Visa Krievzeme tevi grib

Krievu diplomāta dēls, filoloģijas zinātņu kandidāts, aizstāvējis disertāciju par tēmu “Dostojevskis un franču eksistenciālisms", 70. gadu beigās organizējis nelegāla literatūras almanaha “Metropole" izdošanu, par ko izslēgts no Rakstnieku savienības. Astoņdesmitajos gados kopā ar Vladimiru Sorokinu un Dmitriju Prigovu pārstāvēja neatzīto literātu paaudzi un ieguva slavu Rietumos ar Krievijā nepublicētiem darbiem “Dzīve ar idiotu", “Papagailītis", “Krievu skaistule". Pēc padomju varas sabrukuma kļuvis par vienu no krievu literatūras ievērojamākajiem pārstāvjiem, viņa romāni “Piecas dzīves upes", “Krievu dvēseles enciklopēdija", “Labais Staļins" ar sajūsmu tiek izdoti un lasīti visā pasaulē. Vada televīzijas diskusiju raidījumu “Apokrifs" un radio raidījumu “Krievu dvēseles enciklopēdija". Rīgā Viktors Jerofejevs ieradās, lai piedalītos Prozas lasījumos ar savu jaunāko stāstu “Makarovs".

Rīgas Laiks: Vai jūs varat paskatīties uz sevi no malas kā literatūrzinātnieks un aprakstīt sevi kaut kādām zinātniskām frāzēm?

Viktors Jerofejevs: Vispār tas ir tāds šizofrēnisks uzdevums. Smadzenēm ir divas puslodes, viena atbild par kategorijām, otra - par tēliem. Un labāk tām nemēģināt vienai otru noķert. Tas ir tikpat bezjēdzīgi, kā uzdot jautājumus par radīšanas procesa dabu. Jebkura atbilde ir sevi atmaskojoša, turklāt atmaskota tiek pati atbilde, nevis tas cilvēks, kurš atbild. Mēs taču saprotam, cik virspusēji ir jebkuri raksturojumi, kas saistīti ar kategorijām, ja runāts tiek par tēliem. Varbūt tieši tāpēc radīšana ir iespējama un turpinās cilvēciskiem, nevis dievišķiem līdzekļiem. Cilvēka spējas veikt kategoriskus spriedumus ir visai primitīvas, daudz spēcīgāk viņš domā tēlaini. To visu paturot prātā, es par sevi varu pateikt visdrīzāk to pašu, ko Gogolis rakstīja vēstulē Žukovskim: “Mani neuzrakstītie darbi ir viesi no debesīm.” Tā gadījies, ka manā dzīvē ir iesūtīti šie debesu baloži, kas spiesti pie manis nolaisties. Kādi tie ir un kāda ir to niša, ja runājam par kulturoloģiju, kādi ir to uzdevumi, tas jau ir simt divdesmit piektā svarīguma jautājums. Galvenais ir tas, ka viņiem ir jāatnāk, bet man ir jāspēj pieņemt, jāprot pareizi pierakstīt. Jo “tur” viņi jau ir, bet “šeit” - vēl ne. Tāda ir tā situācija. Un jebkurš teksts, kas nav saistīts ar tiem tur, kas sēž un gaida savu ierašanos, ir tikai tukša muldēšana. Šādu tekstu vajadzētu būt pēc iespējas mazāk. Piemēram, interviju. Faktiski, es strādāju tādā padomju radiouztvērēja režīmā - uz lampām, ar zaļu actiņu. No kaut kurienes nāk enerģija, aparāts ir nepilnīgs, virsū klājas traucējumi, troksnis. Bet tev tas viss ir jāatšifrē, jāsaprot, jāizlaiž caur sevi. Gadās, ka reizēm tu šmaucies, izliecies, ka uztver informāciju, bet īstenībā neuztver neko. Tikai no rīta viss kļūst skaidrs - kas ir īsts, tas ir lielāks par tevi, bet tas, kas izdomāts, ir daudzkārt mazāks. Un nenozīmīgs. Tāda, lūk, sistēma.

RL: Bet vai jūs mīlat savus darbus?

Jerofejevs: Nu, tad, kad tie jau noformējas par grāmatām un nenotiek tāds kā aborts, tad tie visi kļūst par maniem bērniem. Manuprāt, septiņpadsmit ir šobrīd. Ja nekļūdos. Vai astoņpadsmit. Visi mīļi, visi. Citādi kāpēc vispār, likt tajos vākos?

RL: Daudzi rakstošie cilvēki, it īpaši - žurnālisti, apgalvo, ka nevar ciest to, ko ir uzrakstījuši. Ka nekad nepārlasa. Kā ir jums?

Jerofejevs: Pirmkārt, rakstnieki katastrofāli atšķiras no žurnālistiem. Žurnālists, suns tāds, izmanto vārdus, bet rakstnieku izmanto pašu vārdi. Tās ir divas pretējas profesijas, tikpat kā rakstnieks un izlūks. Vai - rakstnieks un aktieris. Šajā ziņā rakstnieks ir viltus žurnālists, bet žurnālists ir viltus rakstnieks. Es pat nesāktu salīdzināt. Žurnālista veiksme ir izdarīt triecienu noteiktai tēmai. Rakstnieka veiksme ir izšķīst vārdā, jo pats viņš ir tālu no pilnības, radio sprakšķ, tu centies uzķert vārdus un vienalga saproti, ka tas līdz galam nekad neizdosies. Jo iecere ir dievišķa, bet izpildījums... pavājš. Un beigās tu redzi visas savas kļūdas. Sajūta kā pusnemaņā - tu saproti, ka nespēj izdarīt tā, kā tev to vajadzētu darīt, bet tajā pašā laikā kaut kādi idioti tev vēl aplaudē. Darba finālā tu saproti, ka viss ir izdarīts draņķīgi, taču izdarīts. Un viss. Un nav vairs ne godkāres, ne lepnības. Jo lepoties nav ar ko, un nav arī - kā priekšā. Bet visi tie kolēģi, kas piepūšas ikreiz, kad viņi saņem kādu prēmiju, tavās acīs ir tikai klauni.

RL: Malkolms Maklārens intervijā mūsu žurnālam apgalvoja, ka mākslinieka dzīvē galvenais ir māka ciest neveiksmes. Bez tām jebkurš mākslinieks izbeidzas pie pirmajiem panākumiem. Jūs esat piedzīvojis savā dzīvē neveiksmes? Jerofejevs: Es zināju, kur slēpjas šīs lamatas. Teiksim - pēc neprātīgajiem “Krievu skaistules” panākumiem - šī grāmatiņa kļuva par vienu no veiksmīgākajiem 90. gadu izdevumiem pasaulē. Tā iznāca 89. gadā, drīz vien to pārtulkoja 35 valodās. Es nesen to pārlasīju - absolūti noslēpumains sacerējums, es to nespēju saprast. Tur ir detaļas, par kurām man nav skaidrs, kā tās radušās. Es zināju, ka otrs romāns pēc šī būtu droša nāve. Es zināju, ka nespēšu. Neuzķeršu, nespēšu sadzirdēt tonalitāti. Nevis ar balsi, bet ar ausīm. Šī iemesla dēļ es izlaidu nākamo romānu un uzrakstīju uzreiz trešo - “Pastaro tiesu”. Varētu teikt, ka tur es izšmaucu cauri sveikā. Par tām neveiksmēm es īsti nepiekrītu. Lieta tāda, ka neveiksmes saēd tieši tāpat kā panākumi, tikai vēl ļaunāk. Rakstnieki jau tāpat ir visai riebīga rakstura cilvēki - veiksmīgs rakstnieks ir vienkārši neciešams, bet rakstnieks, kurš piedzīvojis neveiksmi, ir nesalīdzināmi riebīgāks par savu veiksmīgo kolēģi. Neveiksmes cilvēku sarausta gabalos. Cita lieta, ka rakstniekam ir veselīgi piedzīvot neveiksmes personiskajā dzīvē, mīlestībā, piemēram. Taču nolemt viņu cilvēciskām nelaimēm arī nebūtu visai humāni. Radošai darbībai noderīgi ir dažādi pārdzīvojumi uz izdzīvošanas robežas. lai gan, Šalamovs pierādīja, ka arī viņpus tās. Es tomēr domāju, ka šādas ciešanas tiek izdalītas ar noteiktu limitu, ko nosaka kāda augstākā komiteja. Pārsniedzot kritisko masu, iespējams vispār nogrimt dibenā, sabrukt. Rakstnieka darbs ir tik smalks, tajā ir kaut kas tāds kā tie puteksnīši uz tauriņa spārniem - ja tie nobirst, tad viss, viņš kļūst tāds pats kā jebkurš parasts lasītājs. Tur vajadzīga neticama smalkjūtība. Un veiksme.

RL: Kad jums rakstījās vieglāk - padomju laikā vai tagad?

Jerofejevs: Vieglāk nerakstās nekad. Tam visam nav nekādas nozīmes. Rakstīšana nekad nesagādā baudu. Zināmu prieku var gūt pēc tam - iznīcinot to, ko nevajadzēja rakstīt, un atstājot to, kas nevarēja tikt neuzrakstīts. Rediģēšana, gluži tāpat kā blusu ķeršana, sagādā baudu. Bet rakstīšana - ne velna. Tev taču ir jāiekrīt kaut kādā citā dimensijā, tas ir tikpat kā nomirt. Es rakstu pa naktīm, tas viss notiek aptuveni starp diviem un astoņiem rītā. Sajūta ir dīvaina, tu ne visai labi sajēdz, kas notiek. Šķiet, ka šajā laikā tu tā īsti pat nedzīvo. Taču imitācija arī ir iespējama. Paskatieties uz mūsu rokgrupām - ir taču redzams, ka sākumā tās patiešām kaut kur smēlās enerģiju, bet pēc tam gluži vienkārši sāka izdomāt mūziku. Tā ir kā impotence. Ar vienu viss izdodas, bet iesāc nākamo - grāmatu - un vairs nesanāk! Kaut vai pakaries! Tāda ir tā radošā struktūra - kā putekšņi, kā netverama seksuālā enerģija, kā radiouztvērējs, kā debesu baloži. Tās visas pat nav metaforas. Tajā visā labāk neurķēties. Bet, ja urķēties, tad bezkaislīgi. Un padomju laikiem nebija nekāda iespaida, ne pozitīva, ne negatīva. Tiesa, kad mani no visurienes patrieca - septiņdesmit devītajā, sekoja tāds periods, kura laikā es sarakstīju “Krievu skaistuli”, arī “Dzīvi ar idiotu”, “Papagailīti” - tos darbus, kas mani padarīja par to, kas es šobrīd esmu. Acīmredzot brīdī, kad dzīve pārvēršas liktenī, tev tur augšā kaut kas tiek izsniegts. Avansā.

RL: Cik daudz romānā “Labais Staļins” ir autobiogrāfijas?

Jerofejevs: Gan viss, gan nekā. Es pats nesaprotu. Tajā brīdī, kad sāc to pārkausēt tekstā, viss kļūst savādāks. Jebkura darbība. Pat tas, kā es tagad uzsmērēju sviestu uz franču maizes. tas kļūst par simbolu. Visniecīgākais žests. Bet ievadā “Labajam Staļinam” jau tas viss ir pateikts - ka visi varoņi ir izdomāti, ieskaitot pašu autoru. Lūk, šo grāmatu man bija uzrakstīt vēl grūtāk par visām pārējām. Jo uzrakstīt grāmatu par realitāti, pārvērst šo realitāti par fantāziju un vēl mēģināt baroties no šīs enerģijas. gandrīz neiespējami. Tagad, skatoties uz šo grāmatiņu, es pats nesaprotu, kā tas varēja izdoties. Runājot par rakstnieka darbu, visu izšķir tas, vai tu esi līdzdalībnieks tajā procesā, ko dēvē par radīšanu, vai neesi. Ja neesi, tad tu vienīgi radi entropiju un viss. Bet tas, kā to nosaukt - par postmodernismu vai jaunās atklāsmes meklējumiem - ar to lai pēc tam kāds cits nodarbojas.

RL: 90. gadu vidū, pēc Peļevina romāna “Čapajevs un Tukšums” iznākšanas krievi sāka rakstīt daudz vairāk. Bija tāda sajūta, ka krievu rakstnieki ir pēkšņi noticējuši tam, ka tagad drīkst visu. Tas tiesa?

Jerofejevs: Peļevins ir talantīgs rakstnieks, un viņam ir vairāki labi darbi. “Čapajevs un Tukšums” gan tikai sākumā ir labs, pēc tam tur ir pilnīga katastrofa. Taču Peļevins ir viens no tiem, kuriem sanāk. tas, par ko es runāju. Viņš ir īsts rakstnieks. Bet visi pārējie. nu, kad uzpūš vējš, saceļas putekļi. Lieta jau nav daudzumā. Tas, ka daudz raksta, tas ir labi. Tas palīdz. Gluži tāpat kā klizmas lietošana. Bet dziļākā būtībā tam ir maz kopīga ar radīšanu. Pasaulē vispār ir kļuvis modīgi rakstīt. To stimulē dažādi faktori - internets, visa tā atklātība, nesodāmība. Droši vien ir pienācis tāds periods kultūrā, kad tai ir no jauna jāpiebirst vārdiem. Bet tas viss ir tikai tāda vārdu ilūzija, tie nav vārdi.

RL: Tas nenogalinās literatūru? Ar masu?

Jerofejevs: Kā tu viņu nogalināsi? Nogalināt var tikai no augšas. Bet literatūra jau tik un tā nekur nepaliks, izsprauksies, izdīgs. Cita lieta, ka literatūra ir ļoti plašas atradnes, bet lielākā daļa rok vienā un tajā pašā vietā. Lūk, Peļevins sāka rakt citur. Sorokins sāka rakt citur. Bet citi, tie tikai izmanto vārdus. Izmanto tēmu, izmanto kultūras situāciju. Tas viss patiesībā ir maznozīmīgi. Tēma vispār nav svarīga. Tas bija Gogolis, manuprāt, kas teica - jonenozīmīgāks ir sižets, jo lielāks brīnums tur var rasties.

RL: Jūs grāmatā “Labais Staļins” rakstāt: “Es esmu visbrīvākais cilvēks Krievijā.”

Jerofejevs: Un tur ir turpinājums: “Taču tas nav grūti. Konkurence nav pārāk liela.”

RL: Tas jums ir svarīgi? Būt brīvam.

Jerofejevs: Tas ir viens no priekšnosacījumiem, lai spētu dzirdēt. Tāpat kā svaigs gaiss.

RL: Kā jūs saprotat brīvību? Ir atšķirība starp Rietumeiropas liberālisma tradīciju un to, kā krievu rakstnieks runā par brīvību?

Jerofejevs: Atšķirība ir milzīga. Lūk, šis cilvēks (rāda uz žurnālu “Rīgas Laiks”, kura vāku rotā Frīdriha Nīčes portrets) pateica, ka Dievs ir miris, un Rietumos viņam noticēja. Reāli noticēja. Un šobrīd tur notiek metafizikas entropija. Tā ir kļuvusi par lamuvārdu. Bet krievu rakstnieks bez tā nevar. Krievs nenoticēja. Un šeit kā reiz ir tās pretīstāvēšanas iemesls starp Rietumiem un Krieviju. Nevis politisks, bet metafizisks. Tieši šeit krievs sevi parāda kā Austrumu cilvēku. Šeit viņš ir tuvāk Tibetai. Ne velti, kad beidzās padomju vara, pirmais, kas uzplauka, bija mode uz Austrumiem. Un pat 50. gados, tiklīdz parādījās pirmais atkusnis, radās interese par Indiju, visi tie Maskavas jogi... Arī šodien - ja puisis Maskavā iemīlas meitenē, viņš viņu ved uz japāņu restorānu, nevis uz franču. Tāds, lūk, noslēpumains kultūras fenomens. Bet politiskā līmenī Krievijā ir savs liberālisma potenciāls, tikai ļoti maziņš. Rietumi mums dod labu piemēru, būtībā mēs taču varētu tam sekot - kā, piemēram, japāņi. Bet mums nesanāk. Puškins jau visu pateica vienā teikumā par to, ka vienīgais eiropietis Krievijā ir valdība. Un tā arī ir - tajā brīdī, kad tu pacelies pa šiem pakāpieniem līdz pašai augšai, tu saproti, ka citu instrumentu nav un tev jāizmanto eiropeiskā retorika, lai arī valsti tu dzen stūrī. Tur ir krievu kultūras būtība - darbojas gan modeļi, kas tuvi Rietumiem, gan modeļi, kas tā vai citādi saistīti ar kaut kādām Austrumu lietām. Tajā ir izskaidrojums gan neizsmeļamai kultūras bagātībai, gan civilizācijas kraham Krievijā. Jo šie modeļi ir grūti apvienojami. Tu sāc būvēt labu ceļu, bet krievu cilvēks pajautās “priekš kam?” un būvniecība apstāsies pusratā. Rietumu jautājums ir “kādēļ?” un uz to ir iespējams atbildēt konkrēti, bet uz krievu jautājumu “priekš kam?” atbildes nav. Šis vārds ārda civilizāciju. Uzreiz rodas pavisam citi priekšstati par apcerīgumu, par to, ka dzīve un nāve ir savienotie trauki. Un tā tālāk...

RL: Jūs esat drošs par Krieviju? Jūsu darbos var just ironiju un pat sāpes par to, kas notiek Krievijā, taču vienlaikus ir jūtams arī zināms miers.

Jerofejevs: Par Krieviju nekad nevar būt drošs. Krievijā ilgi dzīvojot, var nodzīvot arī līdz zināmām brīvībām. Un dzīve ne tikai ir pagriezusi mums savu totalitāro pakaļu, bet dīvainajā postpadomju Krievijas telpā ir parādījušies arī kaut kādi ziediņi. Tas ir unikāls laiks - cik paaudzes ir nodzīvojušas un tā arī nav izbaudījušas šo īpatnējo krievisko brīvību. Bet visus jautājumus, kas Krievijai jāatrisina, tā šobrīd prot atrisināt tāpat kā Čaadajeva laikos, tas ir, nekā. No vienas puses - stulbeņi, bet, no otras puses, - tas veicina kultūras attīstību. Krievija ir viena liela nelaime, un tāpēc es par Krieviju esmu drošs - vienmēr būs ciešanas un pārdzīvojumi, uz kuriem iespējams balstīties. To var uztvert ironiski, var uztvert stoiski, bet labāk tāda nelaime, nekā bezrūpīga eksistence. Tas, protams, ir egoistiski, bet rakstniekam Krievija ir Dieva dāvana. Nesaprotu rakstniekus, kas aizbrauc no Krievijas. Un nesaprotu lasītājus, kas tajā paliek.

RL: Bet tos Rietumu lasītājus, kas lasa krievu literatūru, jūs spējat saprast?

Jerofejevs: Protams. Šo pašu Nīčes teikto vārdu dēļ viņiem tur pietrūkst zināmas dimensijas. Viņiem tur vispār ļoti daudz kā pietrūkst. Pietrūkst kļūdu, jo viss ir iegājis kaut kādā citā gultnē. Bet šeit ir gan kļūdas, gan nepārtraukti saspringta izvēle - izdarīsi tā, dzīve iegriezīsies vienā virzienā, izdarīsi citādi - un tā būs pavisam cita dzīve. Cilvēks nemitīgi tiek barots ar visādām cerībām un utopijām, bet tad vienā brīdī tas viss sagrūst. Ja Rietumos tu gribi kļūt par galveno grāmatvedi, tu par tādu arī kļūsi, bet šeit pat grāmatvedis jau ir kaut kāda metafiziska metafora.

RL: Kā jums šķiet - kāpēc lasītājs jums visu piedod? Sorokinam, piemēram, nepiedeva.

Jerofejevs: Sorokinu savulaik daudz vieglāk pieņēma. Viņu uztvēra kā vīlušos romantiķi, un arī viņš pats savu dzīvi skaidro šādos terminos. Šajā ziņā viņš bija daudz pieņemamāks Krievijai. Manī nebija šī romantisma. Droši vien es esmu daudz grūtāk pieejams lasītājam nekā Sorokins vai Peļevins. Piemēram, mana “Krievu dvēseles enciklopēdija” - pēc būtības šai grāmatai vajadzēja izsaukt lasītāju sašutuma vētru. Bet tas nenotika. Šobrīd to drukā Polijā, Ungārijā. Krievijā to nepamanīja. Sorokina proza ir atmaskojoša, viņš visam parāda dubulto dibenu - tas būtībā arī ir viņa galvenais paņēmiens. Un lasītājs ir aizvainots. Viņš domā, ka ir tāds, kāds ir, bet te viņam piepeši pasaka - nē, tas tev tikai šķiet. Bet. brīnišķīgs rakstnieks. Mēs ar viņu nekādā ziņā neesam konkurenti un tāpēc arī esam draugi.

RL: Ko jūs pats lasāt?

Jerofejevs: Šobrīd? Lidojot šurp, lasīju Kafkas “Pili”. Kaut kā vienā mirklī tu saproti, ka labāk tomēr ir uzpildīt mašīnu ar labu benzīnu. Tad ripo tālāk. Kādu laiku pie brokastīm lasīju Džoisa “Ūlisu”. Rīta rosmes vietā. Bet vispār, man ir grāmatiņa “Nolādēto jautājumu labirintā”, tad lūk, tur ir veltījumi viņiem visiem - rakstniekiem, kas mani izveidojuši tādu, kāds esmu. Tur ir de Sads, Dostojevskis, Flobērs.

RL: Tas nerada tādu iespaidu, ka “viss jau ir uzrakstīts”?

Jerofejevs: Nē, tas ir izdzīvots, izsāpēts, izmīlēts, bet dzīve taču turpinās. Dzīve ir nebeidzama cīņa ar entropiju, un tas prasa jaunas grāmatas, jaunus pārdzīvojumus un ciešanas. Bet tie, kas bijuši, paliek kā tādi, kas savu uzdevumu jau izpildījuši.