Rakstnieku var izmainīt vienīgi nāve

1956. gada sākumā, kad notika šī saruna, Viljams Folkners (1897–1962) jau bija uzrakstījis visus savus nozīmīgākos darbus, palīdzējis uzņemt dažas par klasiku kļuvušas filmas, saņē­mis Nobela prēmiju literatūrā (“par spēcīgo un mākslinieciski unikālo pienesumu Amerikas mūsdienu romānam”) un pirmo no divām Pulicera balvām (otra viņam tika piešķirta jau pēc nāves). Viņš turpināja rakstīt, daudz ceļoja un publiski nosodīja rasu segregāciju ASV Dienvidu štatos, kas rakstnieka dzimtajā Misisipi izpaudās sevišķi skaudri. Un tomēr viens no spilgtāka­jiem tā sauktās “Dienvidu renesanses” pārstāvjiem atrada laiku, lai Ņujorkā satiktu 22 gadus veco Sorbonnas Universitātes studenti Džīnu Stainu un sniegtu viņai interviju. Varbūt tas arī nebūtu noticis, ja abus jau pāris gadu nevienotu kas vairāk par paviršu pazīšanos. Staina ne tikai bija viena no Folknera dzīves mīlestībām, bet arī atbalstīja viņu laikā, kad no rakstnieka viņa politiskās nostājas dēļ novērsās draugi un radinieki, nebija retums arī draudu vēstules. Viņu romāns beidzās 1957. gadā, piecus gadus vēlāk Folkners mira. Staina, šķiet, ir dzīva vēl tagad un plašākai sabiedrībai pazīstama kā divu grāmatu autore, kultūras vēsturniece un vairāku izdevumu redaktore. Iespējams, redaktores karjeru viņai ļāva sākt tieši šī saruna: kā apgalvo vēsturnieks Džoels Viljamsons, Staina interviju piedāvāja prestižajam The Paris Review ar noteikumu, ka viņai būs darbs žurnāla redakcijā. Izlasot interviju, The Paris Review piedāvājumam piekrita.

H. Caune

Džīna Staina: Folknera kungs, pirms kāda laika jūs izteicāties, ka jums ne­­patīk intervijas.

Viljams Folkners: Intervijas man ne­­­patīk tāpēc, ka mēdzu asi reaģēt uz personiskiem jautājumiem. Kad tiek uzdoti jautājumi par manu darbu, es mēģinu uz tiem atbildēt. Kad tiek jautāts par mani pašu, es varu gan atbildēt, gan neatbildēt, turklāt jau rīt atbilde var būt pavisam cita nekā šodien.

Staina: Bet ja tiek jautāts par jums kā par rakstnieku?

Folkners: Ja manis nebūtu, manus darbus būtu uzrakstījis kāds cits. Tas pats attiecas uz Hemingveju, Dosto­jevski, mums visiem. Tam par pierādījumu kalpo fakts, ka uz Šeks­pīra lugu autora statusu pretendē kādi trīs kandidāti. Taču svarīgi ir ne jau tas, kurš sarakstīja “Hamletu” vai “Sapni vasaras naktī”, bet gan tas, ka kāds to izdarīja. Mākslinieks nav svarīgs. Svarīgs ir tikai viņa radītais, jo neko jaunu jau nepateiksi. Šekspīrs, Bal­zaks, Homērs – viņi visi rakstīja ap­­mēram par vienu un to pašu, un, ja viņi būtu dzīvojuši tūkstoš vai divtūkstoš gadus ilgāk, izdevējiem nevajadzētu jaunus au­­torus.

Staina: Bet, pat ja neko jaunu nav iespējams pateikt, vai tad autora individualitāte nav svarīga?

Folkners: Ļoti svarīga, bet tikai pa­­šam autoram. Lasītājam vajadzētu būt pārāk aizņemtam ar autora tekstu, lai vēl domātu par viņa individualitāti.

Staina: Ko jūs varat teikt par saviem laikabiedriem?

Folkners: Nevienam no mums neizdevās īstenot sapni par pilnību. Līdz ar to mans vērtējums balstās mūsu spožajā neveiksmē sasniegt nesasnie­dzamo. Ja es varētu visus savus darbus uzrakstīt vēlreiz, esmu pārliecināts, ka tagad to izdarītu labāk. Un šāda pārliecība ir veselīgākais stāvok­lis māksliniekam: tās dēļ viņš turpi­na strādāt, mēģina atkal un atkal; katru reizi viņš tic, ka šoreiz nu gan viņš uzrakstīs, šoreiz viņam izdosies. Protams, viņam neizdodas, un tāpēc šis stāvoklis ir veselīgs. Tiklīdz viņam izdotos uz­­rakstīt darbu, kas atbilstu izsapņo­­tajam ideālam, viņam neatlik­tu nekas cits, kā pārgriezt sev rīk­li. Kad ir izdevies uzrāpties pilnības smailē, neatliek nekas cits, kā pa otru pusi lēkt lejā. Es esmu neizdevies dzej­nieks. Varbūt ikviens rakstnieks sākumā vēlas rakstīt dzeju, tad sa­­prot, ka to nespēj, un ķeras pie īsā stāsta, kas ir nākamā grūtākā literatūras forma pēc dzejas. Kad arī tas neizdodas, tikai tad viņš sāk rakstīt romānus.

Staina: Vai pastāv kāda formula, ku­­rai sekot, lai kļūtu par labu romānistu?

Folkners: Deviņdesmit deviņi procenti talanta... deviņdesmit deviņi pro­­centi disciplīnas... deviņdesmit de­­viņi procenti darba. Viņš nekad nedrīkst būt apmierināts ar uzrakstīto. Tas nekad nav tik labs, cik varētu būt. Vienmēr sapņo un tēmē augstāk par savu spēju horizontu. Netiecies būt labāks par saviem laikabiedriem vai priekštečiem. Mēģini pārspēt pats sevi. Mākslinieks ir radījums, kuru dīda dēmoni. Viņš nezina, kāpēc tie izvēlējušies viņu, un parasti viņam nav laika par to domāt. Viņš ir pilnīgi amorāls tādā nozīmē, ka viņš laupīs, aizņemsies, lūgsies vai zags no ikviena un visiem, lai tikai darbs tiktu uzrakstīts.

Staina: Jūs sakāt, ka rakstniekam jā­­būt nežēlīgam?

Folkners: Rakstnieks atbild tikai un vienīgi savas rakstīšanas priekšā. Ja viņš ir īsts rakstnieks, viņš ir absolūti nežēlīgs. Viņam ir sapnis, un tas viņu nomoka tik ļoti, ka no tā jātiek vaļā. Kamēr tas nav noticis, viņš nespēj rast mieru. Viss – gods, lepnums, pieklājība, drošība, laime – pilnīgi viss tiek izmests pār bortu, lai uzrakstītu grāmatu. Ja rakstniekam jāapzog sava māte, viņš nevilcināsies; nekāds daudzums vecu kundžu nav “Odas grieķu vāzei”[1. Angļu dzejnieka Džona Kītsa (1795–1821) dzejolis.] vērts.

Staina: Tad varbūt rakstīšanai nozīmīgs ir tieši drošības, laimes, goda trūkums?

Folkners: Nē, tas viss ir svarīgi tikai viņa sirdsmieram un labsajūtai, bet rakstniecībai nav nekādas daļas gar sirdsmieru un labsajūtu.

Staina: Kāda vide rakstniekam ir vispiemērotākā?

Folkners: Arī gar vidi rakstīšanai nav nekādas daļas; tai vienalga, kur tā no­­tiek. Ja runājam par mani, labākais darbs, kāds man jebkad piedāvāts, ir būt par bordeļa saimnieku. Manā skatījumā tā ir perfekta vide, kur māksliniekam strādāt. Tā viņam sniedz pilnīgu ekonomisko brīvību – viņš ir brīvs no bailēm un bada, viņam ir jumts virs galvas un nav citu pienākumu, kā vien vest pavisam elementāru uzskaiti un reizi mēnesī aiziet atpirkties no vietējās policijas. Rīta stundās, kas ir vislabākais laiks strādāšanai, tur valda klusums. Vakaros tur ir pietiekami rosīga sociālā dzīve, ja vien viņam, kaujoties ar garlaicību, ir vēlme tādā iesaistīties. Šāds amats piešķir viņam zināmu stāvokli sabiedrībā; viņam nekas nav jādara, jo par grāmatvedību atbild madāma; namu apdzīvo ti­­kai jaunkundzes, ku­­ras izturas pret viņu ar cieņu un godbijīgi uzrunā par “seru”. Arī vietējie pagrīdes alkohola tirgotāji uzrunā vi­­­ņu par “seru”. Un ar policistiem viņš ir uz “tu”.

Tātad vienīgā vide, kas māksliniekam vajadzīga, ir kaut kāda vieta, kur viņš par samērīgu cenu var mierīgi un netraucēti strādāt. Nepareiza vide viņam tikai uzdzen asinsspiedienu; viņš pavadīs vairāk laika gremžoties un niknojoties. Vadoties no savas pieredzes, varu teikt, ka vienīgais, kas man vajadzīgs, lai darītu savu darbu, ir papīrs, tabaka, ēdiens un mazliet viskija.

Staina: Proti, burbona?

Folkners: Nē, es neesmu tik izvēlīgs. Ja jāizvēlas starp skoču un neko, es ņemšu skoču.

Staina: Jūs pieminējāt ekonomisko brīvību. Vai rakstniekam tāda ir nepieciešama?

Folkners: Nē. Rakstniekam nav vajadzīga nekāda ekonomiskā brīvība. Viņam ir vajadzīgs tikai zīmulis un pa­­pīrs. Neesmu dzirdējis, ka kāds būtu ko labu uzrakstījis pēc naudas dāvinājuma saņemšanas. Labs rakstnieks nekad nevēršas pie fondiem, viņš ir pārāk aizņemts ar rakstīšanu. Tie, kas nav labi rakstnieki, sevi māna, iestāstot, ka viņiem trūkst laika vai ekonomiskās brīvības. Labu mākslu var radīt arī zagļi, pagrīdes alkohola tirgotāji vai zirgupuiši. Cilvēki baidās pārbaudīt, cik daudz grūtību un cik lielu trūkumu viņi patiesībā spēj izturēt. Viņi baidās atklāt, cik patiesībā ir sīksti. Labu rakstnieku nekas nevar iznīcināt. Vienīgā lieta, kas viņu var izmainīt, ir nāve. Viņam nav laika raizēties par panākumiem vai bagātību. Panākumi ir kā sieviete: ja tu viņai zemosies, viņa tev uzliks iemauktus. Tāpēc pret viņu ir jāizturas skarbi. Tad varbūt viņa rāpos tavā priekšā uz ceļiem.

Staina: Vai darbs pie filmām var kaitēt rakstīšanai?

Folkners: Labam rakstniekam nekas nevar kaitēt. Bet sliktam rakstniekam diez vai kaut kas var palīdzēt. Uz tādiem, kas nav labi tāpēc, ka iemainījuši savu dvēseli pret peldbaseinu, šī problēma neattiecas.

Staina: Vai rakstniekam nākas meklēt kompromisus, rakstot kinoscenārijus?

Folkners: Bez šaubām, jo kinofilma pēc dabas ir sadarbības rezultāts un jebkura sadarbība ir kompromiss. Kaut ko iegūsti, bet kaut ko nākas arī zaudēt.

Staina: Ar kuriem aktieriem jums vis­­vairāk patīk strādāt?

Folkners: Aktieris, ar kuru man visvairāk patika sastrādāties, ir Ham­frijs Bogarts. Mēs kopā strādājām filmās “Kam ir un kam nav” un “Dziļais miegs”.

Staina: Vai jūs gribētu piedalīties vēl kādas filmas veidošanā?

Folkners: Jā, es gribētu uzrakstīt sce­­­nāriju filmai pēc Orvela romāna “1984”. Man ir ideja filmas nobeigumam, kas pierādītu tēzi, kuru es nebeidzu atkārtot: ka cilvēks ir ne­­uzveicams viņam dabiski piemītošo brīvības alku dēļ.

Staina: Kas jādara, lai, strādājot pie filmām, sasniegtu vislabākos rezultātus?

Folkners: Labākais filmu uzņemšanas veids, ar kādu man pašam nācies saskarties, ir tāds, ka aktieri un scenārists aizmet scenāriju prom un iz­­domā ainu uz vietas, mirkli pirms kameras ieslēgšanas. Ja būtu jutis, ka darbu pie filmām nespēju uztvert nopietni, es to nebūtu mēģinājis – vienkārši aiz godīguma pret kino un pa­­šam pret sevi. Taču tagad zinu, ka nekad nebūšu labs filmu scenārists. Tāpēc darbs šajā žanrā man nekad ne­­būs tikpat svarīgs kā mans paša rakstnieka darbs.

Staina: Vai jūs varētu pastāstīt par leģendāro atgadījumu, kas ar jums notika Holivudā?

Folkners: Es tikko biju pabeidzis vie­­nu darbu studijai MGM un grasījos atgriezties mājās. Režisors, ar kuru biju strādājis, teica: “Ja tu gribi vēl kādu darbiņu pie mums, pasaki tikai man, es parunāšu ar studiju par jaunu līgumu.” Es viņam pateicos un braucu mājās. Pēc kādiem sešiem mēnešiem es savam draugam režisoram nosūtīju telegrammu, ka labprāt uzņemtos vēl vienu darbu. Drīz pēc tam no sava Holivudas aģenta saņēmu vēstuli, kurā bija čeks par pirmās nedēļas algu. Biju pārsteigts, jo gaidīju, ka vispirms man atsūtīs oficiālu uzaicinājumu vai atteikumu, vai līgumu no studijas. Nospriedu, ka līgums ir aizkavējies un ieradīsies ar nākamo pasta sūtījumu. Bet pēc nedēļas es saņēmu vēl vienu vēstuli no aģenta ar čeku par otrās nedēļas algu. Tas sākās 1932. gada novembrī un turpinājās tādā pašā garā līdz 1933. gada maijam. Tad es no studijas saņēmu telegrammu: “Viljamam Folkneram Oksfordā, Misisipi. Kur jūs esat? Studija MGM.” Pretim nodiktēju šādu: “Studijai MGM Kalversitijā, Kalifor­nijā. Viljams Folkners.”

Jaunā dāma, kas strādāja telegrāfā par operatori, man prasīja: “Folknera kungs, kur ir ziņojums?” Es sacīju: “Tas arī ir.” Viņa teica: “Noteikumos rakstīts, ka telegrammu bez ziņojuma nosūtīt nedrīkst. Jums kaut kas ir jāpasaka.” Mēs kopīgi pārlūkojām viņas piedāvātos ziņojumu paraugus un izvēlējāmies – neatceros, kādu tieši, – vienu no standarta apsveikumiem jubilejā. Tādu es viņiem nosūtīju. Tālāk sekoja telefona zvans no studijas, un man lika kāpt pirmajā lidmašīnā, kas dodas uz Ņūorleānu, un tur uzmeklēt režisoru Brauningu[2. Tods Braunings (1880–1962), amerikāņu kinorežisors.]. Es būtu varējis Oksfordā iekāpt vilcienā un būt Ņūorleānā pēc astoņām stundām, taču paklausīju studijai un devos uz Memfisas lidostu, no kurienes kāda lidmašīna šad tad lidoja uz Ņūorleānu. Nākamā bija pēc trim dienām.

Režisora Brauninga viesnīcā ierados ap sešiem vakarā un paziņoju viņam, ka esmu ieradies. Tajā brīdī tur gāja vaļā ballīte. Viņš man teica, lai kārtīgi izguļos un esmu gatavs agram darba dienas sākumam. Es apjautājos par sižetu. Viņš teica: “Ak, jā. Aizej uz tādu un tādu istabu. Tur sēž scenārija redaktors. Viņš tev izstāstīs sižetu.”

Es aizeju uz norādīto istabu. Tur sēž scenārija redaktors, viens pats. Es vi­­ņam stādos priekšā un lūdzu pastāstīt par sižetu. Viņš man saka: “Es jums ļaušu iepazīties ar sižetu tad, kad būsiet uzrakstījis dialogus.” Eju atpakaļ uz Brauninga istabu un stāstu viņam, kas par lietu. Viņš saka, lai dodos atpakaļ, saku viņam to un to, bet beigās: “Neņem galvā, ej un izgulies, lai agri no rīta varam sākt.”

Tā nu nākamajā rītā mēs visi, izņemot scenārija redaktoru, ļoti glaunā īrētā motorlaivā devāmies uz apmēram simt jūdžu attālo Grandailu[3. Grand Isle, pie ASV Luiziānas štata piederoša apdzīvota sala Meksikas līcī.], kur vajadzēja notikt filmēšanai. Tur mēs nokļuvām tieši laikā, lai paspētu paēst pusdienas un tūlīt pēc tam kāptu laivā, lai pirms tumsas nokļūtu atpakaļ Ņūorleānā. Tā tas turpinājās trīs nedēļas. Laiku pa laikam es izrādīju nelielu satraukumu par sižetu, bet Braunings allaž atteica: “Beidz uztraukties. Kārtīgi izgulies, lai varam sākt agri no rīta.”

Vienu vakaru pēc atgriešanās no Gran­dailas es tikko kā biju iegājis sa­­­vā istabā, kad zvanīja telefons. Tas bija Braunings. Viņš teica, lai tūlīt pat eju uz viņa istabu. Es arī gāju. Viņam bija pienākusi telegramma, kura vēstīja: “Folkners ir atlaists. Studija MGM.” “Nesatraucies,” Braunings teica. “Es tūlīt pat piezvanīšu tam un tam un nokārtošu ne tikai to, ka tevi atjauno darbā, bet arī, ka tev atsūta rakstisku atvainošanos.” Tad kāds klauvēja pie durvīm. Izsūtāmais zēns bija atnesis vēl vienu telegrammu. Tajā bija rakstīts: “Braunings ir atlaists. Studija MGM.” Tā nu es devos atpakaļ uz mājām. Pieņemu, ka arī Braunings kaut kur devās. Varbūt tas scenārija redaktors joprojām sēž savā istabā, sažņaudzis rokā nedēļas algas čeku. Viņi to filmu tā arī nepabeidza. Toties viņi uzbūvēja garneļu ciemu – uz ūdenī sadzītiem pāļiem uzstutētu garu platformu ar būdiņām, kaut ko līdzīgu laivu piestātnei. Studija būtu varējusi nopirkt duci tādu platformu par četrdesmit vai piecdesmit dolāriem gabalā, bet viņi uzbūvēja paši savu – neīstu. Proti, platformai bija tikai viena siena; izejot pa durvīm šajā sienā, būtu jāiekrīt tieši okeānā. Pirmajā dienā, kad viņi sāka to būvēt, garām airēja viens keidžunu[4. Keidžuni jeb kadieši (angl. Cajuns, Luiziānas fr. cadiens) – franciski runājoša, galvenokārt ASV Luiziānas štatā dzīvojoša etniska grupa, kuras priekšteči ieceļojuši no Akadijas Kanādas austrumos.] zvejnieks šaurā vienkoča pirogā. Viņš pirogā nosēdēja visu dienu cepinošā saulē, vērojot, kā jocīgie baltie cilvēki būvē šo dīvaino platformas imitāciju. Nākamajā dienā viņš atgriezās ar visu ģimeni – sievu ar mazu zīdaini, bērniem un sievasmāti –, lai cepinošā saulē kopā vērotu šo muļķīgo, neizprotamo darbošanos. Divus vai trīs gadus vēlāk es Ņūorleānā dzirdēju, ka vietējie keidžuni joprojām braucot no liela attāluma, lai apskatītu šo garneļu platformas imitāciju, kuru liels bars balto cilvēku bija steigā uzbūvējuši un tad pametuši.

Staina: Jūs teicāt, ka, strādājot pie filmām, rakstniekam nākas meklēt kompromisus. Taču kā ar viņa paša rakstīto? Vai viņam ir kāds pienākums pret lasītāju?

Folkners: Viņa pienākums ir padarīt darbu tik labi, cik tas ir viņa spēkos. Ja ārpus tā viņam paliek pāri vēl kāds cits pienākums, ar to viņš var darīt, ko vēlas. Es pats esmu pā­rāk aizņemts, lai domātu par lasītājiem. Man nav laika prātot, kurš lasa manus darbus. Mani neinteresē Džona vai Pītera viedoklis par manu vai jebkura cita rakstnieka darbu. Man svarīgs ir ideāls, kas man jāsasniedz, un tas ir šāds: lai mans darbs liek man justies tā, kā es jūtos, lasot Flobēra “Svētā Antonija kārdināšanu” vai Veco De­­rību. Šie darbi man liek justies labi. Tāpat arī putna vērošana liek man justies labi. Ziniet, ja man būtu jāpārdzimst, es nākamajā dzīvē gribētu būt klijāns. Viņu neviens neienīst, ne­­viens neapskauž, viņš nevienam nav vajadzīgs. Viņam nav par ko uztraukties, nav no kā bīties, un viņš var ēst jebko.

Staina: Kādu tehniku jūs izmantojat, lai sasniegtu šo etalonu?

Folkners: Rakstniekam, kuru interesē tehnika, labāk nodarboties ar ķirurģiju vai mūrēšanu. Nav nekādu mehānisku paņēmienu, kā kaut ko uzrakstīt, nekāda īsākā ceļa. Jauns rak­­stnieks, kurš seko teorijai, ir muļķis. Ir jāmācās no savām kļūdām; cil­­vēki mācās tikai kļūdoties. Labs rakstnieks uzskata, ka neviens nav tik labs, lai varētu sniegt viņam padomus. Viņš ir visaugstākajā mērā iedomīgs. Lai cik ļoti viņš apbrīnotu kādu no vecajiem rakstniekiem, viņš vēlas viņu pārspēt.

Staina: Tātad jūs noliedzat tehnikas noderīgumu?

Folkners: Nekādā ziņā. Gadās, ka tieši tehnika jau kopš paša sākuma diktē noteikumus un ņem virsroku pār ieceri, pirms vēl autors paspējis to izstrādāt. Šādā gadījumā daiļdarbs pārvēršas par tour de force un rakstnieka uzdevums ir tikai rūpīgi salikt kopā visus šos ķieģelīšus, jo viņš jau zina visu darbu no sākuma līdz beigām, vēl pirms uzrakstījis kaut vienu vārdu. Man tā bija ar “Kad es gulēju uz nāves gultas”. Šis darbs nenāca viegli. Neviens godīgs darbs nenāk viegli. Viegli bija tādā ziņā, ka viss vajadzīgais materiāls man jau bija pa rokai. Tas man prasīja tikai sešas nedēļas, rakstot brīvajā laikā pēc divpadsmit stundu garas fiziskā darbā pavadītas dienas. Es vienkārši iedomājos cilvēku grupu, pakļāvu viņus pašām izplatītākajām dabas katastrofām – plūdiem un ugunsgrēkam – un, lai attaisnotu viņu pārvietošanos, izgudroju vienkāršu, dabisku iemeslu. Savukārt, kad par tehniku vispār nedomā, rakstīšana vedas vieglāk ci­­tādā ziņā. Manās grāmatās vienmēr ir brīdis – teiksim, ap 275. lappusi –, kurā varoņi ņem lietas savās rokās un paši pabeidz stāstu. Es, protams, nezinu, kas notiktu, ja pabeigtu grāmatu 274. lappusē. Rakstniekam ne­­pieciešama īpašība ir spēja objektīvi novērtēt savu darbu, kā arī godīgums un drosme nemānīt sevi par tā kvalitāti. Tā kā neviens no maniem darbiem neatbilst manis paša izvirzītajām prasībām, man neatliek nekas cits kā novērtēt tos attiecībā pret to vienu, kurš man sagādājis visvairāk skumju un ciešanu. Gluži kā mātei, kas bērnu, kurš kļuvis par zagli vai slepkavu, mīl vairāk nekā to, kurš kļu­­vis par mācītāju.

Staina: Un kurš darbs tas būtu?

Folkners: “Skaņa un niknums”. Es to rakstīju piecas reizes, mēģinot izstāstīt šo stāstu, atbrīvoties no sapņa, kas mani pastāvīgi mocīja, līdz beidzot uzrakstīju. Tas ir stāsts par divu zudušu sieviešu traģēdiju – Kediju un viņas meitu. Dilsija ir viens no maniem mīļākajiem tēliem, jo viņa ir drosmīga, dāsna, labsirdīga un godīga. Viņa ir daudz drosmīgāka, godīgāka un dāsnāka par mani.

Staina: Ar ko šis romāns sākās?

Folkners: Tas sākās ar bildi manā galvā. Tajā brīdī es vēl nesapratu, ka tā ir simboliska. Šajā bildē bija maza meitene dubļainās apakšbiksēs, kas uzrāpusies bumbierē, no kurienes viņa varēja ieskatīties pa logu istabā, kur notika viņas vecmāmiņas bēres, un par redzēto pastāstīt saviem brāļiem lejā. Kad biju jau aprakstījis, kas tie par bērniem, ko viņi tur dara un kā meitenītes bikšeles tikušas dubļainas, es sapratu, ka visu to dabūt iekšā vienā stāstā nebūs iespējams un ka nāksies rakstīt veselu grāmatu. Un tad es sapratu dubļaino bikšeļu simbolismu, un pirmo bildi nomainīja cita, kurā bez mātes un tēva palikusi meitenīte rāpjas lejā pa notekcauruli, lai aizbēgtu no savām vienīgajām mājām, kurās nekad nebija saņēmusi ne mīlestību, ne maigumu, ne sapratni.

Es jau biju sācis rakstīt no garīgi atpalikuša bērna skatpunkta, jo jutu, ka stāsts būs iedarbīgāks, ja to pastāstīs kāds, kurš zina, kas ir noticis, bet nesaprot, kāpēc tas ir noticis. Taču tad kļuva skaidrs, ka šādā veidā to izstāstīt neizdosies. Tad es mēģināju vēlreiz – to pašu stāstu, bet no cita brālīša skatpunkta. Tas joprojām nebija tas. Trešoreiz es to mēģināju stāstīt caur trešā brāļa acīm. Un atkal – tas nebija tas. Tad es mēģināju savākt kopā atsevišķās epizodes un aizpildīt tukšumus starp tām, stāstnieka lomā ieceļot pats sevi. Tomēr arī tad stāsts joprojām nebija pabeigts, un tāds tas palika vēl piecpadsmit gadu pēc grāmatas izdošanas, līdz kādas citas grāmatas pielikumā es veicu savu pēdējo mēģinājumu izstāstīt šo stāstu, lai varētu to beidzot izmest no galvas. No visām savām grāmatām pret šo es loloju vismaigākās jūtas. Nekādi nespēju nolikt to malā, un es tā arī nepratu to izstāstīt, kā nākas, lai arī centos no visas sirds. Es varētu mēģināt vēlreiz, lai gan visdrīzāk piedzīvotu vēl vienu neveiksmi.
[..]

Staina: Vai romāna rakstīšanai alegorijas formā – piemēram, kristietiskajai alegorijai, kuru izmantojāt romānā “Fabula”, – ir kāda mākslinieciska priekšrocība?

Folkners: Tāda pati priekšrocība, kā­­­da ir taisniem stūriem, būvējot taisnu māju. “Fabulā”kristietiskā alegorija bija piemērotākā alegorija šim konkrētajam stāstam, līdzīgi kā gareni, taisni stūri ir piemērotākie stūri, lai uzbūvētu garenu taisnstūrveida māju.

Staina: Vai tas nozīmē, ka mākslinieks var izmantot kristietību kā vienkāršu instrumentu, kā namdaris izmanto āmuru?

Folkners: Namdaris, par kuru mēs runājam, nekad nav bez āmura. Ne­­viens cilvēks nav bez kristietības, ja vien mēs lietojam šo vārdu vienā un tajā pašā nozīmē. Tā ir katra indivīda uzvedības kodekss, ar kura palīdzību viņš padara sevi par labāku cilvēku, nekā to vēlas viņa daba. Lai kāds arī būtu tās simbols – krusts, pusmēness vai vienalga kas – šis simbols ir atgādinājums cilvēkam par tā pienākumu cilvēces priekšā. Šī simbola dažādās alegorijas ir etalons, pēc kura cilvēks var izmērīt sevi un uzzināt, kas viņš ir. Tās nevar cilvēkam iemācīt būt labam tādā pašā nozīmē, kādā mācību grāmata var iemācīt matemātiku. Šīs alegorijas rāda viņam, kā atklāt sevi, kā attīstīt savu, savām spējām un alkām atbilstošu morāles kodeksu un etalonu, jo tās sniedz viņam nepārspējamu ciešanu un pašuzupurēšanās piemēru un cerības apsolījumu. Rakstnieki vienmēr ir izmantojuši un vienmēr izmantos tikumiskās alegorijas tā iemesla dēļ, ka šīs alegorijas ir nepārspējamas – trīs vīri “Mobijā Dikā”, kuri simbolizē apziņas trijādību: nezināt neko; zināt, bet nerīkoties; zināt un rīkoties. Šī pati trijādība ir pārstāvēta arī “Fabulā” – jaunais ebreju aviācijas virsnieks, kurš saka: “Tas, kas notiek, ir briesmīgi. Es atsakos to pieņemt, pat ja tas nozīmē atteikties no dzīves”, vecais franču ģenerālis, kurš saka: “Tas ir briesmīgi, taču mēs varam to pārciest un izturēt” un angļu ziņnesis, kurš saka: “Tas ir briesmīgi, un es kaut ko darīšu.”
[..]

Staina: Daži cilvēki apgalvo, ka nesaprot jūsu darbus pat tad, ja tos izlasījuši divas vai trīs reizes. Ko jūs viņiem ieteiktu?

Folkners: Izlasīt ceturto reizi.

Staina: Jūs minējāt pieredzi, vērojumu un iztēli kā lietas, kas rakstniekam ir svarīgas. Vai jūs tām pieskaitītu arī iedvesmu?

Folkners: Es neko nevaru pateikt par iedvesmu, jo nezinu, kas tā ir, – esmu par to dzirdējis, bet nekad neesmu to redzējis.

Staina: Runā, ka jūs kā rakstnieks esat apsēsts ar vardarbību.

Folkners: Tas ir tāpat kā teikt, ka nam­daris ir apsēsts ar āmuriem. Var­darbība vienkārši ir viens no “namdara” instrumentiem. Rakstnieks, kuram ir tikai viens darbarīks, nevar izdarīt vairāk kā namdaris ar vienu darbarīku.

Staina: Kā jūs sākāt rakstīt?

Folkners: Es dzīvoju Ņūorleānā un strādāju visādus darbus, kas pagadījās, lai šad tad nedaudz nopelnītu. Tur es iepazinos ar Šērvudu Andersonu. Pēcpusdienās mēs pa­­staigājā­mies pa pilsētu un runājām ar cilvēkiem. Vakaros mēs atkal tikāmies un sēdējām, tukšojot kādu pudeli; viņš runāja, bet es klausījos. Priekšpus­dienās viņu ne­­kad nevarēja satikt. Tad viņš noslēdzās savā mājā un strādāja. Nākamajā dienā atkārtojās tas pats. Es nodomāju: ja tā dzīvo rakstnieki, tad šāda dzīve ir tieši tas, kas man vajadzīgs. Tā nu es sāku rakstīt savu pirmo grāmatu. Izrādījās, ka rakstīt ir interesanti. Es pat aizmirsu, ka neesmu saticis Andersona kungu trīs nedēļas, līdz viņš ienāca pa durvīm – tā bija pirmā reize, kad viņš pats atnāca pie manis, – un teica: “Kas noticis? Tu esi apvainojies?” Es teicu, ka rakstu grāmatu. Viņš teica: “Ak, kungs,” un izgāja ārā. Kad grāmatu biju pabeidzis – tā bija “Kareivja alga” –,es uz ielas satiku Andersona kundzi. Viņa jautāja, kā veicas ar grāmatu, un es teicu, ka tā ir gatava. Viņa teica: “Šērvuds jums piedāvā vienošanos: ja neliksiet vi­­ņam lasīt manuskriptu, viņš pateiks savam izdevējam, lai to pieņem.” Es teicu: “Sarunāts!” Tā es kļuvu par rak­stnieku.

Staina: Kas bija tie gadījuma darbi, kurus jūs strādājāt, lai “šad tad ne­­daudz nopelnītu”?

Folkners: Kas nu pagadījās. Es mācēju pa druskai no visa – vadīt motorlaivu, krāsot mājas, pilotēt lidmašīnas. Man nevajadzēja daudz naudas, jo tajos laikos dzīve Ņūorleānā bija lēta un viss, ko vēlējos, bija vieta, kur gulēt, nedaudz ēdamā, tabaka un viskijs. Bija daudz tādu lietu, kuras varēju izdarīt divu trīs dienu laikā un nopelnīt tik daudz, lai man pietiktu veselam mēnesim. Pēc temperamenta es esmu vazaņķis un klaidonis. Man nav tik lielas kāres pēc naudas, lai tās dēļ strādātu. Stulbi, ka dzīvē tik daudz iznāk strādāt. Viena no skumjākajām lietām ir tā, ka darbs ir vienīgais, ko cilvēks var darīt astoņas stundas dienā, dienu no dienas. Nav iespējams ne ēst astoņas stundas dienā, ne dzert astoņas stundas die­nā, ne mīlēties astoņas stun­das die­nā – vienīgais, ko var darīt astoņas stundas no vietas, ir strādāt. Un tas ir iemesls, kāpēc cilvēks padara sevi un visus apkārtējos tik nožēlojamus un nelaimīgus.

Staina: Jūs droši vien jūtaties Šēr­vudam Andersonam pateicību parādā, bet kā jūs vērtējat viņu kā rakstnieku?

Folkners: Viņš ir tēvs manai amerikāņu rakstnieku paaudzei un veselai amerikāņu literatūras tradīcijai, ku­­ru turpinās mūsu pēcteči. Viņš nekad nav ticis pienācīgi novērtēts. Dreizers ir viņa vecākais brālis, un Marks Tvens ir viņu abu tēvs.

Staina: Un ko jūs domājat par tā laika eiropiešu rakstniekiem?

Folkners: Manā laikā bija divi izcili cilvēki: Tomass Manns un Džeimss Džoiss. Džoisa “Uliss” ir jālasa tā, kā neizglītots baptistu sludinātājs lasa Veco Derību: ar ticību.

Staina: Kā jūs ieguvāt savas Bībeles priekšzināšanas?

Folkners: Mans vecvectēvs Marijs bija maigs un labsirdīgs cilvēks, vismaz pret mums, bērniem. Proti, ne­­raugoties uz to, ka viņš bija skots, pret mums viņš nekad neizturējās ne pārlieku dievbijīgi, ne arī stingri: viņš vienkārši bija cilvēks ar nelokāmiem principiem. Viens no tiem bija tāds, ka visiem, gan bērniem, gan pieaugušajiem, katru rītu, pulcējoties pie brokastu galda, uz mēles bija jā­­būt gatavam un gludi atstrādātam Bībeles pantam; ja nebiji iemācījies savu pantu, paliki bez brokastīm. Bija atļauts pamest telpu uz pietiekami ilgu laiku, lai to iekaltu no galvas (pie mums dzīvoja tante, kura šādos gadījumos pildīja tāda kā virsseržanta lo­mu – viņa izgāja kopā ar vaininieku un sadeva tam tā, ka nākamreiz tas jau skrēja palēkdamies).

Pants bija jācitē ļoti precīzi. Kamēr mēs bijām mazi, varējām rītu no rīta skaitīt vienu un to pašu pantu, ko bijām labi iegaumējuši. Tad, augot lielākam, kādu rītu (bet ap to laiku jau skaitīju veikli, nesoties uz priekšu un pat neieklausoties sevī, jo domās biju aizsteidzies piecas vai desmit minūtes uz priekšu un jau mielojos ar šķiņķi un steiku, un ceptu vistu, un putraimiem, un saldajiem kartupeļiem, un divu vai trīs veidu siltu maizi) sajutu viņa acu skatienu – tik zilu, tik maigu un labestīgu, un pat tad ne tik daudz stingru, cik nelokāmu – un nākamajā rītā jau skaitīju citu pantu. Kaut kādā ziņā tas bija brīdis, kad sapratu, ka bērnība ir galā, ka esmu to pāraudzis un ienācis pasaulē.

Staina: Vai jūs lasāt mūsdienu autoru darbus?

Folkners: Nē, es lasu tikai tās grāmatas, kuras iepazinu un iemīlēju vēl jaunībā un pie kurām atgriežos kā pie veciem draugiem: Veco Derību, Dikensu, Servantesu, “Donu Kiho­tu” – to es pārlasu katru gadu, kā citi lasa Bībeli. Flobēru, Balzaku – viņš radī­ja veselu pasauli, dzīvu asinsrites sistēmu, kas plūst cauri divdesmit grāmatām –, Dostojevski, Tolstoju, Šeks­pīru. Dažkārt lasu Melvilu, bet no dzej­niekiem – Mārlovu, Kempionu, Džon­sonu, Heriku, Donnu, Kītsu un Šelliju. Joprojām lasu Hausmanu. Šīs grāmatas esmu lasījis tik bieži, ka ne vienmēr sāku ar pirmo lappusi un izlasu līdz beigām. Es vienkārši izlasu vienu ainu vai fragmentu par kādu no varoņiem: tas ir tāpat kā uz ielas satikt draugu un pāris minūtes ar viņu aprunāties.

Staina: Un Freidu?

Folkners: Kad dzīvoju Ņūorleānā, visi runāja par Freidu, bet es nekad neesmu viņu lasījis. Arī Šekspīrs viņu nav lasījis. Šaubos, vai arī Melvils viņu ir lasījis, bet Mobijs Diks jau nu noteikti ne.

Staina: Vai jūs lasāt detektīvus?

Folkners: Es lasu Simenonu, jo viņš man kaut kādā ziņā atgādina Čehovu.

Staina: Kuri ir jūsu mīļākie grāmatu varoņi?

Folkners: Mani mīļākie grāmatu va­­roņi ir Sāra Gempa[5. Sāra Gempa (Sarah Gamp) – personāžs Čār­l­za Dikensa romānā “Martins Čazlvits”.] – nežēlīga, ciet­sirdīga sieviete, dzērāja, oportūniste, neuzticama, gandrīz viss viņā bija slikts, bet vismaz tas bija tēls; misis Harisa, Falstafs, princis Hals, dons Kihots un Sančo Pansa, protams. Vienmēr esmu apbrīnojis lēdiju Mak­betu. Un Pamatiņš[6. Tēls Šekspīra lugā “Sapnis vasaras naktī”.], Ofēlija un Mer­kucio – gan viņš, gan mi­­­sis Gempa mācēja dzīvot, negaidīja no dzīves ne­­kādus labumus, nekad nepinkšķēja. Haklberijs Fins, protams, un Džims. Toms Sojers man nekad nav īsti paticis – briesmīgs puņķutapa. Un vēl man patīk Sats Lavinguds no grāmatas, kuru sarakstījis Džordžs Hariss ap 1840. vai 1850. gadu Tenesī kalnos. Viņam nebija nekādu ilūziju par sevi, viņš darīja, ko varēja; atsevišķos brīžos viņš bija gļēvulis, bet to apzinājās un par to nekaunējās; viņš nekad savās neveiksmēs nevainoja citus un nekad par tām nelādēja Dievu.

Staina: Ko jūs domājat par romāna nākotni?

Folkners: Kamēr vien cilvēki lasīs romānus, tikmēr, domāju, tos turpinās rakstīt, vai arī otrādi; ja vien, protams, ilustrētie žurnāli un komiksi pilnībā neatrofēs cilvēka spēju lasīt, bet mūsu literatūra, spriežot pēc visa, virzās atpakaļ uz neandertāliešu rak­stību uz alu sienām.

Staina: Un kāda, jūsuprāt, ir kritiķu loma?

Folkners: Māksliniekam nav laika klau­­sīties kritiķos. Tie, kuri grib kļūt par rakstniekiem, lasa recenzijas, savukārt tiem, kuri grib rakstīt, nav laika tās lasīt. Arī kritiķis cenšas pateikt “Kilrojs bija šeit”. Viņa loma nav sacensties ar mākslinieku. Mākslinieks ir galvas tiesu augstāks par kritiķi, jo viņš rada kaut ko tādu, kas aizkustina kritiķi. Kritiķis raksta kaut ko, kas aizkustina visus, izņemot mākslinieku.

Staina: Tātad jūs neizjūtat nepiecie­šamību apspriest savus darbus ar ci­­tiem?

Folkners: Nē, esmu pārāk aizņemts ar rakstīšanu. Uzrakstītajam ir mani jāiepriecina. Ja tas izdodas, tad par to nav vērts runāt. Bet, ja mani tas neiepriecina, runāšana to nekādi neuzlabos; vienīgais veids, kā to uzlabot, ir vēl nedaudz pie tā pastrādāt. Es neesmu literāts, es esmu vienkārši rakstnieks. Darba apspriešana man nesagādā nekādu prieku.

Staina: Kritiķi apgalvo, ka milzīga nozīme jūsu romānos ir varoņu asinsradniecības saitēm.

Folkners: Tas ir viedoklis, un, kā jau teicu, es nelasu kritiķus. Šaubos, vai kā­­du, kurš raksta par cilvēkiem, varoņu asinsradniecība interesē vairāk nekā viņu degunu forma – izņemot, protams, gadījumus, kad tā nepieciešama, lai virzītu stāstu uz priekšu. Ja rakstnieks koncentrējas uz to, kas patiešām ir interesants, proti, uz patiesību un cilvēka sirdi, viņam neatliks daudz laika citām lietām, tā­­dām kā idejas, fakti, degunu forma un asinsradniecība, jo idejām un faktiem, manuprāt, ir ļoti maz saistības ar patiesību.

Staina: Tāpat kritiķi norāda, ka jūsu varoņi nekad neveic apzinātu izvēli starp labu un ļaunu.

Folkners: Dzīvei nav daļas gar labo un ļauno. Dons Kihots pastāvīgi izvēlējās starp labu un ļaunu, bet viņš to darīja sapņa stāvoklī. Viņš bija traks. Kad viņš pieslēdzās reālajai dzīve un bija aizņemts, risinot attiecības ar cilvēkiem, viņam nebija laika atšķirt labu no ļauna. Cilvēki dzīvo reālajā pasaulē, tāpēc viss savs laiks viņiem jā­­velta vienkārši dzīvošanai. Dzīve ir kustība, un svarīgs ir tikai tas, kas liek cilvēkam kustēties: ambīcijas, vara un bauda. Laiks, ko cilvēks velta tam, lai saglabātu sevi kā morālu būtni, viņam ar varu jāatņem kustības spēkam, kura daļa viņš ir. Agri vai vēlu viņam nākas izdarīt izvēli starp labu un ļaunu, jo to pieprasa viņa morāles apziņa, – citādi viņš nespētu tālāk dzīvot. Morāles apziņa ir lāsts, ko cilvēks bija spiests pieņemt no dieviem, lai iegūtu tiesības sapņot.

Staina: Vai jūs varētu paskaidrot, ko
jūs saprotat ar jēdzienu “kustība” at­­tiecībā pret mākslinieku?

Folkners: Katra mākslinieka mērķis ir ar mākslas līdzekļiem apturēt kustību, ko sauc par dzīvi, un nofiksēt to tā, lai pēc simt gadiem, kad uz to paskatīsies nejaušs garāmgājējs, tā izkustētos no jauna, jo tā ir dzīve. Tā kā cilvēks ir mirstīgs, vienīgā tam pieejamā nemirstības forma ir atstāt aiz sevis kaut ko nemirstīgu, proti – tādu, kas vienmēr kustēsies. Tas ir veids, kā māksliniekam ieskrāpēt vārdus “Kilrojs bija šeit” uz galējās un nenovēršamās aizmirstības sienas, caur kuras vārtiem tam kādu dienu būs jāiziet.

Staina: Malkolms Kaulijs[7. Malkolms Kaulijs (1898–1989), amerikāņu rakstnieks, dzejnieks un literatūras kritiķis.] ir teicis, ka jums ne īpaši padodas radīt simpātiskus tēlus vecumā no divdesmit līdz četrdesmit.

Folkners: Cilvēki no divdesmit līdz četrdesmit nav simpātiski. Bērnam ir spēja rīkoties, bet viņš nezina. Zināt tas sāk tikai tad, kad vairs nav spējīgs darīt, – pēc četrdesmit. Starp divdesmit un četrdesmit bērna griba rīkoties pieņemas spēkā, kļūst bīstamāka, bet viņš vēl nav iemācījies zināt. Vides spiediena ietekmē šī spēja rīkoties var iegūt postošas formas: cilvēks kļūst spēcīgs, pirms viņš ir kļuvis morāls. Ciešanas pasaulei sagādā cilvēki vecumā starp divdesmit un četrdesmit. Tie, kuri manā dzimtajā pusē kurina rasu naidu, – visi šie Mailami un Braianti (kuri nogalināja Emetu Tillu) vai nēģeru bandas, kuras, lai atriebtos, uzbrūk baltajai sievietei un to izvaro, vai Hitleri, Napoleoni, Ļe­­ņini, kuru vārdi kļuvuši par cilvēka baiļu un ciešanu simbolu, – viņi visi bija vecumā no divdesmit līdz četrdesmit.

Staina: Kad tika noslepkavots Emets Tills, jūs izteicāt savu viedokli avīzēs. Vai jums ir kas piebilstams?

Folkners: Nē, varu tikai atkārtot to pašu, ko teicu iepriekš: ja mēs, amerikāņi, gribam izdzīvot, tas notiks ti­­kai tad, ja izvēlēsimies un nolemsim būt vispirmām kārtām amerikāņi, ja nostāsimies pasaules priekšā kā vienota, nesalaužama fronte – vienalga, vai to veidotu baltie, melnie, violetie, zilie vai zaļie amerikāņi. Varbūt šī traģiskā nozieguma, ko manā dzimtajā Misisipi divi baltie vīrieši veica pret nēģeru bērnu, jēga bija pārbaudīt, vai esam maz pelnījuši izdzīvot. Jo, ja mēs šeit, ASV, savā izmisušajā kultūrā esam nonākuši līdz pun­ktam, kad jāslepkavo bērni, vienalga, kādas krāsas bērni un kāda iemesla dēļ, mēs neesam pelnījuši izdzīvot un, iespējams, arī neizdzīvosim.

Staina: Kas notika jūsu dzīvē laikā starp “Kareivja algu”un “Sartorisu”,proti – kas jums lika ķerties pie Jok­napatofas sāgas?

Folkners: Rakstot “Kareivja algu”,es atklāju, ka rakstīt ir interesanti. Bet vēlāk es sapratu, ka ne tikai katrai grāmatai ir sava uzbūve, bet arī visai mākslinieka darbu summai ir noteikta uzbūve. “Kareivja algu”un “Moskītus”es rakstīju rakstīšanas pēc, jo man tas patika. Sākot ar “Sar­torisu”es atklāju, ka manas dzim­­tās zemes mazais pastmarkas lieluma ple­­ķītis arī ir aprakstīšanas vērts un ka es nekad nenodzīvošu tik ilgi, lai to izsmeltu, un ka, pārvēršot reālo apokrifiskajā, es iegūšu brīvību iz­­­mantot savu talantu, kāds nu man tas ir, visā tā pilnībā. Tas man pavēra veselu dārgumu krātuvi, dažādu cilvēku galeriju, un es radīju pats savu pasauli. Es kā Dievs varu pārvietot šos cilvēkus turp un šurp ne vien telpā, bet arī laikā. Fakts, ka man ir izdevies veiksmīgi pārvietot savus varoņus laikā, vismaz manā skatījumā, pierāda manis paša radīto teoriju, ka laiks ir plūstošs stāvoklis, kuram nav citas esamības kā vien atsevišķu cilvēku mirklīgajos iemiesojumos. Nav tādas lietas kā bija – ir vienīgi ir.Ja tāds bija eksistētu, nebūtu ne skumju, ne nožēlas. Man patīk domāt par savu radīto pasauli kā par sava veida Visuma stūrakmeni; lai cik mazs šis stūrakmens būtu, ja to izņemtu ārā, Visums sabruktu. Mana pēdējā grāmata būs Joknapatofas ap­­­gabala Pastarās dienas grāmata. Pēc tās es salauzīšu zīmuli un vairs nerakstī­­šu.

The Paris Review, 1956. gada pavasaris