Rīgas laiks
  • LV
  • RU
  • EN
  • 0
  • Marts 2023
  • Agora
  • Arhīvs
  • Abonēt
  • Ziedot Rīgas Laikam
  • Mazās grāmatiņas

Reģistrētiem lietotājiem

Aizmirsi savu paroli?
vai ar kādu no sociālajiem tīkliem
FacebookAutorizēties ar Facebook
TwitterAutorizēties ar Twitter

Paroles atjaunošana

Atgriezties


Jauniem lietotājiem

Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.

Reģistrēties
Rīgas laiks

Decembris, 2014

Decembris, 2014
Izdevēja sleja Arnis Rītups
Lejuplādēt App Store Lejuplādēt Google Play
Izdevēja sleja Arnis Rītups

Komentāri

Okupē citadeli Ivars Ījabs Pasaules kara laika neizdomātie stāsti Kirils Kobrins Byus radzams Ansis Ataols Bērziņš Atbildes ripa vēsturei Olga Serebrjanaja Kā spēlēt pret “Islāma valsti” Eldars Mamedovs

Raksti

Džefa Kūnsa kults Džeds Pērls Ekonomiskās suverenitātes citadele Gatis Kokins Vēstījums 21. gadsimtam Jesaja Berlins

Sarunas

Dzīve aiz žoga Saruna ar Kirilu Mamonovu Galvenais ir spiediens Intervija ar Georgu Jankovski Šis ir mans karš Intervija ar Timuru Oļevski un Sergeju Loiko Ekonomikas nepanesamais naivums Saruna ar Tomāšu Sedlāčeku

Arnis Rītups

Izdevēja sleja

Ceļā no nekā uz kaut ko

Rīgā, Albertielas namā, pie kura uz garāmgājē­jiem raugās divas sfinksas, ceturtajā stāvā, 1909. gada 6. jūnijā dzimušo seru Jesaju Mor­dehajeviču Berlinu viņa dzīves pēdējos gados uz­­skatīja par gudrāko cilvēku Lielbritānijā un par vienu no labākajiem sarunbiedriem pasaulē. Viena no retajām frāzēm, kas iekrāso viņa visnotaļ vienaldzīgās atmiņas par dzimto pilsētu, bija trīsgadīgā Jesajas ar kājas sišanu pret grīdu pavadītais izsauciens vecāku apmeklētā ballītē: “Ich hasse diese Scheissemusik” – “Es ienīstu šo sūda mūziku”. Berlina runa, ko viņš sacerēja pēc 85 gadiem, saņemot Toronto Universitātes goda doktora grādu tieslietu zinātnēs (tās tulkojums iekļauts šajā žurnāla numurā), atgādina par to, ka Rīgā dzimis viens no pārliecinātākajiem un pārliecinošākajiem liberālas demokrātijas aizstāvjiem. Viņš salīdzinoši agri nonāca līdz atskārsmei, ka dažādi cilvēki par pamatvērtībām uzskata dažādas lietas – brīvību, taisnīgumu, vienlīdzību, individuālas pašizpausmes iespējas, drošību vai līdzcietību – un tās nav savstarpēji samierināmas, bet paredz cilvēkam traģisku nepieciešamību izsvērt un salīdzināt, kaulēties, tirgoties, vienoties, pieņemt kompromisus, lai sadzīvotu un atturētos savu ideju un vērtību vārdā nogalināt citus. Šī ideālā iespēja savstarpēju karu pārvērst par sarunu Berlina redzējumā būtiski atšķiras no jebkādiem mēģinājumiem uziet vienu vienīgu patiesību, kas raksturīga vairākām filozofiskām skolām un iz­­paužas asiņainā dažādu ideoloģiju virtenē no nacionālisma līdz nacismam, no komunisma līdz reliģiskam fanātismam. Laikā, kurā vienīgā pareizā pasaules skatījuma nesēji ir sarosījušies,
nav slikti atcerēties, ka viens no cilvēkiem, kas ieskatījies dziļumos, kādi paveras, mēģinot dzī­­vot kopā, dīvainā kārtā savus pirmos soļus spēra tepat Rīgas centrā.

Daudz senāk pavisam cits jūdu cilts piederīgais tiem, kas grib dzīvot miera, spēka un prieka valstībā, ieteica kļūt “kā bērniem”. Neesmu drošs, kā šo ieteikumu tulkot, taču pirms pāris dienām viena no meitām man pārliecinoši tei­ca, ka nekas arī ir kaut kas. Es palūdzu abām savām jaunākajām meitām divu stundu laikā, savstarpēji neietekmējoties, atbildēt uz pavisam vienkāršu jautājumu: kāpēc ir kaut kas, ne­­vis nekas? Abas ar aizrautību ķērās pie lietas. Pēc apmēram stundas astoņgadīgā Marija raudot atteicās turpināt domāt par šo jautājumu, jo “šis jautājums nav atbildams”. Pa ceļam viņa bija nonākusi pie šādas nepabeigtas atbildes: “Sākumā rodas jautājums, kas ir nekas? Nevar jau zināt, kādā veidā ir domāts šis nekas. [..] Un. Kurš tad īsti veidotu šo neko? Ja tas būtu kāds spēks, kas nau ne garšojams, ne taustāms, ne dzirdams, ne redzams, nedz arī smaržojams, tad tas vēl jau projām ir šis spēks. Jebkurā ga­­dījumā būtu vajadzīgs kaut kas, kas šo neko sar­gātu, lai ar to nekas nenotiek.” Savukārt sešgadīgā Sāra pēc ilgstošas ņemšanās ar da­­toru man atsūtīja šādu atbildi: KAPĒC IR KAUTKAS NEVIZ NEKAS.

MAN LIEKAS KA NEVIENS TO NEZINA VISMAZ ES NĒSMU TĀDU CILVĒKU SA­­TIKUSI BET VARBŪT ES KĻŪDOS NU ES NEZINU.

SIA "Rīgas Laiks", Zaļā iela 5-1, Rīga, LV-1010
T. 67287922|
  • Facebook
  • Twitter
  • Instagram
  • Noteikumi
  • Ziedot
All rights reserved to Rīgas Laiks