Hercogs savos valdījumos

Kādā 1957. gada janvāra rītā Holivudas kinorežisors Džošua Logans, kurš tobrīd Kioto uzņēma filmu “Sajonara”, viesnīcas Miyako vestibilā pamanīja rakstnieku Trūmenu Kapoti. Kapote bija cilvēks, kuru Logans šeit vismazāk bija cerējis sastapt. Pāris nedēļas agrāk viņš bija uzzinājis, ka Kapote grasoties uzrakstīt žurnālam The New Yorker par “Sajonaras” uzņemšanu, kurā galveno lomu spēlēja Marlons Brando. Logans visiem spēkiem bija centies novērst šīs ieceres piepildīšanos. Iepriekšējā gadā Kapote bija tam pašam žurnālam uzrakstījis nesaudzīgi atklātu un jautru rakstu par operas “Porgijs un Besa” trupas ceļojumu pa Padomju Savienību. Loganam nebija ne mazākās vēlēšanās pakļaut savus aktierus un filmēšanas komandu tikpat atkailinošai publicitātei. Viņš un filmas producents bija nosūtījuši žurnālam vēstuli, brīdinot, ka viņi nesadarbosies ar Kapoti šī raksta veidošanā un ka autoram, ja viņš ieradīsies Japānā, tiks liegta ieeja filmēšanas laukumā un iespēja intervēt aktierus. Visvairāk Logans, protams, bija norūpējies par to, kas varētu notikt, ja Kapotem izdotos tikt klāt Marlonam Brando.

Logans vēlāk atcerējās, ka viņa reakcija uz Kapotes pēkšņo parādīšanos Kioto bijusi spontāna un “dzīvnieciska”. Viņš piegājis Kapotem no muguras un, nesakot ne vārda, pacēlis tā sīko augumu gaisā, pārnesis pāri vestibilam un nolicis zemē aiz viesnīcas ārdurvīm. “Beidz, Džoš!” Kapote kliedzis. “Es neko sliktu nerakstīšu.” Logans tūlīt pat steidzies augšā uz Brando numuru, lai viņu brīdinātu turēties no Kapotes pa gabalu, taču, kā viņš vēlāk rakstīja, “man bija nelaba nojauta: ja mazais Trūmens ir kaut ko ieņēmis galvā, tad mazais Trūmens to arī panāks”.

Viņa bažas izrādījās pamatotas. Divas dienas vēlāk Kapote ar šņabja pudeli jau stāvēja pie Brando numura durvīm. Brando bija piekritis paēst ar viņu kopā vakariņas, taču iecerētās stundas vietā Kapote pie viņa nosēdēja sešas stundas. Tā arī nav zināms, kā Kapotem izdevās piedabūt noslēgto Brando runāt, kurš jau tobrīd bija slavens ar savu naidīgo attieksmi pret presi. Loganam likās, ka Kapotem izdevies Brando kaut kādā veidā piemānīt. Kapote to noliedza. “Mēs vienkārši apmainījāmies ar stāstiņiem. Es viņam pastāstīju par saviem vecākiem un kādi viņi bija dzērāji [..], līdz viņam kļuva manis žēl un viņš man pastāstīja par savējiem, lai man kļūtu labāk,” pēc intervijas Kapote stāstīja Loganam.

Desmit mēnešus vēlāk, saņēmis Kapotes saliktā raksta izdruku, Brando bija pilnīgi satriekts. Lai atrunātu Kapoti no nodoma rakstu publicēt, viņš nosūtīja tam garu vēstuli, kurā atzina, ka savas “neizsakāmās muļķības” dēļ bija iedomājies, ka visas personiskās detaļas no viņu sarunas palikšot starp viņiem, bet tagad viņa “iekšas” tiks “izkarinātas uz drāts un izpušķotas ar serpentīniem publikai par prieku...” Viņš salīdzināja Kapoti ar Jūdu, Benediktu Ārnoldu un huņņu vadoni Atilu. Taču aukstasinīgais Kapote nebija nedz iežēlināms, nedz iebaidāms. Raksts parādījās The New Yorker 1957. gada 9. novembra numurā. Žurnāla redaktors Viljams Šons to nosauca par “meistardarbu”, un tas izsauca vairāk komentāru nekā jebkurš cits žurnāla materiāls kopš 1946. gada raksta par Hirošimu. Tas izklīdināja Brando noslēpumainības oreolu, kuru viņš pats bija sev izveidojis; Kapotes rakstā viņš parādās kā tāds apjucis pieaudzis bērns, kurš nezina, ko iesākt ar savu kinozvaigznes slavu, un kuru vajā atmiņas par māti alkoholiķi. Kad iznāca pieminētais žurnāla numurs, Brando esot kliedzis: “Es viņu nogalināšu!” – “Ir jau par vēlu,” atteicis Logans. “Tev to vajadzēja izdarīt, pirms ielūdzi viņu vakariņās.”

Kapotes raksts-intervija “Hercogs savos valdījumos” iezīmēja noteiktu lēcienu žurnālistikā un joprojām tiek uzskatīts par sava veida etalonu, kā rakstīt par slavenībām. Stila ziņā to var salīdzināt ar tā saukto “jauno žurnālistiku”, kas dokumentālajā prozā izmanto daiļliteratūras stāstīšanas paņēmienus un kas pilnā mērā uzplauka ASV 20. gadsimta 60. gados. Lai panāktu nepieciešamo intimitātes pakāpi sarunā ar Brando, Kapote nedz lietoja magnetofonu, nedz arī izdarīja kādas piezīmes bloknotā. Tā vietā viņš pats pārvērtās par “cilvēku magnetofonu”. Kapote teicis, ka viņam esot fotogrāfiskās atmiņas dzirdes versija, ko viņš ar vingrināšanos esot noslīpējis līdz augstas pakāpes precizitātei. Šis piegājiens, pēc Kapotes domām, ļāva viņam “iedzīvoties aprakstāmajā situācijā, kļūt par daļu no tās un nekādā veidā nenostādīt sevi ārpus tās”. Pat Brando, lai cik nikns viņš būtu uz Kapoti, bija spiests atzīt, ka “mazajam mērglim ir absolūtā atmiņa. Viņš atcerējies visu, katru sasodīto vārdu.”

Vēlāk Kapote stāstīja savam biogrāfam Džeraldam Klārkam: “Intervēšanas mākslā – un tā ir māksla – viss noslēpums ir ļaut sarunas biedram domāt, ka viņš intervē tevi... Tu viņam stāsti par sevi, bet pamazām aud savu tīklu tā, ka viņš beigās tev izstāsta visu. Tādā veidā es “noķēru” Marlonu.”

No žurnāla The New Yorker 1957. gada 9. novembra numura tulkoto rakstu-interviju “Hercogs savos valdījumos” publicējam saīsināti.

Sīciņā istabene, kas apkalpoja viesnīcas Miyako ceturto stāvu, veda mani pa viesnīcas gaiteņu labirintu, solīdama:

– Es jums piekrauvēt Marronu.

Japāņu valodā nav skaņas “l”, un ar “Marronu” viņa domāja Marlonu – Marlonu Brando, amerikāņu aktieri, kurš tobrīd uzturējās Kioto, lai piedalītos pēc Džeimsa Mičnera romāna “Sajonara” veidotās filmas ārskatu uzņemšanā.

Mana pavadone piebungāja pie Brando durvīm, spalgi iekliedzās: “Marron!” un metās prom pa gaiteni, viņas kimono piedurknēm plivinoties kā papagaiļa spārniem. Durvis atvēra cita lellīga izskata Miyako istabene, kura tūdaļ krita vieglā histērijā. No tālākās istabas atskanēja Brando balss:

– Kas ir, mīļumiņ?

Bet meitene, sajūsmā aizspiedusi acis un iegrūdusi mutē tuklās roķeles kā tāds raudošs bērns, nebija spējīga atbildēt.

– Mīļumiņ, kas notiek?

Brando atkal ievaicājās un parādījās istabas durvīs.

– O, sveiks, – viņš teica. – Ir jau septiņi?

Mēs bijām norunājuši tikties septiņos un kopīgi paēst vakariņas; es ierados ar gandrīz 20 minūšu nokavēšanos.

– Velc nost kurpes un nāc iekšā. Es tikko kā beidzu savus darbus. Hei, mīļumiņ, – viņš teica istabenei, – atnes mums ledu.

Noskatīdamies pakaļ meitenei, kura steigšus tipināja laukā pa durvīm, viņš iespieda rokas gurnos un, plati smaidīdams, noteica:

– Viņas ir dievīgas. Tiešām dievīgas. Un bērni tāpat. Vai tev viņi nešķiet brīnišķīgi, vai tev viņi nepatīk – japāņu bērneļi?

Viņš dzīvoja divistabu numurā ar vannas istabu un stiklotu, saulainu terasi. Grīdas sedza dzeltenbrūni tatami paklāji, uz kuriem izklaidus mētājās jēlzīda spilveni. Lielākajā no abām istabām, kuru tās iemītnieks lietoja kā sava veida darba kabinetu, kur viņš arī ēda un gulēja, atradās garš, zems lakots galds un matracis gulēšanai. Visa viņa mantība šķita izlikta apskatei.

Krekli, sagatavoti mazgāšanai; tāpat arī zeķes; kurpes, svīteri, jakas, cepures, kaklasaites – tas viss mētājās apkārt kā izjaukta putnubiedēkļa tērps. Arī fotoaparāti, rakstāmmašīna, magnetofons, elektriskais sildītājs, kurš darbojās ar svelmainu centību. Šur tur rēgojās iekosti augļi; kaste ar slavenajām Japānas zemenēm, katra no tām labas olas lielumā. Un grāmatas, dziļām domām pilnu grāmatu kaskāde, starp kurām vīdēja Kolina Vilsona “Ārpusnieks” un darbi par budistu lūgšanām, dzena meditāciju, jogas elpošanu un hinduistu misticismu, bet neviena daiļliteratūras darba. Brando pats saka, ka kopš 1924. gada 3. aprīļa – dienas, kad viņš piedzima Omahā Nebraskas štatā, – viņš neesot atšķīris nevienu romānu. Taču, ja daiļliteratūras lasīšana viņu neinteresē, tad rakstīšana gan. Lakotais galds bija noklāts ar pārpildītiem pelnutraukiem un viņa pēdējo radošo pūliņu augļiem – kinoscenārija “Oranžsarkanais izvirdums” (A Burst of Vermilion) lappusēm.

Kamēr gaidījām vakariņas, viņš nometās uz grīdas, atspieda galvu pret spilvenu, pievēra acis, tad aizvēra tās pavisam. Likās, it kā viņš būtu ieslīdzis tramīgā miegā: viņa plakstiņi raustījās, un, kad viņš ierunājās, Brando balss – auksta, it kā kopta un izsmalcināta, tomēr pārsteidzoši zēniska – likās nākam no kādām miegainām tālēm.

– Pēdējie astoņi deviņi gadi manā dzīvē bijuši murgaini, – viņš teica. – Varbūt pēdējie divi bija nedaudz labāki. Mazāka mētāšanās pa viļņu ieplakām. Vai tu kādreiz esi bijis pie psihoanalītiķa? Sākumā es no tā baidījos. Baidījos, ka tas sagraus tos impulsus, kas mani padarījuši par radošu cilvēku, par mākslinieku. Jūtīgs cilvēks uztver 50 iespaidu tur, kur kāds cits varbūt gūst tikai septiņus. Jūtīgi cilvēki ir tik viegli
ievainojami; jo jūtīgāks esi, jo lielāka varbūtība, ka pret tevi izturēsies brutāli, ka uzaudzēsi sev biezu ādu. Tu neļauj sev attīstīties, neļauj sev neko just, jo vienmēr jūti par daudz. Psihoanalīze palīdz. Man tā palīdzēja. Bet ar visu to pēdējie astoņi deviņi gadi bijuši diezgan murgaini...

Balss turpināja skanēt, it kā tā runātu, lai klausītos pati sevī, – šāds efekts Brando runai piemīt bieži, jo, tāpat kā daudziem uz sevi centrētiem cilvēkiem, viņam patīk runāt monologos. Viņš pats to atzīst un sniedz tam savu izskaidrojumu.

– Cilvēki, ar kuriem es esmu kopā, nekad neko nerunā, – viņš saka. – Liekas, ka viņi tikai grib dzirdēt, kas man sakāms. Tāpēc es arī runāju par visiem.

Vērojot viņu tagad, es jutos tā, it kā no jauna piedzīvotu savu pirmo tikšanos ar viņu. Bija ziemas pēcpusdiena, 1947. gads, kad es Ņujorkā apmeklēju Tenesija Viljamsa lugas “Ilgu tramvajs” mēģinājumu, kurā Brando spēlēja Stenliju Kovaļski – lomu, kas atnesa viņam vispārēju atzinību. “Ilgu tramvaja” režisors Elija Kazans toreiz teica un nesen atkārtoja to vēlreiz:

– Marlons vienkārši ir labākais aktieris pasaulē.

Bet tajā pēcpusdienā pirms desmit gadiem man vēl nebija ne jausmas, kāds viņš izskatās. Es biju ieradies pārāk agri – zāle bija tukša, un uz galda skatuves vidū cieši aizmidzis gulēja muskuļains, jauns vīrietis. Tā kā viņam mugurā bija balts tē­krekls un džinsi un tā kā viņš izskatījās tik atlētisks – svarcēlāja rokas, Čārlza Atlasa krūškurvis (lai arī uz tā gulēja atvērts “Zīgmunda Freida galveno rakstu” sējums) –, es viņu noturēju par skatuves strādnieku. Vismaz līdz brīdim, kad ieskatījos viņam sejā. Bija sajūta, it kā pie muskuļainā ķermeņa būtu piestiprināta sveša galva. Jo šī seja, ko nekādi nevarēja nosaukt par skarbu, piešķīra viņa “cietā veča” tēlam teju vai eņģelisku izsmalcinātību un maigumu: stingra āda, plata, augsta piere, acis tālu viena no otras, ērgļa deguns, pilnīgas lūpas ar atslābinātu, juteklisku izteiksmi. Pašreizējais Brando, tas, kurš gulēja, atlaidies uz tatami, un runāja, runāja, laiski pūzdams cigaretes dūmus, protams, bija cits cilvēks. Viņa ķermenis bija druknāks, piere – augstāka, jo mati bija kļuvuši plānāki; viņš bija bagātāks (no “Sajonaras” producenta viņš varēja cerēt saņemt 300 000 dolāru plus vēl procentus no filmas kases ienākumiem). Bija arī citas izmaiņas. Viņa acis bija mainījušās. Tagad viņš raudzījās uz cilvēkiem ar pašapzinīgu pārākuma izteiksmi un tādu kā žēlumu, it kā viņš mājotu apgaismota prāta sfērās, kur citi, viņam par nožēlu, nevar iekļūt.

Taču viņa sejas smalkais maigums bija palicis. Vai gandrīz palicis. Jo pa šo laiku viņa dzīvē bija noticis kāds negadījums, kas padarīja viņa seju līdzīgāku “kārtīga veča” sejai. Pūlēdamies iespraukties viņa vārdu straumē, es vaicāju:

– Kā tu salauzi degunu?

– …bet ar to es negribu teikt, ka vienmēr esmu nelaimīgs. Atceros kādu aprīli, kad biju Sicīlijā. Karsta diena, visur zied puķes. Man patīk puķes – tās smaržīgās. Gardēnijas. Nuja, es viens pats kaut kur aizklīdu. Apgūlos vienā puķu pļavā. Aizmigu. Tā bija laime. Tad es biju laimīgs. Ko? Ko tu teici?

– Es tev gribēju vaicāt, kā tu salauzi degunu.

Viņš pasmaidīja, it kā būtu atcerējies kādu tikpat laimīgu savas dzīves epizodi kā snauda Sicīlijas pļavā.

– “Tramvaja” laikā mēs ar dažiem aizskatuves čaļiem mēdzām iet lejā uz katlu telpu un uzplosīties. Vienu vakaru es tur salecos ar vienu džeku un šis man – žļerkt! Nu, es aizgāju uz tuvāko slimnīcu. Deguns bija lupatās. Viņiem vajadzēja mani aizmidzināt, lai to salāpītu, un ielikt mani gultā. Es arī to nepārdzīvoju. “Tramvajs” jau gāja kādu gadu un man tas bija galīgi piegriezies.

(Nesen, atceroties šo incidentu, Viljamsa lugas producente Irēne Selznika teica:

– Pēkšņi viņa seja ieguva pavisam citu izskatu. Tādu skarbāku. Mēnešiem ilgi es viņam teicu – viņi ir sapostījuši tavu seju, tev ir jādabū atpakaļ tavs deguns! Par laimi, viņš mani neklausīja. Jo tagad es visā nopietnībā domāju, ka lauztais deguns bija viņa lielā loze. Tas piešķīra viņam seksapīlu. Pirms tam viņš bija pārāk skaists.)

1949. gadā Brando pirmo reizi devās uz ASV Rietumkrastu, lai spēlētu galveno lomu “Vīros” – filmā par kara veterāniem – invalīdiem. Savu attieksmi pret kino viņš rezumēja ar vārdiem:

– Vienīgais iemesls, kāpēc esmu šeit, ir tas, ka manī nav vēl tik daudz morālas drosmes, lai atteiktos no naudas.

Sajutis klusumu mūsu sarunā, viņš steidzās to aizpildīt:

– Kino, protams, ir māksla ar vislielāko potenciālu. Var pateikt svarīgas lietas daudziem cilvēkiem. Par diskrimināciju un naidu, un aizspriedumiem.

Ieradies Tokijā, Brando bija paziņojis kādiem 60 reportieriem, ka viņš piekritis spēlēt “Sajonarā” – filmā par amerikāņu iznīcinātāja pilotu, kurš iemīlas japāņu varietē dejotājā, – tādēļ, ka šī filma vēršas pret aizspriedumiem. Arī tāpēc, ka tā dotu viņam “nenovērtējamo iespēju” strādāt kopā ar Džošuu Loganu. Bet bija pagājis laiks. Un tagad Brando iesprauslādamies teica:

– Es padodos. Es vienkārši atspēlēšu to lomu, un viss. Dažreiz man liekas, ka neviens tāpat nejūt atšķirību. Pirmajās filmēšanas dienās es centos tēlot. Bet tad es izdarīju eksperimentu. Vienā ainā es mēģināju darīt visu nepareizi. Šķobīju seju un bolīju acis. Un ko Logans teica? “Brīnišķīgi! Gatavs!”

Bet varbūt arī šeit vietā ir frāze, ko Brando sarunās bieži mēdz atkārtot: “Es pa īstam domāju tikai 40 procentus no tā, ko saku.”

Vakariņu gaidīšana ieilga. Kad tās beidzot atnesa, es, atbildot uz Brando jautājumiem, stāstīju viņam par kādu savu paziņu, jaunu amerikāņu budisma mācekli, kurš vada kontemplatīvu, ja ne pavisam pārpasaulīgu dzīvi aiz Kioto Niši-Hongandži tempļa vārtiem. Mans stāsts bija licis Brando sejai sastingt. Viņš klausījās ar pārsteidzošu uzmanību. Mans budistu draugs bieži piestaigāja uz vietējiem kinoteātriem. Viņš bija lasījis par Brando uzturēšanos pilsētā un ilgojās viņu satikt. Brando uzņēma šo ziņu bez sajūsmas. Tā bija aizskārusi puritānisko stīgu viņa raksturā, kura nebija gluži nenospriegota.

– Tas ir tāpat kā pirms pāris dienām filmēšanas laukumā, – viņš teica. – Mēs strādājām templī, un viens mūks lūdza, lai es viņam dodu autogrāfu uz manas fotogrāfijas. Ko gan mūks varētu gribēt darīt ar manu autogrāfu?

Viņš jautājoši nolūkojās uz izmētātajām grāmatām, no kurām daudzas bija veltītas mistikas tēmām.

 – Zini, ko es gribētu? – viņš ieteicās. – Es gribētu parunāties ar kādu, kurš kaut ko saprot no šīm lietām. Jo...

Tieši tajā brīdī numurā ieslīdēja istabene, balansēdama abās rokās milzīgus šķīvjus.

– Jo, – viņš atsāka, – es esmu nopietni domājis, es esmu ļoti nopietni apsvēris iespēju mest visu pie malas. Visu to veiksmīga aktiera būšanu. Jo kāda no tās jēga, ja tā neved ne uz ko lielāku? Jā, labi, tu esi atzīts, tevi visur gaida. Bet tas ne pie kā neved.

Viņš paberzēja zodu ar dvieli, it kā lai noslaucītu veca grima paliekas.

– Pārāk lieli panākumi var sagraut tikpat pamatīgi kā pārāk lielas neveiksmes. Zini, man pagāja ilgs laiks, līdz es apjēdzu, ka tas es arī esmu – stāsts par lieliem panākumiem. Es jau pāris mēnešu biju spēlējis “Tramvajā”, kad kādu vakaru – pavisam neskaidri, klusiņām – sāku saklausīt šo rūkoņu. It kā es līdz tam būtu gulējis un pēkšņi pamodies uz konfekšu kaudzes.

Kamēr mēs ēdām, Brando atsāka sava kinozvaigznes statusa demontēšanu. Viņš bija izšķīries par kompromisu.

– Kad atgriezīšos Holivudā, zini, ko es darīšu? Es atlaidīšu savu sekretāri un pārvākšos uz mazāku māju, – viņš teica. Viņš atviegloti nopūtās, it kā jau būtu nometis vecās, apgrūtinošās nastas. – Bet, – viņš sarauca pieri, – mājai ir jābūt ar žogu. Lai nelaistu klāt visus tos tipus ar zīmuļiem. Bet ar telefonu gan laikam neko nevarēs izdarīt.

– Ar telefonu?

– To noklausās. Manu telefonu.

– Kurš noklausās?

Viņš čāpstinot košļāja steiku. Likās, ka viņš negrib teikt, taču bija pārliecināts par saviem vārdiem.

– Ar saviem draugiem es runāju franciski. Vai kādā mūsu pašu izdomātā mēlē.

Namatēvs izvilka starp šķīvjiem paslēptu vēstuli un sāka to lasīt – kā džentlmenis, kurš lasa brokastu avīzi. Pēc brīža viņš ieteicās:

– Tā ir no viena mana drauga. Viņš taisa dokumentālo filmu... par Džeimsa Dīna dzīvi. Viņš grib, lai es ierunāju diktora tekstu. Varētu arī.

Viņš pievilka sev tuvāk ābolkūku.

– Bet varbūt tomēr ne. Es vienmēr ar visu ko aizraujos, bet tas nekad neilgst vairāk par septiņām minūtēm. Tieši septiņas minūtes. Tā ir mana robeža.

Pabeidzis ēst savu kūku, viņš jautājoši palūkojās uz manējo; es pabīdīju savu šķīvi viņam.

Daudzi kritiķi recenzijās par Dīna pirmo filmu “Austrumos no Ēdenes” atzīmēja gandrīz vai plaģiātisko līdzību starp viņa un Brando tēlošanas manierēm.

– Viņam bija kaut kāda uzmācīga ideja attiecībā uz mani. Lai ko es darītu, viņš darīja to pašu. Viņš mēdza man zvanīt.

Brando ar viltīgu telefona sarunu pārtvērēja smaidu pacēla pie auss iedomātu telefona klausuli.

– Es klausījos, kā viņš runā ar viesnīcas operatoru, prasot pēc manis. Bet es nekad neatbildēju. Es nekad viņam neatzvanīju. Nē, kad es...

Brando monologu pārtrauca īsts telefons.

– Jā? – viņš, pacēlis klausuli, teica. – No kurienes? Nē, es nepazīstu nevienu no Manilas. Sakiet, ka manis šeit nav. Nē, es beidzot satikos ar Dīnu, – nolicis klausuli, viņš turpināja, – vienā ballītē. Viņš tur plosījās un ārdījās kā tāds vājprātīgais. Es viņu pavedu sāņus, iedevu viņam viena psihoanalītiķa adresi, un viņš aizgāja. Vismaz viņa aktierspēle uzlabojās. Uz beigām, man šķiet, viņš jau sāka iet savu aktiera ceļu. Bet visa tā Dīna glorificēšana ir pilnīgi aplama. Tāpēc es domāju, ka dokumentālajai filmai varētu būt jēga. Parādīt, ka viņš nebija nekāds varonis; parādīt, kāds viņš patiesībā bija – vienkārši apjucis puika, kurš cenšas sevi atrast. To vajadzētu izdarīt, un es arī gribētu to izdarīt – tā varētu būt sava veida manis paša grēku izpirkšanas forma. Līdzīgi kā taisot “Mežonīgo”.

Viņš atsaucās uz dīvaino filmu, kurā viņš spēlē fašistiem līdzīgu noziedznieku bandas fīreru.

– Bet... kas zina? Septiņas minūtes ir mana robeža.

Brando sāka vīt gaisā pirkstus.

– Aktierspēle ir tik smalka lieta. Trausla, smalka lieta, un jūtīgs režisors var palīdzēt to dabūt no tevis laukā. Filmēšanā pats svarīgākais, pats jūtīgākais brīdis ir ap kāda trešā dubla uzņemšanu; tajā brīdī jau pietiek tik vien kā ar režisora čukstu, lai viss taptu skaidrs. Gadžs (Elijas Kazana iesauka) to labi pieprot. Viņš brīnišķīgi strādā ar aktieriem.

Vienu no savām atmiņā paliekošākajām kinolomu epizodēm Brando nospēlēja Kazana režisētajā filmā “Krastmalā”: brauciens mašīnā, kur Rods Staigers, kurš tēlo Brando spēlētā varoņa brāli gangsteri, atzīstas, ka ved viņu iekšā lamatās. Vai viņš varētu izmantot šo epizodi kā piemēru?

– Nu, paskatīsimies, – viņš samiedza acis. – Man nepatika filmas scenārijs. Daudz visādu konfliktu. Man tā filma bija līdz kaklam. Visi ārskati tika filmēti Ņūdžersijā ziemas vidū – aukstums, jēziņ! Un man tajā laikā bija problēmas. Ar sievietēm. Bet paga. Tai ainai bija septiņi dubli, jo Rods Staigers nevarēja vien beigt bimbāt. Viņš ir viens no tiem aktieriem, kuriem patīk raudāt. Mēs pārfilmējām to ainu vēl un vēlreiz. Bet es neatceros, kurā brīdī un kā man pēkšņi viss saslēdzās. Pirmo reizi, kad es redzēju filmu “Krastmalā” noskatīšanās zālē, man tā likās tik briesmīga, ka es aizgāju projām, nepateicis Gadžam ne vārda.

Pirms mēneša kāds Brando draugs bija man teicis:

– Marlons vienmēr kritizē to filmu vai izrādi, pie kuras viņš strādā. Liekas, ka viņam sagādā baudu būt neapmierinātam.

Bija pusvienpadsmit vakarā, un akmeņu un koku grupas viesnīcas dārzā zem logiem peldēja vieglā dūmakā. Viņš teica:

– Tu esi bijis Narā? Diezgan interesanti.

Es biju bijis Narā, un – jā, bija interesanti. Stundas brauciena attālumā no Kioto, pastkartes pilsētiņa tūristu iecienīta parka vidū. Tad, it kā joprojām runādams par Naru, viņš teica:

– Es gribētu apprecēties. Gribu, lai man būtu bērni.

Varbūt tas nemaz nebija tādā bezsakarā ar iepriekš teikto; Naras maigā drošība varēja izraisīt viņā asociācijas ar laulības dzīvi, ar ģimeniskumu.

– Cilvēkam vajadzīga mīlestība, – viņš teica. – Nav cita iemesla dzīvošanai. Cilvēki ne ar ko neatšķiras no pelēm. Viņi dzimst, lai pildītu to pašu funkciju. Lai vairotos.

(Citējot viņa draugu Kazanu: “Marlons ir viens no maigākajiem cilvēkiem, kādus es pazīstu. Iespējams, vismaigākais.” Kazana izteiciens ieguva jēgu, redzot Brando bērnu sabiedrībā. Viņš bija mīļš ar bērniem, nepiespiests, rotaļīgs, viņš par tiem priecājās; patiesi, emocionālā ziņā viņš šķita kā viņu līdzinieks, viņu slepenais līdzzinātājs.)

Viņš turpināja runāt:

– Tā ir mana galvenā problēma. Es nespēju nevienu mīlēt.

Viņš stāvēja it kā kaut ko medīdams – tika atrastas cigaretes; ievilcis dūmu, viņš atkrita uz matrača. – Es nespēju. Nevienu mīlēt. Es nespēju nevienam uzticēties tik lielā mērā, lai atdotu sevi. Bet es esmu tam gatavs. Es to gribu. Un es varu, es jau gandrīz... man tiešām beidzot... – Viņa acis sašaurinājās, bet viņa balsī nebija ne mazākās intensitātes, tā bija vienaldzīga. – Jo kas gan cits vēl pasaulē ir? Šā vai tā, man ir draugi. Nē. Nē, man nav, – viņš teica, uzsākdams vārdisku boksu ar savu ēnu. – Bet protams, ka man ir, – viņš izlēma. – No dažiem es neko neslēpju. Es viņiem izstāstu visu, kas notiek. Kādam taču ir jāuzticas. Nu, ne jau līdz galam... Tu zini, kā es iegūstu draugus?

Viņš pieliecās man tuvāk.

– Es sāku ļoti neuzkrītoši. Metu lokus apkārt un apkārt. Tad es pamazām sāku tuvoties. Tad es izstiepju roku un pieskaros – āā – ļoti maigi...

Viņa pirksti viegli pieskārās manai rokai.

– Tad, – viņš teica, – es atkāpjos. Pagaidu laiciņu. Ļauju pabūt neziņā. Tieši īstajā brīdī es atkal tuvojos. Pieskaros. Riņķoju apkārt.

Tagad viņa roka zīmēja gaisā riņķveida kustības, it kā tā turētu virvi.

– Un, pirms viņi paspēj ko nojaust, es jau esmu viņus sasaistījis. Viņi ir man rokā. Un pēkšņi – vienotru reizi – izrādās, ka es esmu viss, kas viņiem ir. Redzi, daudzi no viņiem ir cilvēki, kuri nespēj nekur iekļauties. Bet es gribu viņiem palīdzēt, un viņi var koncentrēties uz mani; es esmu hercogs. Tāds kā hercogs savos valdījumos.

Brando nožāvājās; droši vien bija jau ceturksnis pāri vieniem.

– Vēl pa cigaretei! – viņš teica, kad es jau cēlos un vilku mugurā mēteli.

– Vai tev nevajadzētu iet gulēt?

– Tas tikai nozīmē, ka atkal būs jāceļas. Lielāko daļu rītu es nezinu, kāpēc to daru. Es nespēju tikt ar to galā. Nu, vienalga, es varu strādāt arī vēlāk.

Ārā bija sācis līņāt, tāpēc doma par vienu glāzīti pirms gulētiešanas likās patīkama. Pēkšņi viņš teica:

– Mana māte. Viņa saplīsa kā porcelāns.

Lai arī dzimis Nebraskā, kur viņa tēvs pārdeva kaļķakmens izstrādājumus, Brando, ģimenes trešais bērns un vienīgais dēls, drīz vien tika aizvests dzīvot uz Libertivilu Ilinoisā. Tur Brando ģimene apmetās vecā mājā. Govs slaukšana bija viens no dienišķajiem mājas darbiem, kas tika uzticēts Badam, kā Marlonu bija iesaukuši ģimenes locekļi. Bads, šķiet, bija visai ekstraverts zēns, kuram patika sacensties ar citiem. Dumpīgs arī; katru svētdienu viņš bēga prom no mājām – vienalga, lietus vai saule. Bet viņš un viņa māsas bija ļoti tuvās attiecībās ar māti. Brando kundze allaž spēlēja galvenās lomas vietējās izrādēs, un viņa allaž bija ilgojusies pēc pasaules, ko apspīd prožektoru gaismas. Viņas dēls, atrunāts no jaunības sapņiem par garīdznieka karjeru un 1942. gadā atzīts par nederīgu dienestam armijā ceļa locītavas slimības dēļ, sakravāja mantas un aizbrauca uz Ņujorku. Šajā brīdī no skatuves noiet tuklais, blondais, nelaimīgais pusaudzis Bads un uznāk pieaugušais un ļoti talantīgais Marlons.

Brando nav aizmirsis Badu. Kad viņš runā par saviem zēna gadiem, liekas, ka šis zēns viņā dzīvo joprojām.

– Māte man bija viss. Kad es nācu mājās no skolas... – Viņš ieturēja pauzi, it kā lai dotu man laiku iztēloties, kā viņš pēcpusdienā velkas pa ielu uz mājām. – Mājās neviena nebija. Ledusskapis tukšs. – Diapozitīvu virkne: tukšas istabas, virtuve. – Tad parasti iedžinkstējās telefons. Zvanīja no kāda bāra. – Pie mums te ir viena dāma. Labāk nāciet un viņu savāciet. – Lēciens uz priekšu laikā. Badam ir astoņpadsmit gadu, un: – Es domāju, ja viņa mani mīlēja, ja viņa man uzticējās, mēs dzīvosim kopā un es par viņu rūpēšos. Reiz, tas jau bija vēlāk, tā arī patiešām notika. Viņa pameta manu tēvu un pārvācās dzīvot pie manis Ņujorkā, kad es spēlēju teātrī. Es ļoti centos. Bet mana mīlestība nebija pietiekami stipra. Es viņai pietiekami daudz nenozīmēju. Viņa aizbrauca atpakaļ. Un kādu dienu... 
– viņa balss kļuva plakanāka, taču emocionālā toņkārta spraigāka, – man viss kļuva vienaldzīgs. Viņa bija istabā. Pieķērusies pie manis. Un es ļāvu viņai nokrist. Jo es to vairs nespēju izturēt – skatīties, kā viņa saplīst, kā porcelāna trauks. Es ņēmu un izgāju ārā. Kopš tā laika es esmu vienaldzīgs.

Likās, ka telefona zvans viņu pamodina no snaudas. Viņš mani pavadīja līdz durvīm.

– Nu tad sajonara, – viņš no manis jokodams atvadījās. – Pasaki viņiem tur lejā, lai izsauc tev taksi. – Kad es jau gāju projām pa gaiteni, viņš uzsauca nopakaļ: – Un, paklau! Nepiegriez pārāk lielu vērību tam, ko es teicu. Vienmēr jau es tā nejūtos.