Jauna detektīva rašanās
Maurice-Louis Branger/Roger-Viollet via AFP
Personisks stāsts

Jānis Joņevs

Jauna detektīva rašanās

Rīgā 2010. gada oktobrī notika noziegums. Tā bija viena no tām lietām, kas strauji ieguva plašu sabiedrības uzmanību un tikpat strauji tika aizmirsta. Tādu nav maz, un nebūtu vērts šo vienu cilāt vēlreiz, ja vien tajā nebūtu piedalījies kāds nezināms varonis, kura ieguldījumu es tagad – ar novēlošanos – vēlētos izcelt. 

Šī nozieguma izmeklēšanā, cik man zināms, pirmo reizi savas spējas pierādīja kāds jauns detektīvmākslas ģēnijs, pats palikdams, kā tas bieži gadās, plašākas sabiedrības nepamanīts. Kas, protams, runā viņam tikai par labu. Salīdzinājumā ar agrākajiem slavenajiem detektīviem šis bija pārāks daudzās jomās. Viņš izdzēra vairāk nekā Filips Mārlovs, apēda vairāk nekā Megrē. Viņš mīlēja gan vīriešus, gan sievietes. Viņš slēpa savu īsto vārdu prasmīgāk nekā L. Jā, pieļauju, ka jaunajam trūka Aloiza Blonska pieredzes praksē, uz vietas. Varbūt arī Puaro šarmanti dzelžainās loģikas. Taču to kompensēja jaunā izmeklētāja neatlaidība un izcilās indukcijas spējas. Tieši tā sauc šo izziņas metodi, ko Šerloks Holmss kļūdaini dēvēja par dedukciju.

Var pavisam droši teikt, ka jaunais izmeklētājs bija no tautas. Pat ne praktizējošs privātdetektīvs. Tikai entuziasts. Viņa rīcībā nebija nekādu īpašu iespēju, kādas parasti ir slavenajiem klasiķiem, – viens zvans senam paziņam laboratorijā, un noslēpums rokā. Nē, jaunā izmeklētāja rīcībā bija tikai policijas preses dienesta publikācijas un tamlīdzīga vispārpieejama informācija – nepilnīga, dažkārt pat kļūdaina. Un tomēr izmeklētājs nonāca pie pareizās atbildes daudz ātrāk nekā policija.

Kā jau pienākas, jaunais detektīvs par savu darbu saņēma – un es pat neesmu drošs par to – tikai kautru paldies, neminot vārdu. Viņš to necik neņēma ļaunā. Domāju, ka viņam piemita it visi cilvēciskie netikumi, izņemot vienu – tieksmi izcelt savu unikālo personību. Bet man šķiet, ka šis jaunais detektīvs ir jauna intelekta paraugs, 21. gadsimta domāšanas tehnoloģijas iemiesojums.

Un tagad – pie lietas!


Notikuma laiks

2010. gads bija normāls laiks. Deviņdesmitie bija beigušies – vēl pa kādai atskaņai, vēl deviņdesmito cilvēki meklē nodarbošanos, bet nekas “tāds” vairs nesanāk. Un labi, ka tā, jo deviņdesmitajos mūsu aplūkojamais notikums nemaz netiktu pamanīts.


Dažas vispārīgas ziņas atmiņas iekustināšanai:

Prezidents – Valdis Zatlers. Gada dzīvnieks – ūdrs. Mūzika – Martas asinis, “Tev piestāv alkohols”.


Notikuma vieta

AB dambis, Rīgā pie Klīversalas. Uzbūvēts 19. gadsimta 80. gados, lai stabilizētu Daugavas krastu. Vēlāk ticis izmantots kā osta, 1944. gadā uzspridzināts, 1950. gadā atjaunots.

AB dambim ir arī sava kriminālā vēsture. 30. gados šeit notika pat vērā ņemama apšaude, ko uzsāka kāds neprāta pārņemtais. Zīmīgi, ka viņu neitralizēja nejaušs garāmgājējs, kurš paņēma cīņā kritušā policista ieroci. Bet tas ir cits stāsts.

Vēlāk nācām mēs ar saviem likumpārkāpumiem. AB dambis ir brīnišķīga vieta, prombūtne pašā Rīgas viducī. Tāpēc tur tā vien prasās pasēdēt ar aliņiem vai, teiksim, vīnu. Sēdēšana ar meitenēm uz AB dambja ir pavisam īpaša, citviet neizjūtama. Gribi, skaties viļņos, gribi, stāsti par Vecrīgas torņiem, gribi, atgāzies zālājā.

Tāpēc es esmu strikti pret koncertzāles būvniecību uz AB dambja.


Notikuma apstākļi

2010. gada 19. oktobra vakarā ātrā palīdzība saņēma zvanu. Zvanītāja bija kāda garāmgājēja, vārdā Elīna1. Neviens tā arī nav noskaidrojis, kāpēc savas vārda dienas vakarā viņa pastaigājās viena. Uz AB dambja Elīna ieraudzīja guļam jaunu vīrieti, uz pašas dambja slīpās nogāzes, galva zemāk par kājām, viņš “mirka asinīs” un “nespēja nevienu vārdu pateikt, viņš vienkārši gārdza un vilka pēdējās skaņas no sevis ārā”. Elīna nepārspīlēja. Cietušais, 20–25 gadus vecs, tika nogādāts slimnīcā, kur viņam konstatēja smagas traumas. Viņš nebija pie samaņas.

Ievainojumu raksturs lika domāt par vardarbību, un lietai pieslēdzās policija. Pie cietušā netika atrasti personu apliecinoši dokumenti, tikai biļete no dzelzceļa stacijas Zaļupe līdz dzelzceļa stacijai Rīga, uz kuras bija tās pirkšanas laiks: plkst. 19:10, 19. 10. 2010. Par notikušo tika ierosināts kriminālprocess. Pēc ārstu prognozēm, lieta drīz vien varēja tikt pārkvalificēta par slepkavību.

Pagāja divas nedēļas, bet nezināmais jaunais cilvēks tā arī nenāca pie samaņas. Viņu neviens nemeklēja. Viņš nebija arī neviens no agrāk meklēšanā pieteiktajiem.

1. novembrī policija vērsās pie sabiedrības, lūdzot palīdzību cilvēka atpazīšanā. Pievienotais foto tam varēja palīdzēt tikai daļēji – bezsamaņā atslābusi, nobrāzta seja, aizvērtas acis, mutē caurulītes.

Un sabiedrība atsaucās – pie mums vispār ir atsaucīgi cilvēki. Nereti nākas dzirdēt, “pie mums jau mirsti nost uz ielas, neviens neapstāsies”. Nē, lūk, nejauša garāmgājēja apstājās gan. Un internetā cilvēki mēdz būt vēl atsaucīgāki. Varbūt tas, ka nebija zināma jaunā puiša personība, lietu padarīja kaut kādā mērā romantisku. Nezināms, neviena nemeklēts – uzreiz gribas salīdzināt ar sevi. Cik ilgs laiks paietu, līdz mani kāds sāktu meklēt?


Izmeklēšana

Protams, policija meklēja, bet tāds jau arī ir policijas darbs. Bet meklēja arī citi – vietā, kur labāk bez vajadzības neskatīties. Runa, protams, ir par interneta komentāriem, tas ir īpašs žanrs.

Benvenuto Čellīni ir aprakstījis kādu renesanses laika ieražu. Tikko kāds Florences tēlnieks pabeidza darbu, viņš to novietoja kādā tur laukumā aplūkošanai. Mākslas cienītāji, un tādi bija visi florencieši, aplūkoja skulptūru, un, ja kāds vēlējās komentēt, viņš savas domas izteica rakstiski, soneta formā, un lapiņu atstāja pie skulptūras. Čellīni ļoti priecājās, ka pie viņa skulptūras bija atstāts daudz vairāk sonetu nekā pie viņa ļaunā konkurenta māžības. Viss kā šodien. Tikai soneta forma vairs nav obligāta.

Jau 1. novembrī, tas ir, dienā, kad par notikušo tika paziņots sabiedrībai, lielais komentētājs uz mirkli nolika malā ķengāšanos un ķērās pie izmeklēšanas.

Sākumam pirmā notikumu gaitas versija: 

Tātad | 2010. gada 1. novembrī | 18.16

[..] Nebrīnītos uzzinot, ka viņš uz AB dambja uz zemes nogulēja pēc brīvdienu tusa… TURIES, puis!

Pats par sevi saprotams, izmeklētājam jāaplūko arī pašas banālākās iespējas. Taču jau tajā pašā dienā parādās arī ļoti konstruktīvi pavedieni. 

@@@@ | 2010. gada 1. novembrī | 21.32

Iespejams, ka shii puisha vaards ir Janis Kurmanis, bet neesmu parliecinata.

Mazliet šaubīties ir saprotami, jo cietušais medijos bija izrādīts ne savā labākajā izskatā, viņa seja bija traumēta, mutē – medicīniskas iekārtas caurulīte. 

Kolektīvais izmeklētājs neapmierinās ar vienu viedokli un novērojumu. 

Laura Sk | 2010. gada 1. novembrī | 21.38

@@@@ – tu neesi vienīgā kura tā domā! (..) apskatījos draugos Jāņa Kurmaņa bildes – vai nu tas ir viņš vai nu ārkārtīgi līdzīgs cilvēks

Kā īsti pētnieki viņi dod iespēju salīdzināt un pārliecināties arī citiem, piedāvājot saiti, kas ved uz Jāņa fotogaleriju. 

Pēc divām minūtēm versija tūlīt tiek papildināta ar vērtīgu novērojumu: 

lelde!! | 2010. gada 1. novembrī | 21.40

Janis peedeejo reizi maniits onlainaa ir 19 oktobrii!!!

Proti, incidenta dienā. Vēl pēc divām minūtēm informācija tiek papildināta jau ar induktīvu slēdzienu: 

keita | 2010. gada 1. novembrī | 21.42

nu ir, tikko apskatījos draugiem.lv vēl ir pievienota domubiedru grupa “zaļupe”, kas nozīmē, ka pārāk daudz sakritību 

Tūlīt seko vēl citi: 

-) | 2010. gada 1. novembrī | 22.05

Jānis Kurmanis mācās RTU, RTU atrodas Ķīpsalā, netālu arī AB dambis. 

(Jāiebilst gan, ka nemaz tik tuvu nav, tur sanāk pusstunda, ko soļot. Pieļauju, ka -) samulsināja tā pati ilūzija, kas savulaik arī mani, proti, ja pietiekami ilgi iesi pa AB dambi, garām Noasam, garām karogkātam, tik uz priekšu, tad noteikti nonāksi Pārdaugavā. Tā diemžēl nav, es pārbaudīju.)

Laura Sk | 2010. gada 1. novembrī | 22.22

uzrakstīju puisim kurš pirmais viņu atpazina, man šķiet ka tur kaut kas nav tīrs, jo viņam mēnesi atpakaļ apmēram māte esot bijusi pazudusi… vai atrasta, to gan šis cilvēks nemācēja teikt

Laura Sk izmanto kopš Romas laikiem izmeklēšanā pielietoto paņēmienu, proti, sarunu ar cilvēkiem, kas varētu kaut ko zināt.

Jau pēc piecām minūtēm parādās arī pirmā versija par vainīgajiem, tiesa, gan intuitīva, nebalstīta uz pierādījumiem.

anonimus | 2010. gada 1. novembrī | 22.57

Lieku 95% ka KRIEVI!

Tūliņ – vēl kāds pavediens: 

123 | 2010. gada 1. novembrī | 23.01

Uzprasat varbuut kaads vinja meitenei – http://draugiem.lv/friend/ ?XXXX

Dīvaini gan, ka “vinja meitenei” nejautā pats/i 123.


Nākamajā dienā policija paziņo, ka “ar televīzijas starpniecību” cietušo atpazinis viņa kursabiedrs. Slimnīcā viņš apstiprinājis vēlreiz: jā, tas ir viņš, Jānis Kurmanis. Internetā ziņu pieņem, taču apšauba, ka kursabiedrs tiešām bijis pirmais, kurš sazīmējis Jāni Kurmani. 

Izrādās, Jānis dzīvojis Valguma ielā, nozieguma vietas tiešā tuvumā. (Tātad tuvu bijušas mājas, nevis RTU.) Tāpat tiek ziņots, ka Jānim ir divus gadus veca meitiņa. 

Pie darba ķeras arī jaunais izmeklētājs – laicīgi kā valsts iestādes darbinieks: 

Color | 2010. gada 2. novembrī | 08.33

Draudzenei laikam normāla parādība, ka puisis pazūd uz divām nedēļām. 

Taču diena kopumā paiet relatīvi tukšgaitā, jo uzmanība pievēršas galvenokārt cietušā veselības stāvoklim un izveseļošanās prognozēm.

Starp citu, 3. novembrī tiek apstiprināta Valda Dombrovska valdība.

Tikmēr mūsu detektīvs atkal pievēršas cietušā attiecībām ar draudzeni. Jauns, būtisks pavērsiens: 

JK | 2010. gada 3. novembrī | 11.37

Cik var spriest pēc komentāriem, viņš ar draudzeni bija pašķīries.

Mikiņš | 2010. gada 3. novembrī | 11.50

Jāuzmeklē draudzene. Vai arī jāmeklē vainīgie starp paziņām. 

Pienācis laiks saukt konkrētus vārdus un uzvārdus:

miers | 2010. gada 3. novembrī | 13.08

viņa ir Lauma Taliskere, personigi vinu pazistu un nevaru neko labu pateikt, vina vienkarsi ir pedeja m…a. 

Aplūkotas tiek arī dokumentāras liecības: 

Skat | 2010. gada 3. novembrī | 23.14

Izraksts no viņa [cietušā] dienasgrāmatas draugos: Tu arī baidies no viņas radiem un draugiem. Vārdu sakot, viņai ir tāda “aizmugure”, ka tu baidies, ja gadījumā tu kaut ko salaidīsi dēlī, tad tu būsi līķis (nu varbūt ne gluži līķis), jo tu sasodīti labi zini, kas notika ar vienu no viņas bijušajiem. 


Nākamajā dienā izmeklētājs atgriežas darbā praktiski tai pašā laikā, proti, kad čakli valsts darbinieki sāk savu dienu. Apkopojot iepriekšējā dienā savāktos faktus un izdarītos secinājumus, jau tiek skaidri iezīmēts notikušā scenārijs, minēts nozieguma motīvs, vainīgais, izpildītāji. 

brr | 2010. gada 4. novembrī | 08.44 

nu gan… Laikam viņš savu meiteni pameta, [viņa] gribēja par to atriebties viņam un uzrīdīja savus paziņas, lai pabiedē. Lūk, rezultāts! Bet tā ir tikai mana versija TURIES JĀNI! Cerams, tev nebūs atmiņas zuduma, lai var visu izstāstīt!


Šajā dienā, 4. novembrī, notiek kāds lietas pavērsiens arī ārpus interneta. Atcerēsimies papildinformāciju, ka Jāņa māte pirms mēneša pazudusi (“vai atrasta”). Draugs, kurš Jāni atpazinis, apgalvo, ka pats Jānis viņam teicis, ka māte mirusi. Taču pēkšņi Jāņa māte uzrodas un pat apciemo Jāni slimnīcā. Pa šo laiku viņa neesot ne pazudusi, ne mirusi un nesaprotot, kāpēc tāds pārpratums. “Varbūt puikas kaut ko sajauca.” 

Labi. Bet kāpēc viņa šajā laikā nemeklēja dēlu?

Arī tam atrodas pamatojums: neilgi pirms notikušā Jānis bija atradis darbu ārzemēs, un 20. oktobrī viņam vajadzējis doties uz Poliju. Tādēļ māte domājusi, ka dēls čakli strādā Polijā. “Viņš teica, ka pēc pusotras nedēļas, divām, ātrāk viņš nebūšot. Nu tā es arī nelikos ne zinis, telefons arī neatbild.” 

Informāciju apstiprina arī citi kanāli: patiešām, Jānis bija paredzējis doties uz Poliju 20. oktobrī, tas ir, nākamajā dienā pēc incidenta uz AB dambja. 

Tagad māte pastāvīgi atrodas pie Jāņa gultas. 

Presei viņa apgalvo, ka Jānim nekādu ienaidnieku neesot bijis. 

5. novembrī izmeklētājs atkal darbā, precizē versiju līdz ar vērtējumu: 

xxx | 2010. gada 5. novembrī | 22.24

pec pedejas informacijas jaņa draudzene vinu ari pasutija caur cilvēkiem… par ko? lai to laumiņai pajauta policija tadu draudzeni pat velnam nenovelesi

6. novembrī, divas dienas pēc mammas ierašanās, Jānis atgūst samaņu. Viņš mēģina kaut ko teikt, taču pagaidām tas neizdodas.

Mamma pie Jāņa ir gandrīz katru dienu. Viņu apciemo arī bijusī draudzene. Izturas draudzīgi, sabučo uz vaiga. 

10. novembrī tiek atklāts ziedojumu tālrunis Jāņa atbalstam. Nepilnas nedēļas laikā saziedots vairāk nekā 6000 latu. Jaunais izmeklētājs šķiet pakāpies malā. Par sabiedrības saziedoto naudu Jānis no “Stradiņiem” pārceļas uz Siguldu, Rīgas rajona slimnīcas rehabilitācijas nodaļu. 

Sākas jauns gads, 2011. 


Janvārī Jānis ar ārstu palīdzību sper pirmos soļos, viņš spēj arī pateikt jau dažus vārdus. Taču uzrakstīt savu notikušā versiju uz papīra vēl nespēj.


Policija strādā, lai arī ne tuvu tik ātri kā jaunais izmeklētājs. Rīgas Kurzemes iecirkņa Kriminālpolicijas priekšniece Tamāra K. ziņo, ka lietas ietvaros nopratināti vismaz 30 cilvēki. Tikmēr Jānis “nesaprotamu iemeslu dēļ atsakās policijai sniegt liecības”.

Tātad Jānis jau runā, taču neko nestāsta. Tamāra komentē: “Operatīvajiem darbiniekiem ir divas versijas. Pirmā un galvenā – cietušo puisi kāds ietekmē. Izmeklēšanas stadijā ir noskaidrota, iespējams, vainīgā persona. Operatīvie darbinieki pārbauda faktus, bet, ja turpmākajā gaitā nebūs ciešākas sadarbības, būs ļoti grūti pierādīt un šo, iespējams, vainīgo personu saukt pie kriminālatbildības.” 

Tikmēr atkal sarosās interneta izmeklētājs, šoreiz ar noslieci uz mistiku:

Ekstrasenss | 2016. gada 16. janvārī | 23.50

Redzēju vīziju, ka Jānim dzenas pakaļ divi puiši, kam viņš parādā naudu, nospēlētu azartspēlē. Viens tāds apaļīgs, viņš arī sitējs. Otrs kalsnējs tumšmatis, tikai noskatās. 


Vēl pēc dažām dienām raksta, kā šķiet, zināms un Jānim tuvs cilvēks: 

Lauma | 2011. gada 20. janvārī | 01.17

Es ļoti ceru, ka ar viņu viss būs kārtībā, bet pagaidām Jutai ir arī nācies nokārtot Kaķim invaliditāti… bet mēs ar čiepu kā visa LV ceram un ticam, ka viss būs kārtībā.

Pēc astoņām minūtēm vēl viens komentārs: 

Lauma | 2011. gada 20. janvārī | 01.25

Prieks, ka varat vainot mani, bet man nemūžam nebeigšu mīlēt kaķīti… un kādas jums ir tiesības mani nomelnot? Kamēr viņš bija Rīgā, es gāju pie viņa, bet uz Siguldu man ar čiepu nav viegli aizbraukt! Runāt ir viegli, bet kādreiz padomājiet par citiem! Lauma un Andželika. 

Tā drīzāk ir reakcija nevis uz interneta izmeklētāja jau novembrī izteiktajām aizdomām, bet gan uz pārmetumiem par vienaldzīgu attieksmi. 


Jānis turpina veseļoties, bet vispārējā uzmanība mazliet atslābst. Latvijā notiek arī citas lietas. Jēkabpilī, liekot lietā šaujamieročus, aplaupa spēļu zāli Fēnikss. Rīgā uzstājas Kailija Minoga. Zatlers atlaiž Saeimu. Tas viss atslābina izmeklētāja uzmanību.


Augusta otrajā pusē arestē divus 1988. un 1982. gadā dzimušus vīriešus, abi ir agrāk tiesāti. Viņus tur aizdomās par Jāņa piekaušanu. Aizturētie apgalvo, ka noziegumu pastrādāt viņus lūgusi cietušā bijusī dzīvesbiedre un bērna māte.

30. augustā arestē arī 25 gadus veco Laumu Taliskeri, uz kuru mūsu izmeklētājs norādīja jau iepriekšējā gada 3. novembrī.

Abus vīriešus līdz tiesai patur apcietinājumā. Laumu pagaidām atbrīvo. Bet presē parādās Laumas un Jāņa attiecību analīze. Piecus gadus ilgusī kopdzīve bijusi “trauksmaina, pilna strīdiem, lielām devām alkohola”. No Jāņa puses – atkarības, savukārt meitenei bijušas “problēmas ar uzticību”. Abu meitai tagad jau četri gadi. 

Pašķīrušies 2010. gada vasarā. 


Septembrī papildinājums jau presē: 

“Policija gan ziņo, ka izmeklēšanu apgrūtinājis tas, ka Jānis nav vēlējies sadarboties, iespējams, lai slēptu sava bērna mātes nodarījumu. Nav gan zināms, vai viņš to darījis aiz mīlestības vai baiļu dēļ. Nav izslēgts, ka Jānis un viņa mamma iebiedēti.”

Jānis pats ziņu slēpšanā neatzīstas, apgalvo, ka notikušo patiešām neatceras. Atguvis samaņu, viņš domājis, ka piekauts aplaupīšanā – gadījies tāds skarbāks “gop-stop”. Tikmēr mēs atcerēsimies, ka Lauma apciemoja Jāni slimnīcā – sabučoja uz vaiga. Droši vien arī kaut ko jautāja – kā jūtas, kas notika. “Vai tu atceries, kas notika?” Iespējams, viņš tiešām neatcerējās. 


Jāatzīst, ka mūsu izmeklētājs (viņš vai viņa – tas ir, viņas un viņi) bija virzījies uz priekšu ļoti strauji. Jau divas dienas pēc skopo publisko ziņu saņemšanas viņš bija pareizi noteicis motīvu, bet trešajā dienā precīzi atainoja nozieguma gaitu un atklāja galveno vainīgo. Tagad Diena lepni citēja Jāņa dienasgrāmatas ierakstu: “Tu arī baidies no viņas radiem un draugiem. Vārdu sakot, viņai ir tāda “aizmugure”, ka tu baidies ja gadījumā tu kaut ko salaidīsi dēlī, tad tu būsi līķis (nu varbūt ne gluži līķis), jo tu sasodīti labi zini, kas notika ar vienu no viņas bijušajiem.” Mūsu izmeklētājs Jāņa ierakstu bija atklājis un parādījis jau 10 mēnešus iepriekš. 

Jaunajam izmeklētājam nozieguma atklāšanai vajadzēja trīs dienas. Profesionāļiem tas paņēma deviņus mēnešus, izmeklēšanas gaitā nopratināti vairāk nekā 50 liecinieki.

Nākušas atklātībā tā vakara notikuma detaļas – nekā tur laba nav, tikai izvērsts apstiprinājums tam, ko bija secinājis mūsu izmeklētājs. Nodarījuma motīvs bijusi atriebība par kopā būšanas laikā pārdzīvoto: “Vēlējusies pārmācīt, tāpēc ka viņiem kopdzīves laikā bijuši konflikti.” Neesot iedomājusies, ka “būs tik smagas sekas”. Vēl kāds variants – gribējusi Jāni paskubināt apzinīgāk maksāt alimentus. Tajā vakarā viņi – Lauma, Jānis un divi draugi – piedalījušies lielākā ballītē. Visi četri kādā brīdī svinības pametuši un devušies uz AB dambi. Marks un Antons darījuši, kā Lauma viņiem bija lūgusi, viņa pati vērojusi un devusi instrukcijas: “Vajag vēl! Pietiek.” Paņēmuši Jāņa dokumentus un naudu, pavisam sīceni.

Pienāk 2012. gads – tas, kurā daudz runāja par pasaules galu, jo bija beidzies maiju kalendārs. Un, kā norādīja Jolanta, arī Teātra bāra draugu kartes termiņš.

7. jūnijā notiek tiesa. Apsūdzība: smagu miesas bojājumu nodarīšana, nozieguma organizēšana, laupīšana grupā. Visi apsūdzētie savu vainu atzīst un nožēlo izdarīto. Tiesa lasa spriedumu. Laumai Taliskerei prokurors prasa nosacītu cietumsodu. Tiesa lemj: reāls cietumsods, pieci gadi. Laumu apcietina tiesas zālē. Marks saņem sešus gadus. Antons saņem septiņus gadus, desmit mēnešus un 23 dienas: viņa spriedumam pievienots neizciestais sods pēc kāda cita sprieduma. 

Notiesātie ir satriekti par sprieduma bardzību. Lauma un Antons raud. Tā taču bijusi tikai maza atriebība. Kā gan meitene citādi var atriebties? Tā taču bijusi tikai palīdzība meitenei. Kā gan var nepalīdzēt meitenei?

Interneta sabiedrība reaģē drīzāk atzinīgi, kā vienmēr, kad sods ir bargs. Tikmēr mūsu izmeklētājs ir apklusis. Vienīgais atalgojums, kuru tas saņēmis, ir preses paziņojumā minētais “ar sabiedrības palīdzību”. Un kaut kur vēl klusā policista komentārā – “daļa pateicības arī interneta komentētājiem”.


Sākumā es teicu, ka šis ir nākotnes izmeklētājs, iezvanīju jaunu ēru. Īstenībā es neesmu tik optimistisks. Drīzāk šis atkal ir ubi sunt motīvs. Divtūkstošo gadu pirmā desmitgade, tie bija interneta spēka gadi – diskonts grupa, nemirst.lv, moralpain. Varbūt tieši 2010. gads bija kulminācija, kad radās šādi te izmeklētāji. Pēc tam – degradācija. Kopš tā laika tamlīdzīgu izmeklēšanu neesmu vairs redzējis. Tagad internets ir tukšs. Komentāros nav nevienas asas domas. Nav neviena saprātīga komentētāja. Stulbeņi mums nolaupījuši internetu. Nav neviena, ar ko parunāt. Jāiet atpakaļ uz AB dambi.


1
Rakstā minētie personu vārdi ir mainīti.

Raksts no Februāris 2021 žurnāla

Līdzīga lasāmviela