Kritiens uz priekšu

No rīta es atcerējos nakts sapni. Kādā alā es biju uzgājusi sikspārņus. Izrādījās, ka viņu ir simt piecdesmit un ka tā ir kaut kāda vēl neatklāta sikspārņu suga. Vēlāk somu dabas pētnieki sugu nosauca Mati Nikenena vārdā. Godavārds. Tā notiek, kad lasa visus avīžu virsrakstus, un tā es piedalos somu tautas lielajās sērās: pēkšņi mūžībā aizgājis nepārspējamais tramplīnlēkšanas čempions Mati Nikenens.

Atceros, kur atrados šī gada sākumā, kad uzzināju par Nikenena nāvi. Tas bija kluss šī gada februāra rīts kādā tukšā Rīgas dzīvoklī. Brīdī, kad sociālā tīkla mudžekļos ieraudzīju tulkotājas Maimas Grīnbergas piezīmi, istabas ventilācijas caurumos skanēja vienmuļš baloža monologs. Maima rakstīja: “Ak, mans bērnības elks miris. Mati Nikenens, somu tramplīnlēcējs, četrkārtējs olimpiskais čempions, bad boy, kurš netika galā ar slavu un alkoholu, un visādiem citiem pārbaudījumiem.” Maima, iespējams, bija ieskatījusies somu lielākajā dienas laikrakstā – Helsingin Sanomat. Tajā rītā Helsingin Sanomat tikai citēja kādu dzelteno avīzi, jo ziņai vēl nebija saņemts apstiprinājums – tāds apstiprinājums, kādu pacietīgi gaida nopietni mediji, pirms kaut ko ziņo. Zinot Mati, šis varēja būt arī kāds dumjš publicitātes triks vai zvaigznes joks.

Helsinkos, Hertoniemi staignajā muklājā, patiešām lidinās sikspārņi, un, kad ir norietējusi saule, cilvēki dodas tos meklēt. Izpētes pārgājiena dalībnieki pulcējas pie manas mājas Bebru ielas galā un skaļi runā par sikspārņiem. Vienreiz es aizgāju pie sikspārņiem līdzi. Pētnieku ceļš veda uz leju – līdz sniega izgāztuves placim – un tad nogriezās pa labi. Tas turpinājās gar purvaino krūmāju, kur nolikta putnu lieguma robeža, un beidzās slēpotāju kalna pakājē. Detektori sikspārņus uzrādīja pie vecā koka tramplīna: tur esot kukaiņu pilnas siltā gaisa kabatas. Atšķirībā no baloža radīta trokšņa, sikspārņa ultraskaņu cilvēks ar pliku ausi saklausīt nevar.

Pie koka tramplīna esmu lasījusi sēnes. Toreiz liels bija mans izbīlis, kad turpat man blakus, žoga otrā pusē, grabēdams nokrita vientuļš tramplīnlēcējs. Biju piemirsusi par tramplīna un nogāzes plastmasas segumu, kas ļauj lēkt visos gadalaikos.

Žogu starp mežu un tramplīna kalna nogāzi te uzlika pirms trim gadiem pēc traģiska negadījuma. Siltā augusta naktī bariņš jauniešu bija sasēdušies cits aiz cita vilcieniņā un šļūca lejup. Sešpadsmitgadīga meitene, kas sēdēja priekšā, gāja bojā, jo jaunieši tumsā un jaunībā nebija pamanījuši nogāzei šķērsām pārvilkto metāla trosi.

Tiesa nu ir lēmusi: vistālāk Somijas dienvidos celtais Hertoniemi tramplīns (K46) jānojauc. Tas ir pēdējais tramplīns pilsētā, un par to rūpējas tramplīnlēkšanas veterānu biedrība. Lētāk par veca tramplīna savešanu kārtībā esot uzcelt jaunu, bet, vai cels, to neviens nezina.

Tramplīnlēkšanas iespējas ir daudzās Somijas pilsētās, taču somu tramplīnlēkšanas sākums meklējams tieši galvaspilsētā. Pirmās tramplīnlēkšanas sacensības Helsinkos sarīkotas 1886. gada 9. martā.

Helsinkos atrastas vismaz 20 mazo koka tramplīnu pamatu paliekas. Piemēram, Alpilas tramplīna drupas liecina par pirmo pēc īstām skicēm būvēto Somijas tramplīnu. Uzkalnā, kas 19. gadsimta beigās aktīvi izmantots vilku un lapsu medīšanai, tramplīnu uzbūvēja 1905. gadā.

Pilsētā tramplīnus uzturēja brīvprātīgo slēpošanas draugu biedrības un lietoja vienkārši pilsētnieki. Helsinku pilsēta rūpējās par apgaismojuma ierīkošanu, tad bija iespējamas vakara un nakts sacīkstes. Biedrību priekšniekiem kabatā vienmēr esot bijusi apgaismojuma elektrības skapja atslēga, un, ja pie tramplīna vakarā manīts kāds lēcējs, apgaismojums ticis ieslēgts. Kāds vīrs turpat netālu uz daudzstāvu mājas balkona dalījis lēcējiem punktus, un mammas sportistiem nesušas tikko ceptas sviesta bulkas.

Aizgājušā gadsimta 50. un 60. gados – galvaspilsētas kvartāla tramplīnu zelta laikos – par medaļām trīs vecuma kategorijās sacentušies vairāki simti pusaudžu. Pieaugušajiem sacensības mazajos tramplīnos nav rīkotas: tramplīnu augstums nav atbildis pieauguša lēcēja drošības standartiem.

Jūras un mitrā gaisa klātbūtne ietekmējusi tramplīna un piezemēšanās vietas segumu. Bieži tas bijis apledojis, apgrūtinot lēcēja izredzes noturēties kājās. Visapdraudētākie bijuši labie lēcēji, viņi piezemējušies vistālāk, uz ielas brauktuves daļas. 1925. gadā celtais tramplīns Kallio darījis uzmanīgus tramvaja vadītājus: viņi zinājuši, kurā līkumā jāpiebremzē, lai pārbaudītu, vai kāds uz tramplīna gatavojas vai jau lido.

Pirms plastmasas Karhu Flying Finn slēpju parādīšanās jaunie pilsētnieki lietojuši Karhu koka slēpes vīna sarkanā un zilā krāsā. Lēcēji ģērbušies zilos vilnas džemperos, kurus rotājis balts V formas kakla izgriezums. Zilās vilnas cepures ar mazu balto maliņu esot bijis stilīgi uzvilkt gandrīz uz acīm – pēc sacensību lēciena, kad mēģina saskatīt rezultāta punktus.

Tramplīnus citu pēc cita nojauca 70. gados – drošības apsvērumu, silto ziemu un jaunu brīvā laika pavadīšanas iespēju dēļ. Pirms aizraušanās ar tramplīnu celšanu somi izmantojuši pilsētas klinšaino reljefu: no klints atspēries lidojošs soms esot bijis ierasts skats 19.  gadsimta pilsētas ziemas ainavā.

Bet es gribēju stāstīt par Mati Nikenenu un viņa ārpus Somijas mazāk zināmajiem talantiem. Piemēram, par viņa spārnotajiem teicieniem, kas, tāpat kā Nikenena medaļas un slēpes, tagad pieder somu tautai. Teicieni ir viegli lietojami un saprotami. Pēdējo nedēļu laikā tie locīti dažādos virsrakstos.

Nezinu, ar ko lai sāk, jo Somijā, šķiet, par Mati viss jau pateikts.

Var sākt ar 1963. gada vasaru, kad pārdevējas Vieno un šofera Ensio ģimenē Jiveskiles pilsētā tramplīnlēcējs piedzima. Vārds viņam jau bija izdomāts: Mati Ensio. Tā vasara esot bijusi daudz vēsāka par 1962. vai 1964. gada vasarām.

Vēl var stāstīt par kādu vējainu dienu, kad smalciņo, 50 kg smago zēnu ievēroja junioru izlases treneris Hannu Lepiste. Hannu Lepiste ir treneris, kura klātbūtnē Mati vēl pagājušovasar nav uzdrošinājies tīt cigareti. Hannu ievērojis trīspadsmitgadīgo Mati Lahti pilsētas tramplīnā. Hannu atvestie zēni nav lēkuši stiprā vēja dēļ. Tā bijusi pelēka un auksta diena. Hannu pamanījis, ka pusaudzis no Jiveskiles par vēju neliekas ne zinis un atkārto lēcienu pēc lēciena. Hannu uzaicinājis Mati junioru izlasē. Parastos treniņos juniori lēkuši piecas vai sešas reizes. Mati – padsmit reižu, un tā bijusi paša sportista griba. Kalnā ar pacēlāju Mati vienā treniņā esot varējis lēkt 40 un vēl vairāk reižu.

Skola Mati neinteresēja, uz matemātikas kontroldarbu viņš ieradās ar milzīgu sporta somu, bet kontroldarba vietā skolotājam nodeva tramplīna rasējumu. Introvertajam jaunietim, kurš skolā bieži dabūja dunkas, kalns bijis drošības un miera osta.

Dienā, kad Mati pēkšņi nomira savā vannasistabā (dzeltenā avīze pastāsta, kā), Somiju pārņēma sniegpilna haosa laiks. Kas tāds iepriekš bija redzēts pirms gadiem astoņiem. Pilsētu ielas kļuva šaurākas un šaurākas. Varenie sniega kalni ielu stūros un malās patika gan bērniem, gan suņiem.

Nedēļas laikā Helsinkos piepildīja visas astoņas sniega izgāztuves. Citās ziemās tādu porciju sniega savāca četros vai piecos mēnešos. Arī sniega kausētavas vairs netika galā. Espo jaunā kausēšanas mašīna Devil Don stundā var izkausēt 150 kubikmetrus sniega – tās ir 10 lielas kravas –, bet tas bija daudz par lēnu. Dienas laikā Helsinkos ar sniegu sapildīja 5000 kravas mašīnu. Tad pilsēta pieņēma lēmumu, par ko nebija sajūsmā Somijas Vides institūts: vairākas nedēļas 1000 kravu dienā iegāza pa taisno jūrā. Vides institūts brīdināja, ka tas nozīmē trīs metrus biezu piesārņotas smilts un grants kārtu jūras piekrastē vasarā.

Pie Zirņu salas jūras malā lielo kravas mašīnu rinda nebeidzās. Divas mašīnas vienlaikus gāza kravas jūrā, divi ekskavatori pie krasta jūru maisīja, un divi nelieli kuģīši jūrā riņķoja tā, lai pelēkā pļura nesasaltu. Helsinku pilsēta lūdza palīgā traktoru un citas sniega novākšanas tehnikas īpašniekus no citurienes – gan no Jiveskiles, gan Tamperes, pat no tik tālām vietām kā Kokola un Oulu, kas atrodas 600 km no galvaspilsētas.

Mati aizgāja mūžībā pirms pusnakts, taču jau nākamās dienas pusdienlaikā mediji bija gatavi tiešraidēm un piemiņas raidījumiem. Tiešraides intervijās ar Nikenena laikabiedriem treneriem un sportistiem Lahti un Jiveskiles tramplīnu pakājēs sniga un sniga. Apsniga tramplīni, apsniga žurnālisti un intervējamie. Nezinu, vai sniega pārslu ietekmē, intervēto vīru acis izskatījās dzidri zilas, sejas zem adītajām cepurēm – bālas un skumjas. Viņu atbildes uz žurnālistu jautājumiem bija īsas, zudušā Somijas triumfa nostalģijas, aizturētu asaru un apjukuma pilnas. Karogus tramplīnos un pilsētu sporta laukumos nolaida pusmastā. Jiveskiles pilsētas dome tajā pašā priekšpusdienā sasauca ārkārtas sēdi, lai lemtu par Nikenena vārdā nosauktā kalna izgaismošanu un pieminekļa uzstādīšanu pie tā.

Mati Nikenena vārdā nosauktajā kalnā Mati Nikenens atstrādāja 57 piespiedu darba stundas pēc tam, kad bija atkārtoti mēģinājis nogalināt savu pirmspēdējo – ceturto – sievu, ar kuru bija precējies divas reizes. Sniegainajā piemiņas tiešraidē kalna apsaimniekotājs minēja, ka Mati piespiedu darba rītus nekad neesot kavējis un vienmēr ieradies skaidrā.

Varbūt rakstu par Nikenenu un viņa spējām tomēr vajadzēja sākt ar 2003. gadu, kad pārcēlos uz Somiju un mācījos somu valodu.

Somu valoda ir skaista. Valoda mani ir tuvinājusi nojautai par to, kas ir un kā jūtas somi.

Helsinku Vasaras universitātē es mācījos trīs vai četrus vakarus nedēļā, un tas maksāja bargu naudu. Divas stundas mācījos, tad izdzēru porciju skābas somu kafijas avīžu kioskā un tad atkal divas stundas mācījos. Trešdienās pēc valodas stundām es kopā ar citiem kursantiem imigrantiem dzēru alu. Alus dzeršanas laikā mana solabiedrene austrāliete izpļāpājās, ka ir prezidentes Tarjas Halonenas krustmeita. Tajā mirklī mūsu valodas pasniedzējs saprata, ka viņš ir ļoti labs un izcils, bet mums, vēl nepārsomotiem pļāpīgiem ārzemniekiem, protams, uzreiz bija simt dzeltenu jautājumu: kādā sakarā Tarjai Austrālijā ir krustmeita (to es vēlāk dzeltenajā avīzē noskaidroju), ko Tarja ēd brokastīs (austrāliete toreiz dzīvoja pie savas krustmātes), vai Tarja dusmās lieto rupjus vārdus, kurš ir Halonenas mīļākais trollīšu Muminu tēls, kādas ir prezidentes attiecības ar vīru, profesoru Penti Arajervi, un tamlīdzīgi. Neko skandalozu no krustmeitas neizspiedām, tikai to, ka viņa nedrīkst pilsētā aizdzerties pārāk vēlu, taksisti atsakoties braukt uz nosaukto adresi Mäntyniemi: somi zina, ka tajā adresē dzīvo valsts prezidents. Mäntyniemi nozīmē “priežu rags”, un tā ir pēdējā adrese pussalā.

Ceturtdienas valodas stundā mēs visi izlikāmies, ka nekas nav noticis, un avīžu kioskā atkal dzērām skābo kafiju. Pasniedzējs, kā ierasts, nelikās mierā un ar valodas vingrinājumiem mūs mocīja pat kafijas pauzē.

Somijā katrā avīžu kioskā vai pārtikas veikalā goda vietā pārdošanai izliktas divas konkurējošas dzeltenās avīzes, tās tiešām ir dzeltenā krāsā. Somu valodas pasniedzējs pie kafijas lika tulkot avīžu virsrakstus. Kad mēs dzeltenās preses virsrakstus sapratīšot bez pārpratumiem un aizķeršanās, somu valoda būšot apgūta. Mēs visi, prezidentes krustmeitu ieskaitot, cīnījāmies ar dzelteno ziņu virsrakstiem. Dažreiz tie bija mulsinoši vārdu salikumi un zilbju spēles. Vārds pa vārdam, teikums pa teikumam. Viena seja, otra, trešā – un tā mēs viņu, visas nācijas gaišmataino huligānu, toreiz jau bijušo tramplīnlēcēju Mati Nikenenu, pamanījām un ar laiku sākām pazīt. Liela daļa publikāciju skāra Mati muzikālo karjeru, kritienus no skatuves vai vardarbīgus strīdus. Mati ir viens no diviem olimpiskajiem čempioniem Somijā, kam piešķirts zelta disks par veiksmīgi pārdotu mūzikas albumu. Otrs bija Tapio Rautavāra.

Pēdējā nofilmētā dziesma, ko Mati dzied uz skatuves Helsinkos dažas dienas pirms nāves, ir “Lido, Mati Nikenen, lido!”(Lido, Mati Nikenen, lido! Atgriezies dzīvs atpakaļ!). Dziesma ir atvasinājums no Heiki Salo 1986. gadā sarakstītās dziesmas par Juriju Gagarinu. Koncertu Nikenens sācis ar nobružāto jautājumu, ko dzeltenās avīzes šad un tad mēdza izmest: “Vai Mati vēl dzīvs?”

Kad Mati vēl mēģināja ārstēties no atkarībām, sēdēja cietumā vai slēpās no žurnālistiem viesnīcas istabiņā (skaidrā viņš esot bijis sirsnīgs un ļoti kautrīgs), dzeltenās avīzes nepacietīgi jautāja: kur palicis Mati? Kur palicis tas fotogēniskais, viegli ienīstamais klauns, kurš neparaksta miljonu vērtu līgumu ar limonādes ražotāju, bet, nonācis naudas trūkumā, novelk zilo kombinezonu un metas virpulī ap striptīza stieni? Kur ir tas mūsu Mati, kurš lepni atsacījies pārdot savas medaļas par to pašu miljonu, lai pēc tam tās ieķīlātu parādu dēļ?

Kalgari ziemas olimpiskajās spēlēs 1988. gadā Mati izcīnīja trīs zelta medaļas (un Jānis Ķipurs – zelta medaļu bobsleja divniekos), bet tulkotāja Maima Grīnberga jau daudzus gadus pirms tam bija uzadījusi Mati veltītu cepurīti ar uzrakstu MÄKIHYPPY (TRAMPLĪNLĒKŠANA) un šalli, kurai vienā galā bija liels burts M, bet otrā – N: “Man skolas gados briesmīgi patika skatīties ziemas sporta veidus, jo sevišķi – slēpošanas maratonu un tramplīnlēkšanu, bet arī visus citus un, protams, visas sacīkstes, ko pieejamās televīzijas programmas rādīja. Un tur tad nu es viņu ieraudzīju, brīnišķo Mati. Platoniska iemīlēšanās man tīņa gados bija norma. Ieķēros. Tolaik biju liela adītāja. Gan jau cepurītes un šalles adīšana bija kaut kāda dziņu un trauksmju novadīšanas forma.”

Tagad, sēru laikā, es Maimu apskaužu: viņa ir bijusi īstā Mati īsts fans. Somu ērgļa leģendāros lidojumus viņa ir redzējusi tiešraidē.

Astoņdesmitajos gados man slēpošana riebās (slēpes neslīdēja), un es no Kalgari spēlēm skatījos tikai daiļslidošanu. Par to liecina zaļa burtnīca, kuras vāku rotā ne visai izdevusies kļavas lapa. Burtnīcā sazīmēti krāsaini daiļslidotāju tērpi. Dažiem tērpiem klāt piezīmētas arī galvas un kājas, precīzāk – purni un ķepas, jo cilvēkus es toreiz nepratu zīmēt. Manā Kalgari burtnīcā par olimpiskajām medaļām cīnās kaķi, zaķi, pa kādam sunim un kāds knapi atpazīstams, iespējams, zirgs.

Maima Grīnberga par Mati lasījusi avīzē Sports. Iespējams, ka Maima lidojošo somu ieraudzīja Sarajevas ziemas olimpiskajās spēlēs, taču tikpat labi iespējams, ka viņa viņu pamanīja jau 1982. gada Pasaules kausa izcīņā Oslo Holmenkollenē.

Holmenkollenes tramplīns ir senākais aizvien darbībā esošais lielais tramplīns, un 18 gadus vecā Nikenena lēcienā ir kaut kas šamanisks. Lēciena video ir viens no visvairāk skatītajiem somu sabiedriskās televīzijas vietnē, tas ir visvairāk aprunātais un ievērojamākais Mati lēciens. Interesanti, ka tieši šo lēcienu, kurš trāpīja somu sirdīs, tā pa īstam neviens neredzēja. Tas nav redzams arī minētajā klipā – biezās (somi saka: bieza un duļķaina kā zirņu zupa) miglas dēļ. Sacensību sākums sliktās redzamības dēļ esot atlikts un atlikts. Sportisti no augšas neesot varējuši saskatīt ne tramplīna galda malu, ne kalnu. Kalna sniegu sportisti esot varējuši ieraudzīt tikai dažas sekundes pirms piezemēšanās. Tajā mirklī arī skatītāji ieraudzīja sportistu. “Tas ir kā ar maisu galvā lēkt no mājas jumta,” videoierakstā Mati saka pēc pirmā lēciena. “Nejauši aizlēcu pareizajā virzienā. Kad slēpes atsitās pret kalnu, sapratu, ka esmu piezemējies,” teica Mati pēc otrā – uzvaras – lēciena.

Tā jau nemaz nebija, ka tāds Mati pēkšņi uzradās no miglainas nekurienes. Kalgari Mati esot juties stūrī iedzīts, jo pēc Oslo un Sarajevas olimpiskā zelta Somijā visi no viņa jau gaidījuši kaut ko lielu. Maima Grīnberga norāda, ka, piemēram, radiožurnālista Pāvo Noponena norunātais teksts Kalgari tiešraidē nav spontāna runa: “Ar tērauda spīdumu acīs Mati raugās lejup. Tur viņam paveras Lielo Rietumu Eldorado, zelta zeme, par ko sapņo daudzi. Prērijas vidū viņš kā pasaku grifs brāžas uzbrukumā, un, viņam traucoties lejup, nošalc izplatījuma radioviļņi! Atspēriens un lidojums – varens, skaists, kontrolēts, garš! Un tas ir zelta medaļas lēciens.”

Kad Mati satika otru Mati, savu liktenīgo treneri Mati Pulli, jau bija pamanīta juniora ķermeņa uzbūves loma viņa unikālajā spējā planēt, taču pie atgrūdiena vēl bija jāstrādā.

Mati Pulli grāmatā “Uzvaras lēciens” raksta, ka viņš pats nekad nav sacenties tramplīnlēkšanā. Pulli interesējusi cilvēka kustību balsta sistēmas biomehānika un tās zinātniskā izpēte ar ātruma kamerām. Rūpīgos pētījumos viņš nonācis pie secinājuma, ka jiveskilieša ieskrējiena un atgrūdiena tehnika atšķiras no līdz šim zināmajām un ir tuva ideālam. 70. gadu beigās, kad Pulli aktīvi iesaistījās Mati sagatavošanā, viņš attīstīja Mati intuitīvo atgrūdiena tehniku. Nikenens no tramplīna galda jeb, kā somi saka, no knābja bija paradis atsperties laicīgāk nekā citi – apmēram pusotru metru agrāk. Pulli to izskaidro gan ar milzīgo lēcienu skaitu, kas desmitiem reižu pārsniedza ierindas juniora pieredzi, gan ar to, ka Nikenens bērnībā tūkstošiem reižu lēcis no maziem, slikti koptiem un ledainiem tramplīniem. Tā gandrīz nejauši Nikenens pratis ieskrējienā panākt milzīgu ātrumu. Viņa ieskrējiena ātrums un ātrums atgrūdiena kulminācijas brīdī bijis lielāks nekā citiem, tas izskaidro arī to, kāpēc Nikenens aizlēcis tālāk. 70. gadu beigās Nikenens ne uz kādām uzvarām savā vecuma grupā vēl nevarēja cerēt, jo viņa svars nebija pietiekams. 17 gadu vecumā Mati izskatījās pēc desmitgadnieka un svēra tikai 56 kilogramus. Pulli pat nemēģināja zēna svaru pieaudzēt, atsakoties no tajā laikā ierastajiem spēka treniņiem. Pulli Nikenenam lika tikai lēkt, ieskrieties, atsperties un atkal lēkt. Kopā ar sporta zinātnieku Karmelo Bosko Nikenenam tika uztaisīta smaga veste, ko viņš drīkstēja novilkt, tikai ejot gulēt. Pulli uzsver, ka liela nozīme Nikenena panākumos bijusi zēna neatlaidībai, spējai lidot, bezbailībai un pašpārliecinātībai. Nikenens vairākkārt uzsvēris, ka tur augšā ir pavadījis labākos dzīves mirkļus, planējot viņš beidzot juties drošībā, neviena netraucēts, – nepieļaudams pat domu, ka varētu zaudēt.

Somijā skaļākās runas ap Mati nu ir pierimušas. Domu apmaiņā par to, vai valstī izdarīts viss, lai atbalstītu jaunos sportistus pēc karjeras beigām, vai Mati saņēmis pelnīto atzinību vēl dzīves laikā, vai Mati rīkojamas valsts nozīmes bēres un kam būtu jāsedz bēru izdevumi, – somi, šķiet, ir pārrakstījuši un rediģējuši vārdu varonis un antivaronis nozīmi. Psihologi un mācītāji, līdzīgi kā savulaik pēc traģiskajām šaušanām somu skolās, atkal ir aicinājuši medijus un to lietotājus atcerēties cilvēcības robežas, piedošanu, aizgājēja tuviniekus un pieklājību.

Drošībā ir arī Mati medaļas – 5 olimpiskās medaļas, 14 pasaules čempionātu, 22 Somijas čempionātu, kā arī junioru pasaules un Somijas čempionātos izcīnītās medaļas. Pēc tam, kad Mati kādā dzeršanas maratonā tās bija ieķīlājis aizdomīgiem Oulu uzņēmējiem, viens dzeltenais žurnāls sadarbībā ar Somijas Sporta muzeju sarīkoja ziedojumu vākšanas kampaņu, lai medaļas varētu izpirkt. Nākamgad, kad Olimpiskajā stadionā būs pabeigts remonts, medaļas no Lahti Slēpošanas muzeja pārcelsies atpakaļ uz Helsinkiem.

Paldies par palīdzību raksta tapšanā Maimai, Henrikam, Modrim Krūzem (SK Ogres stils) un Mārtiņam Kļaveniekam (Latvijas Radio)

Mati teicieni

Manas izredzes ir fifty-sixty.

Kad tu ej lēkt, tu esi pilnīgi viens. Tev tur uz tramplīna vienatnē jāpieņem pašam savi risinājumi. Tu tur augšā esi pilnīgi up yours.

Vienmēr, kad es lecu un nonāku līdz tramplīna malai, man uznāk tāda bon voyage sajūta, nu, ka es to visu esmu pieredzējis jau agrāk.

Metru pēc metra tas kalns sarūk.

Vienalga, vai apakšā ir slēpes vai sieviete, es vienmēr lidoju.

Skaidrs, ka es vienmēr domāju par kniebšanos, bet tagad man vispirms jānolec.

Varbūt dzēru, varbūt ne, so not, ja vien lēciens izdodas.

Kāpēc tu nesvied akmeņus ezerā? Nav taču nekādas starpības, vai tu esi golfa laukumā vai mētā akmeņus. (Nikenens 2017. gadā savam senajam konkurentam Jensam Veisflogam)

Tas [dopinga skandāls] nu gan uzkrita kā zvaigzne no skaidrām debesīm.

Savulaik taču arī Jēzu nomētāja ar akmeņiem, bet tagad džekam ir pasaules slava.

Kad cilvēks guļ, ar viņu nekas nenotiek. Bet, ja viņš neguļ, tad viņš var, teiksim, noķert zivi.

Tā kā esmu pieredzējis visu, varu teikt, ka vēl šis un tas palicis nepieredzēts.

Problēmas ar alkoholu ir tad, ja alkohola nav. Ja alkohols ir, problēmu ar alkoholu nav.

Kārtīgā baļļukā neviens no tējkarotes nedzer.

Gluži skaidrā jau es tur netenterēju, notiekošajā bija iesaistīts alkohols.

Armijas biedru man, šķiet, ir vairāk nekā Somijā iedzīvotāju.

Dzīve cilvēkam ir pats labākais laiks.

Rītdiena vienmēr ir nākotne.

Esmu gatavs katrai dienai. Arī rītdienai.

Viss sākas ar to brīdi, kad tu iemācies gaļas bumbiņas ēst ar dakšu. Tad tu proti darīt pilnīgi visu. Interese par ēdienu un interese par sportu iet roku rokā.

Neizdarīto par neizdarītu nepadarīsi.

Daudz netrūka, un es būtu nosalis, taču vēl pietika spēka izsaukt taksi.

Savos nodarījumos nekad nevaino nevienu citu. Tas ir mafijas likums.

Dzīvē ir gadījušies atkritieni, bet reizēm arī kritieni uz priekšu.

Mīlestība ir kā dzijas kamols – tā sākas un beidzas.

Es tagad esmu laulības konsultants. Ja kādam iet labi, lai pasauc mani. Nepaies ne septiņas sekundes, un viss būs pilnīgā pakaļā.

Filma kā jau filma. Kad uzņem filmu, tad tā ir filma.

Filma bija pilnīgs fikšens, tomēr bija jau tur arī daži fakti.

Koncertu tūrēs mums iet riktīgi karsti. Tur ir vidēji no septiņiem simtiem līdz sešiem simtiem cilvēku.

Reizi divos mēnešos es ietonēju matus, pasaule mainās, un es tai līdzi.

Man pamazām sāk likties, ka esmu ikvienas somu ģimenes loceklis.

Elle salīdzinājumā ar manu dzīvi ir tīrie nieki.

Tāda mentāla sajūta.

Dzīve ir laifs.

Es to, zināms, saprotu, taču manas smadzenes ne. (Nikenens par grāmatvedības jautājumiem)

No somu valodas tulkojusi Maima Grīnberga