Karaļi, mūzika un nelabums

Trīspadsmit komponistiem tika pasūtīti skaņdarbi karaliskajai Temzas flotilei. Desmit baržas ar mūziķiem. Visi iesaistītie tika iepriekš intervēti radio un televīzijai... Bet BBC no tā visa nebija dzirdama neviena nots, neviena vārda par mūziku, kurai it kā vajadzēja krāšņot karalienes dienu.

Mūzikas kritiķa Normana Lebrehta blogs,
http://ej.uz/Royalflotilla

Izraudzījās trīspadsmit (it kā paredzot turpmākās likstas), pasūtīja sakomponēt kaut ko atbilstošu tik svinīgam notikumam, laikus nointervēja, lai vēlāk ar sarunu ierakstiem bagātinātu svētku translāciju. Pacilājošā uzdevuma un pasākuma nozīmīguma spārnoti, viņi centās, komponēja, mēģināja, kopā ar šai lietai tikpat uzticīgiem mūziķiem. Vēlāk, Tajā Īpašajā Dienā, viņus sasēdināja izgreznotos kuģīšos un palaida pa Temzu blakus neparastās flotiles flagmanim “Barža”, kaut arī atbilstošāks vārds tai būtu Bucintoro – tā sauca galeru, kurā Venēcijas dodžs katru gadu Debesbraukšanas svētkos veica rituālu “Saderināšanās ar jūru”, metot ūdenī savu gredzenu un izrunājot vārdus “Desponsamus te, mare” (“Mēs saderināmies ar tevi, jūra”).

Tiesa gan, tiem, kas organizēja upes parādi par godu karalienes Elizabetes II Dimanta jubilejai, prātā bija cita vēstures analoģija – Hendeļa tā sauktā “Ūdens mūzika” par godu karalim Džordžam I. Tas notika 1717. gada 17. jūlijā; barža ar apmēram 50 mūziķiem peldēja pa Temzu līdzās karaļa kuģim, priecējot monarhu, kuru pavadīja kupls aristokrātisku dāmu pulks un daudz pieticīgāks džentlmeņu pulciņš. Džordžam mūzika tik ļoti gāja pie sirds, ka viņš lika atkārtot Hendeļa sacerējumus trīs reizes, novedot līdz izmisumam vijolniekus un pūtējus.

Šoreiz viss bija citādi. “Jaunā ūdens mūzika” tika sacerēta un izpildīta tik labi, cik nu to atļāva pretīgais lietus, kas pavadīja Apvienotās Karalistes pavalstnieku un Elizabetes II simbolisko laulību Dimanta jubileju. Vienīgi to neviens nepamanīja – nedz jubilāre (kas, godīgi sakot, šajā gadījumā nepavisam nav svarīgi), nedz BBC žurnālisti, kas atspoguļoja šo notikumu. Tātad to nepamanīja arī televīzijas skatītāji. Tātad to nepamanīja neviens. Uzmanība bija pievērsta kam citam – tautas prieka izpausmēm (kaut kas pa vidu starp rokkoncertu Glastonberijas festivālā un futbola līdzjutēju braucienu uz kaimiņu pilsētu atbalstīt savu komandu), slavenībām (konkursa “Hallo, mēs meklējam talantus!” uzvarētāji, futbolisti, popa dziedātāji, telepavāri u.c.) un jubilejas simbolikai, kas, kā jau tas nereti notiek šajā brīnišķīgajā zemē, pieņēma visai dīvainas formas. Kāda BBC žurnāliste pārdesmit minūtes veltīja tam, lai apspriestu Jubilee Sick Bag – ar karalienes attēlu rotātu papīra maisiņu, līdzīgu tam, ko izsniedz lidmašīnā spiedīgai vajadzībai. Grūti pateikt, kāds bija šī jaukā produkta radītāju nodoms: piedāvāt higiēnas priekšmetu, lai no patriotisma jūtu pārpilnības apreibušie salinieki neatstātu savu kuņģa saturu kur pagadās, vai arī tajā ir saskatāms kāds republikānisks žests – sak, mums nāk vēmiens no jūsu jubilejas un (ak, šausmas!) karalienes. Divdesmit translācijas minūtes jubilejas nelabuma maisiņam un nevienas sekundes “Jaunajai ūdens mūzikai”. Es netaisos iesaistīties kašķīgos (un snobiskos) pārspriedumos par Vindzoru ģimenes nekulturālību vai dažu žurnālistu muļķību, kaut arī kā viens, tā otrs ir tiesa. Es vienkārši salīdzinu divus notikumus Temzā – 1717. gadā un gandrīz 300 gadus vēlāk – un mēģinu izdarīt šādus tādus secinājumus. Pirmais, kas nāk prātā, – pārspriedums par to, kādu lomu 18. gadsimta sabiedrības dzīvē spēlēja mūzika, kuru mēs šodien saucam par “klasisko”. Tas bija visīstākais pops, popmusic, tikai tās ārkārtīgā popularitāte nesniedzās tālāk par šauru pilsoņu loku, kurā ietilpa aristokrātija, daļa muižniecības un neliela daļa izglītotu birģeru. Skaņu ierakstu tehnikas toreiz nebija, tāpat arī radio un interneta; mūziku bija iespējams dzirdēt tikai “dzīvajā”; orķestru bija ļoti maz, un tie visi darbojās galmos. Citiem vārdiem sakot, 18. gadsimta pasaulē skanēja ļoti maz mūzikas (tās, ko mēs šodien saucam par “nopietno”); tā bija izņēmums, nevis likums. Tāpēc arī Džordžs I palūdza nospēlēt “Ūdens mūziku” trīs reizes – zināja taču, ka pat viņam ir maz izredžu tuvākajā laikā dzirdēt to atkal. Šodien pasaulē mūzikas ir vairāk nekā vajadzīgs. Tā ir visur – viena peles klikšķa vai viena pirksta vilciena pa aifonu attālumā. Lai liktu sevi “pamanīt”, mūzika ķeras pie visādiem trikiem; un popmūzikai ar šīm viltībiņām viss ir kārtībā (reklāma, slavenību kults, dzeltenā prese, iTunes utt.), bet tā saucamajai “akadēmiskajai” mūzikai klājas daudz bēdīgāk. Tās vienīgais resurss ir ziloņkaula torņi, ko uzcēlušas valstis un labdarības fondi “laikmetīgajai mākslai”; šo torņu iekšpusē tad arī skan tas, ko 2012. gada jūnija lietū spēlēja uz Temzas. Tās vienīgā publika ir saujiņa cilvēku, kuri apzināti veikuši savu kultūras un sociālās piederības izvēli, kuri Filipā Glāsā vai Sofijā Gubaiduļinā atraduši ne tikai estētisku pārdzīvojumu, bet arī veidu, kā privatizēt eksistenciālu gabaliņu no apkārtējās dzīves. Tiklīdz šo mūziku “izveda ļaudīs”, to neviens nepamanīja – ne aiz muļķības vai naida, bet vienkārši tāpēc, ka tā arī nebija jāpamana. Notika tas, kam bija jānotiek.

Otrā pārsprieduma priekšmets ir nevis mūsdienu mūzika, bet mūsdienu monarhija. Džordžam I spēlēja Hendeli, Elizabetei II – Polu Makartniju, Eltonu Džonu un Geriju Bārlouzu. Pirmais bija sajūsmā, otrā... neesmu pārliecināts, ka padzīvojusi kundze varētu pavilkties uz popdziesmām, pat ne 40 gadus vecām. Tomēr noblesse oblige. Karalienei bija jārada iespaids, ka viņai patīk (tāpat arī viņas dēlam, kuram Hendelis pavisam noteikti iet vairāk pie sirds nekā pavecs bītls), un to viņa arī izdarīja. Tāda ir Elizabetes II profesija. Bet, lūk, jautājums: kāpēc britu karalienei vispār būtu jāpatīk popmūzika? Realitātes šovu varones? Futbolisti? Atbilde ir vienkārša – mūsdienu britu monarhija ir pats populistiskākais, pats “demokrātiskākais” (šī vārda vulgārajā nozīmē) elements Apvienotās Karalistes ēkas arhitektūrā. Pirmie Hanoveres dinastijas karaļi (piemēram, tas pats Džordžs I) balstījās uz aristokrātiju, daļu muižniecības un Anglijas baznīcu. Šodien Vindzori (kas tā pati Hanoveres dinastija vien ir) balstās uz (aizņemoties Ļeņina frāzi) “plašām tautas masām”. “Augstpierainā” kreisā (tātad, pēc idejas, darbaļaužu intereses aizstāvošā) avīze The Guardian neapmierināti viebās par Dimanta jubileju, turpretī tabloīdi (tradicionālie konservatīvo atbalstītāji), šī “tautas prese”, gluži vai plīsa no sajūsmas. Lai nesarūgtinātu savus piekritējus, karalienei un viņas dēlam melomānam nācās pieņemt padzīvojušo puišeli no Take That par jauno Hendeli. Valsts galvenais televīzijas kanāls šajā lietā viņiem vienkārši palīdzēja. Tikmēr pārējiem atlika vien savus Jubilejas nelabuma maisiņus piepildīt ar die’s zina ko.