlem rīkoties konkrētā situācijā attiecībā uz katru lietu. Kad tu iemīlies – ai, nav ko pieķerties. Pēc tam tev iepatīkas māja – ai, nav ko pieķerties. Tas ir tik mokošs ceļš – vajag pieķerties, nevajag... Sākotnēji tu saņem tādu... Man tā bija iniciācija, gandrīz trauma. Čahs! Nocērt vismīļāko un vissāpīgāko. Visi mani ceļojumi ir sākušies ar šādu, varētu teikt, traģisku mīlestību. Kad tu pazaudē cilvēku, un tas ir vienkārši neiedomājami, tas nav iespējams. Kad viņš tev ir svarīgāks par tevi pašu, viņš arī ir tu pats. Un tas mani pāris gadus tik ļoti plēsa pušu... Bet pēc tam tu tomēr pieņem šo domu par traģiski pārgriezto sirdi. Salauzta sirds atver pravieša lūpas. Tu vai nu dusmojies un to nepieņem, vai arī piekļauj šīs divas pusītes pasaulei. Šajā ziņā tu palaid vaļā visu, totāli, patiesi, visu. Un tad tu ar kaut ko aizraujies, bet jau pavisam citādi.

RL: Es zinu. Es šādā situācijā reiz iedomājos, ka nevis viņa aiziet, bet es mirstu; tā droši vien arī ir vienīgā iespējamā nāves pieredze.

Kuļiks: Absolūti. Man tas bija jautājums pilnīgi uz robežas: vai nu tu totāli apvainojies uz pasauli, uz šo lopiskumu, vai nu, gluži otrādi, totāli... Zini, kā ar to, kurš tev ir iesitis: tu vai nu dod viņam pretī, vai meties ap kaklu. Man viņā bija visa pasaule. Bet tajā pašā laikā pašnovērošanas pieredze vēstīja, ka zemapziņā es vienalga viņai pretojos. Dīvainā kārtā. Es tam pat izsekoju.

RL: Kam tu pretojies?

Kuļiks: Nu, viņai, viņas īpašībām. Zemapziņā. Viņas būtībai. Es tādā veidā izķēru vairākus visai dīvainus momentus. Un acīmredzot viņa to juta. Es nesapratu, kāpēc viņa aiziet. Viņa kā sieviete iekšēji juta, ka manī ir kāds āķis, kuru es pats nejutu un uzskatīju, ka esmu absolūti uzticīgs. Ka tas nav iespējams. Un tur ir ego moments, ka mani nedrīkst pamest. Kā tā? Tas nav iespējams!

RL: (Smejas.) Protams. Es taču esmu tik labs!

Kuļiks: Nu vispār! Jā, es saprotu, ka var visādi, bet šādi... Tas taču... Kā tā? Man jāpieņem situācija, ka es tāds esmu, ka mani var pamest. Es viņu uztveru kā Dieva roku ar skalpeli. Viņa tevi – šņirkt! Tad nu gan, bļin!

RL: Un pēc tam tu kaut kur devies?

Kuļiks: Nu jā, es metos bēgt no šīm sāpēm, kuras mani vajāja. Es stundām ilgi stāvēju līdz ceļiem sniegā pie viņas mājas, man pat kauna nebija. Zini, man vispār kaut kā... Piedrāzt to visu, pie dirsas! Tā, it kā būtu no sāpēm šausmīgi pietūkusi kāja. Tev nav jākautrējas, vienkārši jāiet un jāārstē, kaut kas jādara. Un es nevarēju saprast, ko darīt. Paiet gads, es viņai nezvanu, un katru nakti viņa man rādās sapņos. Katru nakti vienādi, it kā nekas nemainītos! Viss plūst, viss mainās, sāpes pāriet. Un pēkšņi es saprotu – jābrauc ceļojumā! Un parādās viens vājprātīgs čalis, tāds ebrejs, sešdesmit gadus vecs biznesmenis no Čeļabinskas. Čeļabinskā ir tikai divi ebreji, saproti? (Smejas.) Ebrejs, metalurgs no Čeļabinskas, noēdies, resns un tā. Viņš arī ir pavilcies uz garīgiem meklējumiem. Un kāds viņam ir piedāvājis organizēt tādu ļoti nežēlīgu ekspedīciju uz Mongoliju. Tā nu mēs satikāmies, un es piekritu. Pirmkārt, tas ir smieklīgi, es esmu šajā smagajā stāvoklī un kā filmās trīsreiz nokavēju lidmašīnu. Reāli nepieskaitāms. Es nakšņoju pie draugiem vannas istabās, žēlojos, raudu, runāju, bet viens draugs, tāds cinisks reklāmists, pūš man cigaretes dūmus sejā – puf! –, kamēr es guļu viņa vannā: “Tas viss ir tavā galvā, Oļeg. Tā visa nav, tas viss ir galvā!”

RL: (Smejas.)

Kuļiks: Bet es saku: “Es saprotu, ka galvā, bet kāpēc tik ļoti sāp? Nekas nemainās. Kas tajā galvā ir?” Lūk. Un es aizbraucu līdz tai Mongolijai, mēs sēžamies džipos un braucam. Sākas kratīšanās dienu no dienas, drausmīgs ēdiens, te karsts, te auksts, pavisam reālas mocības. Mēs tur esam cilvēki 25, bet katrā pieturas punktā kādus divus trīs cilvēkus zaudējam, viņi griežas atpakaļ, tā sacīt: “Vai, vai, vai. Tas nav priekš mums.” Kad pāri palikuši vien kādi 10 cilvēki un visi gaudo, visi slimi, man sāk nedaudz... Sāpes nedaudz distancējas. Jā, fiziski smagi, bet morāli – es varu mierīgi runāt, mierīgi domāt, kādu uzklausīt. Zini, kā tāda briesmīga, melna dēle, nedaudz atlaida. Un tieši ar šo Pašu Rabinu mēs... Nu, tas ir jāredz, kas ir Mongolija. Tas ir tāds galds, vienkārši galds tūkstoš kilometru garumā, un debesis, un maza uguns kuras, lūk. Visi guļ, bet mēs par Dievu, par dzīvi – visu laiku Mongolijā vakaros sadzērušies runājām, un man arvien vieglāk, vieglāk... Beigās mēs palikām pieci, bija viena meiča no laukiem, ar kuru mēs vēl kļuvām par mīļākajiem, pavadonis, Paša Rabins un viņa palīdze, kura jau bija jāstiepj uz nestuvēm. Un visbeidzot mēs caur visu Mongoliju aizbraucam līdz galējam punktam netālu no Irkutskas, Hubsugula ezers, un ir pēdējā nedēļa. Un tad man pēkšņi atveras. Es tur vispār... Es tur pat zemi nopirku, gribēju tur apmesties uz dzīvi. Tas bija viss! Es biju brīvs, un mani pat pārpildīja milzīga pateicība šai meitenei par to pasauli, kuru viņa man uzdāvinājusi. Dieva roka ar skalpeli, zini... Jo vēlme visu kontrolēt ir neprātīga, šī nespēja nekādi palaist vaļā. Bet cilvēks, rupji runājot, ir labs, saproti? Tikai ar kaut kādu spēcīgu uzkārienu. Zini, es pats sev atgādinu lielo inkvizitoru.

RL: No Dostojevska, vai?

Kuļiks: Jā, jā, jā. To, kurš kārtības vārdā visus piekauj, kaut kādas dievišķās kārtības vārdā. Absolūti nežēlīga attieksme pret dzīvi un pret sevi. Un visa mana dzīve šajā ziņā ir iekulšanās nejēdzīgās situācijās. Kā cilvēks, kurš ir ārkārtīgi lepns, grib ļoti labi izskatīties, teju pēc cara, un pats sev nesaprotamā veidā ir nokļuvis nejēdzīga komisma situācijā. Kad neieņemt patētisku pozu vairs nav iespējams, lai kā es arī censtos. Jo katrs, kurš paskatīsies internetā.. Nu, proti, no kaut kāda elites un vienkāršā iedzīvotāja skatpunkta tas ir pilnīgs kauns.

RL: Bet zini, man no dažām tavām intervijām radās iespaids, ka tu neesi sevišķi pašpārliecināts cilvēks.Kuļiks: Nepašpārliecināts.

RL: Tas nozīmē, ka tev arī “sevis” jēdzienam vajadzētu būt neskaidram. Kā tu saproti maksimu “pazīsti sevi”?

Kuļiks: Sevis pazīšana, redzi, iet divos virzienos. No vienas puses, tu uzzini kaut kādas īpašības un kļūsti stiprāks, bet bieži vien, iepazīstot kādas īpašības, tu it kā sabirsti gabalos. Man bieži ir šādas sajūtas, kuras pat atgādina halucinozes. Ļoti līdzīgi sapņi. Es eju naktī gar jūras krastu un baidos, ka mani kāds ieraudzīs, jo es esmu milzīgs, reāli tāds arī eju, Dieviņ tētīt, kails, un man šķiet: “Nedod Dievs, ja cilvēki mani ieraudzīs, viņi drausmīgi pārbīsies.” Bet tu esi milzīgs, sešmetrīgs, tu ej šitādiem soļiem un domā – ak Dievs, būs šoks. Kā lai to apslēpj? Es pat redzu, kā zīmēju mazu ķermeni un staigāju ar to, lai nevienu nenobiedētu.

RL: (Smejas.) Tu, sešmetrīgs, nēsā līdzi šo zīmējumu ar mazo ķermeni?

Kuļiks: Jā, jā, jā. Un staigāju, un it kā ar visiem kā līdzīgs ar līdzīgu sarunājos. Un pamostos aukstos sviedros, baidoties, ka nevarēšu aizlēkt līdz durvju rokturim. Es esmu tik maziņš, ka nevarēšu atvērt durvis.

RL: Tas ir Alises dēļ, vai ne?

Kuļiks: Kā?

RL: Alises dēļ?

Kuļiks: Nē, tā ir tikai mana, absolūti fiziska sajūta, nekādu Ališu. Tas tieši ir saistīts ar sava veida izziņu. Jo sevis izzināšana – kas tad ir “es”? Proti, ir jābūt kaut kādam “es”, kurš ir jāizzina, nevis jākonstruē. Katru reizi no jauna. Bet, kad šajā sakarā pārāk neiespringsti... Tas ir kā ar kuņģi. Kad sāc viņu ārstēt, tur iekšā viss burbuļo un purkšķina. Bet, kad vairs neārstē, vienkārši mazāk rij un neiespringsti, viņš visu izdara pats, viss strādā, pats sevi iepazīst. Tā arī tu pats, kad trāpi šajā sinhronitātē. Sevis iepazīšana atgādina braukšanu ar skrituļdēli. Ja netrāpi sinhronā ritmā, tu gluži kā peldi purvā. Bet, tiklīdz esi trāpījis, tā seko apbrīnojama plūsma, kuru tu it kā... Labāk nedomāt – kāds es esmu? Kā es izskatos? Tāpēc, ka izkritīsi. Patiesā būtība vienalga kaut kur laužas cauri, tāda dziļi ielikta plāksne.

RL: Kurš gan zina, kur tā ir ielikta?

Kuļiks: Nu kā, iedomājies, tu ej un redzi – patīkams cilvēks, viss kārtībā, un pēkšņi viņam pasprūk atrauga ar iepuvušas gaļas smaku. Lai gan cita starpā viņš ir veģetārietis. Bet tagad – apēdis gaļu... Nu, piedod, kā tu uzminēji? Zini, it kā tāda detaļa. Nosmaržoja pēc gaļas.

RL: Ā, tas ir kā Sorokinam, viņa zvana pie durvīm, viņš atver, bet pats tikko no tualetes.

Kuļiks: Svaigu izkārnījumu smarža?

RL: Un viņa saka: “Ar atvieglošanos.”

Kuļiks: (Smejas.) Tāds, lūk, stāsts. Visas šīs detaļas kā reiz atklāj dziļi ieliktās plāksnes. Ja tu saproti, ka tie ir ienaidnieka atbalsta punkti, tu novirzi uz tām visu savu uzmanību. Tas ir nopietns ienaidnieks, viņš ir labi paslēpies ierakumos, taču pavisam nedaudz sevi atklājis.

RL: Par kādu ienaidnieku tu runā?

Kuļiks: Par īpašībām, kas tevī ir slēptas. Augstprātība, piemēram. Ienaidnieks – tā nav tikai slikta īpašība, tur jau tā lieta. No tāda skatpunkta, kas... Nu, kā lai pasaka? Tā ir ienaidnieks no pareiza maģiska skatījuma punkta, kad tu vari nokļūt šajā prombūtnes, neticamā viegluma stāvoklī. Un, pirmkārt, tev tur uzpeld visas slimības, visi pārdzīvojumi, taču tu tiec vaļā no visnotaļ fiziski nepatīkamām lietām un psiholoģiskiem stereotipiem, kuri tevi nomoka. Piemēram, godkāre – no tās ir visai grūti tikt vaļā. Tā nepārtraukti strādā kā mehānisms. Tik vienkārši tu no tās neatbrīvosies. Tā nepārtraukti paņems tevi pie rīkles. Tev visu laiku sevī jāmeklē, kur tā izpaužas, kur tā slēpjas, gandrīz ar mīlestību, nē, nevis gandrīz, bet tieši ar mīlestību, dziļu mīlestību, zini, itin kā ieejot šajā stāvoklī... Citādi tu nebūsi gatavs pensijai, tu aiziesi pensijā kā grabaža. Bet es, gluži otrādi, gribu pensijā uzplaukt. Tā, lai es nevienam neko nebūtu parādā un visa pasaule nebūtu parādā man. Es kļūšu par pasaules centru. Bet kādu centru? Tādu, kurš man nepieder. Es vienkārši varu baudīt to kvalitāti, kas ir blakus. Šajā ziņā pasaules centrs ir visur. Kā mala. Centrs ir visur, bet mala nekur. Es gribu ieiet šajā kvalitātē, es uz to tiecos. Nu, tā, mierīgi, savu iespēju robežās. Ir rādītāji, kas liecina, ka varu līdz tam nokļūt.

RL: Līdz pasaules centram?

Kuļiks: Jā. Man ir rādītāji. Man ir divi krusti uz rokām. Kad tibetieši to ieraudzīja... Apgaismība šajā dzīvē.

RL: Tas, ko tu stāsti, man atgādina viena gudra un asprātīga cilvēka piezīmi. Tas ir sociologs Džeimss, kurš savā “Reliģiskās pieredzes daudzveidībā” piemin kādas dāmas atzīšanos, kura stāsta par savu pieredzi sarunās ar Dievu. Kad Dievs viņai pieskārās, tas bija tik lieliski, ka viņa iesaucās: “Ak, Dievs, es tevi pieņemu!” Te Džeimss komentē, ka viņa ir ļoti laipna...

Kuļiks: (Smejas.) Man ir bijis ļoti spēcīgs stāvoklis, kad varētu teikt, ka esmu pieskāries Dievam. Šī stāvokļa apraksts gan vairāk līdzinās literatūrai, taču citas valodas vienkārši nav. Bet tur tieši nebija Dieva kā atsevišķas esamības, bija sevis pazaudēšana. Pilnīga sevis pazaudēšana.

Es aizgāju meditēt ar mūkiem augstu kalnos, ļoti augstu. Un tur es piekopu holotropo elpošanu, citiem vārdiem sakot – jogu elpošanu. Proti, es iemācījos kontrolēt savu elpošanu un pat visdziļākajos stāvokļos nenovērst no tās uzmanību. Kas ir ļoti vērtīgi. Varētu teikt, ka mani tas arī izglāba. Tāds liels plato, ļoti skaists – tur ir izkaisīti tādi 200, 300 metru augsti pakalni. Katrs izvēlējās sev pauguru un aizgāja. Bet es nolēmu, ka jāpaceļas augstāk, un izvēlējos vislielāko. Un uzsāku holotropo elpošanu – elpot caur degunu, dziļi, uzreiz ļoti dziļi. Nu, lūk šādi. (Demonstrē.) Burtiski pēc 5 minūtēm iestājas saindēšanās ar skābekli. Tu neesi nodarbojies ar holotropo? Nezini? Visu rauj krampjos. Nu kā, tu taču esi pūtis matraci? Zini, kā tas ir?

RL: Jā, jā, jā.

Kuļiks: Bet iedomājies, tas pastiprinās un pastiprinās, tev sākas krampji, bet es jau zinu šitās figņas. Sākumā tevi rauj krampjos, bet pēc tam kaut kā sastingst. Un tā nu es eju soli pa solim un turpinu elpot kā lokomotīve. Knapi tiku līdz vidum. Bet domāju – jāiet līdz galam. Bet man jau – viss, knapi saprotu, kas notiek, visapkārt dūkoņa, un es eju, eju, eju un esmu galā, apsēžos pozā... hopā!, un aizlidoju. Es dzirdēju tikai savu elpu, un – pizģec, kas sākās! Tas bija tā, ka, nu, zini, tie ir tikai vārdi, bet – tu esi okeāns. Tev ir apziņa, bet šī apziņa nav nekam piesaistīta, nav ne aukstuma, ne karstuma, vispār nekā. Pat atmiņu nav. Ir krāsa un ir plūsma. Gigantiska, bezgalīga, to ir iespējams pavisam nedaudz vadīt. Tāds kā slīpums. Tas ir satriecošs stāvoklis, kas ne ar ko nav salīdzināms. Man likās, ka ir pagājušas 15 minūtes. Bet tās bija trīs ar pusi stundas. Viņi tur visi apdirsās, tie mūki – kur es esmu palicis, vispār izšķīdis. Bija sākuši skraidīt apkārt, mani meklēdami.

RL: Varbūt tu patiešām izšķīdi?

Kuļiks: Man bija sajūta, ka es nevēlos atgriezties.

RL: Bet tomēr atgriezies?

Kuļiks: Tu zini, lai cik tas būtu dīvaini, es atcerējos māti, sievu... Zini, tāds moments – man nav tiesību. Nav sankciju. Bet pati atgriešanās – tas ir tā, it kā tu būtu izmucis no cietuma, bet tev liek atgriezties. Kā uztūkusi kāja cietā zābakā. Tev viss ķermenis smeldz, tu nespēj to noaut. Viss neiedomājami notirpis. Knapi kustas. Atveru acis – bet man bija cepurīte ar tādu budistu simbolu. Un nez kāpēc tā atradās 5 vai 6 metru attālumā uz akmens un mirguļoja. Acīmredzot vējš to cepurīti bija nopūtis... Un tik dīvaini, sēž kaut kāds ērms ar manu cepurīti galvā. Es pieceļos, eju, un mans ķermenis, no vienas puses, drausmīgi notirpis, bet, no otras puses, pie katra soļa es itin kā trīs metrus nolidoju. Pilnīga, absolūti fiziska sajūta. Un man bija, zini, tāds stāvoklis – “es no turienes pārrados”. Man bija sajūta, ka esmu noraudājies, attīrīts. “Jūs nu gan, veči, dodat,” saku. Un tad arī nedaudz atgriezos sevī. Koncentrējos uz šo radījumu, uz sevi, uz sajūtu. Tajā visā ir kaut kāda misija, vai... Ir jādzīvo. Jādzīvo, kaut kādas lietas jānoved līdz galam. Ļoti svarīga misija, bet tāda sīka, sīka. Niecīga, niecīga. Kurai atliek tikai – būkš! –, un tā izgaisīs un pazudīs nekurienē. Bet tagad ir šādi. Kosmoss ir sarucis līdz šim stāvoklim. Un tālāk tu visu aizmirsti... Es jau nāku pie viņiem, bet šie uz mani skatās: “Velna milti! Tu tak vienkārši biji miris! Bet tomēr atgriezies.” Tad vēl šie mūki tikai uzsāka sarunu, ka tev jau pietiks meditēt, tu jau esi iepazinis bezpersoniskā Dieva pieredzi. Apzinātas nāves pieredzi. Tu vari aizbēgt. Un nevajag. Nevajag.