Hamfrija Bogarta nāve

Kā lai šomēnes nesēro pēc Hamfrija Bogarta, kurš mira 57 gadu vecumā no barības vada vēža un pusmiljona viskijiem? Džeimsa Dīna aiziešana bija trieciens galvenokārt sieviešu dzimuma pārstāvēm vecumā līdz 20 gadiem; Bogija nāve skar viņu vecākus vai vismaz vecākos brāļus, un lielākoties sēro vīrieši. Būdams drīzāk valdzinošs nekā skaists, ekrāna Bogarts patika sievietēm, taču pretstatā Valentīno vai Džeimsam Dīnam viņš aiz sevis neatstāja miljoniem atraitņu. Kā skatītājam man allaž šķitis, ka viņš ir varonis, kuru ne tik daudz mīl, cik ar viņu identificējas. Bogarta popularitāte ir vīrišķīga. Sievietes, iespējams, pēc viņa skums, bet es zinu vīriešus, kuri raudātu, ja vien šī skarbā vīra kapakmenī nebūtu iekalts, ka emocijas ir kas nepiedienīgs. Nekādu puķu, nekādu vainagu.

Es nāku mazliet par vēlu, lai teiktu atvadu runu. Daudz jau ir rakstīts par Bogartu, viņa per­sonību, viņa mītu, taču neviens, šķiet, nav pa­teicis labāk par Robēru Lašenēpirms kāda gada, kura pravietiskās rindas nespēju necitēt: “Ik teikuma sākums atklāj nevienmērīgu zobu rindu. Savilktais žoklis neizbēgami atgādina jautra miroņa plašo viepstu. Skumja, bet smaidot izgaistoša vīrieša pēdējā sejas izteiksme. Tas patiešām ir nāves smaids.”

Tagad tik tiešām šķiet skaidrs, ka neviens labāk par Bogartu, ja drīkstu tā teikt, nav iemiesojis nāves pastāvīgo klātbūtni un tās neizbēgamību. Nevis nonāvēšanu vai nāvē iešanu, bet to nogaidošo mironi, kas ir ikvienā no mums. Viņa nāve mūs uzrunā tik tieši, tik personīgi tieši tādēļ, ka viņa dzīves jēga kaut kādā nozīmē bija izdzīvošana. Tāpēc nāves triumfs pār viņu ir divkāršs, jo tas svin uzvaru ne tikai pār dzīvi, bet arī pār pretestību nāvei.

Iespējams, mani labāk sapratīs, ja viņa tēlu pretnostatīšu Gabēnam (ar kuru viņu varētu salīdzināt arī daudzos citos aspektos). Viņi abi ir modernās kinematogrāfiskās traģēdijas varoņi, taču Gabēna gadījumā (es, protams, runāju par Gabēnu filmās “Diena aust” un “Pepe le Moko”) nāve uz savu nenovēršamo tikšanos ierodas piedzīvojuma beigās. Tāds ir Gabēna liktenis – tikt dzīves apkrāptam. Savukārt Bogarts ir cilvēks, kuru liktenis veido. Kad viņš filmā pirmoreiz parādās uz ekrāna, absurdā kārtā uzvarējis šaušalīgajā cīņā ar eņģeli, aust pelēcīgs nākamās dienas rīts; viņa sejā ir ierakstīts viss redzētais un viss viņam zināmā smagums, jo, desmit reižu nāvi jau piekrāpis, mūsu dēļ viņš noteikti darīs to vēlreiz.Nāves maska

Ne mazāk apbrīnojama Bogarta iezīme ir tā, ka, viņa ķermenim arvien vairāk nobružājoties, viņa personāžs ieguva arvien asākas šķautnes. Šis skarbais vīrs nekad nav ekrānā spīdējis ar fizisku spēku vai akrobātisku veiklumu. Viņš nav nedz Garijs Kūpers, nedz Daglass Fērbenkss. Panākumus gangstera un detektīva ādā viņš guva, pateicoties, pirmkārt, savam belzienam, otrkārt – savai tālredzībai. Viņa dūres spēks slēpjas nevis sitiena stiprumā, bet gan trāpījumā. Viņš to liek lietā droši un īstajā mirklī. Viņš sit reti, bet vienmēr brīdī, kad pretinieks atspēries uz nepareizās kājas. Un revolveris viņa rokās kļūst par gluži vai intelektuālu ieroci, apstulbinošu argumentu.

Es tikai gribu uzsvērt, ka rētas, kas viņa tēlu pēdējo aptuveni desmit gadu laikā iezīmēja aizvien biežāk, tikai akcentēja iedzimto vājumu. Arvien vairāk līdzinādamies savai nāvei, Bogarts pilnveidoja savu portretu. Mēs nekad nespēsim pietiekami apbrīnot šo ģeniālo aktieri, kurš ļāva sevī apbrīnot un iemīlēt mūsu pašu sairšanu. Ik reizi ar jauniem, iepriekšējās filmās iegūtiem zilumiem viņš bija kļuvis par kolorītu, ekstraordināru, iedzeltenu būtni, kas atraugājas un spļauj zobus, der vien purva dēlēm, tomēr aizvedīs “Afrikāņu karalieni” uz pareizo ostu. Un vai atceraties to satrunējušo ģīmi, kas liecina kuģa “Keins” virsnieku tiesas procesā? Bija redzams, ka nāve vairs nespēs ilgi gaidīt ārpusē, ka tā jau sen bija iekļāvusi viņu sevī.

Ir pareizi uzsvērt Bogarta mīta “mūsdienīgo” raksturu, un Ž. P. Vivē ir divkārša taisnība, šo īpašības vārdu uztverot Bodlēra izpratnē, jo filmas “Baskājainā grāfiene” varonī mēs apbrīnojam mūsu pašu miesiskās sabrukšanas nepārspējamo cildenumu. Bet es tomēr gribētu piebilst, ka šim tālejošajam mūsdienīgumam, kas Bogarta tēlam piešķir dziļdomīgu poētiskumu un, protams, attaisno tā kļūšanu par leģendu, mūsu paaudzes skalā atbilst vēl precīzāks mūsdienīgums. Bogarts neapšaubāmi ir leģendārs kara un pēckara laika aktieris – es runāju par periodu no 1940. līdz 1955. gadam. Protams, viņa filmogrāfijā, skaitot no 1930. gada, ir aptuveni 75 filmas, tostarp ap 40 filmu pirms 1941. gadā uzņemtajām “Augstu Sjerrā” un “Maltas piekūna”. Tomēr tajās viņam ir tikai otrā plāna lomas; viņa personāžs neapstrīdami dzimst kopā ar tā sauktajām noir kriminālfilmām, kurās viņš iemieso daudznozīmīgus tēlus. Lai nu kā, viņš iekaro popularitāti tikai kopš kara un jo īpaši ar režisora Džona Hjūstona filmām. No otras puses, zināms, ka 1940.–1941. gads iezīmē otru nozīmīgāko ASV skaņu filmu attīstības posmu. 1941. gads ir arī “Pilsoņa Keina” gads. Šo notikumu sakritībā noteikti ir kāda slēpta harmonija: pirmskara perioda beigas, zināma novelistiska stila parādīšanās kino valodā, Bogarta daudznozīmības un iekšupvērstības triumfs.

Labi redzams, kas Bogartu šķir no pirmskara varoņiem, kurus varētu pārstāvēt Garijs Kūpers, kurš, būdams skaists, stiprs un dāsns, vairāk apliecina amerikāņu civilizācijas optimismu un efektivitāti nekā nemieru. Pat gangsteri ir iekarotāji un aktīvisti, no ceļa nogājuši Rietumu varoņi, uzņēmīgas pārdrošības negatīvā forma. Iespējams, vienīgi Džordžam Raftam piemīt līdzīgs introvertums, kurā rodas tā daudznozīmība, ko “Lielā miega” varonis izkops līdz pilnībai. Filmā “Kīlargo” Bogarts uzvar Edvardu G. Robinsonu, pirmskara kino pēdējo gangsteri. Šķiet, ka ar šo uzvaru kaut kas no amerikāņu literatūras beidzot nonāk Holivudā. Un nevis pateicoties scenāriju trikiem, bet gan personāža cilvēcīgajam stilam. Bogarts, iespējams, ir pirmā “Amerikas romāna laikmeta” ilustrācija kino.Bogijs ir stoiķis

Protams, nedrīkst jaukt Bogarta tēlojuma iekšupvērstību ar Kazana aktierspēles skolu, kuru pirms Džeimsa Dīna lietā lika jau Marlons Brando. Tām kopīga ir tikai reakcija uz psiholoģisko tēlošanas manieri. Kazana stils gan Brando mazrunīgumā, gan Dīna pāri plūstošajā enerģijā izpaudās kā intelektam pretēja spontanitāte. Aktieru uzvedībai jābūt neparedzamai, jo tā vairs netulko jūtu dziļāko loģiku, bet pauž acumirklīgus iespaidus, kuru saikni ar iekšējo dzīvi nevar nolasīt tieši. Bogarta noslēpums meklējams citur. Tā, protams, ir Konrāda apdomīgā klusēšana, lēnīgums, kāds piemīt cilvēkam, kurš zina, cik bīstama var būt jūtu izrādīšana nelaikā un nevietā, tomēr pāri visam – šādas ārišķīgas jūtu atklāsmes neizmērojamā bezjēdzība. Neuzticēšanās un apātisks lēnīgums, gudrība un skepse – Bogijs ir stoiķis.

Viņa panākumos es īpaši apbrīnoju to, ka, galu galā, viņš nekad nav bijis atkarīgs no paša iemiesoto varoņu raksturiem. Patiesībā tie visi izrādās simpātiski. Atzīsim, ka pat “Maltas piekūna” Sema Speida vai “Lielā miega” Filipa Mārlova morālā divdomība mūsu vērtējumā nosliecas viņiem par labu, tomēr kā attaisnot “Sjerramadres bagātību” skumjo nelieti vai baismīgo komandieri no “Keina”? Blakus pāris lomām, kurās viņš atlīdzina par netaisnību vai cīnās par cildenu lietu, protams, ir arī daudz neslavējamāki, ja ne pat atklāti nīstami varoņi. Tātad viņa tēla pastāvība meklējama ārpus lomām, turpretī tas tā nav Gabēna un nevarētu būt arī Džeimsa Dīna gadījumā. Grūti arī iedomāties, kā Garijs Kūpers varētu spēlēt neliešus. Šī īpašā lomu daudznozīmība, kas atnesa Bogartam pirmos panākumus noir kriminālfilmu žanrā, skaidri redzama visā viņa filmogrāfijā. Morālās pretrunas meklējamas gan pašās lomās, gan viņa tēla paradoksālajā nemainīgumā starp diviem tik šķietami nesavienojamiem ampluā.

Bet varbūt tas tikai pierāda, ka mūsu simpātijas sniedzas pāri izdomātām biogrāfijām un morāles tikumiem vai to trūkumam – līdz kādai dziļākai gudrībai, spējai pieņemt cilvēka stāvokli pasaulē, kāds varētu būt kopīgs nelietim un goda vīram, neveiksminiekam un varonim? Bogartisku vīrieti nosaka nevis cieņa vai nepatika pret buržuāziskiem tikumiem, nevis drosme vai gļēvums, bet gan eksistenciālais briedums, kas uz nāves rēķina dzīvi mazpamazām pārvērš sīkstā ironijā.

Cahiers du Cinéma, nr. 68, 1957. gada februāris
No franču valodas tulkojusi Dita Ābola