– Jūs esat visai banāls cilvēks, – Benders iebilda, – jūs pārlieku mīlat naudu.
– Un jūs nemīlat naudu? – flautas tembrā iespiedzās Ipolits Matvejevičs.
– Nemīlu vis.
– Kāpēc tad jums vajadzīgi sešdesmit tūkstoši?
– Principa pēc!
Ilfs un Petrovs, “Divpadsmit krēsli”
Rīgas Laika marta numurs liek domāt par to, par ko džentlmeņi parasti nerunā, proti – par naudu. Bet nerunā droši vien tāpēc, ka... nu ko gan par naudu var pateikt? Runāt var par to, ko mēs mīlam vai nīstam, bet naudu nevar ne mīlēt, ne ienīst (lai gan, izrādās, ir arī tādi gadījumi, tiesa – reti, un medicīnā tiem ir pat īpaši termini – hrēmatofilija un hrēmatofobija, no grieķu chrēmata – “nauda”). Par naudu var pateikt vienīgi to, ka tā ir vai ka tās nav. Šajā ziņā ar naudu ir tāpat kā ar alkoholu. Pārfrāzējot vienu no šī numura 71. lappusē minētajiem Mati Nikenena spārnotajiem teicieniem, problēmas ar naudu ir tad, kad naudas nav. Un jauniem māksliniekiem visbiežāk nav (vai vismaz nav tik, cik gribētos). Tā, protams, ir problēma.
Vienu no problēmas aspektiem šajā numurā publicētajā apaļajā galdā par Rīgas starptautisko laikmetīgās mākslas biennāli labi iezīmē Ieva Astahovska, minot mākslinieces Hito Šteierlas ētisko dilemmu, kas saistīta ar izvēli piedalīties ar kritisku darbu Stambulas biennālē, kuru finansē ar militārām akcijām saistīti cilvēki. Situācija visai divdomīga: no vienas puses, sadarboties ar militāristiem it kā nebūtu ētiski, bet, no otras, piedalīšanās šajā spēlē “ir veids, kā šo kritisko vēstījumu vispār iespējams paust”. Līdzīgi piemēri nebūtu jāmeklē nemaz tik tālu, bet par tiem sarunas dalībnieki saprotamā kārtā izvēlējušies delikāti paklusēt.
Šādai dilemmai ir grūti noticēt. It kā piedalīšanās militāristu finansētā pasākumā būtu vienīgais veids, kā mākslinieks varētu nodot savu kritisko vēstījumu pasaulei. Joko Ono un Džonam Lenonam, lai to izdarītu, pietika ar gultu savā viesnīcas numurā. Tā drīzāk izskatās nevis pēc dilemmas, bet pēc tā, ko psihologi sauc par racionalizāciju. Šķiet, ka Šteierlas dilemmu par dilemmu nebūtu uzskatījis arī februārī mirušais somu tramplīnlēcējs (un savā ziņā mākslinieks) Mati Nikenens, kurš, kā šajā numurā raksta Maira Dobele, “neparaksta miljonu vērtu līgumu ar limonādes ražotāju, bet, nonācis naudas trūkumā, novelk zilo kombinezonu un metas virpulī ap striptīza stieni”. Par tādu to nebūtu uzskatījis arī Labrusts no Velbeka jaunā romāna “Serotonīns”, par kuru raksta Agnese Irbe, – viņš, nespējot pieņemt ES birokrātu un transnacionālo kompāniju diktēto “pasaules kārtību”, labāk izvēlas depresiju, alkoholismu un nāvi nekā, viņaprāt, bezjēdzīgu darbu. Nekāds Ņūtona binoms tas nebūtu bijis arī 7. februārī aizgājušajam Sergejam Jurskim, kurš vienkārši atteicās filmēties projektos, kas viņam nepatika, – atklāti komerciālās vai ideoloģiski angažētās filmās, nemaz nerunājot par seriāliem –, tāpat kā attiecās ielaisties jebkāda veida koķetēšanā ar pastāvošo varu. Sarunā ar Arni (tā notika 2017. gadā) Jurskis savu izvēli formulē pavisam īsi: “Man tā ir personības brīvība. Brīvība būt pašam.” Brīvība, piebildīsim, ko, atšķirībā no naudas, ir iespējams mīlēt.
