Ģeniālais Ričards Fainmans intervijā, kas publicēta šajā RL numurā, smieklīgi stāsta par Nobela prēmijas saņemšanu. Vispirms – viņš sapratis, ka tā nozīmē “šausmīgu kņadu, klapatas un traku ņemšanos. Tas nozīmē žurnālistus, ko es necienu, un publicitāti, ko es necienu. Pasaule ir pilna ar tukšu muldēšanu un šodien vēl arī ar propagandas nejēdzībām,” saka Fainmans. Ballē pēc prēmijas saņemšanas viņam vajadzējis “nolaist tvaiku pēc visām tām oficiālajām runām” un viņš “mazliet pārcenties”. Fainmans dejojis un dejojis, dejojis ar sievu, “cita Nobela prēmijas laureāta māsu” un kādu “glītu studenti”, pie tam ar pēdējo – “divreiz vairāk nekā ar citām, kopā ņemtām”. Tad lūk, kamēr viņš dejojis ar sievu un māsu, to nepārtraukti fotografējuši, bet, kad viņš dejojis ar studenti, “neviena foto. Nekā. Avīzē – nekā”. Fainmans secina, ka zviedriem laikam gan tas nav licies “pareizi”, un tad viņš lieto samērā neparastu vārdu, lai aprakstītu to, kas ir pamatā priekšstatam par pareizumu vai nepareizību: “idiosinkrāzija”. (“.. un viņi sargā Nobela prēmijas laureātus no pašu stulbajām idiosinkrāzijām.”) Nezinu, kā Fainmans saprata šo vārdu; es reizēm “idiosinkrātisks” lietoju, lai aprakstītu kādu domu un izteiksmes veidu, kas ir pilnīgi noslēgts un, iespējams, pieejams tikai pašam to lietotājam.
Aizņemoties Fainmana lietoto jēdzienu, var teikt, ka, piemēram, trīs numurā publicētie komentāri ir par šādām “idiosinkrāzijām” – gan par to, ka Jānis Ošlejs ievietots viltus ziņotāju rindās, gan par to, ka amerikāņu senators savu runu noslēdz ar vārdiem “amen, and awomen”, gan par to, ka Krievijas patriarhs Kirils salīdzina neticību kovidam ar neticību Dievam. Šī vispārējā “idiosinkrāzija”, jāatzīst, man izraisa zināmu pagurumu – kaut ko līdzīgu tai sajūtai, kuru Fainmans atstāsta citā vietā, kad viņam šķiet, ka “cilvēki, spriežot par pasauli, gan ANO, gan visur citur, atkārto tieši to pašu, ko darījuši jau iepriekš .., ka cilvēkiem ir tieši tādi paši stulbi, egoistiski un nacionālistiski uzskati kā senāk”. Šī doma Fainmanu nenovēršami noved pie apceres, kas “notiktu, ja uz 34. ielas sprāgtu bumba, bet es atrastos uz 54. ielas”. (Fainmans ir viens no atombumbas radītājiem, un gribas piebilst, ka skaistākā vieta šajā numurā ir tā, kur viņš apraksta atombumbas sprādzienu Losalamosā.)
Mīļi, ka Fainmans ar to zviedru idiosinkrāziju cīnās ar dejošanas palīdzību. (Jūs atceraties, ko čigānu meitene teica Pīnai Baušai? – “Dejo, dejo, citādi mēs esam pagalam!”) To varētu ņemt apbruņojumā, taču nebūšu oriģināls: Rīgas Laika deja ir saruna. Ar to, kā teiktu Ošlejs, tiek aizvietota “nošaušana”. Pie viena gribējās pieminēt arī Sokratu, kurš ieteica sarunāties jau tagad, jo, iespējams, pēc nāves dvēsele spēs darīt tikai to, ko bija piešāvusies darīt jau dzīves laikā. Un nevajag sarunu atlikt uz vēlāku laiku, kad “krīze būs beigusies”, jo – atvainojos par cinismu – līķi nesarunājas.
