Lielā bankas laupīšana Buenosairesā

Bija 2006. gada 13. janvāra pusdienlaiks. Pulksten 12.38 policijas iecirknī iezvanījās telefons: notiek bankas aplaupīšana. Pēc brīža policisti jau traucās pa zaļumos slīgstošā, pārtikušā Buenosairesas ziemeļu rajona Sanisidro ielām. Ieradušies notikuma vietā pie Banco Río, vienas no lielākajām Argentīnas bankām, dzeltenbrūnganās filiāles, viņi, sev par prieku, atklāja, ka laupītāji aizvien vēl atrodas nozieguma vietā.

Kamēr policisti ieņēma perimetru ap ēku, viņu acu priekšā ar ieroci rokās pa ēkas durvīm nesteidzīgā solī iznāca vienīgais bankas apsargs.

Pirms atbrīvošanas laupītāji bija izņēmuši apsarga ierocim lodes un ielikuši tās viņam kabatā. Viņš ziņoja, ka bankā atrodas ķīlnieki, un pēc desmit minūtēm laupītāji atbrīvoja vēl vienu no viņiem – jaunu, satrauktu vīrieti. Vēl pēc brīža durvīs parādījās laupītājs ar aizklātu seju, apķēris ar roku sievieti. 

Ar skatienu novērtējis policijas spēku lielumu, laupītājs atlaida sievieti un ieskrēja atpakaļ bankā.

Pavisam bankā bija pieci laupītāji dažādos maskēšanās tērpos, un tagad viņi atradās slazdā kopā ar 23 ķīlniekiem. Ārpusē ielas bija pilnas ar policistiem; drīz viņiem izdevās nodibināt radiosakarus ar vienu no laupītājiem, kurš sevi sauca par Valteru. Laupītāji apzinās, ka ir ielenkti, Valters teica, tomēr vēl nav gatavi padoties. Līdz brīdim, kad viņi būs gatavi, policijai labāk neko neuzsākt. Neviens negribētu pieredzēt otru Ramašo. 

Tas nostrādāja. Bankas aplaupīšana Ramašo pilsētā bija bēdīgi slavena visā Argentīnā. Pirms sešiem gadiem citā bankā, kas atradās ne pārāk tālu no šīs, bija ielauzušies trīs bruņoti vīri. Tāpat kā šoreiz, laupītāji bija sagrābuši ķīlniekus, kurus bēgot izmantoja kā dzīvos vairogus. Bet tad viss nogāja greizi: policija atklāja uguni, nogalinot vienu no laupītājiem un divus ķīlniekus. Ramašo bija valsts mēroga skandāls, ko īpaši baisu padarīja fakts, ka policijas izgāšanās tika translēta televīzijā tiešraidē.

Tagad Sanisidro ielās atkal bija televīzijas kameras, kas, pavērsušas objektīvus pret notikumu vietu, filmēja, kā vairāk nekā simt policistu aplenc banku un norobežo tuvākās ielas. Katru augstāku punktu, no kura pavērās skats uz banku, bija ieņēmuši vai nu operatori, vai snaiperi.

Vairāk nekā sešas stundas bankai bija pievērsta visas Argentīnas uzmanība. Valteru policisti bija iesaukuši par Vīru pelēkajā uzvalkā, vienā acumirklī viņš bija kļuvis par slavenību. Pret ķīlniekiem, Valters teica, laupītāji izturoties labi. Bankā valdošais noskaņojums likās savādi līksms: ārā varēja dzirdēt, ka kādā brīdī Valters kopā ar citu laupītāju dzied “Happy Birthday” bankas darbiniekam, kura telefonu nepārtraukti tricināja apsveikumi dzimšanas dienā no ģimenes locekļiem un draugiem. Pulksten 15.30 Valters pasūtīja picas – viņš teica, ka ķīlnieki esot izsalkuši. Pāris minūtes vēlāk viņš apklusa.

Vairāk nekā trīs stundas policijas vadība un pilsētas varasvīri uztraukti apsprieda, ko darīt tālāk, jo visi turpmākie centieni nodibināt sakarus ar Valteru beidzās bez sekmēm.

Galu galā speciālo uzdevumu vienības kareivji ieņēma uzbrukuma pozīcijas. Pulksten 19.00 viņi iebruka ēkā. Viņus nesagaidīja ne apšaude, ne rosīga kņada. No laupītājiem nebija ne miņas. Gūstekņi bija izvietoti pa trim stāviem – bankas vestibilā, antresolā un pagrabstāva konferenču zālē, kas bija aizslēgta no iekšpuses. Visi bija sveiki un veseli.

Laupītāju patiesais mērķis palika neatklāts līdz brīdim, kad policijas izmeklētāji nokāpa pagrabā. Tur plašā pazemes telpā pie sienām rindojās simtiem stiprināta tērauda seifu. Tādā vietā kā Sanisidro un tādā laikā kā 2006. gads šie seifi nozīmēja patiesu dārgumu krātuvi.

Argentīnieši ir slaveni ar neuzticēšanos savām bankām, un tam ir labs pamats. Atkal un atkal tās viņus ir apkrāpušas. Zināmākais gadījums notika 2001. gadā, kad nacionālās banku sistēmas sabrukums, pazīstams kā corralito, izkūpināja gaisā veselas bagātības un skāra miljoniem cilvēku. Zaudējuši ticību bankas kontiem, klienti sāka glabāt iekrājumus (naudu, dārglietas un citas vērtīgas lietas) seifos. Šī banka, kas atradās vienā no bagātākajiem Argentīnas rajoniem, laupītājiem droši vien šķita īpaši vilinoša. Tās seifiem noteikti bija jābūt pilniem ar pilsētas turīgāko iedzīvotāju bagātībām.

Kaut kādā veidā laupītājiem bija izdevies atlauzt 143 no 400 bankas seifiem un tos iztīrīt. Tomēr tas, ko tieši viņi bija sagrābuši vai kurp viņi bija devušies, palika noslēpumā tīts. Policisti pārmeklēja bankas trīs stāvus collu pa collai, bet viņiem neizdevās tikt uz pēdām kaut vienam bandas loceklim. Filiālei bija tikai divas izejas, abas kopš aplenkuma sākuma bija bloķējusi policija. Visi ēkas logi bija neskarti. Laupītāji neslēpās arī starp ķīlniekiem. Viņi vienkārši bija pagaisuši bez pēdām.

Laupītāji bija atstājuši pāris lietu. Izmeklētāji uzgāja akumulatoru, kuru, kā viņi pieņēma, laupītāji bija izmantojuši seifu atlaušanai, spēļu pistoles, glīti sarindotas uz grīdas, un virs tām pie sienas piestiprinātu zīmīti. Tā bija rakstīta ar roku un policistiem droši vien likās dzēlīga: “Bagātnieku rajonā, bez ieročiem vai ļauna prāta, nozīme ir tikai naudai, ne mīlestībai.”

Tie argentīnieši, kuri piektdien, 13. janvārī, sēdēja pieplakuši pie televizoru ekrāniem, nākamās nedēļas pavadīja Banco Río laupīšanas stāsta varā. Šī sāga, kurā atklājās viens neticams notikumu pavērsiens pēc otra, turpināja viņus apburt vēl gadiem ilgi. Arī šodien šī notikuma leģenda ir tikpat dzīva kā pirms 14 gadiem. Lai arī tās noslēpumi jau sen atminēti, tā dēvētā “Gadsimta bankas aplaupīšana” turpina valdzināt kā sava veida mūsdienu versija par Robina Huda varoņstāstu: tā padarīja nemirstīgus zagļus, kuri devās laupīt, lai kļūtu bagāti, bet kļuva par tautas varoņiem. Un tas viss sākās ar Fernando Arauho.

Arauho prātā bija ienākusi traka ideja, ko viņš uzticēja savam draugam Sebastjanam Garsijam Bolsteram. Tas notika dažus gadus pēc pavirši īstenotās laupīšanas Ramašo, kas bija iesēdusies Arauho prātā. Kā būtu, ja viņi aplaupītu banku, bet neizietu no tās, viņš ieminējās Bolsteram. Ja viņi, teiksim, izlīstu pa pazemes eju. Bolsters draudzējās ar Arauho kopš vidusskolas laikiem, un viņš piekrita: tas tiešām būtu pārdrošs veids, kā aplaupīt banku. Taču viņš nodomāja, ka tas ir tikai joks: viņa draugs Arauho bija liels zālītes pīpmanis.

Bolsters un Arauho bija uzauguši vidusšķiras namos ziemeļu priekšpilsētās, bet viņi bija visai atšķirīgi. Arauho vilināja ekscentriskas (dažreiz nelegālas) lietas, Bolsters bija likumpaklausīgs ģimenes cilvēks. Viņš lielākoties pelnīja iztiku, labojot dzinējus parastiem un ūdens motocikliem. Taču viņa sirdslieta bija ķimerēšanās: viņš bija no tiem, kuri brīvajā laikā zīmē plānu lētam, pašgatavotam helikopteram. Drauga mehāniķa talants, iespējams, iedrošināja Arauho sākt domāt par bankas aplaupīšanu, tomēr Bolsteram šī ideja bija vienaldzīga.

Arauho gan nespēja izmest ideju no prāta. Viņš bija mākslinieks un brīvdomātājs. Nesen viņš bija izšķīries no sievas un nodarbojās ar vairāku augstvērtīgas marihuānas šķirņu audzēšanu. Lai norobežotu pasauli no sevis, viņš bija aizsedzis bēniņstāva logus. Arauho ēda, kā pagadās, gulēja, kad gribēja, un mācīja cīņas mākslu, lai nomaksātu rēķinus. Viņš studēja Austrumu filozofiju un bija kā apsēsts ar banku aplaupīšanām; viņš skatījās visas iespējamās spēlfilmas, seriālus un dokumentālās filmas, ko vien varēja atrast, meklējot iedvesmu – un arī kļūdas –, un pamazām radīja savu ideālo bankas laupīšanas plānu. Jaunrades stimulēšanai viņš klausījās Bēthovenu un Mocartu, bet motivācijai – britu rokgrupas The Clash dziesmu “Bankrobber”.

2004. gadā, kad Arauho atkal ieradās pie Bolstera, viņa plāni jau bija kļuvuši krietni vien konkrētāki. “Man vajadzīgas tehniskas lietas. Tu būsi mans Lūsiuss Fokss,” Arauho teica draugam, atsaucoties uz Betmana fantastisko rīku radītāju amerikāņu komiksā.

Bolsters bija piesardzīgs. Noziedzīgā pasaule viņu neinteresēja, turklāt viņš zināja, ka bankas nav nekāds vieglais mērķis. Īsu laiku viņš bija strādājis kādā no tām, pat izpelnoties pagodinājumu “Mēneša darbinieks”. Taču viņš bija sācis nīst finanšu institūcijas. Gan Bolstera tēvs, gan vectēvs bija zaudējuši naudu banku sistēmas sabrukuma laikā. “Visu dzīvi es redzēju tēvu strādājam un pieredzēju, kā bankas nozaga viņa naudu,” viņš domāja. “Es sāku strādāt bankā, lai dabūtu to atpakaļ.” Ja Arauho apsolītu, ka laupīšana notiks bez vardarbības – ka viņi to izdarīs bez ieročiem –, viņš būtu ar mieru.

Gadiem ilgās pārdomās Arauho bija nonācis līdz pārdrošam un sarežģītam plānam. Viņš iekļūs bankā un izkļūs no tās, izmantojot tuneli. Buenosairesas priekšpilsētas izvagoja milzīgi notekūdeņu tuneļi, kas stiepās zem ielām līdz pat upei. Arauho secināja, ka jāatrod tikai uzticams cilvēks, kas palīdzēs viņam nokļūt zem bankas un tad rakties uz augšu. Ideja sāka iegūt aprises.

Bija kāds šķērslis, kas nodarbināja Arauho prātu ilgāk nekā citi: kā izvest no ierindas bankas signalizācijas sistēmu, kad tā būs tukša? Vienīgais jēdzīgais risinājums padarīja uzdevumu vēl grūtāku: nekas cits neatliks kā veikt laupīšanu dienas laikā, kad signalizācija netraucē.

– Un kā to izdarīt? – Bolsters gribēja zināt.

– Novēršot uzmanību, – atbildēja Arauho. 

Viņam jau prātā bija gudra doma: jāsarīko viltus aplaupīšana – tradicionālā stilā, skaļi un agresīvi. Un tad, kamēr visas valsts uzmanība būs pievērsta šim notikumam, viņi paklusām iztukšos pagrabā esošos seifus.

Bolsterā Arauho bija atradis savu inženieri – vīru, kas izplānos rakšanas darbus tunelī, – bet pašai rakšanai viņam bija nepieciešama laupītāju sapņu komanda. Izmantojot paziņas kriminālajās aprindās, viņš nolīga pieredzējušu banku laupītāju, ko visi sauca par Doku, kā arī senu Doka partneri, vārdā Rubens Alberto de la Torre. “Beto” un Doks bija darbojušies leģendām apvītā bruņotā bandā, sauktā par Superbandu, kas 80. un 90. gados terorizēja bankas visā Argentīnā un bieži vien iesaistījās atklātās sadursmēs ar policiju.

Laiks bija viņus padarījis maigākus, taču abu vardarbīgā pagātne tik un tā darīja Bolsteru bažīgu. Viņš nolēma, ka grūtāko darbu (ejas izrakšanu no notekūdeņu tuneļa līdz bankai) labāk uzticēt vienam cilvēkam. Turklāt tas ļāva viņam kategorizēt operāciju kā inženiertehnisku problēmu, nevis kriminālu megaprojektu.

Mēnešiem ilgi Bolsters naktī brauca uz Perubīču un novietoja automašīnu netālu no vietas, kur Laplatas upē ietecēja pilsētas notekūdeņi. Apmēram pulksten 9.30 viņš ielavījās tunelī un brida caur labirintam līdzīgo noteku sistēmu. Pēc apmēram pusstundas ilga gājiena Bolsters sasniedza vietu, kur bija jāsāk rakt, – tieši blakus bankai zem ielas kanalizācijas lūkas.

Bolsters pavadīja naktis, ar hidraulisko rakšanas ierīci kašājot cieto zemi un sprīdi pa sprīdim virzoties aizvien tuvāk bankai. Viņš apgalvo, ka sieva nekad neesot vaicājusi, kur viņš pa naktīm paliek. Pēc Bolstera teiktā, viņa vienkārši nospriedusi, ka vīram ir mīļākā.

Problēmas uzradās, un problēmas tika atrisinātas. Piemēram: kāds ir precīzais leņķis ejai, kas stiepjas no pazemes tuneļa līdz bankas pamatiem daudzus metrus augstāk? Nokļūdies kaut mazliet, un vari nokļūt sirmas kundzes pagrabā. Atbilde, protams, slēpās matemātikā. Bolsters zināja: lai aprēķinātu precīzo leņķi, jānoskaidro divu trijstūra malu garumi – vertikālā mala no ielas līdz notekūdeņu tuneļa dibenam un horizontālā mala līdz bankas ārējai sienai.

Iegūt pirmās malas garumu bija vienkārši. Kādu nakti Arauho ar velosipēdu aizminās līdz bankai un atrada noteku, kurā ielaida auklu ar atsvaru galā. Kad atsvars atsitās pret kanāla dibenu, trijstūra augstums bija rokā. Ar horizontālo malu negāja tik viegli, bet Bolsteram ienāca prātā ideja. Tieši virs vietas, kur sākās viņu pazemes eja, atradās kanalizācijas lūka. Bija jānomēra attālums no tās līdz Banco Río ārējai sienai, tomēr viņš saprata, ka nevar to izdarīt ar mērlenti, nemodinot aizdomas. Tāpēc viņš izmērīja sava riteņa riepas apkārtmēru un vēlu naktī, cik vien neuzkrītoši spēdams, ar velosipēdu pie rokas aizgāja no kanalizācijas lūkas līdz bankas sienai, skatoties uz gaisa ventili un, ritenim griežoties, skaitot katru apli. Pavisam sanāca 37,5 apgriezieni – apmēram 56 metri. Bolsters ķērās pie rēķināšanas: ejai jābūt 69 grādus slīpai.

Vai visa šī ņemšanās būs ieguldīto pūļu vērta? Bija grūti minēt, cik lielu summu viņi iegūs, tomēr Arauho mēģināja. Viņš teica, ka par pamatu ņēmis to, cik naudas tika iegūts 1997. gada bankas aplaupīšanā. Toreiz laupītāji atlauza 167 seifus un ieguva 25 miljonus dolāru skaidrā naudā. Izmantojot šādu formulu un pierēķinot klāt inflāciju, 400 seifos, kas atradās Banco Río, pēc Arauho aprēķiniem, varētu glabāties ap 60 miljoniem dolāru.

Lai finansētu dārgo plānu, Arauho pārdeva savu mašīnu un ieguldīja pasākumā aptuveni 5000 dolāru, taču projekta izmaksas auga ar katru dienu un nauda drīz bija iztērēta. Viņiem bija vajadzīgs investors. Un Dokam prātā bija tieši tāds cilvēks – slavens urugvajiešu zaglis, vārdā Luiss Mario Vitete Sešaness. Vitetem bija nauda, stils un zināšanas. Viņa specialitāte bija eksotiskas ielaušanās, kuru dēļ viņš bija izpelnījies iesauku “Buenosairesas zirnekļcilvēks”. 90. gados un 2000. gadu sākumā tolaik krietni slaidākais Vitete kāpa augstceltnēs, lai aplaupītu dzīvokļus. Līdz brīdim, kad viņu notvēra, viņš izklaidējās, vazājot aiz deguna policistus un uz nebēdu šņaucot kokaīnu un dzerot. Kad viņu uzmeklēja Arauho, Vitete noziedzīgo dzīvesveidu jau bija pa pusei atmetis. Viņš dzīvoja jaukā mājā klusi un mierīgi, bet, kā viņš pats izsakās, “zaglis vienreiz, zaglis uz mūžu”. Kārdinājums bija pārāk liels, lai no tā atteiktos. Vitete ieguldīja pasākumā ap 100 000 dolāru un izrādījās noderīgs problēmu risinātājs.

Viens no lielajiem Bolstera uzdevumiem bija izdomāt, kā atlauzt seifus. Tam nevajadzētu būt grūti, viņš nosprieda, tikai vajadzētu dabūt kādu seifu, ar ko praktizēties. Šādā nolūkā Arauho devās uz citu Banco Río filiāli kaimiņu rajonā un lūdza, lai viņam izīrē seifu. Iegaumējis zīmolu, viņš pēc tam nopirka pāris seifus no ražotāja.

Bolstera seifu atlaušanas paņēmienam bija jābūt ātram, jaudīgam un klusam, lai neviens bankā nenojaustu, ka seifi tiek lauzti vaļā. Spridzināšana atkrita uzreiz. Autogēnā griešana arī nederēja: tas radītu dūmus, kas šaurajā pagrabtelpā, kur atradās seifi, varētu būt bīstami.

Risinājums bija pneimatiskais āmurs ar gana lielu spēku, lai izsistos cauri slēdzenēm. Bolsters to konstruēja tā, lai to varētu transportēt izjauktā stāvoklī, tad bankā salikt kopā un pēc tam atkal ātri izjaukt. Savu instrumentu viņš nosauca par triecienlielgabalu. Ar tā palīdzību varēja atlauzt seifus, bet kā to saturu dabūt laukā no bankas? Ja seifos glabājās tik liela nauda un vērtslietas, kā Arauho iedomājās, to visu nevarēja vienkārši iznest rokās. Šeit noderētu laivas – konkrēti, firmas Zodiac piepūšamās laivas. Taču ūdens līmenis pazemes tunelī reti kad bija pietiekami dziļš; laiva, pilna ar cilvēkiem un naudu, vilktos pa kanāla dibenu.

Bolsteram tā nebija problēma – viņš pacels ūdens līmeni ar aizsprosta palīdzību. Viņš to uzbūvēja no koka savā darbnīcā, tad izjauca ar domu, ka dažās naktīs to varēs kanālā uzstādīt.

Plānojot laupīšanu, Arauho prātoja, kas varētu noiet greizi katrā operācijas posmā. Viņš sāka domāt, kas notiks, ja policija atklās, ka viņi bēg pa tuneļiem zem pilsētas ielām. Viņš nosprieda, ka policisti gluži dabiski nodomās, ka laupītāji bēgs uz kanāla galu, kur tas ietek upē. Arauho gribēja nodrošināties pret jebkuru iespējamo kļūmi, tādēļ labāka doma būtu doties tieši pretējā virzienā, dziļāk tumšajos, smakojošajos tuneļos. Tad viņi varētu izlīst laukā jebkurā pilsētas vietā. Viņiem būtu tikai jānovieto mikroautobuss virs kanalizācijas lūkas un jāliek šoferim pacietīgi gaidīt, kamēr nepilnas jūdzes attālumā visa pilsētas policija iesaistīta ķīlnieku drāmas atrisināšanā. 

Dienā, kad vajadzēja notikt laupīšanai, septiņi vīri sāka dienu, kā parasti, un tad sagatavojās lielajai priekšā stāvošajai spēlei. Daži bandas locekļi satikās bārā, lai iedzertu kafiju. Tur viņi sev uz pirkstu galiem uzzieda līmi, cerēdami, ka, tai sakalstot, netiks atstāti pirkstu nospiedumi. Tad viņi sakāpa trīs automašīnās: divas no tām, nozagtas tajā pašā rītā, brauca uz banku, bet mikroautobuss, ko vadīja vīrs, vārdā Huljans Sašoečeverija, devās uz plānoto bēgļu uzņemšanas vietu. Bolsters, kā parasti, darbojās viens. Aizbraucis līdz Perubīčai, viņš novietoja tur mašīnu un ap 7.00 iegāja tunelī.

Pirmais bankā iegāja Beto, saģērbies kā ārsts ar platu halātu mugurā. Viņam sekoja Doks, kam seju aizklāja slēpotāja maska. Izvilcis spēļu pistoli, ko torīt bija paņēmis no sava deviņgadīgā dēla, Beto pazibināja ieroci uz visām pusēm un lika darbiniekiem gulties uz grīdas: šī bija bankas laupīšana.

Tikmēr Vitete ar pēdējā brīdī savervētu biedru – septīto bandas dalībnieku Luisu, urugvajieti, kura patiesā identitāte nav noskaidrota līdz pat šai dienai, – iebrauca garāžā zem bankas ar vienu no zagtajām mašīnām. Vitete un Luiss ienesa bankā “triecienlielgabalu” un dažus citus rīkus, aizvēra un aizslēdza garāžas durvis un nobloķēja tās ar automašīnu. Pēc tam abi vīrieši pievienojās draugiem bankā, izliekoties par daļu no izmisīga laupīšanas mēģinājuma, kas draud beigties slikti.

Visu šo laiku Arauho sēdēja vienā no zagtajām mašīnām. Viņš novietoja to pie bankas un ieslēdza avārijas gaismas, lai radītu policistiem iespaidu, ka šī ir mašīna, ar kuru laupītāji plāno bēgt. Aizmugures sēdekļus viņš bija piekrāvis ar riepu dzelkšņiem un eļļas kannām, zinot, ka policisti atpazīs šīs lietas, – noziedznieki, bēgot no policijas, tās nereti izmanto, lai kavētu vajātājus.

Kad bankā ienāca pats operācijas plānotājs, viņam galvā bija beisbola cepure, slēpotāja maska, kas pārvilkta pāri blondai parūkai, un saulesbrilles. Šādā izskatā viņš tik ļoti nelīdzinājās pats sev, ka brīdī, kad viņš ienāca pa durvīm, Beto pielika viņam pie galvas spēļu pistoli. 

– Beto, – Arauho nošņāca, – tas taču esmu es.

Katram dalībniekam Arauho bija iedevis noteiktu uzdevumu. Vitete tiks galā ar policistiem, Luiss un Beto – ar ķīlniekiem. Doks ies uz apkopējas telpu un dos signālu pēdējam dalībniekam – Bolsteram. Arauho inženieris visu laiku bija sēdējis tumsā, pacietīgi gaidot izraktās ejas galā; no bankas pagrabstāva to šķīra tikai plāna siena. Doks nokāpa pagrabstāvā, uzmanīgi izlauza sienu, cenšoties neatstāt gruvešus, un sveicināja inženieri. Spēle bija sākusies.

Stāvu augstāk banda tukšoja atvilktnes. Vitete apsēdās uz kases galda un sāka spēlēt sarunu vedēja Valtera lomu, pārtapis par pievilcīgu vīrieti ar viltus ūsām, pie drēbnieka šūtu pelēku uzvalku un kipu galvā. Viņa uzdevums bija novilcināt laiku, lai biedri pagrabā varētu iztīrīt seifus, un likt policistiem domāt, ka pašreizējā neveiklā situācija nav nekas vairāk kā pavirši izstrādātas laupīšanas rezultāts.

Vitete, kā iepriekš runāts, atbrīvoja bruņoto bankas apsargu un pavēstīja policijas sarunu vedējam, ka tas ir “pierādījums, ka mēs esam labi cilvēki”. Viņš teica, ka atbrīvo savu niknāko ienaidnieku. Īstais iemesls sarga atbrīvošanai gan bija tas, ka Arauho nevēlējās, lai bankā būtu kaut viens īsts ierocis, jo kāds to varētu likt lietā.

Laupītāji atbrīvoja arī otro un pēc tam trešo ķīlnieku, jo tā bija daļa no Arauho psiholoģiskās stratēģijas pārliecināt policistus, ka viņu taktika darbojas nevainojami, ka viņu pusē ir pārspēks un laiks strādā viņu labā. Arauho gribēja, lai policisti domā, ka ir ielenkuši panikas pārņemtus laupītājus; viņš gribēja radīt policistos sajūtu, ka stāvokļa noteicēji ir viņi. “Mums jāizskatās nervoziem un stulbiem, it kā mēs zaudētu kontroli pār situāciju,” Arauho bija teicis biedriem. Cilvēkiem pie televizoru ekrāniem “jājūt mums līdzi”. Ar dažiem atbrīvotiem ķīlniekiem pietiktu, lai raisītu cilvēkos simpātijas.

Sarunājoties ar policijas sarunu vedēju pa rāciju, Vitete uzsvēra, ka laupītāji vēlas izvairīties no Ramašo scenārija atkārtošanās. Viņš brīdināja, ka bandas locekļi ir bruņoti (tie, protams, bija salti meli) un gatavi izlauzties ar spēku. Taču viņi negribētu līdz tam nonākt. Mierīgs konflikta atrisinājums, teica Vitete, esot ikviena interesēs.

Nākamajās nedēļās pēc laupīšanas, kad uzbrukuma detaļas kļuva zināmas sabiedrībai, Vitete, kuru mediji pagodinoši dēvēja par Vīru pelēkajā uzvalkā, izpelnījās īpašu ievērību. Ar laiku viņa leģenda tikai pieņēmās spēkā, jo īpaši pēc tam, kad viņš sāka reportieriem izdaiļot savu stāstu ar dramatiskiem kruzuļiem. Piemēram, ka viņš, gatavojoties savai lomai, esot apmeklējis aktiermākslas nodarbības un laupīšanas laikā turējis mutē monētas, lai neviens nespētu samanīt viņa urugvajiešu akcentu.

Beigās, saņēmis zīmi no Arauho, Vitete lika policijas sarunu vedējam sagādāt viņiem sešas picas. Tad viņš nolika rāciju un teica ķīlniekiem, ka bandai uz brīdi jāapspriežas. Katrs, kurš sadomās kustēties, viņš bilda, tiks nogalināts.

Lejā pagrabstāvā Bolsters strādāja ātri. Arauho viņiem bija devis divas stundas, un viņš ieslēdza hronometru brīdī, kad Doks izlauza sienu, lai ielaistu Bolsteru pie seifiem. Pagāja 20 minūtes, kamēr Bolsters salika kopā “triecienlielgabalu”, taču drīz vien viņš ātri lauza vaļā seifus un uzturēja šādu tempu lielāko tiesu no atlikušajām 90 minūtēm. Jau pēc brīža ap viņu sāka augt laupījuma kaudze. Kad augšstāvā situācija bija zem kontroles, ieradās Arauho un Doks un sāka kraut salaupīto somās.

Arauho zināja, ka kavēties nedrīkst: augšstāvā valdošais miers neturpināsies visu dienu. Kad pienāca laiks doties prom, Bolsters izjauca savu pneimatisko ieroci, nolaida tā daļas urugvajietim Luisam, kurš jau atradās tunelī, un satīrīja telpu. Tad viņš salika kopā vairākus viltus spridzekļus, kurus bija sagatavojis jau iepriekš, un ielīda atpakaļ tunelī. Bolsteram sekoja Beto un Vitete.

Arauho un Dokam atlika vienīgi veikt pēdējos piesardzības soļus. Arauho izsmidzināja balinātāju, cerot tikt vaļā no visām DNS paliekām, bet Doks grāba no somas frizētavā dabūtus matus un kaisīja tos uz visām pusēm, lai vēl vairāk sajauktu izmeklētājiem prātu. Beigās viņi notīrīja visas liecības par sienas uzlaušanu no telpas, caur kuru bija ienācis Bolsters, ienira tunelī un aizvilka caurumam priekšā smagu skapi. Ikvienam, kurš ienāktu šajā telpā, tā izskatītos kā tukša, neskarta mantu glabātava.

Pieci vīri iekāpa pirmajā zodiakā, laivai bija dzinējs, tās aizmugurē piesēja virvē plostu, uz kura atradās ar laupījumu piestūķētu somu kaudze un Arauho, kas stāvēja uz tās kā konkistadors. Ne viss norisa nevainojami. Dzinējs neparko nebija iedarbināms, un Bolsters bija pārāk noguris, lai strīdētos ar to, kurš turpināja raut starteri, applūdinot motoru.

Taču Arauho bija gatavs arī šādam pavērsienam. Viņš izsniedza grupai airus.

Noairējuši apmēram 10 kvartālus, laupītāji pameta laivas un uzkāpa pa trepēm sānu kanālā, no kura pavērās taisns ceļš uz bēgšanai sagatavoto mikroautobusu. Viņi uz maiņām vilka augšā somas, izmantojot trīšus, ko dažas dienas iepriekš bija ierīkojis Bolsters. Pēc tam viņš uzvilka augšā trepes, neatstājot ne zīmes, ka tieši šis kanāls no dučiem citu bijis viņu bēgšanas ceļš. Lejā atstātie zodiaki vienkārši aizpeldēja pa straumi.

Kad specvienība beidzot iebruka bankā, septiņi laupītāji šo notikumu skatījās televīzijas tiešraidē, skaitot naudu un ēdot picas. Vismaz viņi domāja, ka tā ir tiešraide. Televīzijas kanāli pārraidīja operāciju ar 30 minūšu nobīdi, jo domāja, ka laupītāji to skatīsies bankā, un negribēja darīt viņiem zināmu, ka uzbrukums ir sācies. Viņi domāja, ka tā piemānīs zagļus. 

Lika pagaidīt.

Nākamajā dienā Bolsters savāca visas seifos atrastās kredītkartes un sameta tās vairākās tuvējās apkaimes notekās. Tās visas atradās tālu no zagļu faktiskās “izejas”. Šie “lietiskie pierādījumi” lika policistiem pārbaudīt nepareizos kvartālus, kā arī radīja dučiem viltus pavedienu, jo katru reizi, kad kāds atradējs izmantoja nozagtu kredītkarti, policistiem bija jāsūta detektīvi, lai sāktu kārtējo izmeklēšanu. 

– Viņu spēki un enerģija tika vājināti, – ar lepnumu atceras Bolsters. – Tas deva mums milzu handikapu.

Saskaņā ar mediju ziņām šī noslēpumainā laupītāju banda, kas bija apkaunojusi Argentīnas policiju televīzijas kameru priekšā, bija nozudusi ar 20 miljoniem dolāru skaidrā naudā un dārglietās. Policistiem nebija nekādu pavedienu.

To, kā viss galu galā atspēlējās – kā impulsīva aizvainojuma lēkme noveda pie bandas locekļu notveršanas un ietupināšanas aiz restēm –, diez vai vērts atstāstīt, ņemot vērā piesardzību un precizitāti, ar kādu šis noziegums tika pastrādāts. Ja aizturēšana pašiem laupītājiem nāca kā pārsteigums, vēl lielāku izbrīnu varētu raisīt trajektorija, kādā viņu dzīves ritējušas kopš tiem laikiem, – trajektorija, ko iezīmē neparastas iespējas, negaidīta slava un, iespējams, dīvainais mierinājums, ka notveršana viņiem īstenībā iezīmējusi veiksmīgu pagrieziena punktu.

Piecas nedēļas pēc laupīšanas Beto de la Torre vizināja mašīnā savu meiteni, kad viņu apturēja policija. Viņš uzreiz saprata, ka tās ir beigas.

Beto bija bieži krāpis sievu, tomēr tieši šis flirts viņa toreizējai sievai Alisijai di Tulio acīmredzot bija izrādījies pēdējais piliens. Viņš apgalvo, ka Alisija informējusi policiju par viņa lomu bankas aplaupīšanā, kā arī par to, ka tāpēc viņš plānojot bēgt kopā ar savu meiteni. (Beto dievojas, ka tā nav taisnība.)

Kas īsti notika starp Alisiju un Beto pirms tam, kad lieta nonāca policijas redzeslokā, joprojām nav skaidrs: gadiem ritot, Beto ir sniedzis pretrunīgas liecības, bet Alisija reti izteikusies publiski. Tomēr šķiet, ka pamatā viss noticis apmēram tā: Beto pārnesis mājās savu daļu no Banco Río laupījuma, neslēpjot, no kurienes tas nāk. Viņš apgalvo, ka vēlāk, kad taisījies pārvest daļu laupījuma uz citu vietu, atklājies, ka krietna daļa pazudusi. Viņš saka, ka viņam par to bijis pamatīgs kašķis ar Alisiju.

Drīz vien policija sāka pārbaudīt ienākušās ziņas, ka Beto un daži viņa draugi – Arauho, Bolsters, Vitete un Sašoečeverija – esot Banco Río aplaupītāju banda. Acīmredzot Alisija spēja atpazīt lielāko daļu bandas locekļu, jo bija redzējusi viņus kopā ar Beto savā garāžā, kur viņi sagatavoja mikroautobusu dažas dienas pirms laupīšanas. (Doks un Luiss, kuri pie Beto nekad nebija bijuši, policijas redzeslokā tā arī nenokļuva un noziegumā nav apsūdzēti.) 

Pēdējā intervijā, ko Alisija sniedza 2015. gadā žurnālistam Rodolfo Palasio, viņa apgalvoja, ka esot vēlējusies sāpināt vienīgi Beto un lūgusi piedošanu Arauho un Vitetem.

– Nekad nedomāju, ka viņa to darīs, – teica Beto. 

Viņš bija pieradis pie cietuma; lielāko daļu savas pieauguša cilvēka dzīves viņš ir pavadījis aiz restēm. Būdams ieslodzījumā, viņš kļuva par pirmo bandas locekli, kurš sāka publiski runāt par savu lomu laupīšanā, un runāja ar Palasio viņa topošās grāmatas “Bez ieročiem vai ļauna prāta” vajadzībām.

Grāmata ir laba, saka Beto, tomēr nav pilnīgi precīza. Viņš uzskata, ka notikumi tajā pārāk uzkrītoši aprakstīti no Arauho skatpunkta. Patiesāks stāsts, viņš saka, atrodams grāmatā, ko viņš palīdzēja uzrakstīt citam žurnālistam. “Šie ir mani vārdi,” viņš teic, pliķēdams ar roku pa grāmatas “Gadsimta laupīšana: slepenā vēsture” eksemplāru. Ir arī trešā grāmata, ko sarakstījis vēl kāds žurnālists, un šogad Argentīnā uz ekrāniem iznāca filma, vēl vairāk uzkurinot sabiedrības interesi par notikumu.

Tagad Beto ir 66 gadi, un, tāpat kā citi galvenie laupīšanas dalībnieki, viņš piekrita runāt ar mani par garo, savādo ēnu, ko pār viņa dzīvi metis šis pasākums. Kā jau varētu gaidīt, viņš nelabprāt atzīst, ka ir atbildīgs par savu biedru notveršanu. 

– Es vienmēr būšu dusmīgs, līdz mūža galam, – viņš man saka kādā bārā netālu no šaubīgā rajona, kur viņam piederēja nelikumīgs mobilo telefonu veikals. 

Tomēr jāatzīst arī kas cits: ja laupītāji netiktu notverti, nebūtu ne grāmatu, ne filmu. Gadsimta laupīšana paliktu noslēpumā tīta. Kas nebūtu nemaz nieka lieta – uzrīkot vienu no lielākajām bankas aplaupīšanām vēsturē un nozust ar miljoniem kabatā. Bet vai gan nav kaut kas īpašs arī autorībā – atzinībā, ko pelna tik ģeniāla un vērienīga plāna īstenošana?

Beto kādu sekundi domā, un viņa acis – tik zilas, ka, par spīti maskai, kas sedza viņa seju tiesas zālē, kāds liecinieks tās atceras īpaši spilgti, – iemirdzas. 

– Kaut kāda taisnība tajā ir, – viņš nosaka. 

Beto pārdeva autortiesības uz savu vārdu filmas producentiem un dažas reizes pabija filmēšanas laukumā. Viņš izvelk telefonu, lai parādītu man kādu fotogrāfiju. Bildē redzams viņš pats nelielā, bet nozīmīgā lomā – kā policists, kas liek apstāties Beto lomas atveidotājam, kurš filmā patiešām mēģina aizlaisties kopā ar mīļāko.

Taču runa nav tikai par slavu. Beto ir lepns par laupīšanu. 

– Tā atsver visu pārējo, ko dzīvē esmu darījis, visas tās stulbības, – viņš saka un meklē veidu, kā to labāk raksturot. – Tā ir līdzīga šai skaistajai piespraudei.

Kad policisti arestēja Beto, Viteti, Bolsteru, Sašoečeveriju un Arauho, viņiem izdevās atgūt tikai nelielu daļu no nozagtā.

Kur ir pārējais laupījums?

Beto pakasa galvu. 

– Ziniet, kad mani arestēja, es dabūju pamatīgu belzienu pa pauri, – viņš saka. – Es neatceros.

Kādu laiku pēc tam, kad Luiss Vitete, Vīrs pelēkajā uzvalkā, tika notiesāts un ieslodzīts, advokāti izmantoja kādu nepilnību likumdošanā. Proti, Vitete nebija Argentīnas pilsonis, un tas viņam deva tiesības uz divreiz īsāku cietumsodu ar nosacījumu, ka pēc atbrīvošanas viņš pametīs valsti uz neatgriešanos. Tā nu 2013. gadā pēc četriem cietumā pavadītiem gadiem Viteti deportēja uz Urugvaju.

Viņš apmetās Sanhosē de Majo, nelielā pilsētiņā Montevideo pievārtē, kur bija pavadījis bērnību un pusaudža gadus. Tur Vitete apprecējās ar krietni jaunāku sievieti; viņiem piedzima dēls, un viņš atvēra dārglietu veikalu “Zaļais smaragds”.

Vitete sagaida mani pie sava veikala. Lai mūs neviens netraucētu, viņš to slēdz. Bandas dinamiskākais dalībnieks nu jau sešus gadus ir brīvībā – tas viņam ir ilgākais periods uz brīvām kājām kopš pusaudža gadiem. Vitete saka, ka noziedznieka dzīve viņu vienkārši iesūkusi un viņš iestrēdzis nebeidzamā ritenī: zagšana, ko pieprasīja viņa izšķērdīgie ieradumi, tad nonākšana aiz restēm, tad viss atkal no jauna. Pirms parādījās datori, policisti nekad nesaistīja kopā viņa pastrādātos noziegumus. Ieslodzījuma termiņi bija īsi. Kad sevi pieteica digitālie dati, Vitete tiem pielāgojās. 

– Es kļuvu par Zirnekļcilvēku. Tad es biju slaids un sportisks, – viņš saka, papliķējot sev pa vēderu.

Kamēr mēs sarunājamies, dārglietu veikala datora ekrānā mirgo attēli no četrām videonovērošanas kamerām. – Arī šeit, – nosaka Vitete, izvelkot no kabatas telefonu. – Un mājās tāpat. Atcerieties, es esmu zaglis. 

Attiecībā uz notveršanu Vitetem ir dalītas jūtas. Laupīšanas jēga, protams, ir tikt cauri sveikā – šādā nozīmē iznākums bija slikts. Bet sliktums var kļūt par labumu. Tagad argentīnieši nāk uz viņa veikalu, lai uzņemtu fotogrāfijas. Reizēm viņi nopērk kādu dārglietu. Šajā pašā pēcpusdienā Vitetem paredzēts tikties ar redaktoru, kas izdos viņa sarakstīto grāmatu. Tieši tā, vēl vienu grāmatu.

Katra grāmata ir tik vien kā “versija” par notikušo, skaidro Vitete. Viņa ieskatā katra līdz šim iznākusī versija ir aplama. Tikai Vitetes grāmata būs patiesa: 

– Mana patiesība!

Vitete ir sniedzis daudz interviju un izplatījis savu leģendu ar lepnumu. Tomēr, viņš saka, ir kāda lieta: tas īsti nemaz nebija viņš. Šī persona – puisis no intervijām – ir Vīrs pelēkajā uzvalkā. Viņš tika radīts policistiem un medijiem. 

– Bet, kad jūs atnākat uz veikalu, jūs ieraugāt īsto personu. Viteti! 

Vitetem ir vēl kas sakāms: viņš netrenējās aktiermākslā un nelika mutē monētas. 

– Vai jūs kādreiz esat mēģinājis runāt ar monētām mutē? Tas nav iespējams. Tā ir fikcija, – viņš piebilst un apklust. Tā ir Vīra pelēkajā uzvalkā patiesība.

Arauho bandā Sašoečeverija bija zināms kā El Paisano vai vienkārši Paisa. Šis vārds apzīmē cilvēku no laukiem, laucinieku. Kad piezvanīja viņa vecais draugs Beto, Sašoečeverija jau faktiski bija no noziedzīgās pasaules aizgājis. 

– Aplaupīt banku ir katra noziedznieka sapnis, – viņš man saka trokšņainā universitātes ēdnīcā uz dienvidiem no Buenosairesas. Šajā universitātē viņš ir pēdējā kursa jurisprudences students.

Atstāt iespaidu viņam ir svarīgi. Sašoečeverija joprojām ģērbjas nevainojami un ir zaudējis svaru, tāpēc viņa otra iesauka, Resnais, vairs neder. Sašoečeverija uzstāja, lai satiekamies kampusā pusdienu laikā un lai man mugurā būtu kas tāds, kas apliecinātu, ka esmu žurnālists. Viņš lūdza, lai uzvelku “preses vesti”, kas varbūt nav īsti piemērota šādam gadījumam, tāpēc es uzkāru kaklā preses karti, ko pēdējā G-20 samitā bija dabūjis mans palīgs.

Sašoečeverija visvairāk, šķiet, nožēlo to, ka nebija klāt pašā laupīšanā. Vitete vēlējies, lai viņš kā vīrs ar pieredzi būtu kopā ar pārējiem, taču Arauho gribējis viņu kā šoferi. Tā nu viņš divas stundas nosēdēja mikroautobusā virs lietusūdeņu notekas. Šī vieta tika izraudzīta tādēļ, ka noteka tur atrodas nevis ielas vidū, bet pie paša trotuāra. Tas nozīmēja, ka mikroautobuss varēja tur stāvēt ilgi, nepiesaistot lieku uzmanību. Viņš būtu varējis tur sēdēt un gaidīt stundām, pat dienām, šoferis saka.

Laupījums tika sadalīts ne gluži vienādās daļās. Bolsters, Beto, Vitete un Arauho saņēma daudzmaz līdzīgi – visticamāk, miljonus. Sašoečeverija un urugvajietis Luiss saņēma mazāk, jo bija pievienojušies bandai vēlāk. Tā bija nolemts jau iepriekš, un neviens par to nesatraucās.

Rītā, kad pēc viņa ieradās policija, Sašoečeverija abos sava kvartāla galos pamanīja aizdomīgus braucamos. Viņš jau nojauta, ka nu laikam ir cauri. Tomēr viņš iekāpa savā automašīnā. Brīdī, kad Sašoečeverija izbrauca uz ielas, policisti metās viņam klāt. Viņš jau to bija piedzīvojis. Viņš apturēja mašīnu, nolaida logu un jautāja: 

– Kas noticis, vīri?

Šeit, universitātē, Sašoečeverija cenšas par sevi daudz nerunāt, tomēr viņa pagātne nevienam nav noslēpums. Pasniedzēji reizēm jautā, vai nevar ar viņu nofotografēties. 

– Tas ir jocīgi. Kāpēc šie stāsti tik ļoti saista cilvēkus? – Sašoečeverija prāto. – Kāpēc pat tieslietu profesori nav vienaldzīgi pret noziedzniekiem? Vai jums nešķiet, ka tas ir nedaudz slimīgi? – viņš man jautā.

Sašoečeverija īsti nevēlas runāt par savu noziedznieka pagātni: ja viņš to dara, tad tikai tādēļ, lai parādītu, ka iespējama arī cita dzīve – ka viņam ir izdevies no tās izrauties: 

– Mani neinteresē publicitāte. Mani neinteresē, ko dara citi – taisa filmas vai raksta grāmatas.

Taču nekādas neērtības sajūtas par Banco Río aplaupīšanu viņam arī nav. 

– Es esmu profesionāls zaglis, – viņš saka. – Zaglis ar principiem, kas zog ar godu un cieņu. Vai es to nožēloju? Kā to var nožēlot!

Vai laupīšana bija nevainojama?

– Jā, – nevilcinoties atbild Sašoečeverija. – Tā bija mākslas darbs.

No visiem bandas locekļiem mazāko cietumsodu saņēma Arauho inženieris – tikai 25 mēnešus. Savu līdzdalību noziegumā viņš, spriežot pēc visa, atzina draudu un spiediena ietekmē, bet viņu tiesāja tikai par pazemes ejas izrakšanu. Līdz pat pērnajam gadam Sebastjans Garsija Bolsters atklāti savu lomu laupīšanā neatzina. Kad viņam par to jautāja, Bolsters vienīgi bikli atbildēja kaut ko šādu: 

– Tiesnesis teica, ka es to izdarīju, un, tā kā tiesnešiem allaž ir taisnība, tad jau laikam tā arī būs.

2019. gada 3. maijā Bolsters televīzijā Argentīnas iedzīvotājiem beidzot pastāstīja to, ko viņi jau zināja: tieši viņš bija Arauho Makgaivers, slavenais Inženieris. Es runāju ar viņu laikā, kad filmēšanas grupa strādāja pie “El Robo del Siglo” (“Gadsimta laupīšana”) – lielās filmas par slaveno notikumu.

Viens no iemesliem, kādēļ Bolsters sācis stāstīt par savu lomu laupīšanā, ir tāds, ka iestājies noilgums. Ir arī cits, stratēģiskāks iemesls. 

– Es gribu sadarboties ar filmēšanas grupu. Bet es nevaru sadarboties, kamēr nepasaku, ka tas tiešām biju es, – viņš pasmaida. 

Bolsters sēž burgeru ēstuvē, kas atrodas tieši pretī Banco Río – kas joprojām ir banka, tikai tagad to sauc Santander Rio. Pirms laupīšanas Bolsters bija šīs filiāles klients. 

– Mani izmeta, – viņš saka. 

Bolsters norāda uz vietu Peru ielā, kur Arauho novietoja viltus bēgšanas mašīnu ar ieslēgtām avārijas gaismām. Viņš teic, ka šī laupīšana mainījusi veidu, kā Argentīnas policija reaģē līdzīgos gadījumos. Tagad policisti vispirms pārbauda, vai tas, kas notiek, notiek arī pa īstam. To saucot par “Vīra pelēkajā uzvalkā protokolu”. Pirms Banco Río aplaupīšanas policisti ņēma vērā tikai acīmredzamās bēgšanas vietas – durvis, logus, jumtu vai varbūt pat caurumu sienā, kas ved uz blakus ēku. Tagad, viņš saka, policistiem līdzi ir pazemes tuneļu kartes, un viņi pārbauda visus iespējamos bēgšanas ceļus – kā virszemē, tā zem zemes.

Bolsters joprojām uztur kontaktus ar savu veco draugu Arauho, viņu draudzība turpinās. Bet ar citiem viņš nav sazinājies. 

– Es bandā biju tāds kā dīvainis, – viņš saka, – vienīgais, kurš nebija tiesāts. 

Arauho respektē Bolstera vēlmi klusēt. Viņš nekad nav publiski minējis Bolstera vārdu; runājot par viņa lomu laupīšanā, viņš saka “Inženieris” vai dažreiz “El Marciano” – “Marsietis”, kā viņu iesauca pārējie, jo viņš bija tik atšķirīgs. 

Bolsters saka, ka filma, ko Arauho pašlaik uzņem, ir daudz aizraujošāka par patiesību. Tā ir daudz dramatiskāka, ar saviļņojošu kulmināciju. 

– Patiesība ir pārāk garlaicīga, – viņš saka, – jo mēs nepielaidām kļūdas.

Arauho plānā viņu pievilka tieši tā īstenošanas grūtības pakāpe. 

– Jā, tā ir laupīšana, – saka Bolsters, – bet tas ir arī izaicinājums tehniskā ziņā.

Turklāt viņš bija nikns uz bankām par to, ko tās nodarījušas viņa ģimenei. Kaut kādā ziņā šī bija atriebība: 

– Zagt ir slikti, bet šajā gadījumā man ir attaisnojums. Attaisnojuma nav tam, ko banka izdarīja manai ģimenei.

Bolsters saka, ka viņa ģimene sākumā bijusi šausmās, tad jutusies pazemota. 

– Viņi visi ir strādīgi cilvēki, – viņš saka. – Mans tēvs ir inženieris, vectēvs arī inženieris, mana māsa ir ārste. Parasta ģimene. Tas mainīja manu dzīvi.

Pēc atbrīvošanas viņš sešus mēnešus juties nomākts. Bijis grūti pat iziet no mājas. 

– Es biju Sebastjans mehāniķis, – viņš saka. – Tad es kļuvu par Sebastjanu bankas aplaupītāju. Tomēr ar laiku jaunā identitāte vairs nešķita nemaz tik slikta. Bolsters sakās saņēmis tādu kā piedošanu un atzīst, ka tas viņu pārsteidzis. 

– Neviens man nav teicis neko sliktu, – viņš saka. – Tieši pretēji: daudzi mani apsveic. Tas ir ļoti mulsinoši. Es zinu, ka zagt ir slikti. Bet viņi mani apsveic... Lai to saprastu, jābūt argentīnietim.

Laupīšanas plānu Fernando Arauho dēvēja par Donatello projektu – bet ne renesanses laika tēlnieka dēļ. Viņš to nosauca par godu Bruņrupučiem nindzjām, kas ir zaļi kā viņa mīļās kaņepes, piekopj Austrumu cīņas mākslu un ir gatavi uz milzīgu risku. Viņi arī pārvietojas zem pilsētām, izmantojot tuneļus, kuros iekļūst caur kanalizācijas lūkām. Tagad viņam uz delnas uztetovēts vārds Donatello.

To un daudzus citus tetovējumus viņš man rāda kādā vēlā novakarē savā vienistabas dzīvokļa virtuvē, ko izgaismo tikai zilas lampas. Arauho sēž uz letes un smēķē cigareti. Viņam ir tumši, pinkaini mati ar sirmām šķipsnām un kājās zaļas, vaļīgas sporta bikses. Mikroviļņu krāsns pulkstenis rāda 5.32.

Arauho tikko pārnācis no “Gadsimta laupīšanas” filmēšanas laukuma. To uzņem viens no Argentīnas labākajiem režisoriem, un tā daļēji balstīta scenārijā, kuru Arauho rakstījis četrus gadus. Viņš saka, ka plānojis pēc soda izciešanas pārcelties uz Eiropu, bet “es iesāku rakstīt grāmatu”, grāmata noveda pie filmas, un te nu mēs esam. Viņš pats uzrakstījis divas scenārija versijas. Producenti tās nopirkuši un nolīguši divus profesionālus scenāristus, lai virzītu projektu tālāk.

Arauho sarunāja epizodiskas lomas Beto un Bolsteram un būtu dabūjis lomu arī Sašoečeverijam, ja vien viņš nebūtu atteicies. Vitete nevarēja ierasties, jo bija deportēts, tomēr Arauho ieteica izmantot filmā vismaz viņa balsi – kā ziņu diktoru vai ko tamlīdzīgu. Vīrs pelēkajā uzvalkā piedāvājumu noraidīja. 

– Vitete dievina kameras, – saka Arauho. 

Es viņam saku, ka tas man atsauc atmiņā Vitetes teikto: leģenda par Vīru pelēkajā uzvalkā esot vismaz daļēji nepatiesa. Es saku, ka Vitete nemācījās aktiermākslu un nerunāja ar monētām mutē. Arauho uzmanīgi klausās, tad pašūpo galvu. 

– Viņam patīk mulsināt cilvēkus, – viņš saka. – Viņš ir manipulators.

Vitete esot gan mācījies aktiermākslu, gan turējis mutē monētas.

Viņš atzīst, ka jaunā filma pieļauj pāris vaļību notikumu dramatizēšanas virzienā. Patiesajam stāstam nebija īstas kulminācijas. Laupītāji izbēga. Policija pat nemina viņiem uz papēžiem. 

– Šādas lietas ir jāmaina, citādi sanāk dokumentālā filma, – viņš paskaidro. 

Starp citu, viņa nākamais projekts esot tieši dokumentālā filma. Nu, ne gluži nākamais. Pēc filmas pabeigšanas viņš vispirms plānojot producēt televīzijas seriālu spāņu valodā par Banco Río aplaupīšanu. Dokumentālo filmu viņš taisīšot pēc tam.

Citu bandas locekļu teiktais Arauho skatījumā arī ir patiess. Laupīšanas mērķis bija ne vien nozagt naudu, bet arī radīt mākslu. Laikam ritot, viņš to sācis saprast aizvien skaidrāk. 

– Es neesmu banku aplaupītājs, – viņš saka, liekot saprast, ka ir kas vairāk. Varbūt notveršana bija nenovēršama: galu galā, veikt tik izcilu noziegumu un palikt anonīmam ir gluži tas pats, kas glabāt mājās Pikaso gleznu un nevarēt to izstādīt.

Tagad Arauho var brīvi lielīties ar savu meistarstiķi un gūt no tā peļņu. Viņš var būt lepns un tāds arī ir. 

– Cilvēces vēsturē ir tikai divas lietas, kas transcendē dzīvi: bērni un māksla, – viņš filozofē. – Esmu nonācis pie slēdziena, ka darīju to mākslas dēļ. Ne tādēļ, lai visi zinātu par Fernando Arauho, – viņš saka, – bet tādēļ, lai māksla turpinātos. Piemēram, visi zina, kas radījuši pasaules dižākos šedevrus, – nevis tādēļ, ka tiem blakus būtu rakstīts vārds, bet pēc pašiem mākslas darbiem. Piemēram, piramīdas! Paaudžu paaudzēm cilvēki tās pazīst pēc izskata. Un mūsu apbrīns par tām nemazinās. Taču gandrīz neviens nezina, kā sauc tos, kas tās cēluši.

Ir izdzertas divas pudeles malbeka. Izsmēķēts marihuānas kāsis. Tuvojas pusnakts. Kādā brīdī Arauho pasūtīja picu un empanadas, un, kad piezvana portjē, lai pavēstītu, ka ēdiens ir klāt, es izvelku maku. Man kā viesim pienāktos samaksāt, es saku. Arauho pakrata pirkstu.

– Nē, nē, – viņš saka, un viņa lūpas savelkas visplatākajā, visnerātnākajā smīnā, kādu vien var iedomāties. – Šoreiz maksā Banco Río.

gq.com, 2020. gada 20. februārī