Nabokovs, Stainbergs un es

Pirmo reizi es “Lolitu” izlasīju pirms 50 gadiem, būdams pusaudzis. Kad šo romānu cildināju mātei, kura bija vidusskolas angļu valodas skolotāja un liela lasītāja, viņa sacīja, ka viņai grāmata neesot patikusi – ka stāsts esot briesmīgs un ļoti skumjš. Es viņas viedokli laidu gar ausīm, tāpat kā daudz ko citu no tā, ko man teica vecāki. Turpināju grāmatu lasīt un pārlasīt, bet ar laiku ķēros arī pie visiem pārējiem Nabokova darbiem, ko vien izdevās sameklēt angļu valodā. Savos memuāros “Runā, atmiņa!” Nabokovs piemin dažādas vietas, kas viņam bijušas nozīmīgas, un es tās reizēm apmeklēju. Ceļojot pa Krieviju, es uzmeklēju trīsstāvu namu, kurā viņa ģimene mitinājās, dzīvojot Pēterburgā. Tagad tajā ir muzejs, kurā esmu bijis trīs vai četras reizes. 

Es, padsmitnieks ar vēl kārtīgi neizveidojušos personību, apskaudu Nabokova pašpārliecinātību un Olimpa dieva cienīgo pārākuma apziņu. Es centos atdarināt viņa stilu, sarunās iemetot pa kādai pusnočieptai nabokoviskai frāzei (“Šis mietpilsoniskais paradums aizsmēķēt pēc dzimumakta manī spēj raisīt tikai nievas!”). Reiz Ņujorkas Publiskajā bibliotēkā nejauši uzdūros plānam Nabokova sējumiņam, par kuru neviens no maniem paziņām nav pat dzirdējis. 1947. gadā izdotā grāmata ir neliela trīs krievu dzejnieku – Puškina, Ļermontova un Tjutčeva – antoloģija Nabokova atdzejojumā, papildināta ar ievadiem, kuros viņš katru dzejnieku paskaidro amerikāņu auditorijai. Puškinam veltītajā ievadā Nabokovs apraksta dzejnieka bojāeju pēc nāvējoša ievainojuma divkaujā ar smalko aprindu izvirtuli un, iespējams, viņa sievas mīļāko francūzi Žoržu Šarlu de Hēkerenu d’Antesu. Runājot par šīs pomadētās niecības, kas nogalināja Krievijas izcilāko dzejnieku, turpmāko karjeru, Nabokovs piemetina, ka d’Antess atgriezies Francijā, ticis ievēlēts kaut kādā politiskā postenī un “nodzīvojis līdz neticamajam un nevajadzīgajam 83 gadu vecumam”. 

Bērnība ir aptumšots, fantāziju piepildīts kinoteātris, kurā agrāk vai vēlāk pienāk mirklis, kad pie griestiem iedegas gaismas; to spožums vispirms apžilbina, bet tad tu ieraugi saņurcītos konfekšu papīriņus zem krēsliem un rindas pie tualetēm. Tas var notikt jebkurā brīdī. Man pašam Nabokova zālē, šai krāšņajā un vizuļojošajā telpā, spuldzes – visas līdz pēdējai – iedegās, kad man bija jau pāri trīsdesmit, laikā, kad mana dzīve tuvojās mūsdienīgi ieilgušās bērnības nogalei. Pēc tam es daudz labāk sapratu, ko māte man toreiz gribēja pateikt par “Lolitu”.

Mēs dzīvojām Ohaio, šai centrbēdzes pavalstī, kur likās: ja tu kaut uz mirkli palaidīsi vaļā mājas durvju rokturi, tad vienā acumirklī atjēgsies uz automaģistrāles kaut kur tūkstoš kilometru tālumā. No mūsu mājas, kas atradās Hadsonas mazpilsētas lauku daļā, grantēts piebraucamais ceļš veda uz grants ielu, tālāk – uz tik tikko asfaltētu ceļu, tālāk – uz 80. starppavalstu maģistrāli un vēl tālāk – uz Ņujorku vienā virzienā, bet otrā – uz Sanfrancisko. Vai uz Floridu, Arizonu, Kanādu, Aļasku vai jebkuru citu vietu 360 grādu lokā.

Otrā ielas pusē, aiz Dželatliju mājas, dzīvoja mans draugs Dons. Mēs abi “Lolitu” izlasījām aptuveni reizē. Tāpat kā Humberts apzvērēja savu mīlestību pret Lolitu “spārnoto zvērināto kungu” priekšā, tā arī mēs abi gari un plaši klāstījām viens otram par savām jūtām pret vairākām skaistām meitenēm no Hadsonas vidusskolas. Šīs meitenes ar savām lauka hokeja nūjām, skolas somām un nobrāztajiem ceļgaliem skolas autobusā bija uz mata kā Lolita. Lolita bija galvenā zvaigzne prominenta ārzemju rakstnieka bestsellerā. Tātad arī meitenes, kuras kopā ar mums brauca 8. autobusā, bija visizsmalcinātāko uzmanības apliecinājumu cienīgas – pelnījušas, lai viņām velta mīlestības dzejoļus un lai viņas glezno tie senlaiku itāļu mākslinieki, kuru vārdus mēs neatcerējāmies pēc ekskursijām uz Klīvlendas Mākslas muzeju. Pēkšņi izrādījās, ka ir mākslinieciski būt šīm meitenēm un būt mums, kuri viņās iemīlējušies. Likās, ka visa pasaule domā tikai par šo izdomāto meiteni, Lolitu, kura izskatījās, runāja un uzvedās gluži kā meitenes, kurām mums bija tā laime katru dienu atrasties blakus – un tik bezcerīgi tālu no viņām.

It kā jau tāpat nepietiktu ceļu, kas gaida, kad varēs mūs kaut kur aizvest, cits pēc cita radās arvien jauni, padarot nevajadzīgus dažus no iepriekšējiem; to nosaukumus tagad papildināja vārds “vecais”. Un tā drīz vien mūsu apkaimē bija 8. ceļš un Vecais 8. ceļš, 14. ceļš un Vecais 14. ceļš. Bizness uz vecajiem ceļiem panīka, tomēr uz Vecā 14. ceļa, kas stiepās netālu no mūsu mājām, vēl krietni ilgi noturējās vieta, ko sauca Hilltop Motel. Mēs pazinām ģimeni, kam piederēja šis motelis; es viņus saukšu par Karluči. Viņu dēls Tonijs mācījās manā klasē. Man viņš patika, un bērnībā es reizēm gāju pie viņa uz mājām spēlēties. Ģimene dzīvoja otrajā stāvā, bet mājas pirmajā stāvā atradās moteļa restorāns, kur mēs ar Toniju sēdējām uz spožiem, sarkaniem bāra krēsliem pie letes un pasūtījām hamburgerus. Pēc tam mēs pārcēlāmies uz augšstāvu, kur spēlējām elektrisko galda futbolu, kamēr pieaugušie blakus istabā pie galda dzēra un tērzēja. Reiz Tonijs man norādīja uz kādu vīrieti šajā grupā un pastāstīja, ka viņš tikko iznācis no cietuma. Moteļa numuri bija atsevišķi mazi namiņi, pret kuriem maniem vecākiem, iesākumā man nesaprotamu iemeslu dēļ, bija visai ironiska attieksme. 

Tonijam bija jaunāka māsa Roza, kura rozei līdzinājās tieši tik daudz, cik pelnījušas visas meitenes un sievietes ar šādu vārdu. Viņai bija gari, tumši mati un tumšas acis, un viņa jau ļoti agri ieguva to nobriedušas plūmes toņos krāsoto skaistumu, ko tā apjūsmoja vecmeistari, kuri gleznoja viņas priekšteces. Reiz, braucot ar divriteni, es redzēju, kā Roza ar draudzeni Bārbu, pārliekušās pāri tilta margām virs 80. starppavalstu maģistrāles (mēs to saucām par Ohaio šoseju), vēro satiksmi. Fakts, ka uz divjoslu piķa ceļa kaut kur starp Ohaio fermeru laukiem iespējams sastapt šādu skaistumu, bija pierādījums, ka Dievs mājo visur. Vai, varbūt vēl labāk, ka māksla var mājot visur, pat mūsu nemākslinieciskajās (salīdzinājumā ar Eiropu) Savienotajās Valstīs. Ak, spārnotie zvērināto kungi (un mana mamma)! Apsūdzētais Nabokova kungs dāvājis šo velti mums, amerikāņiem, – man.  

Es biju pārāk kautrīgs, lai uzrunātu šīs vīzijas – Rozu un Bārbu. Vai viņas veltīja man zobgalīgu skatienu, noraugoties, kā es aizminos viņām garām? Varbūt viņas domās kūdīja mani ienirt Ohaio centrbēdzes straumē, pārlēkt pāri drāšu žogam, nostāties šosejas malā, pacelt īkšķi un aiztraukties pa maģistrāli – pazust kā gaismai 60. gadu televizoros, sarūkot līdz mazam punktiņam ekrāna vidū? Es tā arī izdarīju, nebūt ne tik daudzus gadus vēlāk. Taču jau tolaik, kad man vēl bija tikai mazpadsmit un es jutos gluži gurdens no savām jūtām pret Rozu (un Bārbu), biju apbraukājis visus Ziemeļamerikas rietumus kā pasažieris ģimenes minivenā, kurā kopā ar mani ceļoja mamma, divi brāļi un divas māsas, bet pie stūres sēdēja mans Ohaio centrbēdzes triektais tētis. 

Tāpat kā vairumā vietu, arī Ohaio ziemas senāk bija skarbākas nekā tagad. Manas mammas mātei bija slimas plaušas, un, kad vectēvs, 42 gadus nostrādājis par skolotāju Klīvlendas skolās, aizgāja pensijā, ārsti viņam ieteica ziemās aizvest sievu no Ohaio uz kādu siltāku un sausāku vietu. Vectēvs izvēlējās Tūsonu Arizonas pavalstī. Viņa lēmums bija viena no brīnišķīgākajām lietām, kas ar mani dzīvē notikušas. Man bija trīs gadi, kad vecvecāki nopirka māju ciematā, kas nesen bija uzcelts starp Sonoras tuksneša kaktusiem, maza brauciena attālumā no Tūsonas galvenā ceļa. Pietika manam tēvam ierādīt tādu mērķi kā manu vecvecāku piecistabu rančo stila māja, un viņš vairs nebija apturams. Viņš ļāva, lai Ohaio raida viņu uz šo mērķi kā šautriņu un lidojumā aizrauj līdzi arī mūs, pārējos. Visus 50. gadus un vēl arī 60. gadu sākumā mēs braucām uz Arizonu pie vecvecākiem reizi, bet dažkārt arī divreiz gadā – līdz viņi nomira. Pēc tam mēs turpinājām doties garos rietumkrasta ceļojumos – uz Losandželosu, Sanfrancisko, Jukonu vai Aļaskas Toku un vēl tālāk, gluži kā gadskārtējā migrācijā.  

Nabokovs “Lolitu” rakstīja 50. gadu sākumā, vasarās – atvaļinājumā no pasniedzēja darba Kornela Universitātē, kad viņi ar sievu Veru braukāja pa valsti, ķerot tauriņus. Pēcvārdā kādam vēlākam izdevumam Nabokovs pieminēja, ka viena no pilsētām, kurās viņš romānu rakstījis, ir Portala Arizonā. Lai nonāktu tur no Ņujorkas pavalsts Itakas, viņš, domājams, krietnu gabalu brauca pa 66. šoseju, visu laiku dižāko Amerikas apceļošanas ceļu. Ja kādam vajadzēja no Ziemeļaustrumiem nokļūt Dienvidrietumos, viņš, visticamāk, brauca pa 66. šoseju. Šis maršruts piedāvāja tik daudzus un dažādus priekus, ka tagad, kad Sešdesmit sestā, bezpersoniskās četrjoslu 44. starppavalstu maģistrāles izkonkurēta, pati kļuvusi par “veco” ceļu, atmiņām par tiem tiek veltītas daudzas grāmatas un pat veselas pētnieku karjeras. 

Savā pašnodarbināta autora darbā, braukājot pa rietumkrastu un meklējot pavedienus tam vai citam rakstam, es šad un tad uzduros kādam “vecās” 66. šosejas strēķim, kas nav ne drusciņas mainījies, un ieraugu kaut ko pazīstamu no bērnības laikiem; tā sīkā neironu adrese, kas manās smadzenēs glabājusi atmiņas par šo vietu, arvien vēl turpat vien mīt, turklāt lieliskā stāvoklī, lai gan nav apmeklēta gadus sešdesmit. Kaut kur pie Flagstafas vai varbūt tuvāk Vinslovai, vācot materiālu rakstam par meteorītiem, es nogriezos no četrjoslu ceļa uz laika zoba neskartu vecās Sešdesmit sestās posmu un ieraudzīju milzīgo betona tipi pie degvielas uzpildes stacijas, kurā mēs savulaik tikām apstājušies desmitiem reižu. Bērnībā es mīlēju šo tipi ar gludo un vēso betona grīdu un pastkartīšu stendiem. 

Kādu citu reizi, samērā nesen, Oklahomā es ar acs kaktiņu pamanīju vesternu stilā – ar ratu riteņiem, vēršu iejūgiem un iededzināšanas dzelžiem – dekorēto moteli, kurā reiz pirms daudziem gadiem bija apmetusies mūsu ģimene. Tētim patika braukt bez apstāšanās, dienu un nakti, taču 3000 kilometru vienā paņēmienā bija daudz pat viņam. Moteļi, kuros mēs piestājām, piedāvāja burvīgu oāzi ar gludinātiem palagiem, lakotu priedes dēļu sienām un mēbelēm, kas piesūkušās ar cigarešu dūmu smaržu, – interesantu pārmaiņu pēc nakšņošanas uz matrača, kurš naktīs tika izklāts pāri nolaistajiem minivena aizmugures sēdekļiem un uz kura mēs – pieci brāļi un māsas – gulējām, sakrāvušies vienā lielā kaudzē. Arī cigarešu smarža atgādināja, ka tās ir nemājas (ne viens, ne otrs no maniem vecākiem nesmēķēja), un nostalģiski atsauca atmiņā skurbinošo grēka jausmu, kas apvija moteli Hilltop. 

Mēs tolaik nezinājām – un nezināja arī Nabokovs –, ka dzīvojam moteļu zelta laikmetā. Kad sāku braukāt apkārt viens pats, lielākā daļa no vecajiem moteļiem jau bija pazuduši; to vietā bija uzradušās tagad labi pazīstamās ķēdes, kas cenšas visur būt pilnīgi identiskas. Nevienā literārā darbā aizgājušā moteļu laikmeta brīnumi nav iemūžināti un apdziedāti labāk kā “Lolitā”. Moteļi, hoteļi un viesu namiņi romānā aizdej garām kā krāsaina, tipiski amerikāniska mūzikhola kordebaleta rinda, bet sižetu uz priekšu virza pastāvīgie pārbraucieni. Kad Lolitas māte, ko Humberts apprecējis, lai tiktu klāt viņas meitai, pakļūst zem automašīnas un iet bojā, viņš aizved meiteni garā klejojumā pāri visai valstij, no viena moteļa uz nākamo:

Mēs iepazinām – nous connûmes, ja izmantojam Flobēra intonāciju, – mūra kotedžas zem milzīgiem šatobriāniskiem kokiem, ķieģeļu namiņus un ar kleķi apmestas iekšpagalma sienas uz, Autobraucēju asociācijas ceļveža vārdiem runājot, “ēnainiem”, “plašiem” un “ainaviski izkoptiem” zemes gabaliem. Ar acainu priedes koku apšūtās būdiņas ar savu zeltaini brūno laku Lolitai atgādināja eļļā ceptas vistas kauliņus. Mēs nicinājumā novērsāmies no balsinātām kabīnēm, kurās vienmēr jautās viegls kanalizācijas smārds.

Autors ar Humberta muti vēl divu lappušu garumā uzskaita vietas, kur viņi apmetušies, to lielākos jaukumus, īpašniekus un klientus. Ir tikai viens cilvēks, kurš tikpat lieliski iemūžinājis moteļu laikmetu, un tas ir mākslinieks Sols Stainbergs, ar kuru man bija tā laime būt pazīstamam vairāk nekā 20 gadus, līdz viņa nāvei 1999. gadā, un kurš man uzdāvināja savu zīmējumu “Paradīzes namiņi”; tas ļoti atgādina moteli Hilltop, pērļainās Rozas mājvietu.

“Pērļainās Rozas mājvieta” nav tie vārdi, ko es izvēlētos normālos apstākļos, taču šoreiz, rakstot par Nabokovu, es piesavinos balsi, par kuru domāju kā viņējo – lai gan, protams, tā nav taisnība. Tā nav arī mana balss; tā ir nekurienes hibrīdbalss – kā neveikla krievu hakera mēģinājums uzlauzt amerikāņu tīmekļa vietni. Nabokovs un Stainbergs bija draugi, un Sols man reiz stāstīja, kā, ciemojoties pie Nabokoviem Montrē, atmetis smēķēšanu. Vienkārši atmetis, bez jebkādām programmām, nikotīna košļājamās gumijas vai kā tamlīdzīga, un vairs nekad nav pastiepis roku pēc cigaretes. Viņš bija izlēmīgs cilvēks. 

Klausoties, kā Sols runā par saviem autoceļojumiem pa visu Ameriku – piemēram, par reizi, kad viņi ar sievu, mākslinieci Hedu Sterni, aizbraukuši no Ņujorkas līdz Losandželosai kadiljakā, ko viņiem pārdevis Igors Stravinskis –, es aptvēru, ka manas ģimenes un viņu ceļi pavisam viegli varēja krustoties. Tas pats attiecas arī uz mums un Nabokoviem. Vladimirs un Vera reizēm devās uz rietumiem, tiklīdz Kornela Universitātē sākās vasaras brīvlaiks. Mūsu ģimene savukārt bieži brauca uz Tūsonu, tiklīdz man jūnijā beidzās mācības skolā. Nabokovi nekādi nebūtu varējuši izvairīties no Sešdesmit sestās, un mana ģimene vienmēr brauca tikai pa to: mēs to uzskatījām par manu vecvecāku sevišķi garo piebraucamo ceļu. Teorētiski mēs ar Nabokoviem uz šīs šosejas varējām atrasties vienlaicīgi. Tātad nav arī neiespējami, ka reizēs, kad mēs apstājāmies pārnakšņot motelī Wagon Wheel (vai kādā citā) uz Sešdesmit sestās, ārzemnieciskā izskata profesors un viņa elegantā sieva bija apmetušies kādā numurā turpat tuvumā. Ja viņiem gadījās redzēt, kā tētis, mamma un viņu piecas atvases, pēckara demogrāfiskā sprādziena rezultāts, izbirst no zilā Ford minivena un trokšņaini iekārtojas blakus istabā, vai arī viņi – tāpat kā, manu vecāku ieskatā, visi – jūsmoja par mums, blondajiem pinkainīšiem? Vai varbūt ne?

Pēcvārdā kādam “Lolitas” 1970. gada izdevumam Nabokovs piemin vietu, vārdā Gray Star jeb Pelēkā Zvaigzne, nosaucot to par “grāmatas galvaspilsētu”. Kad Lolitas dzīvē vairs nav Humberta, viņa, tad jau precējusies un gaidībās, taču vēl joprojām padsmitniece, ar savu vīru Diku Skileru pārceļas uz šo Pelēko Zvaigzni. Stāsta konteksts ļauj secināt, ka tā atrodas Aļaskā. Romāns uzdodas par manuskriptu, ko ieslodzījumā sarakstījis apsūdzēts, bet vēl nenotiesāts noziedznieks Humberts Humberts, kurš nosaucas šajā izdomātajā vārdā, lai pasargātu no apkaunojuma visas stāstā iesaistītās personas, īpaši savu mīļoto Lolitu. Ar viņa advokāta starpniecību manuskripts nonācis redaktora un psihologa zinātņu doktora Džona Reja Jaunākā īpašumā. Humberta dotais grāmatas apakšnosaukums “Balta vīriešu kārtas atraitņa grēksūdze” it kā vedina domāt, ka manuskripts ir kādas slimības vēsture – kā radīta doktoram Rejam, kurš saraksta īsu priekšvārdu, paskaidrojot, kā tas gadījies viņa rokās. Rejs mums pastāsta par Humberta un Lolitas mūžu galu. Humberts rakstot zināja, ka drīz mirs, un viņa vēlēšanās bijusi, lai grāmata netiktu izdota, kamēr nebūs mirusi arī Lolita. Viņš gan cerējis, ka mīļotā nodzīvos vēl daudzus gadus pēc viņa nāves. Dr. Rejs mums pavēsta, ka Humberts miris ar koronāro trombozi cietumā 1952. gada novembra vidū, neilgi pēc manuskripta pabeigšanas, bet Skilera kundze nomirusi dzemdībās tā paša gada Ziemassvētkos Pelēkajā Zvaigznē. Līdz ar to atbilstoši Humberta gribai, ko viņš bija darījis zināmu savam advokātam, Dr. Rejs publicē viņa rokrakstu. 

Vai Pelēkā Zvaigzne ir grāmatas “galvaspilsēta” tāpēc, ka tur līdz ar savu bērnu, nedzīvu dzimušu meitenīti, mirusi Lolita? Ja pieturamies pie grāmatas loģikas, tā nebūtu nākusi klajā līdz pat 21. gadsimtam, pieņemot, ka Lolita būtu nodzīvojusi normāla garuma mūžu, – bet varbūt neeksistētu vēl šobaltdien. 1935. gadā dzimušajai Lolitai 2020. gadā būtu bijuši 85 gadi. Taču es nedomāju, ka tas ir patiesais iemesls, kāpēc Nabokovs nāca klajā ar tik nozīmīgi skanošu apgalvojumu par Pelēko Zvaigzni. 

Pirmais gabaliņš no Krievijas, ko es ieraudzīju reālajā dzīvē, bija mākslīgais pavadonis Sputnik, kad tas kādā 1957. gada naktī šķērsoja Ohaio debesis. Otrā reize bija 1973. gadā, kad mēs, visa ģimene, ar izpriecu kuģi bijām nokļuvuši Kanāriju salās. Ceļojums notika tāpēc, ka bija nomiris viens no mums, bērniem. Mans brālis Frics, sešus gadus jaunāks par mani, vidusskolas otrajā gadā nomira ar leikēmiju. Nākamajā gadā, kad pienāca Ziemassvētki, plašā valsts, pa kuru mēs mēdzām klejot, izrādījās par šauru manam sērojošajam tēvam un viņa ģimenei. Un tā viņš mūs visus aizveda tūrisma aģentūras organizētā ceļojumā. Mēs aizbraucām līdz Ņujorkas Kenedija lidostai, atstājām tur savu auto, aizlidojām uz Spāniju, uzkāpām uz kuģa un kādu nakti piestājām Tenerifē. Es iznācu uz klāja un ieraudzīju netālu noenkurojušos milzīgu, tumšu kuģi ar kirilicā rakstītu nosaukumu uz priekšgala borta. Es pajautāju tētim, kas tur rakstīts, un viņš ar savām tūrisma ceļvežos apgūtajām krievu alfabēta zināšanām izburtoja: “Mihails Ļermontovs”; zem nosaukuma bija uzkrāsots sirpis un āmurs. “Ļermontovs”, augstāks par citiem kuģiem ostā un noenkurojies it kā nomaļus no pārējiem, šķita izstarojam reizē nāves zvaigznes un spoku kuģa auru. Pēc atgriešanās mājās es nopirku Ļermontova “Mūsu laiku varoņa” tulkojumu plānos vākos un to izlasīju. Es jūsmoju par to, cik nesatricināms, žilbinošs un romantisks Ļermontovs bijis. 

Nosaukums Pelēkā Zvaigzne un atmiņas par šo kuģi manā prātā kaut kā novietojušies tuvu līdzās. Man šis vietas nosaukums saistās ar kaut ko no padomju pasaules, tāpat kā lielie, pelēkie burti, brutālisma manierē uzvilktais lielais L – kā A bez šķērssvītras – uz “Ļermontova” augstā melnā priekšgala. Pelēkā Zvaigzne varētu būt PSRS sarkanā zvaigzne, kas ziemeļu salā izbalējusi līdz pelēkumam. Šis vārds stāsta par gandrīz neaizsniedzamu tālumu, par Polārzvaigzni, ko debesīs varam ieraudzīt gan mēs, gan krievi, un par pelēko sputņiku, kas aiztraucas garām, pīkstinādams savus radio signālus. Romāna “galvaspilsēta” atrodas mūsu valsts vienīgajā pavalstī, kurai ir robeža ar Krieviju. Un vēl samērā nesen, Nabokova vecvecāku mūža laikā, Aļaska bija Krievijas колония – kolonija. Vieta, kur nomirst Lolita, ir gandrīz Krievijā un gandrīz ne Amerikā. 

Lolitas traģiskās aiziešanas vieta norāda uz Krieviju, nenosaucot to vārdā. Tīri virspusēji Nabokovs grāmatā neatgādina krievu rakstnieku. Tekstā nav īpaši daudz atsauču uz krievu literatūru, un Nabokovs kādam intervētājam teicis, ka Humberta portretā viņš apzināti nav iekļāvis nekādas krieviskuma pazīmes; viņam ir šveiciešu, austriešu, franču un angļu saknes ar “nelielu Donavas piedevu”. Varbūt, kad Nabokovs plānoja Lolitas likteni, kaut kas viņā tomēr pret paša gribu pagrieza domas Krievijas virzienā. Nezinu, vai Nabokovs savā dzīvē jebkad bijis Aļaskā, taču viņš nekādi nevarēja domāt par (piemēra pēc) Nomu kā Pelēkās Zvaigznes prototipu. Nomā esmu bijis vairākkārt, īstenojot savu pusmūža projektu – plānu aizbraukt uz Sibīriju, dodoties rietumu virzienā: tas bija mans personīgais atvasinājums no ģimenes hroniskās “rietumošanas” tradīcijām. No Nomas es lidoju tālāk uz tādiem Krievijas nostūriem kā Čukotka otrpus Beringa šaurumam, un, tā kā man parasti vajadzēja gaidīt lidošanai kaut cik piemērotu laiku, es tur mēdzu uzturēties diezgan ilgi. Noma ir mazpilsēta, kas sastāv lielākoties no sasalušiem dubļiem, angārveida būdām un sarūsējuša, saliekta metāla kaudzēm. Pārējās Aļaskas pilsētas, ko man gadījies redzēt, izskatās apmēram tāpat. Nepārprotiet, es apbrīnoju šo ziemeļu pilsētiņu drosmi un apņēmību. Taču, ja Lolita, 17 gadus veca un stāvoklī, nonāktu šādā vietā un tad nomirtu dzemdībās – kāda medicīniskā palīdzība gan varēja būt pieejama tādā Pelēkajā Zvaigznē 1952. gadā? Tās būtu patiesi drūmas beigas jau tā izpostītai dzīvei. Nedomāju, ka Nabokova Pelēko Zvaigzni varēja iedvesmot kāda reāla vieta. Mums šī pilsētiņa jāiztēlojas drīzāk kā abstrakts priekšstats.

Kad Humberts pēdējo reizi satiek Lolitu, viņa vēl dzīvo vārdā nenosauktā ASV vidienes pavalstī, kura, spriežot pēc laika, kas nepieciešams, lai tur nonāktu no Ņujorkas apkaimes, varētu būt Ohaio. Viņš dzen pēdas vēl lielākam izvirtulim, kurš viņam nozadzis Lolitu, un atrod savu mīļoto visnotaļ noplukušā vidē. Kad viņš ierodas, Diks, Lolitas vīrs, kas kara ievainojuma dēļ ir daļēji nedzirdīgs, aiz mājas kaut ko remontē kopā ar draugu, arī kara veterānu, kuram ir tikai viena roka. Draugs savaino roku, viņi ieiet mājā, un Lolita pārsien brūci. Humberts pamana, ka “viņas divdomīgais brūni bālais skaistums uzbudina kropli”.

Atceros, kā reiz, pārlasot grāmatu savas hronoloģiskās (taču ne reālās) pieaugušā dzīves pirmajos gados, pirmo reizi atdūros pret vārdu “kroplis”. Man likās īpatnēji, ka Nabokovs/Humberts lieto šādu apzīmējumu, runājot par cilvēku, kurš zaudējis roku karā. Blāvā pusgaisma Nabokova kinoteātrī iedegās pilnā spožumā. Un kāpēc Dikam, nabaga pastulbajam Lolitas vīram, vajadzēja būt puskurlam? Viņa invaliditāte stāstam dod visai maz, vienīgi ļauj parādīt Lolitu paceļam balsi, lai Diks viņu sadzirdētu, – it kā večuks būtu viņš, nevis Humberts. Es kaut kur izlasīju recenziju, kurā Nabokovam pārmeta, ka viņš grāmatās slikti izturas pret cilvēkiem ar fiziskiem defektiem. Pirms tam es nebiju ievērojis, cik bieži viņš to dara. Teiksim, visa romāna “Smiekli tumsā” sižeta centrā ir neredzīgs vīrietis, kuram mīļākā “uzliek ragus”. Gaisma kinozālē kļuva vēl spilgtāka. Nabokovs sāka atgādināt ne vairs simpātisko, neveiklo profesoru Pņinu, bet drīzāk nežēlīgu balto emigrantu ar monokli un melnkoka cigaretes iemuti. 

Tad es ar tādu pašu burtisku pieeju kā Pelēkajai Zvaigznei pievērsos arī Lolitai, proti, grāmatas varonei. Kad pirmajā kopā pavadītajā naktī Humberts viņu sazāļojis un mēģinājis izvarot, viņa vēlāk pamostas līksma un nerātni rotaļīga, un Humberts vēršas pie lasītāja: “Es jums pateikšu kaut ko ļoti dīvainu: viņa bija tā, kas mani pavedināja.” Lolita tajā brīdī ir 12 gadus veca. Humberts mūs informē, ka viņa labi zinājusi, ko dara, jo vasaras nometnē, ko Lolita apmeklējusi kopš 11 gadu vecuma, viņai bieži bijušas seksuālas attiecības ar kādu zēnu. Lolita ir “nimfete”, mums ik pa laikam tiek atgādināts. Tas acīmredzot domāts kā izskaidrojums – tātad nimfete ir meitene, kura septītajā klasē pēc pašas iniciatīvas uzsāk dzimumdzīvi. 

Humberta apgalvojums – “viņa bija tā, kas mani pavedināja” – ir mēģinājums atmazgāties no tik smagas apsūdzības, kādu viņš būtu pelnījis par bērna izvarošanu. Un meitene zina, ka ir izvarota; viņa pati to skaidri pasaka drīzumā sekojošajā pārdzīvojumu un gandrīz vai histērijas ainā. 

“Viņa bija tā, kas mani pavedināja” arī lasītājam piedāvā iespēju izvēlēties pārāk vieglu risinājumu, kaut ko līdzīgu labi pazīstamajam “viņa pati uzprasījās”. Laikam jau nav neiespējami, ka nimfetes tiešām eksistē, taču es nekad mūžā neesmu nevienu saticis, nedz arī par kādu dzirdējis. Tādā vecumā pusaudži var savā starpā maigoties, taču viņi neķeras taisnā ceļā pie kniebšanās. Viņi pat nav droši, kā tas īsti darāms. Autors parāda Lolitu kā pieredzējušu divpadsmitgadnieci, kura piedāvā savam patēvam pieaugušu cilvēku seksu un tad lietpratīgi un lietišķi ķeras pie darba; labākajā gadījumā to vienkārši ļoti grūti iztēloties, bet ļaunākajā tas ir ārkārtīgi vulgāri un bezgaumīgi. 50. gados daudzi grāmatas recenzenti bija par romānu vēl daudz sliktākās domās – rakstīja, ka tās esot neķītrības, utt. Rindiņas, kurās Humberts fantazē par meitu, ko Lolita viņam varētu dzemdēt, par “Lolitu Otro”, kuru viņš arī ar laiku varētu seksuāli izmantot, laižot pasaulē “Lolitu Trešo”, ar ko attiecīgi notiktu tas pats, paceļ mūs jaunos, vēl nepieredzētos plānprātīgu šaušalu augstumos. Fakts, ka Lolitas meita piedzimst nedzīva, izslēdz iespēju, ka pasaulē varētu nākt vēl viena nimfete, kas sapītos ar kādu nākotnes Humbertu vai viņam līdzīgu neģēli; tā ir sīka žēlastība, ko autors augstsirdīgi dāvā saviem likteņa piemeklētajiem varoņiem. 

Pēdējā tikšanās reizē Lolita Humbertam izpauž sava nolaupītāja Klēra Kviltija vārdu. (Humberts, protams, saka, ka nimfete pati izplānojusi savu nolaupīšanu.) Izplūstot asarās un sajūtot pret Lolitu tik kvēlu mīlestību kā vēl nekad, viņš lūdz viņu nekavējoties braukt viņam līdzi. Lolita atsakās. Tad viņš dodas atpakaļ uz austrumkrastu, uzmeklē pretīgo Kviltiju, kura piesmietiem bērniem pilnā pagātne visai izdevīgā kārtā liek pašam Humbertam izskatīties ne gluži tik slikti, un sauc šo tipu pie atbildības viņa Playboy villai līdzīgajā savrupmājā. Humberts piespiež noziedznieku nolasīt pašam savu apsūdzību vārsmās, ko pirms tam sarakstījis, un tad nošauj, raidot vairākas lodes no līdzpaņemtā Draudziņa (tā viņš iesaucis savu pistoli). Kad Humberts noliecas pārbaudīt, vai Kviltijs tiešām miris, viņš ierauga, kā uz svaigā līķa “ar lēni ataustošu neticamas veiksmes apziņu” nolaižas divas mušas. Humberta vienīgais draugs – viņa ierocis – un abas neticami veiksmīgās mušas, kuras uzsāk pašas savu piedzīvojumu filmu par insektoīdu draudzību, piešķir šī pamācošā mīlas stāsta kompozīcijai zināmu noapaļotību.

Kritiķis Donalds Malkolms 1958. gadā recenzijā žurnālā The New Yorker atzīmēja, ka komēdija un šausmas bieži iet roku rokā. Nabokovu viņš pieskaitīja pie tiem satīriķiem, kuri brīvi pārvietojas starp šīm divām pasaulēm, un piesauca arī Gogoli un Tvenu. Krievu humoristiskā proza kopumā vispār ir šausmu pilna, no Gogoļa “Deguna” un “Šineļa” murgainās nerealitātes līdz boļševiku ēras trakajiem smiekliem Bulgakova “Meistarā un Margaritā” un “Suņa sirdī” un tālāk līdz absurdistam Daniilam Harmsam – rakstniekam, kurš nomira bada nāvē Staļina cietumā un kura liktenis liek viņa stāstiem ar to nevērību pret loģiku un līdzcietību pret lasītāju izskatīties teju vai galantiem. Var likties pārsteidzoši, ka Malkolms piemin arī Tvenu, jo viņa vārdu mēs mazāk mēdzam saistīt ar šausmu stāstiem, taču lekcijās un priekšlasījumos viņš bieži stāstīja spoku stāstus (“Zelta roka”). Gotiski sakāpināti šausmu brīži gadās gan “Tomā Sojerā”, teiksim, kad Toms un Haks pusnaktī slepus vēro, kā kapu aplaupītāji izrok līķi, gan “Haklberijā Finā”, kad Papus, Haka tēvs, dzēruma murgos trenkā zēnu pa būdu. 

Raugoties šādā gaismā, “Lolitas” apakšvirsraksts, “Balta vīriešu kārtas atraitņa grēksūdze”, liekas iecerēts kā joks uz labu gribošā psiholoģisku motīvu cienītāja, redaktora, zinātņu doktora Džona Reja rēķina. Humberta izvēlētais manuskripta apakšvirsraksts ir komisks, pateicoties fantastiskajai nesamērībai ar realitāti. Humberts ir ne tik daudz “balts vīriešu kārtas atraitnis”, cik maniaks, kuru jau grāmatas 42. lappusē vajadzēja iemest aiz restēm – uz visiem laikiem. Nekas nav tik uzjautrinošs kā noziedznieks, kurš rūpīgi izklāsta sava nodarījuma pašsaprotamos (viņam pašam) un attaisnojošos iemeslus. Šāds monologs vienmēr liksies smieklīgs jau no pirmās zilbes un tālāk kļūs tikai jocīgāks, kaut arī vienlaicīgi lasītāju pārņem arvien pieaugošas šausmas. “Lolita” sarakstīta briesmoņa balsī, un gan komisma, gan šaušalīguma avots ir mūsu apziņa, ka stāstītājs ir desmitkārt lielāks monstrs nekā pats nojauš.

Mana māte nomira pirms 32 gadiem, un nesen, ento reizi pārlasot “Lolitu”, es darīju to ar viņas acīm. Grāmata lika man nepatikā un pretīgumā sažņaugties – gluži tāpat kā savulaik, domājams, viņai. (Tā patiešām ir grāmata, kuru nav iespējams lasīt bez viebšanās, īpaši jau mūsdienās.) Es atgriežos pie ainas “Haklberijā Finā”, kurā Fina paps piedzeras; vēlāk viņš sāk dzīties pakaļ Hakam, saucot viņu par nāves eņģeli un soloties nodurt. Alkohols pamazām iedarbojas, un paps izplūst garā salašņas monologā par “valdīšanu” un [n...] baltā kreklā, kurš nebūtu (kā pienāktos darīt) devis papam ceļu, ja paps nebūtu to [n...] nogrūdis no ietves. Un, kamēr Fina paps šādi plosās pa būdu, viņš paklūp pār mucu, kas stāv zemē, un pēc tam iesper tai, lai atriebtos. “Bet tas nebija prāta darbs,” saka Haks, “jo tas bija tieši tas zābaks, kam pa purngalu spraucās ārā kājas pirksti.” Paps izgrūž brēcienu, no kura “cilvēkam mati saslējās stāvus”, un lēkā apkārt, klaigājot par valdīšanu, [n...] un mucu un veltot tiem visiem nedrukājamus lāstus. 

Tā ir viena no mežonīgākajām un smieklīgākajām ainām amerikāņu literatūrā. Humberta stāsts – viņa garā un morāli analfabētiskā uzruna spārnotajiem zvērināto kungiem un kundzēm – pieder pie šī paša “drausmīgi smieklīgā” žanra. “Lolita” turpina pārbaudīt garīgi veselu un morāli līdzsvarotu lasītāju savaldību, gluži tāpat kā mūsdienās visdažādāko iemeslu dēļ kļuvis sarežģīti vai pat neiespējami pieklājīgā sabiedrībā skaļi lasīt Fina papa monologu. (Pilnīgi iespējams, ka tā tas bijis vienmēr, taču iemesli mainījušies.) Šajos izcilajos amerikāņu satīriskās literatūras darbos šausmas un komēdija savijas arvien ciešākā mezglā, līdz beidzot mūsu smiekli un pretīgums kļūst gandrīz par vienu un to pašu. 

Amerika sevi pasniedz kā spēli, kuru var spēlēt jebkurš, un, kā mēs jau esam sapratuši un turpinām saprast atkal un atkal, krievi šo mākslu pieprot lieliski. “Lolitā” Nabokovs mums parāda mūsu kopiju, kuru paši nespējam atšķirt no oriģināla. Neviens amerikāņu rakstnieks nav izdarījis pretējo – sarakstījis par Krieviju romānu, kas saprastu šo zemi tikpat dziļi un ko paši krievi tik daudz lasītu un tā mīlētu. “Lolita” ir amerikāņu grāmata tādā mērā, kādā neviens dzimuša amerikāņa romāns nav krievu grāmata. Tas ir drausmīgi smieklīgā žanra amerikāņu šedevrs – tāpat kā “Haklberijs Fins”. Mēs no paaudzes paaudzē sastopam šos darbus un veidojam ar tiem attiecības, cik nu labi protam, nespējam tos civilizēt un aizejam tiem garām – taču tie paliek.

The New Yorker, 2020. gada 7. decembrī