Aktieris nomet žaketi

“Es paspēju” – tāds bija nosaukums rakstam, kuru Sergejs Jurskis (1935–2019) bija iecerējis mūža piektajā vecumā. Pirmie divi vecumi bija vislaimīgākie. Jaunība nevis beidzās, bet uzplauka Ļeņingradas M. Gorkija Lielajā drāmas teātrī, kurā Jurski uzņēma 1957. gadā. Georgijs Tovstonogovs bija viņa Režisors, sešdesmitie – viņa Laiks. Iekšēji brīvais, tāpēc instinktīvi dumpnieciskais Jurska varonis iemiesoja to garu, kāds valdīja Hruščova atkusnī, kad no padomju cilvēka sejas bija noņemts spilvens un atļauts paelpot. Vēl pilnībā nerealizētas, tomēr jau tuvas brīvības sajūta, kas bija sākusi strāvot sabiedrībā, teātra aktierus un skatītājus padarīja par domubiedriem: pēdējie uz skatuves meklēja atbildes uz satraucošiem, ar laikmetu saskanīgiem jautājumiem, pirmie iejutās paaudzes skolotāju lomā. “Grēka cilāšana” – tā Jurskis dēvēja šo atklāto sarunu ar skatītājiem, saskatot tajā dramatiskā teātra mērķi: pievest cilvēku pie viņa paša dvēseles.

Jurskim šī brīvība beidzās 1968. gada augustā līdz ar padomju tanku ievešanu Čehoslovākijā. Varonis bija zaudējis un no dumpinieka kļuva par pacietēju; Jurskis uz 22 gadiem ieslīga grūtsirdībā. Ļeņingradas varas iestādes aizliedza aktierim parādīties visās sfērās, izņemot Lielo drāmas teātri. Iemeslu Jurskis tā arī neuzzināja. Tika uzskatīts, ka šo rīkojumu devis PSKP Ļeņingradas apgabala pirmais sekretārs Romanovs, kurš visus inteliģentus uzskatīja par neapmierinātajiem.

Teātrī brieda konflikts ar Tovstonogovu. Cilvēks, kurš kopā ar paaudzi bija piedzīvojis cerību krahu, vairs nespēja būt tās līderis. Stagnācijas laikmetā viņš tikai “turēja aizsardzību”. Savukārt par otro režisoru Lielajā drāmas teātrī nevarēja kļūt vispār neviens. Bet Jurskis gribēja iestudēt izrādes. Hemingveja “Fiestu” Tovstonogovs nepieņēma (1971. gadā Jurskis nofilmēja televīzijas izrādi ar Barišņikovu matadora Romero lomā), Šova “Likteņa izredzēto” neatbalstīja. Neiebilda pret “Moljēru”, bet Allas Sokolovas lugas “Farjatjeva fantāzijas” iestudējumu nosauca par estētiski svešatnīgu. Gaumes nesakritība kļuva nepārvarama. 1977. gadā, pēc 20 gadu kalpošanas Lielajam drāmas teātrim, Jurskis pārcēlās uz Maskavu, kur sākās viņa vientulīgā pastāvēšana.

Tā viņam bija raksturīga vienmēr. Viens lasījumu koncertos, individuāls ansamblī – viņš pats bija “cilvēks orķestris”. Jaunā Rīgas teātra režisors Alvis Hermanis Jurski nodēvējis par savu “aktiera ideālu”: “Viņa vieta krievu teātrī bija unikāla, kā aktieris viņš savā amplitūdā vienmēr apvienoja visdažādākās tradīcijas – no Čehova līdz Meierholdam, no Tairova līdz Vahtangovam. Vislabākie aktieri reti mēdz būt tik universāli.” Tā bija uz skatuves. Turpretī dzīvē Jurskis, kuram kalpošana teātrim nebija nodalāma no personisku dzīves nostāju paušanas, jutās arvien vientuļāks. Deviņdesmitie gadi cilvēkiem atnesa brīvību, arī no teātra kā garīgās izziņas instrumenta. Par to Jurskis 1991. gadā uzrakstīja savam skatītājam atklātā vēstulē laikrakstā Литературная газета: “Tik pamatīgi kā tagad mēs ar tevi pat stagnācijas laikā nebijām nošķirti. Toreiz aizliegumi radīja pretestību un pieauga abpusēja vēlēšanās tikties. Tagad tā it kā ir mūsu vara – tava un mana. Es daru, ko gribu, tu skaties, ko gribi. Tikai viss kaut kā buksē uz vietas: es daru arvien mazāk, bet tu arvien mazāk skaties.”

Pieradis būt dialogā ar laikmetu, Jurskis uz absurdu, kas Krievijā bija ievācies uz dzīvi neilgi pirms 2000. gada, atsaucās ar līdzīgu materiālu. Iestudējis Jonesko “Krēslus” un “Plikpauraino dziedoni”, viņš pats ķērās pie dramaturģijas. Līdz 2018. gadam viņš ar pseidonīmu Igors Vācietis (izdomāts žurnālists) bija sarakstījis četras lugas, kuras arī iestudēja Maskavas Padomes teātrī, kur kalpoja pēc pārcelšanās uz Maskavu. Tādā veidā viņš cīnījās ar vēlēšanos apklust, kas viņu atkal un atkal pārņēma, raugoties, kā 90. gadu atkusni Krievijā nomainījušas salnas, kā 60. gadu inteliģenti atkal atbīdīti maliņā, bet teātris no dzīves skolotāja skatītājam kļuvis par iztapīgu oficiantu.

Un tomēr Jurskis bija paspējis. Paspējis sastapt laikmetu, kad teātris Krievijā bija svarīgs sabiedriskās dzīves faktors un aktieri ar fantāzijas spēku un pārtapšanas mākām izrādes laikā panāca to, ka starp skatuvi un skatītāju zāli radās tiltiņš – vieta, kur, “ar teātra starpniecību aptverot patiesību”, abpusējos radošos pūliņos sastapās aktieri un skatītāji.

Arturs Jurkevičs

Rīgas Laiks: Sāksim ar nopietnu jautājumu, ja jums nekas nav pretim.

Sergejs Jurskis: Ja tikai es mācēšu būt gudrs.

RL: Gudrība un nopietnība ir divas dažādas lietas.

Jurskis: Jā.

RL: Ko jūs dzīvē esat sapratis?

Jurskis: Es teikšu, ka neatkarīgi no tā, vai dievs ir vai nav, vai tu viņu diendienā sajūti vai ne, kristīgās vērtības ir vissvarīgākais, ko esmu sapratis. Bet sapratu es to ilgā ceļā, un tajā nebija nekā fanātiska.

RL: Par kādām kristīgajām vērtībām ir runa?

Jurskis: Vispār man tā ir personības brīvība. Brīvība būt pašam – apzināties sevi un būt pašam. Tas nevienam neizdodas, man vēl jo vairāk. Taču tur nav nekā fanātiska. Fanātisms ir galējība, mēra sajūtas trūkums.

RL: Arī humora izjūtas trūkums?

Jurskis: Bez šaubām. Taču, ziniet, vajadzētu kaut kā definēt humoru. Kā es to saprotu, humors ir skats no malas, skats no augšas. Cilvēks pakāpjas augstāk par sevi pašu un redz sevi. Un nekas, izņemot humoru, tur nevar rasties.

RL: Ir pieņēmums, ka Jēzus nekad nav smējies.

Jurskis: Jā, es arī to pieļauju. Lai gan ļoti daudzas viņa sarunas, kas atstāstītas Jaunajā Derībā, var traktēt arī tā, ka viņš ar nopietnu seju piedāvā cilvēkam izkļūt no situācijas tādējādi, ka cilvēks samulst. Savukārt lasītājam vai tiem, kuri sacīto pārstāsta, tas šķiet jocīgi. Taču man tas ir jautājums par līdzsvaru. Līdzsvars cilvēkiem dod iespēju dzīvot tālāk un samierināt tādas nesamierināmas lietas kā humors un nopietnība, bagātība un nabadzība, vara un pakļaušanās varai. Tagad saka: dieva nav. Bet es saku: tas vēl nav zināms. Kāda dieva nav? Cilvēki, spriežot par šīm tēmām, ir ļoti sašķēlušies, arī mūsu pareizticīgajā baznīcā. No vienas puses, ir aiziešana no baznīcas pavisam, no otras, – fanātisms, visas tās rindas, lai pielūgtu dievmātes jostu, triju ķēniņu dāvanas, visa tā rāpošana uz ceļiem, tas ir kaut kas pilnīgi pretējs galvenajai domai, galvenajam mesidžam.

RL: Par ko jūs runājat, norādot uz līdzsvaru starp bagātību un nabadzību?

Jurskis: Par ideju. Prātiem. Stāvokli. Beigu beigās, par to, kas izraisa vispārēju aizkaitinājumu, manējo arī, – par toleranci. Mēs sapratīsim otru, cienīsim otru, mīlēsim otru tik ilgi, līdz aizmirsīsim, ko īsti paši pirms tam mīlējām. Mēs vienkārši mīlam otru un neko citu vairs nemīlam. (Smejas.)

RL: Vai tā jūsu uztverē ir problēma vai iespēja?

Jurskis: Tā ir absolūta problēma, turklāt, pēc visa spriežot, neatrisināma. 21. gadsimts, kurā mums ir palaimējies palikt uz šīs zemes, manuprāt, ļoti atšķiras no līdzšinējiem.

RL: Kur jūs šīs pārmaiņas saskatāt visspilgtāk?

Jurskis: Manuprāt, sabrucis tas, kam es tik daudzus gadus esmu kalpojis, – sabrucis teātris.

RL: Kādā ziņā sabrucis?

Jurskis: Tas teātris, kāds tas bija, kad es tajā ienācu. Tas bija daļa no kultūras, daļa no sabiedriskās apziņas, sabiedriskās dzīves. Mēs, protams, mēdzām ieslīgt pašapmierinātībā, visai nopietni, arī mans dižais teātris, Ļeņingradas Lielais drāmas teātris – Tovstonogova teātris, Gorkija vārdā nosauktais teātris. Bet tas tik tiešām ietekmēja savu paaudzi.

RL: Kāda teātrim ir loma?

Jurskis: Veidot apziņu, attīstību. Cilvēki gāja uz teātri, lasīja grāmatas – darīja to tāpēc, lai izzinātu sevi, lai kļūtu labāki. Par to nedomāja tā: nu, iešu sevi izzināt. Taču saistība ar notiekošo ļāva teātrim būt par cilvēka pasaules spoguli. Krievijā tas skāra visu provinci. Grūti tam noticēt, taču pilsētiņa, no kuras nācis mans tēvs, mazītiņa, tolaik, 20. gadsimta sākumā, caurcaurēm provincializējusies līdz nemanāmībai... Kāpēc tēvs kļuva par Jurski? Kāpēc labu uzvārdu pārtaisīja par diezgan nesaprotamu? Atdarinot ukraiņu aktierus. Jo pilsētā nebija teātra – bet pilsētai gribējās, lai tai būtu savs teātris. Es tur esmu pabijis tikai vienu reizi, un novadpētnieki man uz papīra rādīja tālaika pašdarbības teātrus, kuri atdarināja galvaspilsētu. Viņi spēlēja visu galvaspilsētas teātru repertuāru – klasiku, Ostrovski, visu pārējo. Viņi spēlēja Ibsenu! Spēlēja jaunāko, svaigāko. Tā bija īpaša pasaule. Un tā ir izgaisusi.

RL: Jums šķiet, ka toreiz citu apziņas veidošanas iespēju nebija?

Jurskis: Nu, padomju laikā baznīcas nebija. Mēs bijām ateisti, kuri dzīvo šaubās par ateismu. Taču teātris lielā mērā to aizstāja. Krievijā, kur brīvība un ticība bija aizgājušas katra savu ceļu, inteliģence vienmēr bija šaubu pārņemta vai ateistiska. Arī tagad notiek tas pats. Baznīca mēģina vēl savienoties ar kultūru, taču tas ir absolūts tabu.

RL: Kur, jūsuprāt, slēpjas problēma teātra un baznīcas savstarpējās attiecībās?

Jurskis: Teātris nepakļaujas nekam, pat ārēji. Tas pats liek par sevi zināt. Teātris – tādā izpratnē, kādā tas bija šeit, – bija kaut vai relatīvas, tomēr brīvības zona.

RL: Un baznīcā brīvības nav?

Jurskis: Baznīcā tomēr ir pazemība vārda burtiskajā nozīmē. Es uzskatu, ka kristietība pazemību paredz sarežģītākā veidā, nevis vārda burtiskajā nozīmē – kā ir, tā arī būs. Pats galvenais – viss jau ir pateikts, “skaties atpakaļ”, “lasi”. “Bet vislabāk – nelasi un klausies, ko es tagad teikšu...” Viss ir pateikts.

RL: Taču Sergejs Jurskis neuzskata, ka viss jau ir pateikts?

Jurskis: Nē!

RL: Kas vēl nav pateikts?

Jurskis: Tas, kas tiks pateikts. Manuprāt, mēs dzīvojam laikā, kad viss ir absolūti jauns un nezināms. Mēs esam sākuma liecinieki. Bet sākumi mēdz būt simpātiski, mēdz būt uzrunājoši. Šī laika sākums mani diez ko neuzrunā. Es varu jūsmot par tā lielumu, apjomu, tomēr par tā virzienu jūsmot man diez ko neizdodas. Taču ne jau mans viedoklis nosaka to, kas notiek (smejas).

RL: Vai jūs, lūdzu, varētu pastāstīt, kā jūs no šaubu pārņemta ateista esat kļuvis par cilvēku, kurš sevi sauc par pareizticīgu kristieti?

Jurskis: Konkrēti tas bija brauciens uz tēva dzimteni, uz Starodubu, jo viņa tēvs, mans vecaistēvs, bija priesteris, bet tēvs visu mūžu to slēpa, arī no manis. Tāpēc, ka 1936. gadā uzvārda dēļ viņu vispirms uz neilgu laiku ietupināja, bet pēc tam izsūtīja. Viņa uzvārds bija Žiharevs – tas ir muižnieku uzvārds, kura dēļ viņam visas durvis uzreiz bija ciet, taču viņš jau bija diezgan labi zināms cilvēks teātrī, estrādes, cirka mākslā. Kā vadītājs, kā režisors.

RL: Kad jūs uz turieni aizbraucāt?

Jurskis: Astoņdesmitajos gados. Kopā ar brālēniem. Un, kad es tur nonācu, gandrīz vai nomales baznīcā, kādreiz ievērojamā pilsētiņā... Cilvēku izturēšanās... Tas, ka viņi visi kaut kā zina, kas jādara, manī izraisīja vienkāršu, es teiktu, skaudību. Viņi zina, kāpēc viņi ir šeit. Turpretī man bija radošas krīzes periods. Es nezināju, ko darīt. Es domāju: “Cik vienkāršas kustības, cik vienkāršas attiecības starp cilvēkiem!” Un pēc tam notika manas kristības. Turklāt mājās. Bībeles lasīšana diendienā man atgādināja par līdzsvaru, kļūstot vispirms par pienākumu, pēc tam – par paradumu, bet pēc tam arī līdzsvarojot visas tās svaru bumbas, kuras man bija sakārusi virsū biogrāfija.

RL: Starp citu, kā tas gadījās, ka jūs ierunājāt ierakstam Aleksandra Meņa “Cilvēka Dēlu”?

Jurskis: Es strādāju radio, strādāju ar visādiem daiļliteratūras gabaliem, sākot ar Voltēra “Kandidu”, beidzot ar O. Henriju un Gogoli. Vienmēr man ir šķitis pievilcīgi vienam pašam radio norunāt visu “Revidentu”. Taču Aleksandra Meņa teksts “Pestītājs” bija iniciatīva, kas nāca no viņa dēla, kurš tajā laikā bija Ivanovas apgabala gubernators.

RL: Vai jūs tēvu Meņu pazināt?

Jurskis: Lai cik tas būtu dīvaini, pazinu. Taču tas viss ir dzīves nejaušības un krustceles. Mans vistuvākais un ilgākais draugs bija Simons Markišs. Simons dzīvoja Maskavā. Viņa Maskavas dzīves periodā tas dzīvoklītis, pieticīgs, – viņš dzīvoja kopā ar vecmāmiņu – bija patiešām lielisku cilvēku pievilkšanās centrs. Viņš, Markišs, mani izglītoja. Pirmās piecas “Meistara un Margaritas” nodaļas, pārrakstītas ar rakstāmmašīnu, es dabūju no Simona. Pie viņa sastapos ar tēvu Aleksandru, kurš tur sēdēja un dzēra tēju. Viņi ēda kaut kādu siļķi, bija decembris neilgi pirms Ziemassvētkiem, un es, dabīgi, galīgi nebiju baznīcas cilvēks, un man bija ļoti interesanti: paskat, garīdznieks sēž, dzer tēju.

RL: Šņabi viņi nedzēra?

Jurskis: Dzēra. Mēs vispār vienmēr dzērām šņabi. (Abi smejas.)Viņš pirmais mani ieveda baznīcā. Un tā bija nevis pareizticīgo baznīca, bet luterāņu. Tāpēc, ka viņiem bija Ziemassvētki, un viņš teica: “Es eju.” Es saku: “Bet jūs taču esat pareizticīgie?” Viņš atbild: “Bet viņi taču ir kristieši.” Un es gāju viņam līdzi. Es jautāju: “Kāpēc jūs ejat?” Viņš atbild: “Kā – kāpēc? Es viņus apsveikšu ar lielajiem Kristus Piedzimšanas svētkiem. Un 6. janvārī viņi droši vien atnāks pie mums un apsveiks mūs.” Un, kad mēs iegājām baznīcā – tas bija Maskavā –, es tur ieraudzīju tūkstoti, pusotru tūkstoti cilvēku! Es vispār biju domājis, ka tur būs kādi 20 cilvēki. Mani tas satrieca. Tad sākās lasījums. “Viņi atnāca uz Betlēmes pilsētu, uz tautas skaitīšanu.” Es pirmo reizi izdzirdēju, ka viņi atnāca tāpēc, ka bija pavēlēts ierasties uz tautas skaitīšanu. Uz miliciju. Un atskanēja žilbinoša frāze krieviski: “Un nebija viņiem vietas viesnīcā.” Es tai brīdī domāju: “Nevar būt, viņi to tā pavisam vienkārši pasaka!” Un tad es pirmoreiz no Simkas, no tā paša Markiša, paņēmu Bībeli, lasu: “Un nebija viņiem vietas viesnīcā.” Lūk, to es saprotu. Un tas bija Aleksandrs Meņs, tagad tas izklausās gandrīz apokrifiski.

RL: Mani tas pārsteidz. Jūs tomēr dzīvē bijāt daudz lasījis, bet Evaņģēliju atklājāt 40 gadu vecumā.

Jurskis: Tomēr tāda tā mana paaudze bija. Un vēl – profesija. (Abi smejas.)

RL: Jā, aktieris. Vai jūs esat aktieris?

Jurskis: Jā.

RL: Es reiz ievēroju, ka jūs laiku pa laikam esat rakstījis un teicis, ka inteliģence ir mirusi. Viss, cauri, vairs nav.

Jurskis: Manuprāt, jā.

RL: Bet kā tieši nav? Izglītotu cilvēku?

Jurskis: Ne-e. Ko jūs, izglītotie ir!

RL: Kā nav? Virtuves, kurā norisinās sarunas?

Jurskis: Viena no izpausmēm, viens no spoguļattēliem – jā, tā ir virtuve. Inteliģence un opozīcija ir ļoti tuvi jēdzieni. Jo, lai būtu opozīcijā, vajag, lai kaut kas būtu galvā. Taču opozīcija Krievijā, tāpat kā inteliģence, ir īpaša paveida. Opozīcija Francijā nozīmē, ka tiek dibināta partija, kas apgalvo, ka labējā partija dara nepareizi: mēs uzskatījām, ka jārīkojas tā un tā, un mēs mēģināsim vēlēšanās viņus gāzt. Tā ir opozīcija. Tā ir nākamā vara. Turpretī Krievijā, kā man rādās, nav pat nekādas vēlēšanās kļūt par varu. Un arī spēka nav kļūt par varu. Bet kas ir? Personiskais piemērs. Parādīt tautai: esmu gatavs upurēties – kā tie mūsu septiņi, kuri izgāja laukumā pēc Prāgas notikumiem. Kas tas ir? Lūk, mana paziņa Gorbaņevska – es skatījos uz viņu pirms viņas nāves un brīnījos. Augustā mēs ar viņu tikāmies, viņa nomira novembrī. Mana vienaudze. Lūk, kas ir inteliģence. Rādīt priekšzīmi citiem, lai citi ietu un varbūt kaut ko izdarītu. Taču sev pašam mēs neko negribam. Kad gāja tālāk, tad sākās terorisms, Narodnaja voļa, revolūcija, bet tur jau gāja citi cilvēki. Turpretī inteliģence bija priekšzīme, ko rādīja ar savu dzīvi – morālē, rīcībā, pašaizliedzībā, minimālā egoisma klātbūtnē. Tas viss bija tieši kristīgi, balstoties uz to, ka sabiedrība ir augstāka nekā es. Tā nebija baznīcas inteliģence, nebija kristīga – šī inteliģence bija humānistiska. Taču tas sakrita. Man šķiet, ka 60. gadu ateisti dievam bija daudz tuvāki nekā tie, kuri mūsu laikos nemitīgi klanās un met krustus. Tagad tādas parādības nav. Kāpēc? Tāpēc, ka ir iestājies teorētiski pamatota egoisma laikmets.

RL: Kā jūs izjūtat to, kas patlaban notiek ar Krieviju?

Jurskis: Atbildēt ir viegli, pārciest grūti. Tāpēc, ka visā manā nu jau ilgajā mūžā nav bijis tāda psiholoģiska lūzuma kā tagad.

RL: Ko jūs saucat par psiholoģisku lūzumu?

Jurskis: Psiholoģisks lūzums ir pakļaušanās noteiktai trajektorijai. Noteikta trajektorija ir bijusi vienmēr. Esmu taču dzīvojis gan staļinismā, gan pēcstaļina laikā. Tas viss ir bijis. Taču bija slānis, kurš nepakļāvās hipnozei. Tā nosaukums bija inteliģence. Tagad tāda slāņa nav.

RL: Bet jūs taču neesat nohipnotizēts?

Jurskis: Neesmu. Ir atsevišķas personības, kuras var saukt par inteliģentiem. Vārds “inteliģence” tomēr ir saistīts ar intelektu. Krievijā tas bija ļoti konkrēts slānis. Es pie tā piederu vienkārši iedzimtības pēc, taču esmu šo slāni redzējis un izjutis kā skatītājus tajos teātros, kuros esmu strādājis, izrādēs, koncertos, kuros esmu uzstājies visos gigantiskās valsts plašumos. Esmu izbraukājis visu valsti. Burtiski visu. Saskaitīju 100 pilsētas, kurās Padomju Savienībā esmu spēlējis. Šis slānis bija. Neatkarīgi no tā, ka tie bija dažādi laikmeti. Bija atkusnis, bija iesaldētais laiks, taču šis slānis bija.

RL: Bet kas tad notika? Tas vienkārši izkūpēja?

Jurskis: Ne jau izkūpēja – tas izira, ar to notika mutācija. No vienas puses, tas pārdevās, jo bija uzradušās iespējas. No otras puses, nobijās, jo vajadzēja kaut kā izdzīvot, vajadzēja atbilst. Inteliģenci demoralizēja iespēju pārbagātība. Inteliģence izzuda. Tas nenozīmē, ka ir izzuduši talantīgi cilvēki. Talantīgums un inteliģentums ir atšķirīgas lietas. Taču inteliģences kā slāņa tik tiešām nav. Bija strādnieku šķira – tas ir milzīgs ļaužu daudzums, taču patlaban sauksim viņus citādi, tagad tie ir vienkārši “strādājošie”. Bija valdošā šķira. Un vēl zemniecība, taču tā tika nīdēta. Un bija inteliģences starpslānis – tieši šādā, no marksisma ņemtā formulējumā. Un šis starpslānis bija smērviela starp divu lielu, pretrunīgu masu dzirnakmeņiem. Bez smērvielas riteņi beržas viens gar otru, un šī beršanās var beigties ar to, ka tas viss vienkārši salūzīs.

RL: Runājot par smērvielu, atļaujiet man citēt Vladimiru Iļjiču Ļeņinu. Vienā no saviem spārnotajiem teicieniem viņš ir paudis, ka inteliģence nav vis tautas prāts un sirdsapziņa, bet sūds.

Jurskis: Nu, prasti, taču viņš pats ir no tās šķiras, absolūti. Sacīt, ka inteliģence ir tikai labi cilvēki, ir ļoti šauri un primitīvi. Inteliģence ir domājošā daļa, kas spēj ietekmēt, kas noskārš to, kas nepieciešams visiem. Tā nav sabiedrības egoistiskā daļa.

RL: Bet, ja šī neegoistiskā un domājošā sabiedrības daļa varēja izirt, tiklīdz uzradās iespējas un šķēršļi, pārdevās un nobijās, tad tajā nav bijis serdeņa. Tā nav turējusies kopā.

Jurskis: Bija. Bija.

RL: Kurš tad serdeni izrāva?

Jurskis: Jau atkal – iespēju pārpilnība. Spiediens no augšas un līdz neticamam apmēram pastiprinājusies naudas vara.

RL: Vai nu jūs mani nedzirdat, vai es jūs nesaprotu. Tas, ka šis starpslānis varēja tik viegli un ātri izirt...

Jurskis: Viegli ne.

RL: Toties ātri. Vēsturiskajā laikā raugoties. Manuprāt, tas liecina, ka tajā kaut kas bija ietrupējis jau pirms tam, kad tas saira. Citādi tas nebūtu varējis izirt.

Jurskis: Nu, ne viss taču ir izcirsts akmenī. Kaut kas tāds tajā bija, un Ļeņinam droši vien bija zināms pamats tā runāt par viņa paša šķiru. Starp citu, šī puve ir samanāma jau Sudraba laikmeta gaitā.

RL: Vai jums šķiet, ka padomju laikā šīs puves pazīmes nebija redzamas?

Jurskis: Šī puve jau arī bija tas ferments, kas izārdīja šo monolītu.

RL: Monolīts – ar to jūs domājat Padomju Savienību?

Jurskis: Jā.

RL: Proti, Savienību sagrāva nevis ārēji spēki, bet iekšēji starpslāņi?

Jurskis: Gan no augšas, gan no apakšas, gan no sāniem, gan no malas, gan šādi, gan tādi, bet grāvēji bija. Un šie grāvēji bija stūrgalvīgi. Būtībā jūs ar viņiem jau arī sarunājaties. Tikai viņu ir ārkārtīgi maz. Jūsu žurnālam (Rīgas Laika krievu izdevums) tajos laikos būtu tāda pati ietekme kā Новый мир, Знамя un Октябрь noteiktos periodos. Jo bija slānis. Un, kad slāņa vairs nebija, uzradās citi cilvēki. Te man svarīgs moments bija Hodorkovska grāmata “Cietums un brīvība”. Ļoti interesanta grāmata.

RL: Kādā ziņā tā ir interesanta?

Jurskis: Analīzes godīguma ziņā. Turklāt ārkārtīgi smagos, katastrofiskos apstākļos. Bez jebkādām – tajā laikā – cerībām. Es ar viņu neesmu pazīstams. Mēs gan esam viens otram sūtījuši dažas piezīmes, bet tas arī viss. Toties zinu vācu filmu par Hodorkovski, kurā ir parādīts jauneklīgs Hodorkovskis ar ūsiņām. Tas ir absolūti cits cilvēks nekā tas, kurš cietumā rakstīja grāmatu. Manā ieskatā, ja mēģinātu atkal iestudēt “Karali Līru”, vajadzētu domāt par Hodorkovski, jo viņš ir tieši tāds cilvēks, kurš nonāca pie atskārsmes, kad viņam atņēmuši redzi, kustēšanās iespēju un visu pārējo. Pilnīgi izmainījies cilvēks. Kā redzat, es pret viņu izturos ar ļoti lielu cieņu. Taču es sev uzdodu jautājumu no šīs grāmatas: vai viņš ir inteliģents?

RL: Un kā jūs atbildat?

Jurskis: Nav. Kā pietrūkst? Netieku gudrs. Ja nu ar kādu es biju pazīstams, tad ar viņa mātes kundzi. Caurcaurēm vienreizīga sieviete vissmagākajos apstākļos. Es braukāju pie viņiem uz Korallovu, uzstājos tur koncertā. Ar viņa tēvu esmu mazdrusciņ pazīstams, ar māti vairāk. Lūk, viņa ir inteliģente. Un, pēc visa spriežot, Miša, Mihails Borisovičs, arī viņu ir atkal un atkal pārsteidzis – ar savu prātu, ar savu bezsirdību. Viņš nav inteliģents. Tie ir jauna kaluma cilvēki. Viņš ir izcils jaunā kaluma cilvēks. Lai gan viņam būtu vajadzējis būt inteliģentam. Ar Prohorovu es neesmu pazīstams, tomēr viņu vēroju, interesējos. Man ir aizdomas, ka arī tas ir cits, jauns slānis. Savukārt inteliģentus esmu pazinis.

RL: Bet var taču būt, ka – ja jums ir taisnība par šo starpslāni – tas ir pildījis kaut kādu vēsturisku funkciju.

Jurskis: Jā, droši vien, un es galīgi netaisos saukt ļaudis apvienoties: “Atgūsim inteliģenci!” (Smejas.)

RL: Jūs vienkārši fiksējat to, ka tā ir izirusi?

Jurskis: Jā, jā, jā.

RL: Un kas no tā cieš?

Jurskis: Cieš perspektīva. Nosacīti runājot, šķiru, lielu grupu savstarpējās attiecības. Nesakrīt intereses. Smērvielas nav, un šie zobrati beržas cits gar citu. Tas var izraisīt katastrofu. Ja mehānisms beržas, rezultātā viss salūst.

RL: Man ilgu laiku bija tāds aizspriedums, ka aktieri pēc definīcijas ir dumji.

Jurskis: Esmu to dzirdējis.

RL: No manis?

Jurskis: Nē, vispār. (Abi smejas.)Šo tēmu esmu iztirzājis vienas savas grāmatas priekšvārdā. Grāmatas nosaukums ir “Mēģinājums domāt”. Es tajā atvainojos par to, ka mēģinu domāt, lai gan esmu aktieris. Ietekmīgs aktieris. Un palieku aktieris. Bet, piedodiet, es sāku domāt, man jāpamēģina.

RL: Taču jūs sākāt domāt ne jau tāpēc, ka esat aktieris, bet tāpēc, ka jūsos ir vēl kaut kas bez tā, ka esat aktieris.

Jurskis: Pirmām kārtām es esmu aktieris.

RL: Bet kāpēc aktierim jādomā? Aktierim kā aktierim domāt nav vajadzības.

Jurskis: Es tā neuzskatu, jo tomēr esmu Mihaila Čehova sekotājs. Domāt vajag obligāti. Un tas vēl nav viss – vajag domāt arī citu vietā, gan sava personāža, gan skatītāju vietā. Vajag redzēt sevi no malas. Staņislavskis bija absolūti ģeniāls cilvēks, taču pēc tam viņu pārteoretizēja, viņš pats sevi pārteoretizēja un sāka apgalvot: “Uz skatuves tev nav sevi jāatceras.” Turpretī Čehovs saka: “Tev ir pienākums redzēt sevi no malas un būt pilnīgi citam cilvēkam, un vēl kopā ar skatītājiem redzēt sevi no malas.” Un es to konstatēju katrā izrādē, katrā koncertā un to pierakstu jau vairāk nekā 25 gadus. Kāds bija kontakts? Vai kontakts bija? Ja bija traucējumi, tad no kura brīža, kādēļ? Mūsu – uz skatuves esošo – dēļ vai skatītāju dēļ? Kāda veida kontakts, kas ir mainījies?

RL: Kā jūs iemācījāties redzēt sevi no malas?

Jurskis: Es vienkārši sadūšojos – pateicoties Čehovam. Jo, kad es to sapratu, tad atļāvos to, kas tajos laikos nebija pieļaujams, un es arī to darīju. Aktieris ir viens, režisors – kaut kas cits. Turpretī es kļuvu gan par aktieri, gan režisoru.

RL: Tas jums palīdzēja ieraudzīt sevi no malas?

Jurskis: Vienkārši pie tā nonācu. Tas ir smags pārbaudījums, taču es tā dzīvoju jau gadsimta ceturksni, un pat vairāk.

RL: Nu, ciktāl es saprotu to, par ko runāja Čehovs, ir zināmi garīgi vingrinājumi, kas pastāvīgi jāveic...

Jurskis: Jā, jā, jā, pastāvīgi.

RL: Kas veido šo vingrinājumu?

Jurskis: Viss plašā klāstā. Mazpamazām es beidzu aktieriem teikt, ka mēs strādājam pēc Mihaila Čehova sistēmas. Agrāk es tā naivi klāstīju: “Lūk, tagad mēs...” Es tā strādāju Japānā, pasniedzu...

RL: Japānā?

Jurskis: Jā. Iestudēju divas izrādes ar brīnišķīgiem japāņu aktieriem.

RL: Un skaidrojāt viņiem, ka strādājat pēc Čehova sistēmas?

Jurskis: Jā, viņiem tas likās ļoti interesanti – taču tas bija sen. Bet, lai varētu atšķirt no Staņislavska... Tās ir vienkāršas lietas. Staņislavskis dod ļoti garu lēnas izaudzēšanas ceļu. Tāpēc tie garie periodi pie galda, ilgā izrunāšana, lasīšana, labojumi lasot.

RL: Lēna izaudzēšana? Kas tiek audzēts?

Jurskis: Tēls, tas ir, rezultāts. Turpretī Mihails Čehovs liek pēc iespējas agrāk iekļaut ķermeni un mēģināt acumirklī notvert to, kas tev šajā lugā patīk. Tas man bija galvenais. Ja tev nekas nepatīk, tad taču nevajag ar to nodarboties. Tas bija pirmām kārtām. Bet otrām kārtām, ja kaut kas patīk, vajag pēc iespējas agrāk pamēģināt, lai ķermenis nostrādātu uz šo ritmu, uz šo domu, uz šo frāzi, uz šo pavērsienu, lai tas tiktu izteikts, kā saka, ar “psiholoģisku žestu”. Mēdz būt kļūdas. Tomēr visbiežāk acumirklī notiek iekļaušanās. Tie ir uzliesmojumi, kvantu pieeja tam, ko sauc par teātri.

RL: Acumirklīgs uzliesmojums – vai tas ir kaut kas spontāns, vai arī vajag ar sevi kaut ko izdarīt?

Jurskis: Tas ir no teksta, jā. Tu gribi pateikt – bet mēģini izpaust. Izpaud!

RL: Man nesen viens cilvēks skaidroja, ka viss aktiermākslas noslēpums ir ietverts vienā Šekspīra teikumā, kurā Hamlets aktierim skaidro, kā jāspēlē.

Jurskis: Ļoti labi izskaidro, jā.

RL: Un tur bija viena frāze: “Piemērojiet darbību vārdam un vārdu darbībai.”

Jurskis: To var izprast arī burtiski – sacīdams “augstā kalnā”, cilvēks vai nu ar žestu rāda: “Augstu!”, vai ar balsi pasaka: “Augstā kalnā.” Tas ir ļoti primitīvs piemērs, taču Šekspīrs to apraksta ģeniāli. Tā ir ļoti laba mācība.

RL: Vai tas kaut kā atbilst tam, kas tiek saprasts ar psiholoģisku žestu?

Jurskis: Burtiskā nozīmē ne, tas drīzāk ir kaut kas cits. It kā cilvēks šūtu žaketi. Dūriens ar adatu, te nostiprināsim... Var izrādīties, ka viss ir aplam, tomēr profesionālis mazpamazām iemācās: ahā, tātad šeit vajag sašūt, te nostiprināt... Un vēl viens ļoti svarīgs Čehova vēstījums. Daži, pašuvuši uzvalku, vēlas, lai kreisajā pusē būtu redzami diegi. Lai pierādītu, ka cilvēks ir pūlējies: “Redzi, kā sašūts?” Bet var šos diegus izņemt, lai izskatītos, ka uzvalks it kā pats no sevis, tāpat vien ir bijis. Mūsdienu režisori, it īpaši vasiļjevieši, ļoti bieži izrāda diegus. Tā ir aktiera profesijas pazemošana – režisors izrāda: “Skatieties, kā esmu uztaisījis!” Bet, kad uzvalks vienkārši der kā uzliets, kad var novilkt žaketi, kad var pakarināt, bet var pat nomest un pēc tam pacelt un no jauna uzģērbt, tas jau ir...

RL: Kad jūs sakāt, ka izmantojat Čehova idejas, man nez kāpēc šķiet, ka tās reāli var izmantot tikai cilvēks, kurš tās saņēmis tiešā veidā, kuram ir bijusi tieša saskare ar viņa...

Jurskis: Nu, ko lai dara. Jā. Pirmām kārtām mani ir ietekmējušas viņa grāmatas, kuras toreiz bija aizliegtas, es tās aizrautīgi lasīju.

RL: Jūs Maskavā lasījāt viņu jau 60. gados?

Jurskis: Protams! Tās lasījām priekšā, es to visu konspektēju. Raņevska, kad mēs ar viņu strādājām, man bargi sacīja: “Es jums, nogurušais jaunekli, vēlos pasniegt dāvanu.” Mēs arī bijām runājuši par Čehovu, Raņevska gan bija viņu redzējusi. “Es jums uzdāvināšu Čehova grāmatu “Par aktiertehniku”.” Es saku: “Paldies, Faina Georgijevna, paldies!”– “Es mēģināju to lasīt, tā man ir absolūti sveša.” Es tā jau biju nojautis, viņai tas droši vien bija svešs. Toties man – jā. Čehovs atnāca, pateicoties Bulgakovam, Jermoļinskim, kurš bija Bulgakova draugs un kurš pirmais sāka par Čehovu rakstīt, kad šis vārds tik tikko bija parādījies. Vēl pēc tam bija Georgijs Ždanovs, grāmata “Par aktiertehniku” ir veltīta viņam.

RL: Kurā laika posmā jūs tikāties ar Ždanovu?

Jurskis: Sešdesmitajos gados. Pēdējo reizi pie viņa biju 90. gados Losandželosā. Viņš toreiz jau vairs nekur nebrauca, bet mēs tikāmies.

RL: Šis jau būs tāds tumsonīgs jautājums, bet kā Maskavas – vai, plašāk, Krievijas – teātros gāja kopā Staņislavska tehnika un Čehova tehnika?

Jurskis: Bija uztieptā Staņislavska tehnika, kas pakāpeniski, kā jau viss uztieptais, pārkoksnējās un pārvērtās par “jādara tā”. Varbūt tomēr citādi? “Nē, nē, tikai tā!” Es ar to saskāros ļoti agrīnā posmā, jo jau Tovstonogovs, patiešām dižs galvenais režisors... Tas bija kaut kas pavisam cits...

RL: Tas nebija pārkoksnējies Staņislavskis?

Jurskis: Nepavisam ne. Teātra institūtā mums centās iepotēt šo pārkoksnēto sistēmu, taču ne jau mans skolotājs, ne arī – jo īpaši – blakus skolotājs Zons, kurš bija caurcaurēm Staņislavska cilvēks, Staņislavskis viņam bija dievs. Tomēr viņš pats izcili strādāja ar aktieriem atbrīvotā manierē. Savukārt Čehovs ir tas, kas man piešķir tiesības runāt, ka mana pieredze balstās Tovstonogova pieredzē: “40 mēģinājumi, un es varu rīkot pirmizrādi.” Tāpēc es varēju strādāt Japānā, kur viss ir pārāk dārgi. “Jūs uztaisīsiet izrādi 30 dienās?” – “Jā, ja būs 40 mēģinājumu.”

RL: Kas Čehova tehniku padara tik efektīvu?

Jurskis: Lai tas būtu efektīvi, vajadzīgi attiecīgie cilvēki. Ne visi to spēs, ne visi vēlēsies. Staņislavskis, es vēlreiz saku, aktierus stūma uz priekšu: tagad jūs esat slikti, bet būsit labāki. Čehovs teica: jūs vai nu varat, vai nevarat. Vai jūs tā izjūtat? Es tā izjūtu. Caur ko jūs tā izjūtat? Caur frāzi, jebkuru iepatikušos frāzi, jebkuru repliku – galvenais, lai ķermenis to izteiktu. Jo aktieris ir ķermeniskās mākslas cilvēks, viņa instruments ir viņa ķermenis. Žestikulācija.

RL: Es tieši šajā nozīmē izprotu arī tos Hamleta vārdus – piemērot darbību vārdam un vārdu darbībai.

Jurskis: Nu, to pašu arī Staņislavskis teica. Viņš arī atsaucās uz šo “Hamleta” ainu. Un apgalvoja: “Lai dzimtu vārdi, dariet šo darbu.”

RL: Kādu darbu?

Jurskis: Nu, piemēram, tekstā rakstīts: “Nolika briļļu futrāli.” Es lieku futrāli uz galda un saku: “Lai pastāv,” – tad ir atbilstība. Toties Čehovs runāja par eksplozīvu darbību: nevis es lieku briļļu futrāli, bet tas cilvēks, kuru es spēlēju. Un viņš jau nepavisam ne obligāti liek tā, kā rakstīts. Es vienkārši rakstura pēc vai situācijas pēc ņemu vērā visu uzreiz. Un lieku futrāli garām galdam. Bet pēc tam šo pēkšņi uzieto darbību vēl vajag izvilkt ārā, lai nebūtu redzams, ka es to esmu izgudrojis un šo izgudrojumu uzrādu. Tagad režisors ir pavisam nostājies autora vietā. Un ir veiksmīgi darbi. Bogomolovs vienkārši pārraksta lugas.

RL: Tas nozīmē, ka, pareizi izlasot tekstu, jebkuram aktierim briļļu futrālis jānoliek tieši tādā pašā veidā?

Jurskis: Nemūžam! Te saiet kopā iekšējais un ārējais. Pirmo impulsu dod autors vai režisors. Savukārt otrajam impulsam jānāk no aktiera.

RL: Bet, ja šis āķis ir tajā, kas tev patīk tekstā, tas taču ir atkarīgs no visas tavas personiskās dzīves priekšvēstures.

Jurskis: Protams, protams. Tas jau arī ir tas, kas rada aktieri, es tieši to novērtēju Čehovā un aktieros, manos kolēģos, kad tas ir, kad mākslinieks ir aktieris. Nevis krāsa, ar kuru viņu nomālē režisors: “Jūsos ir tāds sarkanīgs tonis, jūs esat tāds sangviniķis, jūs man derat šai lomai... Jūs savukārt esat tāds skumīgs, ļoti labi, to mēs izmantosim šitā.” Vai vienkārši ar varu, kad nav svarīgi, kurš spēlē, tāpēc ka es esmu tāds varens un teikšu: “Tu sēdi nekustīgi, bet tu visu laiku dīdies!” Talanta nebūs, jo aktierim pašam vajag to radīt un saprast.

RL: Es īsti nesaprotu, kā atšķiras rezultāts gadījumā, ja režisors nomālē aktierus ar krāsām, un tad, ja izmanto atrasto.

Jurskis: Vai jūs bieži ejat uz teātri?

RL: Mēdzu iet, bet bieži noteikti ne.

Jurskis: To var redzēt. Rezultāts atšķiras ļoti stipri. Ļoti interesants apvienojums ir Hermanim šajās trijās izrādēs, kuras es redzēju Jaunajā Rīgas teātrī. Tur režisora gribu var redzēt tā, ka vai nu. Viņš ir muskuļots – bet tur ir vesela rinda aktieru, kuri to jūt, un tā ir viņu atbildes jaunrade. Kad tas notiek, tad arī dzimst dzirkstele, un tā man ļoti patīk.

RL: Ir tāds zināms aktieru iedalījums: no vienas puses, tie, kuri jebkurā lomā paliek viņi paši, un, no otras puses, tie, kuri tik ļoti iemiesojas katrā lomā, ka nemaz nav zināms, kas viņi paši ir.

Jurskis: Teātrī bija svarīga tikai iemiesošanās. Tieši ar to teātris nodarbojās. Taču pakāpeniski naturālistiskā paveida lugas noveda pie tā, ka sāka vienkārši teikt: “Klausies, tu esi tik dabisks, tāds tad arī paliec.” Un tik tiešām, arī ar aktiera profesiju ir notikusi mutācija – kā ar inteliģenci, tāpat arī ar aktiera profesiju. Talantu nav mazāk, talanti ir, brīnišķīgi. Mans pēdējais iespaids, ja jūs tas interesē, ir Tkačuks Grigorija Meļehova lomā filmā “Klusā Dona”.

RL: Mēs tikko runājām par teātri, bet jūs pārlēcāt uz kino.

Jurskis: Tāpēc, ka tas bija vienkārši šoks, tāds aktieris. Izrādās, es viņu biju redzējis – viņš spēlēja Mišku Japončiku seriālā –, taču nepazinu. Kino tas ir retāk, kino cilvēks vispār var nebūt aktieris un var labi nospēlēt lomu. Taču mēdz būt izcili aktiermākslas sasniegumi. Holivuda tomēr turas uz tā, ka visi spēlē labi, tur tiek sasniegts tas, ko vēlējās Staņislavskis: žesta, kustības un runas saskaņa. Taču Holivuda – pateicoties arī Mihailam Čehovam – turas uz zvaigznēm. Mums arī ir tādi aktieri.

RL: Ja reiz jūs pieskārāties kino, man jāpajautā: kā jūsu izpratnē atšķiras aktiera prasības pašam pret sevi tajās reizēs, kad viņš spēlē uz teātra skatuves un kad piedalās ilgajā filmas veidošanas darbā?

Jurskis: Pirmajos gados tas man vispār nekā neatšķīrās. Es sapratu tikai teātra mākslu. Pēc tam sapratu, ka šī ir cita profesija un to vajag apgūt.

RL: Būt kinoaktierim ir cita profesija?

Jurskis: Cita profesija, turklāt kino taču ilgi turējās tikai uz teātra aktieriem. Teātra aktieris var kļūt par kinoaktieri. Savukārt tīrs kinoaktieris gandrīz nekad nevar kļūt par teātra aktieri. Turklāt, piemēram, mans draugs Ļoņa Kuravļovs ir izcils kinoaktieris, bet uz skatuves...

RL: Kāpēc tad tāda asimetrija?

Jurskis: Ar skatītājiem kino sarunājas režisors, jo rezultātā viņš izvēlas, kuru dublu ņemt, un montē. Bet teātrī, lai ko režisors būtu sačibinājis, ar skatītāju sarunājas aktieris. Gadās tā, ka režisors visu aizpilda ar sevi. Tad gan es redzu, ka tas ir vāji. Kad aktieris pārvēršas vienkārši par “tu te esi, un viss, nekas vairāk nav vajadzīgs”.

RL: Vai es pareizi saprotu – jūsu Ostaps Benders bija teātra varonis?

Jurskis: Protams!

RL: Tad jūs vēl nepratāt būt kinoaktieris?

Jurskis: Es mācījos, jo Šveicers bija brīnišķīgs režisors un brīnišķīga personība. Vārda izjūta, literatūras izjūta viņam ir ļoti laba, stipra, mēs nācām viens otram pretī. Taču vispār mūsu Benders ir varonis tango ritmā. Un, jā, viņš ir teātra cilvēks, viņš uzstājas. Viņš ir aktieris. Viņa auditorija ir trīs cilvēku lielumā, un visi trīs viņu absolūti nesaprot, un viņš jau iepriekš ir tam gatavs. Man liekas, tā tad arī ir šīs filmas burvība – viņš taču nenoņemas ar savām egoistiskajām darīšanām, kā tikt pie miljona, un viss. Viņam vajag izteikties arī to skatītāju priekšā, kuri vienmēr ir viņa priekšā, iedomāti vai tie trīs reālie nejēgas, tas absolūti nav svarīgi. Es esmu aktieris. Un šis Bendera artistiskums, man liekas, bija trāpījums romāna būtībā. Tāpēc tā, manuprāt, ir brīnišķīga filma.

RL: Runājot par Ilfu un Petrovu, es pirms dažiem gadiem saskāros ar viedokli, ka vēl kaitīgāku tekstu 20. gadsimtā krievu valodā neviens nav radījis. Bet kaitīgs šis teksts ir ārkārtīgi viltīgā veidā: tas izsmej sabiedrības hierarhiju, proti, visu aristokrātiju, un izsmej baznīcas kalpus. Ko, iznīcinot kārtas un baznīcu, nejaudāja paveikt padomju vara – šo savu dižo revolucionāro darbu –, to pabeidza Ilfs un Petrovs.

Jurskis: Tas acīmredzot bija cilvēks ar amputētu humora izjūtu. Tur nu neko nevar līdzēt.

RL: (Smejas.) Jūs šādam lasījumam nepiekrītat?

Jurskis: (Smejas.) Un kā vēl nepiekrītu! Es zinu to viedokli, ka: “Ak dievs, viņi smejas par ksendziem!” Par ksendziem tieši vajag smieties. “Ka tikai neaiztiek pareizticīgo priesterus!” Bet arī par inteliģenci viņi smejas.

RL: Kā jūs izprotat šo romānu? Par ko tas ir?

Jurskis: Tā ir traģēdija. Individuālisma traģēdija. Benders taču ir ļoti talantīgs cilvēks. Šveicers ir uzņēmis divas filmas. Gribēja filmēt trešo un mudināja mani jau par to padomāt. Pirmā bija kolektīvisma traģēdija, tajā es filmējos – tā ir “Laiks, uz priekšu!”, ļoti spēcīga filma, lai gan tai nebija panākumu: tā bija nolemta neveiksmei. Tā bija filma ar Sviridova mūziku, kas kļuva par programmas “Vremja” mūziku. Magņitogorskas celtniecība, Katajeva romāns – tā bija pirmā. Otrā bija individuālisma traģēdija. Tas bija Benders. Trešā bija personības traģēdija – Majakovskis. Viņš gribēja to uzņemt un bija uzrakstījis scenāriju. Tomēr tas nenotika.

RL: Runājot par individuālisma traģēdiju, jūs domājat par filmu vai par romānu?

Jurskis: Par romānu. Es pats gan jūtu, ka filma ļoti lielā mērā balstās romānā, taču laikmets piekoriģē. Un arī tā ir filmas vērtība. Filma ir 60. gadu, turpretī romāns – 30. gadu. Un šī pastāvīgā sentence “es gribu uz Riodežaneiro”, “gribu miljonu” izrādās kaut kas visai nosacīts. ““Re, nu es esmu miljonārs,” viņš vīlies sacīja...” (Smejas.) Jau vairs nav tas cilvēks, mūsdienu cilvēks teiktu: “Tā, miljons ir, tagad to vajag pārvērst par 10 miljoniem.”

RL: Benders nezināja, ko iesākt ar naudu.

Jurskis: Nu, tur savukārt parādīts, ka padomju vara ir atcēlusi naudas varu. Kaut kādā mērā tā jau arī bija. Taču vispār tā ir obligātā vilšanās, kas piemeklē inteliģentu, kuram nav konkrēta mērķa. Un Benders, protams, ir inteliģents. Tikai tāds, kāda nevarētu būt. Tāds, kuram pirmām kārtām ir ļoti spēcīgi muskuļi, ļoti liels, uzstājīgs spēks, kolosāla pretošanās spēja, māka izturēt triecienus. Proti, visas tās iemaņas, kuru inteliģentiem nemēdz būt. Tomēr viņš tāds ir.

RL: Jūs esat kaut ko no viņa mācījies?

Jurskis: Nu, ko lai saka – protams! Taču man ir vēl vesela rinda neaizmirstamu cilvēku, kurus esmu spēlējis. Un tomēr, kā viņš pats par sevi smīkņā, tā arī es par sevi, par Benderu, smīkņāju. Viņš taču arī par sevi teica: “Padomā tik, apustulis Pāvils atradies!” (Smejas.)

RL: Atgriezīsimies pie iemaņām, kuras vajadzīgas kinoaktierim. Kā jūs teicāt, jūs sapratāt, ka tā ir cita profesija.

Jurskis: Cita. Taču arī kino ir mainījies. Kad es sāku, kino vēl bija teatrāls. Aktieri spēlēja kā teātrī, mēģināja kā teātrī, un pēc tam, kad viss bija samēģināts, notika filmēšana. Tad iestājās cits kino, un arī tajā es paspēju piedalīties.

RL: Šis cits kino – ko tas prasīja no aktiera? Kā trūkst labam teātra aktierim, lai viņš varētu būt labs kinoaktieris?

Jurskis: Aizmirst, ka viņš ir uz skatuves. Un just, kas ir kopplāns, kas ir vidējais plāns un kas ir tuvplāns. Kā saka Bergmans: tos visus vajag pareizi izkārtot, lai visi būtu redzami, visi būtu dzirdami. Tā tad arī ir režija. Teātra skatītājs jau redz tikai kopplānu. Turpretī mums jāuztaisa kino, tas ir, jāmontē uzmanība. Kā pārnest uzmanību, ar kā palīdzību? Ar kustību vai nekustību? Ar pēkšņumu vai turpinājumu? Bet nevajag visus šos vārdus, es runāju tāpēc, ka nekāpšu uz skatuves. Citkārt es to neteiktu. Jo par to nedrīkst runāt. To vajag tikai darīt.

RL: Kāpēc nedrīkst runāt?

Jurskis: Teoretizēšana traucē.

RL: Traucē labi spēlēt?

Jurskis: Spēlēt, jā. Un būt brīvam. Tam taču jābūt pašā, jābūt iekšā. Bet sarunāties, izskaidrot un pēc tam iziet un teikt: “Tagad es spēlēšu...” Nekas neizdosies. Tomēr, paldies Dievam, vēl ir dažas dienas. (Smejas.)

RL: (Smejas.) Nomazgāsieties tīrs.

Jurskis: Jā, jā, tieši tā.

RL: Es ne visai saprotu, kāda veida iekšējais darbs nepieciešams, lai izjustu kadru.

Jurskis: Tuvplānā pirmām kārtām vienkārši vajadzīga izteiksmes līdzekļu supertaupība. Vislabāk sēdēt tieši tā, kā jūs tagad sēžat. Ja es tagad filmētu, es teiktu: “Aha, aha, sēdiet – un viss. Liekam kameru, es runāšu, un jūs turpiniet. Vidējais plāns – bārda kārtībā? Atlipušo pielīmējiet, un aiziet!” (Abi smejas.) Lūk, šī prasme tuvplānā ir tas, ko aktieru cehā sauc par “nenoņemties ar seju”. Jo teātrī tu esi daudz brīvāks un vari to atļauties. Taču tagad jau teātra ietekme uz kino un kino ietekme uz teātri ir komplicēta, neatšķetināma, un ir brīnišķīgi sasniegumi kino aktieriem, kuri nav izcili teātra aktieri, toties kino... Re, Puskepalis, piemēram. Brīnišķīgi filmējas.

RL: Vai jūsu pieredzē ir aktieri, no kuriem jūs esat kaut ko iemācījies?

Jurskis: Nu bet kā tad citādi? Protams, jā. To, ko es daru koncertos, ļoti lielā mērā nosaka sen mirušā Koļcova, Maskavas Dailes aktiera, fantastiskā ietekme. Viņš ir filmējies lentē “Tagad lai iet prom” un spēlējis teātrī. Teātrī es viņu nekad neesmu redzējis. Esmu viņu redzējis ierakstos, kā viņš lasa, un šajā filmā, kurā viņš visas lentes garumā guļ gultā. Jā, tā ir kolosāla ietekme. Mani kā aktieris neapšaubāmi ir ietekmējis mans tēvs. Tas gan bija ļoti sen. Pēc tam ir bijuši vienkārši iemīļotie aktieri. Tas ir bijis Nikolajs Gricenko, tie ir bijuši mani partneri, ar kuriem man vienkārši neprātīgi patika spēlēt. Kopeļans – laime! Man ir paveicies ar sievu, jo Nataša kā aktrise, kā partnere ir visaugstākā klase. Saskaitot izrādes, mēs ar viņu, kino neņemot vērā, esam spēlējuši apmēram 2000 reižu.

RL: Mana sieva reiz stāstīja, kad viņas vecmāmiņa mājās rīkojusi skandālus, vectēvs teicis: “Es tev te nolikšu skatuvīti, lai tu varētu izteikties.” Ko jūs kā aktieris domājat par to, ka cilvēki rīko scēnas?

Jurskis: Nu, tas vienmēr ir slikti.

RL: Bet vai jūs tur saskatāt kādu analoģiju vai saikni ar teātri?

Jurskis: Nē, nav nekādas! Tāpat kā šī mūslaiku izjūta... Tagad ekrāns visus ir padarījis par aktieriem. Visi taču slepus vēlas būt aktieri! It īpaši tie, kuri sasnieguši augstu stāvokli vai bagātību. Viss ir, tikai šitā nav! Turklāt viņus filmē, taču tur vienmēr kaut kā ir par maz, jo viņi paši neko nedod. Un profesija tādēļ apdziest.

RL: Kāpēc jūsu izpratnē dažam labam turīgam cilvēkam ir tāda vēlēšanās?

Jurskis: Viņiem šķiet, ka aktierus mīl vairāk.

RL: Es gan uzreiz nevaru piekrist, ka visi vēlas būt aktieri.

Jurskis: Es to novēroju, novēroju. Un tie, kas parādās uz ekrāna, – kad viņus filmē, viņi vienkārši uz to tiecas, viņi grib spēlēt lomas. Cenšas.

RL: Vai jūs kādreiz esat domājis par to frāzi, kas parādās vairākos tekstos, ka visi cilvēki ir tikai aktieri uz lielas skatuves?

Jurskis: Jā, bet tas ir Šekspīrs.

RL: Pirms viņa bija vēl viens otrs.

Jurskis: Jā, dzīve ir teātris, un cilvēki ir aktieri, taču lielākoties slikti, jāpiebilst. Tad viss ir pareizi. Jo viens ir izlikties, nēsāt masku, gūt kaut kādu labumu. Kaut kas cits – pārtapt. Tās ir atšķirīgas lietas.

RL: Ja jūs kaut mazākajā mērā varat pievienoties šim izteikumam, kā atrast savu lomu pasaules drāmā?

Jurskis: Nu, tā ir tikai lomas iezīmēšana, tas nozīmē izprast pašam sevi. Vai visizdevīgāko sevis izpausmi. Turpretī aktiera uzdevums ir izprast citu.

RL: Kas ir vieglāk? Izprast citu vai izprast sevi?

Jurskis: Es domāju, ka izprast sevi ir vēl grūtāk. Jo aktiera profesija tomēr ir amats. Tajā ir tehnoloģijas, ir meistarība. Savukārt tāda amata, lai izprastu sevi, atbilstu sev, – tāda amata nav. Tas ir sarežģītākais, kas var būt, taču ar to cilvēki arī nomokās, palaikam kļūdās... visbiežāk. Tas katram ir uzdevums, turklāt jo sevišķi sarežģīts.

RL: Vai jūs to esat izpildījis?

Jurskis: Es tagad par to vairs nedomāju. Zinu, ka man jāvirzās uz savas profesionālās dzīves noslēgumu – vienkārši tāpēc, ka visur kur nez kas bieži sāp, seja ir mainījusies. Arī tas jāņem vērā. Jāpārbauda gars – vai pietiek ietekmes, iedarbības, vai varbūt tā ir kļuvusi vājāka. Ja tā ir kļuvusi vājāka, uzreiz jābeidz, šīs pūles nekādu rezultātu nedos. Taču cilvēciskā līmenī – esmu izvēlējies profesiju un uzticami tai kalpojis. Šī profesija ir saistīta gan ar galvu, gan ar sirdi, gan ar ķermeni. Taču es visā pilnībā saprotu, ka tā nav bezgalība.

RL: Kas jums visvairāk palīdzējis labāk sevi saprast?

Jurskis: Es domāju, ka tas, cik daudzveidīgi bija cilvēki un personāži, ar kuriem saskāros. Gan partneri, gan lomas – jo lomas šajā ziņā bija brīnišķīgas. Esmu ticies ar cilvēkiem – nekad nesagājos pavisam tuvu, re, mēs tagad esam sadraudzējušies un tiksimies ik dienu, ik nedēļu, ik mēnesi. Man bija draugs, taču viņš arī ir sen miris, turklāt mēs dzīvojām dažādās valstīs. Atspaids bija galvenokārt tas, ka ir bijusi nepārtraukta darbošanās un es dzīvoju tajā. Tāpat kā bērnībā dzīvoju cirkā, un šīs sienas mūs it kā pasargāja. Pie mums vienkārši nevarēja iekļūt. Un arī izturējās pret mums kā pret čigāniem – kas zina, ko no viņiem var gaidīt –, bet, no otras puses, interesanti, kur mēs esam nokļuvuši? Lūk, tāda pasargātība. Un pēc tam šī teātra dzīve. Jo teātra iekšienē viss, kas ir saistīts, piemēram, ar romāniem dzīvē, – tas viss ir ceha iekšienē.

RL: Kura no jūsu lomām ir vislīdzīgākā jums – tādam, kā jūs sevi redzat?

Jurskis: Visvieglāk būtu pateikt – Benders, taču tā nebūs tiesa. Jo esmu spēlējis arī lielus ļaundarus un tas bija ļoti interesanti. Tās, šīs lomas, man ir dārgas. Esmu spēlējis arī apgaismotus cilvēkus. Traģiskus, taču apgaismotus – kā, piemēram, Šagāls. Kā Moljērs, kā Staļins, kā jaunības dienu vecīši. Iliko, gruzīnu sirmgalvis. Kā profesors Poļežajevs. Un “Mīlestība un baloži” man ir ļoti mīļa filma. Jo ir svarīgi, vai viņš mani ietekmē. Nu, varbūt ar brīvību, jo viņš ir brīvs cilvēks. Viņš dzer, viņš runā, ko grib, viņš maz zina, taču ir brīvs.

RL: Vai jūs jūtaties brīvs?

Jurskis: Jā, jā.

RL: Visu dzīvi vai pēdējā laikā?

Jurskis: Brīvs es jūtos tāpēc, ka no nebrīvības, kas man daudzkārt tika piedāvāta, esmu izvairījies, upurēdams ērtības, apbalvojumus, šo, to, vēl kaut ko. Te es sev nevaru neko pārmest.

RL: Kā jūs ieguvāt savu brīvību, iekšējās brīvības izjūtu?

Jurskis: Tā visu laiku tiek presēta ar pārbaudījumiem. Atkarība un labumi vai neatkarība un atteikšanās no labumiem. Tā ir problēma, un šo problēmu jau nu nevar atrisināt reizi par visām reizēm, tāpēc ka situācijas ir ļoti āķīgas. Jo mums, aktieriem, kas filmējās padomju laikos, nebija nekādu labumu, mēs pelnījām tikai tik daudz, lai laikus paēstu, nu, vēl paēdinātu – ja kādam ir – meitiņu filmēšanas laikā. Es nevarēju nopirkt žiguli, nofilmējies lentē “Zelta teļš” un vēl pirms tam – slavenajā filmā “ŠKID republika”.

RL: Vai tagad jūs beidzot esat nopircis žiguli?

Jurskis: Es toreiz nopirku žiguli, aizņēmies naudu no paziņas, un es varēju pateikt: “Viena gada laikā es to atstrādāšu,” – un atstrādāju. Taču ne jau kino.

RL: Tad jūs tomēr piederējāt pie privileģētā starpslāņa.

Jurskis: Kā gan citādi, es to vienmēr apzinājos – ka mēs, aktieri, protams, esam likteņa mīluļi. Mēs nodarbojamies ar to, kas mums ir interesanti. Nepelnām daudz, taču ne jau pavisam maz.

RL: Viens ļoti svarīgs jautājums šajā kontekstā. Ir bijuši gadsimti, kad aktiera profesija tika uzskatīta par vienu no viszemākajām. Turpat, kur baņķieri, prostitūtas, visādi nešķīsteņi.

Jurskis: Bija tāds periods, es to vēl piedzīvoju.

RL: Bet 20. gadsimtā aktieri pēkšņi bija nonākuši pašā augšā. Kā jūs domājat, ko par to laiku, kurā mēs dzīvojam vai kurā dzīvojuši citi, liecina aktiera vieta sabiedrības apziņā?

Jurskis: Tā liecina par sabiedrības stāvokli. Aktiera panākumi, popularitāte var būt iekaroti ar reāliem sasniegumiem, bet var būt uztaisīti mākslīgi. Tā ir estrāde, kurā cilvēku populāru padara nepārtraukta viņa izrādīšana. Taču tas viss nav uz ilgu laiku. Es varu būt laimīgs – tas, ko darījām mēs, vēl aizvien cilvēkiem ir būtisks –, bet pagājuši jau daudzi gadi kopš pieminētajām filmām, izrādēm, lomām. Tomēr tas ir būtiski. Un tāpēc, ka esmu vēl piedzīvojis teātra ziedu laikus – un ne tikai paša teātra, arī teātra ietekmes ziedu laikus. Turpretī tagad ir tāda daudzveidība... Piemēram, Jans Karskis, kurš mani ļoti uztrauc. Viņa seja, kuru es vakar redzēju, tur ir šī cilvēka supertuvplāni. Filmas nāk klajā tādos daudzumos... Liekas, kinofestivālā ArtDocFest ir vairāk par tūkstoti. Tie, kuri zina, arī Manskis, stāsta, ka esot milzu sasniegumi. Absolūti ticu. Taču viens cilvēks nav spējīgs to uztvert. Tāpēc šis kaleidoskops, plus vēl internets... Es to neizmantoju, taču citi izmanto... Tas ir Niagaras ūdenskritums, kas cilvēku nospiež... Cilvēki vairs neizšķir vispār neko. Man viņu ļoti žēl, esmu par viņiem nobažījies. Lai gan mani mazdēli, es viņus uzmanīgi vēroju, viņi ir pavisam citi cilvēki, un varbūt viņiem ir pavisam citas spējas izcelt galveno. Es gribu cerēt. Man tādu spēju nav.

RL: Sergej Jurjevič, milzīgs paldies jums.