Ekonomiskās suverenitātes citadele

Ar citadeli militārajā terminoloģijā sa­­prot cietoksni, kas aizsargā pilsētu kā pēdējā aizsardzības līnija. Lai arī grieķu akropoles (augšpilsētas), kuras var uzskatīt par pirmajām citadelēm Eiropas teritorijā, cēla jau 5. gadsimtā pirms Kristus, Dauga­vas krastā citadeli sāka celt tikai 1674. gadā. Jau pēc 200 gadiem viduslaiku cietokšņpilsētas koncepcija izrādījās novecojusi, un citadeles vaļņus Rīgā nojauca, apkārtējo teritoriju pārveidojot pēc pilsētas mērnieka Riharda Štēgmaņa izstrādātā projekta.Saimnieciskajā dzīvē bankas ir savdabīgas citadeles. Tās ir modernās tautsaimniecības pamats un drošības garants. Eko­­nomikai atdzimstot, tās sarosās pirmās. Ekonomikai nobriestot, tās tiek iekarotas pirmās. Ekonomikai sasalstot, tās kļūst par cerību simbolu.

Arī Latvijā, veidojot tirgus ekonomiku, pirmās uzplauka bankas: 1993. gadā Latvijā darbojās 61 komercbanka. Jau to nosaukumi vien liecināja par emocionālo iespaidu, kādu īpašnieki gribēja panākt attiecībā uz savu banku; izpaudās gan reģionālas ambīcijas (Banka Baltija), gan kārkluvāciešu sentiments (Vācijas–Latvijas banka), gan panteisks poētisms (Saules banka). Jau pēc pāris gadiem Latvijas finanšu citadeles masveidā sāka pārņemt ārzemnieki. Pārdodot savas bankas, veiksmīgākie pašmāju finansisti saņēma samaksu par risku, aizdodot naudu apstākļos, kad pastāvēja dīvainais Latvijas rublis, plosījās reketieri un valsts teritorijā joprojām atradās Krievijas armija. Latviskos nosaukumus nomainīja Merita-Nordbanken, Norddeutsche Landesbank, SEB, tad arī Swedbank, Danske Bank, DNB, kā arī lielu ārvalstu banku filiāles un pārstāvniecības – Nordea, Dresdner Bank. Bez latviešu baņķieru vēlēšanās nopelnīt pastāvēja arī pamatotas bažas par globālo konkurētspēju un naiva pārliecība, ka “starptautiskais kapitāls” rūpēsies arī par mūsu valsts tautsaimniecības un iedzīvotāju labklājības augšupeju, kā tas bija brīnumaini noticis šo banku mītnes zemēs. Teju vai visas Saeimā pārstāvētās partijas nebeidza vien pielūgt “ārvalstu investīciju” ieplūšanu Latvijas tautsaimniecībā.

2006. gadā vietējā finanšu aizsardzības sistēma jau bija ļoti vienkārša: centrālās citadeles, kas finansēja Latvijas uzņēmumus un iedzīvotājus, bija zviedru, somu un vāciešu rokās; ārzemnieku uzbrukumam puslīdz veiksmīgi pretojās divdomīgu pašmāju baņķieru veidotā Parex bankas citadele. Tiesa, bija arī vēl krietns desmits Latvijas iedzīvotājiem piederošu mazāku nocietinājumu tuvējos pilskalnos, kas rūpējās par ārzonu klientu naudas plūsmām, taču to ietekme bija nenozīmīga.

Parex bankas situācija bija neapskaužama. Pret bankas īpašniekiem Karginu un Krasovicki vērsās tradicionālais tautas un valdības naids pret augļotājiem, arī austrumnieku naudas klātbūtne bankā netika apsveikta; baņķieri atspēlējās ar ne mazāk naidīgu un augstprātīgu rīcību un kapitālistisku agresiju.

Pa to laiku Latvijā aizdošanas tempi auga straujāk nekā noguldījumi bankās. Parex īpašnieki mēģināja pārliecināt banku regulatoru, ka šāda situācija nevar turpināties mūžīgi, taču atbilde bija tiem laikiem hrestomātiska: “Mēs negribam un nemaz nevaram jaukties tirgus procesos; tirgus visu regulē pats.” Parex īpašnieki uzsāka bankas pārdošanas procesu, taču tas nenoslēdzās ar veiksmīgu darījumu.

Tikmēr ārvalstu citadeles pieņēmās spēkā: tām bija iespēja kredītos izsniegt ne vien noguldītāju līdzekļus, bet arī mātes banku aizdoto naudu, tāpēc tās strauji attīstījās. 2006. gadā noguldījumu pieaugums tirgū bija 25%, bet izsniegtie kredīti palielinājās par 56%. Noguldījumu īpatsvars banku pasīvos samazinājās līdz 53% – teju puse kredītu tika finansēti no “citas” naudas. Parex citadeles saimnieki negribēja padoties ārvalstu kontrolēto finanšu citadeļu uzbrukumam un uzsāka riskantu spēli, agresīvi attīstot īstermiņa aizņemšanos starptautiskajos finanšu tirgos. Līdz 2008. gada septembrim, kad Lehman Brothers krahs ievadīja globālo finanšu sistēmas krīzi, Parex banka bija paspējusi aizņemties 1,075 miljardus eiro. Ārvalstu finanšu citadeles pārvarēja kredītportfeļa un vērtspapīru portfeļa vērtības sabrukumu ar dāsnām savu akcionāru iemaksām banku kapitālos, tikmēr Parex to iz­­­darīt nevarēja, jo pārfinansēt īstermiņa aizņēmumus (kā tas iepriekš bija izdevies teju 10 reizes) totāla finanšu sabrukuma apstākļos bez valsts atbalsta nebija iespējams.

Tas arī bija mirklis, kad Parex bankas īpašnieki samaksāja bargu cenu par savu raupjo attieksmi pret valsti un sabiedrību: neviens Ministru kabineta loceklis nebija gatavs iestāties par pašmāju rotšildiem, un par bankas akciju paketi tika izmaksāti 2 lati. Sabiedrības nostāja bija vēl krasāka: pretēji Eiropas Centrālās bankas direktīvām globālās krīzes apstākļos atbalstīt komercbankas (taisnības labad jāsaka, ka ne vien Latvijas, bet arī citu valstu valdības[1. 17. septembrī ar Lielbritānijas valdības atbalstu tika glābta Lloyds Bank, kas tika apvienota ar HBOS banku. 28. septembrī Nīderlandes, Beļģijas un Luksemburgas valdības kopīgi investēja Fortis bankā 11,2 miljardus eiro; 30. septembrī Francijas, Beļģijas un Luksemburgas valdības kopīgi investēja Dexia bankā 6,4 miljardus eiro. 6. oktobrī Vācijas valdība investēja 50 miljardus eiro Hypo Real Estate bankā; 13. oktobrī Lielbritānijas valdība paziņoja, ka investēs divu lielu banku The Royal Bank of Scotland un HBOS kapitālā 37 miljardus mārciņu, 19. oktobrī Nīderlandes valdība investēja 10 miljardus eiro ING bankas stabilizēšanā; 6. oktobrī Vācijas kanclere paziņoja, ka valdība garantē visus privātpersonu noguldījumus pilnā apjomā; 14. oktobrī ASV valdība paziņoja, ka finanšu krīzes pārvarēšanai tā ieguldīs privāto banku kapitālā 250 miljardus dolāru; 20. oktobrī savu finanšu krīzes pārvarēšanas un seku minimizēšanas programmu paziņoja Zviedrija, kas bija gatava šim nolūkam tērēt 1,5 triljonus kronu.] sekoja šīm direktīvām) Latvijas sabiedrība vēlējās Parex bankrotu. Pārmetumi valdībai mazinājās vien 2011. gadā, kad kļuva skaidrs, ka restrukturizētā banka nes peļņu un arī tā saucamā “sliktā banka” veiksmīgi realizē savus aktīvus, bet Parex bankas krīzes kredītportfeļa zaudējumi ir izrādījušies mazāki nekā lielākajam zviedru konkurentam. Tikmēr nu jau Latvijas valstij piederošā Citadele turpināja strādāt ar peļņu arī 2012., 2013. un 2014. gadā.

Parex bankas vēstures simboliskā saistība ar “citadeli” ir garāka, nekā pieņemts domāt. 1754. gada 23. jūnijā Krievijas imperatore Elizabete I nodibināja pirmo Krievijas banku – Muiž­niecības aizņēmumu banku. Banka pieņēma noguldījumus, par tiem maksājot 5% gadā, un izsniedza aizdevumus, par tiem prasot 6% gadā, lai finansētu muižnieku darījumus ar zemi. Vid­zemē šī Krievijas impērijas finanšu citadele sāka kreditēt muižniekus zemes iegādei 1756. gadā.

19. gadsimta otrajā pusē Rīgā tika dibinātas pirmās kredītbiedrības, kuru darbība balstījās uz pieredzi, kas gūta Muižniecības aizņēmumu bankas darbā. 1885. gada septembrī Livonijas Muižniecības īpašumu un kredītbiedrības (Livländische Adelige Güter-Credit-Societät) kopsapulcē tika pieņemts lēmums celt finanšu iestādei piemērotu ēku jaunajās platībās, kas atbrīvojās, nojaucot Rīgas militāro citadeli; 1890. gadā ēkas būvdarbi pašreizējā Krišjāņa Valdemāra ielā 1B tika pabeigti. Pēc neatkarīgas Latvijas valsts izveides ar 1921. gada 16. septembra rīkojumu kredītbiedrības ēka nonāca Valsts zemes bankas pārvaldībā. Valsts zemes banka uzsāka darbu 1922. gada 2. maijā, lai kreditētu Latvijas lauksaimniecību un lauku rūpniecību. Sākoties Krievijas okupācijai, 1940. gada 22. augustā Valsts zemes banka tika pārdēvēta par Latvijas PSR Lauksaimniecības banku. Dibinot Parex banku 1992. gadā, par 5 miljoniem dolāru tika nopirkta PSRS “Žilsocbank” Rīgas nodaļa, kas tobrīd atradās tajā pašā adresē Valdemāra ielā 1B, pārveidojot to par Parex bankas filiāli. Nosaukums kabatā nebija jāmeklē – tā tika nosaukta par Citadeli, jo atradās senās Rīgas ci­tadeles rajona tuvumā.

2004. gada 17. novembrī Swedbank meitas banka ievācās jaunajā 123 metrus augstajā 29 stāvu ēkā, kas “iezīmē Daugavas kreisā krasta jauno apveidu un simboliskā līmenī – arī Latvijas veiksmīgo ekonomisko attīstību”, kā teikts bankas mājaslapā. Savukārt Parex īpašnieki to uzskatīja par tiešu Latvijas ekonomiskās suverenitātes aizskārumu: lai atbildētu uz kaitinošo un nievājoši par “nierakmeni” saukto ēku Daugavas kreisajā krastā, tika nolīgts slavenais baltvācu arhitekts Meinhards fon Gerkāns, kurš kopā ar partneriem no arhitektu biroja Vincents izstrādāja projektu jaunajai Parex bankas galvenajai ēkai ar 1200 darba vietām, kas atradās vēl tuvāk nojauktās citadeles vietai. 2009. gadā turp pārcēlās bankas vadība un filiāle Citadele no Valdemāra ielas 1B. Loks bija noslēdzies. “Tās vienotais arhitektoniskais un dizaina risinājums organiski savieno pilsētas pagātnes un nākotnes vizuālos siluetus,” teikts bankas reklāmas materiālos.

Pēc valsts koordinētās Parex pārņemšanas un restrukturizācijas jaunā bankas vadība “saskārās ar jaunu izaicinājumu” – kā nosaukt šo jauno komercbanku? Šādu atbildīgu darbu neapšaubāmi varēja uzticēt vienīgi slaveniem ārvalstu konsultantiem. Komunikācijas un zī­­mola aģentūras no Lielbritānijas (Wolff Olins) un ASV (Leo Burnett) par bargu naudu izstrādāja 1800 dažādu nosaukumu, taču galu galā palika pie nosaukuma… Citadele, kā tad 2010. gadā arī pārsauca Parex banku. Kā gan citādi: vienīgā mūsu valstij piederošā komercbanka ir mūsu ekonomiskā “citadele”, sevišķi atrodoties vēsturiskās citadeles vietā…

Tikmēr ārvalstu bankas Latvijā savus kapitālus sāka steidzīgi aizvākt atpakaļ uz savām saimniekvalstīm. Bija kļuvis skaidrs, ka nekustamā īpašuma sadārdzināšanas bizness Latvijā uz kā­du laiku ir pierimis, bet vērā ņemama rūpniecība, sekojot maldīgajām “jaunās pakalpojumu ekonomikas” vadlīnijām, nav attīstījusies. Ko­­pējie banku izsniegtie kredīti kopš 2008. gada samazinās par 1–2 miljardiem eiro gadā, bet komercbanku kopējais kredītportfelis samazinājies par vienu trešdaļu. Pat fundamentāliem neoliberāļiem nākas atzīt, ka, ņemot vērā šāda mēroga naudas aizplūšanu, būtisku ekonomikas atkopšanos Latvijā gaidīt velti. Liktos, ka šādos apstākļos sava valsts finanšu citadele būtu ļoti noderīga, it sevišķi sekojot Jāņa Ošleja un citu ekonomistu ieteiktajam modelim par proaktīvu valsts līdzdalību virzienos, kur brīvais tirgus buksē, – rūpniecības un inovāciju finansēs, izglītības un veselības nozaru reformās.

Tikmēr redzams, ka Latvijas valdība Citadeles pārdošanā ārzemniekiem ir parādījusi apskaužamu mērķtiecību un pēctecību, un tas šķiet ļoti pārsteidzoši, jo visos pārējos ekonomiskās politikas jautājumos valdībai ir raksturīga svārstīšanās un neizlēmība. Valdība kavējās ar elektroenerģijas tirgus liberalizāciju, alternatīvu dabasgāzes piegādes kanālu izveidi, Lattelecom un LMT apvienošanu u.tml. Te piepeši sabiedrība redz, ka mūsu valsts finanšu citadeles pārdošanas procesā valdība neticamā kārtā izrāda apņēmību, to nekādi neietekmē kārtējās vēlēšanas, un pārdošana šķiet pat veiksmīga.

“Vidējam latvietim” tas šķiet aizdomīgi, un viņš sāk uzdot jautājumus:

1. Vai pārdošana “iekšējam pircējam” – vai tie būtu investori Rīgas biržā vai pašvaldību konsorcijs – netika apsvērta? (Pieņemot, ka pārdošana, kā mums stāstīts, bija neizbēgama, jo valsts atbalsts Eiropas Savienībā nedrīkst būt ilgstošs.)

2. Privatizācijas aģentūra pārdošanu sāka 2014. ga­­da martā. Kāpēc tik vēlu, ja līgumā ar Eiropas Komisiju norunātie pārdošanas termiņi bija zināmi?

Sabiedrība par pārdošanas procesu uzzināja 2014. gada jūlijā, kad arī aizsākās vismaz četru lielo zaudējumu sērija Citadeles pārdošanas gaitā.

Pirmais zaudējums: informācijas noplūde. Tā notika no Ministru kabineta – tātad no pozīcijas politiķiem vai ierēdņiem. Lielo darījumu pieredze liecina, ka pārdevēja noslēpumu vai vājo vietu atklāšana vienmēr ir izdevīga pircējam. Savukārt pieredze komunikācijā ar valdības ierēdņiem liek domāt, ka tā nebija valsts interešu nodevība, bet savdabīga aizsardzības pozīcija: mirklī, kad sarežģītu un atbildīgu lēmumu pieņemšana ir neizbēgama, darījuma noslēpuma izpaušana skeptiskajai sabiedrībai deva cerību, ka sa­­­biedriskās domas vilnis atliks šādu atbildības uzņemšanos uz ilgu laiku. Valsts intereses piekāpās elementāra pašaizsardzības instinkta priekšā.

Otrais zaudējums: pircēja ekskluzivitāte. Val­­dības prokrastinācija, tik vēlu uzsākot Cita­deles pārdošanu, izsauca šādas sekas. Pirmkārt, amerikāņu investoriem darījums vairs nebija kaut kas sarežģīts – viņi nekavējoties saprata, ka faktiski ir vienīgie pretendenti uz bankas akcijām. To noteica ģeopolitiskā situācija un Eiropas Rekonstrukcijas un attīstības bankas (ERAB) – otra galvenā Citadeles akcionāra – darbības vadlīnijas. Tas ļāva izdevīgi nokaulēt cenu.

Trešais zaudējums: pietāte pret ERAB. Val­dība izrādījās ļoti iejūtīga pret ERAB interesēm. Tā it kā piemirsa, ka ERAB pasargā t.s. put option, kas deva tiesības šai respektablajai starptautiskajai finanšu kapitāla citadelei pārdot latviešu bankas akcijas valdībai par fiksētu cenu. Darījums ar amerikāņu investoriem nav pārāk izdevīgs pārdevējiem, un tieši tāpēc ERAB nav izmantojusi izdevību pārdot savas akcijas. ERAB gaidīs nākamo akcionāru maiņu, kas, pēc viņu aprēķina, atnesīs krietnu peļņu gan amerikāņu investoriem, gan ERAB. Tikai Latvijai tas būs zaudējums.

Ceturtais zaudējums: finanšu investora pieļāvums. Nesaprotami, ka valdība ir piekritusi pārdot savu citadeli finanšu investoriem, nevis uzreiz lūkojusies tikai un vienīgi pēc stratēģiska investora. Stratēģisks investors uz akciju iegādi lūkotos Latvijas tirgus perspektīvas kontekstā, būtu gatavs maksāt prēmiju par bankas akcijām un uzreiz sāktu ekspansiju tirgū, piedāvājot agresīvu finansējumu tautsaimniecībai un mājsaimēm. Turpretī tipiska finanšu investora mērķis ir nopelnīt, īsā termiņā tālāk pārdodot banku tieši stratēģiskam investoram. Tas ir iespējams, radikāli samazinot bankas izmaksas, kas nozīmē jaunas atlaišanas un algu samazinājumus Citadeles darbiniekiem, filiāļu un produktu līniju slēgšanu. Amerikāņu investors šo scenāriju arī īpaši neslēpj, atklāti cīnoties par savām tiesībām tālāk pārdot banku jau pēc gada (līgumā nolemtie 2 gadi ir valdības “veiksmīgās tirgošanās” sasniegums), kā arī optimistiskā mērcē formulējot savu tūlītējās darbības stratēģiju – “shrink to grow” (sarauties, lai augtu).

Saprotami, ka Citadeles cena nav augsta. Kad amerikāņu investori saprata, ka ir vienīgie, kas kvalificējas pēc kritērija “nekāda sakara ar Krieviju”, tad atlika vien nosaukt nelielu, bet pieklājīgu cenu un izturēt pāris kaulēšanās raundus. Banku pasaulē viens no jēdzīgākajiem bankas salīdzināšanas parametriem ir tās cenas un pašu kapitāla attiecība (price/book ratio). 2014. gada janvārī šī attiecība reģionālajām bankām bija vidēji 1,27, bet pat lielai daļai cienījamu globālu banku tā bija zem vieninieka[2. Cenas un pašu kapitāla attiecība: Lloyds 0,98; Morgan Stanley 0,97; Bank of America 0,73; Citigroup 0,71.]; to noteica neskaidras tautsaimniecības attīstības perspektīvas un varbūtība, ka kredītportfelis turpinās zaudēt savu kvalitāti – arvien lielāku daļu kredītu aizņēmēji nespēs atdot. Tāpēc arī Citadeles lielā sagaidāmā peļņa 2014. gadā ir vājš mierinājums, jo 2015. gads atkal var nest zaudējumus. Citiem vārdiem sakot, tirgus pašlaik nosaka situāciju, ka visu kapitālā ieguldīto naudu pārdošanas gadījumā atgūt nav iespējams.

Saprotami, ka valdība pat neapsver iespēju savu finanšu citadeli izmantot par instrumentu ekonomiskās labklājības celšanai. Valdība skaidri apzinās savas iespējas. Pēdējo gadu laikā ir izdevies izskaust brutālu zagšanu un nepotismu valstij piederošajos uzņēmumos, tomēr valdības dienaskārtību arvien nosaka ierēdņu darba plāni. Politiskā dienaskārtība ir nevis stratēģiska, bet ļoti oportūnistiska. Tiek uzmanīgi pētīts elektorāta noskaņojums, un polittehnologi meklē arvien izsmalcinātākus paņēmienus, kā izdabāt sabiedrības noskaņojumam, demonstrējot tūlītējus ieguvumus, bet atliekot nepopulāru stratēģisku rīcību. Šādos apstākļos valdība nevar būt veiksmīgs valstij piederošas komercbankas saimnieks. Par savu publisko tēlu trīcoši ministri un iespējamas tiesvedības pārakmeņoti ierēdņi nav tas akcionāru tips, kas nepieciešams efektīva valsts kapitālisma iedzīvināšanai. Savukārt mediju veiksmīgi uzšķērstā valstsvīru gļēvulība ir lielisks arguments turpināt tirgus fundamentālismu, pielūdzot “ārvalstu investoru” mamonu.

Protams, ka pārdošanas līgums tika parakstīts valdības darbības pēdējās dienās. Ja koalīcijas partneri vēlētos, lai tas nenotiek, bija padsmit veidu, kā šādu parakstīšanu nepieļaut. Taču politiskā loģika lika, lai aizejošā valdība iesākto pabeidz, bet jaunajai valdībai un jaunajiem ministriem nav par to pat morāli jāatbild. Ir iegūts lielisks arguments politiskajai cīņai nākotnē un piepildīts katra Latvijas politiķa sapnis izvairīties no atbildības, kāda rastos gan pārdošanas, gan nepārdošanas gadījumā.

Tikmēr latvieši instinktīvi saprot – var gadīties, ka pārdotā Citadele bija viņu pēdējā citadele; tiesa, no šeit skopi aprakstītās vēstures redzams, ka citadeles mēdz brīnumainā kārtā pārtapt. Tad nu sāksies nākamās citadeles gaidīšana.