Pat suns nav Pavlova suns

Konrāds Lorencs (1903–1989) latviešu lasītājiem ir zināms. 70. gados populārzinātniskajā sērijā “Apvārsnis” tika izdotas divas viņa grāmatas: “Viņš runāja ar zvēriem, putniem un zivīm” un “Cilvēks atklāj suni”. Padomju laikā šāda literatūra bija ārkārtīgi populāra. Lorencs rakstīja atraktīvi, zinātniskus vispārinājumus kombinējot ar interesantiem paša novērojumiem par dzīvnieku uzvedību.

Droši vien pazīstamākais Lorenca devums zinātnei ir viņa pētījumi par iespiedumiem: viņš studēja iedzimtu “mehānismu”, kas liek meža zosu mazuļiem iegaumēt mātes tēlu. Ja bioloģiskās mātes tuvumā nebija, par nosacīto māti varēja kļūt jebkas, tai skaitā pētnieks, proti, Lorencs. Fotogrāfijas ar Lorencu, kuram rindiņā seko zosu mazuļi, ir iegājušas dabaszinātnes tēlu un iztēles vēsturē.

Viņu var uzskatīt par vienu no etoloģijas izveidotājiem, un 1973. gadā viņš kopā ar Niko Tinbergenu un Karlu fon Frišu saņēma Nobela prēmiju. Etoloģija nav vienkārši dzīvnieku izturēšanās pētniecība. Tās uzmanības centrā ir izturēšanās iedzimtie aspekti. Tas var izklausīties pēc tehniskas nianses, bet patiesībā aiz tā slēpjas viens no lielajiem strīdiem 20. gadsimta zinātnes vēsturē: vai dzīvnieku (lasi – cilvēku) izturēšanos vairāk nosaka iedzimtība vai dzīves laikā iegūtas izturēšanās formas? Šajā intervijā tas atspoguļojas Lorenca komentāros par biheivioristiem, kuri uzskatīja, ka dzīvnieku (lasi – cilvēku) izturēšanos lielākoties nosaka dzīves apstākļi. Šis strīds bija ass un ideoloģisks. Tas aptvēra, piemēram, eigēnikas, kriminalitātes gēna, rasu atšķirību, izglītošanas robežu un sociālā taisnīguma jautājumus. Kulmināciju šis strīds sasniedza 1975. gadā, kad biologs Edvards Vilsons publicēja pārskatu par pētījumiem sociālās izturēšanās bioloģijā “Sociobioloģija: jaunā sintēze”, kas noslēdzās ar nodaļu par cilvēka izturēšanos. Starptautiskā komiteja pret rasismu tolaik publicēja paziņojumu, ka sociobioloģiju var izmantot par attaisnojumu rasismam, karam un genocīdam, un vismaz uz brīdi no biologiem tika prasīts apliecināt, kā pusē viņi īsti stāv.

Konrāds Lorencs šajā strīdā iesaistījās, bet viņš, kā angļi saka, skapī glabāja skeletu. Lielā mērā pateicoties Utes Deihmanes 1992. gada grāmatai “Biologi Hitlera pakļautībā”, plašāka sabiedrība pamanīja, ko Lorencs bija sarakstījis par deģenerāciju un sabiedrības vēzi nacistiskā režīma laikā. Pēc kara viņam piedeva, arī kolēģi, un Nobela prēmijas piešķiršanas laikā neviens nevēlējās par to atgādināt. Tomēr, šajā kontekstā pārlasot viņa pēckara darbus, arī padomju Latvijā izdotos, vairāki motīvi šķiet dīvaini, tai skaitā deģenerācijas tēma, pie kuras viņš atkal un atkal atgriezās, vai ideja par divu veidu suņiem: vieni ir cēlušies no vilkiem, ir atturīgi, lepni, bet uzticīgi, savukārt otri ir pieradināti šakāļi, kas ir paklausīgi un gaida saimnieka pavēli. Tas, protams, nenozīmē, ka Lorenca pētījumi kopumā bija ideoloģiski. Jautājums par iedzimtību nekur nav pazudis. Drīzāk otrādi, milzīgais daudzums pētījumu ģenētikas un smadzeņu kartēšanas jomā stiprina pārliecību par iedzimtības ietekmi uz izturēšanos. “Gēni nav liktenis”, tomēr Lorencam ir taisnība: iedomāties, ka mēs esam būtnes ārpus dabas, ir “māņticīgs lepnums”.

Artis Svece

Frederiks de Tovarnickis: Vai jūs varētu definēt, kas ir etoloģija – šī zinātnes nozare, kuras pamatlicējs esat?

Konrāds Lorencs: Etoloģija ir salīdzināmā izturēšanās zinātne. Tā nav nekas jauns. Tā vienkārši piemēro izturēšanās pētīšanai bioloģijas metodes, kas pastāv jau kopš Darvina.

Tovarnickis: Vai izturēšanās ir bioloģisks fenomens?

Lorencs: Principā jā. Tikai dzīvām būtnēm piemīt izturēšanās, nedzīvām tādas nav.

Tovarnickis: Kāpēc etoloģija tik daudz uzmanības velta fenomenu aprakstīšanai?

Lorencs: Tādēļ, ka jebkura zinātne, pat fizika un ķīmija, sākas ar novērošanu. Jo sarežģītāks ir kādas zinātnes priekšmets, jo svarīgāka ir aprakstīšanas stadija. Vienkārša amēba ir daudz sarežģītāka par Saules sistēmu, miljoniem reižu sarežģītāka. Tāpēc lielāka rūpība jāpievērš novērošanai, aprakstīšanai. Patiesībā sarežģītākā sistēma pasaulē ir cilvēka un arī attīstītāko dzīvnieku sociālā izturēšanās.

Tovarnickis: Vai dzīvnieku izturēšanās pētīšana izgaismo arī cilvēka izturēšanos?

Lorencs: Teiksim tā: etoloģija ļauj cilvēku pētīt, novērot bez filozofiskām, reliģiskām vai ideoloģiskām brillēm, kas pieņem, ka cilvēks ir pārdabiska būtne, kura nepakļaujas dabas likumiem. Ja tu labi pazīsti dzīvniekus, tad labi pazīsti arī pats sevi. Redzot savu sievu zīdām dēlu, tu nešaubīsies, ka esam zīdītāji! Tās ir patiesības, ko mūsdienās, šķiet, nesaprot vairs vienīgi eiropietis. Bet bērni – viņi šīs lietas saprot.

Pagājušajā nedēļā mans mazais krustdēls savam tēvam teica: “Paskaties, zem galda kāds staigā.” Tēvs, domādams, ka dēlam rēgojas, paskatās un ierauga... skudru. Bērnam skudra ir “kāds”! Arī es nekad neesmu šaubījies, ka esmu dzīvnieks starp citiem dzīvniekiem.

Tovarnickis: Etologiem bieži pārmet, ka viņi pārāk zemu novērtē atšķirību starp dzīvnieku un cilvēku; ka cilvēkam piedēvē dzīvnieka izturēšanos.

Lorencs: Tas ir absurds. Manuprāt, tieši antropologi pārāk zemu novērtē šo atšķirību, jo viņi neredz, neviens neredz to, cik lielā mērā šī cilvēkam raksturīgā kumulatīvā tradīcija jeb kultūra ir kas pilnīgi jauns, kā nav nevienam citam organismam. Šimpanzēm var novērot pārdomu iedīgļus, dzīvniekiem atsevišķas spējas piemīt savrupi, bet vienīgi cilvēkā tās ir apvienotas – integrētas jaunā funkcijā, kura vienīgā ļauj uzkrāt zināšanas, jo tās visas ir vajadzīgas kumulatīvās tradīcijas uzturēšanai.

Tovarnickis: Vai dzīvniekiem ir tradīcijas?

Lorencs: Jā, bet ne kumulatīvas. Kovārņi, piemēram, nodod zināšanas. Vecāku reakcija iemāca jaunajiem kovārņiem pazīt kaķi, vanagu, caunu. Žurkas nodod cita citai savas zināšanas par indi. Pērtiķi cits citam atstāj pat receptes, piemēram, kā tīrīt kartupeļus. Viens no viņiem atklāj metodi, kā tos sasālīt ar jūras ūdeni. Un viņš to iemāca saviem vecākiem, draugiem, visai populācijai – tā ir zināšanu nodošana tālāk. Bet tā vienmēr ir atkarīga no objekta klātbūtnes.

Pat sintaktiskā valoda kā tāda nav vienīgi cilvēkam piemītoša spēja. Amerikā kāds psihologu pāris – Gārdneri – iemācījuši jaunai šimpanzei nedzirdīgo zīmju valodu. Šimpanzei to ir daudz vienkāršāk apgūt nekā mūsu mutes kustības. Un šai šimpanzei patiešām izdevies saprast sintaktisko valodu. Viņa rada jaunus teikumus. Viņa saka, piemēram, tādas lietas kā: “Tu, tu un es kopā iesim uz mežu.” Jā, viņa spēj to pateikt! Kāda draudzene bioloģe man nesen atrakstīja, ka redzējusi šo šimpanzi un viņa ir ļoti pļāpīga, kā bērns, kurš jūtas nesaprasts, – viņa visu laiku atkārto savas zīmes. Ja viņa grib, lai viņu uzklausa, viņa uzstāj atkārtojot, atkārtojot, atkārtojot.

Tovarnickis: Tātad dzīvnieks, jūsuprāt, sevišķi neatšķiras no cilvēka?

Lorencs: Laodzi, ja nemaldos, teicis, ka cilvēkā joprojām atrodams viss, kas ir dzīvniekā. Bet noteikti nav taisnība, ka viss, kas ir cilvēkā, būtu atrodams dzīvniekā. Jo dzīvniekā nekad “nav bijis” cilvēks. Teikt, ka cilvēks ir pērtiķis, pat kails pērtiķis, ir pilnīgi pareizi. Bet apgalvot, ka cilvēks nav nekas cits kā tikai pērtiķis, ir aplami. Tāpēc man nepatīk mana drauga Dezmonda Morisa grāmatas nosaukums “Kailais pērtiķis”. Ja gribas izmantot vārdu “pērtiķis”, vajadzētu teikt “pērtiķis ar kumulatīvo tradīciju”. Jo tā ir cilvēkam raksturīga īpašība.

Ir daudz dzīvnieku bez apmatojuma. Zilonis ir kailāks par cilvēku, nīlzirgs arī ir kails, daudzi grauzēji ir kaili. Tā ir nejaušība, ka pērtiķis nav kails. Tā nekādā gadījumā nav raksturīgā pazīme! Taisnība, ka reiz kāds mazs pērtiķis pēkšņi sāka domāt, formulēja jēdzieniskas domas, izgudroja vārdus un maz pamazām jēdzieniskā doma un tradīcija izveidoja milzīgu sistēmu, kas tagad ļauj parādīties visiem kultūras brīnumiem. Etoloģija mums dod patiesās zināšanas, ļauj pa īstam izprast kultūras fenomenu.

Ja neesam ar bioloģijas palīdzību sapratuši, kā darbojas sugas, kurām nav kumulatīvās tradīcijas, nevaram saprast unikālo cilvēka kultūras iedabu. Valodas parādīšanās radīja ko pilnīgi jaunu – domas, patiesības, zināšanu nemirstības iespēju, nemirstības tādā nozīmē, ka tās var nodot tālāk bezgalīgi. Var izzust vesela tauta, tomēr tās kultūra saglabāsies bibliotēkās... lai kāda cita tauta, pat cita planēta to varētu atrast un izmantot. Tā ir īstā gara nemirstība.

Un, gluži pretēji, kultūra var izzust, kaut arī cilvēki paliek dzīvi. Un tieši tas mums pašlaik draud. Lai šīs milzu kumulatīvās zināšanas pieaugtu un izplestos, vajag smadzenes, grāmatas, tradīcijas. Kultūra nav ideja, kas plivinās virs cilvēka. Tā ir cilvēks pats. Manuprāt, tādi filozofi kā Žans Žaks Ruso, kuram ir daudz klausītāju, var nodarīt milzīgu postu cilvēka domāšanai.

Tovarnickis: Žans Žaks Ruso? Mūsdienās? Kāpēc?

Lorencs: Viņa ideja, ka cilvēks, kuram atņemtu kultūru, būtu cēls mežonis paradīzē, ir pilnīgi neprātīga. Šāds cilvēks būtu plānprātiņš šā vārda medicīniskajā nozīmē, kurš nemācētu runāt, kuram būtu tikai sociālās uzvedības iedīgļi un kurš atkristu 200 tūkstošus gadu senā pagātnē. Mūsdienu jaunatne ļoti labi saprot, ka daudz kas mūsu pasaulē ir satrūdējis. Bet tā neredz to, ka nav iespējams uzkrāt milzīgu zināšanu kopumu vienas paaudzes laikā. Briesmas ir tajā, ka daudzi vēlas visu nojaukt un sākt no nulles, jo viņi dzīvo ilūzijās, ka visu var atjaunot. Mēs varam sākt visu no nulles, bet tad, es atkārtošu, mēs atgriezīsimies aptuveni 200 tūkstošus gadu senā pagātnē, vēl pirms Kromaņonas cilvēka, jo Kromaņonas cilvēka zīmējumi radušies ilgas tradīcijas un milzīga zināšanu uzkrājuma rezultātā.

Tovarnickis: Jūs piešķirat lielu nozīmi tradīcijai. Beigās jūs vēl saukās par tradicionālistu.

Lorencs: Ja cilvēki mani pārpratīs, tad nodomās, ka esmu komunists vai maoists, vai arī nacionālists, vai rasists, vai tikpat labi fašists, vai nihilists, jo esmu pret visu, pret visām ideoloģijām, visiem režīmiem, kādi vien pastāv. Varbūt izņemot vienīgi Dubčeka kunga režīmu, kas vairs nepastāv: tas ir vienīgais, kurš būtu dabūjis manu balsi. Bet esmu liels optimists attiecībā uz jauniešu izglītošanu. Es par šo visu esmu runājis naidīgu studentu pilnās auditorijās. Esmu par to stāstījis lekcijās Londonā, Ņujorkā, Stokholmā, Parīzē, Čikāgā un guvis milzu atsaucību. Tik lielu, ka apsveru iespēju pamest Maksa Planka institūtu un kļūt par lektoru.

Tovarnickis: Ko jūs teicāt studentiem?

Lorencs: Es teicu: “Uzmanību! Ja jūs gribat sākt visu no baltas lapas, tad atgriezīsieties nevis akmens laikmetā, jo jūs tur jau esat, bet tālu pirms akmens laikmeta.” Lekcijas sākumā es teicu, ka ceru sakaitināt kā vecus, tā jaunus, lai visi mani ienīstu.

Tovarnickis: Vai uzskatāt, ka esat tālu no Herberta Markūzes idejām?

Lorencs: Markūze ir viens no tiem utopiskajiem un augstsirdīgajiem neprāšiem, kas uzskata, ka visu iespējams uzcelt no nulles. Viņš domā: ja visu iznīcinās, viss automātiski ataugs. Un tā ir biedējoša kļūda. Markūze, tāpat kā Kārlis Markss vai Engelss, neizprot mehānismus, ar kādiem tandēmā strādā evolūcija un kultūra un kā tās viena otru papildina. Šie vīri pieļauj līdzīgas kļūdas. Markss labi apzinājās, ka jāsaglabā viss kultūras mantojums. Viss, ko viņš saka “Kapitālā”, ir pareizi, tomēr viņš pieļauj kļūdu, aizmirsdams par instinktiem. Marksam teritorialitātes, īpašumtiesību instinkts ir tikai kultūras parādība. Markūze savukārt nesaprot kultūras pamatbūtību.

Tovarnickis: Tradicionālo kultūru apstrīd arī jaunieši.

Lorencs: Tas ir tikai dabiski, ka jaunieši apšauba tradīcijas. 18, 19 gadu vecumā visi normāli jauni cilvēki sāk zaudēt savu absolūto lojalitāti vecāku tradīcijām. Tas ir neizbēgami. Ja tas nenotiktu, kultūra un tradīcijas būtu daudz stingākas, pielāgošanās notiktu daudz lēnāk. Bet kultūra balstās uz līdzsvaru starp abiem mehānismiem – jaunas informācijas iegūšanu un zināšanu saglabāšanu. Abi ir nepieciešami. Tradīcija pārstāv zināšanu saglabāšanas mehānismu.

Tovarnickis: Tātad, jūsuprāt, vajadzīgs līdzsvars starp tradīciju un pārmaiņām, saglabāšanu un apstrīdēšanu?

Lorencs: Stabilos apstākļos, kādi valdīja Bībelē aprakstītajā Ābrahama laikā, bija jāmaina pavisam nedaudz, lai cilvēki varētu ideāli pielāgoties videi. Kā to lieliski parādījis Tomass Manns, dēls identificējās ar tēvu tik lielā mērā, ka sāka ticēt, ka viņš ir tēvs. Ābrahama dzīves ilgums bija 350 gadi gluži vienkārši tāpēc, ka Bībelē dēli, tēvi un vectēvi seko cits citam, spēcīgi identificējoties ar saviem senčiem. Viņi visi sevi uzskatīja par Ābrahamu. Valdīja liels konservatīvisms. Mūsdienās līdz ar vēstures un tehnoloģiju paātrināšanos vajadzīgas aizvien lielākas pārmaiņas, lai pielāgotos videi.

Mūsu vecvecākiem nozīmīgas bija nacionālās idejas. Radjarda Kiplinga laikā šī sociālās uzvedības norma atbilda viņa laikmetam un viņa valstij. Ja Kiplingu pārceltu mūsu laikos, mūsu priekšā būtu Hitlers – tikpat imperiālistisks un tikpat rasistisks! Dižais dzejnieks Kiplings labi parāda, ka tāda uzvedības normu sistēma, kas vēl pirms simt gadiem bija ieteicama jaunatnei, mūsdienās nozīmētu pavisam noziedzīgu nacionālistisku šovinismu. Tātad vienmēr jāpatur prātā – kad un kur? Šobrīd, 1970. gadā, pilnīga tradīciju izzušana būtu bīstamāka par iesīkstēšanu, ko izraisījusi sastingušu tradīciju uzturēšana.

Tovarnickis: Vai varat sīkāk paskaidrot šo domu?

Lorencs: Man šķiet būtiski par šīm lietām domāt medicīnas terminos. Es bieži citēju gadījumu ar endokrīnajiem dziedzeriem. Organismā visu laiku norisinās vairāk vai mazāk antagoniskas funkcijas, kas uztur līdzsvaru. Kad šveiciešu ķirurgs Emīls Teodors Kohers mēģināja ārstēt Bāzedova slimību, izgriežot vairogdziedzeri, viņš izņēma ne tikai vairogdziedzeri, bet arī epitēlijķermenīšus, kas regulē kalcija līmeni asinīs. Līdz ar to pacients nomira ļoti drīz.

Nākamajā reizē epitēlijķermenīšus Kohers neaiztika. Pacients nomira no miksedēmas – daudz vēlāk. Bet miksedēmas simptomu attīstīšanās ļāva Koheram saprast, ka miksedēma ir Bāzedova slimības pretmets. Turpmāk, izņemot tikai daļu vairogdziedzera, viņš spēja slimību izārstēt pilnībā. Nu, jūs saprotat: ja organismā atrod endokrīno dziedzeri, būtu muļķīgi uzskatīt, ka to var droši ņemt laukā, neradot traucējumus visam organismam. Un tāpat arī sabiedrībā, šajā superorganismā, pastāv mijiedarbība, līdzsvars, kas ir neizmērojami sarežģītāks nekā vienā indivīdā. Ja kāda sabiedriskā funkcija ir nosaukta vārdā, varat būt drošs, ka tā ir nepieciešama.

Tāpēc jautāt, vai konservatīvisms vai jauniešu protests ir labs vai slikts, ir tikpat muļķīgi kā jautāt, vai vairogdziedzeris ir labs vai slikts. Tie abi ir nepieciešami. Jautājums vienmēr būs par līdzsvaru. Katrā gadījumā jājautā, kādas ir vides vajadzības konkrētajā brīdī un vietā. Tas, kas Eiropā var nozīmēt slimību, citur var nozīmēt veselību. Āfrikā, piemēram, noteikta anēmijas forma, kas veidojas, sarkanajiem asinsķermenīšiem deformējoties, vienīgā ļauj pretoties malārijas parazītiem.

Tovarnickis: Tātad pastāv līdzība starp bioloģijas likumiem un sabiedrības likumiem?

Lorencs: Pētot kibernētisko regulāciju, var pamanīt, ka vajadzīgs liels skaits pretēju un antagonisku funkciju, lai noturētu vēlamo vērtību starp divām galējībām. Citādi rodas katastrofāli traucējumi. Uzticība kādam ideālam, kaujiniecisks entuziasms, nacionālisms – ja to visu nedaudz pārspīlē, drīz vien parādīsies bīstams barbars, kurš spēs ar pasaulē tīrāko sirdsapziņu sašķaidīt tev galvaskausu.

Tovarnickis: Kāpēc, jūsuprāt, sacelšanās pret vecākās paaudzes tradīcijām un uzvedības normām lielākoties notiek tā sauktajās labklājības sabiedrībās?

Lorencs: Tam ir izskaidrojums. Starp paaudzēm trūkst saiknes. Par piemēru ņemsim jaunu Peru indiāni, kuram jāapstrādā ļoti nabadzīga augsne, jāaudzē savas lamas vai aitas. Šis jaunais cilvēks savā ikdienas cīņā ar dabu ļoti labi redz, ka tas, ko dara viņa tēvs, ir absolūti nepieciešams izdzīvošanai. Tēvs nav traks, un viņa paraugam ir jāseko, citādi nevar izaudzēt ne kukurūzu, ne lamas. Savukārt Minhenes Universitātes profesora bērnam nav nekādu iespēju pārliecināties par sava tēva darītā darba lietderību. Peru indiānis ēd kukurūzu no iepriekšējā gada ražas. Bet, kad mani mazbērni redz mani sēžam pie akvārija un vērojam zivis, kā lai viņi saprot, cik labs ir darbs, ko opis dara?

Tovarnickis: Jaunieši kritizē arī sabiedrībā pastāvošo netaisnību. Vai tā šajā netaisnībā nevaino savu vecāku paaudzi?

Lorencs: Es uzskatu, ka jaunieši skaidri redz valdošās elites pieļautās kļūdas – dabas un cilvēku pārmērīgu ekspluatāciju, planētas līdzsvara izjaukšanu. Šīs apsūdzības tiek bieži izteiktas, un tās ir pilnīgi pamatotas. Bet es nedomāju, ka vecāku paaudzes vainai ir tik būtiska loma. Šie pārmetumi ir sekundāri pamatojumi, jo tie ir vienādi gan ASV, gan Vācijā, kur jaunajai paaudzei ir pamatots iemesls vainot savus vecākus. Tomēr vācu jaunieši nav vairāk apsūdzoši par zviedru, franču vai šveiciešu jauniešiem. Tātad sakarība starp patieso vainu un jauniešu sacelšanos pret vecākiem ir visai niecīga.

Īstā motivācija ir daudz instinktīvāka. Vērojot vecākās paaudzes emocionālo reakciju uz jauniešu uzbrukumiem, var redzēt, ka vecākā paaudze bieži vien pati jūtas vainīga. Tā pieņem pārmetumus un vaino sevi, pati nesaprotot, kāpēc. Un arī tā ir emocionāla, nevis racionāla reakcija. Ja kāds, ko ļoti mīli, tev uzbrūk, tava pirmā doma būs: “Ak Dievs, ar ko es esmu viņu aizvainojis?” Ja viņš uz tevi pēkšņi sāk skatīties ar aukstu, pat naidīgu skatienu, tava pirmā reakcija būs meklēt vainu sevī.

Vecāki nespēj pārstāt mīlēt savus bērnus un, ja jūtas apsūdzēti un pat ienīsti, sliecas domāt, ka ir vainīgi. Un tas ir sliktākais, ko viņi var izdarīt. Jo tad, protams, jaunieši saka: “Nu re, viņš atzinās!”

Šī uzvedība novērojama arī dzīvniekiem. To var novērot katrā sunī. Ja iespersi sunim, viņš domās, ka ir to pelnījis. Tāpēc es nekad nespētu veikt fizioloģiskus eksperimentus ar suņiem. Jo vairāk sāpju nodara sunim, jo pakļāvīgāks viņš kļūs un jo vairāk lūgs piedošanu. Un tas ir briesmīgi. Cilvēkam, kurš spēj veikt fizioloģiskus eksperimentus ar suņiem, nav sirds, vai arī viņš nesaprot situāciju. Tas pats attiecas arī uz vecākiem. Viņi ir kā sisti suņi. To pašu var teikt arī par profesoriem.

Tovarnickis: Vai mūsu sabiedrībā jūs saskatāt zināmu atteikšanos no tēva lomas?

Lorencs: Es teiktu, ka cilvēku sugā pastāv tieša saikne starp naidu bērnu starpā un dominējoša tēva trūkumu. Bet dominēšanai nav obligāti jābūt brutālai. Manas sievas piecu bērnu ģimenē nebija naida. Mans sievastēvs bija “alfa tēviņš” – priekšnieks, neapstrīdēts un neapstrīdams. Viņa kritika vienmēr bija ļoti ieturēta. Sliktākais, ko viņš spēja pateikt, bija: “Tava rīcība mani patiešām pārsteidz,” – un tas jau bija briesmīgi.

Naidīgums, ko tagad var redzēt brāļu un māsu starpā, ir jauns fenomens. Īpaši to var novērot Amerikā, kur naids veidojas starp bērniem, kas atrodas vienā ģimenes piramīdas līmenī. “Es tevi ienīstu.” Esmu to novērojis starp bērniem.

Tovarnickis: Vai jūs esat to novērojis arī dzīvniekiem?

Lorencs: Vilku barā, piemēram, kad pazūd “alfa” dzīvnieks, starp zemākas kārtas vilkiem veidojas naidīgums. Tūlīt pat starp sīkaļām uzsprāgst cīniņi par to, kurš pārāks.

Tovarnickis: Kādu lomu tajā jūs piešķirat dzīves sājumam, apnikumam, kas valda bagātajās valstīs? No kurienes tas ceļas, un kādas ir tā sekas?

Lorencs: Dzīve vienmēr ir apdraudēta, tā nav stabils stāvoklis, bet pašregulējošs process, un mūsu uzdevums ir uzturēt tajā līdzsvaru. Bagātās sabiedrībās trūkst šķēršļu, ko pārvarēt, un tas rada frustrāciju. Es uzskatu, ka pilnīgs šķēršļu trūkums ir bīstamāks par nepārvaramiem šķēršļiem. Zinātnē, piemēram, mēs vienmēr sastopamies ar nepārvaramiem šķēršļiem – dvēseli, ķermeni utt. Un tas nav slikti. Gēte teicis: “Vērts tiekties vienīgi pēc neiespējamā.”

Cilvēkā ir zināma organizācija – aparāts, ja vēlaties –, kas līdzsvaro sāpes un baudu. Visaugstāko baudas punktu var sasniegt tikai par noteiktu cenu. Ja apspiež pilnīgi visas nepatikas, ja nemitīgi dzer nomierinošus līdzekļus, lai remdētu galvassāpes vai bailes, cilvēks samazina svārstības, nonāk līdz tādam pelēkumam, kas ved pie pilnīgas apnicības. Tā ir viena no jaunajām sērgām, kas novērojama bagātajās valstīs.

Tovarnickis: Vai arī dzīvniekiem ir šāds aparāts, kas uztur līdzsvaru starp baudu un sāpēm?

Lorencs: Tāds ir dzīvniekiem, kas mācās no veiksmēm un kļūdām. Jo vienmēr ir kāda likme. Iedomājieties vilku, kurš pazīst tikai baudu, bet sāpes ne: viņš dosies medīt polārajā naktī, mīnus 40 grādu salā, un apsaldēs ķepu. Tā ir pārāk augsta maksa. Tiek pārrauts līdzsvars starp samaksu un to, ko viņš dabū pretī: nosaldēta ķepa ir pārāk augsta cena par ziemeļbriedi, tādam vilkam nebūtu izredžu izdzīvot.

Arī cilvēkam ir šāds aparāts. Ja viņš samazina ieguldīto darbu vai pūliņus kāda tālāka mērķa labā, viņš samazina svārstības un vairs nepiedzīvo grandiozos sāpju un prieka, iekāres un izmisuma viļņus, darba sniegtos panākumus, kas piešķir pašapziņu un sagādā prieku. Jo prieks nav obligāti saistīts ar juteklisko baudu: bauda ir patērnieciskas darbības rezultāts, bet prieku sniedz radīšanas process. Kā pierādījuši amerikāņu psihologi, apnikums iet roku rokā ar vajadzību pēc tūlītēja gandarījuma, ar atteikšanos no ciešanām, no cīņas – atteikšanās, piemēram, no sievietes iekarošanas: vajadzīga tūlītēja kopošanās. Vai esat redzējis jauniešus, kas mīlējas Haidparkā? Viņi to dara ar tikpat lielu “aizrautību” kā garlaikoti bērni, kas sūkā konfekti, kuru tikpat labi varētu izspļaut. Jaunieši, kas garlaikojas, ir pasaulē nožēlojamākās būtnes – viņi ir zaudējuši visu.

Tovarnickis: Vai aparāts sabojājies?

Lorencs: Jā, šis aparāts attīstījās laikā, kad cilvēka dzīve bija ārkārtīgi bīstama: bija zobenzobu tīģeri, alu lāči. Tajā laikā būt gļēvam bija laba stratēģija. Vajadzēja taupīt resursus, būt pēc iespējas slinkākam. Ēdamā bija maz, bet, kad mastodonts bija nogalināts, vajadzēja kārtīgi pieēsties. Tolaik, kad dzīvībai bija augsta cena, visi nāves grēki bija tikumi. Dzīve kļūst aizvien lētāka, un cilvēks izgudro aizvien veiklākus paņēmienus, kā gūt baudu, lieki nepārmaksājot. Un tad rodas frustrācija, jo nav šķēršļu; šīs garlaicības dēļ atrofējas arī kas cits, piemēram, spēja novērtēt skaistumu, harmoniju.

Tovarnickis: Visās jomās?

Lorencs: Es uzskatu, ka orgāns, kas mums ļauj uztvert mākslai un dabai piemītošo skaistumu, ir jātrenē, lai tas neatrofētos. Skatoties uz lielu mūsdienu pilsētu, var redzēt, ka tās nomales attīstās kā vēzis. Var redzēt tikai vienādus elementus, bez lielām atšķirībām, bez skaistuma. Šī vienādo elementu uzkrāšana, informācijas vienkāršošana, harmonijas zudums – tas ir kultūras vēzis. Un paralēles ar vēzi ir vēl plašākas. Es uzskatu, ka skaisto, labo un taisnīgo mēs novērtējam ar vienu un to pašu orgānu; domāju, ka mēs nevaram atdalīt estētisko un ētisko novērtējumu. Sociālajai, ekoloģiskajai, muzikālajai harmonijai ir kopīgs pamats.

Iztēlojieties pusaudzi, kas dzīvo starp Ņūarku un Ņujorku, ko skaistu viņš redz? Viņš redz tikai benzīntankus, itin nevienu koku. Koks varētu aizsegt reklāmas plakātu, bet progresa ideja ir “nolīdzināt mežu”. Šis jaunais cilvēks redz tikai cilvēka radītas lietas; tās var iznīcināt un atjaunot, pārdot un nopirkt. Viņš neredz, ka mežs, tāpat kā cilvēku kultūra, neataug, ja to nocērt pie saknes. Tas pats attiecināms uz cilvēku attiecībām: “Iegūstiet jaunus draugus!” Bet par ko kļūst vecie draugi? Savienotajās Valstīs gandrīz vairs nemana, ka bērni aprūpē savus vecos vecākus, viņi tos ievieto veco ļaužu namos. Un arī tur pastāv deģenerācijas, cilvēkmīlestības atrofijas risks.

Tovarnickis: Vai pārāk strauja agrāko normu iznīcināšana var radīt briesmoņus?

Lorencs: Izveidot briesmoni ir viegli, vieglāk, nekā var iedomāties. Tikai pēc tam, kad radās cilvēku kultūra, attīstījās viņu smadzeņu puslodes. Zaudējot saikni ar tradīciju, tās var palikt tukšas, atrofēties. Lingvists Čomskis – ģēnijs – uzskata, ka valoda sākotnēji attīstījusies nevis kā saziņas līdzeklis, bet kā loģisks jēdzieniskas domāšanas veids. Tradicionālo valodu attīstībai vajadzīgi gadu tūkstoši. Valoda var izzust pāris paaudzēs. Jau mūsdienās tā noplicinās, un attiecīgi samazinās arī spēja loģiski izteikties. Jo valoda ir nesējs, kas uztur veselu kultūru. Bez tās kultūra būtu kā māja bez jumta. Incestu rezultātā uzkrājot mutācijas, izmantojot indes vai radiāciju, ātri vien var iegūt briesmoņus. Mūsdienās noteiktu tradīciju zaudēšana jau rada antisabiedriskus briesmoņus – katru gadu redzam arvien jaunākus noziedzniekus. Pilnīga tradīciju iznīcināšana izraisītu milzīgu postu; morāles normas, piemēram, saliedē ģimenes. Ja mēs uz vārda ticētu pilnīga seksuāla neizvēlīguma apoloģētiem, būtu jādomā, kas notiks ar mūsu bērniem? Jo pierādīts, ka bērnam vajadzīgi ne tikai vecāki, bet arī vecvecāki, ģimene. Cilvēka iedzimtajā programmā nav paredzēts tik daudz satricinājumu. Un lielajās pilsētās pastāv tāds deģenerācijas risks, ko es uzskatu par neatgriezenisku.

Tovarnickis: Jūs uzskatāt, ka mūsdienu sabiedrībā agresijas instinkts ir “nogājis no sliedēm”. Vai tas vairs nekalpo – kā tas ir dzīvniekiem – dzīvības, atlases labā?

Lorencs: Vispirms jāsaka, ka jebkurš instinkts var noiet no sliedēm. Salīdzinoša seksuālo instinktu analīze parāda dziļas novirzes, ko bieži vien izraisa vieni un tie paši sociālie, kulturālie, tehnoloģiskie, ekoloģiskie cēloņi. Bet visu šo cilvēka sociālās uzvedības “disfunkciju” pamatā gandrīz vienmēr ir pārapdzīvotība. Šādos apstākļos par modernās civilizācijas lielāko risku kļūst kolektīvā agresija. Agresija un ūdeņraža bumba. Kad ciešā barā sanāk kopā tūkstošiem, miljoniem cilvēku, agresija tiešām sāk kļūt nekontrolējama.

Tovarnickis: Vai šajā ziņā arī var vilkt paralēles ar dzīvniekiem?

Lorencs: Jā, vienāds cēlonis rada vienādas sekas: mēs to esam pētījuši savvaļas makaku sabiedrībā. Normālā situācijā starp vadoņiem, kas valda šajā pērtiķu barā, pastāv labāko draugu attiecības. Bet ielieciet šo pašu baru būrī, un novērosiet, ka visi tā locekļi kļūst nervozi, aizkaitināmi, agresīvi. Draudzība starp vadoņiem vājinās. Un, kad viņu naidīgums sasniedz maksimumu, parādās jauna tipa vadonis – brutāls, antisabiedrisks dzīvnieks. Viņš pārņem varu. Tieši tas pats notiek cilvēku sabiedrībā apstākļos, kas veicina stresu, bailes, satraukumu. Vajadzība pēc vietas, teritorialitāte ir iedzimts faktors, novērojumi liecina, ka, dzīvojot pārāk saspiesti, cilvēku labestība pazūd. Cilvēks apstākļiem nepiemērojas pilnībā.

Tovarnickis: Dažās ASV universitātēs daudzi ortodoksāli profesori enerģiski pretojas pašreizējiem etoloģijas secinājumiem. Vai tas būtu ideoloģisku iemeslu dēļ?

Lorencs: Ja mēs, līdzīgi Freidam, palūkotos, kas slēpjas zem mentālās, emocionālās pretestības, kādu biheivioristi izrāda pret visu, kas nav nosacījuma reflekss, mēs tur, manuprāt, atklātu visu pašreizējo politisko doktrīnu ideoloģiju. Plašu masu vadīšana un kontrole balstās maldīgā pieņēmumā, ka cilvēkam nav iedzimtas, filoģenētiskas programmas. Un šis nivelējošais uzskats ir pretrunā ar bioloģiju.

Jo cilvēku sabiedrībā darba dalīšana balstās uz atšķirībām, uz sabiedrības locekļu un viņu spēju nevienlīdzību. Mūsdienās visur mēģina izveidot tādu sabiedrību, kas sastāvētu no manipulējamiem un savstarpēji aizstājamiem elementiem. Šāda pasaule būtu vislabākā gan krievu partijniekiem, gan amerikāņu lielkapitālistiem. Pārlasiet Oldesa Hakslija “Brīnišķīgo jauno pasauli”. Tā ir briesmīga vīzija par iespējamo nākotni. Tajā var atrast ideālu plašu masu “pārvaldnieka” portretu. Jebkurš, kas grib pārvaldīt plašas masas, automātiski pieslienas vienādošanas doktrīnai, nosacījuma refleksa visvarenībai.

Etoloģijas pretinieki mūs bieži apsūdz antidemokrātiskumā, pat rasismā. Savu doktrīnu viņi apvij ar tādu kā demokrātijas oreolu. Šo fenomenu analizējis amerikāņu rakstnieks Filips Vailijs. Pseidodemokrātijas doktrīna, viņaprāt, balstās kādā patiesībā, kas tiek sagrozīta un līdz ar to kļūst par meliem, – patiesībā, ka visiem cilvēkiem vajadzētu saņemt vienādas iespējas brīvi attīstīties. Bet kurš tad to apšauba? Taču tad viņi nedaudz izkropļo šo neapstrīdamo patiesību un paziņo: ja visiem būtu vienādas attīstības iespējas, visi cilvēki būtu vienlīdzīgi. Bet tā nav patiesība. Tā ir pilnīga nepatiesība, jo cilvēki ir nevienlīdzīgi jau no ieņemšanas brīža. Bet mums liek noticēt, ka šī vienlīdzība starp cilvēkiem ir atslēga, sine qua non nosacījums kopienas dzīvei. Masu manipulatoriem Pavlova suns ir ideālais pilsonis.

Tovarnickis: Turpretim jūs uzskatāt, ka cilvēks nav Pavlova suns...

Lorencs: Pat suņi tādi nav, ja gribat zināt! Tādas varētu būt žurkas. Ļoti īpatnēju stāstu man izstāstīja Hauards Lidels, slavens neiroloģijas speciālists, Pavlova skolnieks Pēterburgā: Lidelam bija suns, kuram bija izveidots nosacījuma reflekss siekaloties, kad metronoms paātrinājās. Viņš prātoja: “Kas notiks, ja atbrīvošu suni no saites?” Ievērojiet, lai saglabātu ticību nosacījuma refleksam, dzīvnieks ir jāpiesien, lai viņš var izmantot tikai siekalu dziedzeri. Tad nu Lidels atbrīvoja suni. Un ko, jūsuprāt, suns izdarīja? Negaidot, kad metronoms paātrināsies, viņš metās tam virsū, pagrūda to ar degunu, luncināja asti un, neganti siekalojoties, aicināja metronomu paātrināties. Iepriekš izveidotais nosacījuma reflekss bija pavisam vienkārša diedelētāja reakcija. Suns bija izveidojis pieņēmumu, ka metronoms ir viņa barības uzrašanās cēlonis. Dižais Pavlovs bijis tik nikns, ka aizliedzis Lidelam šo eksperimentu izpaust! Padomājiet, cik sarežģīts bija šis gadījums, bet cik vienkāršots tā izskaidrojums. Nosacījuma reflekss pastāv, bet tas nav vienīgais uzvedības elements.

Tovarnickis: Kad jūs apzinājāties savu pētījumu netiešo saistību ar politiku?

Lorencs: Atzīšos, ka samērā nesen. Pavisam nesen arī mūsu pretinieki saprata, cik bīstama ir etoloģija. Tās rezultāti vienkārši atklāj, ka ar cilvēku nevar darīt visu, ko iegribas. Cilvēks – vismaz es tā ceru – sacelsies pret mēģinājumiem viņu programmēt. Tomēr ir iespējams kāds cits fenomens. Pastāv risks, ka “valdošās aprindas” kā Rietumos, tā Austrumos atlasīs konformistus, labus Pavlova suņus. Tā ir viena lieta, kas mani satrauc, – atlase, kas būs neizdevīga protestējošajiem studentiem, atlase par labu tiem, kas nekad neprotestē, kas liec muguras un “mācās”. Tad konformisti tiks uz priekšu un ieņems visas nozīmīgās pozīcijas.

Ziniet, atlase notiek ļoti ātri, un tas ir bīstami cilvēcei. Mani satrauc, ka jau tagad jūtam zināmu naidīgumu pret intelektuālo eliti. Mēs to redzam pat daudzos protestējošajos studentos. Egalitārisms, kas liedz indivīdam būt gudrākam par vidusmēra pilsoni, ir visas kultūras attīstības nāve. Bet, ziniet, ir tādas būtnes, kuru sabiedrībā valda paši gudrākie. Un tie ir pērtiķi, paviāni. Pie viņiem valda nevis stiprākie, nevis tie, kuriem ir ieroči, ne militāristi, bet zinātnieki, gudrie, jo viņiem lēmumus pieņem vārda pilnā nozīmē pieredzējušu indivīdu padome. Līdz šim zinātnieki nav pietiekami apzinīgi attiekušies pret saviem pienākumiem. Mūsu, 20. gadsimta, problēmas – kā pārvaldīt valsti, kā organizēt sadarbību starp divām tautām vai divām naidīgām ideoloģijām – neatrisinās brutālie revolucionāri, bet gan pētniecības, iztēles darbs.

Tovarnickis: Jūs reiz esat teicis, ka zinātne bieži vien sākas ar aizrautību.

Lorencs: Skaistuma novērtēšana ir organiskās dabas pētīšanas nosacījums; ja neizbaudi dzīvnieku skaistumu, tev vienkārši nepietiks pacietības tos vērot pietiekami ilgi, lai varētu atklāt viņu uzvedības likumus. Pagājušajā gadā mums radās ideja par aptauju, un mēs to nosūtījām simt dižākajiem mūslaiku biologiem. Vai zināt atbildi? Viņi visi dzīvniekus sākuši mīlēt pirms 10 gadu vecuma, laikā no pieciem līdz sešiem gadiem. Visi! Bez izņēmuma. Man piecu gadu vecumā patika pūces. Varbūt tāpēc, ka uz logu stikliem manas bērnības mājās Altenbergā bija pūces.

Pūces mani fascinēja tāpēc, ka viņām neviens nelika iet gulēt septiņos! Mani interesēja arī pīles, padomājiet, tās atradās ūdenī, tām bija ļauts visu laiku spēlēties ūdenī! Es biju iemīlējies savos dzīvniekos, mani fascinēja viņu skaistums, viņu uzvedības noslēpumainība.

Turklāt uz mani bērnībā lielu ietekmi atstāja divi autori: Radjards Kiplings un Selma Lāgerlēva. Atceros, kādu dienu pēc tam, kad biju lasījis Selmu Lāgerlēvu, man pie Donavas pār galvu pārlidoja meža zosu kāsis. Es sajutu milzīgu nostalģiju, es gribēju aizlidot viņām līdzi, būt zoss.

Tovarnickis: Kas ir pirmais dzīvnieks, kurš jums piederēja?

Lorencs: Salamandra. Man bija pieci gadi, es vēl negāju skolā. Vecāki man to atnesa no kādas pastaigas mežā. Viņi lika man apsolīt, ka paturēšu to tikai četras vai piecas dienas un tad palaidīšu brīvībā. Un es turēju solījumu. Bet šo četru dienu laikā, kamēr viņa bija manā īpašumā, salamandra dzemdēja 44 mazuļus. Šiem 44 salamandras kāpuriem vajadzēja iegādāties akvāriju, un tas bija mans pirmais akvārijs. Kādu duci salamandru mēs izaudzējām līdz metamorfozes stadijai. Un tās es, protams, varēju paturēt. Vēlāk Altenbergas muiža bija pilna ar dzīvniekiem.

Tovarnickis: Pēdējais jautājums. Jūs apsūdz, ka savā pēdējā grāmatā attaisnojat cilvēka agresivitāti. Vai jums šāds pārmetums liekas pelnīts?

Lorencs: Bet es gribēju pateikt tieši pretējo! Es aizpildīju 499 lappuses, mēģinot izskaidrot, ka vardarbība un karš ir novirze no normālā instinkta! Es mēģināju attēlot pastāvošos iekšējos spēkus, kuri cilvēkam jāzina, lai tos spētu pārvaldīt. Vai tad nav jāpazīst zirgs, kuram mugurā sēdies? Es teicu, ka agresivitāti var uzvarēt saprāts. Es runāju par gandrīz demokrātisku instinktu mijiedarbību, par “instinktu parlamentu”.

Tovarnickis: Kā jūs izskaidrojat šos pret jums vērstos uzbrukumus?

Lorencs: Šī grāmata aizskar cilvēka māņticīgo lepnumu, tā kaitina tos, kuri uzskata, ka cilvēks ir būtne ārpus dabas, naidā ar to – tāda joprojām ir lielo Rietumu filozofu pozīcija. Pret mani ir naivais cilvēks, kurš kaunas par to, ka cēlies no pērtiķa. Un arī milzums doktrīnu. Man tik ļoti pārmet, ka esmu uzrakstījis pesimistisku, pretrunīgu, drūmu grāmatu, ka rodas pārsteigums par šīs grāmatas labajiem pārdošanas panākumiem! Acīmredzot ir cilvēki, kas to saprot. Mani iepriecina, ka jaunieši ļoti labi saprot, ko esmu gribējis pateikt. Ticiet man, kādu dienu viss, ko esmu vēstījis, šķitīs pavisam parasta lieta. Darvinu itin nemaz nesaprata. Ja ir cilvēki, kas mani saprot jau tagad, tas pierāda tikai to, ka es neesmu ģēnijs.

L’Express, 1970. gada jūnijā