Tas viss ir tavā galvā, Oļeg

1998. gada 4. novembrī, kad psiholoģiskā drāma, kas tika izspēlēta performancē “Divi Kuļiki”, pārauga nejaušības paraugstundā, Rīga uz mirkli iezīmējās kā mākslas metropole, bet notikums kļuva par pagrieziena punktu mākslinieka Oļega Kuļika virzībā. Tovakar mākslā uzvarēja nejaušība. Mākslinieka performances iekārtojuma aprakstā bija teikts, ka stikls nedrīkst būt biezāks par 3 milimetriem, bet stiklinieku darbnīcā tobrīd bija tikai 3,5 milimetrus biezs stikls, taču meitene, kura pasūtīja stiklu, to neņēma vērā. Viņa gan, protams, nebija vainīga pie tā, ka mākslinieks, nespēdams stiklu sasist ar metāla knābi, sita ar kailu roku. Tomēr pusmilimetrs stikla un radošās ambīcijas izšķīra tā vakara gaitu. Tovakar, gaisā uzšaujoties Oļega Kuļika asins šaltij, skatītāji nokļuva tuvāk mākslas patiesībai. Par šādu mākslas kvalitāti sapņo daudzi, tomēr šāda notikumu secība nebija nedz mākslinieka, nedz kuratores plānota. Toreiz, pēc rokas sagriešanas performancē, tās sašūšanas slimnīcā, atgriezies vēl aizvien cilvēku pilnajā Vecrīgas restorānā La Cucaracha, Oļegs Kuļiks teica: “Viss, kas notiek mākslas laukā, ir mākslas fakts – pat tad, ja tā ir nāve! Tas ir līdzīgi fizikas likumam – viss, kas ir smagāks par gaisu, krīt lejā.”

Krievu laikmetīgās mākslas klasiķa Oļega Kuļika vārds vispirms saistāms ar 90. gadu sākuma neparastajām ekspozīcijām galerijā Ridžina Maskavā, kur viņš darbojās par galerijas kuratoru, veidojot neparastus scenogrāfiskus un performatīvus risinājumus tradicionālām mākslas izstādēm, tāpat arī ar radikālo performanci, kad par pazīstamāko Oļega Kuļika tēlu kopš 1994. gada kļuva cilvēks-suns. 21. gadsimta sākumā mākslinieks nodarbojās ar sakrālā robežu pētījumiem Mongolijā un Tibetā, bet 2009. gadā Parīzes Théâtre du Châtelet iestudēja Klaudio Monteverdi operu “Jaunavas Marijas lūgšana” un 2011. gadā – Hendeļa oratoriju “Mesija”: abos iestudējumos viņš gan veidoja scenogrāfiju un tērpus, gan arī bija mūzikas, kustību un gaismas režisors.

Oļegs sarīkojis ap 30 personālizstāžu; pēdējā – “Rāmji” – pēc ilgāka pārtraukuma notika 2013. gadā galerijā Ridžina. Tā atsauca Oļegu Kuļiku pie viņa sākotnējām interesēm mākslā – caurspīdīguma un garīguma tēmas, ar ko viņš bija sācis nodarboties jau 80. gados, kad darināja caurspīdīgus stikla objektus – rāmjus. Jaunajā izstādē rāmji kļuva te par darbu formu, te – par saturu, mēģinot iezīmēt robežu starp reliģisko un estētisko.

Ieva Kalniņa

Rīgas Laiks: Kāpēc tu izdomāji, ka mesija, ja es pareizi sapratu, ir tāds kā lempis...

Oļegs Kuļiks: Neguļa?

RL: Guļa?

Kuļiks: Neguļa.

RL: Tāds, kas nekrīt?

Kuļiks: Jā, kuru nevar apgāzt. Uzreiz pieceļas. Lelle.

RL: Ā, rotaļlieta! Tā apaļā.

Kuļiks: Jā, mēs uztaisījām tādu konstrukciju. Bija spēcīgs atlēts, kurš viņu kustināja. Un vēl bija uztaisītas tādas brīnišķīgas mašīnas, kurās cilvēki sēdās iekšā un vadīja tās. Un, kad šīs mašīnas viņam uzgrūžas, viņš krīt gar zemi un uzreiz pieceļas. Un tās arī ir pret viņu, tās viņu neredz, pārvietojas pa savu trajektoriju. Bet neguļu mums nez kāpēc aizliedza. Teātra direktors pakonsultējās ar savu sievu, nu tur, ar bīskapu, un viņiem likās, ka tas ir smieklīgs personāžs.

RL: Un kāpēc tu nolēmi, ka mesijam jābūt kā tādam neguļam?

Kuļiks: Nu kā – es tomēr esmu mākslinieks, un man bija konkrēts uzdevums. Tu taču zini to interesanto stāstu par Hendeļa “Mesiju”. Viņam simt gadus aizliedza šo darbu saukt par “Mesiju”. Tas saucās... kaut kādas tur ciešanas. Jo kurš gan var zināt, kas patiesībā ir mesija? Sanāk tāda kā augstprātība. Un tikai pēc simt gadiem, jau pēc Hendeļa nāves, baznīca to atļāva – jo tā bija brīnišķīga mūzika. Un es sāku domāt – kā lai šo tēlu atveido mūsdienīgi... Kas ir mūsdienu pasaule? Tā ir mehāniska pasaule, kopiju un bezgalīgu atkārtojumu pasaule, kurā cilvēki, paši to nevēloties, darbojas pēc dzelžainiem likumiem un jebkādu spontanitāti, jebkādu atklātību, jebkādu kustīgumu šīs mašīnas iznīcina. Un kā lai to attēlo šādā mehāniskā līmenī? Es iedomājos, ka šis neguļa zināmā mērā arī ir kā mašīna, kā mehānisms, bet tāds apaļīgs, kustīgs, it kā bērniem paredzēts, rotaļīgs un vienmēr dzīvespriecīgs, tāds, kurš vienmēr ceļas augšā. Bet arī ne agresīvs. Viņš nekad tev neiesitīs. Lūk, man šķita, ka tas ir formāls gājiens, kurš šo ideju mūsdienu pasaulē ideāli iemieso.

Un viņi taču pieņēma šādu scenāriju! Scenārijs parakstīts, līgums parakstīts, daļa naudas jau samaksāta. Teātris, saproti? Vājprātīgi honorāri. Bet par šiem honorāriem tev vairs neko negribēsies. Tur notrenkā tā, ka... Ja nokavē piecas minūtes, teju vai sods jāmaksā. Tu it kā esi režisors, tik varens, bet mašīnas to nesaprot. Un tev nedēļu no vietas dod vieglus mājienus, ka vajadzētu kaut ko mainīt. Bet tu spītējies kā auns. “Jūs esat pārliecināts, ka tas strādās?” “Jā, tā un tā.” “Bet tas nenotiks.” Es saku: “Kāpēc?” “To, lūk, jūs mums pasakiet.” Un tad sākas, saproti? Es un pasaule. Pasaule mani kā niecību... Vienkārši ņirgājas par mani, gar sienu izslaucītu. Neiespējama situācija. Bet tad tu nomierinies šādi: “Ko tad ar mani izdarīs?” Es jau gaidu kaut kādu apkaunojumu, izgāšanos. Es saprotu, ka visi par mani ņirgāsies un smiesies. Dieva dēļ, esmu iekūlies šādā situācijā. Un veselu mēnesi katru dienu tu īsteno šādu praksi – tu tomēr esi izmanīgs, maita, tu taču esi tik ievainojams, tik traumēts, tik... Nu, un tu izturi vienu dienu, izturi otru... Kā Golgātā. Tu esi viens pret visiem. Neviens tevi nesapratīs. Tu nāc viens pats, tev viss ir kā eksāmens. Bet tu jau nezini, tu neko nesaproti no visām tām gaismošanām, tev ar kādu jākonsultējas, tu no visiem esi atkarīgs. Tu esi priekšnieks, bet par tevi visi ņirgājas. Vai tu vari iztēloties situāciju, kad Ivans Bargais iecēla galma ākstu par karali? Āksts tēlo karali, bet visi pārējie spēlē līdzi.

Es biju apstulbis. Tagad tas viss kaut kā jāatrisina. Jāsaka, ka netaisīšu izrādi. Jāsarīko skandāls. Man brauc augumā. Es esmu viens pats Parīzē. Viss ir tik nereāli – es taisu Hendeļa “Mesiju”, un tas viss... Bet, kas attiecas uz to milzīgo teātri, to skudru pūzni, nu, operas teātris ir sarežģītākais, kas vien šajā pasaulē var būt. Saproti? Opera, kur dzied dzīvi cilvēki, šis balss noslēpums, dzīvais orķestris, simtiem mūziķu. Iedomājies, kāda saskaņotība? Starp gaismām, skaņu. Vienkārši iedomājies, kas tā par lietu... Tā ir kā burka ar zirnekļiem. Visi tie mūziķi, zini, tādi: “Nē, nevajag man šito cepurīti, man tā traucē spēlēt, domāt traucē, man tur ausis...” Tā viņš man... Par Jūdu mani nosauca...

Un kaut kā man gadījās ieiet baznīcā, domāju – ienākšu, pasēdēšu, mierīgi padomāšu. Eju iekšā, un pirmā lieta, ko redzu, – divi krusti un tās milzīgās naglas... Un es visu laiku domāju par atbalsta punktu, ka ir vajadzīgs kaut kāds... Un kāpēc man šeit bija jānonāk? Kāpēc tā jārīkojas? Man viss ir nestabils, visi jēdzieni kaut kādi... Un pēkšņi es redzu cilvēku, kurš skaidri zina savu vietu. Viņš nevar izkustēties ne par milimetru. Lai kas arī notiktu, viņš ir fiksēts, lai tur vai kas. Ja reiz esi nokļuvis šādā situācijā, tad izturi. Kā nekā tikai mēnesis ir palicis. Tu katru dienu nāksi, un katru dienu par tevi ņirgāsies, gar tevi atslaucīsies. Proti, tu pats gandrīz vai izdzīvo Mesijas situāciju. Cilvēks ir pienaglots pie krusta, bet es esmu pienaglots pie teātra. Uz mani tas atstāja spēcīgu iespaidu, šīs naglas... Lūk, šī darbība, šī piesaiste realitātei ir simtprocentīga, un tu nekad no tās neatraujies. Un šī plūsma tevi transformē. Maina. Sākumā psiholoģiskā līmenī, pēc tam psihiskā.

RL: Kāda plūsma?

Kuļiks: Dievišķā plūsma. Caur tevi. Tu to pieņem.

Tā es vienreiz eju viens gar Sēnas krastu, domādams – nez, vai man pēc sejas var pateikt, ka esmu tik ļoti izčakarēts, vai nevar? Un pēkšņi satieku gaismotāju. Viņš bija budists, tāds pieklājīgs cilvēks.

RL: Ko satiec?

Kuļiks: Gaismotāju. Atbildīgo par gaismu, kurš mani daudzmaz saprata. Un šis sniedz man kāsi. (Smejas.) Tā nu es Sēnas krastā nedaudz iepīpēju, un zini, man uzreiz tā kā atlaida... Un es saku: “Es pilnībā esmu Dieva rokās, darīšu visu, ko spēšu.” Un es izdomāju Mesijas tēlu – tas vienkārši ir cilvēks, kurš dejo. Vajag vienkārši paņemt dejotāju, bet saģērbt viņu tādās kā indiešu spalvās, kleitā. Un viņi piekrita, iedeva solistu no Marijas teātra. Es saku: “Bet kurš būs horeogrāfs?” “Jūs. Es taču taisīju kostīmu. Un man uzgrūda visu pārējo.” Es saku: “Ziniet, tā tomēr ir deja, es nemāku.” “Bet ideja taču jums ir? Jūs izstāstiet, viņš ir profesionālis, viņš visu sapratīs.” Un sākās tāda komēdija! Es viņam rādīju kaut kādas kustības. Cilvēki, kuri to visu filmēja, teica: “Tik interesanti jūs vērot!” Bet, kad viņš nāca uz skatuves, viņam bija tik iestudēti žesti, viņš visu nokāva. Beigās man pat direktors teica: “Varbūt pats nodejosi?” Es saku: “Nē, to nu gan, ziniet...” (Smejas.) Es esmu gatavs uz jebko, bet kāpt uz skatuves un dejot, tas man ne īpaši patīk. “Jūs jokojat, vai?” “Nē, pavisam nopietni.” Bet zini, tas viss ir... Un, ja kādam izstāsta... Es to stāstīju lielajiem režisoriem, Kirilam Serebreņņikovam, interesējās pat tas Dordins – ne Dordins, vēl kaut kāds Vasiļjevs. Nu, tie ir nopietni režisori, kuri nesaņem šādus pasūtījumus. Viņi bija ļoti pārsteigti un aizkaitināti, ka to iedeva man.

RL: Protams.

Kuļiks: Un, kad es to visu stāstu, viņi domā: “Kas tas par sviestu?” (Smejas.) Pasaule ir sajukusi prātā. Tie ir tik nopietni cilvēki, bet te kaut kāds plikais taisa teātri.

RL: Un kā franči varēja tevi izvēlēties?

Kuļiks: Nu, saproti, franči... Pirmkārt, tas ir teātris, kuram ir vajadzīgas visādas interesantas provokācijas, un, otrkārt, šajā teātrī Djagiļevs taisījis savu Djagiļeva sezonu. Un sākumā par to bija ļoti negatīvas atsauksmes. Kaut kādi pliki tēvaiņi izskrēja ar cirvjiem, kaut kādi orki, bļaustīšanās, pēc visām šīm “Psīhēm” tas likās vulgāri, rupji, zvērīgi. Un šāds viedoklis arī būtu nostiprinājies, ja vien neuzrastos vissmalkākais, vismeistarīgākais kritiķis, kurš parasti visus zākā, un neuzrakstītu satriecošu rakstu. “Mēs nesaprotam, ka tā ir cita kultūra. Uz to ir jāskatās pēc citiem likumiem. Mums ir parādījuši pilnīgi satriecošu kultūras pasauli, kura eksistē citā dimensijā. Tas ir interesantākais, ko vien es savā dzīvē esmu redzējis.” Un visi franči pēkšņi: “Ja-a? Ak tad tā!”