Kaut kur mūs mīl un gaida
Foto: Yvonne Boehler

Krievu rakstnieku Mihailu Šiškinu intervē Uldis Tīrons

Kaut kur mūs mīl un gaida

Mihailu Šiškinu (1961) dēvē par vienu no spožākajiem krievu jaunāko laiku rakstniekiem. Šiškins izpelnījās uzmanību jau ar pirmo romānu “Visus gaida viena nakts" (1993), bet otrais romāns “Izmailas ieņemšana" (2000) ieguva krievu Bukera prēmiju, un arī trešais romāns “Venēras mats" apbalvots ar literāro prēmiju “Nacionālais bestsellers". Ar Cīrihes kantona prēmiju apbalvots viņa vēsturiskais “ceļvedis" “Krievu Šveice" (1999), par kuru pats Šiškins teicis: ““Krievu Šveice" parāda to šaujamlUku, pa kuru krievi skatās uz Dieva pasauli. Neviens krievu autors, kurš rakstījis par Šveici, šo valsti bUtībā nav ieraudzījis un arī nav gribējis ieraudzīt. Skatījās uz Alpiem, bet redzēja Krieviju." Vārdus, kas teikti par šo grāmatu, var attiecināt arī uz visu viņa prozu - “...tas ir mēģinājums saprast, kāpēc manai valstij ir tāda briesmīga pagātne, kas to nelaiž iekšā nākotnē."

Mihails Šiškins ir maskavietis, beidzis romāņu-ģermānistikas nodaļu pedagoģiskajā institūtā, strādājis par skolotāju, asfaltlicēju, nodarbojies ar žurnālistiku,

1991. gadā bijis Baltā nama barikādēs, bet kopš 1995. gada dzīvo Cīrihē, kur strādājis arī par tulku federālajā bēgļu lietu dienestā. Šī nodarbošanās kļuva par vienu no vadmotīviem romānā “Venēras mats": “... starp divām pasaulēm. Saprašanās starp tām nav iespējama. Un autors var kļūt tikai par tulku, kas visus šos cilvēkus tulko vārdos. Kādai citai, augstākai saprašanai. Un pamazām NVS bēgli Šveicē kļūst par metaforu cilvēkiem (dzīviem vai mirušiem, eksistējošiem vai autora radītiem), kuri vēlas nokļūt savā vēsturiskajā dzimtenē. Bet dzimtene viņiem visiem ir viena - Dievs. Tā ir vieta, kur mūs visus kāds mīl. Autors ir visu šo cilvēku tulks."

Šiškina proza tiek uzskatīta par stilistiski sarežģītu, fragmentētu, tajā īpaša nozīme ir valodai, ar kuras palīdzību rakstnieks cenšas atsaukt dzīvē savu romānu personāžus, kuri te parādās, te atkal pazūd, bezgalīgajās detaļās zaudējot individualitāti, paceļoties pāri tai un iegūstot kaut ko, kas vairs nav vārdi, bet ir sajūta, ko dod dzīve. Rakstnieks apgalvo, ka lasītājs, kam viņš raksta, ir līdzīgs viņam un “lasītājam ir svarīgi sajust, ka viņš nav viens". “Varbūt," viņš piebilst, ““Venēras mats" nemaz nav tik brīnišķīgs sacerējums. Es izskaidroju interesi par šo tekstu ar to, ka es atjaunoju krievu lasītāja pašcieņu. Tostarp ar teksta sarežģītības pakāpi."

U.T.

Rīgas Laiks: Andrejs Tarkovskis reiz ierakstīja savā dienasgrāmatā: “Šveice ir neticami tīra, kopta zeme, kurā labi ir tiem, kas ļoti noguruši no kņadas. Ļoti līdzīga trako mājai - klusums, pieklājīgas māsiņas, smaidi...” Jūs zīvojat Šveicē kopš 1995. gada. Vai jūs varētu piekrist Tarkovskim?

Mihails Šiškins: Par to, ka Šveice ir garlaicīga, rakstījis katrs, kam nav slinkums. Un mani kolēģi vienmēr brīnās, kā es varu dzīvot un rakstīt šajā garlaicīgajā valstī, kas pilna ar puķītēm, punktuāliem tramvajiem, ezeriem... Taču tas viss ir tikai ārēji. Tā ir valsts, kurā dzīvo cilvēki. Dzīvo un mirst - mirst ne tikai Krievijā un Latvijā. Šveice ir vienā no pirmajām vietām starp valstīm, kurās tiek izdarīts visvairāk pašnāvību. Un pirmā pēc pašnāvību mēģinājumiem - vienkārši te droši vien labāk glābj.

Protams, ārējais iespaids pārsteidz, taču tas pārsteidz kā pretstats - kā nav valstī, no kuras esi atbraucis. Un tādēļ, ja jūs vispirms pārsteidz pieklājība, tīrība, precizitāte, tad var diezgan labi iedomāties, no kurienes jūs esat.

Bet interesanti, ka jūs sākāt ar Tarkovski, jo man šis cilvēks ir ļoti svarīgs. Vispirms jau viņam, pašam to nezinot, ir būtiska loma manā dzīvē. Es ļoti labi atceros, kā es rakstīju savu pirmo romānu, un man nekas neizdevās. Es toreiz strādāju skolā, un vienīgā iespēja rakstīt man bija vasarā. Un, lūk, es pilnīgā izmisumā sēžu vasarnīcā, otrajā stāvā, cenšos rakstīt, un nekas nesanāk, es nervozēju, ar šausmām domāju - ja nu tomēr es neesmu rakstnieks? Jo tas taču ir tik šausmīgi - kļūdīties sevī. Lejā, pirmajā stāvā gulšņā mana sieva un lasa. Es izmisumā atguļos uz dīvāna, paņemu rokā perestroikas laika žurnālu Ogoņok, tas ir 1987. gads, un skatos - tur ir intervija ar Tarkovski, jau pēc viņa nāves. Un mani pārsteidz viņa frāze: kā jūs varat uzņemt filmu, kā jūs varat rakstīt grāmatu, ja jūs neesat turējis sava bērna roku? Un, lūk, es nokāpju lejā, un pēc deviņiem mēnešiem mums piedzimst dēls. Protams, tas iznāca pārāk burtiski, pirmais romāns tāpat nebija īpaši padevies, taču bērns tiešām izmaina tevi un visu tavu dzīvi, palīdz saprast kaut ko svarīgu, bet varbūt arī - vissvarīgāko. Septembrī es biju Francijā, festivālā Austrumi-Rietumi”, un tur uzaicinātajiem autoriem pēc tradīcijas vajadzēja iepazīstināt ar kādu filmu. Man jautāja, kādai filmai bijusi galvenā nozīme manā mūžā. Un es nodomāju, ka tas ir Tarkovska “Spogulis”, kuru es nebiju skatījies kopš pusaudža gadiem. Cik man toreiz bija? Deviņpadsmit? Es tobrīd vēl neko nebiju uzrakstījis, lai gan biju jau pārliecināts, ka esmu rakstnieks. Vienkārši par sevi vēl neko nezināju, nezināju - ko un kā rakstīt. Un pēkšņi šī filma man parādīja, kādā virzienā iet. Un tagad, pēc trīsdesmit gadiem, es vēlreiz noskatījos ‘Spoguli”.

Ļoti baidījos vilties. Jo nekas tā nenoveco kā kino. Nu, un arī pats pēc trīsdesmit gadiem esi pavisam citādāks. Es paskatījos, un lai gan tās pirmatklājuma, jaunas valodas sajūtas vairs nebija - jo tas viss jau sen, jau trīs režisoru paaudzēs ir iekļāvies kinematogrāfā -, taču Tarkovska filmās vienalga ir lietas, kas atstās iespaidu vienmēr, jo bez tehniskajiem jauninājumiem viņam ir galvenais, kam jābūt mākslā, - viņam katrs darbs kļūst par lūgšanu. Kāds amerikāņu students, kurš bija pabeidzis kino skolu, viņam pajautāja: “Lūk, es esmu apguvis tehniku, bet kas man tagad jādara, lai kļūtu par režisoru?” Tarkovskis viņam atbildēja: “Jānotic Dievam.” Turklāt viņš sekoja savai pārliecībai bez kompromisiem. Valstī, kurā nebija iespējams dzīvot, neiesaistoties kompromisos, viņš to nedarīja. Viņam neļāva filmēt, un viņam galu galā nācās aizbraukt uz turieni, kur viņš varēja strādāt. Bet interesanti, kas notiek ar aizbraukušajiem māksliniekiem.

Skatieties, kas, piemēram, notika ar Andronu Končalovski. Būdams pavisam jauns, viņš uzņēma vienu no ģeniālākajām padomju filmām - “Asjas laimi” jeb “Stāsts par Asju Kļačinu, kura mīlēja, bet pie vīra neizgāja”. Filmu aizliedza, un pēc tam, dabīgi, nācās izvēlēties - vai nu viņš pārstāj filmēt vispār, vai ielaižas kompromisos. Un viņš izdarīja savu izvēli: nolēma, ka var pārdot dvēseli velnam pa mazam gabaliņam. Taču velns un dvēsele - tās ir tādas substances, ka atliek pārdot mazu dvēseles gabaliņu un tu jau vairs neizķepurosies. Kad Androns aizbrauca uz Rietumiem un varēja filmēt visu, kas ienāk prātā, viņš turpināja darīt to pašu - filmēt to, ko no viņa gaidīja. Manuprāt, viņš iznīcināja savu talantu, bet Tarkovskis katrā savā filmā atbrīvojas no tā, ko no viņa gaida. Piemēram, ja tu esi krievu režisors, no tevis gaida, ka tu taisīsi filmas par Krieviju. Tarkovskis uzņēma “Andreju Rubļovu”, kur par Krieviju pateica visu, un pēc tam Krievija kā tāda viņu vairs neinteresēja. Viņu interesēja kaut kas dziļāks, cilvēki un viņu attiecības, atmiņa, mīlestība, nāve, nāves pārvarēšana, māksla, Dievs. Īstam māksliniekam ir vienalga, kur strādāt - dzimtenē vai ārpus tās. Jo viņam ir cita dzimtene.

RL: Proti, jums arī ir vienalga, kur rakstīt?

Šiškins: Man ir grūtāk, jo tas, ko es daru, nav saistīts ar attēlu vai skaņu. Kad tu ietin savu pasauli kirilicā, kad ar tādiem diegiem, tādām tauvām esi saistīts ar savu valodu, bet valoda saistīta ar valsti, ar cilvēkiem, kuriem šī valoda ir dzimtā, tad, protams, ir grūtāk. Ir pieņemts uzskatīt, ka krievu rakstnieks var rakstīt tikai Krievijā. Nezinu, var jau būt, bet visdrīzāk tas ir ļoti individuāli. Man gan vienmēr ir šķitis, ka tā nav krievu rakstnieku, bet krievu valdnieku ideja. Jo - ja rakstnieks izraujas no uzraudzības, viņu vairs nevar kontrolēt. Tolstojs, Gogolis, Turgeņevs, Dostojevskis, nerunājot nemaz par Buņinu un Nabokovu, savus labākos darbus rakstīja Parīzē, Romā, arī Šveicē. Kāpēc Gogolis savas “Mirušās dvēseles” par dzimtajiem viepļiem rakstīja Romā? Tak tādēļ, ka no tālienes, no Romas, krievu viepļi ir tuvāki, dzimtāki. Man nekad nav bijis mērķa kļūt par krievu rakstnieku ārzemēs. Tā ir iznācis, tas ir mans individuālais liktenis. Un rakstniekam nav tik svarīgi, kā ir pavērsies viņa liktenis. Kāds mirs nometnē, kāds tai pašā laikā beigs literatūras institūtu, kāds dienēs armijā, kāds dzīvos vienkāršu ģimenes dzīvi - viss, kas ar rakstnieku notiek, ir viņa vienīgā bagātība. Dižai grāmatai pietiek ar jebkuru likteni. Slaveno Ahmatovas drazu ikvienam ir pa pilnam. Tā gadījies, ka manas dzīves “drazas” izrādījās ģeogrāfiski saistītas ar Šveici. Mana dzīvesbiedre ir šveiciete, viņa studēja Cīrihē slāvistiku, vairākus gadus dzīvoja Maskavā, tur mēs arī iepazināmies, apprecējāmies un uz Šveici braucām tikai brīvdienās. Godīgi sakot, ideja, ka šajā brīnišķīgajā, garlaicīgajā valstī varētu palikt dzīvot, mani šausmināja. Šeit viss šķita svešs, bez dzīvības... Kad viņa palika stāvoklī, krievu eksotika viņai vairs nebija pievilcīga. Un, lūk, kopš 1995. gada mēs esam Šveicē, mūsu dēlam ir trīspadsmit...

RL: Tomēr, spriežot pēc jūsu romāniem, jums daudz kas Krievijā varētu būt pretīgs. Un, mainot savu likteni, jūs it kā varējāt aizbēgt no šī pretīguma.

Šiškins: Nu, pirmkārt, katram cilvēkam, kam ir prāts un sirds - ja atceras Puškinu - ar savu dzimteni vajadzētu būt sarežģītām attiecībām...

RL: Bet jūs mīlat Krieviju?

Šiškins: Es uzskatu, ka visas manas grāmatas ir atzīšanās mīlestībā manai monstrozajai tēvzemei. Jo dzimteni jau nevar izvēlēties un pēc tam no tās aizbēgt. Un krievi - kā bija cepurnēsātāju tauta, tā arī tāda palikusi. Tai jau paaudzēm galvā ir ausaine, pižiks, gluži kā tāds Krievijas simbols. Tagad Krievijā jau vairs neviens ausaini nenēsā, taču tā vienalga palikusi krieviem galvā, lai arī kļuvusi neredzama. Es esmu aizbraucis no Krievijas un ausaini nenēsāju, taču man tā tik un tā ir galvā, lai kur es būtu.

Vai es mīlu Krieviju? Bet es varētu pajautāt: kas ir patriotisms? Ko tas nozīmē - mīlēt savu dzimteni? Pašreiz Krievijā būt par patriotu, pareizāk sakot, skaļi paziņot par savu patriotismu, ir tas pats, kas padomju laikā iestāties partijā. Ja tu biji partijā, tas taču nenozīmēja, ka tu piekriti komunistiskajiem ideāliem, tas nozīmēja, ka tu gribi taisīt karjeru. Tas pats tagad notiek Krievijā - ja tu gribi taisīt karjeru, tev iespējami skaļāk jāapliecina, ka tu esi patriots, tas palīdzēs nokļūt tuvāk varai. Turklāt ģenētiska krievu inteliģences kaite ir kā naktstauriņiem lidot uz varu. Un pašreiz šo tauriņu nokrāsa ir patriotiska. Tādā nozīmē, protams, man tur nav pilnīgi nekā, ko darīt. Un tādā nozīmē es, protams, neesmu nekāds patriots. Taču neviens man neatņems tiesības mīlēt un ienīst savu tēvzemi. Turklāt - vajag nošķirt, kur šī tēvzeme ir. Man Krievija, protams, nav vara un šie tauriņi, kas lido uz varu, man Krievija ir unikāla zona, kur uz cilvēka dvēseli ir lielāks spiediens nekā citur un lielāka ir arī prasība šim spiedienam pretoties. Tikai pateicoties šim spiedienam, pateicoties nepieciešamībai ik brīdi aizstāvēt savu cilvēcisko cieņu, tādu līmeni tur sasniedz māksla, mūzika, literatūra. Šajā ziņā Krievija, protams, ir pilnīgi unikāla valsts. Nebūtu šī spiediena, nebūtu šo viepļu, nebūtu Gogoļa. Nebūtu Kolimas, nebūtu tādu dižu literatūras sasniegumu kā Šalamovs. Un būt savu mīļoto rakstnieku tautietim - tā ir laime.

RL: Bet jūs jau arī varat uz šiem “viepļiem” skatīties no tāluma. Un, kā teica kāda kritiķe, par Krieviju rakstīt ļauts tikai tam, kurš atrodas tās iekšpusē.

Šiškins: Mani romāni ir izsaukuši gan sajūsmu, gan kritiku, un par šādas kritikas simbolu man kļuva recenzija par “Venēras matu” žurnālā Novij mir, un tās būtība tieši arī bija, ka rakstniekam, kurš dzīvo Šveicē, nav nekādu morālu tiesību rakstīt par Krieviju. Krievijā atkal pasaule tiek dalīta - pēc Fazila Iskandera neaizmirstamā formulējuma - “pielaistajos trušos” un “nepielaistajos trušos”. Agrāk bija pavisam vienkārši: ja tev bija Rakstnieku savienības biedra karte, tev bija tiesības rakstīt, ja nebija - kā Brodskim -, tad tu biji sazin kas, “pieliteratūras trans”. Un raksturīgi, ka krievu vēsture atkal kārtējo reizi pagriezusies kā skrūve ar norautu vītni, kas griežas un griežas uz vietas. Un viss ir atkal atpakaļ. Lūk, literārie patrioti, kuriem ir tiesības rakstīt par Krieviju. Bet man nav tādas patriota biedra kartes, un es nedzīvoju tur, kur pienākas dzīvot patriotam, tātad man nav tiesību rakstīt par Krieviju.

Pēc “Izmailas ieņemšanas” žurnālā Novij mir parādījās raksts “Lejup pa kāpnēm, kas ved lejup”. Tajā es izrādījos Rietumu ietekmes ievazātājs krievu literatūrā. Tas ir, spiegs, ietekmes aģents. Un cik slikti es rakstot par Krieviju! Bet tagad, pēc “Venēras mata”, patrioti man nevar piedot to, ka Krievija kā tāda mani vairs neinteresē. Viņi sajūt, ka es esmu atstājis krievu pasaules robežas. Man Krievija ir tikai daļiņa no Dieva pasaules, Dieva pasaule ir lielāka. Atšķirība starp mentalitātēm, valodām - tas viss ir tik virspusēji, vienkārši neinteresanti. Tur ir Krievija, šeit ir Šveice, šeit ir punktuāli, tur - nepunktuāli. Nu un kas par to? Viss, kas mūs šķir, taču nav svarīgi! Bet svarīgi ir - mīlestība, nāve, nemirstība - tas, kur mēs esam vienoti, viens vesels. Tur arī nav vairs svarīgi - vai tu esi krievs vai nekrievs, patriots vai nepatriots...

RL: “Venēras matā” jūs pieminat čečenu aulu, kuru nodedzināja krievu karavīri. Jūs pieminat arī sadedzināto vārdus - no kurienes jūs tos ņēmāt?

Šiškins: Tajā romānā es centos neko neizdomāt. Vēl jo vairāk tāpēc, ka bija tāds uzdevums - atsaukt dzīvē reālu cilvēku, kas nodzīvojis 100 gadus, visu šo šausmīgo krievu gadsimtu...

RL: Jūs runājat par dziedātāju Izabellu Jurjevu?

Šiškins: Jā. No viņas praktiski nekas nav palicis, par viņu ir ļoti maz reālu faktu. Tādēļ es, izlasījis simtiem grāmatu, memuāru, atmiņu, ko rakstījuši cilvēki, kuru ceļi ar viņu krustojušies, pacentos kā mozaīku no atsevišķiem akmentiņiem salikt atkal kopā aizgājuša cilvēka elpu. Un man tur ir principiāli svarīgi, lai tie vārdi, kas kādreiz tika pateikti, neizzustu, lai tie paliktu. Un paliek arī cilvēki, kas kādreiz dzīvojuši. Bet tas bojāgājušo saraksts, par kuru jūs runājat, ir lasāms vairākās grāmatās, es to paņēmu no Memoriāla izdevuma.

RL: Proti, kad jūs pieminat šos cilvēkus, jūs viņus it kā atdzīvināt?

Šiškins: Es runāju par Izabellu Jurjevu. Ja vien būtu varējis, es vispār šajā romānā neko neizdomātu. Piemēram, “Izmailas ieņemšanā” ir tāds gabals, ko es esmu nosaucis par “pēdējo vārdu”, runa ir par pēdējo vārdu tiesas procesā, jo “Izmailas ieņemšana” ir būvēta kā tiesas process - liecinieku liecības, ekspertu izteikumi, pēdējie vārdi, spriedums... Un tas minētais

gabals sākas ar citātiem no krievu romānu pēdējām rindiņām, tad tas pāriet uz romānu mirstošo varoņu pēdējiem vārdiem, pēc tam - uz reālu cilvēku pēdējiem vārdiem, ko viņi teikuši pirms nāves - gan Čehovs, gan tie, kurus nošauj, gan man tuvie cilvēki. Un pats pēdējais vārds tur ir: “Jā!” “Normālam” lasītājam šis “jā” varbūt arī vispār neko nenozīmē. Man ir svarīgi, ka šis “jā” ir mans “jā” šai pasaulei, kas nekad nesabruks, jo to satur ļaunums, sperma un, ja ne mīlestība, tad alkas pēc mīlestības. Kādam tā šķitīs literāra reminiscence - “jā” ir pēdējais vārds Džoisa “Ulisā”. Bet galvenais, ka “jā” ir pēdējais vārds, ko teica Veļimirs Hļebņikovs - viņam zemniece pajautāja: “Nu ko, vai sāpīgi mirt?” Viņš atbildēja:

“Jā.”

RL: Starp citu, ja nemaldos, Šveicē pastāv eitanāzija?

Šiškins: Jā. Un es uzskatu, ka tas, protams, ir liels civilizācijas sasniegums.

Pagājušogad man nomira kāds tuvs cilvēks, mira ilgi un mokoši. Un es pie viņas braucu, turēju roku, un šīs mokas varbūt arī ir vajadzīgas, taču kādā mirklī tās jau kļūst pārmērīgas. Cilvēks jau visu ir sapratis, samierinājies, piedevis, jau ir gatavs aiziet, bet viņu vēl joprojām šeit tur un moka. Kādēļ? Gadu agrāk, kad viņa vēl cīnījās ar slimību, viņai no vecuma mira kaķis - atbrauca veterinārs un pajautāja: kāpēc mocīt dzīvnieku? Viņa paņēma kaķi rokās, tam iešpricēja, un bija redzams, ka kaķis ir tik laimīgs un saldi aizmieg, aiziet - sava saimnieka rokās. Un pēc gada es domāju: kāpēc mēs dodam tādu laimīgu iespēju kaķim, bet esam tik cietsirdīgi pret sevi?

RL: Bet kāpēc tad jūs “iekārtojāt” tik briesmīgu nāvi Izabellai Jurjevai?

Šiškins: Es daudz domāju par viņas nāvi un vispār par to, vai man ir tiesības atsaukt viņu dzīvē. Viņu un vispār - citu. Vai rakstošais drīkst kādam teikt kā Lācaram: “Nāc ārā!” Es sāku rakstīt par viņu tikai pēc tam, kad sajutu, ka man kādreiz nāksies ar viņu satikties un par visu uzrakstīto atbildēt. Un viņa man teiks: “Eh, mans labais, nekas jums neiznāca. Bet vienalga, paldies, ka uzrakstījāt.” Un piedos. Un izstāstīs, kā bija patiesībā.

RL: Jūs rakstāt: “Jo ir taču kaut kas jāatrod pret nāvi, kaut vai amulets, kaut vai buramvārdi. Maģiskie vārdi. Pateiksi - un nav bail vairs ne no kādas nāves.” Vai jums ir izdevies atrast šos vārdus?

Šiškins: Kad man šķiet, ka man kaut kas svarīgs jānoskaidro, es rakstu romānu. Un man nav citas iespējas, kā par to uzrakstīt. Kad es rakstīju “Izmailas ieņemšanu”, man bija svarīgi pašam saprast, kas ir dzīve, kas ir nāve, kā no tās var paglābties. Toreiz man bija nepārprotami skaidrs, ka dzīve ir cīņa, cietokšņa iekarošana, tādēļ arī tēvs romāna varonim saka: “Šo dzīvi, Miša, vajag ieņemt kā cietoksni.” “Izmailas ieņemšana” - tā ir dzīves ieņemšana. Un šo cietoksni vajag ieņemt, dzemdinot bērnus un vācot vārdus, tas ir, pārvēršot šo nāves realitāti mākslā. Īstenībā notiek šausmu lietas, ņem un cilvēku ar naglām piesit pie krusta, dzīvā miesā, viņš kliedz, tek asinis... Tas ir pretīgi, šausmīgi. Bet atnāk mākslinieks un piešķir šim notikumam tādu augstumu, tādu savienojumu ar dievišķo, ka notiek pārvērtība, tas, ar ko jānodarbojas mākslai. Kad bezjēdzīgajam tiek piešķirta jēga, tad bezjēdzīgais pārvēršas skaistumā. Skaistums man ir ja ne vienīgais, tad pietiekams pierādījums mūsu klātbūtnei. Pēc “Izmailas” es sapratu, ka es taču dzīvoju Krievijā un manai dzīvei bijusi krieviska forma. Iznāca, ka runa nav vis par dzīvi kā tādu, bet par krievisku dzīvi. Bet svarīga taču nav krievu dzīves pārvarēšana, un ienaidnieks nepavisam nav ģeogrāfija vai Krievija, ienaidnieks ir laiks. Tātad kaut kas jādara pret laiku.

Līdz ar vecumu, līdz ar uzrakstītajiem romāniem, ar neveiksmēm, ar nāves tuvošanos pēkšņi kļūst saprotams un tuvs acīmredzamais - nāvi nevajag pārvarēt. Ar to nav jācīnās. Tā ir dzīvāka nekā tu, dzīvais. Var tikai pieņemt tās dzīvīgumu, nevis aizsargāties no tās, nevis bēgt no tās, bet iedraudzēties ar to. Tā ir mana dārgā viešņa, varbūt visdārgākais ciemiņš no visiem, kas bijuši, un es to gaidu, es to sagaidīšu cienīgi. Un, tikko tu to saproti, tikko saproti nāves prieku, tu pēkšņi sāc īpaši asi izjust katru dzīves brīdi, priecāties par visu... Lūk, par to es gribu tagad uzrakstīt.

RL: Ir rakstnieki, kuri, lai kādus darbus rakstītu, vienmēr raksta par vienu un to pašu. Vai jūs varētu ko līdzīgu teikt arī par sevi?

Šiškins: Jā, es, šķiet, esmu rakstījis, rakstu un varu rakstīt tikai par vienu un to pašu. Jautājums ir viens un tas pats: lūk, manis nebija un es šeit esmu atnācis, un ko lai tagad dara? Ko man darīt ar savu dzīvi?

Kā - un es patlaban esmu, bet pēc tam manis nebūs? Nekādu jaunu jautājumu nav. Bet cilvēks mainās, un uz vieniem un tiem pašiem jautājumiem atbild dažādi, ja tas tā nebūtu, rakstnieks visu mūžu rakstītu vienu un to pašu romānu. Un viss, kas ar tevi notiek, viss palīdz šai pārmaiņai. Protams, aizbraukšana no vienas valsts uz citu to rosina, palīdz vairāk mainīties. Jauna situācija prasa no tevis spēkus, spējas, kas tevī ir, taču nav izpaudušās. Tas ir, līdz ar katru pārmaiņu tu arvien vairāk kļūsti pats par sevi. Dzīve nozīmē to, ka tu no pašam vēl nepazīstama, potenciāli jebkura, arvien vairāk kļūsti par sevi pašu. Tiek atskaldīts viss svešais. Un, lūk, šis gājiens pie sevis, šī mainīšanās - tas romānus padara dažādus. Rakstniekam jāmainās, citādi viņš visu mūžu rakstīs vienu un to pašu romānu.

RL: Bet kad jūs rakstāt, ka stāsts uzvelk mūs kā cimdus, - šķiet, ka cimds salīdzinājumā ar stāstu nav tik svarīgs. Vai neiznāk, ka cilvēks bez stāsta jums tā īsti nav cilvēks?

Šiškins: Stāsti mūs atšķir. Tas, kas mūs vieno, ir visi tie dzīves posmi, kuriem mēs ejam cauri - piedzimšana, vecāki, pirmās bēres, pirmā mīlestība, pirmā bērna piedzimšana. Tikko sākas konkrēts stāsts, sākas atšķirības. “Venēras mats” uzbūvēts vienkārši: divi vektori tuvinās. Romānā ir ļoti daudz cilvēku, ļoti daudz dažādu stāstu, kas savijas kopā, kļūst par vienu veselu: saplūst balsis, intonācijas, stāsti, visas vīriešu balsis kļūst par viena vīrieša balsi, visas sieviešu balsis saplūst vienas sievietes balsī. Cilvēku dvēseles it kā iekļūst cita citā. Sākumā tuvināšanās mēģinājums šķiet lemts neveiksmei - tik tālu viens no otra atrodas cilvēki - viens, kurš lūdz politisko patvērumu, un otrs, kuram nākas viņam to atteikt. Bet romāns ir par to, kā cilvēki cenšas izlauzties viens pie otra. Un beigās paliek tikai vīrieša un sievietes balss, jo tālāka saplūšana vairs nav iespējama. Vienmēr paliek šī pēdējā robeža starp vīrieti un sievieti.

RL: Kad jūs runājat par saplūšanu, gribas tomēr pasargāt atsevišķo cilvēku, no kura jūsu romānā kaut kādā ziņā paliek tikai vārdi.

Šiškins: Vārdi traucē. Es gribu izlauzties cauri vārdiem pie galvenā. No cilvēka nepaliek vārdi, paliek kaut kas svarīgāks. Lūk, visi šie bezgalīgie vārdi, bezgalīgie stāsti, ko cilvēki par sevi stāsta, - romānā tā ir kā šķīstītava pirms pastarās tiesas. Ķermeņiem jau vairs nav nozīmes. Vārdi šajā pustumsā saplūst vienā murdoņā, kaut kādā atbalsī. Cilvēki jau ir kaili, ķermeņi gandrīz jau vairs nav redzami, bet lūpas vēl kaut ko čukst. Un atsevišķi vārdi šajos čukstos jau ir saprotami vairs tikai viņiem pašiem. Un nav tik svarīga šo vārdu nozīme kā tas, ka pēc šiem cilvēkiem paliks siltums. Ķermeņu jau vairs nav, bet ir sāpes, ir mīlestība, zaudējuma ciešanas. Lūk, šis cilvēciskais siltums, šī vēl siltā elpa - tas man ir svarīgi. Tas ir tas, ko es vācu. Svarīgāks par stāstiem.

RL: Taču palaikam cilvēki dzīvo tieši tā, lai iekļūtu kādā stāstā, lai par viņiem varētu stāstīt, par viņu varonīgo rīcību vai ko tādu.

Šiškins: Varonīga rīcība, kā to parasti saprot - uzvarēt kādu kaujā vai bez kājām uzlīst Everestā -, tas ir pilnīgi ārpus manas pasaules. Man visi cilvēki tiecas turp, uz to īpašo pasauli, kur viņus visus mīl un gaida. Atkal atgūt tēvu, ģimeni, šajā aukstajā pasaulē atrast siltu pavardu, māju, vietu, kur viņi var piespiesties pie mīļotā cilvēka. Un ne tādēļ, ka viņi būtu to pelnījuši, izdarījuši kaut ko labu, - viņi vispār varētu neko nebūt izdarījuši, jo šajā īpašajā pasaulē viņus kā bērnībā mīl nevis par to, ka viņi kaut ko ir izdarījuši, bet par to, ka viņi ir. Un, lūk, uz tādu vēsturisku dzimteni viņi visi tiecas. Bet šāda vēsturiska dzimtene mums visiem ir viena - tas ir Dievs. Tā vienīgā vieta, kur mūs visus mīl un gaida, lai kādi mēs būtu - varonīgi vai ne.

RL: Sakiet, kas jums ir - Dievs?

Šiškins: Katrā ziņā - viņš nav baznīcā un nav sinagogā, nav mošejā, jo, lai gan cilvēki uzceļ namiņu Dievam un paziņo, ka viņš ir tur, ir acīmredzams, ka viņš tur neievietosies, šis cilvēku namiņš viņam ir par mazu. Gandrīz vai viss, no kā sastāv cilvēku vēsture, ir šausmīgs, bet ir brīži kā tagad, kad mēs varam tā mierīgi sēdēt, par kaut ko runāties un mums nav jāpazemojas diktatoru priekšā, mums nemet uz galvas bumbas, mums nav jābaidās, ka mūs iemetīs cietumā. Un mēs to varam novērtēt, jo zinām, ka tas ir vien īslaicīgs pieklusums, ka tas ir pārāk labi, lai ilgi turpinātos. Un ilgi tas arī neturpināsies, jo jūs nomirsiet un es nomiršu. Un iznāk, ka viss ir absolūti briesmīgi un bezjēdzīgi. Un vienīgais, kas var visam tam piešķirt jēgu, pārvērst šo absurdu harmonijā - zināt, ka kopumā tas viss ir harmonisks, visas šausmas, ko ik dienas rāda televīzijā, un mūsu nāve, un tas viss kopā. Un tikai, ja mēs zinām, ka ejam turp, kur mūs mīl un gaida, tad tas viss nav šausmīgi, jo izrādās vispārējās harmonijas daļa.

RL: Lūk, jūs rakstāt: “Laiks ir burtisks, lūk, es šo rindiņu rakstu, un mana dzīve par šiem burtiņiem pagarinās, bet tam, kas to lasīs, dzīve par tiem pašiem burtiņiem saīsinās.” Kaut kā netaisnīgi iznāk, ka jums būs labāk, bet man, lasītājam, sliktāk. Šiškins: Vispār, es uzskatu, ja nu manā prozā ir kaut kas labs, tad varbūt ironija. Taču ironija pastāv tad, kad pastāv abi lasīšanas veidi - ironiskais un neironiskais. Turklāt ironija vienmēr ir pašironija. Un, ja es šeit rakstu, ka mana dzīve par šiem burtiem pagarinās, tad tā vispirms ir ironija par sevi, nevis par lasītāju.

RL: Bet kas šeit ir ironisks?

Šiškins: Nu, tas, ka es nomiršu dienā un stundā, kad nomiršu, un nekas neturpināsies. Kur nu vēl ironiskāk?

RL: Bet burtiņi taču paliks?

Šiškins: Burtiņi paliks. Uz kādu laiku.

RL: Laiks un vieta ir tēmas, ar ko pastāvīgi nodarbojās arī, piemēram, Brodskis. Un viņa gadījumā vietas nozīmība izpaudās arī tā, ka draugi viņu nolēma apglabāt Venēcijā. Sakiet, vai jums ir svarīgi, kur jūs apglabās?

Šiškins: Agrāk man bija dziļi pie vienas vietas - atvainojiet par izteicienu -, kur, bet pēdējā laikā es pēkšņi esmu sācis par to domāt - jo ļoti daudz braukāju apkārt. Tagad es veselu gadu nebūšu Šveicē - pusgadu man ir stipendija Berlīnē, bet otru pusgadu mani aicina pasniegt universitātē Leksingtonā, Virdžīnijā. Nu, labi, es mēdzu daudz lidot, lidmašīna iekrīt okeānā, un jautājums atrisinās pats no sevis. Bet, ja normāli, cilvēcīgi nomirsti slimnīcā, kaut kur taču tam ķermenim vai urnai jāguļ? Un es sev jautāju - patiešām, kur? Cīrihē es dzīvoju iepretim kapsētai, kuru es aprakstu “Venēras matā”, un viss tur ir reāli, visi jukušie kaimiņi. Atnāku mājās vēlu un pēkšņi redzu to jukušo večuku, kurš naktī vienās garajās apakšbiksēs slauka pagalmu un runā

Pinokio balsī. Māja ir tāda, it kā tā sastāvētu no daudzām šūnām, un tur iekūņojas vecīši un vecenītes, bet naktīs no kūniņām izraisās tauriņi un aizlido uz kapsētu. Tāda sajūta, it kā es būtu iekļuvis savā romānā. Jā, un kā būtu - atrasties šajā dīvainajā vietā, ko pats esmu aprakstījis, šajā kapsētā? Dīvaini. Kaut kur Krievijā? Vēl dīvaināk. Tāpēc galu galā atbilde te ir tikai viena - neko nevajag plānot, kā notiks, tā notiks. Vispār - tās nav manas problēmas, tās ir manu bērnu problēmas, lai viņi mokās.

Bet par Brodski - Sanmikēles kapsēta, protams, ir pilnīgi unikāla vieta. Atceros, Venēcijā ar draugiem nolēmām izdarīt skaistu žestu, pieminēt Brodski. Bet, kamēr piecēlāmies, kamēr nopirkām vīnu, kamēr aizgājām līdz kuģītim, aizbraucām, tur jau agri pēcpusdienā visu taisa cieta. Tikko piestājām pie salas, tā paziņo, ka pēc pusstundas kapsētu taisa ciet. Un nekur nav norādīts, kā nokļūt pie Brodska. Nolēmām - sirds pateiks priekšā. Un sākām iet. Un briesmīgi - atrast nespējam, un sirds arī neko nesaka. Un tai salā ūdens ceļas augšā un atkal atkāpjas, nu un kaut kādu trūdēšanas iemeslu dēļ reizēm ceļas augšup tādi šausmīgas smirdoņas mākoņi, kā gāzu uzbrukums Pirmā pasaules kara laikā. Tā mēs šaudāmies pa kapsētu, jau pēc maza brītiņa aizies pēdējais kuģītis - ko, šeit nakšņot? Iznāk tāda pārbaude - vai tu, tā teikt, esi “trīcoša radība” vai “tev ir tiesības”? Vai sirds pateiks priekšā vai nepateiks? Nepateiks - un tev visu dzīvi ar šo sajūtu būs jādzīvo. Mēs tur jau pavisam noskraidījāmies un jau devāmies uz kuģīti, kad ieraudzījām mazu plāksnīti, uz kuras rakstīts “Pie Brodska”. Nu, mēs skriešus uz turieni. Pamesta protestantu kapsētas daļa, nogāzušies pelēki kapakmeņi, un vienīgais dzīvais kaps ir viņējais. Un vēl mani ļoti pārsteidza, ka viņam raksta zīmītes, kā tādā pareizticīgo tradīcijā.

Viena bija pavērusies, un tajā bija hieroglifi un tālāk angliski: “Josef, even in Chinese you are a great poet. ”6 Bet, patiesību sakot, es domāju, ka nekādi kapi neko nedod, un, ja to nebūtu vispār, arī nekas briesmīgs nenotiktu. Tāpat kā nekas briesmīgs nenotiek, ja tu dzīvo vienā laikā ar kādu dižu cilvēku un jūs tā arī nesatiekaties. Teiksim, laikā es varēju satikties ar Brodski, varēju ar Solžeņicinu, ar Nabokovu, varu vēl satikties ar Sašu Sokolovu, taču tas nav noticis, un labi.

Turklāt, ja man tāda iespēja būtu - satikties vai nesatikties, es varbūt izvēlētos nesatikties. Jo šī personiskā tikšanās neko nedos. Īstā tikšanās jau ir notikusi, kad lasīju viņu grāmatas.

RL: Un tomēr dzimtie kapi saista ar vietu.

Šiškins: Man liekas, ka tas pilnīgi nemaz nav svarīgi. Lūk, pieņemsim, mana mamma un tēvs. Viņi ir Maskavā, un es ļoti labi atceros, kā bērnībā vecmāmiņa mani vienmēr ņēma līdzi uz Vagaņkovu, jo viņai tas bija svarīgi - iet pie kapa, stādīt puķītes... Bet man tas galīgi nav svarīgi. Vienkārši man šķiet, ka tas, ko vecmāmiņa gribēja paveikt ar tām puķītēm, šis kontakts ar aizgājušajiem, šī satikšanās pēc nāves - man notika citādi. Šī satikšanās pēc nāves ar tēvu un māti - un tā laikam gan bija īsta satikšanās, kādas nebija dzīves laikā - īsta saruna, svarīga, dziļa, nesteidzīga -, notika, kad es rakstīju “Izmailas ieņemšanu”. Jo, kamēr viņi bija dzīvi, man ne reizi nebija atradies ne laiks, ne iespēja, ne vēlēšanās palūgt viņiem piedošanu. Bet ikviena cilvēka dzīvē jābūt šādai reizei, kad satikties ar tēvu, ar māti, kad palūgt piedošanu. Un viņi tam piedod. Bet man šāda satikšanās bija romāns, kurā es uzrakstīju par tēvu - zemūdeņnieku, alkoholiķi, un manu māti - učeni. Es palūdzu viņiem piedošanu, un viņi man piedeva.

RL: Kā jūs zināt, ka piedeva?

Šiškins: Ļoti vienkārši. Sāpes par viņiem rimās.

RL: Es vēl gribēju pajautāt, kādēļ jūsu romānā vairākkārt pieminēti Kīra kareivji no Ksenofonta un viņu saucieni: “Jūra! Jūra!”

Šiškins: Vienkārši. Cilvēki iet gandrīz trīs tūkstošus gadu pa tuksnešiem un kalniem, tad ierauga jūru un kliedz aiz prieka. Ko lai te paskaidro? Un vēl tūkstoš gadu ies un kliegs, un raudās. Tā, kas lasa šīs rindas, jau vairs nebūs, bet viņi joprojām apkampsies un kliegs: “Jūra! Jūra!” 

Raksts no Marts, 2009 žurnāla

Līdzīga lasāmviela