Lūdzu, nesauc mani par cilvēku

Miķelis Fišers: Nu, es domāju, tu esi visu dienu gatavojusies, ja?

Inga Tropa: Es neesmu gatavojusies, Miķelīt, bet es domāju, mums nevajag sākt ar pieņēmumu, ka šo sarunu noteikti kāds lasīs.

Miķelis: Bet varbūt mums vajag samainīties lomām? 

Inga: Kādā ziņā?

Miķelis: Nu, tu būsi tā, kurai ir baigais bezceris, bet es mēģināšu atrast kaut ko pozitīvu.

Inga: Mēs varam pamēģināt.

Miķelis: Tu varēsi bezceri uztaisīt?

Inga: (Smejas.) Es mēģināšu. Ja es esmu aktieris, tad man tā kā vajadzētu, bet varam pārbaudīt, cik veiksmīgs aktieris es esmu. Es tikai nezinu, man tajās bezcerīguma teorijās varētu būt baigie robi. 

Miķelis: Es arī galīgi neesmu pārliecināts, ka varētu būt pozitīvs.

Inga: Bet tas varētu būt ļoti interesanti.

Miķelis: (Smejas.) Reku tev kafija, lūdzu!

Inga: Paldies! Es te satikos, piemēram, ar vienu aktrisi, mēs staigājām mežā, tos divus metrus ievērojot. Un viņa man uzdeva jautājumu: Inga, kā tev šķiet, kāpēc šis viss bija vajadzīgs? Kovids. Kas ir tās galvenās lietas, kuras tu pa šo laiku esi sapratusi? Es to varētu arī tev pajautāt.

Miķelis: Tas ir labs jautājums. Jā, kāpēc tas bija vajadzīgs? Skaidrs, kāpēc! Tāpēc, lai visi saprastu, ka visas sazvērestības teorijas ir patiesas. Tāpēc, ka tālāk vairs tā nevarēja to turēt. Bet, ja nopietni, tad viss taču ir kārtībā. Zemei ir vīruss – cilvēce, kas viņu grauj –, un viņa vienkārši tagad ārstējas no šī vīrusa.

Inga: Kas ir tas vīruss?

Miķelis: Cilvēce! 

Inga: Pati cilvēce?

Miķelis: Jā!

Inga: Tas ir skumji.

Miķelis: Nē. Man liekas forši. 

Inga: Bet tad tu sevi pieskaiti pie cilvēces vai nepieskaiti? 

Miķelis: Es jau tev vairākreiz esmu teicis, ka ne.  

Inga: Un kas tad esmu es?

Miķelis: Pirmkārt, es tādās kategorijās nedomāju. Otrkārt, tev pašai vajadzētu tikt skaidrībā, kas tu esi. Kā lai es to zinu?

Inga: Tiesa. Bet, Miķeli, ja tu esi kopā ar mani un tu neesi cilvēks – tu man vairākkārt esi to teicis: lūdzu, nesauc mani par cilvēku.

Miķelis: Jā.

Inga: Varbūt es arī neesmu cilvēks?

Miķelis: Nu bet mierīgi. Tā var būt.

Inga: Tu spētu būt kopā ar cilvēku?

Miķelis: Vai es spētu?

Inga: Jā, vai tu spētu? Nu? Šitā te kopā būt un dzīvot. Spētu?

Miķelis: Nu, es nezinu, visādi ir dzīvē gājis. Droši vien daži no tiem, ar kuriem esmu bijis kopā, arī bija cilvēki.

Inga: Bāc! Tagad es jūtos...

Miķelis: Nu kā lai es citādi atbildu? Es nezinu, vai spētu. To jau redz tikai tad, kad tas notiek. Bet tas īstenībā nav būtiski pie kopā būšanas, vai tu esi cilvēks vai ne. Ar suni ir ļoti labi kopā, piemēram. Ar kaķīti ir labi kopā. Nav obligāti jābūt cilvēkam. Ar zirgu noteikti baigi forši ir. 

Inga: Es tagad mēģinu saprast to tavu... Man cilvēks nemaz nešķiet kaut kas tik ļoti šausminošs... Kas tev ir cilvēks? 

Miķelis: Nu, paskaties uz Zemi no kosmosa. No orbītas pietiek, nevajag nemaz no tālā kosmosa. Ir viena drausmīgi agresīva suga, kas posta pilnīgi visu. Šai sugai vispār nav nekādu robežu, viņa ir gatava postīt vienkārši postīšanas pēc. Šī suga nav spējīga kaut kāda saprāta vai pat sava kopīgā labuma vārdā atteikties no mirklīgas vēlmju apmierināšanas... Bet nē, tas neder... Šis nav arguments, jo sunītis arī izēd visu bļodiņu.  

Inga: Sunītis arī var savam saimnieciņam pēkšņi iekampt vaidziņā.

Miķelis: Bet tomēr mēs nekādā ziņā nevaram salīdzināt sunīti ar cilvēku. Tas ir milzīgs apvainojums sunītim. Kur mēs palikām?

Inga: Pie mana jautājuma, kas, tavuprāt, ir cilvēks.

Miķelis: Cilvēks ir vīruss! Viņš ir vīruss, kas iznīcina pats savu nēsātāju. 

Inga: Cilvēks tev ir tikai tas fiziskais ķermenis? 

Miķelis: Programma. 

Inga: Programma? 

Miķelis: Programma. Vīruss arī ir programma. Vīruss ir programma, kas pakļauj sev šūnas, pārveido, liek tām strādāt savā labā, vai ko nu viņš tur dara. Tieši tādi paši ir arī cilvēki. Cilvēce.

Inga: Tātad cilvēks – tā ir programma plus ķermenis, ja? Es pareizi saprotu?

Miķelis: Ķermenis – tā jau nemaz nav realitāte. 

Inga: Kas tad tas ir?

Miķelis: Simulācija. Bet simulāciju rada programma. 

Inga: Simulācija... Tas tā, kā man dēls teica, ka mēs esam viena kaut kā galvā? Nu, kad viņš bija maziņš, viņš tā teica.

Miķelis: Nu tipa jā. (Smejas.)

Inga: Es saprotu, es tiešām esmu muļķītis...

Miķelis: Es arī.

Inga: Man liekas, ka es esmu lielāks muļķītis.

Miķelis: Paskaties uz mani! (Smejas.)

Inga: Bet tad pasaki, no kurienes man nāk šīs pozitīvās programmas par cilvēku kā kaut ko cēlu un skaistu? Un viņš tomēr spēj pārvaldīt un labot šīs kļūdas programmā, viņam nav jābūt obligāti pakļautam tam visam, viņš var...

Miķelis: Kaut kāds viens indivīds to var. Bet ne cilvēce.

Inga: Un kuri tad ir tie indivīdi? Tie, par kuriem mēs lasām, – Buda, Jēzus un tā tālāk?

Miķelis: Nezinu. Ir jau visādi. Mēs arī par daudziem neko nezinām.

Inga: Tiem, kas ir dziļā vientulībā, ja?

Miķelis: Varbūt nemaz... Iespējams, ka var dzīvot arī starp cilvēkiem. 

Inga: Bet tad tu viņiem liktos sajucis, ne?  

Miķelis: Kāpēc tev tā šķiet? 

Inga: Jā, kāpēc man tā šķiet? Tā ir audzināšana?

Miķelis: Jā, smagas smadzeņu skalošanas rezultāts. 

Inga: (Smejas.) Kurš man to nodarījis...

Miķelis: Tas tev jau no bērnības ir veikts. 

Inga: Bet es neko tur nevaru darīt. Es esmu tā 90. gadu sākuma paaudze. Kaut kāds pārcilvēks, kurš, salaužot važas, uzvarot kaut kādas greizās sistēmas, izcīna brīvību. Lāčplēsis, Kurbads! Jā, es varu! Atliek vienkārši darīt. Nu, es tā mēģināju, bet nupat baigi aplauzos un tagad īstenībā esmu ļoti dziļā krīzē. 

Miķelis: Un kā ir ar to tavu izcīnīto brīvību?

Inga: Nav. (Smejas.) Man nav! Nē, nu kaut kādos brīžos es dziļi individuāli varu tādu nojaust, bet kopumā – nav. Zini, kad es īstenībā to visspilgtāk piedzīvoju? Tad, kad esmu viena.

Miķelis: Atslēgta no sistēmas.

Inga: Jā. Piemēram, kad tu vasarā mani palaidi ar to lielo mugursomu iet gar jūru. Tieši tāpēc es tur gāju – pirmām kārtām, lai dabūtu nost visus tos sūdus un gruzonu, bet arī tāpēc, lai dabūtu to brīvības mirkli, kurā tev šķiet, ka tu kļūsti par kaut ko daudz cēlāku, īstāku, nekā tu vari būt šajā sistēmā. Tu taču arī esi kaut ko tādu piedzīvojis, es nezinu, staigājot Meksikā pa kalniem. Es citreiz uz skatuves vai kameru priekšā kaut ko tādu... Bet nē, tas arī ir kaut kas cits. Tieši tajā vienatnē un kaut kādā šķēršļu pārvarēšanā, kad tu neesi īsti ēdis un tev... Oh... 

Miķelis: Man nevajag tik smagus noteikumus par to neēšanu. Es pilnīgi noteikti varu arī ēst un izjust brīvību.

Inga: Jā, to es tevī apbrīnoju. Es nevaru. Ēdiens raisa manī nebrīvības sajūtu. (Abi smejas.)

Miķelis: Nu, uzēd tos springroļļus svaigos. Ar garnelēm. 

Inga: Bet kā tu vari būt ar mani tādu kopā, pasaki! Tas mani interesē.

Miķelis: Tu zini, es pats sev uzdodu šo jautājumu katru mīļu dienu. 

Inga: Nu, tu tur pa savām orbītām un kosmosu...

Miķelis: Jēzus vārdā! 

Inga: Jēzus vārdā pa kosmosiem lidinies un no tādas perspektīvas uz šo visu skaties. Tev nav garlaicīgi ar pārējiem? 

Miķelis: Bet es jau neesmu ne ar kādiem pārējiem. 

Inga: Ko tad tu gribi teikt, ka tu neesi arī ar mani?

Miķelis: Es esmu ar tevi. Ar tevi nav garlaicīgi. 

Inga: Kāpēc? 

Miķelis: Nu, pirmkārt, tāpēc, ka tu visu laiku mainies.

Inga: Tāpēc, ka es nezinu, kas es esmu. Un tā ir mana lielākā traģēdija. Jo es nespēju sevi definēt. 

Miķelis: Nu, varbūt tāpēc arī nav garlaicīgi.

Inga: Tad jau tas tā...

Miķelis: (Smejas.) Es nezinu!  

Inga: Baigi smieklīgi. Īstenībā tu visu laiku skaties, kā viens mokās, mēģinot sevi definēt.

Miķelis: Nē, es to neesmu izvēlējies kā atrakciju sev. 

Inga: Nu labi, es tagad pārspīlēju, jo es neteiktu, ka baigi mokos, vienkārši man ir grūti ar to definēšanu. Bet jo tālāk, jo vairāk... Es pat nezinu, vai to vispār vajag. 

Miķelis: Nuja. Jo nevar jau.

Inga: Nē, nevar. Un ir forši tā paspēlēt tās daudzās lomas, bet tad, kad nonāk pie darīšanas, pie tās mainīšanas, tad maz kas sanāk. Baigo piepūli tas prasa. Lūk, tu saki – tu skaties, ka es mainos, dažādas lomas spēlēju –, bet vai tas tiešām tā ir? Varbūt tā arī ir tikai ilūzija, ka tu baigi mainies, un beigu beigās nekas tomēr nav mainījies. Tu riņķo vienā punktā. 

Miķelis: Tā arī visdrīzāk ir.

Inga: Bet vai tu sevi esi definējis? 

Miķelis: Nē. 

Inga: Nu labi, tu saki, ka neesi cilvēks...

Miķelis: Man trūkst zināšanu, lai es varētu definēt. Nē, es neesmu cilvēks tāpēc, ka nespēju sevi asociēt ar... Nevēlos asociēties ar cilvēci un viņas vērtībām. 

Inga: Un ar ko tu spēj asociēties? Vai to tu zini?

Miķelis: Nē. 

Inga: A tevi tas uztrauc vai neuztrauc, ka tu to nezini?

Miķelis: Mani drīzāk uztrauc tas, ka es esmu. Vispār.

Inga: Šito, Miķelīt, es zinu, ka tev ļoti negribas būt. (Smejas).

Miķelis: Bet saproti, es reāli gribētu paskatīties uz sevi tajā brīdī, kad es šito izvēlējos – planētu un vispār visu, kas te notiek. 

Inga: Tu tā kā sevi nosodi par to?

Miķelis: Jā. (Abi smejas.) Es sevi dziļi nosodu. 

Inga: Kā tu sevi sodīsi? Vai arī – šis jau ir sods!

Miķelis: Nu kā, ir jau dažādas teorijas. Piemēram, ka šī realitāte ir labošanas kolonija. Vai ka tu tai karmas ratā atrodies bezgalīgi ilgi un nevari to atstāt, kamēr neveic kādas radikālas darbības. 

Inga: Atslēgas vārds ir “radikālas”?

Miķelis: Nu, neesmu tik erudīts, lai par to runātu, bet tas aprakstīts grāmatās par miršanu un pārdzimšanu. Nujā. Es sliecos domāt – un tas, protams, ir muļķa mierinājums, jo mēs jau nevaram pierādīt, kā tas viss strādā... Bet par mierinājumu sev varu pieņemt, ka mēs esam kādas lielas sistēmas daļa, kas vienkārši materiālajā realitātē sevi neatpazīst kā lielo sistēmu. Bet toties vāc pieredzi. Iedomājies, ja tu tagad būtu – negribas ar datoru realitāti salīdzināt, baigi apriebusies šī terminoloģija –, bet iedomājies, tu esi Radītājs, tu esi radījis kaut kādu jaunu realitāti, bet tā ir no akmens, tu nevari tajā iekļūt. Bet tur, tajos kristāliskajos režģos, paveras baigās iespējas: tur var visādi mijiedarboties, tur ļoti daudz kas notiek. Un tev tur jāiekļūst, lai kaut kā izpētītu, apgūtu, iemācītos... Nezinu, interesanti. Tātad tev jākļūst par akmens atomu. Un, kļūstot par šo akmens atomu, tu vienkārši... Tas akmens ir tik ciets, ka tu tajā nevari vairs kā garīga būtne pastāvēt. Es domāju, varbūt ir kaut kā tā.

Inga: Nu tad pēc maniem terminiem sanāk, ka tu vairāk esi tā dvēsele, gars, ja? 

Miķelis: Pieņemsim, jā. Cerams.

Inga: Es arī sevi vairāk tā sajūtu.

Miķelis: Tas jau būtu baigais bonuss, ja nebūtu vispār nekā, bet tas nešķiet sevišķi ticami.

Inga: Kādā ziņā – nebūtu nekā?

Miķelis: Nu, nekā. Tu nomirsti, un viss beidzas, nekā nav. 

Inga: Ir cilvēki, kuri tā domā. 

Miķelis: Tas būtu baigi forši. Es nesaprotu, ko tad viņi...

Inga: Bet tev nešķiet, ka tev pienākas tas, par ko tu domā? 

Miķelis: Jā, jā, jā, tas man ļoti patīk. 

Inga: Patiešām patīk, vai tā bija ironija?

Miķelis: Nē, man tiešām patīk. Bet es laikam biju domājis ko citu. Ir tā Toma Kempbela teorija, ka ar tevi pēc nāves notiek tas, ko tu esi dzīves laikā iztēlojies. Ja tu domā, ka satiksi radiniekus, tad tu satiec viņu projekcijas, kas nav īsti radinieki, bet viņi runā un saka to, ko parasti tavi radinieki teiktu. Ja tu domā, ka nokļūsi ellē, tad tu dodies pa taisno uz elli. Ja tu domā, ka nokļūsi paradīzē, – kā musulmaņi, piemēram, – tad tu tur nokļūsti. Bet tas viss, protams, ir baigais sviests, jo neviens jau neko no tā nav redzējis.

Inga: Šī teorija, kā saka, manī rezonē. Es kaut ko līdzīgu domāju bērnībā, jo es saskāros ar dažādām pieredzēm. Vieni pieaugušie, piemēram, aktīvi stāstīja par Jēzu Kristu. Citi – kaut kādas pagāniskās lietas. Un es kā tāds ļoti jūtīgs bērns ar lielu iztēli esmu to visu uztvērusi kā ļoti dzīvus notikumus, kuriem pati esmu noticējusi un padarījusi tos par reāliem. Es tos pārdzīvoju kā tādas filmiņas: ja tu gribi nonākt pie tiem tur radiniekiem, tad tu satiksi, piemēram, vecmāmiņu vai vecvecmāmiņu. Vai arī, ja es iztēlošos, ka pārvērtīšos saknēs, trūdēšu un būšu nākamais asns...

Miķelis: Zemes mātei!

Inga: Jā, Zemes mātei. Tad es arī būšu pie tās Zemes mātes un pārvērtīšos asnā. Vai, ja es gribēšu pie svētā Pētera vārtiem...

Miķelis: Lasīsi dzīvības grāmatā savu vārdu!

Inga: Jā. Bet, ja es gribēšu, kā senie ēģiptieši, pārcelties pār Nīlu ar to laiviņu...

Miķelis: Satīts lupatās.

Inga: Jā, tieši tā! Tad to es arī piedzīvošu. Bet tad rodas lielais jautājums. Vai nāve – respektīvi, tas, kas pēc tās notiek, – arī nav tikai viena liela ilūzija?

Miķelis: Es nezinu. Nomirsim – redzēsim.

Inga: Bet ja nu izrādīsies, ka mēs nenomirstam? Ka mēs esam kaut kur iestrēguši. Varbūt tā ir tā atslēga par to karmisko... Kad tu aizej tādos atzaros un šādos un bezgalīgi daudzās versijās, tu ceļo un ceļo, līdz tev apnīk, bet tas viss ir viena liela ilūzija un tās patiesās nāves un dzīves nav bijis. Un tikai tad, kad tu visu šo esi izdzīvojis vai arī tev ir apnicis, vai, kā tu teici, notiek kaut kas radikāls... Bet jautājums, vai tas vispār tā ir iespējams?

Miķelis: Pilnīgi riebjas par to visu domāt.

Inga: Vai ne? Un tur vēl ir visādi līmeņi. Bet vai nav skaisti, ka tas ir tik bezgalīgi? Tev arī tas uzdzen pretīgumu? Es, piemēram, kad ar to aizraujos, man paliek pat baigi interesanti, mani tas kaut kādā ziņā nomierina. Tas, ka tā vienkārši ir kaut kāda smieklīga spēle.

Miķelis: Nu tas gan, jā. Tas arī ir vienīgais glābiņš. Bet es domāju, ka dona Huana mācībā ir daudz gudrības. Bija ārkārtīgi skaisti, kad viņš mācīja Kastaņedam sarunāties ar augiem, jo dons Huans uzskatīja, ka Rietumu cilvēkiem šķiet, ka viņi ir nenormāli svarīgi. Un tas pierādījums, ka tu nespēj sarunāties ar augu...

Inga: Pašiem Rietumu cilvēkiem šķiet, ka viņi ir nenormāli svarīgi?

Miķelis: Jā. Un, ja tu to domu par savu svarīgumu atmet, tad paliek baigi viegli. 

Inga: Man nekad tā nav bijis. Man tieši saka, ka es esmu diezgan kukū, jo, redzi, es sarunājos ar augiem.

Miķelis: Nu re, man atkal ir tā problēma, ka es sev brīžiem liekos šausmīgi svarīgs kosmiskā mērogā, un tā ir baigā problēma. Bet tad, kad tu stāvi pie maza auga un nespēj ar viņu godīgi sarunāties, tad tu sev vairs neliecies tik ļoti svarīgs. 

Inga: Interesanti, ka tu teici “godīgi sarunāties”. 

Miķelis: Jā, nevis tēlot, ka sarunājies. 

Inga: Bet man šķiet, ka tu tāds esi. Ka tu to spēj godīgi. Tāpēc jau es esmu ar tevi kopā. Jo es zinu...

Miķelis: Man liekas, tu baigi mani pārvērtē. 

Inga: Nuja, tāpēc, ka es tevi mīlu, mīļais. (Smejas.) Man baigi patika, es vienu laiku ļoti daudz pētīju par kokiem. Un tu zini, ka viņi pat sakņu sistēmās sarunājas un nodod informāciju. Un, kad tu izcērt saknes, tur vienalga veidojas...

Miķelis: Nerunāsim par nocirstiem kokiem. 

Inga: Es zinu, tev sāp.

Miķelis: Es ceru, ka mēs kļūsim par sēnēm.

Inga: (Smejas.) Bet tu jau esi sēne.

Miķelis: Es gribu vēl vairāk būt sēne. Pavisam. Ieēdam tos springroļļus.

Inga: Bet vai tad mēs nevaram būt? Skaties, es kā aktieris, ja gribu būt ērglis, tad arī esmu ērglis. 

Miķelis: Tu tā vari? 

Inga: Jā. 

Miķelis: (Smejas.)

Inga: Man tas ir pa īstam. No malas, protams, cilvēki domā citādi, bet, ja es patiešām... Tas ir kā par to mazo augu – ja es patiešām godīgi, bez izlikšanās, patiešām pieslēgusies, spēju ar to sarunāties, pat ar vismazāko nezālīti dārzā... Tieši tas pats ir šeit. Es ļoti bieži esmu bijusi dažāda, es esmu bijusi stirna, krauklis. Akmens, koks, čūska.

Miķelis: Un tu vēl mēģini apgalvot, ka tu esi cilvēks. 

Inga: Es esmu arī cilvēks. Arī. 

Miķelis: (Pauze.) Cilvēks – tas neskan lepni. (Abi smejas.)

Inga: Tev kāds teiktu: Miķeli, tu droši vien esi baigi vīlies cilvēkos.

Miķelis: Tu it kā ne...

Inga: Bet tur ir tas paradokss, saproti? Esmu, un šausmīgi. Bet es joprojām tos cilvēkus mīlu. Es nezinu, vai tas ir stulbums vai naivums, vai idiotisms? 

Miķelis: Iespējams.

Inga: Es nesaprotu, no kurienes man tas ir. Savam lielākajam pretiniekam es tiešām spēju no sirds piedot, es spēju viņu mīlēt. Nu kas tas ir? 

Miķelis: Nē, nu piedot – jā, bet mīlēt – es ne visai.

Inga: Bet zini, ko es pēdējā laikā domāju? Ar to savu stulbo cilvēkmīlestību. Varbūt mans uzdevums ir kārtīgi kādam sadot pa muti?

Miķelis: Tas gan ir interesanti.

Inga: Nu, saproti to loģiku? Man ir dabiski piedot un mīlēt. Bet nav dabiski karot. Nav dabiski izmantot negodīgu – manā izpratnē – agresiju. Es vienmēr domāju, vai var visu diplomātiski atrisināt, lai draudzība uzvar. Nu, kā tur bija tajā multenē? “Ребята, давайте жить дружно!”

Miķelis: Malacis, jā. 

Inga: Un varbūt tas ir mans uzdevums – viens no –, iemācīties, ka ir jāmāk riktīgi sadot pa muti? 

Miķelis: Nu, mani kaut kā neapmierina realitāte, kurā pastāv varmācība. Ja man ir tāds uzdevums, tad ejiet dirst ar šo uzdevumu. Negribu es nevienam sadot pa muti. Paši lai sadod, uzdevēji. 

Inga: Bet vai tu esi kādam sadevis? 

Miķelis: Nē. 

Inga: Es arī ne. Es ik pa brīdim domāju, ka varbūt man jāiemācās kaut ko tādu darīt.

Miķelis: Tu varētu mani sist.

Inga: (Smejas.)

Miķelis: Un es zvanītu uz glābšanas telefonu, kāds tur tas dienests. Katru vakaru. Tas būtu kaut kas jauns mūsu attiecībās. 

Inga: Bet tev jau es negribu sadot pa muti.

Miķelis: Gan jau es arī esmu pelnījis. Atradīsi, ja vajadzēs, par ko. Vajag tik sākt. 

Inga: Tu domā, ka, ja tu sāc, pat šķietami legāli, tad tas aiziet kā sērga?

Miķelis: Jā, jā, es domāju, ka tas attīstās agresijā. 

Inga: Vispār jau es arī...

Miķelis: Kā tad tu domā – tu sit pa boksa maisu un kļūsti aizvien labāks un mīļāks? Nē taču. 

Inga: Bet es zinu tādus reālus džekus, kuri iet uz sporta zālēm, kačalkām, dauza viens otru un sevi, un tos boksa maisus un pēc tam ir afigenna harmoniski. 

Miķelis: Nu labi. Bet es negribu par viņiem neko zināt. Mani tas neinteresē.

Inga: Tad tie ir cilvēki vai nav? 

Miķelis: Tie kā reiz ir cilvēki.

Inga: A tu atriebties vari? 

Miķelis: Es pieļauju, ka jā. Nezinu.

Inga: Bet bez sišanas.

Miķelis: Jā, drīzāk. 

Inga: Hā. Hā. Hā. Nu kas tad tas ir?

Miķelis: Nē, padomāsim, vai es esmu kādreiz atriebies?

Inga: Nu davai. 

Miķelis: Gribējis esmu ļoti daudzas reizes atriebties. Es pat visu esmu izdomājis, kā es varētu atriebties, bet tālāk par to laikam neesmu ticis. (Smejas.)

Inga: Bet kā tad, reku, Bībelē teikts par tām apgrēcīgajām domām.

Miķelis: Nuja. Es grēkoju kā vepris ar tām domām.  

Inga: Bet tad jau tu arī esi cilvēks, jo tevī ir šīs negatīvās programmas. 

Miķelis: Ko tu man piesienies ar to cilvēku. Es negribu būt un neesmu. Cieni, lūdzu, to.

Inga: Cienu, viss kārtībā. Bet es bērnībā vienu brīdi dzīvoju pie vecākiem tādā Hruščova laiku divistabu dzīvoklītī – ar visu to savu lielo mīlestību un piedošanu, un tā tālāk... Nu lūk, tur bija tāds milzīgs skapis, un es ik pa brīdim stūmu to skapi nost no sienas un gravēju sienā, kam un kā es atriebšos. Kuru es nošaušu ar tēta ieroci, kuru es saduršu, kuru es sadedzināšu, kuru uzspridzināšu un tādā garā. Un iedomājies vēl to manu fantāziju! Es ļoti vareni to visu iztēlojos. Bet tad tā kā nomierinājos, biju apmierināta, man ar to arī pietika. Tad es aizstūmu skapi atpakaļ, viss kārtībā, chill, dzīvojam tālāk. 

Miķelis: Izstrādāji.

Inga: Izstrādāju, jā. Bet realitātē es arī nekad nevienam neesmu atriebusies un nespēju īsti to darīt. Bet šobrīd es sāku domāt: a mož vajag? 

Miķelis: Varbūt šis ir atriebes gads? Atriebjamies visiem? 

Inga: Es tikko sameloju. Zini, ko mēs darījām? Man vidusskolā bija draugi, tieši tādi pacifisti kā tu, necilvēki. Divi puiši, Uldis un Valters. Un mēs tikāmies... Tas bija balstīts uz to, ka mēs tādi pozitīvi un intelektuāli, baigi garīgie cilvēki, bet rūgtumiņš jau arī krājas. Un mēs caur tādu humora un pašironijas devu izdomājām un nodibinājām kodējklubiņu, slēgto. Mēs sarakstījām sarakstus, kuram kā mēs atriebsimies, kurā vietā iekožot. Un tad mums bija tas jāizdara reāli. Tajos sarakstos nebija tikai mūsu vienaudži, arī pieaugušie.

Miķelis: Stipri jākož bija?

Inga: Galvenais bija vispār iekost, bet tur bija dažādas grūtības pakāpes, mēs paši tā izstrādājām.

Miķelis: Skolotājiem kodāt arī?

Inga: Jā.

Miķelis: Pa īsto? Līdz asinīm?

Inga: Nu nē. 

Miķelis: Ko teica skolotāji?

Inga: Tie cilvēki bija totāli samulsuši. Kad tu pēkšņi plecā kod, rokā kod, austiņā kod. (Abi smejas.)

Miķelis: Baigi forši.

Inga: Mums bija kaut kas tāds. Ilgi baigi nenoturējās. Pāris reizes tā izdarījām, tad kaut kā tas pašķīda.

Miķelis: Nu jā, es tomēr uzskatu, ka viens no mūsu civilizācijas nelaimes cēloņiem ir pozitīvā domāšana. Vēlamā uzdošana par esošo. Un pozitīvie domātāji, nu, tie radikālie, viņi tieši to arī dara. Ne jau tikai tagad, kovida laikā, tas process jau sen ir aizgājis šķērsām. Tā vietā, lai saskartos ar realitāti, cilvēki izgudrojuši šo pozitīvo domāšanu. Un propagandē, ka tas ir labi visiem. Un tā mēs sēžam kūstošos ledājos un domājam, ka gan jau viss būs forši. Ai, kaut kas notiks, un nemaz neizkusīs. Vai ne? Basically ir tāda noskaņa.

Inga: Bet es arī esmu tas pozitīvi domājošais cilvēks.

Miķelis: Tāpēc jau es par to runāju. 

Inga: Nu jā, ir tāda tendencīte vēlamo uzdot par esošo, to es aizvien vairāk saprotu. Bet tu runā par to ledāju, uz kura mēs sēžam, un viss kūst...

Miķelis: Nu, piemēram.

Inga: Bet es kā tas pozitīvais domātājs domāju: kur tad īsti ir traģēdija un problēma? Varbūt viss ir tieši tā, kā tam jābūt? Mēs vakar, piemēram, skatījāmies filmu par to, ka jau pirms inkiem bijušas kaut kādas ļoti attīstītas civilizācijas un mūsu zeme ir mainījusies. Un par to, ka Amerikā un Meksikā agrāk ir bijuši ziloņi un tā tālāk. Respektīvi, es kā tas pozitīvais domātājs uzskatu, ka viss ir okei, ka dabā un lielajā plānā ir tikai likumsakarīgi, ka nemitīgi notiek kaut kādas šīs pārvērtības. Kaut kas nobrūk, bet izrādās, ka atkal veidojas kaut kas jauns, citādāks.

Miķelis: Nu jā, ar to būtu grūti strīdēties, praktiski neiespējami, bet man liekas, ka mēs mazliet nesaprotam viens otru. Es par pozitīviem domātājiem uzskatu kaut ko citu. 

Inga: Nu, tu domā tos, kurus es saucu par supergaismas darbiniekiem?

Miķelis: Supergaismas?

Inga: Supergaismas darbinieki. Tie, kuri kaitinoši vēstī – stay positive un, es nezinu, kādas vēl muļķības.

Miķelis: Nu jā, tā ir vienkārši realitātes izstumšana. 

Inga: Jā, es pati diezgan nesen esmu piedzīvojusi, ka man pretī sēž cilvēks, kurš it kā ir šis superpozitīvais tips un tiešām ļoti iedvesmo, bet tu redzi, ka viņš ir tieši tikpat depresīvs kā tu, ka viņam ir tikpat daudz sāpju un vilšanos un ka šajā brīdī viņā ir milzīgs naids. Un tu it kā mēģini viņam taktiski un cilvēcīgi, draudzīgi pateikt, ka šobrīd ļoti pārdzīvo, bet pretī visu laiku saņem, ka nē, ka problēma ir tevī, kura nespēj paskatīties uz lietām pozitīvi, un ka patiesībā viņš visus mīl. Bet man liekas, ka tie ir drausmīgi meli un ka tiem var būt postošas sekas.

Miķelis: Labi, te mums nav ko strīdēties, mēs laikam tomēr esam vienās domās. Bet to pozitīvās domāšanas propagandu vajadzētu aizliegt ar likumu.

Inga: Bet tu taču nenoliedz, ka pati par sevi pozitīva domāšana...

Miķelis: ...attieksme. Tā ir mazliet nosodāma, bet tas nav nekāds nāves grēks.

Inga: Jā. Un zini, ko es sapratu pa šo kovida laiku? Ja man pirms vairākiem gadiem nebūtu bijis kaut kādu garīgā ceļa meklējumu, lai sevi izprastu, sakārtotu caur apstāšanos vienā punktā, caur meditācijām, caur dažādām terapijām, caur būšanu vienatnē un visu to ilūziju ieraudzīšanu, raušanu nost, apzināšanos un tā tālāk, es domāju, ka man kovida laiks būtu viena liela ellīte.

Miķelis: Kad tu saproti, ka nebūs vis tā, kā tu esi izplānojusi?

Inga: Nuja. Nuja. Un es domāju, ka tagad viena cilvēces daļa tieši tam iet cauri, tādam smagam attīrīšanās procesam. Un tad, kad notiek šī attīrīšanās, varbūt tu arī to zini, sākotnēji viss ir tik intensīvs, nāk ārā visas tās sūdīgākās programmas, un, ja tev vēl nav kāda gudra šamaņa, vadītāja vai terapeita, kurš tev spēj iedot kaut kādus ceļa stabus, tad tev sajūk visi lielumi. Manuprāt, tas arī ir iemesls, kāpēc daudzi cilvēki šobrīd tik vājprātīgi uzvedas. Un ka tas ir tikai tāds posms, kurš jāizdzīvo. Tas ir attīrīšanās process, un es ļoti ceru, ka mēs tajā visi kolektīvi nesataisīsim pārāk lielus sūdus un pēc iespējas ātrāk... (Smejas.)

Miķelis: Redzi, te ir tavs pozitīvisms, aiz rokas noķēru. 

Inga: Nu, davai, davai.

Miķelis: Pasaki man vienu pazīmi, nu labi, divas, kas tev liek domāt, ka mēs kaut ko esam sapratuši un turpmāk darīsim savādāk? Tāpēc ka man visas pazīmes acīmredzami liecina par pretējo. Ka neviens neko netaisās saprast un dara visu iespējamo, lai tikai neko neiemācītos. Pilnīgi viss iespējamais tiek darīts. Tas ir tas, ko es redzu. Kāpēc tu redzi pilnīgi otrādi?

Inga: Nu redzi, arī paskatoties uz nesenajiem vēstures notikumiem, pat ne ļoti sīki iedziļinoties, ir skaidrs, ka mēs visu laiku balansējam uz naža asmens. Un novedam visu līdz kaut kādiem iznīcinošiem masu pasākumiem. Acīmredzot tas ir vajadzīgs, lai veiktu atlasi un piedzīvotu zināma veida katarsi. Un tad mums vajadzētu tā kā augšāmcelties un atdzimt citā kvalitātē, bet... Tas īsti nenotiek. Ar dažiem indivīdiem, kuri ir autsaideri tajā sistēmā, – jā. Bet – un te ir tas mans pozitīvisms – es par to nesatraucos, mani tas atbrīvo. Es pat varu pieņemt... Nu labi, nebūs nekāda trešā pasaules kara, bet kaut kas tamlīdzīgs varētu notikt, un tas varētu būt vēl postošāks. Agrāk vai vēlāk viss nonāk pie kaut kādas vispārējas iznīcināšanās, vai mūsu pašu izprovocētas, vai ar palīdzību no malas – kaut kam uzkrītot vai vēl kaut kam prātam neaptveramam notiekot. Bet mani tas nesatrauc, jo man šķiet, ka tas arī ir tikai dabisks process. Un es laikam īsti nespēju noticēt tādam brīdim, kad viss ir apstājies.

Miķelis: Es sapratu tavu domu.

Inga: Man tas šķiet baigi forši.

Miķelis: Aha. Bet tu man kā tāds zutītis aizslīdēji no atbildes, tāpēc es tev vēlreiz atgādināšu jautājumu. Kas tev liek domāt, ka šī sabiedrība vai civilizācija ņems vērā savas kļūdas un mainīsies?

Inga: Laikam jau es tam neticu...

Miķelis: Tad kāpēc tu tā saki?

Inga: Es jūtos tā kā eksāmenā. Stop, stop, stop.

Miķelis: Man liekas, ka tā ir tā infekcija, kas tevī runāja, tā pozitīvās domāšanas sliktā programma, kas ir iestrādāta neapzinātā līmenī. Tu to saki tāpēc, ka esi iemācīta tā teikt.

Inga: Un kurš tad man to iemācījis?

Miķelis: Nu, es nezinu. Mamma?

Inga: Bet es tā visu laiku esmu domājusi, tam nav sakara ar kādu, kurš man to iemācījis. Tātad tā programma manī ir a priori ielikta. Kāpēc tevī nav?

Miķelis: Vot nezinu.

Inga: Jo es tiešām, cik sevi atceros, kopš pirmajām atmiņām...

Miķelis: Redzi, es visu mūžu pret to cīnos.

Inga: Pret ko tieši?

Miķelis: Pret pozitīvo domāšanu.

Inga: Bet pagaidi, tu taču nesatraucies, ka, piemēram, civilizācija, kāda tā ir ar visām savām destruktīvajām programmām, aizies bojā?

Miķelis: Nē. Toties man emocionāli ļoti sāp, kad es redzu, ka zāģē mežu.

Inga: Jo tu esi teicis, ka iepriekšējās dzīvēs esi bijis arī vāverīte.

Miķelis: Vai varbūt... jā. (Smejas.)

Inga: Tavas mājas iznīcina.

Miķelis: Nuja.

Inga: Es saprotu, ko tu saki, un man ir līdzīgi. Vai kā es tev šorīt rādīju tos izmirstošos dzīvniekus, kur ir pāris eksemplāri palikuši, un tu saproti, ka ar civilizācijas palīdzību mēs vienkārši...

Miķelis: Nu labi, aizies šī civilizācija, radīsies citas, ja nebūs tik ļoti ekoloģija samaitāta, bet tas arī ir pārejoši. Bet es domāju, ka varbūt, ja mums nebūtu šīs spējas izstumt realitāti, ja mēs bišķiņ vairāk spētu... nu, akceptēt to, kas notiek, organizēties, pieņemt lēmumus, kas visiem nāk par labu. Ja tas būtu iespējams, tad varbūt šai civilizācijai nebūtu jāiet bojā.

Inga: Eu, bet varbūt... Tu teici, ka man mamma to visu iemācījusi – nē, ņifiga, man neviens to nav mācījis, tas vienkārši ir manī esošs. Bet varbūt manī šo programmu ielikuši tie baltie dievi ar bārdām un kosmonautu tērpos, par kuriem vakar bija filmā.

Miķelis: Pilnīgi mierīgi.

Inga: Tu esi feils viņiem, saproti?

Miķelis: Es esmu, jā, es tā arī jūtos.

Inga: Bāc. Tevi īstenībā vajadzētu izņemt ārā. Tu esi traucējošais elements.

Miķelis: Tur jau tā lieta. Man strādāt negribas, nav manī ielikts tas reptiļa elements.

Inga: Un es atkal čakla kā skudriņa. (Abi smejas.)

Miķelis: Lūk, tāpēc es arī saku, ka man grūti sevi asociēt ar cilvēci. Tas ir tas iemesls.

Inga: Nu okei, un ko tie baltie dievi no mums grib? Tu vari pateikt, kāds ir viņu mērķis? Priekš kam viņi ieprogrammē cilvēkiem šo pozitīvismu? Lai mēs akli sekotu un būvētu šīs ilūzijas... 

Miķelis: Nu kā, bet protams.

Inga: ...un izsaimniekotu...

Miķelis: Nē, nē, nē, viņus neinteresē, vai mēs izsaimniekojam. Ja mēs ņemam, piemēram, šo sazvērestības teoriju par anunakiem, kas radīja planētu un cilvēkus, tur viss ir kārtībā. Laimīgs vergs strādā daudz labāk nekā sagruzījies vai depresīvs vergs – tāds vispār nestrādā.

Inga: Jā, no tādiem jēgas nav.

Miķelis: Tādam ir pofig. Viņš labāk apsēdīsies un nomirs, ja viņam būs depresņaks. Bet laimīgs vergs, dziedādams tautas dziesmas...

Inga: Tā kā es. (Smejas.)

Miķelis: Iet un paši jūdzas, putās vienkārši. Rok zeltu.

Inga: Bet kāds viņam no tā labums?

Miķelis: Kam?

Inga: Nu tam baltajam dievam ar bārdu.

Miķelis: Viņam produktivitāte aug. Nu kā, tā ideja jau ir tāda, ka viņi radīja šo rasi no pērtiķveidīgajiem, lai mēs te raktu tos derīgos izrakteņus un vēl viskautko darītu.

Inga: Mhm. Un tad, kad mēs beigsim, ko viņi?

Miķelis: Paņems visu to zeltu, kas ir savākts, un aizlidos. Un tad būs jātaisa jauna rase, jo šī aizies bojā.

Inga: Viņi atkal veidos jaunu rasi?

Miķelis: To mēs redzēsim. Varbūt pati radīsies.

Inga: Kā tu domā, visi tie iepriekšējie lemurieši un Atlantīda arī ir viņu roku darbs?

Miķelis: Tur tās teorijas īpaši nekrustojas ar lemuriešiem un Atlantīdu. Šī ir par reptiloīdiem. Tur nav baigo paralēļu. Es nezinu. Īstenībā vajadzētu to visu savilkt kopā. Jo pēc lemuriešiem un atlantiem nekāda tāda īpaša starpgalaktiskā kontakta nav bijis. Bet atkal, pēc kosmiskās klonēšanas teorijas tas vien notiek.

Inga: Jo redzi, man šķiet, ka ir būtiski saprast: ja šiem baltādainajiem kungiem cilvēce ir vergi, kurus viņi ir radījuši, un mēs paši aizejam līdz postam un pārstājam eksistēt, tad viss ir kārtībā. Bet, ja ir tā, ka viņi ir radījuši arī iepriekšējās civilizācijas un rada jaunas, tad tas jau paliek superļauni. Tas ir bezcerīgi, saproti.

Miķelis: Mhm.

Inga: Tas ir tas ļaunums, no kura pārņem bezcerība.

Miķelis: Nu kā, pēc tās Sitčina teorijas viņi rada nevis vienkārši rasi, bet pilnīgi visu. Līdz ar to viņi apmāca, kā organizēties valstiskās iekārtās, rada reliģijas, nu, vārdu sakot, tur viss ir forši. Jo skaidrs, ka, ja viņi apzinātos realitāti, tad saprastu, ka ir dirsā, ka viņi tiek izmantoti. Bet, ja viņi nesaprot, viņiem ir reliģijas, viņiem ir visādas foršas lietas, pozitīvā domāšana... Tad, man liekas, viss iet no rokas. Es arī tā darītu.

Inga: Bet vai tu tici, ka ir iespēja no šī visa izrauties?

Miķelis: Es jau nezinu. Es varu ticēt vai neticēt, no tā nekas nemainīsies, es nevaru neko pierādīt. Ja tāda sistēma ir un ir kaut kādas zināšanas, kā no tā var izrauties, tad gan jau to var izdarīt tā, kā tas ir aprakstīts. Bet tas ir pie nosacījuma, ka tas viss ir patiesība.

Inga: Ka tā ir kārtējā ilūzija, tāda programmiņa, kas mums iedota?

Miķelis: Varbūt kārtējā pasaka.

Inga: Tad dievi mums iedod šitādu te gardu kumosiņu, tādu ideju, ar kuru tavs paplašinātais prāts var spēlēties?

Miķelis: Kā ēzelītim burkānu, lai viņš iet.

Inga: Nu, tas ir tiešām ļoti bezcerīgi.

Miķelis: Nav par ko priecāties. Bet, kā jau mēs vienreiz runājām, šīs realitātes pamatos ir diezgan negodīgi hierarhijas likumi.

Inga: Bet varbūt tas pat nav godīgi vai netaisnīgi, tas ir vienkārši... Nu, nav tas ne labs, ne slikts.

Miķelis: Tieši tā. Absolūti piekrītu. Tas labs un slikts vispār ir tāda jocīga lieta. Tas, kas mani visvairāk satrauc šajā realitātē, ir bezjēdzīgs ļaunums un cietsirdība. Es nesaprotu tā funkciju. Es varētu pieņemt, ka lauva apēd zaķīti, zaķītis apēd vēl kaut ko un tā tas viss darbojas, labais ar slikto pretstatā. Bet tur, kur aiziet pilnīgs ļaunums, kaut vai tajā pašā Baltkrievijā... Nu, vai kaut kāda dzīvnieku spīdzināšana, vienkārši pilnīgs empātijas trūkums, cik nav redzēts. Mums tas ir mazliet gājis secen, bet citās kultūrās viņi mierīgi var turēt sasietus dzīvniekus dienām, vedot viņus pārdot, jo tā vienkārši ir mazliet ērtāk, un viņš tur mokās visu to laiku. Lūk, šo aspektu es nevaru sagremot.

Inga: Ja godīgi, es arī, man ir tieši tā pati problēma. Es, protams, ar savu pozitīvo domāšanu mēģinu. Pretējā gadījumā tas kļūtu tik nepanesami, ka tiešām būtu jāmirst. Tur man slēdzas iekšā tie pašnāvnieciskie stāvokļi.

Miķelis: Tātad tā tev ir pašaizsardzība?

Inga: Absolūti.

Miķelis: Nu, te mēs esam nonākuši pie pozitīvās domāšanas funkcijas.

Inga: Bet ir jau vēl trakāk. Ir ļoti daudz cilvēku, ar kuriem es arī esmu saskārusies, kuri šo izmanto vēl... Nu, tā saucamie varmāktipa cilvēki, kuriem ir varas māka. Viņi to visu apvērš otrādi, lai manipulētu, lai valdītu. Un tas ir vispār wow, tas ir tas, kādēļ es teicu, ka varbūt man jāmācās sadot pa muti.

Miķelis: Man liekas, vislabākais, ko tu vari darīt, ir vienkārši nesatikties ar šādiem cilvēkiem.

Inga: Jā, to es cenšos, bet tas tik un tā negribot notiek.

Miķelis: Tad acīmredzot nav citas iespējas.

Inga: Es tieši tā savam bērnam mācīju, līdz beigās atklājās, ka viņš vairākkārt ir dabūjis pa muti. Un tad es sapratu, ka šis princips – tā ir ilūzija, tas nestrādā. Un ka man viņam pēkšņi jāmāca “sit pretī”. Un tas man kā cilvēkam ar šo pozitīvo domāšanu, cilvēkam, kurš grib, lai visi dzīvo draudzīgi un ir mīlestība un saticība, ir kaut kas tik pretdabisks, ka man nākas sevī daudz ko salauzt, pārvarēt, lai viņam teiktu: nē, nākamreiz sit pretī.

Miķelis: Zini, es biju domājis, ka tas kaut kādā mērā strādā tad, kad tu sasniedz pietiekami augstu enerģijas līmeni, kad tu vienkārši šādās situācijās vairs neiekļūsti. Bet tas viss sagrūst brīdī, kad mēs atceramies kaut kādu Baltkrieviju, kur tādā situācijā var iekļūt vienkārši nejaušs garāmgājējs.

Inga: Vai ne?

Miķelis: Pat ne protestētājs.

Inga: Nu okei, pozitīvie domātāji teiktu, tā bija mācībstunda. Ja tu šķetināsi un strādāsi ar sevi, tu sapratīsi, ko no tā var iemācīties. Tā jau arī ir, es tieši tā arī dzīvoju. Bet, no otras puses, vai tā nav tikai pašsaglabāšanās ilūzija, ko tu sev radi, lai galīgi nesaietu sviestā vai neuztaisītu sev pats harakiri?

Miķelis: Nu labi, es sliecos ķecerīgi domāt, ka šī sistēma nav pilnīga. Nu, ja mēs ņemam šo realitāti, sistēmu, moduli un runājam par to, ka tā ir organizēta, nevis nejauša, tātad kāds ir to radījis un tā darbojas pēc kaut kādiem principiem. Bet tā līdz galam nestrādā. Nu, tas laikam ir kā dabā – ir kaut kāds zināms atbirums visam, kļūdas procents un tā tālāk.

Inga: Nekā personīga, vienkārši...

Miķelis: Ne no visām sēkliņām izaug koki.

Inga: Nuja.

Miķelis: Un, jā, ir tas kļūdas procents. Un kļūda sākas tur, kur mēs savu personīgo piedzīvojumu, notikumu uzskatām par obligātu sistēmas reakciju, lai gan tā var būt arī vienkārši kļūda. 

Inga: Es neliekos mierā, man vajag saprast. Es zinu, ka tu gribēji smuki izšmaukt, bet tiešām, Miķeli, tiešām kaut kas pozitīvs...

Miķelis: Pozitīva ir tikai kaut kāda lielā bilde, kur nav indivīdu, cilvēces, Eiropas un tādu vērtību, bet ir...

Inga: Kur nav nekā personīga.

Miķelis: Un nekā īpaši cilvēcīga arī. Tur viss ir kārtībā.

Inga: Tas ir tas, kurp es dodos. Pāris reižu esmu tur bijusi.

Miķelis: Es domāju, mums atliek pie tā turēties, kamēr neviens cits neparāda ko līdzvērtīgu.

Inga: Bet ir jau tomēr arī pāris foršas lietas? Kamēr te ir jāsadzīvo, kamēr kaut kas jādara, ir taču kaut kas, kas tev patīk? Tās priedes tev patīk. Es zinu, ka tev priedes patīk, jo tur tu vari iztēloties, ka esi vāverīte. Man saulrieti patīk.

Miķelis: Šitāds laiks man arī ļoti patīk.

Inga: Nu tad ejam ārā? Beidzam šito sarunu?

Miķelis: Jā.