Brīnišķīgs bērns

Fragments no Trūmena Kapotes stāstu krājuma “Mūzika hameleoniem” (1980). Rakstnieks Trūmens Kapote un Merilina Monro pirmo reizi satikās 1950. gadā, Džona Hjūstona “Asfalta džungļu” filmēšanas laikā. Kapote saka, ka viņi uzreiz iedraudzējušies. Dažus mēnešus pirms Monro nāves Kapote apgalvoja, ka Merilina “..nekad nav izskatījusies labāk. Viņas acīs bija kaut kāds jauns briedums. Viņa vairs nebija tik ķircīga.”

Laiks: 1955. gada 28. aprīlis.

Vieta: Izvadīšanas nama kapela Leksingtona avēnijas un 52. ielas stūrī Ņujorkā. Solos blīvi saspiedusies interesanta zvaigžņu publika – galvenokārt slavenības no teātra, kino un literatūras pasaules. Viņi ieradušies, lai atdotu pēdējo godu Konstancei Koljērai, Anglijā dzimušajai aktrisei, kura bija nomirusi pirms dažām dienām septiņdesmit septiņu gadu vecumā.

Dzimusi 1878. gadā, Koljēra bija sākusi savu karjeru kā mūzikhola koriste un kļuvusi par vienu no vadošajām Šekspīra aktrisēm Anglijā. [..] Vēlāk viņa pārcēlās uz Savienotajām Valstīm, kur kļuva populāra Ņujorkas teātros un Holivudā. Savas dzīves pēdējos pāris desmit gadu viņa pavadīja Ņujorkā, strādājot par augsta ranga aktiermeistarības pedagogu; savā skolā viņa pieņēma tikai profesionāļus – parasti tādus, kas jau bija kļuvuši par “zvaigznēm”. Katrīna Hepberna bija viņas pastāvīgā audzēkne, viņas protežē bija arī otra Hepberna – Odrija, tāpat arī Vivjena Lī un dažus mēnešus pirms viņas nāves arī neofīte, ko viņa dēvēja par savu “īpašo problēmu”, – Merilina Monro.

Merilina Monro bija nonākusi Koljēras paspārnē pēc mana ierosinājuma. Es biju pazīstams ar Koljēras kundzi jau gadus sešus. [..] Viņa bija mani iepazīstinājusi ar daudziem cilvēkiem, kuri kļuva par maniem draugiem. Bet es viņu iepazīstināju ar Merilinu Monro, un sākumā viņa par šo iepazīšanos nebija īpašā sajūsmā – viņas redze bija vāja, viņa nebija redzējusi nevienu Monro filmu un gandrīz neko par viņu nezināja, izņemot to, ka tā ir platīnblonda seksbumba, kas kļuvusi slavena visā pasaulē. Vārdu sakot, viņa nelikās diez ko piemērots materiāls Koljēras klasiskajai skolai. Bet man šķita, ka, savedot viņas abas kopā, varētu iznākt kaut kas interesants.

Un iznāca arī. “O, jā,” Koljēras kundze man teica, “tur kaut kas ir. Viņa ir brīnišķīgs bērns. Es to nedomāju tiešā nozīmē – tas ir pārāk acīmredzams. Manuprāt, viņa vispār nav aktrise, vismaz šī vārda parastajā nozīmē. Bet tas, kas viņai ir – šī personība, šis starojums, šis dzirksteļojošais prāts –, nekad neizpaudīsies uz skatuves. Tas ir kaut kas tik trausls, tik maigs, ka to var fiksēt vienīgi kamera. Tas ir kā kolibri lidojums, tikai kamera var notver tā poētiku. Bet ja kāds domā, ka šī meitene ir vienkārši vēl viena Džīna Hārlova, viņš ir jucis. Starp citu, runājot par jukušajiem, tieši pie tā mēs pašlaik strādājam: Ofēlija. Kādam tas varbūt liksies smieklīgi, bet viņa tiešām varētu būt visbrīnišķīgākā Ofēlija. Es nesen runāju ar Grētu un stāstīju viņai par Merilinu-Ofēliju, un Grēta teica – jā, viņa tam var noticēt, jo viņa bija redzējusi divas filmas ar Monro, ļoti sliktas un vulgāras filmas, bet viņa bija pamanījusi Merilinas iespējas. Grētai ir traka ideja. Tu zini, ka viņa grib uzņemt filmu pēc “Doriana Greja”? Viņa pati, protams, spēlētu Dorianu. Viņa teica, ka gribētu, lai Merilina spēlētu kādu no meitenēm, kuras Dorians savaldzina un sagrauj. Grēta! Viņai ir tāds talants – turklāt, ja tā padomā, visai līdzīgs Merilinas talantam. Protams, Grēta ir lieliska aktrise, aktrise ar nevainojamu tehniku. Bet šim brīnišķīgajam bērnam nav ne mazākās jēgas par disciplīnu, par sevis ierobežošanu. Man kaut kā liekas, ka viņa nenodzīvos līdz vecumam. Grēks tā runāt, bet man ir tāda sajūta, ka viņa aizies jauna. [..]”

Bet nu Koljēras kundze bija mirusi, un es slaistījos pa kapelu, gaidīdams Merilinu. Iepriekšējā vakarā mēs bijām sazvanījušies un norunājuši, ka izvadīšanas ceremonijā sēdēsim blakus. Tai bija jāsākas pusdienlaikā. Merilina kavējās jau pusstundu; viņa vienmēr kavējās, bet es biju domājis – nu vismaz šoreiz! Dieva dēļ, sasodīts! Tad viņa pēkšņi uzradās, un es viņu nepazinu, līdz viņa teica:

Monro: Ai, draudziņ, piedod. Saproti, es uzkrāsojos, bet pēc tam sapratu, ka varbūt nevajag tās skropstas un lūpu krāsu, vispār neko, un tad man to visu nācās mazgāt nost, un es nevarēju izdomāt, ko vilkt mugurā...

(Tas, ko viņa bija izdomājusi vilkt mugurā, labi piestāvētu klostera abatei, kas dodas privātā audiencē pie pāvesta. Viņas mati bija pilnībā paslēpti zem melna šifona lakats; viņas melnā kleita bija gara, paplata un izskatījās aizlienēta; melnas zīda zeķes slēpa viņas slaido kāju gaišo mirdzumu. Tiesa gan, abate nebūtu vilkusi kājās viegli erotiskās, melnās augstpapēžu kurpes, ne arī likusi uz deguna melnās pūces acu saulesbrilles, kas vērta dramatiskāku viņas pienbalto ādu.)

Kapote: Tu izskaties kolosāli.

Monro (grauzdama jau tāpat līdz ādai nograuztu īkšķa nagu): Tu saki? Es esmu tik nervoza. Kur ir havaja? Ja es varētu tur iemukt uz minūti...

Kapote: Un iemest mutē vienu tableti? Nē! Ššš. Sirils Ričards ir sācis bēru runu.

(Mēs uz pirkstgaliem ielavījāmies ļaužu pilnajā kapelā un iespiedāmies šaurā brīvā vietā pēdējā solā. Sirils Ričards beidza runāt; pēc viņa atvadu vārdus teica Koljēras kundzes ilggadējā kolēģe Ketlīna Nesbita, un beigās pavadītājus uzrunāja Braiens Aherns. Ceremonijas laikā mana blakussēdētāja ik pa brīdim noņēma brilles, lai izslaucītu asaras no savām zilpelēkajām acīm. Es jau vienu otru reizi biju viņu redzējis bez grima, bet šodien viņa man sagādāja jaunu vizuālo pieredzi – tādu viņas seju es vēl nebiju redzējis un sākumā nevarēju saprast, kas par lietu. Ā! Pie vainas bija melnais lakats. Bez matu cirtām un bez kosmētikas viņa izskatījās pēc divpadsmitgadīgas jaunavas, kas tikko pieņemta bāreņu namā un skumst par savu nelaimi. Beidzot ceremonija bija galā, un pavadītāji sāka izklīst.)

Monro: Lūdzu, pasēdēsim tepat. Pagaidīsim, lai visi aiziet.

Kapote: Kāpēc?

Monro: Negribas ne ar vienu runāt. Es nekad nezinu, ko teikt.

Kapote: Tad tu pasēdi šeit, es iziešu ārā. Man ir jāuzsmēķē.

Monro: Tu nevari mani te pamest! Ak Dievs! Smēķē tepat.

Kapote: Šeit? Kapelā?

Monro: Kāpēc ne? Ko tu taisies smēķēt? Kāsi?

Kapote: Baigi smieklīgi. Nāc, ejam.

Monro: Lūdzu! Tur lejā ir knipsētāju pilns. Un man galīgi negribas, ka viņi mani fotografē tādā paskatā.

Kapote: Tur es tevi nevaru vainot.

Monro:Bet tu teici, ka es izskatos kolosāli.

Kapote: Nu, jā. Vienkārši lieliski – ja tu spēlētu Frankenšteina līgavu.

Monro: Nu gan tu par mani smejies.

Kapote: Es izskatos pēc tāda, kas smejas?

Monro: Tu smejies no iekšpuses. Un tie ir vissliktākie smiekli. (Viņa rauc pieri, grauž īkšķa nagu.) Es vispār būtu varējusi nākt uzkrāsojusies. Visi te ir uzkrāsojušies.

Kapote: Piemēram, es.

Monro: Bet nopietni. Mani mati. Man tie ir jāpiekrāso, bet man nebija laika. Tas nāca tik negaidīti – Koljēras kundzes nāve un viss pārējais. Redzi?

(Viņa nedaudz pavilka lakatu uz augšu, atsedzot šauru tumšu joslu matu šķirtnes celiņā.)

Kapote: Ak, es naivais. Un es visu laiku domāju, ka tu esi dabiska blondīne.

Monro: Esmu jau arī. Bet neviena taču nav tik blonda! Un vispār, ej tu zini, kur?

Kapote: Nu labi. Visi jau ir prom. Augšā, augšā!

Monro: Tie fotogrāfi vēl ir turpat lejā. Es zinu.

Kapote: Ja viņi tevi nepazina ienākot, nepazīs arī izejot.

Monro:Viens pazina. Bet es paspēju ienākt, pirms viņš sāka aurot.

Kapote: Te noteikti jābūt sētas durvīm. Varbūt iesim pa tām?

Monro: Es negribu redzēt līķus.

Kapote: Kāpēc mums tie būtu jāredz?

Monro: Šis ir bēru nams. Kaut kur taču viņi tos glabā. Tas tik man šodien vēl vajadzīgs – ieklīst istabā, kas pilna ar līķiem. Pacieties. Pēc tam aiziesim kaut kur, un es tev uzsaukšu šampi.

(Tā nu mēs sēdējām un runājām, un Merilina teica: “Es nevaru ciest bēres. Labi, ka man pašai nevajadzēs iet uz savējām. Bet vispār es negribētu sev bēres – lai manus pelnus izkaisa jūrā mani bērni, ja man tādi būs. Es nebūtu šodien nākusi, bet Koljēras kundze tā rūpējās par mani, viņa bija kā vecmāmiņa, stingra vecmāmiņa, bet viņa man daudz ko iemācīja. Viņa man iemācīja elpot. Tas man ir ļoti palīdzējis, un ne tikai kā aktrisei. Ir brīži, kad elpot ir grūti.”

Mēs runājām par to, cik ļoti mēs mīlam Ņujorku un ienīstam Losandželosu. “Lai arī esmu tur dzimusi, es nevaru par to pateikt nevienu labu vārdu. Kad es aizveru acis un iedomājos Losandželosu, es redzu tikai vienu lielu paplašinātu vēnu.”; mēs runājām par aktieriem un aktiermākslu. “Visi saka, es nemākot spēlēt. To pašu viņi teica arī par Elizabeti Teilori. Un viņiem nebija taisnība. Viņa bija lieliska filmā “Vieta saulē”. Bet es nekad nedabūšu tādu lomu, kādu patiešām gribu. Mans izskats ir pret mani. Pārāk specifisks.” Mēs runājām vēl kaut ko par Elizabeti Teilori, un viņa gribēja zināt, vai es viņu pazīstu, un es teicu jā, un viņa prasīja, kāda viņa ir – kāda viņa patiesībā ir, un es teicu, ka Teilore ir mazliet līdzīga viņai, ka viņai arī sirds iet pa priekšu un viņai ir asa mēle, un Merilina teica – ej tu zini kur, – un tad viņa teica – ja kāds tev prasītu, kāda ir Merilina Monro, kāda patiesībā ir Merilina Monro, ko tu atbildētu, – un es teicu, ka man ir jāpadomā.)

Kapote: Nu, varbūt tinamies projām no šejienes? Tu man apsolīji šampanieti, atceries?

Monro: Atceros. Bet man nav naudas.

Kapote: Tu vienmēr nokavē, un tev nekad nav naudas. Vai tev gadījumā nav karalienes Elizabetes mānija?

Monro: Kas?

Kapote: Karaliene Elizabete. Anglijas karaliene.

Monro: Kāds man ar to padauzu sakars?

Kapote: Karaliene Elizabete arī nekad nenēsā līdzi naudu. Aizliegts. Netīrs šmelis nedrīkst aptraipīt karalisko roku. Viņiem tāds likums vai kaut kas tāds.

Monro: Būtu labi, ja arī man pieņemtu tādu likumu.

Kapote: Turpini vien tādā pašā stilā, un gan jau pieņems.

Monro: Vai dieniņ. Ar ko tad viņa maksā? Nu, kad iet iepirkties?

Kapote: Viņas galma dāma tipina viņai nopakaļ ar somiņu, pilnu ar fārtingiem.

Monro: Zini ko? Varu derēt, ka viņa visu dabū par velti.

Kapote: Ļoti iespējams. Es nemaz nebūtu pārsteigts. Viņas majestātei pēc pieprasījuma. Korgiju šķirnes suņi. Visādi labumi no Fortnum & Mason. Zālīte. Prezervatīvi.

Monro:Kāpēc viņai būtu vajadzīgi prezervatīvi?

Kapote: Ne jau viņai, muļķīt. Tam briedim, kurš iet viņai divus soļus aiz muguras. Princim Filipam.

Monro: Viņam. O, jā. Viņš ir foršs. Viņš izskatās pēc tāda, kuram varētu būt labs stroķis. Vai es tev stāstīju par to reizi, kad es redzēju, kā Erols Flinns izvilka savu daiktu un spēlēja ar to klavieres? Nu, jā, tas bija pirms simt gadiem. Es tikko biju sākusi strādāt par modeli, un es aizgāju uz to stulbo ballīti, un tur bija arī Erols Flinns, tik apmierināts ar sevi, un viņš izvilka savu daiktu un sāka ar to spēlēt klavieres. Plinkšķināja taustiņus. Viņš spēlēja “You Are My Sunshine”. Ak dies! Visi saka, ka Miltonam Berlem esot garākā šlanga Holivudā. Nu un? Klausies, vai tev nemaz nav naudas?

Kapote: Varbūt kādi piecdesmit zaļie.

Monro: Nu, šampim pietiks.

(Leksingtona avēnijā bija palikuši tikai nekaitīgi gājēji. Bija apmēram divi un tik jauka aprīļa pēcpusdiena, kādu vien var vēlēties, ideāla diena pastaigai. Mēs lēnā solī devāmies uz Trešo avēniju. Pāris dīkdieņu pagrieza galvas uz mūsu pusi, bet ne tāpēc, ka viņi būtu pazinuši Merilinu kā to Merilinu, bet viņas sēru tērpa dēļ; viņa iespurdzās savā īpašajā manierē, un šis spurdziens bija tikpat kārdinošs kā saldējumu vāģa zvaniņa skaņa. Viņa teica: “Varbūt man vienmēr vajadzētu šādi ģērbties. Pilnīga anonimitāte.”

Tuvojoties P. Dž. Klarka bāram, es ieminējos, ka šī varētu būt laba vieta, kur iedzert, bet viņa bija kategoriski pret: “Tur taču ir pilns ar tiem reklāmas frīkiem. Un tā maita Dorotija Killgalena arī tur vienmēr sēž un met. Kas ir ar tiem īriem? Viņi pietempjas trakāk par indiāņiem.”

Man šķita, ka vajadzētu aizstāvēt Killgalenu, ar kuru mēs bijām tādos kā draugos, un es ieteicos, ka savu reizi viņa var būt arī gudra un asprātīga. Viņa teica: “Var jau būt, bet viņa par mani ir rakstījusi visādas nejaucības. Bet visas tās maukas mani ienīst. Heda. Luella. Es zinu, ka pie tā ir jāpierod, bet es nevaru. Tas tiešām sāp. Ko es tām vecenēm esmu nodarījusi? Vienīgais, kas par mani raksta kaut ko jauku, ir Sidnejs Skolskis. Bet viņš ir vecis. Veči pret mani izturas labi, kā pret cilvēku.”

Mēs ielūkojāmies antikvariātu skatlogos; vienā atradās paplāte ar veciem gredzeniem, un Merilina teica: “Skaisti. Granāts ar mazām pērlītēm. Es arī gribētu nēsāt gredzenus, bet man riebjas, ka cilvēki skatās uz manām rokām. Tās ir pārāk resnas. Elizabetei Teilorei arī ir resnas rokas. Bet ja tev ir tādas acis, kurš gan skatīsies uz rokām? Man patīk dejot kailai spoguļu priekšā un skatīties, kā man lēkā krūtis. Ar tām viss ir kārtībā. Bet rokas gan varētu nebūt tik resnas.”

Citā skatlogā bija ielikts skaists grīdas pulkstenis, kas lika viņai piezīmēt: “Man nekad nav bijis māju. Māju īstā nozīmē, ar manis pašas mēbelēm. Bet ja es vēlreiz apprecēšos un sapelnīšu kaudzi naudas, es noīrēšu pāris kravas auto, braukāšu pa Trešo avēniju un pirkšu visas antīkās lietas pēc kārtas. Es nopirkšu duci grīdas pulksteņu un salikšu tos visus vienā istabā, lai tikšķ vienā laikā. Lūk, tā būs īsta mājas omulība, vai ne?”)

Monro: Skaties! Tur, otrā pusē!

Kapote: Ko?

Monro:Redzi tur to izkārtni ar plaukstu? Tam jābūt zīlēšanas salonam.

Kapote: Tev prāts nesas uz zīlēšanu?

Monro: Nu, iemetīsim aci.

(Tas nebija nekāds vilinošais iestādījums. Caur netīro logu mēs saskatījām tukšu istabu ar kalsnu čigānieti kupliem matiem, kura sēdēja audekla krēslā zem sarkanas griestu lampas, kas meta ellišķīgu gaismu; viņa adīja bēbīšu zābaciņus un nemaz nelikās mūs manām. Merilina tomēr grasījās iet iekšā, bet tad pārdomāja.)

Monro: Dažreiz man gribas zināt, kas notiks. Tad atkal liekas, ka labāk nezināt. Bet ir divas lietas, ko es tomēr gribētu zināt. Viena – vai es nometīšu svaru.

Kapote: Un otra?

Monro: Otra ir noslēpums.

Kapote: Nu, nu. Šodien nekādu noslēpumu. Šodien ir sēru diena, un sērotāji uztic viens otram savas slēptākas domas.

Monro: Labi, tas ir vīrietis. Ir kaut kas, ko es gribētu zināt. Bet vairāk es tev neko neteikšu. Tas tiešām ir noslēpums.

(Un es nodomāju: Tā tu domā; bet gan es no tevis to izspiedīšu.)

Kapote: Esmu gatavs nopirkt to šampanieti.

(Mēs bijām iegājuši raibi izgreznotā pamestā Otrās avēnijas ķīniešu restorānā. Bet tur bija labs bārs, un mēs pasūtījām pudeli Mumm’s; mums to atnesa neatdzesētu un bez ledus spainīša, tāpēc mēs to dzērām no augstām glāzēm un ar ledu.)

Monro:Te ir tīri forši. Sajūta kā filmējoties kaut kur dabā – ja tev patīk tādas lietas. Man galīgi nepatīk. “Niagāra”. Pilnīgs draņķis. Tpū.

Kapote: Nu tad parunāsim par tavu slepeno mīļāko.

Monro: (Klusums.)

Kapote: (Klusums.)

Monro: (Iespurdzas.)

Kapote: (Klusums.)

Monro: Tu pazīsti tik daudz sieviešu. Kura ir vispievilcīgākā no tām, kuras tu pazīsti?

Kapote: Barbara Peilija. Ārpus jebkādas konkurences.

Monro (raucot pieri): Tā ir tā, kuru sauc par Beibi? Man nu gan viņa ne pēc kādas Beibes neizskatās. Es redzēju viņu žurnālā Vogue. Viņa ir tik eleganta. Jauka. Skatoties uz viņas bildēm, es jūtos kā tāda žurka.

Kapote: Viņai būtu interesanti to dzirdēt. Viņa uz tevi ir ļoti greizsirdīga.

Monro: Greizsirdīga? Nu tu atkal par mani smejies.

Kapote: Nemaz ne. Viņa ir greizsirdīga.

Monro: Bet kāpēc?

Kapote: Tāpēc, ka kāds, man liekas, Killgalena, uzrakstīja anonīmu rakstu, kurā bija teikts apmēram tā: “Baumo, ka Di Madžo kundze tiekoties ar lielāko televīzijas magnātu, un ne jau lai runātu par biznesu.” Nu, viņa to izlasīja, un viņa tam tic.

Monro: Tic kam?

Kapote: Ka viņas vīram ar tevi ir romāns. Viljams S. Peilijs. Lielākais televīzijas magnāts. Viņam ir nosliece uz blondīnēm. Uz brunetēm arī.

Monro: Bet tas ir kaut kāds sviests. Es nekad ar viņu neesmu tikusies.

Kapote: Nu, beidz! Man tu vari teikt visu. Šis tavs slepenais mīļākais ir Viljams S. Peilijs, n’est-ce pas?

Monro: Nē, viņš ir rakstnieks. Rakstnieks!

Kapote: Tas jau ir ticamāk. Nu jau kaut kas sāk veidoties. Tātad tavs mīļākais ir rakstnieks. Droši vien kaut kāds skribents, citādi jau tu nekautrētos man nosaukt viņa vārdu.

Monro (nikna, noskaitusies): Ko tas “S” nozīmē?

Kapote: Kāds “S”?

Monro: Tas “S” vārdā Viljams S. Peilijs?

Kapote: Ak, tas “S”. Neko tas nenozīmē. Viņš to vienkārši tur ielicis, lai labāk izskatās.

Monro: Vienkārši iniciālis, aiz kura nestāv nekāds vārds? Ak dies. Peilija kungs laikam nav īsti drošs par sevi.

Kapote: Jā, viņam raustās seja. Bet atgriezīsimies pie mūsu noslēpumainā skribenta.

Monro: Beidz! Tu nesaproti. Man ir tik daudz, ko zaudēt.

Kapote: Oficiant, vēl vienu Mumm’s, lūdzu.

Monro: Tu mēģini man atraisīt mēli?

Kapote: Jā. Zini, ko es tev teikšu. Piedāvāju tev apmaiņu. Es tev izstāstīšu stāstu, un, ja tev tas liksies interesants, tad varbūt mēs varam parunāt par tavu draugu rakstnieku.

Monro (iekārdināta, bet vilcinās): Par ko ir tas stāsts?

Kapote: Par Erolu Flinnu.

Monro (Klusums.)

Kapote: (Klusums.)

Monro (ienīstot sevi): Labi, tad sāc.

Kapote: Atceries, ko tu teici par Erolu? Cik viņš bija apmierināts ar savu stroķi? Es varu to apstiprināt. Mēs reiz kopā pavadījām jauku vakaru. Tu manī klausies?

Monro: Tu to visu izdomā. Tu gribi mani piemānīt.

Kapote: Skauta goda vārds. Bez jokiem. (Klusums: bet es redzu, ka viņa ir uzķērusies, tāpēc, aizdedzinājis cigareti...) Man tad bija astoņpadsmit gadu. Deviņpadsmit. Tas bija kara laikā. 1943. gada ziemā. Tovakar Kerola Markusa, bet varbūt viņa jau bija Kerola Sarojana, rīkoja ballīti savai labākajai draudzenei Glorijai Vanderbiltai. Tas bija viņas mātes dzīvoklī Parka avēnijā. Lielu ballīti. Kādi piecdesmit cilvēki. Ap pusnakti ieveļas Erols Flinns ar savu alter ego, vienu traku pleiboju, vārdā Fredijs Makevojs. Viņi abi jau bija krietni pillā. Nuja, un tad Erols sāka ar mani pļāpāt, viņš bija spožs, mēs viens otru smīdinājām, un tad pēkšņi viņš teica, ka gribot doties uz El Morocco un vai es negribot iet viņam un viņa čomam līdzi. Es teicu – labi, ejam, bet Makevojs negribēja iet prom no ballītes un visām tām meitenēm debitantēm, un beigās mēs ar Erolu aizgājām divatā. Tikai mēs negājām uz El Morocco. Mēs aizbraucām ar taksi uz Gramersijas parku, kur man bija mazs vienistabas dzīvoklis. Viņš tur palika līdz nākamās dienas pusdienlaikam.

Monro: Un kā tu to novērtētu? Skalā no viena līdz desmit.

Kapote: Atklāti sakot, ja tas nebūtu bijis Erols Flinns, es nedomāju, ka būtu to atcerējies.

Monro: Tāds pašvaks tas stāsts. Nav manējā vērts, ne tuvu nav vērts.

Kapote: Oficiant, kur ir mūsu šampanietis? Te ir divi izslāpuši cilvēki.

Monro: Un neko jaunu tu man nepastāstīji. Es jau zināju, ka Erols staigā līkločiem. Mans masieris, viņš man ir tikpat kā māsa, ir arī Tairona Pauera masieris, un viņš man visu pastāstīja, kas notiek starp Erolu un Taironu. Nē, tev ir jāpastāsta kaut kas labāks.

Kapote: Ar tevi ir grūti tirgoties.

Monro: Es klausos. Izstāsti savu labāko pieredzi. Kaut ko tādā garā.

Kapote: Labāko? To, kas vislabāk palikusi atmiņā? Varbūt atbildi tu pirmā.

Monro: Tad ar mani ir grūti tirgoties! Ha! (Iedzer šampanieti.) Džo nebija ne vainas. Viņš māk rīkoties ar beisbola vāli. Ja laulībai ar to pietiktu, mēs arī tagad būtu kopā. Es viņu joprojām mīlu. Viņš ir īsts.

Kapote: Vīri neskaitās. Ne šajā spēlē.

Monro (grauž nagu, pa īstam aizdomājas): Labi, es iepazinos ar kādu vīrieti, viņš ir kaut kādos tur rados ar Geriju Kūperu. Biržas mākleris, turklāt ne pārāk izskatīgs – sešdesmit pieci gadi un biezas brilles. Biezas kā medūzas. Es nezinu, kas tas bija, bet...

Kapote: Vari tālāk nestāstīt. Esmu par viņu dzirdējis no citām meitenēm. Tas vecais buks ir ko vērts. Viņa vārds ir Pols Šīlds. Viņš ir Gerija Kūpera patēvs. Runā, ka viņš esot vienreizējs.

Monro: Viņš ir. Labi, gudriniek. Tava kārta.

Kapote: Aizmirsti. Es tev ne velna nestāstīšu. Jo es zinu, kas ir tavs slepenais brīnums: Artūrs Millers. (Viņa nolaida melnās brilles. O, ja skatiens spētu nogalināt!) Es jau to zināju, tiklīdz tu teici, ka viņš ir rakstnieks.

Monro (stostīdamās): Bet kā? Neviens taču... Tas ir, gandrīz neviens...

Kapote: Pirms kādiem trim četriem gadiem Ērvins Dratmens...

Monro: Ērvins kas?

Kapote: Dratmens. Viņš raksta avīzei Herald Tribune. Viņš man stāstīja, ka tu bakstoties ap Artūru Milleru. Esot viņā ieķērusies. Es kā džentlmenis neko tev par to neteicu.

Monro: Džentlmenis! Maita tāds! (Atkal stostās, bet nu jau tumšās brilles ir vietā.) Tu nesaproti. Tas bija sen. Tas ir beidzies. Bet šis ir kaut kas jauns. Tagad ir pavisam citādi, un...

Kapote: Tikai neaizmirsti ielūgt mani uz kāzām.

Monro: Ja tu izpļāpāsies, es tevi nogalināšu. Tevi nomušīs. Es pazīstu dažus vīrus, kuri man ar prieku izpalīdzēs.

Kapote: Par to es nešaubos ne mirkli.

(Beidzot oficiants atgriežas ar otru pudeli.)

Monro: Saki, lai viņš nes to atpakaļ. Es vairāk negribu. Es gribu tīties prom no šejienes.

Kapote: Piedod, ja esmu tevi sarūgtinājis.

Monro: Es neesmu sarūgtināta.

(Tā nebija tiesa. Kamēr es norēķinājos, viņa aizgāja nopūderēties, un es nožēloju, ka man nav līdzi grāmatas; viņas vizītes dāmu istabā reizēm vilkās tikpat ilgi kā ziloņmātes grūtniecība. Laikam lēni ritot, es pie sevis domāju, ko viņa tur rij – nomierinošos līdzekļus vai psihostimulatorus. Droši vien nomierinošos. Uz bāra letes bija avīze, un es to paņēmu, tā bija ķīniešu valodā. Kad bija pagājušas divdesmit minūtes, es nolēmu iet palūkoties. Varbūt viņa bija ieņēmusi letālu dozu vai pat pārgriezusi sev vēnas. Es atradu dāmu istabu un pieklauvēju pie durvīm. Viņa teica: “Nāc iekšā.” Viņa stāvēja pie blāvi apgaismota spoguļa. Es teicu: “Ko tu dari?” Viņa atbildēja: “Skatos uz Viņu.” Īstenībā viņa krāsoja lūpas ar rubīnsarkanu lūpu krāsu. Viņa bija noņēmusi no galvas drūmo lakatu un izsukājusi savus spīdīgos, vieglos kā kokvilna matus.)

Monro: Ceru, ka tev vēl ir pietiekami daudz naudas.

Kapote: Skatoties kam. Pērlēm nepietiks, ja tā ir tava izlīgšanas maksa.

Monro (iespurdzas, atkal labā noskaņojumā. Nolēmu, ka Artūra Millera vārdu vairs nepieminēšu): Nē, tikai garam braucienam ar taksi.

Kapote: Uz kurieni brauksim – uz Holivudu?

Monro: Nē taču. Uz vienu man mīļu vietu. Kad aizbrauksim, redzēsi.

(Man nenācās ilgi minēt, jo, tiklīdz mēs bijām iekāpuši taksī, es dzirdēju, ka viņa liek šoferim braukt uz Dienvidu ielas piestātni, un nodomāju, vai tik no turienes neatiet prāmji uz Steitenailendu? Mans nākamais minējums bija, ka viņa ir sarijusies tabletes pa virsu šampanietim un sagājusi sviestā.)

Kapote: Ceru, ka mēs nedosimies izbraucienā ar kuģīti. Es neesmu paņēmis līdzi zāles pret jūras slimību.

Monro (priecīga, spurdzot): Tikai uz piestātni.

Kapote: Vai drīkstu jautāt, kāpēc?

Monro: Man tur patīk. Smaržo pēc ārzemēm, un tur var barot kaijas.

Kapote: Ar ko? Tev nav nekā, ar ko viņas barot.

Monro: Ir gan. Mana somiņa ir pilna ar laimes cepumiem. Restorānā nospēru.

Kapote (jokojot): Uhū. Kamēr tu biji havajā, es vienu no tiem pārlauzu. Uz lapiņas bija uzrakstīts neķītrs joks.

Monro: Ak dies. Neķītri laimes cepumi?

Kapote: Esmu drošs, ka kaijām nebūs iebildumu.

(Ceļš veda caur Bauveri. Sīkas lombardbodītes, asinsdonoru punkti, kopmītnes ar gultām par piecdesmit centiem, mazas, padrūmas viesnīcas ar gultām par dolāru, bāri baltajiem, bāri melnajiem un visur klaidoņi, klaidoņi – jauni, nepavisam ne jauni, pavisam veci, sēdoši uz ietves malas, sēdoši starp stikla lauskām un smirdīgiem atkritumiem, atspiedušies pret durvju stenderēm un saspiedušies bariņos kā pingvīni uz ielu stūriem. Reiz, kad apstājāmies pie sarkanās gaismas, pie mums grīļodamies pienāca viens putnubiedēklis ar violetu degunu un ar trīcošā rokā sažņaugtu slapju lupatu ņēmās berzt taksometra vējstiklu. Mūsu sašutušais šoferis sāka itāliski lamāties.)

Monro: Kas ir? Kas notiek?

Kapote: Viņš grib naudu par stikla notīrīšanu.

Monro (aizsedzot seju ar somiņu): Kādas šausmas! Es to nevaru paciest. Iedod viņam kaut ko. Ātrāk! Lūdzu! (Bet taksometrs jau traucās uz priekšu, gandrīz notriecot veco dzērāju no kājām. Merilina raudāja.) Man ir slikti.

Kapote: Gribi braukt mājās?

Monro: Viss ir sabojāts.

Kapote: Es tevi aizvedīšu uz mājām.

Monro: Pagaidi brīdi. Gan pāries.

(Mēs izbraucām uz Dienvidu ielas, un tiešām – pietauvotais prāmis ar Bruklinas siluetu fonā un baltās, šaudīgās kaijas pret jūras debesīm, kurās peldēja viegli, pūkaini mākonīši, plāni kā mežģīnes, – šī dzīvā glezna ātri vien nomierināja viņas dvēseli. Izkāpjot no taksometra, mēs ieraudzījām vīru ar čau čau suni pavadā. Viņš devās uz prāmi, un, ejot viņiem garām, Merilina apstājās un noglaudīja sunim galvu.)

Vīrs (stingri, bet draudzīgi): Nevajag aiztikt svešus suņus. Jo īpaši čau čau. Viņi var iekost.

Monro: Suņi man nekad nekož. Tikai cilvēki. Kā viņu sauc?

Vīrs: Fu Manču.

Monro: (iespurdzoties): Ā, kā filmā. Brīnišķīgi.

Vīrs: Un kā jūs sauc?

Monro: Mani? Merilina.

Vīrs: Tā jau man likās. Sieva nemūžam man nenoticēs. Vai es varu jums palūgt autogrāfu?

(Viņš izvilka vizītkarti un pildspalvu; paliekot apakšā savu somiņu, viņa uz tās uzrakstīja: “Lai Dievs jūs svētī – Merilina Monro”.)

Monro: Paldies.

Vīrs: Jums paldies. Varat iedomāties, kas notiks, kad es to parādīšu citiem savā birojā?

(Mēs aizgājām līdz piestātnes malai un klausījāmies, kā pret to šļakstinās viļņi.)

Monro: Es arī esmu prasījusi autogrāfus. Dažreiz arī tagad tos prasu. Pagājušogad pie Čeizena man blakus sēdēja Klārks Geibls, un es viņam palūdzu parakstīties uz manas salvetes.

(Atspiedusies pret piestātnes stabu, viņa pagrieza pret mani savu profilu – Galateja, kas veras neiekarotās tālēs. Vējiņš plivināja viņas matus, un viņa pagrieza pret mani galvu ar ēterisku vieglumu, it kā to būtu pagriezis vējš.)

Kapote: Kad tad mēs barosim tās kaijas? Man arī gribas ēst. Ir jau vēls, un mēs vēl neesam ēduši.

Monro: Atceries manu jautājumu? Ja kāds tev vaicātu, kāda es esmu, kāda patiesībā ir Merilina Monro, ko tu atbildētu? (Viņas balss bija pavedinoša, ķircīga, bet tajā pašā laikā arī nopietna: viņa gaidīja godīgu atbildi.) Droši vien teiktu, ka es esmu pāķe. Banāns ar saldējumu.

Kapote: Protams, bet es arī teiktu...

(Sāka krēslot. Likās, ka viņa dziest kopā ar gaismu, saplūst ar debesīm un mākoņiem, izgaist aiz tiem. Es gribēju pārkliegt kaijas un saukt viņai: Merilina! Merilina, kāpēc visam bija jānotiek tā, kā ir noticis? Kāpēc dzīvei jābūt tādai sūdu bedrei?)

Kapote: Es teiktu...

Monro: Es tevi nedzirdu.

Kapote: Es teiktu, ka tu esi brīnišķīgs bērns.