Bez vārdiem

Kāpēc jūs pie tualetes durvīm esat piespraudis Merilinu Monro? Jūs to izdarījāt?
Nu, es...
Viņa bija ļoti nelaimīgs cilvēks, starp citu. Uzaugusi bāreņu patversmē, pēc tam visu mūžu meklēja ģimeni, neviens no trim vīriem viņu nemīlēja, un, kad naktī pirms pašnāvības viņa apzvanīja visu savu telefongrāmatiņu, lūdzot atbraukt un palīdzēt, neatbrauca neviens. Pat Artūrs Millers.
Nu, no Millera to vajadzēja gaidīt. Es viņu esmu pāris reizes saticis. Tāds tītars piepūties.
Labi, mēģināsim atgriezties pie Puškina.

No intervijas ar rakstnieku Andreju Bitovu avīzē Novije Izvestija, 2011. gada 11. jūlijā

Vairs neatceros, no kurienes uzradās Merilinas Monro plakāts, kas ilgus gadus bija piesprausts Rīgas Laika Lāčplēša ielas redakcijā pie sienas – ne tādēļ, ka viņa būtu RL mīļākā aktrise, bet kaut kādu citu, ne pārāk skaidru iemeslu dēļ. Taču plakāta atrašanos tur nevarētu saukt arī par pilnīgu nejaušību; piestiprināt Džoisa vai Prusta fotogrāfiju tiktu uzskatīts par bezgaumību, bet plakāts bija skaists vai, pareizāk sakot, Merilina bija skaista ar savu bezdomu skaistumu, un tam vajadzēja mazināt intelektuālo pretenciozitāti, no kuras gribēja atkratīties
telpas iemītnieki. Tiesa gan, pie šīs pašas telpas stikla durvīm savu vietu bija atradis arī plakāts ar Platona galvu. Vai varbūt Aristoteļa? Filozofu un sievieti šķīra kādi trīs metri, savā ziņā – nepārvarams attālums, lai gan, piemēram, Artūram Milleram, kam bija vadošā Amerikas intelektuāļa slava, un Merilinai Monro, kas bija slavena ar visu ko citu, tai skaitā ar kvalitāti, ko apzīmē ar “dumb blond”, stulbā blondīne[1. "Dumb blond"pašreiz uzreiz mēdz tulkot kā “muļķa” vai “stulbā” blondīne, tomēr vārdam “dumb” ir arī nozīme “mēms”: 20. gadsimta sākumā ASV vodeviļas teātros parādījās komiskais vīrieša un sievietes pāris, kurā sieviete vienīgi piespēlēja vīrietim, bet pati bija “mēma” (vēlāk Monro ierakstīs savā dienasgrāmatā: “Aktrisei jābūt bez mutes”); tieši ar šo tradīciju saistīts Merilinas Monro “stulbās blondīnes” tēls, kura apogeja bija Hovarda Hoksa filma “Džentlmeņi dod priekšroku blondīnēm” (1953) pēc Anitas Lūsas 1925. gada tāda paša nosaukuma romāna, no kurienes nāk dziesma “Dimanti ir meitenes labākie draugi”. Laikraksts New York Daily News par filmu “Jautrā izprieca” rakstīja: “Merilina Monro ir spējīga izskatīties un tēlot vēl muļķīgāk nekā jebkura no pašreizējām ekrāna blondīnēm,” turklāt tobrīd aktrise to esot uztvērusi kā komplimentu, lai gan nav šaubu, ka ar laiku Merilinu šis pašas izveidotās “stulbās blondīnes” tēls sāka kaitināt.], tas nebija šķērslis. Iespējams, ka kādā iemīlēšanās neprāta brīdī Milleram Monro šķita ne vien skaista, bet arī gudra, taču baidos, ka ne viņam, ne režisoram Elijam Kazanam, ne citiem viņas mīļākajiem tas nebija izšķirošais. Es nudien nezinu, vai Merilinas īslaicīgais mīļākais Freds Kārgers, kurš viņai mācīja mūziku, būtu uzskatāms par intelektuāli, bet viņa izteikums – “Tev tik ātri uznāk raudiens. Tas tāpēc, ka tavs prāts nav attīstīts. Salīdzinājumā ar tavu augumu tas ir embrija stadijā.” – gan ne tik daudz raksturo Merilinu, kā to vīrieti, kurš, nemēģinādams saprast, kas notiek viņa paša galvā, ļaujas kādas paša pagātnes radītas būtnes nekontrolējamajai pievilcībai.

Pāris rindiņas augstāk es jau paspēju neapdomīgi izmantot vārdu “skaistums”, bet nupat, vēlreiz noskatoties Džona Hjūstona 1961. gada filmu “Nepiemērotie”, nodomāju, cik bieži filmās atšķirībā no fotogrāfijām Merilinai gadās būt neglītai, īpaši profilā[2. Monro neglīto profilu atzīmē, piemēram, kinooperators Leons Šamrojs, kurš piedalījās Merilinas Monro pirmajā ekrāna testā Fox studijai. “Ja analizējam Merilinu, viņa neizskatās labi. Viņai ir slikta stāja, slikts deguns, figūra ir par acīmredzamu. Viņai ir slikts profils.” Merilina arī neļāva sevi fotografēt profilā. Sk.: Banner, Lois. Marilyn: The Passion and the Paradox. New York: Bloomsbury, kas iznāca nupat, 17. jūlijā, – ar acīmredzamu mērķi pieskaņoties Monro nāves 50. gadskārtai 5. augustā.], un tieši profilā mums liek uz viņu vai, pareizāk sakot, uz viņas sekcijas izķēmoto seju morgā skatīties fotogrāfija, kuru savā atklāti dzeltenajā grāmatā par Merilinu Monro (no kuras ņemts arī nupat citētais Kārgera izteikums) publicējis pazīstams “monrologs” Antonijs Samerss (Dieviete: Merilinas Monro dzīves noslēpumi, latviski 1997. gadā).
Diez vai Samerss ir piešķīris jel kādu citu jēgu fotogrāfijas publicēšanai kā iespēju pašausmināties, cik atbaidoša un nelīdzīga “sev” ir mirušās seja.

Pavisam netālu no fotogrāfijas Samerss atsaucas uz Artūra Millera teikto: “Viņa ir vissievišķīgākā sieviete, kādu es spēju iedomāties. Viņas klātbūtnē cilvēki ir gatavi mirt. Šī jaunā sieviete izaicina ikvienu vīrieti. Viņas tuvumā daudziem vīriešiem viņu iedzimtās īpatnības paspilgtinās: balamute kļūst vēl lielāks balamute, apmulsušais mulst vēl stiprāk, noslēgts vīrietis vēl vairāk noslēdzas sevī. Viņa ir kā tāds magnēts, kas no vīrišķās būtnes izvelk raksturīgākās īpašības.” Skaidrs, ka Millers ar “cilvēkiem” šeit domājis vīriešus, taču viena teikuma izcēlums man bija vajadzīgs, lai tepat atsauktos uz citu Millera izteikumu: “Viņai ir vairāk aknu nekā kautuvē. Kad cilvēki ir kopā ar viņu, tie negrib mirt. Viņa ir visas sievietes, pati sievišķīgākā sieviete pasaulē.”[3. Samerss atsaucas uz Merilinas Monro interviju Time reportierim Robertam Adžemjanam 1956. gada aprīlī. Savukārt otrs Millera citāts ņemts no Adama Viktora enciklopēdijas “The Complete Marilyn Monroe”, kas izdota 1999. gadā. Lai gan “pilnā Merilina” atstāj visnotaļ autoritatīvu iespaidu, Viktors citāta avotu neuzrāda, tomēr sliecos domāt, ka Millers ko tādu 1956. gadā patiešām varētu būt teicis. Literatūrā par Merilinu Monro vispār ir grūti noteikt avotu uzticamību un atšķirt autoru piedomājumus no faktiem; turklāt tas ir tāds kā “akadēmisks” iemesls, kāpēc saistībā ar viņu joprojām ir tik daudz nekritiskas pļāpāšanas.] Var jau būt, ka vīriešu gatavība mirt un nevēlēšanās mirt ir viens un tas pats, bet nenoliedzami Artūrs Millers runā par kādu Merilinas klātbūtnes brīnumu, ko nespēj aizstāt ne viņas fotogrāfijas, ne filmas.

Gatavojot šo rakstu, 11 vīriešiem virs trīsdesmit uzdevu stulbu jautājumu: “Vai jums patīk Merilina Monro?” (Vīriešu žurnālos kādreiz šis jautājums esot bijis uzdots daudz smalkāk: “Vai jūs gribētu izģērbt Merilinu Monro?”) 9 no viņiem atbildēja, ka nepatīk, 1 atbildēja, ka riebjas. Lielākā daļa no viņiem vēlējās precizēt, vai runa ir par aktrisi vai sievieti. Tomēr, tā kā par Monro aktrises dāvanām 8 no viņiem sprieda pēc filmas “Džezā tikai meitenes” (no 30 filmām, kurās Monro filmējusies! Viens gan uzsvēra, ka viņas “īstā” filma esot “Asfalta džungļi”), tad pieņemu, ka viņiem pret Merilinu ir kaut kas kā pret sievieti. Viņi nevēlējās saspringt, lai padomātu, kāpēc Merilina viņiem nepatika; vairāki attrauca, ka tiem nepatīk viņas mākslotība un vulgārums, viens teica, ka viņa tam atgādinot noplūktu puķi, bet vēl viens – ka reiz domājis par Merilinas skumjo seju.

Tagad salīdzināsim mūsu vīriešu nevēlēšanos domāt par Merilinu ar viņas parādīšanos 1954. gadā amerikāņu kareivju priekšā Korejā. Kareivjiem, tāpat kā daudziem citiem vīriešiem, Monro tobrīd bija nevis filmu, bet pin-up piespraužamo fotogrāfiju zvaigzne: pie katra skapīša bija redzams viņas kailfoto; viņa saņēma neskaitāmas vēstules no saviem pielūdzējiem.[4. Savas slavas zenītā, kad iznāca žurnāla Life 1959. gada 20. aprīļa numurs, uz kura vāka bija Ričarda Avedona fotografētā Merilina Monro, viņa saņēma vairāk nekā 20 000 vēstuļu nedēļā; tika pārdoti 6 300 000 Life eksemplāru.] Un kad Japānas vizītes laikā kopā ar savu jauno vīru Džo Di Madžo (faktiski tas bija medusmēnesis) viņa ieradās Korejā, lai dziedātu amerikāņu kareivju priekšā kaut ko tādu kā “Do It Again”, vīrieši bija gatavi saplosīt viņu gabalos. Tā sauktajā Īnezas Melsonas arhīvā saglabājusies vēstule Monro no viena kareivja, kas tur bija klāt: “Pirms divām dienām Merilina Monro uzstājās divīzijas 12 000 kareivju priekšā. Viņa parādījās purpurkrāsas spīguļojošā kleitā ar dziļu izgriezumu. Viņa bija tik brīnišķīga!!! Kad viņa uznāca uz skatuves, atskanēja tāds kā elsiens – viens kopīgs elsiens, ko izdvesa klātesošie 12 000 kareivju.”

Pat apzinoties, ka mana improvizētā aptauja nebija diez ko reprezentatīva, un, lai gan socioloģijā parasti galējās atbildes neņem vērā, vienpadsmitais vīrietis atbildēja: “Monro man patīk. Kā parādība. Ne tik daudz miesiski (lai gan miesai arī nav ne vainas), bet kaut kā nemiesiski. Vislabāk to raksturo Kapote, kad viņš pastāsta, kā viņa pagriezusi galvu – it kā nevis viņa pati, bet vējš to pagrieztu. Tad es viņu mīlu.”[5. Sk. Trūmena Kapotes stāsta "Brīnišķīgs bērns" fragmentu]

Spītējot atbaidošajai galvai, kas redzama Samersa publicētajā fotogrāfijā, apbedīšanas dienā 8. augustā Merilina savā zaļajā Pucci kleitā, zaļā šifona šallē, sava otrā vīra Džo Di Madžo dāvināto rožu sirdi uz krūtīm atkal esot bijusi skaista. Nesaudzīgās aut­opsijas dēļ Monro personiskā friziere Agnese Flenagana bija izmantojusi parūku, ko Merilina bija likusi pēdējās filmēšanas laikā. Drosmei izdzēris pudeli džina, Merilinai skaistumu atjaunoja viņas ilggadējais grimētājs Alans “Vaitijs” Snaiders, kurš pirms daudziem gadiem bija pa jokam piekritis Monro vēlmei, ka tieši viņš varētu tai uzklāt pēdējo meikapu; par to Merilina viņam vēlāk bija atgādinājusi, uzdāvinot Tifanija zelta naudas skavu, uz kuras bija rakstīts: “Vaitij, dārgais, es joprojām esmu silta, Merilina.” Pievienosim šim tēlam vēl ceremonijā lasīto 23. psalmu (“Tu saklāj man galdu manu naidnieku priekšā, ar eļļu Tu svaidi manu galvu, mans kauss plūst pāri.”), Džūdijas Gārlendas “Pāri varavīksnei” ierakstu, un mūsu priekšā būs Merilina kā dzīva, izgatavota no neskaitāmiem žurnāla Life vākiem, kā to izdarījis Roberts Silvers, izveidodams fotomontāžu žurnāla 1996. gada jūnija numuram.

Gluži tāpat kā no bezveidīgas masas viņu sagatavoja pēdējam skatam 1962. gada 8. augustā, tāpat no bezveidīgās “nekādās” Losandželosas meitenes Normas Džīnas Mortensones (viņas pirmais vārds) izveidota Monro zvaigzne. Diez vai tajā Merilinā, kura redzama fotogrāfijās un filmās, ir jel viena vietiņa, kas nebūtu radīta mērķtiecīgi, un šo mērķi viņa atklāja savam trešajam vīram dramaturgam Artūram Milleram: “Mans ķermenis pieder vīriešiem.” Par spīti tam, ka šādam mērķim tas nebūt nebija ideāls ķermenis, mērķi viņa sasniedza – līdz 1954. gadam, kad Merilina no Holivudas pārbēga uz Ņujorku, viņa jau pilnībā bija izveidojusi savu seksuālo, pašpārliecināto “otro ādu”; viņas ķermenis, kā viņa izteicās, bija kļuvis par viņas “maģisko draugu”. Monro attiecībām ar ķermeni pievērsa uzmanību arī psihoanalītiķi: pēc Merilinas pēdējā psihoanalītiķa (un, iespējams, pēdējā sarunbiedra šajā pasaulē vispār) Ralfa Grinsona domām, viņas ķermenis bija galvenais mehānisms, ar kura palīdzību viņa savā dzīvē ienesa stabilitātes un nozīmības sajūtu, un droši vien šis psihoanalītiskais skaidrojums ir vienīgais, kas cenšas attaisnot arī Merilinas nevaldāmo vēlmi izrādīt savu ķermeni un atkailināties. Varbūt ir taisnība tiem lieciniekiem, kuri apgalvo, ka, jo vairāk viņa izģērbās, jo dzīvāka kļuva un īsti labi jutās tikai tad, kad bija pavisam kaila.

Pati Merilina gan par to psihoanalītiskās kategorijās nedomāja. Simonai Siņorē, ar kuru viņa iedraudzējās “Mīlēsimies” (Let’s Make Love) filmēšanas laikā, Merilina stāstīja: “Viņi visi domā, ka man ir brīnišķīgas garas kājas, taču tās ir par īsu un ceļi ir apaļīgi.” Iesākumā viņas dotumus kritizēja gandrīz vai visi nozares speciālisti, taču, kā teica modes mākslinieka Bilija asistente Adela Balkāna, Merilina studijā ienāca kā skrandaine, bet izgāja kā “pati seksīgākā un elegantākā lēdija”. Protams, fotogrāfi piesedza Monro trūkumus, izmantojot apgaismojumu, pozu un kameras leņķi, bet arī Merilina darīja visu iespējamo, neatlaidīgi strādājot fotosesijās un rūpīgi pārbaudot kontaktkopijas, meklējot tās, kuras viņa sauca par “godīgām”, “reālām” vai “īstām” fotogrāfijām.

1950. gadā viņa izdarīja plastisko operāciju, lai novāktu neglītu deguna pauguru un padarītu izteiksmīgāku zodu; operācija nebija pārāk veiksmīga, un turpmāk šos trūkumus palīdzēja mazināt viņas kosmetologi, pie reizes arī novēršot sejas asimetriskumu. Bija jādarbojas arī ar vasarraibumiem uz ādas, matiņiem uz sejas un tumšajām spalviņām uz rokām. Merilinasprāt, pirksti bija par īsiem, bet nograuztos nagus piesedza pielīmēti neīstie. Merilina akcentēja savu balto ādu un nesauļojās.

Tomēr izšķirošais Merilinas brendā bija seja. Lai to radītu, viņa krāsojās ikreiz apmēram trīs stundas: pēckara Amerikā Monro nostājās kosmētikas reklāmkampaņas priekšgalā. Uzacis tika tumšinātas un parasti – iztaisnotas, Merilina bieži valkāja mākslīgās skropstas; plakstiņus viņa nedaudz baltināja, lai liktu acīm izskatīties lielākām. Viņa tumšināja dzimumzīmīti labajā pusē virs lūpām, lai pievēr­stu tai uzmanību. Lai lūpas būtu spožākas un lielākas, viņa klāja četras lūpu krāsas kārtas, zīmējot lūpas pāri dabiskajām robežām. Šādas lūpas nāca modē 1952. gadā, pateicoties kosmētikas firmas Revlon tā saucamajai “Uguns un ledus” reklāmai, un kopš tā laika Merilina ņēma savā bruņojumā asinssarkanās lūpas un nagus, iemiesojot Revlon sievietes aprakstu: “uzmestu lūpu, lielām krūtīm, nedaudz dūmakainām, skumjām acīm”. Lai lūpas izskatītos miklas, viņa izmantoja vazelīnu. Fotogrāfijās Merilinas mute gandrīz vienmēr ir vaļā, lūpas – pavērtas; Holivudas tērpu mākslinieks Bilijs Travila, kurš veidojis lielāko daļu viņas kleitu, šīs lūpas kopā ar puspievērtajām acīm sauca par viņas “drāz mani” izskatu, īpaši kad viņa savilka lūpas “O” veidā, un to viņa pa reizei darīja. Vēlāk fotogrāfe Eva Arnolde jokoja par Monro ietekmi uz 50. gadu modelēm: “Aplūkojot to gadu modes fotogrāfijas, jūs ieraudzīsit tik daudz meiteņu ar pavērtām mutēm, kuras it kā krampjaini cīnās pēc gaisa, ka jums šķitīs, ka atrodaties akvārijā.”

Merilinas firmas smaids piedzima brīdī, kad modeļu aģentūras Blue Book Modeling Agency galvenā menedžere Emelīna Snaivlija 1945. gadā norādīja, ka Normai Džīnai “neesot pietiekoši liels attālums starp augšējo lūpu un degunu”, tādēļ viņai “jāmēģina smaidīt, augšējo lūpu stiepjot uz leju”, Norma Džīna drīz vien izveidoja to Merilinas smaidu, kādu mēs pazīstam tūkstošos viņas fotogrāfiju. Patiesību sakot, fotogrāfiju, kurās Merilina nesmaidītu, tikpat kā nav.

Ja kādam šķiet, ka no šādas sejas nekas nevar iznākt, varu citēt Merilinas laikabiedru modes fotogrāfu Bertu Sternu: “Es nevarēju atrast viņas skaistuma noslēpumu kādā atsevišķā sejas iezīmē. Viņai nebija tik lieliska deguna kā Lizai Teilorei, viņai nebija perfektu lūpu kā Brižitai Bardo. Viņai nebija grezno mandeļu acu kā Sofijai Lorēnai. Un tomēr viņa man bija kas vairāk nekā tās visas kopā.”

Lai gan Normas Džīnas matu dabiskā krāsa bija brūna, sākot ar 1949. gadu vairs nav fotogrāfiju, kur Merilina nebūtu blonda, turklāt blonduma tonis mainījās no filmas uz filmu. “Dažas meitenes maina cepures. Es dodu priekšroku mainīt matu krāsu.” Merilina tik tiešām tikpat kā nevalkāja cepures; tāpat viņa – iespējams, sekojot 30. gadu Amerikas seksa simbolam, aktrisei Džīnai Hārlovai, – bieži vien nevilka apakšveļu, paskaidrojot, ka tādējādi izvairoties no nevēlamām krokām uz cieši apžmiegtajām kleitām un svārkiem.

1954. gadā Merilina savā stilā paziņoja presei: “Man patīk būt patiešām apģērbtai vai patiešām izģērbtai.[6. 1949. gadā, kad Džons Baumgarts, ASV lielākās kalendāru izdevniecības vadītājs, fotogrāfa Toma Kelija darbnīcā ieraudzīja Normas Džīnas fotogrāfiju, viņš ieteica meiteni pafotografēt kailu. Sākumā Norma Džīna atteicās, taču, atcerējusies, ka 1947. gadā bija palikusi Kelijam parādā 5 dolārus, piekrita. Fotosesijā radās divi slaveni Merilinas kailfoto uz sarkana samta drapējuma fona, vēlāk pazīstami ar nosaukumu “Jaunās krokas” un “Zelta sapņi”. Lai gan uz Baumgartu fotogrāfijas īpašu iespaidu neatstāja, viņš tomēr 1951. gadā, jau pēc Džona Hjūstona filmas “Asfalta džungļi” ar Merilinas piedalīšanos, izdeva kalendāru ar “seksīgāko” no Merilinas kailbildēm. Pavisam Kelijs uzņēma 24 Merilinas kailbildes, Merilina par fotografēšanos saņēma 50 dolārus. Kad prese sacēla ap kalendāru skandālu 1952. gada sākumā, viņa paziņoja, ka fotografējusies kaila, jo tobrīd viņai nav bijis naudas, lai paēstu, tādējādi iekarojot amerikāņu simpātijas, un, pateicoties tam visam, kalendāra pārdošana strauji pieauga, bet jau 7. aprīlī Merilina pirmo reizi parādījās uz žurnāla Life vāka (Filipa Halsmana foto; sava mūža laikā Merlina Monro rotājusi Life vāku sešas reizes). Savu kailfoto kalendāru Merilina uzdāvināja savam tērpu māksliniekam Bilijam Travilam ar uzrakstu: “Dārgais Bilij, lūdzu, apģērb mani vienmēr. Es tevi mīlu, Merilina.”] Mani neinteresē nekas, kas ir pa vidam.” Un viņa “patiešām” apģērbās šaurās, apspīlētās kleitās no galvas līdz papēžiem, bieži vien – kopā ar cimdiem līdz pleciem, kuri, tāpat kā daudz kas no Merilinas apģērba un uzvedības, visdrīzāk viņas garderobē bija nonākuši no striptīza, kas Amerikā uzplauka 30. gados, nomainot līdz tam populāro burlesku un vodeviļu. Tiesa, krūtis gan Merilina atstāja pēc iespējas atklātas, valkājot lielākoties kleitas ar dziļu izgriezumu. Merilina seksualizēja visu, ko spēja un ko varēja paciest amerikāņu kino cenzori; tās bija krūtis izceļošas korsetes, tās, protams, bija zīda zeķes, kā arī tīkliņzeķes un kurpes uz augstiem, tieviem papēžiem, kas nāca modē pēc 1951. gada.

Merilina, savienojot augstās modes tendences ar sīkpilsoņu vulgaritāti, kļuva par simbolu tam ASV pēckara stilam, ko mēdz dēvēt par “populux”, tas bija luksuss, kā to saprata vienkāršie amerikāņi. Dizaina preces iemiesoja Technicolor un Volta Disneja multeņu līksmību; gan ledusskapji, gan automobiļi un pat mājas ieguva triecienlidmašīnu (jet figther) plūdlīnijas; automašīnas kļuva arvien lielākas, gluži tāpat kā sieviešu krūtis: īpašus mašīnu buferus tā arī sauca – par “dagmārām”, tā laika krūtainas TV dīvas vārdā (šķiet, ka no šejienes varētu būt nācis arī latviešu slenga vārds krūšu apzīmēšanai – buferi). Jau kara laikā amerikāņu lidmašīnās piepūšamās glābšanas vestes sauca par “Mae Wests” (Mejas vestēm), jo angliski “vests” rīmējās ar “breasts”, krūtīm, kas savukārt norādīja uz populārās zvaigznes Mejas Vestas vārdu un torsu. Merilina Monro iepretim kara traumām (sk., piemēram, 1953. gada filmu “Niagāra”, kur Merilinas partneris Džozefs Kotens spēlēja kara traumētu vīrieti), Aukstā kara paranojai un atombumbai iemiesoja profānās pasaules vieglprātību un smieklīgumu.

Meja Vesta bija viens no Merilinas izstrādātā stila paraugiem – visdrīzāk, tieši no Vestas viņa pārņēma gaitu, kādā, uzkrītoši grozot gurnus, pa ekrānu pārvietojas viņas varones. Britu žurnālista Viljama Dž. Veterbija “Sarunās ar Merilinu” viņa norāda, ka no Mejas Vestas iemācījusies radīt iespaidu, ka viņa izsmej pati savu seksualitāti.[7. Starp  citiem Merilinas aktiermākslas skolotājiem bija arī Lote Goslara, slavena dejotāja, kas savās solo lomās bieži spēlēja klaunus; pie viņas Monro bija nosūtījis viņas drāmas skolotājs Mihails Čehovs. Strasbergs apgalvo, ka savā komiķes jeb klauna tēlā Monro apzināti iekļāvusi arī Čaplina Mazā klaidoņa iezīmes. Bilijs Vailders, kurš Monro filmēja Cukuriņa lomā “Džezā tikai meitenes”, apgalvoja, ka viņa ir “labākā vieglā komiķe, kāda tobrīd ir kinematogrāfā, un ikviens jums pateiks, ka smagākais žanrs aktierim ir vieglā komēdija”.]Kad Monro 50. gadu vidū bija kļuvusi par “dumjās blondīnes” standarta tēlu, viņa ar savu gurnus gorošo gaitu, pavērto muti un pievērtajām acīm, bērnišķīgo balsi un pieguļošajām kleitām jau parodēja pati sevi. Tas bija tēls, kurā savienojās 40. gadu sekskaķīša un piespraužamās meitenes iezīmes, Betijas Būpas smieklīgi infantilās izteiksmes, izsmējīgās “ātri runājošās” meitenes no 30. gadu screwball komēdijām, seksuālā ķircināšanās no burleskas un striptīza un beidzot – Marlēnas Dītrihas skulptūriskais glamūrs.

Ap 1956. gadu Merilina spēja izteikt laimi un prieku, un skumjas savās acīs gandrīz vienlaikus; jutekliska un ievainojama Merilina Monro vīriešos radīja vēlēšanos būt maigiem, iedvešot, ka domāta tieši viņiem – kā dziesmā no “Džezā tikai meitenes”: “I Wanna Be Loved By You”, es gribu, lai tu mani mīli.

Ja godīgi, šis raksts sākumā bija iecerēts kā Merilinas Monro grāmatas “Fragmenti: Dzejoļi, pieraksti, vēstules”[8. Monroe, Marilyn. Fragments: Poems, Intimate Notes, Letters. Ed. by Stanley Buchthal and Bernard Comment. New York: Farrar, Straus and Giroux, 2010.] apskats. Grāmatu 2010. gadā izdeva apgāds Farrar, Straus and Giroux, bet pēc tam tā iznāca vēl daudzās citās pasaules vietās, ieskaitot Krieviju, kur to pavadīja pilnīgi atbruņojoša anotācija: ““Merilina Monro. Mūžs, ko izstāstījusi viņa pati” – pirmā grāmata par īsto Merilinu Monro. Grāmata, kura aiz Holivudas zvaigznes ļaus saskatīt “žilbinošās blondīnes dvēseli” un uzzināt patiesību par Merilinas dzīvi no viņas pašas.”

Līdzīgi tam kā prasmīgais grimētājs Alans “Vaitijs” Snaiders saveda kārtībā mirušās Merilinas seju, Merilinas pierakstiem vajadzēja savest kārtībā viņas dvēseli. Merilinas rokrakstu publikācija veidota no lapiņām, ko divās kastēs starp viņas mantām atrada viņas aktiermākslas skolotāja Lī Strasberga trešā sieva Anna Mizrahi Strasberga. Merilinas arhīvs un viņas personīgās lietas palika pie Strasberga; pēc viņa nāves 1982. gadā tās pa laikam nonāk izsolē; piemēram, 1999. gadā Anna Strasberga pārdeva priekšmetus no Merilinas mantojuma par vairāk nekā 13,4 miljoniem dolāru. Starp mašīnraksta lapām, vēstulēm, aprakstītām viesnīcu vēstuļpapīra lapiņām šajā arhīvā atrodas arī vairākas melnas Record piezīmju grāmatiņas, kas toreiz bija populāras rakstošo cilvēku vidū. Merilina acīmredzot bija iesākusi pierakstīt savas domas ap 1951. gadu, un pirmais dienasgrāmatas ieraksts draudīgi slīpā rokrakstā ir: “Viena!!!!!!! Es esmu viena es esmu vienmēr viena lai vai kas.”

Priekšstatu par to, kā uztvēra Merilinas “Fragmentus”, varētu dot kādas “Džemijas” ieraksts sociālajā tīklā Goodreads 2011. gada 4. janvārī:
“Šī grāmata lika paskatīties uz Merilinu Monro pilnīgi jaunā gaismā. Šī grāmata rāda, ka Merilina nav tikai glīta seja, nav tikai seksa simbols. Viņa nebija stulba blondīne. Viņai bija smadzenes. Viņa gribēja būt kaut kas vairāk, darīt vairāk. Es patiešām pēc “Fragmentu” lasīšanas pret Merilinu attiecos ar pavisam jaunu cieņu un dziļu līdzjūtību. Tā bija sieviete, kura jaunībā tika izmantota un nodota, un tas viņu ietekmēja visu mūžu. Tas noteica viņas izvēles un attiecības. Bet Merilina mēģināja atstāt to visu pagātnē un radīt sevi no jauna. Grāmata pavisam noteikti atsedz daudz ko tādu, ko mēs nezinājām, un liek mums domāt par visu, kam jānonāk atklātībā.” London Review of Books uz Monro “Fragmentiem” atsaucās ar apjomīgu Žaklīnas Rozas rakstu “Nezināmo lietu graboņa”, bet Sema Kešnera raksts žurnālā Vanity Fair “Merilina un viņas briesmoņi” iznāca gandrīz vai vienlaikus ar grāmatu.[9. Rose, Jacqueline. A Rumbling of Things Unknown. London Review of Books, 2012. g. 26. aprīlis. Kashner, Sam. Marilyn and Her Monsters. Vanity Fair, 2010. g. novembris.] Abi rakstītāji ir vienisprātis, ka šī publikācija, Žaklīnas Rozas vārdiem, “dod mums iespēju ielūkoties tās sievietes prātā, par kuru uzskatīja, ka prāta viņai nav”.

Iespaidu par Merilinu kā saprātīgu būtni “Fragmentu” izdevēji lipina, izmantojot viņas aizrautību ar grāmatu lasīšanu. Par to, ka Merilina daudz lasīja, šaubīties nenākas. Kad Filips Halsmans 1952. gadā Merilinu fotografēja viņas dzīvoklī, viņš tur bija saskaitījis 200 grāmatu. “Fragmentos” publicēti dažu grāmatu vāki no Merilinas bibliotēkas – tur redzama gan Flobēra “Bovarī kundze”, gan Hemingveja “Ardievas ieročiem”, gan Keruaka “Ceļā”, gan Kamī “Krišana”, gan Dreizera “Māsa Kerija”. Starp iemīļotākajām Merilinas grāmatām bija Volta Vitmena “Zāles stiebri”, Rilkes “Vēstules jaunajam dzejniekam”, ar to lasīšanu tolaik aizrāvās Holivudas vācu imigranti, Prusta “Svana pusē”, Balzaks, Dostojevskis, Tolstojs. Elija Kazans viņai ieteica lasīt Emersonu, Mihails Čehovs – Rūdolfu Šteineru, Artūrs Millers – Karla Sandbērga sešu sējumu Abrahama Linkolna biogrāfiju.

“Fragmenti” ilustrēti galvenokārt ar fotogrāfijām, kurās Merilina Monro redzama lasām, un var tikai piekrist Kešneram, ka nav daudz aktrišu, kuras būtu fotografētas ar grāmatu rokā. Taču varbūt tieši tādēļ uzkrītošā seksa ikonas Merilinas Monro savienošana ar grāmatu rada nedaudz komisku iespaidu, atgādinot vēl vienu viņas priekšgājēju, amerikāņu aktrisi Mēriju Vilsoni, kura bija populāra līdz pat 50. gadiem; ar savu bērnišķīgo sejiņu, vienmēr izbrīnīto izskatu viņa papildināja “dumjās blondīnes” tēlu; viena no Vilsones tēla iezīmēm bija viņas pikantais “intelektuālisms”, citējot un savienojot dažādu grāmatu izteikumus. Filmā “Džentlmeņi dod priekšroku blondīnēm” aiz draudzeņu Lorelejas Lī un Dorotijas Šovas vieglprātīgās ārienes slēpjas asprātība un pat sadzīviska gudrība; Džeina Rasela, kas šajā mūziklā ir viena no divām draudzenēm, apgalvo, ka filmēšanas laikā Merilina ar viņu esot stundām runājusi par filozofiem; īpaši viņu esot interesējis Platons, Pāvils un Apokalipse.

Tomēr, ja nepievērš uzmanību tādiem ierakstiem kā “dzīvei/ tā ir apņēmība, ko nedrīkst pārspīlēt” vai “darbam/ patiesību var tikai atcerēties, bet ne izgudrot” un pašai vēlmei beletrizēt savu dzīvi, Merilinas aizrautība ar grāmatām “Fragmentos” nekā neizpaužas.

Varbūt pats būtiskākais, par ko pastāsta “Fragmenti”, sākas ar Merilinas plaukstas fotogrāfiju. Tajā kāds hiromants varētu lasīt kā grāmatā. Līdzīgā kārtā Merilinas rokrak­stu faksimili ir izcils grafoloģisks dokuments, kurā, sekojot brīžam steidzīgajam rokrakstam, krustu šķērsu izsvaidītajiem pierakstiem un jocīgajām burtu kļūdām, varētu izdarīt pārsteidzošus atklājumus. Taču arī bez tādiem pastarpinātiem saprašanas ceļiem Merilinas grāmata, manuprāt, atklāj ko svarīgāku. Gatavojot atbildes kādai intervijai, Merilina ieraksta: “Es ceru, ka agrāk vai vēlāk es varēšu uzrakstīt kaismīgu pārskatu par brīnumiem, ko spēj sa­sniegt psihoanalīze. Bet vēl nav laiks.”

Izskatās, ka laiks ir pienācis, un “Fragmenti” ir par šiem brīnumiem. 1958. gadā, kad Merilina ierodas Losandželosā, lai sāktu filmēties “Džezā tikai meitenes”, viņa iesāk sarkano Livewire dienasgrāmatu; zem virsraksta “Pēc viena gada analīzes” seko ieraksts: “Palīgā palīgā Palīgā es jūtu dzīve tuvojas kad viss ko es gribu ir nomirt.”

Trīs gadus iepriekš Merilina iekārtojās trīsistabu numurā viesnīcas Waldorf-Astoria 27. stāvā un tur pierakstīja dažus savu sapņus un atmiņas uz viesnīcas smalkā Art Deco piezīmju papīra; lūk, viens.

Labākais no ķirurgiem – Strasbergs
gaida, lai atvērtu mani, pret ko es neiebilstu, jo dr. H
mani sagatavojusi – iedevusi man pretsāpju
un arī noteikusi diagnozi un
piekritusi tam, kas jādara –
operācijai – lai atgrieztu mani
dzīvē un izārstētu mani no šī šausmīgā vājuma
lai kas tas ellē būtu –
Artūrs ir vienīgais, kurš gaida
uzgaidāmajā telpā – uztraukdamies un cerēdams, ka operācija būs sekmīga
[..]

Strasbergs mani uzšķērž pēc tam, kad dr. H iedod man
pretsāpju zāles un mēģina man medicīniski palīdzēt
– viss istabā ir balts, patiesībā es
nevienu nevaru saskatīt, tikai baltus priekšmetus –
viņi pārgriež mani – Strasbergs ar Hoenbergas pakaļu.
un tur iekšā pilnīgi nekā nav – Strasbergs ir dziļi
vīlies, bet vairāk pat – zinātniski pārsteigts,
ka pieļāvis tādu kļūdu. Viņš domāja, ka tur
būs tik daudz – vairāk, nekā viņš varētu iedomāties
ikvienā citā, bet
tā vietā tur pilnīgi nekā nav –
lieta bez kādām cilvēcīgām jūtām – vienīgā lieta,
ko var ieraudzīt, bija smalkas zāģu skaidas – kā
no saplēstas lelles, un zāģu skaidas izbirst
uz grīdas & galda, un dr. H ir neizpratnē,
jo pēkšņi viņa saprot, ka tas ir
jauns gadījums [praksē]
Strasberga sapņi un cerības par teātri ir izputējušas.
Dr. H sapņi un cerības par pilnīgu psihiatrisko izveseļošanos ir vējā – Artūrs ir sarūgtināts – ļauj +Merilinas sapnī bez pašas “slimnieces” piedalās vēl trīs personāži, kuriem bija ļoti nozīmīga, ja ne izšķiroša loma pēdējos aktrises mūža gados, – “labākais ķirurgs” Lī Strasbergs, “dr. H” – psihoanalītiķe Margareta Hoenberga un “Artūrs”, Monro trešais vīrs Artūrs Millers.

Pievērsties psihoanalīzei (tāpat kā lasīt Emersonu) Merilinai bija ieteicis viens no viņas intelektuālajiem draugiem – režisors Elija Kazans; par to Merilina raksta vēstulē savam pēdējam psihoanalītiķim Ralfam Grīnsonam: “Viņš mani mīlēja vienu gadu un reiz ieaijāja mani miegā, kad man bija lielas ciešanas. Viņš arī ieteica, ka man vajadzētu iziet analīzi, un vēlāk gribēja, lai es strādātu ar viņa skolotāju Lī Strasbergu.” Ar Merilinu, līdzīgi daudziem tā laika holivudiešiem, notika tas, par ko viņa runā savā pēdējā intervijā 1962. gada jūlijā žurnālā Life: “Kad esi slavens, tu saskaries ar cilvēku dabu tādā kā tiešākā veidā. Tu vienmēr uzduries cilvēku zemapziņai”; vienīgi “cilvēkiem” šeit arī būtu jāpievieno apzīmējums “slaveni”.

Līdz ar mācību sākšanu 1955. gadā Lī Strasberga aktieru studijā (aktieri tur neskaitījās skolnieki, bet “locekļi” (members)), šajā 50. gadu aktiermākslas “svētajā templī”[10. Sākot ar 40. gadu beigām un līdz pat 60. gadiem Strasberga aktieru studija bija slavenākā aktiermākslas iestāde Amerikā; tajā mācījušies Marlons Brando, Džeimss Dīns, Montgomerijs Klifts, Deniss Hopers, Pols Ņūmens, Bens Gazara, Anna Benkrofta un daudzi citi slaveni aktieri.], Merilina sagriezās tādā kā pašanalīzes un sevis vainošanas ritenī; pēc būtības, Strasberga studija arī bija savdabīgs psihoanalītisks aparāts – tajā aktieriem vajadzēja izmantot atmiņas un “privātos momentus” no savas dzīves, lai atbrīvotos lomai.

Gluži kā pateicīga ēsma psihoanalīzei Merilina nepazina savu tēvu, un to tagad aizvietoja Lī Strasbergs, kurš, kā ticēja Merilina, tagad varēja palīdzēt viņai no filmu zvaigznes kļūt par īstu aktrisi. “Jo naivāki un nepārliecinātāki bija aktieri,” vēlāk sacīja Kazans, “jo totālāka bija Lī vara pār viņiem. Jo slavenāki un veiksmīgāki šie aktieri bija, jo lielāka bija Lī varas sajūta. Viņš atrada perfektu upuri-pielūdzēju Merilinā Monro.”

Strasbergs bija pārliecināts, ka mākslas vārdā Merilinai “jāatver” zemapziņa, analizējot savu bērnību, un Merilina piecas reizes nedēļā sāka apmeklēt savu pirmo psihoanalītiķi, Strasberga paziņu, ungāru imigranti Margaretu Hoenbergu ar Brunhildes bisti. Tieši šajā laikā Merilina pievērsās tām neskaidrajām atmiņām, kuras varēja tikt skaidrotas ar seksuālo izmantošanu bērnībā. (Šī varbūtējā cēloņa rinda, kas vienmēr beidzas pie seksuālas vardarbības bērnībā, varbūt arī ir būtiska, taču vienlaikus ir viena no garlaicīgākajām sižeta līnijām visā pasaules kinematogrāfā. Monro, starp citu, vēlāk ir teikusi arī, ka daudz ko ir izdomājusi, lai izpatiktu saviem psihoanalītiķiem.) Atsaucot atmiņā mātes tanti Idu Martinu, pie kuras viņa kādu laiku dzīvoja bērnībā, Merilina raksta:

pēc tam kad Badijs (sāku rakstīt “sliktais” nevis Badijs[11. Apspēlēta angļu valodas vārdu “buddy” un “bad” līdzība.] – pārrakstīšanās?)
tāpēc, ka A.I. mani soda
ar bailēm un sita man
“sliktā ķermeņa daļa” viņa teica –
nekad nedrīkst skart mani
tur vai ļaut kādam citam –|
sūklis –
ūdens tek no tā
bailes
izbrīns.

1957. gadā Merilina pameta Hoenbergu un iesāka psihoanalītiskās nodarbības ar citu psihoanalītiķi – vīnieti Mariannu Krisu, un daļa no “Fragmentiem” paredzēti rādīšanai tieši Krisai. Bet kad 1960. gadā Merilina Holivudā filmējās “Mīlēsimies” kopā ar Ivu Montānu, viņa, pēc Krisas ieteikuma, iesāka analīzi pie Ralfa Grīnsona, prominenta psihoanalītiķa, kurš citu slavenību starpā bija ārstējis arī Džūdiju Gārlendu un Frenku Sinatru. Merilina apmeklēja Grīnsonu katru dienu, psihoanalīzes sesijas pie Grīnsona ilga pa piecām stundām katra.

Vēl 1956. gadā, kad Merilina filmējās Lorensa Olivjē filmā “Princis un dejotāja”, viņa izmantoja iespēju paanalizēties arī pie Freida meitas Annas, kuras secinājums bija patiešām dziļi oriģināls – Merilina esot biseksuāla un baidoties no vīriešiem. Taču Merilinai bija sagatavots cits trieciens – filmēšanas starplaikā viņa uzdūrās Artūra Millera dienasgrāmatai, kurā rakstnieks sūdzējās, ka sievā esot vīlies, ka reizēm viņam par Merilinu esot neērti draugu priekšā.

Frāze “Artūrs ir sarūgtināts”, aprakstot 1955. gada sapni, tāpat kā Merilinas tieksme atkailināties, hroniskā nokavēšanās, tieksme pēc tēva var tikt saprasta vienīgi “psihoanalītiski” un visdrīzāk tā arī ir uzrakstīta – saistībā ar Merilinas “galvenajām” bailēm – nesarūgtināt tos, kurus viņa mīlēja. “Artūrs ir sarūgtināts” joprojām arī 1958. gadā:

mans mīļais guļ man blakus
puskrēslā – redzu viņa vīrišķīgo zodu
pazūdam
un viņa zēnības
mute atgriežas [..]
bet vai viņš tā izskatīsies kad būs miris
ak neciešama doma nenovēršama
bet drīzāk lai mirstu es vai viņa mīlestība
nekā/vai viņš?

1960. gada vasarā Džons Hjūstons sāka filmēt Merilinu viņas pēdējā pabeigtajā filmā “Nepiemērotie”, kuras scenāriju bija rakstījis Artūrs Millers un kurā Merilina spēlēja traumētu jaunu sievieti, kas iemīlas par sevi daudz vecākā vīrieti (Klārks Geibls). Filmēšanas laikā Artūrs Millers iemīlējās filmas fotografē Inge Morātā, kas vēlāk kļuva par viņa trešo sievu, bet novembrī oficiāli izšķīrās no Merilinas. Filmēšanas un personiskās dzīves iztukšota, Merilina atgriezās Ņujorkā, kurā ar dr. Krisas laipnu starpniecību nonāca Peina Vitnija psihiatriskajā stacionārā. Trīs šausmīgās dienas mūžā, ko Merilina pavadīja slēgtajā psihenē, aprakstītas sešas lappuses garā vēstulē Ralfam Grīnsonam.[12. Šī gan ir viena no Monro vēstulēm, kas jau bijusi publicēta; to 1993. gadā iznākušajā Monro biogrāfijā izmantojis Donalds Spoto, kurš tās kopiju ieguvis no Merilinas asistenta Meja Rīsa arhīva.] Iesākumam Merilinu “nomierināja” ar trako krekla palīdzību; pacientes apskates laikā psihiatrs rūpīgi iztaustīja viņas krūtis, bet, kad Merilina mediķiem izspēlēja epizodi no filmas “Nekavējies pieklauvēt”, ar krēslu sadauzot logu un piedraudot sagriezties ar stikla šķembām, “divi pamatīgi vīri un divas pamatīgas sievas” aiz rokām un kājām aizstiepušas viņu līdz stacionāra administratoram, kurš Merilinai paskaidrojis, ka viņa esot “ļoti, ļoti slima meitene un esot bijusi ļoti, ļoti slima meitene jau gadiem ilgi”.

1958. gadā, vēl būdama kopā ar Milleru, Merilina ierakstīja dienasgrāmatā:

Es domāju, ka esmu
ļoti vientuļa – manas domas lēkā. Es tagad redzu sevi spogulī, piere saraukta
ja es pieliekšos tuvāk, es ieraudzīšu – to, ko es negribu zināt – saspringtību, skumjas,
sarūgtinājumu, manas zilās acis kļuvušas blāvas, vaigus iesvītrojuši kapilāri kas izskatās
kā upes uz kartes – matu cirtas kā čūskas. Mute mani pataisa pavisam bēdīgu,
līdz ar mirušajām acīm. Starp lūpām ir tumša līnija kā
viļņu [nesalasāmi] aprises trakojošā vētrā – tā saka neskūpsti mani, nemuļķo
mani es esmu dejotāja kas nespēj dejot

Paies divi gadi, un izmaiņas Merilinas sejā ievēros arī “Nepiemēroto” operators Rasels Metijs, kurš teiks, ka nespējot Monro filmēt, jo viņai esot pilnīgi tukšas acis. Merilina Nevadas tuksnesī uz visiem laikiem sastings “mēmās blondīnes” lomā, kurai vārdus kā parasti priekšā pasaka vīrieši. Beigās Artūrs Millers liek Merilinas Rozlinai teikt: “Tas ir tā, it kā tu kliegtu, bet tev pār lūpām nekas nenāk... Visi apkārt saka tikai: “Sveikiņi, kā klājas, cik jauka diena...” ... bet tu mirsti.”